Diena: 25. oktobris, 2017

Anekdotes

Sāku ievērot ļoti efektīvu diētu. Tās nosaukums ir Slinkums gatavot.

Māte rāj dēlu: «Ja turpināsi pinkšķēt, es tevi iemainīšu pret citu — labāku un paklausīgāku zēnu!»
«Nesanāks!»
«Kāpēc ne?»
«Kur tu atradīsi tādu muļķi, kas piekritīs iemainīt labu puiku pret sliktu?!»

Es ar lielāko prieku vēlētos kļūt labāka! Bet jūs jau zināt: vēl labāka nav iespējama!

Štirlics ilgi skatījās vienā punktā. Pēc tam pievērsa acis citam punktam. «Kols!» saprata Štirlics.

No tipiska sieviešu žurnāla.
12. lappuse. Pieņem sevi tādu, kāda esi!
15. lappuse. Kā nomest 5 kilogramus vienā nedēļā.
20. lappuse. Tortes recepte.

Pēc pieciem slinkumā pavadītiem gadiem nolēmu atkal aiziet uz sporta zāli. Lai beidzot savāktu privātajā garderobes skapītī ieslēgtās mantas.

«Ejam pirkt laulību gredzenus!»
«Vai nav par agru? Ja nu es pārdomāju?»
«Zelta gredzenu pēc tam var pārkausēt par zelta zobu.»
«Par kādu zobu tu runā?!»
«Par to, kuru es tev izsitīšu, ja pārdomāsi!»

Vēl viens arguments, kāpēc latīņu valodu var uzskatīt par mirušu valodu: jo vairāk to savā starpā lieto ārsti, jo mazākas ir pacienta izredzes izdzīvot.

«Hallo, vai Inesi varētu?»
«Nē!»
«Kur viņa ir?»
«Dzemdību namā.»
«Kas notika?»

Kādam vīrietim mīļākā izklaide bija golfs. Taču pēc 60 gadiem sāka ļoti pasliktināties redze. Negribēdams atteikties no iecienītā brīvā laika pavadīšanas veida, viņš devās pie acu ārsta. Ārsts nošūpoja galvu: «Diemžēl jūsu gadījums ir bezcerīgs. Bet es pazīstu kādu 95 gadus vecu večuku, kuram redze ir fantastiska — asa kā ērglim!»
«Kāds man ar to sakars?»
«Jūs varētu ar viņu vienoties golfu spēlēt kopā: jūs sistu pa bumbiņu, bet viņš vērotu, kur tā aizlido.»
Paklausījis ārsta ieteikumam, golfa mīļotājs sazinās ar večuku, un abi dodas uz golfa laukumu. Pēc pirmā sitiena bumbiņa aizlido 150 metrus.
«Vai redzēji kāds lielisks sitiens?»
«Jā.»
«Vai redzēji, kur bumbiņa aizlidoja?»
«Protams!»
«Kur?»
«Es jau aizmirsu, man skleroze.»

«Kad es piedzeros, man nav bail ne no kā!»
«Pat no sievas?»
«Līdz tādai pakāpei es vēl nekad neesmu piedzēries.»

Pārdevējam tik ļoti iepatikās sieviete, kura pirka šampanieti, ka viņš nenoturējās un veltīja viņai komplimentu: «Lūdzu, parādiet dokumentu ar dzimšanas gadu!»

Ja sieviete uz vientuļas salas nonāk kopā ar savu rokassomiņu, ir skaidrs — viņa tur nepazudīs!

Pagalmā uz soliņa sēž kāds sadrūmis vīrs. Viņam blakus iekārtojies runcis.
«Iedomājies, mana sieva vakar dzemdēja trīnīšus.»
Runcis: «Nepārdzīvo! Izdalīsi citiem!»

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi

26. oktobris. KONCERTS. BALLIAMO. AR MĪLESTĪBU NO BUENOSAIRESAS ZIRGU IELĀ 10.  Argentīnas tango orķestra Orquesta Tipica  Andariega koncerts notiks Buenosairesas deju vakaru (milongu) atmosfērā — skatītāju vietas būs pie galdiņiem. Ar deju priekšnesumu uzstāsies deju pāris Margita Antonova un Zigmunds Āboliņš. Biļetes cena 16—25 €.

27. oktobris. KONCERTS. BAHS REIZ TRĪS LATGALES VĒSTNIECĪBĀ GORS. Pazīstamās ērģelnieces, festivāla ORGANismi mākslinieciskās vadītājas Ivetas Apkalnas koncertā skanēs Baha Šīblera korāļi, Pasakalja un Čakona, arī Šostakoviča Pasakalja no operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta un Lista veltījums Baham — Fantāzija un Fūga par BACH tēmu. Biļetes cena 10—15 €. Bilesuparadize.lv

29. oktobris. IZRĀDE. TUNTUĻU JURĪTIS LEĻĻU TEĀTRĪ. Dzejnieka Alberta Kronenberga 130. gadadienai par godu tapusi muzikāla objektu izrāde — stāsts par apķērīgu zēnu, kurš iekļūst gan neticamos piedzīvojumos, gan nepatikšanās, no kurām vienmēr izkuļas ar veselu ādu. Režisors Ģirts Šolis. Biļetes cena 10 €. Bilesuparadize.lv

29. oktobris. KONCERTS. NO KLASIKAS LĪDZ… MŪZIKAS NAMĀ DAILE. Dziedātājas Dināras Rudānes un Raimonda Paula koncertprogrammā skanēs gan pasaules opermūzikas pērles, gan Paula skaņdarbi. Kopā ar viņiem muzicēs arī Raimonds Macats (taustiņinstrumenti), Oskars Sproģis (bass), Artis Orubs (sitaminstrumenti). Biļetes cena 15—30 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

oooo Īstais laiks / Good Time

Nospriegota krimināldrāma, kuras centrā ir žanram šķietami neordinārs pavediens: aizgādniecība par vājāko. Galveno lomu spoži nospēlē Roberts Patinsons, kura personāžs par katru cenu lūko no cietuma atpestīt brāli. Filma nepagurstoši kāpina spriedzi un vairo sarežģījumus, varoņus gremdējot arvien lielākā bezpalīdzībā, kam tie ar dzīvniecisku spēku pretojas. Vizuāli un emocionāli hipnotiska filma. Līdz šim labākais šāgada trilleris. No 27. oktobra.

ooo Matilde

Krāšņa un vērienīga kostīmdrāma, kurā uzskaistināts ir itin viss, sākot ar tērpiem un interjeriem, beidzot ar varoņu savstarpējām attiecībām. Pārspīlējumi, sentiments un teatrāli žesti ir traucēklis, lai pienācīgi līdzpārdzīvotu traģiskajai Krievijas pēdējā cara Nikolaja II dilemmai — tronis vai mūža mīlestība. Žēl, jo ar lielāku iedziļināšanos varoņu raksturos un smalkās sabiedrības «tikumos» šis stāsts varētu būt ar krievu literatūrklasikas dziļumu. No 27. oktobra.

Tors: Ragnarjoks / Thor: Ragnarok

Marvel komiksu ekranizācijas jau labu laiku nosaka Holivudas kases grāvēju toni. Viena daļa šo darbu spraigajā sižetā spēj iepludināt arī idejiski jēdzīgus sižeta pavērsienus un cilvēciski satveramas, līdzpārdzīvojumu raisošas emocijas, ne tikai specefektu dārdoņu. Ārvalstu presē atsauksmes ir jūsmīgas. Neesmu redzējusi. No 27. oktobra.

Berlīnes kinofestivāla filmu programma

Ikgadējā vācu filmu skate dod iespēju noskatīties darbus no februārī notikušā Berlīnes kinofestivāla. Programmā iekļauta arī ģimenes filma Acu augstumā, kā arī dokumentālā drāma Boiss par pazīstamo vācu mākslinieku Jozefu Boisu. Splendid Palace no 27. oktobra līdz 2. novembrim.

Jaunākās grāmatas

ROMĀNS. INGUNA ULA CEPĪTE. ULSIKS. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Autores bērnības atmiņas, kas pagājušas 20. gadsimta 60. un 70. gados. «Mūzikas klātbūtne un stāsti par vecāku koncertbraucieniem ir liecība par grāmatas autobiogrāfiskumu, kas šķietami bērniem rakstīto pārvērš par laikmeta dokumentu,» raksta literatūrzinātniece Anita Rožkalne. Apgāda cena 8,61 €.

ATMIŅAS. SANDRA KALNIETE. CINĪTIS. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. Pazīstāmā diplomāte un politiķe apraksta 90. gadus, kad kā fēnikss no pelniem atdzima Latvijas ārlietu dienests. Atmiņās netrūkst humora, veselīgas paškritikas un pašironijas, atminoties laikus, kad neatkarību atguvušajā Latvijā diplomātijas dienests radās faktiski tukšā vietā. Apgāda cena 19,85 €.

ROMĀNS. JOHANNA SINISALO. SAULES KODOLS. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Darbība norisinās Somijā, kuras pilsoņi tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir baudvielas, pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī bīstamākas īpašības. Romāns ir jauna literatūras žanra aizsācējs, kuru dēvē par «somu savādības» žanru jeb hibrīdžanru. Apgāda cena 9,90 €.

Zemes nevienaldzība

Sen zināma patiesība vēsta, ka visskaistākais rudens un viskrāšņākās rudens lapas ir Siguldā

Siguldas Svētku laukums oktobra svētdienā ir ļaužu piepildīts. Krāsainajās lapās gravas malā plosās bērni un šuneļi, savas takas gar panorāmas ratu rāmi izstaigā tūristi un pie pavadas vadāti poniji. Spoži saules gaismas pali skalo siluetus arvien tuvāk laukuma malai, kas vērsta pret Gaujas senleju un bez brīdinājuma pārtop stāvā nogāzē. Mazais skatu laukumiņš kalpo par vietu, kur apstāties, palūkoties tālumā un ievilkt krūtīs svaigu gaisu, fotografēties ar draugiem uz apvāršņa fona vai apsēsties uz soliņa un baudīt no termosa kūpošu tēju, kamēr debesīs pa vēju trepēm augšup cīnās vientuļš paraplānists, bet virs zeltainām nogāzēm kā apaļas notis stāv gaisa baloni.

Lūk, priecīgā satraukumā acīs atspoguļojas tā klusā kņudināšana saules pinumā, kas visus šurp atvedusi no dzīves vienmērības. Daži apņēmīgākie sper soli tālāk pāri malai — pa koka kāpnēm nokāpj ielejā. Pamazām viņu stāvi sarūk un zūd, viņi tuvojas upei, kas tur lejā lokās kā mats — brūna un strauja, sidrabainus atvarus griezdama, mūžīgi mūžos uz jūru. Atpakaļ ikdienā viņi uzkāps jau citi, pa ceļam viņus mainīs laiks, dubļainās pelašķu pļavas un piepūle.

«Skaisti, skaisti,» kāds jaunietis purpina garāmiedams. «Latvijā rudenī visur ir skaisti.»

«Tad kāpēc tu neskaties skaistumu savā novadā?» viņam jautā meitene.   

Kalni ir zemes nevienaldzība, tā reiz ierakstīju dienasgrāmatā, kad lidmašīnā tuvojos Milānai un zem sevis ieraudzīju baltas, sniegiem klātas rievas, stāvi ievilktas zemeslodes gludajā pierē. Latvija ir diezgan plakana zeme, man ir teikuši norvēģu paziņas. Es viņus apstrīdēju, sacīdama, ka mākoņi ir Latvijas kalni, un viņi piekrita, ka tik augstu debesu citur nav. Latvija nebūt nav plakana zeme, tomēr sen zināma patiesība vēsta, ka visskaistākais rudens un viskrāšņākās rudens lapas ir Siguldā. Tikai no kurienes to vērot? Kur ir tas visvisvisskaistāko skatu punkts? Svētku laukums? Gleznotāju kalns? Ķeizarkrēsls? Sateseles pilskalns? Raganu katls?

Reiz arī man, dzimušai rīdziniecei, un maniem draugiem Sigulda bija rudens svētceļojumu mērķis, lai uz dienu ieaustos vienotā audeklā ar rūgto lapu smaržu, uzrakstiem rūsaini rudā smilšakmenī un miklām, liesmojoši zaļām ozolu sūnām. Tagad, kad dzīvoju Siguldas novadā, nākas secināt, ka manas spēka vietas kļuvušas stipri prozaiskākas — ejot pie daktera Siguldas slimnīcā, apstāties uz kāpnēm un paskatīties senlejai pāri… Tad šķiet, ka šis dažus mirkļus ilgušais skats dod vairāk veselības nekā ārsta recepte… Pie bērnu mākslas skolas Baltā flīģeļa meitu no nodarbības gaidot, nokāpt pa stāvajām kāpnēm gravā un atpakaļ — tāds kardiotreniņš divas reizes nedēļā, ka prieks! Vai ziemas vidū aizbrist tepat līdz neaizsalstošajam Kaļķugravas avotu ezeriņam netālu no mājas un nopeldēties, kad kārtējo reizi atkal saņemos jaunai dzīvei… Jāsaka gan, 19. janvārī, dzīvo ūdeņu pusnaktī, ezeriņam apkārt deg lāpas un peldētāju tik daudz, ka grūti brīvu vietu atrast.   

Droši vien cilvēka mūžs ir par mazu, lai aptvertu visu, ko Gaujas senieleja un tās kopēji spēj sniegt — Gaujmalu ar Nacionālo parku, ūdenskritumiem, pilskalniem, gravām, pietekām, avotiem, klintīm un alām, laivošanu vasarā un slēpošanu ziemā, Siguldu, Turaidu un Krimuldu ar pilīm, baznīcām un muzejiem, leģendām un nostāstiem, koncertiem un izstādēm, pilsētas parkiem, savdabīgajām ieliņām un namiem, pilsētnieku iekoptajiem skaistajiem pagalmu dārziņiem vai ievziedu un zelta lapu laiku pie senām lauku mājām…

Kāpēc tomēr tieši rudeņos skatiens visvairāk alkst tuvoties kādai iedomātai robežai un ar skatienu pārcelties pāri?

«Gaujas grava ir nedzīstoša rēta manā dzīvē,» man teica Siguldas iedzimtais, dzejnieks Edvīns Raups. «Tā tur ir, un man gluži vienalga, kādās krāsās tā ir.»

Siguldieši saauguši ar Gauju un tās skatiem kā plecs ar kaulu, kā jūrmalnieki ar jūru. Viņi mēdz stāstīt par laikiem, kad gandrīz uz visām Siguldas ielām ganījušās govis. Raiņa parkā pirms meliorācijas augušas dzērvenes, bet Gaujas gravā, zemes darbus smagi strādājot, iznācis nokāpt tikai vizbulīšu ziedēšanas laikā, jo par puķu pušķīšiem Rīgas tirgū varēja dabūt labu cenu. Protams, ciemiņus no tālienes arvien izvadāja pa ierasto maršrutu — līdz Gūtmaņa alai un atpakaļ, apdāvināja ar slavenajiem Siguldas spieķīšiem.

Bet kāds vecāks, godājams kungs, kurš visu dzīvi pavadījis trimdā, man saka: «Latvijā nav divu vienādu dienu. Tā ir tāda bagātība! Amerikas vidienē es no rītiem teicu sievai — labrīt, kas jauns?» — «Nekas,» viņa atbildēja, «saule.»

Tagad arī es zinu, ka Siguldā nav divu vienādu rudeņu. Saules pārnākšana pēc lietavām tiek gaidīta kā kaķēna acu vēršanās. Tas vienmēr ir pārsteigums, kā attinot sīpolmizās vārītu Lieldienu olu. Gadu no gada krāsas atšķiras. Krāsas, raksti, faktūras. Dievs dāvājis mūsu acīm īpašu dāvanu — spēju lapās atrodošos pigmentu, sauktu par hromoplastiem, atstaroto gaismu tvert krāsās.

Lietavu ilgumā ilgst pārspriedumi, kāds tad zelta lapu laiks būs — vairāk sarkans vai bronzas, kupls un spožs vai īslaicīgs, lapkriša izcirpts… Atceros burtisko, strāvai līdzīgo satricinājumu, kad kādu rudeni pirms vairākiem gadiem pēkšņi pierima lietus, nokrita miglas un saule no rīta viscauri atklāja zeltainās mežu sienas! Šogad grava tāda rātni aprūsējusi, vietām jau smalkzaru pelēkās mežģīnes caurausta — brāzmainais vējš bijis lapu košumam nelabvēlīgs…

Rudens atgādina soļus tukšās istabās.

Jāaizdedzina uz palodzes vasaras karstumā apkusušās sveces.

Un jāaiziet pie gravas.

Kas ir šī vēlme — pieiet pie malas, pie kraujas un ar skatienu aizlidot tālumos?

Atminos dzejnieces Aleksandras Žaggeres dienasgrāmatas ierakstu: «Talsos uz baznīcu ved stāvas trepes un trepju vidū ir platforma ar soliņu, kur apsēsties un sajusties augstākam par cilvēkiem un zemākam par Dievu.»

Rihards Amirovs, sarga būdiņas apgleznotājs

Kalnciems ir padrūma vieta — no ķieģeļu ražotnes strādnieku mājiņām izaudzis ciemats, kurā ar betona sētu ieskautas industriālas ēkas izraibina daudzdzīvokļu nami. Bet kopš septembra vidus līdzās sociālās aprūpes mājai kā liela dāvanu kaste stāv grafiti stilā izrotāta bijusī sarga mājiņa.

Ideja, ka Rihards varētu apgleznot pelēko ķieģeļu būdu, radās viņa vēstures skolotājam Valentīnam Toleiķim. Reiz viņš ar atzinīgu smaidu bija novērtējis skolēna zīmējumus vēstures kladē. Pirms pāris gadiem, saticis Riharda dvīņubrāli Tomasu, skolotājs pajautājis, vai Rihards grib izrotāt neglīto mājiņu līdzās sociālās aprūpes centram? Viņš tobrīd vēl dzīvoja Anglijā. 2009. gadā, nespēdams Latvijā atrast darbu, bija devies strādāt uz Satonbridžas salātu fabriku. Sešus gadus pavadījis ēkā bez logiem, diendienā fasēdams salātus un juzdamies kā sīka skrūve lielā mehānismā. Kad brālis telefonsarunā atstāstīja skolotāja vārdus, Rihards nolēma atgriezties Kalnciemā. Mājās. Pie vistuvākajiem cilvēkiem, galu galā. «Tas bija viens no prātīgākajiem lēmumiem manā dzīvē,» secina 34 gadus vecais Rihards.

Darbs fabrikā Rihardam nepatika, taču, dzīvodams Anglijā, izkopa savas mākslinieciskās dotības. Kad Satonbridžā bija samaksājis pirmo īres maksu, naudas ēdienam neatlika. «Lai nedzīvotu badā, sāku zīmēt.»  Izlikdams zīmējumus logā, piesaistīja kaimiņu interesi un dabūja pasūtījumus. Ēdienam nopelnīja, arī uz ielas zīmējot. Tur Riharda darbus ievēroja kāda izstāžu kuratore un nopirka viņam visu nepieciešamo gleznošanai, un ieteica mācīties Rietumanglijas koledžā Kinglinā. Koledžu pabeidza ar diplomu, kas dod tiesības turpināt mākslas studijas augstskolā. Ja ne augstā studiju maksa, Rihards paliktu Anglijā mācīties.

«Taču man patīk Latvijā! Te ir kaut kas harmonisks!» saka Rihards, gandarīts, ka atgriezies mājās. Dabūjis sezonas darbu kūdras ražotnē Laflora, kur varot nopelnīt vairāk nekā Anglijas fabrikā. Turklāt kūdras purva strādnieki varot paši noteikt darba grafiku. Rihards strādājis tik daudz, lai ik dienu varētu atlicināt laiku arī sarga būdiņai. «Kamēr gleznoju, par manu darbu izteica dažādus komentārus. Kas vienam šķita depresīvs, citam — optimistisks. Sapratu, ka visiem neizpatikšu, tāpēc gleznoju, ko pats gribēju,» stāsta Rihards.

Viņa uzzīmētai pasaku mājai uz vistas kājas ir divas cilvēka pēdas. Svešumā Rihards pārliecinājās, cik svarīgi ir stingri stāvēt uz savas zemes un izjust piederību. No mājas «izaug» roka — kā aicinājums nebaidīties lūgt palīdzību un neatgrūst lūdzēja roku. Uz citas sienas uzzīmējis cilvēkus ar telefoniem rokās. Viņi skatās tajos un nemana bērnu, kas, nometies uz zemes, zīmē. Te vēstījums ir skaidrs, bet ne visi saprot, kāpēc vienam uzzīmētajam tēlam no galvas izstiepjas roka. Rihards attēlojis savu Anglijas paziņu, kurš nelaimes gadījumā zaudēja roku. Bet, tā kā viņam ir galva uz pleciem, rokas trūkumu īpaši neizjūt. «Radošs cilvēks var visu,» smaida Rihards.

Ļaujiet viņiem iet

1970. gada jūnijā grupa drosminieku Ļeņingradā mēģināja nolaupīt lidmašīnu, lai aizbēgtu no Padomju Savienības un dotos uz Izraēlu. Tikko Latvijas pirmizrādi piedzīvoja filma Operācija Kāzas. Taču filma nav par kāzām, bet gan pārdrošo operāciju, kurai bija dots šāds nosaukums

Padomju Savienībā šodien apcietināti 16 civiliedzīvotāji, 14 no tiem — ebreji. Par mēģinājumu netālu no Ļeņingradas nolaupīt tukšu lidmašīnu. Dokumentālā filma Operācija Kāzas sākas ar šādu citātu no Rietumu ziņu dienestu materiāliem, kas datēti ar 1970. gada 15. jūniju.

Pusgadu vēlāk, 24. decembrī, tiesa Ļeņingradā pieprasīja nāvessodu akcijas organizētājiem: Eduardam Kuzņecovam un Markam Dimšicam. Vienīgā apcietinātā sieviete, Kuzņecova dzīvesbiedre Silva (jeb Silvija) Zalmansone, tika sodīta ar 10 gadiem Gulagā. Silva un lielākā daļa «teroristu», kā lidmašīnas pasažierus dēvēja Padomju Savienībā, bija no Rīgas.

Eduarda un Silvas meita Anata Zalmansone-Kuzņecova, kinorežisore, kas uzņēmusi filmu Operācija Kāzas, dažādās datubāzēs informāciju par odiozo 1970. gada notikumu meklējusi gadiem ilgi. Padomju arhīvos — tukšums. Tikai kāda Ļeņingradas izdevuma sporta lapas apakšdaļā maza ziņa: «Vakar grupa kriminālistu centās nolaupīt lidmašīnu, VDK tos arestēja.»

Komjaunieši-mežabrāļi

Operācija Kāzas, Dimšica-Kuzņecova lidmašīnas nozagšanas afēra — ar šādiem atslēgvārdiem informāciju par seno notikumu var uziet internetā. Anatas vecāki tikko bija aprecējušies. Kāzas notika nieka pusgadu pēc iepazīšanās. Silvai bija 25 gadi, maskavietim Eduardam — par pieciem vairāk, un viņš ļoti gribēja dzīvot Latvijā.

Ebrejs pa tēva līniju, izskatā vairāk līdzīgs mammai krievietei. Bērni skolā ebrejiskā uzvārda «Gelzons» dēļ viņu tik ļoti apcēluši, ka mamma izlēmusi mainīt to uz savējo — Kuzņecovs. Studējis filozofiju, ieguvis 2. vietu cīņas sportā Maskavas meistarsacīkstēs, Eduards Kuzņecovs turpinājis sevi saukt par ebreju. Autsaiders un režīma nīdējs, septiņus gadus pavadīja cietumā par antipadomju žurnāla Fēnikss publicēšanu. Arestēts 21 gada vecumā, pēc iznākšanas no cietuma viņš vairs nedrīkstēja apmesties Maskavā, bet vismaz 101 kilometra attālumā no galvaspilsētas. Iedomājās aizbraukt uz Rīgu. Bija dzirdējis par progresīvo Latvijas ebreju kopienu.

«Rīgā padomju vara ienāca vēlāk nekā Krievijā, tāpēc šie ebreji nebija aizmirsuši par tradīcijām, atzīmēja savus svētkus,» ar respektu runā Silvas un Eduarda meita Anata. Pagājušonedēļ viņa bija ieradusies uz filmas pirmizrādi un diskusiju Rīgā, Stūra mājā. «Mamma uzauga šādā vidē, viņas ģimenē pat klausījās radio no Izraēlas. Zalmansoni Latvijā bija dzīvojuši septiņās paaudzēs, reiz — liela ģimene, 12 brāļi un māsas. Četri no viņiem pirms kara emigrēja uz Kanādu, vecmamma nacistu ienākšanas laikā aizbēga uz Sibīriju, bet vectēvs karoja sarkanajā armijā. Mamma ir dzimusi 1944. gadā Sibīrijā. Visi pārējie, kas palika Latvijā, tika nogalināti holokaustā. Tāpat kā tēvs, mamma nejutās piederīga Padomju Savienībai. Arī viņa vēlējās atrasties tur, kur būt ebrejam ir normāli.»

Lai gan 1967. gada Izraēlas Sešu dienu karš ar kaimiņos esošajām arābu valstīm Ēģipti, Jordānu un Sīriju bija izpostījis Izraēlas un PSRS diplomātiskās attiecības, 1969. gadā 1000 Rīgas ebrejiem tika dota atļauja izceļot uz Izraēlu. «Šī ziņa bija nonākusi līdz manam tēvam Maskavā. Viņš domāja — varbūt arī viņam tā ir iespēja?» stāsta režisore. Ieradies Rīgā, Eduards beidzot nejutās vientuļš. «Varēja runāt par to, ko domāja. Rīdzinieki bija bezbailīgi un par sevi pārliecināti,» viņš sacījis meitai. Vēsturniece Olga Miheloviča, kas pēta pretestības formas PSRS režīmam Latvijas ebreju sabiedrībā, precizē, ka Latvijā pirmajos pēckara gados no PSRS atgriezās ap 14 000 pirmskara Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju. Ne mazums ebreju bija arī migrācijas straumē, kas plūda uz Baltiju no citām PSRS republikām.

Vēl viens lidmašīnas nolaupīšanas akcijas dalībnieks, agrākais rīdzinieks, tagad — Izraēlas rabīns Josifs Mendeļevičs pirms neilga laika lekcijā Lipkes muzejā uzsvēra: Rīga 60. gadu beigās bija Padomju Savienības ebreju pretošanās kustības centrs. Holokaustā izdzīvojusī ebreju inteliģence pulcējās līdzīgi kā pirmskara «salonos», entuziastiski mācījās ivritu. «Ebreji, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, pret padomju okupantiem izjuta līdzīgas emocijas kā latvieši, nepieņēma padomju valsti pašos tās pamatos,» izteicās Mendeļevičs. «Mēs bijām komjaunieši, bet galvā — mežabrāļi.»

Viņš pats tolaik izveidoja nelegālu organizāciju Ebreju tautas glābšana. 60. gadu beigās Rīgā darbojušās vairākas tādas grupas. Nodibināta arī Vissavienības ebreju organizāciju koordinācijas komiteja, tajā strādājuši bijušie Gulaga ieslodzītie.   

12 biļetes 

Kā skaidro Olga Miheloviča, Latvijas ebrejus, pārsvarā inteliģenci — literātus, ārstus, māksliniekus, zinātniekus —, jau no 1949. gada ik pa laikam skāra represiju viļņi, apvainojot cionismā un kosmopolītismā. Viņa citē kolēģi Leo Dribinu: «Kremlis atriebās ebrejiem, kuri nebija «nodrošinājuši» Izraēlas piesliešanos padomju blokam, slepeni simpatizējot Rietumu kultūrai un ideoloģijai.» PSRS un Izraēlas konflikts 60. gadu beigās licis padomju ebrejiem saprast, ka viņiem nav iespējas apvienot uzticību Padomju Savienībai un solidaritāti ar ebreju tautu.

Protams, arī Mendeļevičs, tolaik vēl Rīgas Politehniskā institūta students, tāpat kā Silva Zalmansone, bija mēģinājis emigrēt no Padomju Savienības. Šādas atļaujas ģimenes apvienošanas nolūkā tika dotas holokaustā izšķirtajiem tuviniekiem, un viņš bija atradis Izraēlā cilvēku ar tādu pašu uzvārdu, kurš nemaz nebija radinieks. Tas saprotoši uzrakstījis izsaukumu. Bet Mendeļevičam par to nācies atskaitīties Valsts Drošības komitejā (VDK). «Jaunais cilvēk, kad jūs ieradīsities Izraēlā, jūs tūdaļ iesauks armijā, un jūs karosit pret mūsu arābu brāļiem,» rabīns spēj pasmaidīt par apakšpulkveža Kaijas mierinājuma vārdiem. «Nemaz nezināju, ka viņam ir brāļi arābi. «Pabeidziet institūtu un celiet padomju varu!»» viņš teica.

1970. gadā uz Izraēlu no PSRS izbrauca tikai 999 cilvēki. Neskaitāmie izbraukšanas atļauju atteikumi kontrastā ar ebreju nacionālās apziņas nostiprināšanos radīja augsni vēl nebijušai akcijai.

«No Ļeņingradas pienāca ziņa, ka tur ivrita mācību grupā ir padomju armijas pilots Marks Dimšics. Komunists, bijušais eskadriļas komandiera vietnieks, bija atvaļināts gados jauns, jo kā ebrejs tālāko karjeru nedrīkstēja taisīt, un tas viņam ļoti sāpēja,» atceras Mendeļevičs. Kā bijušajam pilotam Dimšicam netika dota arī izceļošanas atļauja uz Izraēlu. «Viņš bija izlasījis avīzē, ka Krievija ar saviem ieročiem plāno iznīcināt Izraēlu, un izlēma, ka viņam tur jānokļūst, lai apmācītu pilotus. Ideja nolaupīt lidmašīnu un doties uz Izraēlu piederēja viņam, viņš sāka par to runāt ar citiem.»

Bēgšanu uz Izraēlu tikpat aizrautīgi bija sācis apcerēt arī Eduards Kuzņecovs Rīgā. Mendeļevičs pazina arī Silvu, kas palīdzēja ar rakstāmmašīnu pārrakstīt viņa pagrīdes organizācijas biļetenu. «Es Eģikam teicu: jā, braucam! Sāku vervēt arī citus cilvēkus,» stāsta rabīns.

Ļeņingradas pilota Marka Dimšica doma bijusi pārņemt vadību kādā no pasažieru lidmašīnām Tu-104, kas no Ļeņingradas lidoja uz Anhargeļsku vai Murmansku, tuvu Somijas robežai. Izlikties, ka liela ebreju grupa brauc uz kāzām, tāpēc operācija tika nosaukta — Kāzas. Risks bija — ja viņi nevarētu izpirkt visas sēdvietas, kuru skaits šādās lidmašīnās svārstījās starp 48 un 56, tad par operācijas ķīlniekiem kļūtu citi pasažieri. Plāns bija lidot 2. maijā. Taču aprīlī Krievijas ebreji pārdomāja, nelokāms palika tikai pilots Dimšics. Rīdziniekiem, kas joprojām bija ar mieru riskēt, viņš ieteica citu maršrutu: Ļeņingrada—Priozerska (neliela pilsētiņa pie Lādogas ezera)—Sortavala. Mazie An-2 jeb kukuruzņiki ar 12 vietām šajā trasē pietuvinājās padomju impērijas robežai tikai piecu kilometru attālumā. Dimšics mācēja tādus pilotēt.

Viņi iegādājās visas 12 biļetes. Četri Ļeņingradas ebreji — pilots un viņa ģimene. Viens ukrainis, kas nebija ebrejs, un viens maskavietis, Eduarda Kuzņecova draugi no cietuma laikiem. Pārējie 10 — rīdzinieki, arī Silva un viņas brāļi Israēls un Volfs.

«Jūs tiešām nešaubījāties?» Anata daudzus gadus vēlāk prasījusi vecākiem. «Mēs taču bijām Rīgā, šeit cilvēki ir izlēmīgi. Un Čehoslovākijas 1968. gada notikumi… Mums viss bija skaidrs,» sekojusi atbilde.

Latvijas ebreju grupa devās uz Ļeņingradu ar vilcienu, apzinoties, ka uz spēles liek visu. Ja ļoti paveiksies, nokļūs Izraēlā, ja nepaveiksies — cietumā.

«Mana māte nomira gadu pirms tam, kad mūs arestēja,» filmā emocionāli stāsta Silva Zalmansone. «Sapratu, ka Rīgā palikušajam tēvam būs jātiek pāri briesmīgajam faktam, ka trīs viņa bērni var tikt vai nu nogalināti vai apcietināti. Atvadu vietā es vienkārši pagatavoju viņa mīļāko ēdienu un iztīrīju māju. Es neatstāju vēstuli. Es neatstāju neko.»

Jau uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena Ļeņingradā dumpinieki jutuši, ka viņiem seko. «Naktī pirms lidojuma satikāmies mežā, kur Dimšics visiem izdalīja uzdevumus, un ieraudzījām divas melnas mašīnas, VDK volgas,» mierīgā balsī piemin Mendeļevičs. «Acīmredzot mūs bija nodevuši cilvēki, ar kuriem sēdējām kādā no Rīgas «saloniem». Sapratām: pat ja neizpildīsim savu akciju, mūs arestēs. Atpakaļceļa vairs nebija!» Viņus pārņēmis dīvains miers. Galvenais — netikt novāktiem klusībā, bet sacelt skandālu.

Reiss 15. jūnijā bija paredzēts pulksten 9 no rīta, viņi ieradās lidostā krietni agrāk. Emigrēt gribētāju bija par četriem cilvēkiem vairāk nekā iegādāto biļešu, bet tajā laikā ierasta prakse PSRS lidmašīnās bija stāvēt kājās.

Maza pasažieru grupiņa, arī Silva Zalmansone ar brāļiem, jau bija ar citu transportu devusies uz mežu pie Priozerskas. Kukuruzņikam bija paredzēts tur nolaisties un atkal pacelties, atstājot īstos pilotus sasietus guļammaisos. Lai lidmašīnas pārņemšana notiktu pēc iespējas cilvēcīgāk, Eduards Kuzņecovs pat bija ierosinājis, ka viņiem līdzās noliks pudeli vodkas. Pēc tam Dimšica pilotētajai lidmašīnai vajadzēja šķērsot Somijas un PSRS robežu un nolaisties Zviedrijā. Tur notiktu preses konference par ebreju stāvokli PSRS un pausta vēlme nonākt Izraēlā.

VDK uzmanības dēļ notikuma dienā šis plāns jau bija pārvērties farsā.

Dimšics ar ģimeni — sievu un divām pusaugu meitām — kavējās, Mendeļevičs atceras, kā pusdeviņos skrējis draugu meklēt, bažīdamies, vai viņš nav arestēts. «Atradu pie lidostas, kur viņš sēdēja ar ģimeni un ēda brokastis. Sacīju: «Kādas sviestmaizes, mums tagad ir jāatbrīvo Izraēlas tauta!»» Mendeļevičs saglabā nopietnību. «Marks paskatījās pulkstenī. Kaut kas nav kārtībā, vēl ir tikai plkst. 8.30, bet lidostā visi jau gatavojas? Kad es atgriezos pie biedriem, no lidmašīnas izskrēja desantnieki. Mani nogāza zemē, izgrieza rokas un arestēja. Dimšicam pa seju tecēja asinis, bērni raudāja.»

Turpat lidostā viņus sāka nopratināt. Nemiernieki saprata, cik rūpīgi čeka bija gatavojusies. Apgalvo, ka pat reiss Ļeņingrada—Priozerska—Sortavala bija VDK izveidots speciāli kā slazds viņiem. «Katrā kabinetā sēdēja pa VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam. Man uzreiz tika uzrādīts aresta orderis, ko bija izdevis Ļeņingradas apgabala prokurors. «Pēc VDK operatīvā dienesta ziņām, Smoļnija lidostā darbojas grupa Dimšica un Kuzņecova vadībā, kuras mērķis ir dzimtenes nodevība, sagrābjot lidmašīnu un aizbēgot uz imperiālistisku valsti»,» turpina Mendeļevičs. «Tiku brīdināts: ja šīs aizdomas izrādīsies pareizas, mani gaida augstākais soda mērs, nošaušana.» Es, protams, atsacījos sniegt liecības. Melnā mašīnā mani veda pa Ļeningradu, bija skaists vasaras rīts, un es domāju — vai es baidos? Nē, es lepojos. Esmu īsts vīrietis. Protams, tā bija arī šoka reakcija. Mūs ielika vieninieku kamerās. Ļeņingradā sākās masveida ebreju aresti, arestēja pat tos, kas tikai mācījās ivritu. Mūsu ebreju pretošanās kustība bija sagrauta.»

Nākamgad — Jeruzalemē!

Tiesas prāvā, kas Ļeņingradā notika 1970. gada 12.—24.decembrī, pirmajai vārdu deva Silvai Zalmansonei. Silva bija lakoniska, un viņas teiktais kļuva par leģendu: «Nākamgad — Jeruzalemē! Ja es aizmirsīšu tevi, Jeruzaleme, lai pamirst mana labā roka!»

«Varbūt pirmoreiz padomju vēsturē cilvēki nelūdza žēlastību, bet atklāti paziņoja, ka vēlas pamest šo valsti un neviens viņus neaizkavēs,» filmā saka Eduards Kuzņecovs.

Tāpat kā Mendeļevičs un viņas brāļi, Silva tiesu gaidīja Stūra mājā Rīgā. Tēvs dzīvoja tikai 10 minūšu attālumā, taču nedrīkstēja viņus satikt. «Tēvs nāca katru dienu un juka prātā — trīs bērni ir arestēti, arī meitene. Viņiem nepienācās advokāti, viņi bija izolēti. Mamma teica, ka Gulagā pavadītais laiks salīdzinoši bija daudz vieglāks,» stāsta Silvas un Eduarda meita Anata.

Silvas maksa par brīvdomību bija 10 gadi Sibīrijā. Kuzņecovam un Dimšicam — augstākais soda mērs. Mendeļevičam: 15 gadi. Līdzīgi arī pārējiem. Atbrīvoja vienīgi Dimšica sievu un mazgadīgās meitas, kā arī akcijas dalībnieka Leiba Hnoha sievu, kura gaidīja bērnu.

Pasaules ebreju organizācijas ziņu par padomju varas Ziemassvētku dāvanu izmisumā nonākušajiem Rīgas ebrejiem palaida medijos. Rezonanse bija liela. Izraēlā pat tika rīkoti protesti, uz vairākām minūtēm pārtraucot satiksmi un rīkojot klusuma brīdi ieslodzīto atbalstam.

«Nedēļu pēc sprieduma nolasīšanas VDK virsnieks ienāca kamerā: «Raksti kasāciju!»» pēkšņo notikumu pavērsienu 1970. gada decembra izskaņā atceras Mendeļevičs. «Atbildēju: kāpēc? Mani apvaino dzimtenes nodevībā, bet es savu dzimteni neesmu nodevis. Mana dzimtene ir Izraēla. Es lūdzu atļauju turp doties, bet man to neļāva.»

Vēl pēc dienas cits ieslodzītais, Anatolijs Altmans, ar alumīnija krūzītes palīdzību caur sienu devis ziņu: starptautiskās sabiedrības spiediena rezultātā bēgšanas vadītājiem atcelts nāves sods un samazināts sods visiem pārējiem. «Mums tā likās kā uzvara,» Mendeļevičs pasmaida. «28. decembrī Mendeļeviča advokātam tika norādīts, ka ASV prezidents Ričards Niksons bija vērsies pie [PSRS vadītāja] Leonīda Brežņeva ar personīgu lūgumu nebojāt amerikāņiem Ziemassvētkus un līdz Jaunajam gadam nomainīt nāves spriedumus šajā lietā,» stāsta pētniece Olga Miheloviča.

Tikmēr Ļeņingradā un Rīgā turpinājās sazvērestībā iesaistīto ebreju un nacionālās kustības aktīvistu medības. 1971. gadā katrā no šīm pilsētām notika pa vēl vienai tiesas prāvai.

Arī Operācijas Kāzas dalībnieki izcieta savu sodu, kaut gan ievērojami saudzīgāku, nekā piespriests sākumā. Silva no Putmas nometnes tika izlaista 1974. gadā. Eduards stingra režīma lēģeri Mordovijā drīksēja pamest piecus gadus vēlāk. Mendeļevičs ieslodzījumā pavadīja 11 gadus. Silvai un Eduardam soda izciešanas laikā atļāva apmainīties vēstulēm un reizi gadā satikties.

Veidojot filmu, režisore Anata Zalmansone-Kuzņecova uzzināja, ka vecāku atbrīvošanā lieli nopelni ir Izraēlas kādreizējai premjerministrei Goldai Meirai. Politiķe pat lūgusi palīdzību Spānijas diktatoram Franko, kuram ir ebreju saknes. Tajā laikā PSRS bijusi plaša rezonanse par «spāņu fašistu» nāves spriedumiem pieciem basku teroristiem, kuri nogalinājuši divus policistus, un Golda Meira pierunājusi Franko, lai Jaungada dienā tos atceļ. «Bet dienu pirms tam, 30. decembrī, tika atcelts mana tēva nāves spriedums — humānu iemeslu dēļ.»

PSRS Silvu Zalmansoni Izraēlai 1974. gadā izdeva apmaiņā pret spiegu Juriju Liņovu. Ir saglabājušies dokumentāli kadri, kur Silva kāpj pa Austrian Airlines lidmašīnas trapu, lejā — cilvēku pūlis. Rīdziniece vēlreiz lika par sevi runāt 1976. gadā, kad vīra glābšanai sāka bada streiku pie ANO ēkas Ņujorkā. Šī 16 dienu akcija, kas noslēdzās slimnīcas reanimācijas nodaļā, palika bez rezultāta.

Eduards izkļuva no lēģeriem 1979. gadā, tad ASV izdevās apmainīt piecus padomju disidentus pret diviem padomju spiegiem. 10 mēnešus vēlāk piedzima Anata.

Diemžēl, viņas vecāku īsajām attiecībām ilgā atšķirtība bija pārāk liels pārbaudījums, tagad viņi ir šķīrušies. Taču, kā apgalvo meita, abi joprojām ir labākie draugi, kurus vieno īpaša saite — notikums, kas savulaik izmainīja arī domāšanu PSRS.

«Pasaules reakcija uz Operāciju Kāzas radīja pirmo plaisu dzelzs priekškarā, ļaujot gandrīz 400 000 cilvēku 70. gados saņemt izbraukšanas vīzas. Iepriekšējos 20 gados PSRS atstāt bija ļauts mazāk nekā 11 000 cilvēku,» filmā tiek citēta raidstacija BBC. 1971. gadā sākās masveida ebreju emigrācija no PSRS, apstiprina vēsturniece Olga Miheloviča. Gada laikā no valsts izbrauca 13 000 cilvēku (98% no viņiem — uz Izraēlu). 1972. gadā izbrauca 32 000, 1973. gadā — 35 000. «Pamatā tie bija ebreji no Baltijas valstīm un Gruzijas. No PSRS vidusjoslas šajā periodā masveida kustība nenotika.»

Tikai uz priekšu!

Vēl pirms skatītāju simpātiju iegūšanas Aleksandrs Ronis par savu aktierdarbu īsfilmā Sarauj, Just! bija izpelnījies ģimenes, draugu un komandas biedru cieņu un sajūsmu. Par to, ka tā mīl dzīvi

Gatavojoties īsfilmai Sarauj, Just!, Aleksandram vislielākās pūles prasīja sataisīt nopietnu ģīmi. Vienmēr priecīgs, ar platu smaidu — tādam tiešām grūti savilkt drūmu un draudīgu viepli. Mūsu tikšanās laikā viņš pusi Hesburger ēstuves sasmīdina stāstīdams, kā reiz piedzīvojis kaut ko līdzīgu scenārijam, kas ir šīs īsfilmas pamatā.

«Rīgas Centrāltirgū satiku meiteni. Pēc svinībām. Viņai bija maza kleitiņa un kurpes uz tādiem papēžiem,» Aleksandrs atvāž rādītājpirkstu un īkšķi. «Viens bomārs* pienāk un prasa mums cigareti. Mēs taču nepīpējam! A viņš sāka lamāties, ka mēs esam dirsas,» Aleksandrs tik garšīgi smejas, ka pie blakus galdiņa sāk klausīties un smaidīt. «Aiztinās. Pēc trijām minūtēm ieraudzījām, ka viņš skrien uz mūsu pusi. Pieskrēja, izrāva meitenei somiņu un aizskrēja. Mēs viņam pakaļ! Padzinu meiteni prom, lai viņa neskrien ar savām kurpēm pa bruģi. Un tad es izbraucu tam bomāram priekšā un… jums vajadzēja redzēt viņa seju!» Aleksandrs uztaisa tādu izbrīnā sasaldēta Fantomasa seju, ka pie galdiņiem sēdošie sāk smieties. «Un, kad es viņu saķēru aiz rokas, viņš ar galvu asfaltā kā ūdenī ielēca. Kā reālā «muļķikā»**!» Visi ēstuvē smejas un Aleksandrs arī.

«Es vienmēr esmu bijis smaidīgs un dzīvespriecīgs. Vienmēr. Ar smaidu pa dzīvi eju. Viss pārējais man… pie pakaļas. Nu, nav man kāju. Man taču nav jāiet tādēļ sisties!»

Iedvesmo veidot filmu

19 gadus vecajam Aleksandram tiešām nav, par ko bēdāties. Mūsu tikšanās laikā viņa telefons tricinās ik pēc brīsniņa — te viņu tētis meklē, te ar vienu draugu kaut kas jāizrunā, te ar citu kas jānokārto. Puiši uz ielas ar viņu sarokojas, un meitenes ar gēla nadziņiem zibenīgi slidina telefona ekrānu, lai atrastu īsfilmas reklāmklipiņu. «Tas ir viņš, tiešām viņš!» sajūsmināti spiedz.

Par dalību spraigajā Pāvela Gumenni-kova filmā Sarauj, Just! Manhetenas starptautiskajā īsfilmu festivālā Aleksandrs saņēma skatītāju balvu kā labākais aktieris. Bet ideja veidot filmu radās pavisam nejauši. Latvijas sēdvolejbolisti uzaicinājuši Pāvelu izveidot prezentācijas filmu par šo sportu Latvijā. Pāvels iepazinās ar viņiem, daži sportisti pastāstīja par savu dzīvi, un Pāvelam radās doma taisīt spēlfilmu. Nevis par invaliditāti, bet par cīņas sparu un prieku kustēties. Filmas scenārijā nolēma izmantot Aleksandra stāstu, kā viņš tirgū panācis bēgošo zagli. Nopietnā filmā, protams, būtu jāfilmējas profesionāliem aktieriem. «Bet, kad izstāstīju savu ideju [dramaturgam] Laurim Gundaram, kuru uzskatu par mentoru un kura viedokli cienu, viņš teica — ja galvenajā lomā būs aktieris, nebūs pa īstam. Ja reiz stāsti par Aleksandru, filmā jābūt viņam,» saka režisors Pāvels.

Aleksandram tas nozīmēja četrus garus aktiermeistarības apguves mēnešus, kuros viņam bija jāiemācās valdīt pār savu seju un vajadzības gadījumā padarīt to nopietnu. Pašā filmēšanas procesā bijis tik daudz fiziski jāstrādā, ka reizēm puisim uz rokām bijušas tulznas, noberztas līdz asinīm. Taču viņš iemācījies ne tikai izturību un pacietību, bet kļuvis arī pašpārliecinātāks. 17 gadus vecam cilvēkam, kāds toreiz bija Aleksandrs, tas bija daudz.

«Filmēšanas procesā man nepatika, ka visu laiku kamera seko līdzi. Kad filmēšana beidzās, biju laimīgs — uf, labi!» Aleksandrs stāsta, nemitīgi griezdamies riņķī uz grozāmkrēsla. «Bet tad man sāka pietrūkt sajūtas, ka mani filmē. Noskatījos īsfilmu, man tā šķita tik brīnišķīga. Tas bija tā vērts.»

Kam Ferrari, ja nevar braukt?

«Ar vilcienu bieži brauc?» jautāju. «Katru dienu!» attrauc Aleksandrs un izstāsta, kā filmējies Riga.LV videoklipā, kurā viņš eleganti izvirpuļo pa šauru vagonu eju, ieslīd tamburā, izlec no ratiņkrēsla un tad, ar vienu roku pieturēdamies pie roktura, izliek krēslu uz asfalta, viegli iekrīt tajā un aizripinās, mazliet bravūrīgi košļādams gumiju. Tas notiek dažos mirkļos, kā videospēlītē. «Bet ne jau visi var kā es,» Aleksandrs nedroši ieminas kā baidīdamies, ka viņa vārdos saklausīs žēlošanos. Tad paskaidro, ka citiem cilvēkiem ratiņkrēslos gan derētu vilcieni ar zemo grīdu.

Nekādu baiļu no vilcieniem Aleksandram nav, lai gan tieši vilciena dēļ viņš piecu gadu vecumā palika bez kājām. «Tas bija 6. augustā, bet 10. augustā man palika seši gadi,» precizē Aleksandrs. Toreiz viņš kopā ar bariņu citu bērnu gājis spēlēties uz Bolderājas dzelzceļa staciju. Vienīgā reize, kad viņš rotaļājās uz sliedēm. «Sākām runāt par braukšanu ar preču vagoniem. Citi pļāpāja, bet es aizķēros aiz viena vagona kāpnēm un braucu. Neviens cits neķērās pie trepēm, es vienīgais. Kamdēļ mēs par to sākām runāt?» Aleksandrs klusi pajautā, ar acīm skatīdamies tālumā un mazliet nervozi grūzdams mutē kartupeļus frī un marinētu gurķu šķēles. Brīsniņu paklusē un tad paklausīgi turpina: «Nenoturējos, pārbrauca pāri divi vagoni. Pats redzēju, kā tas vilciens aizbrauca. Nezaudēju samaņu. [Pēc tam] atslēdzos uz divām minūtēm. Atceros, kā mani lika uz kušetes. Slimnīcā iešpricēja kaut ko, uzreiz «atrubījos» uz trim dienām.» Nožēloju, ka par to pajautāju. Lai arī Aleksandrs atstāsta kā skolēns skolotājai mājasdarbu, acīmredzami — viņam tas ir nepatīkami.

Puisim stāstīts, ka bijušas sešas operācijas, kuru laikā mēģināts uz sliedēm samaltos kaulus un audus salipināt kopā. Neizdevās. Slimnīcā pavadījis septiņus mēnešus, kur kustīgajam sešgadniekam bijis neizturami garlaicīgi. Aiz neko darīt iemācījies stāvēt uz galvas, staigāt uz rokām, lasīt komiksus un smīdināt medmāsiņas. Viņas pie puikas nākušas bieži, spēlējušas dažādas spēles un rotaļas, kopā pavadīti visjautrākie brīži.

«Eu, redzējāt, aizbrauca Ferrari! Iedomājieties!» Aleksandrs ieaurējas, uz mirkli pieplok pie Hesburger loga un tad priecīgi salecas savā krēslā. Smiedamies viņš izstāsta par puisi, kuram bagātais tētuks uzdāvinājis Ferrari, bet šis Ulmaņa gatvē tā «močījis» ar 200 kilometriem stundā, ka uzreiz zaudējis autovadītāja tiesības uz pieciem gadiem. Ferrari garāžā ir, bet braukt nevar. Kāda jēga? Labāk dzīvot tā, lai varētu likt lietā to, kas ir.

Nāc spēlēt!

Sarunas laikā atklājas, ka dzīvesvietas un skolas Aleksandrs mainījis vairākas reizes. 13 gadus dzīvojis Rīgā, pēdējos gados kopā ar mammas ģimeni mīt Jelgavas pusē, bet trenējas un ar draugiem satiekas galvaspilsētā. Tur viņam arī labāk patīk. «Man pēc filmēšanas uzdāvināja longboard (garo skrituļdēli), un mēs Rīgā ar draugu kopā braucam. Iedomājieties, kā skatās, kad ierauga uz viena skrituļdēļa veselu, bet uz otra puscilvēku!» viņš smiedamies stāsta.

Līdz 6. klasei mācījies Rīgas 71. vidusskolā, bet tad nolēmis turpināt mācības Raiskuma internātpamatskolā — rehabilitācijas centrā. Kāpēc 13 gadu vecumā viņš sāka patstāvīgu dzīvi internātskolā, pēc Aleksandra stāstītā īsti saprast nevar. «Kartupeļus frī negribat?» viņš piedāvā, kad pārlieku daudz tincinu.

«Raiskumā daudz ko iemācījos. Būt par sevi. Iemācījos no rītiem celties. Mani iemācīja būt neatkarīgam, kļuvu nopietnāks,» viņš uzskaita. Raiskumā Aleksandrs sāka spēlēt ratiņbasketbolu un uztrenējis labu ātrumu. Viņš savā krēslā esot tik ātrs ne tikai tāpēc, ka rokas, ar kurām jāgriež riteņi, ir spēcīgas. Arī tāpēc, ka treniņos iemācījies izturību. Pēc pamatskolas beigšanas Jūrmalas profesionālajā vidusskolā mēģinājis iegūt datorsistēmu analītiķa izglītību, bet godīgi atzīst, ka mācīties nepatika. Tagad mēģina braukt uz stundām Jelgavas vakarskolā. Taču Aleksandra sašutums ir milzīgs kā negaisa mākonis par to, ka mācības notiek piektdienās un sestdienās. Cik vispār nedēļā ir brīvdienu!? «Es nezinu, vai man tam jātērē laiks. Es uzskatu, ka arī 40 gadu vecumā var pabeigt skolu,» novelk Aleksandrs.

Toties volejbola treniņiem viņam nekā nav žēl. Aleksandrs sportu pa televizoru neskatās, viņš to izdzīvo ar visu azartu un kaisli, kas viņā ir. Pateicīgs Andrejam Filipavičam, kas reiz veikalā Sportland piegājis un pajautājis: «Nodarbojies ar sportu?»

«Man vajadzēja izvēlēties cimdus,» Aleksandrs sāk stāstīt, norādot uz gumijotajiem cimdiem, kurus velk rokās, kad ripina ratiņkrēslu. Riteņi var kļūt slapji, dubļaini, apķept ar sniegu, tāpēc ar gumiju apstrādāti cimdi noder vislabāk. Viņš meklējis veikalā cimdus, līdz kāds vīrietis viņu uzrunājis, abi papļāpājuši, un svešais teicis: «Nāc uz volejbola treniņiem!» Atklājies, ka runātīgais ir Latvijas Invalīdu sēdvolejbola asociācijas viceprezidents Filipavičs.

Uz pirmo treniņu Aleksandrs aizgājis kopā ar draugu. Kad saukts uz laukumu, iebildis, ka grib tikai paskatīties. «Internetā vari paskatīties! Nāc spēlēt!» uzsaucis viens no vīriem. «Ieraudzīju, ka 12 spēlētāji, visi bez kājām, uzvedas kā visi pārējie cilvēki. Cik sapratu no viņu sarunām, visiem ir darbs un ģimene. Iedomājos — ar ko es atšķiros no viņiem? Man bija 16 gadu. Tas ir vecums, kad cilvēks par daudz ko aizdomājas,» Aleksandrs stāsta par dienu, kurā saprata, ka nekas viņam nav atņemts. Viņš lieto vārdus «aizgāju», «eju», «nāc» tā, ka esmu pilnīgi droša — viņš var to pašu, ko visi citi, un varbūt pat vairāk. «Jau pirmajā treniņā man bija labs ātrums, un treneris uzreiz teica, ka man ir labs potenciāls, esmu perspektīvs, lai dodu savu telefona numuru un datus,» atceras puisis. Andrejs viņam no Paralimpiskās komitejas uzdāvinājis gada abonementu sporta zāles apmeklējumam, kad abi kopā darbojušies trenažieros, ierādījis, kā pareizi ar tiem strādāt, lai negūtu traumas, kā elpot sportošanas laikā.

Sēdvolejbolā Aleksandrs trenējas jau trīs gadus. Vēl nav profesionālis, nebūs Latvijas komandas sastāvā, kas novembra sākumā brauc uz Eiropas čempionātu sēdvolejbolā. «Viņš triju gadu laikā, kopš pazīstu, ir ļoti mainījies,» saka Una Dzalba, Latvijas sēdvolejbola izlases un arī Aleksandra trenere. «Pirmajos treniņos bija kluss, savrups. Tagad tik atvērts un azartisks! Pilnīgi cits cilvēks. Treniņos ir aizrautīgs un ļoti cenšas. Lai kļūtu par profesionāli Eiropas līmenī, ar trīs gadu treniņiem vēl nepietiek. Vēl kādi pieci seši gadi jāpatrenējas.»

Vecāki nespiež Aleksandru pēc iespējas ātrāk izšķirties, par ko tad viņš kļūs, kādi ir viņa lielie mērķi. «Viņi zina par manām spējām, atbalsta mani. Sports jau zina savu vietu manā dzīvē, domāju, tas paliks,» saka Aleksandrs. Viņš zīmē manā kladē rūtis, lai paskaidrotu, kādi ir viņa, galvenā aizsarga, uzdevumi, kā jāpārrauga laukums. Pacietīgi izklāsta, kāpēc spēles laikā nedrīkst atrauties no grīdas — lai spēle būtu godīga attiecībā pret tiem spēlētājiem, kuri nespēj darbināt vēdera un muguras muskuļus.

Saku — nesen valdība nolēmusi veidot Paralimpisko sporta centru. «Kad sāku trenēties volejbolā, man stāstīja, ka visas medaļas un kausi stāv Paralimpiskajā komitejā. Iedomājos milzīgu ēku,» Aleksandrs izpleš abas rokas, lai būtu vieglāk iedomāties dižo namu. «Bet, kad aizgāju, skatos — telpas pagrabā! Tāpēc… kad uzcels to Paralimpisko sporta centru, aiziešu paskatīties.»

Būs vēl filmas

«Viņš ir pozitīvs! Sevi uz priekšu dzenošs!» saka Una Dzalba. «Mīl dzīvi, un viņam patīk tas, ko viņš dara. Cenšas visur iesaistīties.»

Patiešām — septembrī Aleksandrs filmējās arī Dvēseļu putenī. Stāsta, kāda ir viņa loma, kas ar viņu notiek kaujas laukā, kas pēc tam, tad pēkšņi atceras: «A, es nedrīkstu to stāstīt…» Nestāstām! Bet Aleksandrs filmēšanas laukumā priecājies satikt cilvēkus, kuri bija arī Sarauj, Just! komandā. Ar daudziem esot viegli runāt un jokoties. Aleksandrs atkal stāsta, ko pieredzējis, un tad smiedamies piebilst: «Jā, esmu daudz piedzīvojis. Bet to redzēsiet citā filmā!»

* Bezpajumtnieks
** Multiplikācijas filmā

Ar basām kājām Blaumanī

Rīgas advokāta meita Līvija Volkova bērnībā ziemās mācījās vācu valodu, bet vasarās ganīja lopus laukos. Pēc filoloģijas studijām strādāja gan Blaumaņa Brakos, gan citu viņa laikabiedru muzejos. Mūža pieredze viņai ļāvusi analizēt dižā novelista vēstules, kas tikko izdotas grāmatā

Literatūrzinātniece Līvija Voklova Rīgas mājās cienā ar tēju un Gaiziņa medu. To iepriekšējā dienā atvedis pazīstams bitenieks. Atvadoties turziņā iedod līdzi žāvētu raudeni, ko arī pati lasījusi tajā pusē, lauku sētā, kur pa vasarām viņai atvēlēta istabiņa. Intervijai vislabprātāk pievienotu sev mīļu, uz Ērgļu ceļa ar mobilo telefonu nesen knipsētu portretu. Tas neder. Tomēr Līvija neizvēlas fotografēties dzimtas dzīvoklī Šarlotes ielā, kur tēva kokgriezumiem rotātais pirmskara rakstāmgalds noklāts meitas rokrakstu kaudzītēm. Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītava ir kā viņas otrās mājas. Līvija darbiniecēm palūgusi «savas mapes» ar Rūdolfa Blaumaņa vēstulēm.

Pēc septiņu gadu strādāšanas 21. oktobrī cienījamā 86 gadu vecumā iznācis Volkovas pētījums Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros. Skrupulozs darbs ar neskaitāmām atsaucēm. Kopš 1988. gada monogrāfijas Tapšana pagājuši vairāki viena rakstnieka daiļrades vētīšanai veltīti gadu desmiti.

Līvija stāsta: analizējot dižā novelista vēstules, krustām šķērsām izlasījusi Pēterburgas Avīzes (PA), kur Blaumanis 1902.—1903. gadā bija atbildīgais redaktors, vadīja satīras pielikumu Purva malā. Uzturēja aktīvu korespondenci ar izdevēju Oskaru Rāviņu un Jāni Ansbergu, kurš nomainīja Blaumani redakcijā. «Oskars Rāviņš, fantastiski avantūristiska persona… Iet visādi, šķīst dzirksteles pa gaisu. Brīžiem draud bankrots. Tam laikam dīvaini izrādījās, ka var būt Pēterburgas Avīžu redaktors, bet dzīvot savās lauku mājās Brakos.»

Interneta tak nebija!

Blaumanis bieži uzturējās Rīgā, materiālus vakarā aiznesa uz Rīgas—Pēterburgas vilcienu, nodeva speciālā vagonā, un no rīta cilvēki no redakcijas Pēterburgā paņēma.

Blaumaņa maizes darbs, sākot ar 1887. gadu, bija žurnālistika. PA bija ļoti nozīmīgas. Sākot ar otro iznākšanas gadu tās dabūja bezcenzūras atļauju, kas Rīgā nebija nevienam laikrakstam. Iznāca divreiz nedēļā un tika izplatītas arī Latvijā. Blaumanis avīzē arī no sevis kaut ko publicēja. Piemēram, Tālavas taurētāja pirmpublicējums ir PA, turklāt šis dzejolis ir humora un satīras pielikumā. Sāku skatīt cauri, kas tajā pielikumā vispār ir?

Izrādās, Kārļa Skalbes revolucionāro priekšnojautu apdvests dzejolis. Arī Blaumaņa tulkojums no nenorādīta oriģināla Pēdējais būrs ar ārkārtīgu brīvības patosu. «Un mēs mirsim brīvi!» (tajā laikā bija Angļu-būru karš. Būri ir Eiropas izcelsmes dienvidafrikāņi, un arī par to PA daudz raksta.) Kā jums liekas, ko tas nozīmē?

Brīvības alkas, paslēptas satīras pielikumā — neviens jau tur nemeklēs.
Tieši tā! Nebija jau tā, ka PA cenzors vispār neskatīja. Vēl bija tā sauktie zicredaktori (no vācu vārda sitzen — sēdēt). Viņi gāja uz pāris nedēļām vai uz mēnesi cietumā atsēdēt sodu, ja cenzūra atklāja, ka ir publicēts kaut kas tāds, ko tā galīgi nepieņem. Humora un satīras pielikumam laikam nepievērsa tik lielu uzmanību.

Vai vācu valodu iemācījāties Blaumaņa dēļ vai paspējāt kara laikā?
Esmu pateicīga saviem vecākiem. Pie manis 30. gadu otrajā pusē sāka nākt ebrejiete Zibaļski jaunkundze. Maziņa, salīkusi kuprīte, kas pelnījās ar vācu privātstundām. Nekalu gramatiku, viņa vienkārši sarunājās ar mani, nesa vācu pusaudžu grāmatas. Elza Urī, Johanna Spirī…  Sirsnīga, neuzbāzīga literatūra ar lielu ētisko lādiņu. Saistoša — izlasi vienu, un gribas atkal nākamo. Skolā vācu valodas stundās man bija viegli. Tāpēc arī varēju ar Veidenbaumu strādāt (1979. gadā iznāca Volkovas pētījums Eduards Veidenbaums — red). Vispār es nesaprotu, kā latviešu filologs var bez vācu valodas iztikt. Rainis, Aspazija, citi klasiķi — viņi pat savā starpā bieži sarakstījās vācu valodā! Tajā laikā tā bija otra inteliģences valoda.

Esat augusi advokāta ģimenē.
Patiesībā mani visu skolas laiku audzināja tikai vecmāmiņa. 1941. gada 14. jūnijā vecākus aizveda. Tēvs Jānis Volkovs, kura ģimene Zaubē cara laikā pārgāja pareizticībā, pabeidza garīgo semināru Rīgā un Varšavas Universitātes Juridisko fakultāti. Bija strādājis par palīgu pie zvērināta advokāta Anša Buševica, slavena sociāldemokrāta. Tie jau bija tie, kas it kā maldināja strādnieku šķiru, zināmā mērā konkurēja ar komunistiem.

Šī māja, 19 dzīvokļi, uz pusēm piederēja diviem īpašniekiem, un viens bija mans tēvs. Liels noziegums, ka 1935. gadā bija uzcelta māja. Brīnums, kā es te paliku. Ar mammas vecākiem kopā dzīvojām šajā pašā dzīvoklī, biju drusku apslimusi, gulēju tepat, šajā istabā. Jūnija sākumā man bija 10. dzimšanas diena. Agrs rīts, vecāki attapās: «Guli!» Vecmāmiņa bija teikusi, ka paturēs to bērnu pie sevis.

Kas tur notika, kādas sarunas? Es domāju: redziet, ka arī starp tiem, kas atnāca pakaļ, atradās kādi cilvēciski…. Rets gadījums!

Pirmskara laiku atceraties labi?
Jā, tas bija brīnišķīgs. Mums te ir tāds jauks, zaļš pagalms, mamma mani augšā nedabūja, ar citiem bērniem tur dzīvojām augām dienām — bumbu sitām, pa kokiem kāpām un paslēpes spēlējām. Tagad te arī ir bērni, bet nevienu pagalmā neredz. Sēž pie datoriem.

Bet es 14. jūnija rītā, pēc visa tā pārdzīvojuma, kļuvu pieaugusi. Tēvs Sibīrijā nomira, māte gan atgriezās — nelegāli, agrāk. Slēpās, nekur negāja. Tie bija grūti gadi.

Karam beidzoties, vēl gāju vidusskolā. Vecais franču licejs, brīnumainā kārtā bija palikuši daudzi skolotāji. Literatūras skolotāju Ilgu Rugāju mēs, sešu meiteņu grupiņa, kas turējāmies kopā, vienkārši mīlējām. Programmu acīmredzot krievi vēl nebija apjēguši pieblīvēt ar ideoloģiju. Poruks, Brigadere, Fricis Bārda. Man liekas, veselu ceturksni ņēmāmies tikai ar Blaumani: gan rakstījām referātus, gan bija literārā tiesa par noveli Ugunī, par Edgaru. No galvas mācījāmies dzejoļus, Tālavas taurētāju es vēl tagad varu noskaitīt. Redziet, mīlestība caur skolotājiem netieši tiek izjusta, pārņemta. Rugāja tiešām ļoti mīlēja Blaumani.

Pabeidzu vidusskolu 1949. gadā, milzīgs mans sapnis bija medicīna. Tur arī literatūra vainīga, toreiz bija ļoti populāra Kronina Citadele, romāns par jaunu ārstu. Iestājeksāmenos Universitātes Medicīnas fa-kultātē man visas atzīmes bija teicamas, tikai krievu valodas diktātā — četri. Daudzi ar vienu četrinieku tika, bet man nāca līdzi tā sauktā kadru anketa, biogrāfija. Netiku, kā muļķe nesapratu, kas par lietu. Nākamo gadu atkal liku un atkal netiku. Izdomāju, ka iešu uz Dabaszinātņu fakultāti Pedagoģiskajā institūtā, no tās daži bija aplinkus pārgājuši uz mediķiem.

Ziniet, man iepatikās pedagoģija. Nostrādāju 10 gadus par ķīmijas skolotāju Raiņa 8. vakara vidusskolā. Bija jau labi, bet nelika mieru jaunības mīlestība. Iestājos neklātienē Filoloģijas fakultātē.

Esat strādājusi vairākos rakstnieku memoriālajos muzejos — gan Kalāčos, gan Brakos, gan Andreja Upīša muzejā Skrīveros.
Divus gadus strādāju par Tadenavas filiāles vadītāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzejā. Pēc tam direktors Voldemārs Kalpiņš izdomāja provinces muzejus apvienot tā sauktajā filiāļu nodaļā. Mani ielika par vadītāju. Jāzina par visiem — arī par Jasmuižu, Sprīdīšiem, Emīla Dārziņa Jāņskolu… Pēc tam gadu strādāju Kalāčos, Brakos divarpus.

To var tikai brīvs cilvēks, kuru nekas nesaista. Klaidoņa dzīve, brīžam jau apnika. Kā nu kurā vietā vari piemesties, varbūt ir tikai viens stūris darba telpās… Katrā muzejā tomēr daudz ieguvu. Tāpēc man tagad ir vieglāk iejusties visās Blaumaņa sakarībās.

Blaumanis vēstules raksta savējiem zināmā valodā, tādās kā mīklās, bieži vien nemaz nemin cilvēku uzvārdus.
Nu kā tad, tas, kam adresē, jau zina būtību! Man bija jāatrod tas konteksts. Tās jau arī nav vienīgās vēstules, kāda trešdaļa varētu būt. Blaumanis ir daudz vēstuļu rakstījis.

Kā izlēmāt pētniecībā apstāties pie Blaumaņa?
Tur laikam ir vainīgi Braki. Pirms tam manu interešu loks bija ļoti plašs — Brigadere, Rainis, Dārziņš, pat Sudrabkalns. Brakos Blaumaņa daiļrade mani paņēma galīgi. Uzkrita: bet, paga, Indrāni tik apbrīnojami sakrīt ar Braku apkārtni! Tur ir Lejas aka, Pirtsgrava, Mālkalniņš, kuru Edvards grib norakt. Dīķis, par kuru vecie Indrāni Zelmiņai saka: «Var jau no dīķa ūdeni tējai ņemt.» Bet Zelmiņa nes no Lejas akas, jo tur ūdens nāk iz zemes, no avotiņa. Noliņa mežābeles, protams, vairs nebija, bet bija atvasītes. Saprotiet, kad šādā veidā viss sāk rādīties kopā, tas kļūst ārkārtīgi interesanti! Arī Blaumaņa izteicieni par Brakiem: «Brakos ir varen jauki, te es vislabāk gribētu mirt.» Tik paradoksāli, viņš nomira Somijā.

Un Blaumanis neraksta par pilsētu, viņa darbi sakņojas laukos. To viņam pārmeta tā laika kritiķi, ka viņš netiek ārā no lauku sētas. Viņi nespēja saskatīt, ka tur ir iekšā dziļais cilvēciskums. Lauku puisis ir cilvēks, kam ir tās pašas jūtas un konflikti, kas jebkurā sabiedrības slānī.

Kāpēc jūs, pilsētas preileni, tas tik ļoti uzrunāja?
Vai, es pēc savas iekšējās konstrukcijas esmu pilnīgs laucinieks! Agrāk vecāki sūtīja bērnus pa vasaru uz laukiem. Mana tēva māte saimniekoja Krapes pagastā, krustmātei bija lauku māja pie Baldones. Govis slaucu, ar zirgu jāju, sienu grābu, labības kūlīšus sēju, ar māsīcu kopā pa ganiem dzīvojāmies.

Man tik šausmīgi patika, ka pēda bija uz zemes! Pēc pāris dienām tā jau bija kaut kur sadurta. Un tad vecmāmiņa, kurai bija bites, tāpēc es tik ļoti cienu medu, smērēja ar saviem smēriem manas kājas, apsaitēja. Vēl tagad, tikko nokļūstu laukos, pirmais ir nomest apavus.

Latvijas Folkloras krātuves aprakstā par jums teikts: «Novērsusi padomju ideoloģijas uzspiestos sagrozījumus un noklusējumus, izcēlusi Blaumaņa saistību ar Rietumeiropas kultūru, reabilitējusi padomju ideoloģijas negatīvo vērtējumu par baltvācu dzejnieku un Blaumaņa draugu Viktoru fon Andrejanovu.»
Kad 80. gados rakstīju pirmo monogrāfiju par Blaumani, Tapšana, sapratu, ka liela nozīme viņa iekļūšanā inteliģences aprindās un vispārējā kultūras līmeņa celšanā bija Viktoram fon Andrejanovam. Blaumanis pats atzīst, ka, piemēram, ar filozofu Fridrihu Nīči viņu ir iepazīstinājis Andrejanovs. Andrejanovs padomju laikos nekur vēl nebija latviešu literatūras vēsturē pieminēts.

It kā tāda cilvēka nemaz nebūtu bijis!
Jā, pēkšņi pārādās, vācietis un vēl «fon»! Neatceros, kurš izgudroja, ka vajag atbalstu no kāda gudra cilvēka. Vēsturnieka, kurš var pamatot, kas īsti Andrejanovs tāds bija. Izdomājām, ka tas varētu būt profesors Pēteris Krupņikovs. Viņš uzrakstīja ļoti pozitīvu t. s. iekšējo recenziju — tās toreiz rakstīja, kad redakcija lūdza novērtēt kaut ko, kas ir iesniegts. Tā viņš aizgāja apritē.

Kāds ir Blaumaņa kodols, aktualitāte mūsdienās? Nupat vācu valodā ir iznākusi viņa noveļu izlase Salna pavasarī.
Tas ir dziļais cilvēciskums, mīlestības pilnā attieksme pret dzīvi un saviem mākslas tēliem. Piemēram, Krustiņu rakstot, viņam pašam bijušas asaras acīs. Viņš gandrīz juties vainīgs Krustiņa nāvē, nav varējis izšķirties, vai tomēr neļaut Krustiņam dzīvot.

Tas nav patētisks, bet īsts, patiess, dziļš emocionālisms, viņa tēli runā uz cilvēka sirdi.

Indrānu tēvs lielā mērā ir viņš pats. Arī viņš ir diezgan valdonīgs, savus jaunos mācekļus, tāpat kā Dūdars Rūdi Skroderdienās Silmačos, paņem aiz auss.

Blaumanis fantastiskā veidā spēj nojaust talantu. Tas viņu pievelk, šie cilvēki kļūst par viņa draugiem. Skalbe, Akuraters, Štrāls, Kraujiņš, Linards Laicens… Kā Blaumanis vēstulēs no sirds viņus māca, grib iepotēt dzīves gudrību! Cik ārkārtīgi daudz laika un emocionālās enerģijas ir tur ieguldījis! Piemēram, Viktoram Eglītim viņš iepazīstoties atklāti lūdz: «Lūdzu, raksti man visu par sevi, es gribu zināt, gribu tevi iepazīt!»

Mācot jaunos, pats pauž savus daiļrades principus, to mēs atrodam arī vēstulēs. Protams, par Blaumani nekad visu nevar zināt. Viņš ir plašs gan cilvēciski, gan attiecībās ar citiem, gan daiļradē.

Varbūt pašu svarīgāko vēstuļu mūsu rīcībā nav.
Jā, ir viena, absolūti personiska lieta. Viņš ārkārtīgi ilgojas pēc ģimenes, ļoti mīl bērnus. Brakos vienmēr ir aprūpējams vai nu kāds radu bērns, vai kāds no jaunajiem rakstniekiem.

Bet, interesanta lieta, viņam noteikti vajag jaunu meiteni, kurai viņš būs pirmais. Un nebūtu slikti, ja viņa būtu turīga!

Liktenīgs ir 1893. gads, kad draugs Viktors fon Andrejanovs viņu uzaicina uz savu vasarnīcu Asaros. Tur, protams, ir arī Andrejanova kundze Marija, un viņiem ir jau četri bērni. Šo vasaru, apmēram divas nedēļas jūlijā, viņa pēc tam piemin vēstulē Blaumanim. Tas ir brīdis, kad starp viņiem acīmredzot uzšķiļas kaut kas būtisks. Bet, runājot par tā laika un īpaši Blaumaņa ētisko skatījumu, — drauga sieva ir absolūts tabu.

1894. gadā Andrejanovu ģimene pārceļas uz Berlīni. 1895. gada decembrī Viktors fon Andrejanovs pēkšņi mirst ar sirdstrieku, Marija paliek atraitne. Tad sākas abu sarakste. Muzejā glabājas vairāk nekā 50 vēstuļu, ko viņa rakstījusi Blaumanim. No tām ir iespēja izlobīt, ka viņi ir sirsnīgi draugi, Asaros sabučojušies, noslēguši māsas un brāļa draudzību. «Mans mīļais draugs, mīļais brāli, mīļais Blaubī!» Viņš viņai sūta visus savus darbus, jo viņa, Kurzemes muižnieka Hofmaņa meita, lasa arī latviski.

Viņai, atraitnei ar četriem bērniem, nav viegli, bet viņa raksta ārkārtīgi sirsnīgas vēstules. Jāsaka tā — ja nu sieviete kaut ko var pateikt ne pārāk tiešos vārdos, tad tur viss ir absolūti skaidrs. Blaumani jau arī vilina Vācijas vide, viņam vācu kultūra ir tuva, un vienu brīdi viņš ir nolēmis braukt pie Marijas uz Berlīni. Tad ir viņas vēstule: «Brauc, tu tiksi te uzņemts ar 10 atplestām rokām, būsi mans viesis!»

Viņa gaida, bet viņš neaizbrauc. Mēģināju atšķetināt, kāpēc. 20. gados iznāca Pētera Zālītes monogrāfija par Blaumani, viņš bija redaktors Mājas Viesī, Dienas Lapā, kur arī Blaumanis strādāja — viņš pat ir gribējis sūtīt Blaumani komandējumā, lai raksta korespondences no Berlīnes. Pēkšņi, pēdējā brīdī, Blaumanis teicis: «Nē, es tomēr nebraukšu.»

«Kāpēc, no kā jums ir bail?»

«Ka es pazaudēšu savu identitāti. Ko tad mani baltie bez manis darīs?»

Baltais — tas ir viņa varonis Jānis novelē Baltais. Ir skaidrs, Blaumanis ir sapratis — ja aizbrauks, tad žogam, ko prāts uzcēlis, jūtas viegli kāps pāri. Jo tur viņš tiek gaidīts ar 10 atplestām rokām! Var iedomāties, kādu cīņu Blaumanis ir sevī izcīnījis. Izdomājis, ka svešā zemē viņš kā mākslinieks nevienam nebūs vajadzīgs. 1897./98.gadā, kad [Marijai Berlīnē] bija gaidīšanas kulminācija, vēl nav uzrakstīta neviena meistarnovele. Ne Indrāni, ne Silmači, ne Ugunī. Izskatās, ka šo mīlestību viņš ir upurējis savas mākslinieka misijas vārdā.