Diena: 1. novembris, 2017

“Sadales tīkla” valdes priekšsēdētājs Andis Pinkulis atstāj amatu

No amata atkāpies AS “Sadales tīkls” valdes priekšsēdētājs Andis Pinkulis, kura atbildību lietā par iespējamu krāpniecību ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK) rosināja izvērtēt ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (V), ziņo LETA.

Kā liecina AS “Latvenergo” paziņojums biržai “Nasdaq Riga”, Pinkulis iesniegumā, kas adresēts “Sadales tīkla” akcionāru sapulcei, savu lēmumu pamato ar atbildības uzņemšanos par trūkumiem uzņēmuma iekšējo normatīvu kontrolē un “Sadales tīkla” kolektīvam novēl realizēt sāktās programmas tīkla modernizācijā un efektivitātes paaugstināšanā.

“Sadales tīkla” akcionāru sapulce trešdien izskatījusi Pinkuļa iesniegumu par atkāpšanos no amata un pieņēma lēmumu par viņa atsaukšanu no uzņēmuma valdes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanas.

“Sadales tīkla” akcionāru sapulce, pieņemot Pinkuļa demisiju, atzina, ka sadales sistēmas operatora iepriekšējo gadu vadības komanda tika komplektēta brīdī, kad pēc elektriskajiem tīkliem kritiskiem notikumiem 2011. gada snieglauzē galveno uzmanību nācās veltīt uzņēmuma tehnisko spēju atjaunošanai un nostiprināšanai.

Akcionāru sapulce atzinusi, ka “Sadales tīkla” vadība aizvadītajos gados izstrādājusi sadales tīkla attīstības stratēģiju, veikusi būtiskus uzlabojumus laika apstākļu neietekmējama elektrotīkla attīstībā, nodrošinājusi pakalpojuma kvalitātes uzlabošanu, klientu apkalpošanas uzlabošanu, kā arī izstrādājusi investīciju prioritāšu plānu. Patlaban “Sadales tīkla” sistēmā nepieciešams nostiprināt vienotu procesu centralizāciju un unificēšanu, kas ļautu veikt procedūru efektīvu kontroli.

“Manis vadītā valde strādāja apstākļos, kad notika tirgus liberalizācija – paralēli investīciju projektu attīstībai bija jāizveido tirgus funkcionēšanai nepieciešamā digitālā infrastruktūra, lai nodrošinātu vienlīdzīgas darbības nosacījumus visiem elektroenerģijas tirgotājiem. Vitāli svarīgi bija arī izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu uzņēmumu ar pietiekamu materiāli tehnisko bāzi tīkla uzturēšanai. Iespējams, koncentrēšanās uz biznesa un mājsaimniecību klientu elektroapgādes uzlabošanu neļāva pietiekami daudz uzmanības veltīt skaitliski mazākam mūsu klientu segmentam – jaunu elektroenerģijas ģeneratoru pieslēgumu vienādas procedūras konsekventai ievērošanai un kontrolei,” akcionāru sapulcē skaidroja Pinkulis.

Pēc izskanējušajiem atklājumiem un pārmetumiem “Sadales tīkla” virzienā Pinkulis šobrīd par būtiskāko uzdevumu uzskata objektīvas patiesības noskaidrošanu, tādēļ par vairākām pieslēgumu procesā iesaistītām darbībām uzņēmums iesniedzis pieteikumu Valsts policijai ar lūgumu izvērtēt situāciju.

Līdz jaunu valdes locekļu atlases procedūras noslēgumam “Sadales tīkla” valde strādās trīs locekļu sastāvā, darbu turpinot Baibai Priedītei, Ingai Āboliņai un Raimondam Skrebam. Valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja būs Priedīte, kura “Sadales tīkla” valdē strādā kopš 2016.gada. Iepriekš Priedīte veica biznesa procesu vadītājas pienākumus AS “SEB banka”, kur realizēja apjomīgus, bankas darbībai nozīmīgus projektus, kā arī attīstīja bankas klientu attiecību un klientu servisa vadību.

Par vakantajām “Sadales tīkla” valdes locekļu pozīcijām tiks rīkots atklāts konkurss.

Kā liecina “firmas.lv” dati, Pinkulis “Sadales tīkla” valdē strādāja kopš uzņēmuma dibināšanas 2006.gadā, bet 2010.gadā iecelts valdes priekšsēdētāja amatā.

Kā ziņots, pagājušajā nedēļā no “Sadales tīkla” valdes locekļa amata atkāpās Rolands Lūsveris, kurš atstās arī uzņēmuma attīstības direktora amatu un pārtrauks darba tiesiskās attiecības ar kompāniju. Šādu soli Lūsveris spēra, uzņemoties atbildību par pieslēgumu procesa pārraudzību un izmeklēšanā konstatētajām nepilnībām elektrostaciju pieslēgšanas procesu kontrolē.

Tramps pēc Manhetenas terorakta paziņo par “zaļo karšu” loterijas izbeigšanu

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka izbeigs pasaulē populāro “zaļo karšu” jeb pastāvīgās uzturēšanās atļauju loteriju. Teroraktu Ņujorkā Manhetenā otrdien sarīkojušais Uzbekistānas pilsonis Saifullo Saipovs, kurš nogalināja astoņus cilvēkus, ASV bija ieradies šīs programmas ietvaros, vēsta LETA/AFP.

“Es sāku procesu loterijas programmas izbeigšanai,” reportieriem pavēstīja Tramps. “Mums ir jādara tas, kas ir vajadzīgs, lai aizsargātu mūsu pilsoņus. Mēs atbrīvosimies no šīs loterijas programmas, cik vien drīz iespējams.”

1990.gadā aizsāktās programmas ietvaros ik gadu ASV pastāvīgo iedzīvotāju vīzas tiek piešķirtas aptuveni 50 000 cilvēku no visas pasaules. Mērķis programmai, kuru trešdien Tramps solīja apturēt, ir sekmēt, ka ASV pastāvīgās uzturēšanās atļaujas – tā dēvētās zaļās kartes – saņem dažādu valstu cilvēki.

2015.gadā “zaļo karšu” loterijā tika saņemti vairāk nekā 14 miljoni pieteikumu, un 49 377 ieguva “zaļās kartes”. Viņu vidū bija 2524 Uzbekistānas pilsoņi. Teroraktu sarīkojušais 29 gadus vecais Saipovs ASV legāli ieceļoja 2010. gadā.

Saipovam bijusi zināma saistība ar džihādistu grupējumu “Islāma valsts”, tomēr viņš radikalizējies ASV, trešdien atzina Ņujorkas štata gubernators Endrū Kuomo. “Viņš ir samaitāts gļēvulis, kāds jau viņš ir, un viņš bija saistīts ar “Islāma valsti”, un viņš tika radikalizēts mūsu pašu valstī,” telekanālam CNN sacīja gubernators.

Izmeklētāji noskaidrojuši, ka Saipovs izrādījis interesi par “Islāma valsti” un tās terora taktiku, tomēr līdz šim nav iegūtas liecības, ka viņam citi būtu palīdzējuši sagatavot uzbrukumu, piebilda gubernators. “Atbilstoši mūsu līdzšinējām liecībām šis ir izolēts incidents, kuru viņš pats sarīkoja,” atzina Kuomo.

Ņujorkas Policijas departamenta (NYPD) komisāra vietnieks Džons Millers trešdien preses konferencē sacīja, ka Saipovs teroraktu “plānojis vairākas nedēļas”. “Viņš to izdarīja “Islāma valsts” vārdā,” piebilda policijas pārstāvis.

Vienlaikus Millers uzsvēra, ka Saipovs “nekad nav bijis figurants NYPD izmeklēšanā, nedz figurants Federālā Izmeklēšanas biroja izmeklēšanā”.

Saipovs otrdien uz velosipēdistu celiņa Lejas Manhetenā ar auto notrieca vairākus gājējus un velosipēdistus, vismaz astoņus cilvēkus nogalinot un 11 ievainojot. Policija Saipovu sašāva vēderā, tomēr viņš, pēc visa spriežot, izdzīvos.

 

Anekdotes

«Lūdzu, nosauciet visas nedēļas dienas!»
«Piiiiirmdieeeena, otrdiiiiieeena, treeeešdiena, ceeeeturdieeeena, piektsestsvētdiena.»

«Dakter, man katru nakti sapnī rādās baltās pelītes, kuras spēlē futbolu. Ko darīt?»
«Lūk, dzeriet šīs tabletes, un viss būs kārtībā.»
«Vai drīkst, es sākšu no rītdienas?»
«Kāpēc no rītdienas?»
«Šonakt fināls!»

Meita uzrunā tēvu: «Tēti, tev drīz būs dzimšanas diena!»
«Meitiņ, labākā dāvana man būtu tavas lieliskās sekmes skolā.»
«Par vēlu. Mēs ar mammu jau nopirkām tev skūšanās piederumu komplektu.»

Matemātikas stundā.
«Pēterīt, kā sadalīt četrus kartupeļus pieciem cilvēkiem?»
«Nezinu.»
«Sēdies, divi!»
«Lienīt, tev tas pats jautājums.»
«Nezinu.»
«Sēdies, divi!»
«Edgar?»
«Jāpagatavo kartupeļu biezenis.»

Ja jūs nevarat aizmigt, ieslēdziet modinātāja zvanu — smadzenes nodomās, ka jau jāceļas, lai dotos uz darbu, un uzreiz gribēs aizmigt.

Māte ierodas sava dēla vecpuiša dzīvoklī: «Šausmas, te ir nepieciešama pamatīga uzkopšana! Kur stāv putekļusūcējs?»
«Lūk, ej pa šo taciņu!»

«Es piekrītu tavam piedāvājumam nopirkt man jaunu kažoku!»
«Manam?!»
«Jā, tavam.»
«Un kā es nonācu līdz šādam piedāvājumam, tavuprāt?»
«Tu nenonāci. Tu ar to vakar atrāpoji mājās.»
«Vakar es biju piedzēries un neko neatceros.»»
«Kā tu domā — kam tev vajadzīga sieva? Lai atgādinātu, protams!»

Kaķis satiek spoku un brīnās: «Kas tu esi?»
«Spoks! Naktīs pastrādāju dažādas neģēlības, trokšņoju, baidu cilvēkus un neļauju viņiem gulēt!»
«Hmm, tādā gadījumā es arī esmu spoks!» saprata kaķis.

«Kura augstākā izglītība jums jau tā būs?»
«Trešā!»
«Kādas bija iepriekšējās divas?»
«Folklorists un ģenētiķis.»
«Interesanta izvēle! Un kāpēc tagad vēlaties kļūt par biologu?»
Puisis atver kastīti, izlaižot uz pieņemšanas komisijas galda vairākas mājiņas uz vistas kājas: «Saprotiet, viņas jau nedēļu neko neēd!»

Sludinājums: «Izgatavojam jebkādu dokumentu kopijas. Oriģināli nav nepieciešami.»

Sludinājums avīzē. «Vēlos iepazīties ar Tomu Krūzu! Tom, ja arī tu lasi šo Ventas Balss numuru, piezvani man!»

Smiekli pagarina mūžu, bet saīsina karjeru.

Zīlniece apmeklētājai: «Tuvākajā laikā jūs gaida liels zaudējums. Iespējams, tas būs jūsu vīrs.»
«Es jau pāris gadus esmu atraitne.»
«Tādā gadījumā — lietussargs.»

Fotogēniski un veselīgi

Instagram diktē gastronomiskās tendences

Vispirms nobildēt un tad pacelt dakšiņu! Šo ieradumu pazīst daudzi kafejnīcu un restorānu apmeklētāji. Arī mājās gatavotas maltītes vairs neaprobežojas tikai ar dillēm un pētersīļiem rotātiem salātiem. Ēdiens tiek noformēts tā, lai labi izskatītos bilžu vietnē Instagram. Tāpat Instagram sācis iespaidot to, ko liekam mutē. Jau labu laiku Rīgas ēstuvju ēdienkartēs lasāmi tādi nosaukumi kā «asaī bļoda», vitrīnās izkārtoti koši čia sēklu pudiņi, bet Vecrīgas ielas piepilda pusaudži, kas mielojas ar burbuļainām vafelēm.

Krāsainiem dārzeņiem bagāti salāti un košas vegāniskas alternatīvas — veselīgs ēdiens ir arī vizuāli efektīgs. Kulinārā bloga Krustnaglina.lv autore un aktīva Instagram lietotāja Katrīna Mame uzskata, ka pilnvērtīgu maltīšu foto instagramā labi papildina citas veselīgu dzīvesveidu ilustrējošas bildes — foto no sportošanas, pastaigas svaigā gaisā.

Avokado un lapu kāposts

Instagram devums veselīga uztura popularizēšanā ir vērā ņemams — brokastis ir visvairāk atspoguļotā ēdienreize vietnē (ar tēmturi #brokastis atzīmēts 5501 foto, bet #breakfast pat 65 miljoni). Starp ogām apkaisītu putru un tornī sakārtotu pankūku bildēm bieži manāmas dažādu veidu avokado maizītes. Šīs vasaras hits bija avokado šķēlītes izkārtot rožu ziedu formā.

Taču šis nav vienīgais dārzenis, kura slavināšanā savu artavu pielicis Instagram. Lapu kāposts veselīgā dzīvesveida piekopējiem kļuvis tik populārs, ka tam ASV ir pat sava Nacionālā lapu kāposta diena, ko amerikāņi atzīmē oktobra pirmajā trešdienā. Taču krokainā dārzeņa piekritēju netrūkst arī šaipus okeānam. Arī pašmāju Instagram lietotāju profilos lapu kāposts redzams visdažādākajās variācijās, sākot ar čipsiem, beidzot ar salātu bļodām un sautējumiem, bet visbiežāk — kombinācijā ar tikpat veselīgajiem turku zirņiem, kas fotogrāfijās lieliski izceļas uz zaļā kāposta fona.

Kā no pasakas

Ēdienu stiliste amerikāniete Adelīna Vauga pērn savus Instagram sekotājus iepazīstināja ar dažādos pasteļtoņos notrieptiem brokastu grauzdiņiem jeb vienradžu maizītēm. Tām sekoja arī nāriņu tostermaizītes, kurās dominē okeāna zilie toņi. Pasakainais krēmsiers tiek gatavots, sajaucot svaigo sieru ar dabiskām krāsvielām, piemēram, biešu pulveri vai kurkumu.

Vienradžu modi pārtvēra arī pazīstamā kafejnīcu ķēde Starbucks, šovasar saviem klientiem piedāvājot koši rozā Frappuccino. Fantastiskās būtnes iekarojušas vietu arī uz dzimšanas dienu tortēm.

Gastronomiskā entuziaste, bijusī rīdziniece Endija Mathura, kas vienradžu kūku gatavoja meitas četru gadu jubilejai, stāsta, ka tehniski to neesot grūti uztaisīt, tikai traucējis jūlija karstums, krēms sācis tecēt.

Endija izmēģinājusi arī otru patlaban populāro kūku noformēšanas paņēmienu — tā saukto pilošo kūku, kad tās virsējās malas tiek notecinātas ar glazūru. Daudzus un dažādus variantus var atrast ar tēmturi #dripcake.

Bļodas un burciņas

Instagram pasaulē šķīvji ir vakardiena. To vietu ieņēmušas bļodas. Par iecienītu pusdienu un vakariņu maltīti instagramotāju vidū kļuvušas Budas jeb graudaugu bļodas. To pamatā ir ideja par ēdienreizi, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas: pilngraudu produkti (rīsi, kinoja u. c.), olbaltumvielu avots (tofu, liesa gaļa, turku zirņi), labās taukskābes (avokado, eļļa, sēklas) un kalns ar šķiedrvielām bagātajiem dārzeņiem.

Kā radies šāds nosaukums, par to gan ir dažādas versijas. Vieni bļodas sabalansēto saturu saista ar līdzsvaroto Budas prātu, otri — salīdzina ar Budas apaļo vēderu. Vēl viens ēdiens, kas kļuvis pazīstams, pateicoties Instagram, ir «Poke bļodas». Tā ir tradicionāla havajiešu maltīte, kurā tiek pasniegta svaigi marinēta zivs, piemēram, tuncis, un kārtīga deva graudaugu un dārzeņu. Vērts atzīmēt, ka šim ēdienam nav nekāda sakara ar pazīstamajām bērnu rotaļlietām un animācijas filmu Pokemoni.

Taču, runājot par brokastīm, šābrīža Instagram hits ir «asaī bļodas» — svaigas vai saldētas asaī ogas vai to pulveris tiek sablendēts kopā ar mandeļu, sojas vai citu augu pienu, augļiem, auzu pārslām, riekstiem.  Kā stāsta Katrīna Mame, asaī pulvera cenas Latvijā esot astronomiskas, bet ogas — neatrodamas, tāpēc viņa gatavo ne mazāk krāšņās smūtija bļodas. Pagatavo savu iecienīto smūtiju, lej bļodā un pārkaisa ar auzu pārslām, mušļa ogām, sēklām, riekstiem vai ko citu. Pagatavojot kokteili biezāku un dažādās variācijās, to var liet pa kārtām arī burciņās.

Starp citu, dzērienu baudīšana no burciņām arī ir viena no aktualitātēm.

Kā fotografēt garšīgi? Iesaka Katrīna Mame

Apgaismojums. Ēdienu vislabāk fotografēt dienas gaismā. Šāda gaisma būs tuvāk logam, bet jāuzmanās no tiešiem saules stariem, kas rada ēnas.

Leņķis. Ja ēdiens ir samērā plakans, tas labāk izskatīsies no augšas. Savukārt stalta torte vai dzēriena glāze labi izskatīsies, fotografēta no sāna vai 45 grādu leņķī.

Kontrasti. Izvēlies tādas krāsas traukus, kas kontrastē ar ēdienu. Ja, piemēram, sautējums, ir brūni neizteiksmīgs, to noteikti nevajadzētu likt neizteiksmīgi brūnā šķīvī.

Detaļas. Attēlu var padarīt vizuāli interesantāku, kadrā iekļaujot citus priekšmetus — ziedus, garšvielu trauciņus. Cilvēka rokas padarīs fotogrāfiju dzīvāku.

Akcenti. Ja ēdiens izskatās vienmuļi, to var atsvaidzināt ar zaļumiem, krāsainiem dārzeņiem vai sulīgām ogām.

Foto — Katrīna Mame, Krustnagliņa.lv, Endija Mathura

Ainis Vorobjevs, pusdārgakmeņu atradējs

Pirms trim gadiem Ainis, staigājot pa pļavu, uz kurmja rakuma pamanīja savādu akmeni. It kā parasts laukakmens, tomēr savāds. Ainis tolaik aizrautīgi lasīja literatūru par minerāliem un derīgajiem izrakteņiem. Pēc gada sakrāmēja auto 218 kilogramus paša atrasto akmeņu un ar slīpu bagāžnieku devās uz Tartu Universitāti pie ģeologiem, lai tie palīdz identificēt minerālus. Atklājās, ka kurmja rakumā mājojusi jašma. «Varbūt jašma meklē mani!» smejas Ainis, stāstīdams, ka viņa vectēvs ir no Urāliem.

Ar Aini tiekamies Gulbenes novada Litenē, viņa izveidotajā Latvijas pusdārgakmeņu darbnīcā. Par pusdārgakmeņiem ierasts dēvēt tos minerālus, kas nav dārgakmeņi. Un tādi ir tikai četri — dimants, safīrs, rubīns, smaragds. «Ticu, ka Latvijā arī tie ir, tikai baigi jārok,» smejas Ainis un stāsta, ka lāpstu neiesaista. Vienkārši staigā pa laukiem, mežiem un meklē. Kad atrod, ved uz darbnīcu un apstrādā.

Darbnīca iekārtota Litenes muižas staļļa ēkā, kas celta no laukakmeņiem. Minerālu kolekcija ir skaisti izgaismota. Stūrī rūc kafijas automāts, un darba kārtībā ir kases aparāts. Ainis uzņem tūristu grupas un pusdārgakmeņus arī pārdod — slīpējot tos pārvērtis auskaros un kulonos. Pasūtījumu pietiek, un pēdējā laikā vairāk nodarbināts slīpējot, nekā akmeņus meklējot.

Aiņa atradumi ir cits par citu skaistāks. Saimnieks uzskaita, ko atradis Latvijas dabā: jašmu, serpentīnu, granīta porfīru ar zilo kvarcu, grafisko pegmatītu, dziednieku zeltu ar magnetītu. Jašmu vieglāk esot pamanīt saulainā laikā, bet serpentīnu lietū, jo tad tas maina krāsu.

«Re, iemet aci!» Ainis aicina ieskatīties īpašā ierīcē ar lēcu, ko pielicis pie kāda minerāla. Tajā redzamas rubīnvioletas dzīslas. Kādu citu minerālu saimnieks iemērc ūdenī, lai parādītu, kā mainās tā krāsa: no parasta pelēča par ceriņkrāsas. «Un tas viss ir tepat, Latvijā, atrasts,» viņš saka un pēkšņi nodzēš gaismu. Ieslēdz ultravioletās gaismas bateriju un rāda, kā minerālā pamanīt to, kas padara akmeni vērtīgu. Īsta ģeoloģijas stunda, Ainis smejas. Viņš ir ģeologs amatieris. Visu apguvis pašmācības ceļā, jo pēc aroda ir būvnieks. «Es neticēju tiem, kas teica — Latvija ir tukša zeme un mūsu derīgie izrakteņi ir kūdra, māls un dolomīts. Latvija ir bagāta un neapgūta. Re, mums ir pat jašma. Un kāda vēl!» smaida Ainis un telefonā parāda video, kur viņa domubiedrs un skolnieks atradis 560 kg smagu jašmu. Jašmu! Latvijā!

Cilvēks ir vieta

Jānis Ķīnasts, jaunā LTV raidījuma 12 elementi ainavā vadītājs, sauc sevi par vietradi. Viņam ir koncepcija, ka cilvēks rada vietas, savukārt vietas — cilvēku. Par to arī vedina domāt raidījums — kādu ainavu veidojam un ko varam darīt, lai padarītu to krāšņāku?

Kad piesauc Latvijas ainavu, daudzi vispirms iedomājas laukus vasarā, kur aiz plašiem, māju un koku puduru izraibinātiem labības laukiem redzami zili zaļi meži. Cik skaisti! Iespējams, jaunais LTV raidījums mainīs šo idealizēto bildi.

Kā uzsver Jānis Ķīnasts (27), pagājušā gadsimta laikā ainava ir daudz mocīta, un Latvija nav tik zaļa valsts, par kādu daži mēdz to cildināt. Ne bioloģiskās daudzveidības, ne ekoloģiskās tīrības ziņā. Taču varētu būt.

«Latvijā ir ļoti skaista daba. Bet tāda tā nepaliks, ja mēs to tikai vērosim, rokas klēpī salikuši,» saka Jānis. Viņš mudina pašiem gādāt par ainavu, kurā dzīvojam.

Īstais sarunai par ainavu

«Tas ir labs jautājums,» Jānis Ķīnasts attrauc, taujāts, kāpēc uzaicināts par raidījuma vadītāju. Spriežot pēc viņa profesionālās pieredzes apraksta, grūti iedomāties labāku pretendentu: vides zinātņu bakalaurs, tagad maģistrantūrā studē funkcionālo dizainu, pats Ekonomikas un kultūras augstskolā lasa lekcijas par inovācijām arhitektūrā un dizainā.

Tas vēl nav viss: viens no sarunu festivāla Lampa rīkotājiem, savulaik veidojis vietrades komandu nēbetjā un radošo industriju centru DarbaVieta, pilnveidojies Grieķijā, Ēģiptē un Tasmānijā. Perfekti!

Taču Ruckas mākslas un rezidenču centra vadītāja Ieva Goba, arī viena no raidījuma idejas autorēm, Jāni projektam pieaicinājusi tikai viena iemesla dēļ — viņš ir patīkams sarunu biedrs. Māksla uzturēt sarunu laikmetā, kad biežāk tērzējam sociālajos tīklos nekā aci pret aci, ir zelta vērtē.

«Raidījuma mērķis ir, nekrāsojot Latvijas ainavu drūmās krāsās un nesabojājot skatītājiem garastāvokli, interesantā un saistošā veidā pastāstīt par cilvēka darbības ietekmi uz ainavām,» saka Jānis. Neviens gan viņam neesot to skaidri definējis. Tā viņš sapratis, pusgada garumā braukājot ar raidījuma veidotāju komandu krustu šķērsu pa Latviju. Ideja veidot raidījumu, kurā latviešu mākslas un dokumentālajās filmās fiksētas ainavas salīdzinātas ar mūsdienās redzamo, pieder dabas aizsardzības ekspertam Viesturam Lārmanim.

«Ja zinātnieks stāsta par dabas sargāšanas lietām, cilvēki klausās, bet bez lielas ieinteresētības. Gadiem ilgi runājam par nepieciešamību saglabāt bioloģisko daudzveidību, bet kaut kā nevedas iegūt pietiekami lielu atbalstu,» skaidro Viesturs. «Skatoties vecas kinofilmas, varam viegli saprast, kā ainava mainījusies. Piemēram, filmā Klāvs, Mārtiņa dēls ir daudzas parkveidīgas ainavas, kas filmētas skaistuma dēļ, ne jau tāpēc, ka tādās vietās dzīvo daudz vaboļu sugu. Varbūt mākslinieki, režisori, ar kino saistītie pamudinās saglabāt ainavu un tādējādi arī bioloģisko daudzveidību?»

Ainava mainās nemitīgi

Jānim nav iebildumu, ka Latvija mainās. Uzaudzis laukos, tāpēc zina — ja cilvēki strādā, ainava mainās. Kad Jānim bija divi gadi, tēvs atguva padomju gados nacionalizētos dzimtas īpašumus Durbē un pārcēlās ar ģimeni no Jelgavas uz dzīvi savā zemnieku saimniecībā Jēkuļi. Lauki Durbē ir viena no vietām, kas Jānim ir mīļa. Otra — Liepāja.

Kad puikam bija desmit gadu, ģimene izlēma, ka izglītības labad viņam kopā ar sešus un astoņus gadus vecākiem brāļiem jāiet skolā lielā pilsētā, nevis laukos. Tāpēc trīs brāļi dzīvoja un mācījās Liepājā, kamēr viņu vecāki saimniekoja Durbē. Skolas gados pieradis būt patstāvīgs, Jānis, šķiet, līdz pat šai dienai nevienam neļauj sev kaut ko iestāstīt, neseko dažādām mācībām un neieliekas nekādos rāmjos. Iestājās Latvijas Universitātes Vides zinātņu fakultātē, bet bakalaura darbu gatavoja par tēmu, kas pašu interesēja, — par ekosistēmu pakalpojumu kā vides sastāvdaļu.

«Biju pārliecināts un esmu līdz pat šai dienai, ka dizains ir daļa no vides, ka tās ir savstarpēji cieši saistītas lietas,» saka Jānis. Bet pasniedzēji nepieņēma darbu, jo tas, iespējams, neatbilda tradīcijām vides zinātnē. «Nolēmu strādāt kā pašnodarbinātais. Biju iekļāvies vairākos projektos, kas saistīti ar pilsētplānošanu. Biju izdomājis arī patstāvīgi studēt vietradi kā dizaina ģeogrāfiju. Tas nav manis radīts jēdziens, es tikai iztulkoju latviski vārdu placemaking

Par izšķirošu brīdi savā dzīvē Jānis nosauc to 2013. gada pavasara dienu, kurā pēc viņa uzstāšanās Kalnciema kvartālā pie puiša pienāca Dankans Fērfakss (Duncan Fairfax) no Londonas universitātes Goldsmith un uzaicināja uz dizaina un vides vasaras skolu Grieķijā. «Es biju 23 gadus jauns frukts bez pieejas augstskolu akadēmiskām datubāzēm un arī profesionālajā vidē darbojos kā pašnodarbinātais,» Jānis paskaidro, kāpēc uzaicinājumu uztvēra kā pagodinājumu. Kaut kā sadabūjis naudu ceļam, viņš aizbrauca uz vasaras skolu. «Bet tur iepazinos ar profesoru Toniju Fraju (Tony Fry), kas pilnībā izmainīja manu priekšstatu par dzīvi. Klausījos cilvēkā ar sajūtu, ka viņš runā to, ko es domāju. Tajā vasaras skolā es atradu domubiedrus, kurus biju meklējis, bet kādu līdz tam Latvijā nebija,» stāsta Jānis.

Viņš, gluži kā lekcijā, ātri un raiti skaidro sava skolotāja, Austrālijas dizaina teorētiķa un filozofa Tonija Fraja un arī savu pārliecību, ka telpas veidošana ir atkarīga no vietas. Bet vietu veido ne tikai platums, garums un dziļums, bet arī vide, vēsture, sajūtas, izjūtas, atmiņas — plašs konteksts, ko nedrīkst ignorēt. Netiešā veidā par to ir viņa pirmais zinātniskais darbs, ar ko Jānis Latvijas Universitātē tomēr ieguva bakalaura grādu vides zinātnēs.

«Atceries zemeņu smaržu! Tiklīdz atminies, tajā pašā brīdī iedomājies sevi atrodamies kādā konkrētā vietā, kur esi jutis zemeņu smaržu. Cilvēki atceras vai nu omes zemeņu dobi, vai uzkalniņu laukos, kur, notupušies uz ceļiem, lasīja meža zemenes. Manuprāt, vietrade ir alternatīva, kā domāt par dizainu. Lai katrs cilvēks padomā, kuru vietu un kāpēc viņš sauc par savām mājām. Tā nav tikai ēka. Mājas veido katra cilvēka identitāti. Patiesībā mūs veido vieta, būšana noteiktā vietā. Tāpēc arī man patika ideja par raidījumu kā par vietu.»

Kā veidot, lai nenobeigtu

Gan savās lekcijās, gan intervijā Jānis atsakās definēt, kas ir ainava. Viņš saka: «Mainīgums definē ainavu.» Nemitīgās pārmaiņas vislabāk raksturo jebkuru ainavu.

Kā pirmajā raidījumā teica Gaujas Na-cionālā parka ilggadīgais dabas aizsardzības inspektors Māris Mitrēvics, ja Latvijas ainavu nekopj, veidojas tikai blīvs mežs un aizaugušas upes. Taču, ja dabu uztver kā resursu avotu un izmanto tik intensīvi, kā tas noticis 20. gadsimtā, tā noplicinās līdz tam, ko redzam daudzviet Latvijā — plaši taisnstūrveida rapšu vai kviešu lauki un komerciāliem nolūkiem veidoti meži ar blīvām kokaudzēm. Jānis raidījuma veidošanas laikā pārliecinājās — gandrīz vairs nav mazo un vidējo zemnieku saimniecību, kur mazi ganāmpulki ganās laukos, tāpēc pavisam maz ir palicis pļavu. Nav arī siena zārdu, kas kādreiz bija neatņemami lauku ainavas elementi. 

«Kad Latvija dzima, pirms simt gadiem, tā bija pilnīgi citāda nekā šobrīd,» apstiprina Viesturs Lārmanis. Viņa balsī ir tikai fakta konstatācija — tā tas ir. «Kādreiz Latvijas lauku ainava bija viegli pārskatāma un daudz gleznaināka nekā tagad. To veidoja plašumi, kuros bija koku grupas, birzis, alejas. Bija grūti saprast, kur beidzas lauki un sākas mežs, labības laukā vienmēr bija arī pa kādam meža augam, mežos bieži vien ganīja lopus. Ekologi ir izpētījuši, ka uz mežu un cilvēku apstrādāto lauku robežlīnijām ir lielāka sugu daudzveidība, jo tajās koncentrējas sugas no abām ekosistēmām. Jo robežlīnija ir garāka, jo lielāka daudzveidība. Garāka tā var būt, ja tā iet līkločiem, nevis taisnām līnijām kā mūsdienās.»

Smeldze biologa Viestura Lārmaņa balsī ieskanas, kad viņš runā par gandrīz izzudušajām parkveida ainavām. Tādas reiz veidojušās dabas un cilvēka darbības mijiedarbībā, ja kokiem bija ļauts augt arī ganībās un apstrādātajos laukos. «Ļoti skaistas ainavas, un, šķiet, kādreiz Latvijā tās bija plaši izplatītas. Igaunijā vēl ir diezgan daudz, un igauņi tās vēlas iekļaut UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, gluži kā mēs Dainu skapi. Latvijā tādu ainavu ir tikai pāris, un, ja tādā ieej, sajūta kā pastorālā gleznā,» stāsta Viesturs. Gandrīz izzudušas arī lauku sētas. Tāpēc viņš un Jānis cer, ka tie, kas skatīsies raidījumu, atstās ap savu māju koka žogu. Tādi apaug ar ķērpjiem, bet ķērpji ir vesela pasaule sīkbūtnēm. Jānis vairākas reizes mūsu sarunas laikā mudina nenopļaut mauriņu tā, ka tas līdzinās uzklātam futbola laukumam, bet atstāt zāli vismaz sešu centimetru augstumā. Lai puķe var izaugt, lai kukaiņiem ir, kur parāpot, lai putniem netrūkst ēdmaņas. Atstājiet sētā vecu bluķi vai akmens krāvumu, kur ķirzakai pasildīties! Vienā no raidījumiem ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis teikusi, ka, veidojot ainavu, jāuzmanās to nenobeigt.

Kā atrast zelta ceļu, lai cilvēka ietekme uz dabu nekļūtu vardarbīga — uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes. «Ir dialektika. Kaut ko radot, cilvēks gandrīz vienmēr kaut ko arī iznīcina,» Jānim patīk skatīties filozofiski. Viņaprāt, pienācis laiks cilvēkam sevi decentralizēt, tas ir, nevis uzlūkot sevi par šīs planētas noteicēju, bet uztvert sevi kā daļu no dabas.

Mazāk ir vairāk

Cieņa pret vietu, kurā dzīvojam, vajadzīga kaut vai tāpēc, ka, pēc Jāņa pārliecības, šī vieta ietekmē to, par ko un kā cilvēki domā. Ne velti inuītiem Grenlandē ir tik daudz vārdu, kas apzīmē sniegu. Sniegs gaisā jeb sniegpārslas, sniegs, kas gurkst zem kājām, krītošs vai dreifējošs sniegs, kupenas — katram cits vārds. Latviešiem patīkot dažādos vārdos saukt katru izcilni virs zemes: paugurs, uzkalns, pakalns, kroku, cilu un galda kalni. «Patiesībā te nav kalnu, tāpēc katrs paugurs ir svarīgs,» min Jānis.

Sevi identificēt ar kādu noteiktu vietu viņš negrib. Esot zemietis, tas ir, cilvēks, kas pieder planētai Zeme. Tomēr esot atsevišķi ainavu elementi, kas viņam ir tuvāki nekā citi. Vecāku mājas Durbē. Jūra Liepājā. Tagad Cēsis, kur viņš dzīvo kopā ar sievu Alisi, mākslinieci. «Cenšos nepieķerties nevienai vietai. Varbūt tāpēc, ka bērnībā lasīju Remarku. Viņš rakstīja, ka nevajag saistīties ne ar vienu vietu. Ja sasaistās, tad ir grūti iet. Bet jāiet ir vienmēr,» viņš skaidro.

Uz Cēsīm Jānis un Alise pārcēlās tāpēc, ka tur ir lielākas iespējas nekā Rīgā dzīvot pēc principa «mazāk ir vairāk». Jānis ir pārliecināts, ka, lai veidotu vidi ap sevi, katram no mums jāsāk ar sevi. Rūpēm par vidi, pēc Jāņa vārdiem, jābūt «proaktīvām». Tas ir, lai rūpes nebūtu tikai rīcība kaitīga nodarījuma mazināšanai. «Pirmais solis ir nevis prasīt citiem sakārtot pasauli, bet sākt pašiem ar sevi un ierobežot patēriņu līdz minimumam.» Jānis paskaidro, ka, dzīvojot Cēsīs, iegādājas pārtiku no zināmiem Vidzemes lauksaimniekiem un dārzkopjiem. Zina, kur un kā katrs viņa nopirktais tomāts un gurķis ir audzēts, kur maize ir cepta un kur piens slaukts. Pērk tikai tādu pārtiku un tikai tik daudz, cik var apēst divi cilvēki. Atbalsta otrreizēju lietu izmantošanu un pārstrādi. Viņaprāt, tas būtu jāmāca arī skolā, lai bērni jau no mazotnes zina, ka resursi pieejami ierobežotā apjomā un tāpēc tie izmantojami saudzīgi.

«Šī raidījuma veidošanas laikā sapratu, ka nevar tikt pie skaistas ainavas, ja par to domā tikai kā par savas komfortablās dzīves dekorāciju,» saka Jānis. «Visīstākās un skaistākās ainavas ir tās, kas veidojas cilvēka dzīves laikā viņa darba un dabas harmoniskā mijiedarbībā.»

Virsskaņas jautājums

Pirms pāris mēnešiem nospēlējusi sarežģītu lomu Alvja Hermaņa iestudējumā Marķīze de Sada, aktrise Elita Kļaviņa iesaistījusies neparastā projektā — viņa atveidos vācu nacistu Ginteru bilingvālā iestudējumā par holokaustu. Izrāde, kas tiks spēlēta Žaņa Lipkes muzejā, rosina domāt par individuālās atbildības tēmu

Poētiski blīvais, groteskais veids, kādā lugas Persiešu valodas stundas autors un režisors Genādijs Ostrovskis izvēlējies rakstīt par holokausta tēmu, uzrunāja pazīstamo Jaunā Rīgas teātra aktrisi. Lugas pamatā ir stāsts par ebreju izcelsmes poļu rakstnieku Bruno Šulcu, kura darbi tulkoti 40 pasaules valodās. Pazīstamākie — romāns Sanatorija «Zem smilšu pulksteņa», stāstu krājums Kanēļa veikaliņi. 1942. gada 19. novembrī Drohobičas koncentrācijas nometnē Bruno Šulcu nošāva nacisti. Ostrovskis lugā attēlo izdomātu notikumu: vācu uzraugs Ginters starp geto ieslodzītajiem ebrejiem meklē kādu, kurš varētu viņam iemācīt persiešu valodu. Bruno Šulcs, ļoti vēlēdamies izglābt dēlu un izglābties pats, to uzņemas, lai gan persiešu valodu nezina.

Veidot izrādi par 20. gadsimta traģēdiju — nacistu režīma veiktajām masveida ebreju slepkavībām — Ostrovskim un Kļaviņai šķita svarīgi arī tāpēc, ka nacionālisma idejas gūst lielu popularitāti šodienas politikā Eiropā un pasaulē. Kā atdot godu terorā cietušajiem un nepieļaut, lai kas līdzīgs atkārtojas nākotnē? Arī par to rosinās domāt izrāde, kuru divās valodās (latviešu un krievu) četri aktieri izspēlēs Žaņa Lipkes muzejā Ķīpsalā. Pirmizrāde  latviešu valodā 10. novembrī, krievu valodā — 17.novembrī.

Tieši tev esot radusies ideja par izrādes Persiešu valodas stundas iestudēšanu. Vai svarīgs bija šībrīža pasaules politiskais konteksts?
Ideja attīstījās tā: režisors Genādijs Ostrovskis man iedeva izlasīt šo lugu. Satikāmies saistībā ar kino projektu, bet neizdevās to realizēt. Luga man likās ļoti spēcīga. Kādā pirmizrādes pasākumā kaut kas mani raustīja aiz mēles pastāstīt par to [Žaņa Lipkes memoriāla valdes priekšsēdētājam] Mārim Gailim. Viņš ieinteresējās. Palūdzām Jāni Elsbergu lugu iztulkot latviski. Jānis skaisti pateica — pirmatnējais neprāts šajā lugā savienots ar dzelžainu struktūru.

Man patīk lugas, kurās ir piesaiste faktiem. Tā aktierim ir degviela, lai strādātu ar lielāku enerģiju.

Par tēmu patlabam ir aktuāli runāt. Holokausts Latvijā ir apzināts politkorektuma līmenī, bet ne personiski, uztverot kā traģēdiju. Varbūt kļūdos, bet man liekas, tiklīdz vidējam latvietim piemin šo tēmu, ir atbilde: «Bet mums vēsturē ir savas ciešanas! Ebreji par savām ciešanām daudz runā, ko mēs tur vēl!»

Sabiedrībā viss kārtībā būs tad, kad sarunās vairs nebūs šī «bet», dalot ciešanas savās un citu. Nav pat runa par politisko līmeni. Individuālā līmenī ir vajadzīga cilvēcība, līdzjūtība, lai pazustu tas «bet».

Pirms diviem gadiem man bija tas gods vadīt Lidijas Lasmanes-Doroņinas 90 gadu jubilejas svinības Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Parunājāmies, lai es labāk viņu iepazītu. Lidija stāstīja, ka emocionālais trieciens, ko viņa pārcieta, pieredzot ebreju, arī viņai labi pazīstamu cilvēku, nošaušanu, kļuva par spēcīgu impusu vēlāk atpazīt ļaunumu padomju varā. Nostāties pret to. Turklāt viņa ne reizi nelietoja vārdus «biju pret padomju varu». Viņa teica: nostājos pret ļaunumu.

Ir nepieciešams šis individuālais ētiskais moments par citu cilvēku ciešanām. Protams, brīnišķīgi, ka mums tagad ir filma Melānijas hronika, kas runā par latviešu ciešanām vēsturē. Taču domāju, ka varam būt tikpat līdzjūtīgi arī pret citu tautu ciešanām.

Iestudēšanas procesā man bija daudz jādomā par to, ka Rīgā vienas dienas laikā tika nogalināti 25 tūkstoši ebreju. Tik daudz cilvēku kā Mežaparka Lielajā estrādē Dziesmusvētku laikā. Vienā dienā viņi noslepkavoti — bērni, sievietes, vīrieši.

Izrādē būs arī groteskas elementi, vai ne?
Būs individuāli cilvēku stāsti, izstāstīti traģikomiski. Tas mani lugā piesaistīja — atšķirīgais veids, kā runāt par smagu tēmu. Režisors smējās, ka [pēc izrādes] mūs aizliegs visi, jo sarunu pavēršam neparasti.

Kas tev, mēģinot saprast sava tēla, nacistiskās ideoloģijas pārņemta koncentrācijas nometnes uzrauga Gintera,‍ domāšanas veidu, bija visgrūtākais?
Izrāde ir psiholoģiska, bet tajā ir arī daudz poēzijas, formas meklējumi. Loma man lika domāt par pasaulē atdzimstošo nacionālismu. Šis vilnis veļas mums pāri. Kā cilvēka smadzenes iespējams sakonstruēt tā, ka no viena idejas piliena izvēršas traģēdija — masu slepkavības, un cik tas ir bīstami. Tas ir lielais izrādes konteksts.

Zīmīgi, ka slepkavas lugā ir cilvēciski traumēti personāži. Viens, piemēram, Larss, kuru bērnībā, kā vēstīts lugā, «cirkā izdrāzis klauns».

Pagājušā gada novembra beigās, 75 gadus pēc Rumbulas traģēdijas, Lipkes muzejs kopā ar vēsturniekiem aicināja pie Brīvības pieminekļa nolikt svecītes noslepkavoto ebreju piemiņai. Sanāca daudz cilvēku. Laba ziņa par sabiedrību Latvijā, vai ne?
Ļoti laba. Tu man vaicāji par ļaunumu individuālā līmenī — kā līdz tam nonāk. Masu psihoze. Ginters, mans tēls, izrādē izmet tādu frāzi: «Mēs darām labu darbu — komendants vienmēr tā saka!» Ja tev ilgstoši, kā tas bija nacistiskajā Vācijā, skalo smadzenes, tu sāc nenormālo pieņemt kā normu. Tika izstrādāta vesela [masu slepkavošanas] sistēma, sarakstītas grāmatas. Cilvēka dabas paradokss: liekas, ka kaut kas tik šausmīgs taču nevar notikt, un tomēr tas ir noticis.

Tu jau otro gadu Kultūras akadēmijā studē kinorežiju. Kāpēc bija interesanti sākt kaut ko jaunu?
Kino ir interesants pašizteiksmes veids. Tajā ir kāda daļa [radošuma], ko teātrī kā aktrise nevaru realizēt. Dzīves klātbūtne, laika klātbūtne, ko var fiksēt kino, citās mākslās nav iespējama. Filmiņa Pinokio par māti aktrisi un meitu — mans skolas uzdevums ar Maiju Doveiku un jaunu meiteni Lauru Žaklīnu Bukšu — izvirzīta Lielajam Kristapam [studentu filmu kategorijā]. Otra īsfilmiņa Karalis ar Lauri Dzelzīti, Ievu Florenci, Rūdolfu Plēpi būs redzama festivālā Divas Annas īsfilmu konkursa programmā.

Vai tu jau domā par diplomdarbu?
Viens variants man ir dokumentālā filma, ko jau kādu laiku filmēju. Kinorežisors Jānis Putniņš palīdzēja man izvēlēties foršu kameru Blackmagic, ar lielu prieku filmēju. Sekoju līdzi kādas ģimenes dzīvei Latvijas laukos, jaunam pārim ar diviem bērniem. Gandrīz vai antropoloģisks pētījums. Ir arī aktierfilmas ideja par road movie.

Tu esi studente, un arī tava meita studē. Vēl vairāk kopēju tēmu, vai ne?
Jūtu, ka meita ar mani lepojas. Viņa mācās psiholoģiju ASV. Mazliet jau pirmajā brīdī, sākot studēt, bija dīvaina sajūta. Vai tiešām varu? Pieņemt sevi citā statusā un vidē bija jocīgi. Tagad šīs sajūtas pilnīgi aizmirsušās. Paplašinājies draugu un interešu loks. Galvenais — atrast pietiekami daudz laika, ko veltīt studijām.

Vai režijas studijas tev devušas jaunu atbildi uz jautājumu — kas ir aktieris?
Domāju, ka iepriekš [aktrises darbā] varbūt biju diezgan nejauka. Tagad daudz labāk saprotu, kas tā ir par milzīgu atbildību — būt režisoram. Arī liela vientulība.

Izrādi Persiešu valodas stundas spēlēsit divās valodās. Kāpēc tā?
Tādas pieredzes vēl nav bijis ne man, ne kolēģiem. Mēģinām divās valodās, process ir ļoti intensīvs. Noslepkavotā rakstnieka Bruno Šulca valoda, no kuras iedvesmojies Genādijs Ostrovskis, ir poētiska. Viņš dara neticamas lietas ar vārdu.

Arī Ostrovska luga ir burvīgā valodā. Pirmoreiz to izlasot, likās pat neiespējami latviski labi pārtulkot, lai nekas nepazūd. Pirmais impulss bija — spēlēt krieviski. Tad iedevām lugu iztulkot Jānim Elsbergam, un viņš to izdarīja fantastiski. Taisām abās valodās! Tā ir iespēja sasniegt lielāku auditoriju.

Tāds kā abu valodas telpu saliedēšanas mēģinājums?
Iecere ir brīnišķīga, Dievs dod, lai izrāde mums izdodas!

Kādas patlaban ir tavas intereses teātrī — ko gribi spēlēt, vai nav zināma «griestu sajūta» profesijā?
Noteikti ne. Katrā jaunā lomā sāku no sākuma, saskaros ar lielām šaubām un nevarību. Ir liels atvieglojums, kad loma tomēr izdodas. Protams, ja veicas bieži, tas aktierim dod zināmu iekšējo pārliecību, «nepaniko, tu vari!».

Katru reizi, kad man liekas, ka lomu īsti nav, vai kļūst garlaicīgi, parādās interesanti piedāvājumi. Paļaujos, ka tā varētu būt arī turpmāk. Ļoti tālejoši uz priekšu neko neplānoju nevienā dzīves jomā. Daru visu, cik labi vien varu esošajā posmā, un ceru, ka tas novedīs pie veiksmes nākamajā. Tāds ir radīšanas likums, kam ticu.

Kā jūties Jaunā Rīgas teātra mājvietā Miera ielā?
Labi. Man liekas, ka abām skatuvēm ir laba akustika, skatītāji jūtas daudz ērtāk. Aktieriem vairs nav jāsalst, kas ļoti iepriecina. Agrāk grimētavā sēdējām «eža kažociņos». Lai cik mīļš, posms vecajā JRT ēkā bija izsmelts. Man gribētos vēl paspēlēt jaunajā ēkā, kur būs gan vēsture saglabāta, gan modernā arhitektūra klāt. Ticu, ka tā būs skaista ēka, skaists teātris.

Tikko nospēlēji mātes lomu izrādē Marķīze de Sada, ko Alvis Hermanis JRT iestudē otro reizi. Pirms 23 gadiem tava titulloma šajā izrādē bija spēcīgs aktierdarbs.
Man bija pārsteigums, ka no zemapziņas dzīlēm izpeldēja lomas teksts, kad Kristīne [Krūze, titullomā tagad] to mēģinājumos runāja. Šoreiz mana loma atbilstoša tagadējam vecumam. Arī pilnīgi cits uzstādījums, vēstījums. Jaunajā izrādē — daudz vairāk uz attiecībām, psiholoģiju. Pirmā Marķīze de Sada bija daudz konceptuālāka. Taču ar salīdzināšanu nenodarbojos.

Alvis šoreiz mudināja, lai lieku iekšā mātes lomā savu toreizējo Renē. Viņš teica — es tavā vietā spēlētu mazliet greizsirdību. Māte ar [meitas Renē dzīvesbiedru] marķīzu de Sadu taču arī ir aizrāvusies. Jā, tas nāk manai lomai līdzi no pirmās izrādes.

Ar Alvi nebiju kādu laiku strādājusi: pirms trim gadiem bija izrāde Divpadsmit krēsli, pirms pieciem — Kabalas noslēpumi. Viņš savās režisora spējās audzis vēl vairāk. Ļoti palīdz aktieriem ar lomas psiholoģiju, skrupulozi to izstrādā, deva man būtiskus atslēgvārdus mātes lomai trešajā cēlienā. Redzu, ka Alvis būs labs pedagogs jaunajam JRT kursam, ko nākamgad uzņems. Agrāk [Hermaņa izrādēs] vairāk bija tā, ka aktieris taisa lomu, režisors — izrādi.

Vairākas nedēļas pasaulei pāri gāžas Holivudas skandāls: aktrises apsūdz producentu Hārviju Vainstīnu uzmācībā, izvarošanā. Iepriekš viņas klusējušas aiz bailēm, ka atzīšanās varētu sabojāt karjeru. Vai Latvijā šajā industrijā redzi līdzīgas problēmas?
Es nekad šajā profesijā neesmu jutusies kā upuris. Jebkura režisora un aktiera attiecībās ir zināma hierarhija. Tā ir veselīga un vajadzīga. Manā pieredzē nav nekā tāda, ko varētu kaut attāli salīdzināt ar skandālu Holivudā. Taču būtu jārunā par Latvijā valdošo seksismu kopumā, kas ir ļoti izteikts. Tas attiecas uz visām profesijām, visām jomām. Nevar nesajust, ka vīrieši automātiski aizvien tiek uzskatīti par vērtīgākiem, lielākiem profesionāļiem. Sievietei sevi jāpierāda daudz vairāk.

Arī teātrī sievietei būt aktrisei ir grūtāk nekā vīrietim aktierim. Vēsturiski tā izveidojies, ka lomu sievietēm ir mazāk. Ja neiestudē Marķīzi de Sadu… (Smejas.) …gandrīz katrā lugā ir sešas vīriešu lomas un divas sieviešu lomas. Arī režisora profesijā vairāk strādā vīrieši. Tas gan pamazām mainās. Kino sevi spilgti piesaka sievietes.

Ar sieviešu diskrimināciju ir līdzīgi kā ar antisemītismu — it kā nav, bet «kā virsskaņa» tas tomēr jūtams. Mana meita, kura studē Amerikā, ir daudz māti skolojusi feminisma tēmās. Viņa mēģina teikt, cik apspiesta sieviete Latvijā esmu. Ir daudz nianšu, ko mēs, padomju laikos uzaugušās sievietes, nemaz nejūtam. Tas, kas mums šķiet normāli, nav normāli.

Izrādē Persiešu valodas stundas upura un varmākas tēma arī ir nozīmīga.
Mēs esam divas sievietes, kas spēlē vīriešus. Es esmu varmāka, bet Bruno Šulcu spēlē Marija Daņiļuka no Maskavas Tabakova teātra kursa, viņa ir kinoaktrise. Lomā audzēju dominējošo cilvēka tipu, kurš citus grib pakļaut.

Kāpēc cilvēki grib pakļaut?
Tāda ir cilvēka daba, ja to nepieskatām. Ja līdzsvars apzināti netiek uzturēts un kontrole pār cilvēcību palaista vaļā, tad var nonākt galējībās. Esktremāli apstākļi, piemēram, karš, atrauj vaļā cilvēkos zvēru. Arī par to ir šī izrāde. Galējie apstākļi ir tie, kas mūs pārbauda.

Par izaicinošām situācijām runājot — man bija loma JRT izrādē Muša (Pēc Sofi Oksanenas romāna Attīrīšanās motīviem par Otro pasaules karu — red.). Arī manas varones Alīdes cilvēcība ekstremālos ap-stākļos tika pārbaudīta. Pasaulē jāmēģina noturēt cilvēcības vērtības. Nekā cita jau mums īsti nav.

Dīvāni okeānā

Līvānu uzņēmumā Sencis ražotās mīkstās mēbeles nopērkamas ne tikai Latvijā. Ar tām apmēbelētas bankas, slimnīcas, biroji Skandināvijā un vairāk nekā desmit okeāna kruīzu laineru, kas parasti kuģo otrpus zemeslodei

Dīvānus Līvānos taisa jau divdesmit gadus. Pirmie tapuši aiz starpsienas veikalā, kur tie pēc tam izlikti pārdošanai. Tos paši savām rokām izgatavoja abi toreizējie uzņēmuma Sencis īpašnieki. Izvēlējušies pareizos produktus un spējot tiem nodrošināt ne tikai pieņemamu cenu, bet arī kvalitāti, viņi samērā ātri iekarojuši vietējo tirgu.

Krīze aizvadītās desmitgades beigās likusi ne tikai pārstrukturēt ražošanu, bet arī meklēt klientus ārzemēs, kaut arī pirmā pieredze Somijā bijusi stipri negatīva. «Tomēr mēs sapratām, ka bez eksporta neiztiksim, tāpēc nepadevāmies,» tagad saka uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Mihails Šlujevs.

Nepārtraukti pilnveidojot ražošanu un produktu klāstu, šoruden Līvānu mēbeļnieki savā attīstībā spēruši vēl vienu milzu soli. Paralēli jau esošajam nodibināts uzņēmums Lett, un Mihails saka — šis nosaukums, kas atvasināts no vārda «leti» jeb senie latvieši, nav izvēlēts nejauši.

Abu uzņēmumu īpašnieks un vadītājs Mihails Šlujevs stāsta: «Mūsu mērķis — vienlaikus ar mīkstajām mēbelēm, kuras ļoti augstu tiek vērtētas Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, sākt ražot un tirgot savas dizaina mēbeles. Tās būs paredzētas cilvēkiem, kuri gatavi maksāt par labām, kvalitatīvām mēbelēm, bet negrib pārmaksāt par zīmolu. Jo nereti šis stāsts, ko pērk reizē ar produktu, ir dārgāks par pašu mēbeli. Turklāt pievienotā vērtība, ko radīsim kopā ar dizaineriem, paliks šeit — Latvijā.»

Lett orientēsies tikai uz dizaina mīksto mēbeļu izstrādi. Jau sākta sadarbība ar dāņu dizaineriem, notiekot pārrunas ar itāļiem, un vienu modeli izstrādājuši Latvijas dizaineri. Jaunais uzņēmums savus pasūtījumus īstenos jau esošajā uzņēmuma Sencis ražotnē, kur pašlaik strādā ap 50 cilvēku un apgrozījums šogad tiek plānots līdz diviem miljoniem eiro.

Bet sākās viss nevis pirms 20 gadiem, kad tapa pirmais dīvāns, bet vēl agrāk. «Man bija deviņpadsmit, kad atgriezos no dienesta Latvijas armijā,» 90. gadu sākumu atceras Mihails. «Biju pabeidzis Višķu sovhoztehnikumu, ieguvis tehniķa mehāniķa specialitāti un drusku pastrādājis Līvānu stikla rūpnīcā.»

Alga bijusi 30 latu mēnesī. Un Mihails secinājis, ka tas nav domāts viņam. Prasības pret dzīvi un nākotnes sapņi bija daudz lielāki. Gribējās savu māju, mašīnu… 

Līdzīgi kā daudzi šodienas uzņēmēji, arī Mihails sācis ar Polijas vairumtirdzniecības bāzēm un tirgiem. Nauda cilvēkiem vēl bijusi, bet preču Latvijā joprojām trūcis. Turklāt ap to laiku Līvānos atslēgts siltais ūdens. Cilvēkiem vajadzēja boilerus.

Vispirms viņš ar tēva mašīnu no Polijas atvedis boileru sev, tad draugiem un draugu draugiem. Kāds paziņa lūdzis pie viena atvest mātei sēklas. Mihails atvedis un pārsteigts uzzinājis, ka Latvijā tādas pašas, tikai mazākos iepakojumos, maksā vismaz trīsreiz dārgāk. Pēc tam viņš ar tām apgādājis visu vietējo dārzkopības biedrību.

Tēva mašīnu Mihails aprīkojis ar piekabi, vēlāk nopircis busiņu un Polijā pavadījis septiņus mēnešus gadā. Robežas vēl bija ciet. Dienām ilgi vajadzējis stāvēt rindās, lai tiktu no vienas valsts otrā, tāpēc šie braucieni nebija nekāda izprieca. Viena no pēdējām precēm, ko viņš veda, bijušas mēbeles.

Bet 90. gadu otrajā pusē situācija mainījās. Arī uz robežām. Bijis skaidrs, ka «pērc un pārdod» ēra beidzas. Draugam, kurš savulaik no Lietuvas uz Līvāniem veda lejamo alu, bija uzņēmums Sencis, kurš tobrīd gan darbojās tikai uz papīra. Viņi nolēma to izmantot, lai atvērtu Līvānos mēbeļu veikalu. Sākumā tirgot ievestās, pēc tam ražot paši.

«Visapkārt bija gateri, galdniecības. Kokmateriālu netrūka. Arī speciālisti vēl bija,» atceras Mihails. Savukārt, iepērkot mēbeles Polijā, bija tur iepazinies ar ražotājiem. Godīgi pateicis, ka arī pats grib pievērsties ražošanai. Poļi, neuzskatīdami viņu par konkurentu, ļāvuši iepazīties ar ražošanas procesu un pat fotografēt. «Tā es tur stāvēju un blociņā sīki pa punktiem visu pierakstīju,» ar smaidu atceras Mihails.

1997. gadā viņi atraduši galdniecību, kur uztaisīti pirmie dīvānu rāmji. Mamma, kas nodarbojusies ar šūšanu, sašuvusi mēbeļu audumu, bet viņi ar kompanjonu turpat veikalā aiz starpsienas tapsējuši un likuši kopā dīvānus. Sākumā tas bijis viens modelis un trīs komplekti mēnesī. Katrā komplektā — dīvāns un divi mīkstie krēsli.

Mihails gan atzīst, ka toreiz tas bijis vairāk hobijs nekā bizness. Peļņu nodrošināja veikals un ievestās mēbeles. Tomēr jau pēc gada viņi pārcēlušies uz citām telpām un izveidojuši savu galdniecību, pieņēmuši piecus sešus darbiniekus un mēnesī ražojuši vairāk nekā simt dažādu modeļu dīvānu, ko 1999. gadā pārdevuši jau visā Latvijā.

Tirgus tolaik vēl nebijis pārbāzts, vietas tajā pieticis visiem. «Mēs taisījām ekonomiskās klases mīkstās mēbeles. Tie ir standartprodukti, kurus dažādu valstu ražotāji pārņem cits no cita, uzlabo, līdz beigās paliek optimālākās konstrukcijas un pircēju visvairāk pieprasītie modeļi,» skaidro Mihails. Ņemot vērā šo mēbeļu zemo cenu, tās nav izdevīgi transportēt, tāpēc līvānieši varējuši sekmīgi konkurēt gan ar lietuviešiem, gan ar poļiem.

Kam domāts dīvāns?

Pēc gadiem sešiem pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Bija sācies nekustamo īpašumu bums, cilvēki iegādājās jaunus mājokļus un pirka mēbeles. Tas bija uzņēmuma ziedu laiks, kad Sencī divās maiņās strādāja 150 cilvēku, mēnesī saražojot vairāk nekā tūkstoti mēbeļu komplektu. Pieauga sortiments, sāka ražot arī augstākas klases mīkstās mēbeles.

Ap 2007. gadu iegādājušies bankrotējušu mēbeļu veikalu ķēdi un tikuši pie 12 tirdzniecības vietām no Daugavpils līdz Liepājai. Vienlaikus saražoto tirgojuši arī citos veikalos. Gada apgrozījums sasniedzis divus miljonus latu jeb gandrīz trīs miljonus eiro.

Un tad sākās krīze. Pieprasījums pēc mēbelēm nokrities par 70%. Daļa sadarbības partneru bankrotēja, tā arī nenorēķinājušies par saņemto preci. «Sākumā domājām, ka izvilksim, tāpēc ar cilvēku atlaišanu nesteidzāmies. Bet pagāja viens gads, otrs… Situācija nemainījās. Bijām tomēr spiesti atlaist cilvēkus un sapratām, ka vienīgā izeja ir eksports,» atceras Mihails Šlujevs.

Pirmais mēģinājums bijis neveiksmīgs. Somu uzņēmējs, ar kuru kādu gadu sadarbojušies, bankrotējis un par nerealizēto preci ir parādā joprojām. Lai gan parādu uzņēmējs nenoliedz, tomēr atgūt to diezin vai izdosies. «Tas ir bizness,» Mihails lakoniski komentē. Un risks vienmēr bijis biznesa neatņemama sastāvdaļa.

Vienā no Ķīpsalas mēbeļu izstādēm līvāniešu mēbeles ieinteresējušas kādas Skandināvijas kompānijas pārstāvi. Izrādījās — šī kompānija nodarbojas ar jaunuzbūvētu okeāna kruīza laineru aprīkošanu ar mēbelēm. Sarunai izstādē sekojusi gandrīz gadu ilga sarakste. Tad viņiem atsūtīts prototips, pēc kura vajadzējis saražot paraugus. Ieradušies Līvānos, skandināvi bijuši ļoti apmierināti gan ar paraugiem, gan ar ražotni.

2012. gadā Sencis saņēma pirmo pasūtījumu. Divu mēnešu laikā vajadzējis izgatavot apmēram 2000 dīvānu, kuru nosūtīšanai bija nepieciešami 40 konteineru. «Patiesībā pats produkts nebija nekas īpašs, vienīgi kuģu mēbelēm ir specifiskas prasības gan attiecībā uz kon-strukciju, gan ugunsdrošību, kas savukārt nosaka materiālu izvēli,» skaidro Mihails.

Darba apjoms bijis milzīgs un laika maz. Ne tikai pasūtītāji, arī paši šaubījušies, vai spēs to paveikt laikā. Tomēr, atsakoties no visiem pārējiem darbiem, noteiktajos termiņos tikuši galā. Vietējie klienti, protams, nebija par to sajūsmā, bet viņš tiem godīgi pateicis — šajā situācijā uzņēmumam nav citas izejas. Tagad uzņēmuma Sencis dīvāni ir vairāk nekā desmit kruīza kuģos. Vidēji gadā esot divi šādi lieli pasūtījumi, un, kā smejas Mihails, viņi sen iemācījušies strādāt šo četru nedēļu laikā tā, lai nepārtrauktu citu pasūtījumu izpildi. «Viss notiek, un neviens pat vairs nejūt, ka mums ir kuģi.»

Pašlaik ap 80% no Līvānos saražotajām mēbelēm eksportē. Sencis sadarbojas ar zviedru un norvēģu kompānijām, kas mēbeles realizē vairumā pēc kataloga un pilda lielus valsts pasūtījumus, tajā skaitā aprīkojot skolas vai sabiedriskas iestādes. Savukārt dāņu uzņēmumam, kas Latvijā ražo mēbeļu koka daļas, viņi veic polsterēšanu, ko pirms tam pasūtīja Lietuvā un Polijā. Bet Latvijā ar Līvānu mēbelēm aprīkota ne viena vien kafejnīca, viesnīca un bārs.

Pirms četriem gadiem notika restrukturizācija. Veikalu tīkls pārtapa atsevišķā uzņēmumā, ko pārņēma kompanjons, ražošanu atstājot Mihaila ziņā. Savukārt viņš, saglabājot sortimentu, nākotni saista ar augstākas klases un kvalitātes produktiem. Jau iegādāti četri dīvānu dizaini.

Sociālisma laikā, kad cilvēki tika iespiesti šauros dzīvoklīšos, dīvānu sāka izmantot gultas vietā. Tā radās izvelkamie un saliekamie dīvāni. Dzīves apstākļi mainās, tomēr šī multifunkcionalitāte postpadomju telpā atšķirībā no Rietumeiropas tiekot pieprasīta joprojām. «Bet man tas vairs nešķiet interesanti. Ekonomiskās klases mēbeles esam iemācījušies taisīt. Tagad jāiemācās ražot kvalitatīvas dizaina mēbeles ar augstu pievienoto vērtību,» saka Mihails Šlujevs. Tāpēc, lai atdotu dīvānam tā sākotnējo funkciju un ieinteresētu plašāku pircēju loku, arī tapis Lett, un drīzumā Rīgā tiks atvērta tirdzniecības vieta, kas noteikti nebūšot veikals noliktava, bet kalpošot kā showroom, kur varēs iepazīties ar jauniem produktiem, jaunām iespējām un jaunākām tendencēm mēbeļu ražošanā. Ja šis koncepts sevi attaisnos, var gadīties — ar laiku līdzīgi tiks atvērti arī citās Eiropas pilsētās.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Vajag darīt! Ja izdosies — viss kārtībā, ja neizdosies — būs iegūta jauna pieredze.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Viena no kļūdām — darbi, kas netika izdarīti tobrīd, kad vajadzēja. Rodas ideja, bet tu atliec un meklē savai rīcībai attaisnojumu. Piemēram, nav īstais brīdis, nav tāda situācija, kā gribētos… Biznesa idejas nedrīkst atlikt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Man gandarījumu sagādā tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Gan šeit, gan ārzemēs. Un ja vēl viņiem patīk mūsu mēbeles, kuras ieraugot, tie saka: «Ooo! Cik skaistas!» Tad tiešām ir gandarījums.

Ir iesaka

3. novembris. KONCERTS. #LUDVIGVAN-RAMMSTEIN KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Ar uzstāšanos Rīgā pazīstamā grupa DaGamba sāk koncertu sēriju Latvijā. Tūres ietvaros plānoti deviņi koncerti dažādās pilsētās. Jaunā programma tapusi, apvienojot Ludviga van Bēthovena un vācu grupas Rammstein daiļradi. Iznāk arī grupas albums, kurā apkopoti astoņi skaņdarbi. Biļetes cena 7—35 €. Bilesuparadize.lv

3.—12. novembris. FESTIVĀLS. PASAULES MŪZIKAS FESTIVĀLS PORTA RĪGĀ, CĒSĪS, SALDŪ. Pieci koncerti trijās Latvijas pilsētās. Dažādās kombinācijās uzstāsies seši mākslinieki un grupas: Marija Korepanova (Udmurtija, attēlā), Svjataja Vatra (Igaunija, Ukraina), Aboss Kosimovs (Uzbekistāna), Karina Gomesa (Gvineja-Bisava), Shono (Burjatija) un Onuka (Ukraina). Biļetes cena 10—20 €. Bilesuparadize.lv

No 4. novembra. IZSTĀDE. NO PIKASO LĪDZ KŪNSAM. MĀKSLINIEKU RADĪTAS ROTAS NO DIĀNAS VENĒ KOLEKCIJAS NACIONĀLĀ MĀKSLAS MUZEJA KUPOLA ZĀLĒ. Mākslas portāla Arterrito­ry.com organizētajā izstāde varēs aplūkot 60 pasaulslavenu mākslinieku radītās rotas. Viņu vidū ir Pablo Pikaso, Alberto Džakometi, Žoržs Braks, Salvadors Dalī, Roberts Raušenbergs, Rojs Lihtenšteins, Džefs Kūnss, Anišs Kapūrs un citi. Lnmm.lv

7. novembris. KONCERTS. ANDREA BOČELLI ARĒNĀ RĪGA. Pazīstamais itāļu tenors uzstāsies kopā ar dziedātājām Mariju Aleidu un Ilāriju Dellu Bidiu, ģitāristu duetu CARisMA, Kauņas Valsts kori un Lietuvas Valsts simfonisko orķestri diriģenta Marčello Rota vadībā. Skanēs Verdi, Pučīni un citu operas dižgaru ārijas, kompozīcijas no dziedātāja albumiem. Biļetes cena 20—250 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

oooo Kvadrāts / The Square

Zviedru režisors Rūbens Estlunds (arī Force Majeure autors) ir izcils manipulators. Ar smīnīgu satīru viņš skatītāju iesviež neērtās situācijās, vēstot par Zviedrijas karaļnamā ierīkota laikmetīgās mākslas muzeja kuratora dzīvi un karjeras krahu. Kaut arī nedaudz izstiepta un dažkārt pašmērķīga, filma ar griezīgu humoru ataino mūsdienu vidusšķiras dekadenci un ārišķības, kas negaidītā situācijā sagāžas kā domino kauliņi. Šāgada Kannu kinofestivālā Kvadrāts saņēma augstāko godalgu — Zelta palmas zaru. Splendid Palace no 2. novembra.

oooo 120 sitieni minūtē / 120 BPM

Šonedēļ uz ekrāniem vēl viena Kannu šāgada «čempione» — žūrijas Grand Prix laureāte. Franču režisora Robina Kampijo līdz sīkākajai detaļai reālistiskā filma stāsta par HIV/AIDS aktīvistiem. Šķetinot stāstu par deviņdesmitajos nepieejamām ārstniecības iespējām, Kampijo meistarīgi būvē dziļu un aizkustinošu attiecību drāmu. Kino Bize no 3. novembra.

oooo Stranger Things

Režisoru un scenāristu, dvīņubrāļu Daferu straumēšanas vietnē Netflix radītā zinātniskās fantastikas seriāla otrā sezona apgriezienus uzņem gausāk, taču ir ne mazāk aizraujoša un neparedzama. Šoreiz sižeta fokusā ir ne tikai pārdabiskie notikumi Indiānas štata mazpilsētā Hokinsā, bet arī varoņu savstarpējo attiecību dinamika. Stāsta pavērsieni, lai arī joprojām populārzinātniski un 80. gadu ASV kinoklasikas atsauču pilni, otrajā sezonā intriģē ar tumšākām toņkārtām un lielāku intensitāti. 2. sezonas sērijas skatāmas Netflix.com no 27. oktobra.