Ārsti izdeg no nepamatotām reformām un pārmērīgas birokrātijas 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Pēteris Apinis
Print Friendly, PDF & Email

2017. gada augustā un septembrī, gatavojoties 8. Latvijas Ārstu kongresam, Latvijas Ārstu biedrība kopā ar sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS veica Latvijas ārstu un Latvijas iedzīvotāju aptauju „Ārsta profesija šodienas Latvijā”. Aptauja tika veikta elektroniski no 2017. gada 16. augusta līdz 3. septembrim, tika izmantotas 4808 Latvijas Ārstu biedrības datubāzes e-pasta adreses. Sasniegtā izlase bija 2644 respondenti. Šī aptauja bija līdzīga aptaujai pirms 7. Latvijas Ārstu kongresa 2013. gadā, kas ļauj salīdzināt dažādus procesus četru gadu garumā. 2013. gadā ārstu aptaujā piedalījās 2274 respondenti no Latvijas Ārstu biedrības datubāzes.

Ārstiem, kas atbildēja uz daudzajiem jautājumiem, nācās sākotnēji iezīmēt savu darbu, specialitāti, kvalifikāciju, vecumu, darba stāžu un daudzas citas būtiskas lietas, kas mums ļāva pēc tam analizēt ārstus ne tikai kopumā, bet arī pēc citām pazīmēm. Vidējais aptaujātais ārsts izrādījās kolēģe, kas vairāk nekā trīsdesmit gadus strādā medicīnā, ar pacientiem komunicē nedaudz vairāk kā 32 stundas nedēļā, strādā divās darbavietās, kontaktējas ar 66,5 pacientiem nedēļā, 15 stundas nedēļā pavada, aizpildot birokrātiskus formulārus un dokumentus. Tā kā 2644 ārstu aptauja ir pietiekami nopietns ārstu viedokļa kvorums, šāds varētu izskatīties arī vidējais Latvijas ārsts.

Aptauja bija tiešām plaša un visaptveroša, ārstiem jautājām gan par attiecībām ar zālēm, ar skrīningu, ar vakcināciju, ar sabiedrības veselību. Jautājumu bija gana daudz un pētījuma rezultāti atbilst starptautiskai publikācijai. Tomēr atsevišķi skatpunkti likās būtiski, lai ar tiem iepazīstinātu Latvijas sabiedrību. Jo arī Latvijas iedzīvotāji ir tiesīgi zināt, kā dzīvo un ko domā viņa ārstējošais ārsts, cilvēks, kas tur rūpi par Latvijas ļaužu veselību.

Satraucošākā atziņa no aptaujas: Latvijas ārsti izdeg  (burnaut)

Uz jautājumu: vai ārsti sastopas ar izdegšanas sajūtām, 35% atbildēja – bieži, bet 55% – dažkārt. Tātad kopumā 90% Latvijas ārsti sev pamanījuši izdegšanas sindromu. Ļoti daudz, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Satraukums par tiem kolēģiem, kas izdeg bieži. Bet bieži izdeg par 4% vairāk kolēģu nekā 2013. gadā. Biežāku izdegšanu atzīmēja tie kolēģi, kas tiešā veidā ar pacientiem komunicē vairāk par 41 stundu nedēļā, tie, kas pieņem ļoti daudz pacientu, bet īpaši tie, kam daudz laika (vairāk par 20 stundām nedēļā) jāaizpilda dažādi birokrātiski pienākumi, pārsvarā jāaizpilda dažādi Veselības ministrijas un citu institūciju paģērēti dokumenti. Visvairāk ar izdegšanu saskaras arodslimību un arodveselības ārsti, ģimenes ārsti un internisti, visretāk– dermatologi, otolaringologi un pneimonologi.

Jautājumus par izdegšanu Latvijas kolēģi aizpildījuši ievērojami biežāk nekā salīdzināmās aptaujās Skandināvijā, Vācijā vai Austrijā. Savukārt citās Austrumeiropas valstīs Ārstu biedrības šādus pētījumus neveic. Latvijas kolēģis daudz retāk attiecībā par izdegšanu lieto jēdzienu „grūti pateikt”, kas ar lielāko varbūtību norāda par izdegšanas neesamību vai retām izdegšanas epizodēm. Pasaules literatūrā valda uzskats, ka ārsta profesijā nav iespējams izvairīties no izdegšanas epizodēm, taču medicīnas organizācijas, ministrijas, iestāžu vadības uzdevums ir šo izdegšanas epizožu skaitu samazināt.

Pasaule pēdējos 20 gados ir ievērojami mainījusies. Veselības aprūpe kļuvusi par industriju. Veselības aprūpi nosaka sistēma, tā katrā valsti ir citāda, bet visās to ienīst kā pacienti, tā ārsti. Nav nevienas valsts pasaulē, kur ārsti un pacienti slavētu savu veselības aizsardzības organizāciju un solidāro finansējumu (valsts budžeta vai apdropšināšanu).

Pēdējos gadu desmitos notikušas pārvērtības, kas būtiski ietekmējušas ārsta darbu:

  • mainījušās tehnoloģijas;
  • zāļu tirgū ir tik daudz medikamentu, ka tos atcerēties nespēj neviens;
  • ārsta viedoklis tiek aizstāts ar apstiprinātu pētījumu rezultātiem (evidencebasedmedicine);
  • pacients kļuvis daudz izglītotāks;
  • pazūd robežas (ES) un ienāk globalizācija ar plašu ārvalstu speciālistu konkurenci (labāks PR), plašu zāļu un pseidozāļu (uzturbagātinātāji, brīnumlīdzekļi no augiem, dzīvniekiem) tirgu, kas izplata nekontrolējamu informāciju. Ārstam, ārstējot pacientu, jārēķinās, ka vienlaikus šo pacientu ārstē vairāki speciālisti un nespeciālisti.

Latvijas ārsta vidējais vecums gadu no gada palielinās, jo jaunie nelabprāt ienāk profesijā (aizbrauc uz ārzemēm, sāk strādāt farmācijas kompānijās). Vecāka gadagājuma ārstiem, vecuma grupā 55+ pašiem pasliktinājusies veselība, tātad tagad viņiem jācīnas ar vairākām sāpīgām problēmām:

  • palielinājies darba apjoms, jo daudzkārt samazinājies māsu, vecmāšu un ārstu palīgu skaits;
  • vairāk neapmierināto pacientu;
  • nepamatota neuzticība ārstu darbam;
  • vairāk konkurences ārstniecibas iestāžu un līdz ar to– pašu mediķu vidū, kas nereti veicina savstarpēju noniecināšanu.

Līdz ar to lielāks izdegšanas epizožu skaits ar depresijas un psihosomātikas elementiem.

Vēl būtisks trūkums Latvijā ir prakses analīzes trūkums, jo šādai analīzei ārsti nav apmācīti, viņi iemesti tirgus ekonomikā bez tirgzinības zināšanām.

Mūsu ārsti pārāk labi apzinās, ka sociālie maksājumi ir pārāk mazi, lai 60 vai 65 gados dotos pensijā, ārstam nāksies strādāt vēl ilgi. Vidējie ārsta ienākumi ir ļoti mazi, bet 80% ārstu nekad nav saņēmuši un nesaņems nekādus nedeklarētus ieņēmumus (laboratorijas speciālisti, rentgenologi, lauku ģimenes ārsti, onkologi, pediatri utt.). Ārsts, kas par savu darbu nesaņem ne finansiālu, ne morālu gandarījumu, ar savu profesiju un sistēmu ir ļoti neapmierināts. Vai ārstu neapmierinātība ietekmē aprūpes kvalitāti? Diemžēl jā.

Izdegšanas intensitāti lūdzām vērtēt 7 punktu skalā. Ar 7 lūdzām novērtēt tik lielu izdegšanu, ka kolēģis nopietni apsver iespēju pamest ārstniecības jomu. Vidējais vērtējums 7 punktu skalā bija 4,04, kas ir ievērojami pieaudzis rādītājs, salīdzinot ar 2013. gadu, kad izdegšanas indekss bija 3,76. Kaut arī izdegšanas indekss ir subjektīvs vērtējums, pasaules literatūrā tieši šo indeksu uzskata par nozīmīgāko problēmu indikatoru.

Vēl viens ļoti nozīmīgs aspekts ir izdegšanas cēloņi.

Visās ārstu aptaujās Eiropā ārstu izdegšanai un tās cēloņiem tiek pievērsta nozīmīga loma. Ārstu izdegšana noved pie:

  • komunikācijas problēmām;
  • diagnostikas un ārstēšanas kļūdām;
  • sliktu atmosfēru ārstniecības kolektīvā;
  • mazāku diagnosticējamo un ārstējamo pacientu skaitu laika vienībā;
  • novēlotu diagnostiku, nevēlēšanos atkārtoti pārskatīt uzstādītu (iespējams, nepareizu) diagnozi;
  • pasliktina attiecības ar nozares vadību (un profesionālajām organizācijām);
  • sabiedrības veselības rādītāju pazemināšanās (piemēram, mātes un bērna mirstību raksturo konkrētas slimības, sociālo faktoru, līdzestības, veiksmes, kļūdu esamība vai neesamība katrā atsevišķā gadījumā, bet valstī kopumā– medicīnas darbinbieku izdegšanu. Tā 2015. un 2016. gada (sākuma) augsto mātes mirstību Latvijā var pilnībā attiecībāt uz nemitīgām veselības aprūpes sistēmas izmaiņām, ko veica Veselības ministrija Gunta Belēviča vadībā, kas radīja neticami augstu medicīnas darbinieku izdegšanu.

Aptaujā lūdzām novērtēt septiņu punktu skalā, cik nozīmīgs katrs no šiem faktoriem ārstam ir viņa izdegšanas veicināšanā.

Skandināvijas un Rietumeiropas valstīs ārsti par galvenajiem izdegšanas cēloņiem ārsti norāda sliktas attiecības ar darba devēju un/vai kolēģiem, pārāk lielu smagu pacientu skaitu un personiskās vientulības sajūtu (Rietumeiropā kolēģi retāk aprunājas par konkrēta slimnieka diagnostiku vai ārstēšanu, kas atstāj ārstu zināmā vientulībā ar savām problēmām). Latvijā ārsti par galveno izdegšanas cēloni viennozīmīgi norāda nemitīgās veselības aprūpes reformas un pastāvīgu neziņu par nākotni, kā arī pārāk daudz birokrātisku procedūru un pienākumu. Nav mazsvarīga arī neziņa par savu nākotni – kolēģi atzīst, ka pašiem nav iespējas pilnvērtīgi ārstēties slimības laikā un ir neziņa par pensijas apjomu un spējām sevi nodrošināt vecumdienās. Uzmanību: kolēģi šīs problēmas akcentē ievērojami vairāk nekā finansējuma trūkumu medicīnai, kas Latvijā ir patiesi reāla problēma.

Te nu vietā aptaujas jautājums– cik stundas nedēļā ārsts vidēji velta ar ārstniecību tieši vai netieši saistītu dažāda veida dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam. Izrādās, ka vidēji viens ārsts dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam velta 15,49 stundas nedēļā. Šis rādītājs ir pieaudzis  pret 2013. gadu, kad ārsti papīros pazaudēja 13,31 stundu nedēļā.

Ārsta dzīve nav tikai darbs, kaut dažkārt mēs dzīvojam darbā un strādājam mājās. Lai noskaidrotu izdegšanas cēloņus, pārāk maz ir mēģināt tos izsvērt vienkārši uz daudzballu skalas. Savas problēmas ārsts parasti aiznes mājās un par savu izdegšanu padara līdzatbildīgus savus ģimenes locekļus, draugus un tuviniekus. Tā kā ārstam sabiedrības acīs nav tiesību būt izdegušam, nervozam, psihoemocionāli sadugušam vai vēl trakāk– psihosomātiski slimam, lielu daļu savu problēmu ārsts tiešām manifestē somātiskai slimībai, pie kam veic to ilgāk nekā citi sabiedrības locekļi. Kaut arī paskaidrojumu mērķis nav vilkt līdzi tabulām un ailītēm, bet gan ļaut mūsu lasītājam pašam šīs tabulas pētīt un analizēt. Tomēr jānorāda, ka Latvijas ārsts ir vairāk apmierināts ar sadzīvi un savu dzīvi, nekā ar savu darbu. Un vēl– ārsti savu veselību, bet īpaši psihoemocionālo pašsajūtu vērtē zemāk ne tikai par savu dzīvi ārpus ārsta prakses, bet arī profesionālo dzīvi. Šie rādītāji pasaka, ka Latvijas ārsti pārāk „dzīvo darbā”. Un nevar nenorādīt, ka šo darba dzīvi nosaka tādi faktori kā:

  • autonomijas zaudēšana;
  • administratīvo grūtību, administratīvā darba apjoma palielināšanās (tikai veselības ministrijas vadība uzskata, ka labs ārsts ir vienlaikus labs savas prakses administrators, datorspeciālists, elektriķis, santehniķis, šoferis, rakstvedis un grāmatvedis, pie kam viņam skolā glītrakstīšanā bija tikai teicamas atzīmes un viņš dokumentus visu mūžu priekš NVD izpildīs kaligrāfiskā rokrakstā);
  • pacientu (katra, bet no Latvijas katru gadu katram ārstam aizbrauc desmitiem pacientu) un ienākumu (proporcionāli pret inflāciju, vidējiem speciālistu ienākumiem valstī utt.) zaudēšana;
  • laika trūkums (normatīvos iestrādāta necieņa pret laiku – nevar darīt labu steigā);
  • tiesāšanās draudi un tiesiskās apdrošināšanas problēma;
  • ierobežojumi recepšu izrakstīšanā, ierobežojumi kvotētu laboratorijas izmeklējumu un diagnostisku manipulāciju nozīmēšanā;
  • ierobežotas iespējas pacientu nosūtīt pie cita speciālista. Ārsts labprāt sūta savu pacientu pie speciālista, kuru pats personīgi pazīst un kam personīgi uzticas;
  • personīgās apdrošināšanas problēmas (apdrošināšanas kompānijas nelabprāt veic invaliditātes apdrošināšanu ārstam);
  • sarežģīti ekonomiskie apstākļi (pārlieku maza pensija, tāpēc jāstrādā arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas);
  • nesakārtota likumdošana (Latvijā tā slikti aizsargā pacientu, bet pilnīgi neaizsargā ārstu);
  • galvenais – papīru plūdi, birokratizācija pāri visam.

Secinājumi

Ārstu izdegšana Latvijā ir ļoti būtiska problēma. Izdegšanas galvenie cēloņi ir nemitīgās reformas veselības aprūpes sistēmā un neziņa par nākotni un pārāk daudz birokrātisku pienākumu un procedūru. Pēdējo gadu laikā ārsti tērē daudz vairāk laika birokrātiskām procedūrām– vidējais ārsts dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam velta 15,49 stundas nedēļā. Gadā vidēji ārsts papīriem tērē 807,69 stundas jeb par 113,67 stundām vairāk nekā 2013. gadā. Un to panākusi Veselības ministrija Gunta Belēviča un Andas Čakšas vadībā.

 

Autors ir Dr. med. H.c., Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Komentāri (2)

Dusma 27.10.2017. 10.04

nepiekrītu autoram tādā nozīmē, ka izdeg visi, ne tikai ārsti . Piedodiet nu man – kā nedegt , ja par savu eksistenci jācīnās ka tādos džungļos .

Čekisti un korumpanti gavilē – mēs te nīkstam laukā. Tāpat ar ārstiem – vieni no taukiem un naudas plīst pušu, ciit nezin kā izdzīvot

+1
0
Atbildēt

0

mooi 27.10.2017. 18.08

Apinis šeit parādījis pilnīgu neprofesionalītāti. Sākšu ar to, ka nevis “burn aut”bet “burn out!” Citiem vārdiem sakot tā ir veģetatīvā distonija, kas rodas no pārstrādāšanās plus stress. Tā nevar rasties bieži vai dažkārt! Jo tā ir nopietna slimība un rodas kā sekas pēc ilgstošas pārslodzes un stresa un pilnibā izārstēties var 2 gados, tad kā tas var notikt bieži un dažkārt?! Ne tikai ārstiem, bet skolotājiem un jebkuras profesijas pārstāvjiem pēc ilgstošas pārstrādāšanās un stresa. Ārzemēs jau sen tiek dots pilnībā atmaksāts slimības atvaļinājums pat līdz 2 gadiem, bet 1 gadam noteikti. Tā , lūk, Apini!

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu