Neuzrakstītā vēsture • IR.lv

Neuzrakstītā vēsture

Dors Gezs. Foto — Ģirts Ozoliņš, Picture Agency
Evita Goze, speciāli Ir

Topošajā mākslas centrā Zuzeum apskatāma izstāde Sapņi un drāmas — līdz šim vērienīgākā Izraēlas laikmetīgās mākslas reprezentācija Baltijā ar 14 mākslinieku piedalīšanos. Viens no tiem ir mākslinieks un pētnieks Dors Gezs (Dor Guez, 1980). Viņš dzimis Izraēlai neraksturīgā jauktā ģimenē: no tēva puses senči ir Tunisijas ebreji, bet no mātes — kristīgi palestīnieši. Tas atspoguļojas arī mākslinieka darbos — identitāte, reliģija, nacionalitāte ir to galvenās tēmas.

Gezam bijušas vairāk nekā 30 personālizstādes visā pasaulē, tostarp Laikmetīgo mākslu institūtā Londonā, KW Laikmetīgās mākslas institūtā Berlīnē un Telavivas Mākslas muzejā. Viņa darbi izstādīti starptautiskās grupu izstādēs un biennālēs, piemēram, Stambulas biennālē, Berlīnes biennālē, Palais de Tokyo muzejā Parīzē un MAXXI Nacionālajā XXI gs. mākslas muzejā Romā.

Pastāsti, lūdzu, par videodarbu Sabir, kas redzams izstādē Rīgā.
Mana māte ir kristīga palestīniete, kas Izraēlā ir minoritāte minoritātē. Visi zina, ka vairākums valsts iedzīvotāju ir ebreji, bet tur dzīvo arī palestīnieši ar Izraēlas pilsonību. Lielākā daļa no viņiem ir musulmaņi, tikai kādi 1,2—1,4% procenti no iedzīvotājiem ir kristīgi palestīnieši. Mans tēvs ir dzimis Tunisijā, ļoti reliģiozā ebreju ģimenē. Izraēlā tā notiek reti, ka apprecas cilvēki no dažādām reliģijām.

Uzaugot šādā ģimenē, man tas šķita dabiski, bet pieaugot sapratu, ka apkārtējai pasaulei gan ne. Cilvēki vienmēr grib izvēlēties, kurai identitātei dot priekšroku. Mēs esam iesprostoti definīcijās par reliģiju, nacionalitāti, kultūru un tā tālāk. Tas ir sākumpunkts daudziem maniem darbiem. Sabir ir viens no agrīnajiem, tapis 2011. gadā. Tas ir stāsts par manu vecmāmiņu, kas piedzima Džafā, nelielā pilsētā pie jūras, ļoti tuvu Telavivai. Sena pilsēta. Kara laikā 1948. gadā to okupēja Izraēlas armija, un vecmāmiņa tika deportēta. Interesanti, ka viņa, kad stāsta par savu bērnību, to dara arābiski, kas ir viņas dzimtā, emocionālā valoda. Taču, kad pievēršas 1948. gadam un notikumiem pēc kara, pārslēdzas uz ivritu, kas ir oficiālā valoda.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu