Diena: 19. oktobris, 2017

Pieci jaunieši izveido vlogu sēriju par jaunajām tehnoģijām

Pieci 17 – 18 gadus veci jaunieši projekta Jauno tehnoloģiju laboratorija ietvaros izveidoja vlogu sēriju par jaunajām tehnoloģijām. Vlogi dod ieskatu astoņās ar tehnoloģijām saistītās tēmās un sniedz praktiskus piemērus, lai gūtu priekšstatu, kā procesi darbojas un iedvesmu apgūt tēmu padziļinātāk.

Lai arī vlogu mērķauditorija ir 12 – 18 gadus veci jaunieši, tajos redzamā informācija būs interesanta jebkuram. Pirmā vlogu sērija tēmā Mobilās lietotnes ir „palaista” 19.oktobrī. Katru nedēļu iepazīstināsim ar jaunu tēmu.

Vlogu ietvaros var vairāk uzzināt par šādām tēmām: kas ir dators, kas ir programmēšana, mobilās lietotnes, internets, ciparu shēmas, 3D modelēšana un printēšana, robotika un virtuālā realitāte. Katras tēmas ietvaros jaunieši stāsta par konkrētās jomas attīstības vēsturi un tad soli pa solim izstāsta un parāda, kā īstenot savu projektu: izveidot mobilo lietotni, uztaisīt 3D modeli un izprintēt to, salikt un salodēt mazu robotu u.c. Tāpat jaunieši dosies pie kāda no Latvijas uzņēmumiem, kas ikdienā darbojas noteiktā jomā, lai redzētu, kā praksē tiek izmantotas zināšanas un prasmes.

Visas vlogu sērijas būs brīvi pieejamas ikvienam interesentam Jauno tehnoloģiju laboratorijas divos kanālos:

Jaunieši Rūdols, Olivers, Jānis, Jekaterina un Daniels iesaistījās fonda StartIT un žurnāla IR iniciētā projektā Jauno tehnoloģiju laboratorija, kura mērķis ir parādīt jauniešiem jauno tehnoloģiju dažādību, iedvesmot pašiem īstenot ar tehnoloģijām saistītus projektus un ieinteresēt jauniešus tehnoloģiju padziļinātā apguvē. Tēmu sagatavošanā tika iesaistīti Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes mācībspēki, Rīgas Tehniskās universitātes Robotikas kluba speciālists un nozares profesionāļi.

Projektu finansiāli atbalsta fonds StarIT, Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija ar piesaistītu finansējumu no Projekta Nr.3.2.1.1/16/A/006 “Latvijas Elektronikas un elektrotehnikas nozares klasteris”.

Projekta pieteikuma video šeit:

Projektā iesaistīto jauniešu vizītkartes skatāmas šeit.

Apvienotās Karalistes premjerministres atklātā vēstule ES pilsoņiem Lielbritānijā

Braucot šodien uz Briseli, es apzinos, ka daudzi cilvēki no mums, 28 Eiropas Savienības valstu līderiem, sagaida, ka mēs apliecināsim, ka cilvēki mums ir pirmajā vietā.

Es visa šī procesa laikā esmu skaidri paudusi, ka pilsoņu tiesības ir mana pirmā prioritāte. Tāpat es zinu, ka citu valstu līderiem ir tas pats mērķis: nodrošināt Lielbritānijā dzīvojošo ES pilsoņu tiesības un ES dzīvojošo britu tiesības.

Es vēlos apliecināt, ka šis jautājums joprojām ir prioritāte, ka mēs esam vienoti attiecībā uz pamatprincipiem, un ka turpmākajās nedēļās koncentrēsimies uz vienošanās panākšanu, kas būtu pieņemama gan cilvēkiem Lielbritānijā, gan cilvēkiem ES.

Kad mēs šo procesu uzsākām, daži mūs vainoja, ka izmantojam ES pilsoņus kā kārti, lai iegūtu sev priekšrocības sarunās. Nav lielākas nepatiesības par šo.

ES pilsoņi, kas apmetušies uz dzīvi Lielbritānijā ir devuši milzīgu ieguldījumu mūsu valstī. Un mēs vēlamies, lai viņi un viņu ģimenes paliek. Es saku, cik skaidri vien iespējams: ES pilsoņi, kas likumīgā kārtā dzīvo Lielbritānijā, varēs šeit arī palikt.

Šī vienošanās ne tikai dos drošības sajūtu par uzturēšanos, bet arī par veselības aprūpi, pensijām un citiem pabalstiem. Tas nozīmē, ka ES pilsoņi, kas ir veikuši iemaksas Lielbritānijas sistēmā, un britu pilsoņi, kas veikuši maksājumus kādā no 27 ES valstīm, gūs labumu no savām iemaksām. Vienošanās dos iespēju ģimenēm, kas kopīgi uzsākušas dzīvi ES vai Lielbritānijā, palikt kopā. Un tā dos garantijas, ka laika gaitā neradīsies nobīdes vai atšķirības, salīdzinot britu tiesības ES un ES pilsoņu tiesības Lielbritānijā.

Vēl ir palikuši atsevišķi svarīgi jautājumi, kas līdz galam jāatrisina. Tam būt jānotiek šajā sarunu posmā. Mēs esam rokas stiepiena attālumā no vienošanās. Es zinu, ka abas puses būs atvērtas viena otras piedāvājumiem, lai šo vienošanos novestu līdz galam. Es esmu pārliecināta, ka esot elastīgiem un radošiem abās sarunu vešanas pusēs, mēs varēsim noslēgt sarunas par pilsoņu tiesībām tuvākajās nedēļās.

Es zinu, ka cilvēkiem ir bažas par to, kā šī vienošanās tiks ieviesta dzīvē. Cilvēki uztraucas, ka process būs sarežģīts un birokrātisks un radīs šķēršļus, ko būs grūti pārvarēt. Arī attiecībā uz šo es vēlos sniegt atkārtotu apliecinājumu.

Mēs šobrīd veidojam racionalizētu digitālu sistēmu tiem, kas pieteiksies pastāvīgajam statusam Lielbritānijā. Šī sistēma tiks veidota, ņemot vērā lietotāju vajadzības, ar kuriem mēs konsultēsimies katrā procesa izstrādes stadijā. Izmaksas mēs noteiksim tik zemas, cik vien iespējams – tas nemaksās vairāk kā britu pases izgatavošana.

Piemērotie kritēriji būs vienkārši, caurspīdīgi un pilnībā atbildīs Izstāšanās līgumam. Cilvēkiem, kuri šim statusam pieteiksies, nebūs jāatskaitās par katru braucienu prom no Lielbritānijas un atpakaļ, un viņiem vairs nebūs nepieciešama vispārējā veselības apdrošināšana, kā tas ir šobrīd saskaņā ar ES noteikumiem. Un svarīgi ir piezīmēt, ka visi ES pilsoņi, kam ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss saskaņā ar veco sistēmu, izejot vienkāršu procesu varēs nomainīt esošo status pret jauno Lielbritānijas pastāvīgo statusu.

Lai virzītos uz priekšu ar sistēmas izveidi, valdība veido sistēmas lietotāju grupu, kurā būs pārstāvēti ES pilsoņi Lielbritānijā, kā arī digitālās jomas eksperti, tehniķi un juristi. Šī grupa tiksies regulāri, lai nodrošinātu, ka process ir caurspīdīgs un atbilst lietotāju vajadzībām. Mēs arī saprotam, ka briti, kas dzīvo ES27 valstīs arī būs uztraukušies par procesa izmaiņām pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES. Mēs šos jautājumus jau vairākkārt uzsvērām sarunu norises laikā. Mēs vēlamies cieši sadarboties ar ES dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka viņu sistēmas ir vienlīdz racionalizētas.

Mēs vēlamies, lai cilvēki paliek, un lai ģimenes paliek kopā. Mēs ļoti novērtējam to ieguldījumu, ko ES pilsoņi dod mūsu ekonomikai, sabiedrībai un kultūrai. Tāpat es zinu, ka ES dalībvalstis novērtē Lielbritānijas pilsoņus, kas dzīvo viņu sabiedrībās. Es ceru, ka šie apliecinājumi, līdzās tiem, ko jau pagājušonedēļ sniedza Lielbritānija un Eiropas Komisija, dos drošības sajūtu tiem četriem miljoniem cilvēku, kuri saprotamu iemeslu dēļ bija noraizējušies par Brexit ietekmi uz viņu nākotni.

Vēstules teksts angliski ir šeit.

Solidaritātes nodokļa normu atzīst par neatbilstīgu Satversmei

Satversmes tiesa (ST) ceturtdien atzina Solidaritātes nodokļa normu par neatbilstīgu Satversmei, ziņo LETA.

ST atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kurš nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants tiks atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam.

Nolasot spriedumu, ST norādīja, ka Solidaritātes nodoklis ir jauns nodokļu ieņēmumu veids, kas nozīmē, ka to nevar definēt kā sociālās apdrošināšanas iemaksu.

ST arī norādīja, ka Solidaritātes nodoklis ir pieņemts korekti, ievērojot Saeimas kārtības rullī norādītās normas, kā arī ir veikta sociālo partneru un ekspertu iesaiste, tādējādi nav pamata uzskatīt, ka likums būtu pieņemts sasteigti, kā to bija norādījuši prasības iesniedzēji.

ST arī uzsvēra, ka idejiski ikviens nodoklis ir solidārs, proti, nodokļu sistēmas ietvaros indivīdi savu iespēju robežās veic nodokļu maksājumus, īstenojot savstarpēju solidaritāti sabiedrībā. Maksājot šos nodokļus, indivīds veicina sabiedrības labklājību.

ST lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Jau ziņots, ka Solidaritātes nodokļa likums stājās spēkā 2016.gada janvārī. Solidaritātes nodokli piemēro darba ņēmēju atalgojuma daļai, kura pārsniedz valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu griestus.

Ieviešot šo likumu, tika skaidrots, ka likuma mērķis ir mazināt nodokļu regresivitāti darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem ar augstāku ienākumu līmeni, vienlaikus nodrošinot valsts pamatbudžeta ieņēmumus iedzīvotāju sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas pieaugošo vajadzību finansēšanai.

Uzņēmēju organizācijas aicinājušas solidaritātes nodokli atcelt. Vairāki uzņēmumi un darba ņēmēji apstrīdējuši solidaritātes nodokļa ieviešanu arī konstitucionālajā tiesā, un Satversmes tiesa ierosinājusi vairākas lietas par atsevišķu Solidaritātes nodokļa likuma normu atbilstību Satversmei.

ST par šo jautājumu tika ierosinātas lietas pēc vairākiem pieteikumiem, kuros pēc būtības ir identiski prasījumi, kā arī līdzīgs juridiskais pamatojums. Lai sekmētu vispusīgāku un ātrāku lietu izskatīšanu, ST nolēma minētās lietas apkopot vienā kopējā lietā, kurā kā pieteikuma iesniedzēji ir 37 fiziskas personas.

Vairāki uzņēmēji un uzņēmumi ST bija apstrīdējuši no 2016.gada ieviesto tā dēvēto solidaritātes nodokli. Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) aicinājuma vērsties ST, lai tiktu atcelts solidaritātes nodoklis, 20 privātpersonas un deviņi uzņēmumi nolēma realizēt savas tiesības un iesniegt prasību, lai atgūtu pārmaksātos līdzekļus un panāktu jaunieviestā nodokļa atcelšanu. 2016.gada 1.janvārī stājās spēkā Saeimas atbalstītais jaunais Solidaritātes nodokļa likums.

Pudždemons: Ja Madride apturēs Katalonijas autonomiju, tā pasludinās neatkarību

Katalonija pasludinās neatkarību no Spānijas, ja Madride pildīs savus draudus apturēt tās autonomiju, ceturtdien paziņoja Katalonijas valdības vadītājs Karless Pudždemons.

“Ja valsts valdība uzstās uz dialoga atteikšanu un turpinās represijas, Katalonijas parlaments, ja uzskatīs to par nepieciešamu, var iet tālāk un balsot par oficiālu neatkarības pasludināšanu,” teikts Pudždemona vēstulē Spānijas premjeram Marjano Rahojam.

Spānijas valdība ceturtdien paziņoja, ka sestdien, 21.oktobrī, sanāks valdība sēdē, kurā izspriedīs jautājumu par Katalonijas autonomijas atcelšanu, lai atjaunotu konstitucionālo kārtību.

Attiecīgs Spānijas valdības paziņojums tika publicēts pēc tam, kad beidzās valdības dotā ultimāta termiņš Katalonijas varai, kurai bija jādod skaidra atbilde: vai Katalonija paziņoja par savu neatkarību no Spānijas vai ne.

Madride iepriekš piedraudēja, ja Pudždemons nesniegs apmierinošu atbildi līdz ceturtdienas plkst.10 (plkst.11 pēc Latvijas laika), tas izprovocēs konstitūcijas 155.panta piemērošanu, ziņo LETA/AFP. Līdz šim vēl nekad neizmantotais konstitūcijas pants ļauj Madridei atjaunot savu tiešo pārvaldi Spānijas autonomajos reģionos.

Šī panta iedarbināšana var vēl vairāk padziļināt politisko krīzi, kuru izraisījis 1.oktobrī notikušais Katalonijas neatkarības referendums, kurā 90% balsojušo atbalstīja atdalīšanos no Spānijas.

Tajā pašā laikā tautas nobalsošanā piedalījās vienīgi 42% no 5,3 miljonus lielā balsstiesīgo kopskaita.

Kā ziņots, Pudždemons, pamatojoties uz 1.oktobrī notikušā referenduma rezultātiem, pagājušo otrdien parakstīja neatkarības deklarāciju, taču paziņoja, ka tās pasludināšana atlikta uz dažām nedēļām, lai varētu uzsākt sarunas ar Madridi.

Savukārt Rahojs pieprasījis Pudždemonam līdz ceturtdienai sniegt skaidru atbildi, ko īsti nozīmē viņa pretrunīgā rīcība un vai viņš ir, vai nav pasludinājis Katalonijas neatkarību.

Spānijas Konstitucionālā tiesa otrdien oficiāli atzina Katalonijas neatkarības referendumu par pretlikumīgu.

Lai gan premjerministram 155.konstitūcijas panta iedarbināšanai vajadzīgs Senāta atbalsts, tas Rahoju, domājams, neaizkavēs, jo valdošajai konservatīvajai Tautas partijai (PP) parlamenta augšpalātā ir vairākums.

Vairāk par Katalonijas neatkarības referendumu un vēsturi lasiet šeit.

VIDEO: Ksenija Sobčaka kandidēs Krievijas prezidenta vēlēšanās

Populārā Krievijas žurnāliste Ksenija Sobčaka trešdien paziņoja par nodomu kandidēt nākamgad paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās.

“Es, Ksenija Sobčaka, man ir 35 gadi, visu savu dzīvi dzīvoju un strādāju Krievijā un man nav vienalga, kāda būs mana valsts. Es atbildīgi attiecos pret jebkurām darbībām sabiedriskajā jomā, un, apzinoties visus šāda uzdevuma riskus un neiedomājamās grūtības, es esmu nolēmusi, ka mana piedalīšanās prezidenta vēlēšanās var tiešām kļūt par soli uz mūsu valstij tik nepieciešamajiem pārveidojumiem,” teikts Sobčakas vēstulē laikrakstam “Vedomosti”.

Viņa sevi nodēvējusi par kandidāti “pret visiem” un norāda, ka nav saistīta ne ar vienu partijas vai valsts sistēmu. Sobčaka arī paziņoja, ka gatava atsaukt savu kandidatūru par labu opozicionāram Aleksejam Navaļnijam, ja viņam ļaus piedalīties un kandidēt prezidenta vēlēšanās. Taču jau otrdien Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka Navaļnijs vēlēšanās nevarēs kandidēt.

Tikmēr Kremlī radiostacijai “Eho Moskvi” pavēstīja, ka Sobčaka atbilst visiem konstitūcijas nosacījumiem.

Vēstulē Sobčaka norāda, ka uzskata par nepareizu boikotēt prezidenta vēlēšanas. “Jaunāko laiku vēsture zina ne mazums gadījumu, kad it kā autoritāras varas kontrolētas vēlēšanas un plebiscīti pārvēršas par īsti demokrātisku pārveidojumu instrumentu un iemeslu. Tas vienmēr ir noticis, kad opozīcija piedalījās vēlēšanās, bet nekad – ja tā klusējoši nepiedalījās,” raksta Sobčaka.

Viņa arī skaidro, kāpēc kandidēs vēlēšanās un ar ko nodarbosies priekšvēlēšanu kampaņā. “Es uz vēlēšanām eju ne tikai kā kandidāte, bet kā visu to rupors, kuri nevarēs kļūt par kandidātiem, esmu gatava izteikt pretenzijas pastāvošajai sistēmai, kuru visā politiskajā spektrā ir daudz, jo korupcijas problēma, varas nekontrolējamība un nemainība ir lielākas problēmas nekā mūsu ideoloģiskās atšķirības,” raksta Sobčaka.

Par Sobčakas priekšvēlēšanu konsultantiem kļus polittehnologs Vitālijs Škļarovs un laikraksta Vedomosti līdzīpašnieks Demjans Kudrjavcevs, vēsta telekanāls Doždj. Škļarovs sniedzis konsultācijas arī vienam no ASV Demokrātu partijas prezidenta kandidātiem Bernijam Sandersam, raksta Dw.de.

Sobčakas tēvs ir bijušais Sanktpēterburgas mērs Anatolijs Sobčaks, kura darbības laikā savu karjeru Sanktpēterburgā veidoja pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Sobčakas piekrišana kandidēt prezidenta vēlēšanās nākamā gada sākumā liek diskutēt gan telekanāla Doždj komentētājiem, gan pasaules medijiem, piemēram, The Independent viņu salīdzina ar krievu Parisu Hiltoni. Sobčakas labi nodrošinātā dzīve Krievijā un spoguļošanās dzeltenās preses slejās ir šāda salīdzinājuma pamats. Taču viņai bijusi arī pilsoniski aktīva nostāja, piemēram, aizstāvot režisoru Kirilu Serebreņņikovu un citus varas opoziciorārus.

Kāpēc Latvijā valda haoss atkritumu apsaimniekošanā?

Skaļu skandālu ķēdi atkritumu saimniecībā šovasar aizsāka melnu dūmu blāķis Jūrmalā, kur uguns aprija 23 000 tonnu nelegāli glabātu atkritumu – lielākoties no Zviedrijas ievestu plastmasu. Gadiem pievērusi acis, nu valsts uzliek miljonos mērāmus sodus vairākiem atkritumu apsaimniekotājiem. Kāpēc Latvija pārvēršas mēslu izgāztuvē, ceturtdien analizē žurnāls Ir.

Vai ar pēdējā laikā Valsts vides dienesta (VVD) uzliktajiem miljoniem eiro liellajiem sodiem atkritumu apsaimniekotājiem tiks sakārtota šī “pelēkā” saimniekošana, šaubās paši sodītie. Šie uzņēmēji teic, ka tas izliekas pēc tirgus tīrīšanas, tiekot vaļā no konkurentiem.

Pērn Latvijā tika pārstrādāti 2,5 miljoni tonnu atkritumu. Ne visu šo daudzumu esam radījuši paši, raksta žurnāls. Aptuveni 300 tūkstoši tonnu pērn ievesti no ārzemēm. Izrādās, ka atkritumu ievešana no citām valstīm ir tikpat “normāls” bizness kā, teiksim, dzeramā ūdens ievešana no Francijas vai makaronu ievešana no Itālijas, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.

Latvijā likums nosaka, ka šādi ievesti nebīstamie atkritumi ir jāpārstrādā vai jāreģenerē, vai arī īsā laikposmā tie jāpārved uz galamērķa pārstrādes iekārtām. Izrādās, ka šo procesu neviens lāgā nespēj izkontrolēt. Par to liecina kaut vai pēdējā laikā gaismā nākušie nolietoto riepu kalni vairākās Latvijas vietā. Žurnāls raksta, ka paši nespējam tikt galā ar Latvijā saražoto atkritumu kalnu pārstrādi – pērn izgāztuvēs tika aprakts pusmiljons tonnu lielākoties bioloģisko vai nešķiroto sadzīves atkritumu.

Statistika rāda, ka vairākās atkritumu grupās Latvijā ieved lielus apjomus, lai gan vēl vairāk šādu atkritumu tiek apglabāts. Piemēram, pērn Latvijā ievesti 70 tūkstoši tonnu platsmasas iepakojuma, lai gan 157 tonnas apglabātas atkritumu poligonos. Ievesti 20 tūkstoši tonnu betona un līdzīgu atkritumu, bet par pustonnu vairāk ir apglabāts.

Atkritumu biznesa pelēkā zona ir starpnieku darījumi. Visi trīs ar miljoniem  eiro sodītie uzņēmumi ir ražotāju atbildības sistēmas, kurus nolīgst uzņēmumi, lai tie daļu no saražotā vai pārdotā iepakojuma vai riepām nodotu pārstrādei, tā pilnībā atbrīvojoties no dabas resursu nodokļa maksāšanas. Kā aplēsis žurnāls, par 1000 tonnām, kas neatļauti glabājās SIA Riepu bloki izgāztuvē, uzņēmēji saņēmuši aptuveni miljonu eiro lielu nodokļu atlaidi, lai gan riepas pārstrādei nav nodotas.

Latvijā patlaban reģistrēti 64 uzņēmumi – atkritumu tirgotāji vai to apsaimniekošanas starpnieki. Cik no tiem patlaban nodarbojas ar atkritumu ievešanu no ārzemēn, VVD nav zināms. Tas kļūs skaidrs tikai 2018. gada pavasarī, kad atkritumu  apsaimniekotāji, starpnieki un pārstrādātāji atskaitīsies par 2017. gadu.

Vairāk lasiet žurnāla Ir rakstā Atkritumu haoss šeit.

Noskaidroti lielākie pelnītāji Latvijā

Latvijas 100 lielāko pelnītāju saraksta 1.vietā otro gadu pēc kārtas ir interneta maršrutēšanas iekārtu ražotāja “Mikrotīkls” līdzīpašnieks Arnis Riekstiņš ar 32,531 miljona eiro peļņu, 2.vietu un 3.vietu ieņem “ABLV Bank” bankas īpašnieki Ernests Bernis (27,086 miljoni eiro) un Oļegs Fiļs (26,875 miljoni eiro), ziņo LETA.

Latvijas lielāko pelnītāju vidū šogad pirmo reizi iekļuvis arī bijušā politiķa Aināra Šlesera dēls Edvards, nopelnot 10,787 miljonus eiro, liecina laikraksta “Dienas Bizness” izdotais ikgadējais žurnāls “100 Latvijas lielākie pelnītāji”.

Tādejādi viņš Latvijas 100 lielāko pelnītāju sarakstā ierindojies 6.vietā. Žurnāls norāda, ka Šlesera dēls sarakstā iekļuvis pirmo reizi. Šo godu viņam sarūpējusi SIA “Regma 1”, kurā viņam pieder 70% kapitāldaļu. Pārējie 30% pieder Aināram Šleseram, viņa sievai un otram dēlam. Pērn “Regma 1” strādāja ar 15,41 miljona eiro konsolidēto peļņu. Uzņēmums oficiāli nodarbojas ar finanšu pakalpojumiem, taču peļņu ģenerējis vesels kompāniju tīkls.

Pirmo reizi Latvijas lielāko pelnītāju topā ir arī Ventspils uzņēmējs Olafs Berķis, kurš ar 21,516 miljonu peļņu ieņem 4.vietu.

Pelnītāju topa pirmajā desmitniekā ir arī Ventspils tranzītbiznesa pārstāvis Genadijs Ševcovs (5.vieta, 16,323 miljoni eiro), farmācijas holdinga “Repharm” padomes priekšsēdētāja Jeļena Ņikitina (7.vieta, 9,014 miljoni eiro), “Repharm” līdzīpašnieks Josifs Apts (8.vieta, 8,996 miljoni eiro), uzņēmējs Vladimirs Ivanikins (9.vieta, 8,82 miljoni eiro).

Latvijas lielāko pelnītāju desmitnieku noslēdz uzņēmējs Guntis Rāvis (7,885 miljoni eiro). Viņš ir viens no megapelnītāju saraksta veterāniem, norāda žurnāls.

Kanādā stājies spēkā “Magņitska likums”

Kanādas ģenerālgubernators parakstījis tā dēvēto Magņitska likumu, kas ļauj noteikt sankcijas cilvēktiesību pārkāpējiem visā pasaulē, arī Krievijā, vēsta LETA/AFP.

Likumu pirms tam atbalstīja abas parlamenta palātas un tas paredz iesaldēt aktīvus un liegt iebraukt valstī amatpersonām, kas iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos un korupcijā.

Likumprojekta apspriešanas gaitā tā autori rosināja likumu attiecināt ne tikai uz korupcijā vainotām amatpersonām Krievijā, bet uz visām personām, kas ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos, neatkarīgi no to pilsonības vai valsts, kurā tās dzīvo.

Parlamenta apakšpalātā likumprojekta apspriešanas laikā tika norādīts, ka tas vispirms skars amatpersonas no Krievijas, Venecuēlas, Vjetnamas, Irānas un Mjanmas.

Kaut arī pašreizējā likuma redakcijā Krievija nav pieminēta, zīmīgi, ka tieši Maskavā tas izsaucis vislielāko sašutumu. Tā Krievijas Ārlietu ministrija draudējusi, ka proporcionāli paplašinās kanādiešu sarakstu, kuriem ir aizliegts iebraukt Krievijā.

Advokāts Sergejs Magņitskis atmaskoja vērienīgu korupcijas shēmu Krievijā, par to tika apcietināts un cietumā nogalināts.

ASV vēl 2012.gadā pieņēma sankciju sarakstu, kurā iekļāva šajā noziegumā vainīgos Krievijas pilsoņus, bet Eiropas Savienība analoģisku soli spēra 2013.gadā.

Kanādā atbilstošs likumprojekts parlamentā tika iesniegts tikai 2016.gadā.

Izglītības reformas tiek ieviestas kā ideoloģija

No savas pieredzes varu teikt, ka sešgadnieki nav gatavi skolai, un arī nemaz nevajag, jo šobrīd īstenotā pirmsskolas apmācības programma ir ļoti labā līmenī. Mācību process notiek caur rotaļām, kas bērniem šajā vecumā ir visatbilstošākais, turklāt, tiek nodrošināts arī pilnvērtīgs miegs, svaigs gaiss, silts ēdiens vairākas reizes dienā. Izglītības un zinātnes ministrijas arguments, ka bērni uz skolu nākot nesagatavoti, nav īsti korekts. Kur tam ir pierādījumi? Ja tiek vērtēts tikai bērna akadēmiskais sniegums, tas ir diezgan pliekans skatījums.

Pāragra bērna intelektualizācija var novest pie smagiem personības attīstības traucējumiem. Spēja lasīt un rakstīt vēl nenozīmē gatavību skolai, tas ir daudz plašāks jēdziens. Tikpat būtisks ir bērna emocionālais briedums – spēja pārvaldīt un izprast savas un citu emocijas,  spēja komunicēt, pastāstīt par sevi, ievērot noteikumus u.tml. Būtiski ir arī tas, cik plašs vārdu krājums ir bērnam, cik attīstīta ir viņa motorika u.c. Patiesību sakot, arī sākumskolā vajadzētu vairāk laika veltīt rotaļām, un mācību iestādēs iekārtot plašākas rotaļu zonas, kā arī jārod iespēju bērniem regulāri iet pastaigāties svaigā gaisā. Mazi bērni vislabāk mācās radoši darbojoties dabiskā vidē un aktīvi komunicējot, nevis sēžot solos un pildot uzdevumus darba lapās, kas jau ir akadēmiska mācīšanās un piemērota vecākiem bērniem.

Ieejot “lielajā skolā”, kurā mācās arī vidusskolēni, sešgadniekam, visticamāk, rastos liels stress, jo starpbrīžos gaiteņos ir liels troksnis, daudz bērnam svešu cilvēku u.c. Reformas iniciatoru ideja – pārveidot un pielāgot skolas –, protams, skan skaisti, taču tā ir tikai ideja. Arī IZM atsaukšanās uz to, ka daudzviet Eiropā bērni iet skolā jau no sešu gadu vecuma, nav īsti korekta. Esmu paviesojusies daudzās Eiropas valstu skolās un varu teikt, ka šī sešgadnieku apmācība tikai saucas “skola”, bet koncepts patiesībā ir tāds pats kā mūsu pirmsskolas izglītības iestādēs.  Arī mūsu valstī bērni tiek izglītoti no piecu gadu vecuma.

No garīgas pārslodzes līdz fiziskām problēmām

Kādas sekas var atstāt sešgadnieku sūtīšana skolā? Pirmkārt, tas var radīt garīgu un intelektuālu pārslodzi. Tik mazs bērns nevar būt mierīgs, viņam nemaz tādam nav jābūt. Ir jāņem vērā, ka viņš vēlas izzināt pasauli un nespēj ilgi koncentrēties uz vienu darbību. Pārslogotajiem bērniem agrāk vai vēlāk būs nepieciešama speciālistu palīdzība, un skolu psihologu kapacitāte ir ierobežota, tāpēc pilnvērtīgi palīdzēt visiem nebūs iespējams. Tas radīs papildus rūpes un arī izdevumus vecākiem.

Pārslodze un nervozitāte bērniem var sākt izpausties arī fiziskajā aspektā – tas var radīt enurēzi (slapināšanu gultā), nagu graušanu un nervu tikus, biežāku slimošanu ar hroniskām kaitēm. Ja bērni nespēj tikt galā ar paaugstinātu stresu, var rasties ikviens no šiem simptomiem, tāpēc neradīsim mūsu bērniem jaunus stresa cēloņus. Neatņemsim bērniem iespēju vienkārši būt un dzīvot, saprast savas vēlmes un izsapņot sapņus!

Sūtot bērnu skolā ātrāk, sekmes nebūs labākas

Mūsdienās jau no bērnības mācām bērniem dzīvot steigā, aizmirstot, ka mazi bērni mācās spēlējoties. Nevajag steidzināt attīstību! Ir aplami domāt, ka, sūtot bērnu ātrāk skolā, viņi būs gudrāki un labāk mācīsies. Gatavība skolai veidojas pakāpeniski, to ietekmē gan bērna individuālā attīstības dinamika, gan vecāki un ģimene, gan pirmsskolas izglītības iestāde līdz pat septiņu gadu vecumam. Dažiem pat vēl ilgākā laika posmā. Un nevajag to pieprasīt no jaunākiem bērniem.

Man rodas iespaids, ka jaunās izglītības reformas, tai skaitā sešgadnieku reforma, tiek ieviestas stihiski. Pasludinot to, ka mēs tagad mainīsim domāšanu, vēl nevar mainīt domāšanu. Tas nenotiks vienā dienā tikai tāpēc, ka ir pieņemts tāds lēmums. Arī pedagogi, kuriem jāīsteno šīs reformas dzīvē, kā personības un profesionāļi veidojas pakāpeniski daudzu gadu laikā. Tāpēc ar bažām vēroju to spriedzi, kas rodas skolotājos no haotiskās pieejas reformu ieviešanas procesā un jaunas domāšanas sludināšanas, kas savā ziņā noniecina esošās pozitīvās vērtības. Neredzu ieguldījumu skolotāja profesijas konkurētspējas jomā, ieguldījumu jauno pedagogu sagatavošanā. Skola ir tā vieta, kur vecās un jaunās vērtības var satikties, kopīgi strādājot dažādu paaudžu skolotājiem, un sniegt jaunietim bagātu zināšanu, kompetenču un dzīves pieredzes bagāžu.

Patlaban IZM īsteno ideoloģisku pieeju – šobrīd nav labi, bet rīt viss būs pareizi un skaisti! Vai tas neatgādina kādu ideoloģiju no mūsu vēstures? Vai tiešām atkal gaidīsim, kamēr iestāsies kompetenču domāšana, un viss būs kārtībā? Mūsu bērnu panākumu dažādos konkursos un olimpiādēs liecina, ka jau tagad ir lietas, kas tiek darītas labi un pareizi. Kompetences neiestājas vienas dienas laikā, tās iegūst visa mūža garumā. Nevar noliegt visu veco, izdzēst visu līdzšinējo un sākt veidot jaunu domāšanu no nulles – tas tikai rada pretestību, ko šodien jūtam nozarē.

Piedāvātajā reformā netiek runāts par to, kas ir vajadzīgs bērnam. Rodas sajūta, ka reforma tiek ieviesta tik sasteigti un strauji, lai pagūtu izpildīt kādus kritērijus. Taču patiesībā vairāk jādomā par mūsu bērnu vajadzībām, vairāk jāpaļaujas uz pedagogu profesionalitāti un arī jāveic nopietni pētījumi par bērnu slodzi kopumā un jānovērtē patiesie resursi, kas līdz šim nodrošinājuši bērnu panākumu gūšanu mācību procesā. Uzskatu, ka pati svarīgākā funkcija skolai ir kvalitatīva zināšanu sniegšana. Kompetence attīstās mācoties, darot darbu un pārvarot grūtības – uzkrātās pieredzes veidā.

 

Autore ir sertificēta klīniskā psiholoģe un psihoterapeite 

Joki kā vārda brīvība

Nule Jāņa Skuteļa šovā no cita jokdara Aleksandra Guzenko mutes izskanējušais joks par latviešu ieradumu vasarās nēsāt cepures, jo, redz, Krievija var iekarot un izsūtīt uz Sibīriju, tāpēc vienmēr jābūt gatavam, ir raisījusi vismaz divējādu atbalsi – vienus tas aizvaino, citi to aizstāv kā tiesības uz vārda brīvību. Es piekrītu, ka joki un joku izrādes ir neatņemama vārda brīvības daļa. Ne jau velti totalitāros režīmos cilvēki par jokiem vien varēja nonākt aiz restēm. Tomēr vārda brīvība, kā zināms, nav absolūta, un līdz ar to arī joki tādi nav.

Tas nenozīmē, ka Latvijas teritorijā, vai kādā no mūsu kaimiņvalstīm, kur cilvēki smagi cietuši izsūtīšanu uz Sibīriju un citu totalitāro režīmu pārestību dēļ, nedrīkstētu vispār jokot par šādām tēmām. Taču pastāv, kāda ļoti būtiska atšķirība – vai joks ņirgājas par noziegumu un pārestību veicējiem, vai tomēr par nevainīgiem upuriem un viņu ciešanām. Pirms vairākiem gadiem igauņu jokdari bija radījuši video, kurā par izsūtīšanu tika jokots kā par sengaidītu bezmaksas atvaļinājumu uz tālām zemēm. Proti, joka doma bija parādīt to absurdumu, līdz kādam, ja labi grib, var nonākt izsūtīšanu attaisnotāji, kādu diemžēl nav mazums arī mūsdienās.

Varmāka un upuri

Tomēr jokot par upura bailēm ir kaut kas pavisam cits. Pēc tam, kad Linda Mūrniece bija publiski nosodījusi šo joku, ko viņai kopā ar saviem bērniem nācās noklausīties, portālā Delfi savu nostāju skaidroja jokdaris A.Guzenko: “Joki ir nekas cits kā aizsardzības mehānisms. Ir ļoti veselīgi jokot par bailēm un sāpēm, jo tas mums palīdz atbrīvoties no tām sāpēm. Piemēram, Otrajā pasaules karā krievu zaldāti stāstīja anekdotes par Ādolfu Hitleru. Vai viņi to darīja tāpēc, ka fīrers tiešām bija smieklīgs? Nē. Bet tāpēc, ka viņiem bija ļoti bail karot pret viņu. Bet, kad pajoko par Hitleru, viņš uzreiz nešķiet tik bīstams. Tāpēc es arī pastāstīju to joku, lai cilvēki pasmejas un lai viņiem kļūtu vieglāk.”

Būtībā jau viņš pats arī neviļus norāda uz manis minēto atšķirību – joki par Hitleru ir joki par vadarbības veicēju, bet joki par izsūtīšanu traumatizētiem latviešiem ir joki par nevainīgiem upuriem.

Jokojot par upuri, būtībā tiek turpināta emocionāla vardarbība un tātad noziegums pret viņu. Žēl, ka A.Guzenko pats to nav sapratis.

Arī teikumam, ka jokošana par bailēm un sāpēm varētu palīdzēt tās pārvarēt, kopumā varētu piekrist, ja atkal nebūtu būtiska atšķirība. Bailes no zirnekļiem un tumsas droši vien var ārstēt un izārstēt ar jokiem, taču nevajadzētu to darīt un diezin vai tas līdzētu tādu eksistenciālu baiļu kā baiļu no izsūtīšanas un reāli iespējamas nāves gadījumā.

Arī pats J.Skutelis šajā jokā nav saskatījis nekā nosodāma un turpat Delfos uzsver tiesības jokot par jebko, ja vien to varot paveikt smieklīgi. “”Joku pasaulē ir jābūt lielai vārda brīvībai,” uzsver Skutelis, citējot rakstniekam un filozofam Voltēram piedēvēto teicienu “Es nepiekrītu tavam viedoklim, bet līdz nāvei aizstāvēšu tavas tiesības to paust””, raksta Delfi.

Par Voltēram piedēvēto teicienu vēlos tikai atgādināt jau savulaik manis citēto latviešu literātu Jāni Krēsliņu. Viņš uz šo teicienu reiz ir atbildējis ar pretjautājumu: “Kādēļ kādam līdz nāvei būtu jāaizstāv kāda hitlerieša tiesības sludināt, ka visi ebreji likvidējami, vai Ļeņina vai kāda čekista teiktais, ka likvidējami visi kādai ļaužu šķirai piederīgie?” (J. Krēsliņa Raksti, 3.sēj., 172.lpp). Diemžēl Voltēra laikabiedriem nevarēja ne prātā ienākt, ko apgaismotajai Eiropai nesīs XX gadsimts.

Pēc Voltēra

Taču mēs tagad zinām, kas notika XX gadsimtā Eiropā un tajā skaitā arī Latvijā. Mēs arī zinām, ka tieši šādu notikumu dēļ vārda brīvība nav absolūta un ka ir tapusi virkne likumu un citu norāžu par to, kas ir un kas nav pieļaujams vārda brīvības aizsegā. Tātad, ja likumi liedz kurināt naidu un aizskart cilvēkus viņu etniskās izcelsmes, rases un dzimuma dēļ, tad tas attiecas arī uz jokiem. Ne jau nu joku aizsegā varēs turpināt draudēt melnādainajiem vai ebrejiem. Tas būtu jāapzinās arī jebkuram jokdarim, kurš dzīvo demokrātiskā Eiropas valstī XXI gadsimtā.

Protams, konkrētais joks par latviešiem un Sibīriju nav gluži uzskatāms par naida kurināšanu vai draudēšanu vienas tautas pārstāvjiem, un tamdēļ kriminālatbildība nebūtu jāpiesauc. Taču krimināltabildība ir galējā robeža, pirms kuras ir ļoti plaša morāli ētiskās atbildības telpa.

Iespējams, ka ne visiem cilvēkiem ir viegli atrasties tieši šajā – morāli ētiskās – atbildības telpā, kur būtībā, pirms muti vaļā vērt, ir jāspēj pašam apzināties savas rīcības sekas un atbildību. Tā ir telpa, kur nav priekšā uzrakstīti stingri noteikumi un kur atbildību nevar novelt uz citiem.

Tā ir telpa, kur sods ir nevis kriminālatbildība bez jebkādām sirdsapziņas ēdām, bet tieši sirdsapziņas ēdas un grēka apziņa, kas jāizdzīvo iekšēji sevī, un tas var būt daudz, daudz grūtāk nekā naudas sods, nosacīts sods vai pat brīvības atņemšana, ja cilvēks nav sapratis sava nodarījuma sekas.

Ja krimināltiesību pamatā ir vairāk vai mazāk universāli principi visā pasaulē, kas balstās vienojošās idejās par to, kas ir nepiedodami noziegumi, tad morāli ētiskajā telpā līdzās šādiem vispārcilvēciskiem valda arī vietējās nozīmes nerakstīti likumi, kas balstās konkrētās kopienas vai sabiedrības kultūrvēsturiskajā pieredzē un vidē. Piemēram, Izraēlā ir savi nosacījumi, ASV – savi, tāpat kā citās valstīs.

Lai nepārkāptu šos nerakstītos likumus, kas būtībā saliedē katru sabiedrību, jo ļauj cilvēkiem cieņpilni sadzīvot un izvairīties no nevajadzīgiem savstarpējiem aizvainojumiem, ir ne tikai jāapgūst sausas un teorētiskas zināšanas par vēsturi, bet jāspēj arī būt cilvēcīgi iejūtīgam pret citu cilvēku pieredzi un ciešanām. No tāda viedokļa raugoties, jokā par latviešu bailēm no Sibīrijas nav it nekā smieklīga, ja mēs kaut uz mirkli mēģinātu sevi iedomāties lopu vagonā kopā ar saviem mazajiem bērniem. Un, ja kādam liekas, ka tā ir tāla pagātne, tad es uzdrošinos apgalvot, ka padomju okupācijas režīma noziegumi pret Latvijas cilvēkiem, gan izvedot uz Sibīriju, gan terorizējot tepat uz vietas, ir atstājuši dziļus nospiedumus vairākās paaudzēs. Turklāt par spīti ciešanu nospiedumiem, šī pieredze var izpausties un bieži vien arī izpaužas kā ļoti augšupceļoša un dzīvi apliecinoša dzīves uztvere. Taču to varam izdzīvot un saprast tikai mēs paši, un jēlus jokus no malas mums nevajag.

 

Autore ir brīvžurnāliste