Tikai pirkstiņi asinīs • IR.lv

Tikai pirkstiņi asinīs

Aiva Birbele, dramaturģe

Romāns Dzeguzes sauciens — Džoannas Džo Roulingas debija detektīvžanrā

Asinis, līķi, sērijveida slepkavas? Ā! Dodiet vēl! Tāda ir mana attieksme pret kriminālžanru gan literatūrā, gan kino, tāpēc apvilkos gumijas cimdus, lai nepaliek pirkstu nospiedumi, un ķēros pie Roberta Galbraita romāna Dzeguzes sauciens lasīšanas.

Kriminālromānus var iedalīt pēc asiņu daudzuma. Ir tie, kur tikai pirkstu galiņi asinīs pamērcēti. Ir tādi, kur rokas līdz elkonim sarkanas, un ir tie, kur pats nošļakstījies un vēl uz sienām trāpīts. Dzeguzes sauciens pieder pie pirmajiem, tātad ideāli piemērots mierīgam vakaram pie vienas sarkanvīna glāzes, iztiekot bez pārmērībām abu sarkano šķidrumu patēriņā. Diemžēl man tāds vakars likās pārāk mierīgs. Tik rāms, ka vajadzēja vēl pāris rāmus vakarus, lai romānu izlasītu, jo šis nav nekāds skandināvu trešās asiņu kategorijas izstrādājums, kurš tevi sagrābj pie rīkles un neatlaiž, kamēr nav izlasīts, kaut nakts klāt un acis sarkanas no pārpūles. Ar Dzeguzes sauciena personāžiem jūs varēsit mīļi sasēst uz dīvāna un apspriest, vai autoram tiešām vajadzēja tik detalizēti aprakstīt katru ielas stūri un mēteļa atloku. Jo īpaši, ja tam nav nozīmes sižeta attīstībā vai nozieguma shēmā. Iespējams, autors piemērojis stilu galvenajam varonim — privātdetektīvam Komoronam Straikam, kurš ir ļoti rūpīgs savā darbā — visu smalki pieraksta uz lapiņām, trīs reizes pārjautā un vēl trīs reizes pierakstīto pārlasa.

Varbūt sīkumainā aprakstīšana ir tāda nekrietna spēlīte? Lasi, gribi vai negribi, jo baidies izlaist to vārdu, kurš dos kādu mājienu mīklas atrisinājumam.

Bet, gods un slava, par savērpto intrigu varam pacelt sarkanvīna glāzi!

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu