Diena: 18. oktobris, 2017

Anekdotes

Cilvēka smadzenes ir unikāls mehānisms. Tas teicami funkcionē visu diennakti no dzimšanas līdz pat tai dienai, kad tiek nopirkts televizors.

«No manis aizgājusi sieva…»
«Bet vai virtuvē apskatījies?»

Mazam zēnam jautā: «Iedomājies, ka tavu mammu klonētu. Tu atnāc mājās,
bet tur priekšā jau trīs mammas. Kā tu zināsi, kura ir tavējā.»
«Mana būs virtuvē!»

«Man, lūdzu, šo puķu pušķi par 20 eiro!»
«Mīļākajai pērkat?»
«Sievai.»
«Bet mīļākā, kā nojaušu, šajā stāstā arī figurē?»

«Es ausī izdūru jau otro caurumu.»
«Un kā? Dzirdi labāk?»

Apliešanās ar aukstu ūdeni nodrošina labu garastāvokli.
Turklāt ir pilnīgi vienalga, ko tu aplej.

«Hallo, Kārli? Mums mājās smako vai nu pēc benzīna,
vai nu pēc gāzes. Ļoti spēcīgi… Es baidos, ka uzsprāgšu!»
«Nomierinies! Noskaiti lūgšanu un iededz svecīti!»

Kas ir sapratis sievieti, tas vairs nav vīrietis!

Ir aplami teikt: «Sievietei šis rīts nav izdevies.»
Pareizi būtu: «Šis rīts nav izdevies visai ģimenei.»

Atceries pašu galveno — tev ir skleroze!

Priekšnieks padotajam:
«Nuu, es zināju, ka jūs mēdzat darbā gulēt,
bet uzvilkt pidžamu — tas jau ir pilnīgi nepieņemami!»

Students mēģina nokārtot eksāmenu ģeogrāfijā.
Pasniedzējs: «Jā, jaunais cilvēk, tagad redzu, ka jūsu galvā ir viens vienīgs tuksnesis…»
Students: «Iespējams, taču katrā tuksnesī ir atrodama oāze, kuru nespēj atrast tikai paši dumjākie kamieļi.»

«Ēdam vakariņas. Man vistas zupa, kaķim — desa.
Ielieku mincītim traukā vistas gabaliņu no savas zupas.
Redzu, ka viņam ļoti garšo. Aizeju paņemt tālruni,
atgriežos virtuvē un redzu, ka manā zupā tagad ir tikai gabaliņš desas.»

Ja izejot no darbavietas, tālruņa baterija ir uzlādēta par 99%,
tas nozīmē, ka tu tik tiešām visu dienu čakli strādāji.

«Labdien, es vēlos iegādāties gada abonementu!»
«Fitnesa klubs ir stāvu aug-stāk. Šī ir konditoreja.»
«Es zinu!»

Oficiants atnes kafiju.
«Atvainojiet, late man neizdevās, sanāca kapučino.»
«Nekas, nekas, es tāpat tās neatšķiru.»
«Es arī.»

Nosaucu savu kaķi par Mocartu.
Tagad ar lepnumu katru dienu varu lielīties kolēģiem:
«Mēs ar sievu vakar klausījāmies Mocartu!»

«Man vectētiņš testamentu pārrakstīja sešas reizes.»
«Pats vainīgs! Nevajadzēja ņemt par sievu latviešu valodas skolotāju!»

Ir iesaka

20. oktobris

IZRĀDE. PĒDĒJĀ ĻEŅINA EGLĪTE JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZĀ ZĀLE.
Iestudējums veidots, balstoties uz dokumentiem par Ļeņina slimību un viņa dzīves pēdējiem mirkļiem latviešu strēlnieku apsardzībā. Režisors Uldis Tīrons. Piedalās aktieri Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Inga Tropa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un citi. Biļetes cena 15—20 €. 
Bilesuparadize.lv

20. oktobris

IZRĀDE. EIRIDĪKE VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ.
Franču darmaturga Žana Anuija luga ir pārradītais mīts par Orfeju, kurš devās uz mirušo valstību, lai atgūtu savu sievu Eiridīki. Izrāde būs «stāsts par mīlestības lielo spēku», saka izrādes režisore Māra Ķimele. Galvenajās lomās — Inese Pudža un Aigars Apinis. Biļetes cena 12—17 €. Bilesuparadize.lv

21. oktobris

KONCERTS. JA MAN SAULE ROKU DOTU LATVIJAS UNIVERSITĀTES AULĀ.
Raimonda Paula un meiteņu kora Spīgo koncertā skanēs Maestro dziesmu cikls ar Ineses Zanderes dzeju Upju dziesmas un dziesmas no cikla Saules dziesmas. Otrajā daļā — teātra mūzika ar Jāņa Petera vārdiem. Piedalās dziedātāja Ance Krauze. Diriģente Līga Celma-Kursiete. Biļetes cena 4—10 €. Bilesuparadize.lv

21. oktobris

KONCERTS. THE GLOAMING KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS.
Pazīstamā īru grupa ir viena no spilgtākajām pasaules mūzikas žanra pārstāvēm Eiropā. Piecu puišu izpildītā īru folkmūzika uzplaukst jaunā skanējumā, ko paspilgtina laikmetīgās, džeza un eksperimentālās mūzikas nokrāsas. Biļetes cena 7—35 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

Bize un Neguļa. Edmunda Jansona režisētajai animācijas īsfilmai par meitēnu vārdā Bize un viņas iedomu draugu — mošķi vārdā Neguļa — ir potenciāls kļūt par Latvijas ģimenes kino klasiku. Sirdssiltais stāsts vēsta par ikdienišķu un, pieņemu, daudziem pazīstamu situāciju — otrā bērna ienākšanu ģimenē vai, konkrētāk, kā ar to sadzīvo vecākā atvase. Filmu bagātina neuzkrītošs, taču izdevies humors, nepiespiests un plūdens stāstījums, kas spēj uzrunāt gan bērnus, gan vecākus. Kā tas raksturīgi studijā Atom Art tapušajām filmām — arī Bize un Neguļa ir gaumīgs un nostrādāts kinodarbs. Kinoteātrī Kino Bize no 21. līdz 26. oktobrim.

Ievainotais jātnieks. Režisores Ilonas Brūveres dokumentālajam inscenējumam par tēlnieku, Brīvības pieminekļa autoru Kārli Zāli piemīt neapšaubāma informatīvā vērtība — filma būs lielisks kultūrvēstures mācībstundu materiāls. Uzņemta, mijot arhīvu kadrus un inscenējumus ar aktieriem gadsimta sākuma kino stilistikā, filma atgriežas pie monumentālas tēmas — 20. gadsimta pirmajā pusē lielvaru dzirnakmeņos samaltajiem latviešu likteņiem. Lai arī filmā ir vairāki mūsdienu ielaidumi, tajā jūtami trūkst kontekstuālas sasaistes ar aktualitāti, kas spētu skatītāju vest pie jaunām idejām un morālām atziņām, nevis tikai melanholiski gremdētu pagātnes pārdomās vai vispārinoši apcerētu mākslas kā gara brīvības nozīmību. Pirmizrāde 24. oktobrī.

LUX Filmu dienas. Eiropas parlamenta kūrētās filmu dienas katru gadu piedāvā aizvien spēcīgāku spēlfilmu izlasi. Šogad Skandināvijas valstu kopražojuma stāsts par etnisko diskrimināciju 20. gadsimta 30. gados — Sāmu asinis, aizkustinoša liecība par 90. gadu HIV aktīvistu cīņu Francijā — 120 sitieni minūtē, kā arī sociālais stāsts par vācu strādniekiem Bulgārijā — Vesterns. Kinoteātrī Splendid Palace no 22. līdz 24. oktobrim. Ieeja bez maksas, iepriekš piesakoties epastā: [email protected]

Izraēlas filmu dienas. Kinoprogrammā piecas filmas. Īpaši vērts pievērst uzmanību Latvijas un Izraēlas kopražojumā tapušajai dokumentālajai lentei Operācija Kāzas par 70. gados notikušu lidmašīnas nolaupīšanu, ko paveica grupa jauniešu, lai aizbēgtu no Padomju Savienības. Kinoteātrī KSuns no 20. līdz 24. oktobrim.

Miks Magone, rīko festivālu Durbē

Nedaudz saguris, bet priecīgs — tādu satieku Miku nedēļu pirms Latvijas mazākajā pilsētā Durbē sāksies viņa rīkotais mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls Zemlika. Atbraucis uz Rīgu, lai dotos uz Skaņu mežu. Abus festivālus daudzi salīdzina. Tomēr Miks nepretendē nostāties mūzikas avangarda sardzē, drīzāk sava festivāla programmu sauc par personīgu konkrētā brīža skaņu celiņu. Zemlikā uzstājušies gan Iļģi, gan pavisam jaunas un Latvijā, iespējams, nevienam nezināmas muzikālās apvienības un skaņu mākslinieki.

Šī būs jau septītā Zemlika. Pirmā klase, saka Miks. Sākumā viņu vairāk nodarbināja organizatoriski jautājumi, nu arvien vairāk sanāk pieslēgties pasākumam kā klausītājam. Katram no «divarpus cilvēku» lielās komandas kodola ir skaidra sava atbildība. Miks kopā ar Mārtiņu Kuzminu atbild par festivāla norisi. Bet Dirty Deal Teatro vadītājas Annas Zagorskas pārziņā ir teātra programma un brīvprātīgo koordinācija. Tas, ko Miks visvairāk gaida no festivāla, ir personiska pieredze, iepazīšanās un satikšanās. Ar daudziem iepazītajiem mūziķiem kontaktu izdodas uzturēt arī pēc tam. «Izveidojas pavisam cita veida attiecības.»

Mūziķu izvēle nesākas ar apzinātu domāšanu, ko vēlētos dzirdēt apmeklētāji. «Mana muzikālā gaume un estētikas sajūta nav nekas ārkārtējs. Līdz ar to es zinu, ka ar mūziku neveikšu teroru pret citiem. Tā nebūs pašmērķīga mana vēlmju, patikšanas un ambīciju apmierināšana.» Miku iepriecina iespēja pirmoreiz dzīvajā dzirdēt mūziķus tieši Durbē. Zemlika norit uz trim skatuvēm. Taču rīkotājiem visīpašākās ir telpas, kas gadu gaitā apgūtas un sakoptas — vietas, kur kādreiz atradās veikals, noliktava. Tur skatāma kino programma un izstādes, notiek dejas. Tā līdztekus zemnieku tirdziņam ir festivāla bezmaksas programma. Attāluma dēļ Durbes festivālā ir maz nejaušu apmeklētāju. «Nevaru un negribu salīdzināt Zemliku ar Positivus.» Katram ir atšķirīga attieksme gan no rīkotāju, gan apmeklētāju puses. Kādā intervijā Miks izlasījis Latvijas lielākā festivāla rīkotāja teikto, ka viens no noteikumiem, lai festivāls izdotos, ir nekad neaicināt mūziķus, kas pašam patīk. «Man tas ir pirmais un svarīgākais!»

Taču Miks neizslēdz iespēju, ka Zemlika varētu arī neturpināties. «Protams, es to uztveru personīgi. Esmu veltījis laiku un emocijas, darījis pēc labākās sirdsapziņas. Taču nekad neesmu teicis, ka festivāls — tas esmu es.» Svarīgāk nenolaist līmeni zemāk par to, kas pašam šķiet labs.

Neuzrakstītā vēsture

Topošajā mākslas centrā Zuzeum apskatāma izstāde Sapņi un drāmas — līdz šim vērienīgākā Izraēlas laikmetīgās mākslas reprezentācija Baltijā ar 14 mākslinieku piedalīšanos. Viens no tiem ir mākslinieks un pētnieks Dors Gezs (Dor Guez, 1980). Viņš dzimis Izraēlai neraksturīgā jauktā ģimenē: no tēva puses senči ir Tunisijas ebreji, bet no mātes — kristīgi palestīnieši. Tas atspoguļojas arī mākslinieka darbos — identitāte, reliģija, nacionalitāte ir to galvenās tēmas.

Gezam bijušas vairāk nekā 30 personālizstādes visā pasaulē, tostarp Laikmetīgo mākslu institūtā Londonā, KW Laikmetīgās mākslas institūtā Berlīnē un Telavivas Mākslas muzejā. Viņa darbi izstādīti starptautiskās grupu izstādēs un biennālēs, piemēram, Stambulas biennālē, Berlīnes biennālē, Palais de Tokyo muzejā Parīzē un MAXXI Nacionālajā XXI gs. mākslas muzejā Romā.

Pastāsti, lūdzu, par videodarbu Sabir, kas redzams izstādē Rīgā.
Mana māte ir kristīga palestīniete, kas Izraēlā ir minoritāte minoritātē. Visi zina, ka vairākums valsts iedzīvotāju ir ebreji, bet tur dzīvo arī palestīnieši ar Izraēlas pilsonību. Lielākā daļa no viņiem ir musulmaņi, tikai kādi 1,2—1,4% procenti no iedzīvotājiem ir kristīgi palestīnieši. Mans tēvs ir dzimis Tunisijā, ļoti reliģiozā ebreju ģimenē. Izraēlā tā notiek reti, ka apprecas cilvēki no dažādām reliģijām.

Uzaugot šādā ģimenē, man tas šķita dabiski, bet pieaugot sapratu, ka apkārtējai pasaulei gan ne. Cilvēki vienmēr grib izvēlēties, kurai identitātei dot priekšroku. Mēs esam iesprostoti definīcijās par reliģiju, nacionalitāti, kultūru un tā tālāk. Tas ir sākumpunkts daudziem maniem darbiem. Sabir ir viens no agrīnajiem, tapis 2011. gadā. Tas ir stāsts par manu vecmāmiņu, kas piedzima Džafā, nelielā pilsētā pie jūras, ļoti tuvu Telavivai. Sena pilsēta. Kara laikā 1948. gadā to okupēja Izraēlas armija, un vecmāmiņa tika deportēta. Interesanti, ka viņa, kad stāsta par savu bērnību, to dara arābiski, kas ir viņas dzimtā, emocionālā valoda. Taču, kad pievēršas 1948. gadam un notikumiem pēc kara, pārslēdzas uz ivritu, kas ir oficiālā valoda.

Vai ģimenē joprojām runājat abās valodās?
Vecvecāku paaudzē dzimtā valoda ir arābu, bet mana māte, viņas brāļi un māsas mācījās Izraēlas skolās, kur runāja ivritā. Viņi runā un saprot arābiski, bet ne tik labi kā viņu vecāki. Un tagad — jaunākā paaudze, manas māsīcas — atgriežas pie saknēm, jo tiek sūtītas arābu skolās. Viņu pirmā valoda atkal ir arābu. Ar vecvecākiem viņas var sarunāties brīvāk nekā viņu pašu bērni. Taču mēs esam internacionāla ģimene — runājam angliski, arābiski, ivritā.

Cilvēki grib izvēlēties, kurai identitātei dot priekšroku. Taču tavi darbi lielākoties ir par arābu kristiešu kopienu. Varētu teikt, ka vēlies runāt par vienu savas identitātes pusi vairāk nekā par otru?
Esmu veidojis darbu arī par ebrejiem Tunisijā. Un mans jaunākais projekts — The Sick Man of Europe (Eiropas slimnieks) — stāsta par dažādām kopienām Armēnijā, Turcijā, Grieķijā un citviet.

Kad sāku [savu mākslinieka karjeru], pastāvēja nepieciešamība, tukšums, ko vajadzēja aizpildīt ar manis pienesto naratīvu. Mana personālizstāde Telavivas Mākslas muzejā bija pirmā reize, kad muzejs visu savu platību atvēlēja stāstam par 1948. gada katastrofu no palestīniešu skatupunkta. Tas bija personīgs, bet arī visas kopienas sasniegums. Es un kurators domājām, ka neviens nenāks uz šo izstādi, taču pēc tam sapratām, ka tā bija visvairāk apmeklētā izstāde kopš muzeja atvēršanas. Domāju, ka mākslai, jo īpaši šodien, jāsaved kopā estētiskais ar sociālpolitisko un vēsturisko.

Tavu darbu sākotnējais impulss esot emocionāls, tikai pēc tam tu tos intelektualizē.
Pirmais, ko daru, — es rakstu. Šī daļa ir ļoti emocionāla, esmu atvērts visdažādākajām domām. Tā varbūt ir manas darbošanās labākā daļa, jo pēc tam no daudz kā nākas atteikties. Es to vienmēr saku arī studentiem. 99% no savām domām un vēlmēm ir jāatstāj papīrgrozā. Lai beigās kaut ko radītu, ir jārediģē un jārediģē. Jo īpaši, ja strādā ar video. 10 minūtes garš videodarbs nozīmē stundām ilgu filmēšanu un daudz neizmantota materiāla.

Tu filmē savu ģimeni. Vai nav sarežģīti atteikties no materiāla, kad pats esi personiski un emocionāli iesaistīts?
Māksla, saprotams, nav objektīva. Tai nav par tādu jāizliekas. Kamera ir kļuvusi par mūsu ģimenes locekli, viņi ir pie tās pieraduši. Pieraduši arī pie tā, ka dažreiz mūsu intīmākie brīži kļūst publiski. Taču dīvainā kārtā, kad sēžu blakus vectēvam un viņš man atklāj intīmas detaļas par savu dzīvi, man viņš šķiet kā kinozvaigzne. Zinu, ka mana ģimene neparāda problēmu no visām tās pusēm, taču ar detalizētāku, nelielu stāstu varu atstāt lielāku iespaidu. Mēs varam mēģināt izprast vēsturi caur personiskiem stāstiem. Ir grūti saprast kaut ko, kas ir ļoti vispārīgs.

Sabir no skatītāja prasa 20 minūtes — jāskatās uz saulrietu, jāklausās manas vecmāmiņas balsī. Tas sākas ar viņas bērnības atmiņām no Džafas, kā viņa gāja uz pludmali, tad viņa runā par briesmīgāko savas dzīves pieredzi, deportāciju. Taču tu redzi saulrietu, cilvēkus skrienam pa pludmali, bērnus spēlējamies. Viņas balss skan nomierinoši, tomēr viņu šie notikumi ir ļoti traumējuši.

Es domāju, ka šajā brīdī videodarbs ir visefektīvākais. Jo  neesi sagatavots to visu noklausīties. Ja nenosēdi visas 20 minūtes, vari to palaist garām.

Ko nozīmē vārds «sabir»?
Sabir ir valoda, ko izmantoja Vidusjūras jūrnieki, itāļu, arābu, ivrita un citu valodu vārdu kombinācija. Tādā veidā jūrnieki varēja sazināties dažādās ostās. Arī mana vecmāmiņa visu laiku pārslēdzas no arābu valodas uz ivritu, pati to neapzinoties. Un vārdam «sabir» ir arī kopīga cilme arī ar latīņu vārdu sapere, kas nozīmē «zināt». Man šķiet, ka daudzi mani darbi runā par to, ko nozīmē zināt, ko nozīmē stāstīt stāstu un ko nozīmē saskarties ar naratīvu, kas nav oficiālo vēstures grāmatu vai publisko debašu daļa.

Ko patlaban kristīgo palestīniešu minoritātei nozīmē dzīvot Izraēlā? Vienā tavā video māsīca stāsta par gadījumu darbā, kad menedžere lūdz saīsināt viņas vārdu, lai tas izklausītos «neitrālāks».
Lai tas izklausītos kā ebreju vārds. Kad ceļo un rādi savu pasi, cilvēki tevi uztver kā izraēlieti. Bet būtībā esi minoritāte. Jo īpaši Izraēlā, kas sevi pasludinājusi par ebreju valsti. Saskaņā ar likumu esi otršķirīgs pilsonis.

Daudzos veidos tev ir dota tāda pati brīvība kā jebkuram citam izraēlietim, bet ir situācijas, par kurām mana māsīca stāsta video. Viņai ierosina mainīt vārdu, lai klienti nesūdzētos, ka viņus apkalpo arābu oficiante. Viņa arī stāsta, kā neviens nevēlas viņai izīrēt dzīvokli tāpēc, ka viņa ir arābiete.

Vienmēr ir oficiāli un neoficiāli veidi, kā tiec ielikts kādā kategorijā. Šie jautājumi — attiecības starp vairākumu un mazākumu, imigrācija, kultūras identitāte, nacionālisms — ir svarīgi visur pasaulē, ne tikai tur, kur es dzīvoju. Kaut arī es tos uzlūkoju no sava skatpunkta, cilvēki tos saista ar personīgo pieredzi.

Man šķiet, mēs dzīvojam laikā, kad nacionālisms un varbūt pat modernisms… Mēs sākam atmosties no šī sapņa, varbūt pat murga.

Eiropā pēdējā laikā nacionālisms uzplaukst.
Tā ir reakcija uz bailēm. Ja bailes noved pie ekstrēma nacionālisma… Cilvēkiem jājūtas piederīgiem kādai grupai, lai iekļautos sabiedrībā. Reliģija veido kopienas, etniskās grupas veido kopienas. Taču, lai arī cik banāli tas skanētu, problēmas sākas, kad viena kopiena izraida vai neciena citu.

Lai dzīvotu multikulturāla sabiedrība, nepietiek ar dažādām kultūrām, kas dzīvo vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā vietā. Šīm kopienām arī jārespektē vienai otru. Izskatās, ka dodamies pretējā virzienā. Ir daudz kopienu, kas dzīvo vienā vietā, bet iecietības ir daudz mazāk.

Bet minēji, ka tava izstāde Telavivas Mākslas muzejā piesaistīja daudz skatītāju. Vai tev nešķiet, ka vēlēšanās saprast vienam otru pieaug?
Tas bija gandrīz pirms desmit gadiem. Toreiz situācija bija cita. Kopš tā laika man nav bijusi izstāde Telavivas Mākslas muzejā, lielākoties mani darbi izstādīti ārpus Izraēlas. Man šķiet, ka Izraēla, tāpat kā daudzas citas valstis, kļūst arvien ekstrēmāka. Neesmu pārliecināts, vai patlaban šāda izstāde varētu notikt. Ja skatos, kas notiek ar Izraēlas kino, mākslas vidi… Lielākā daļa mākslinieku ir kreisi noskaņoti, pret okupāciju. Un tas nesakrīt ar valdības uzskatiem. Mums ir vislabējākā valdība, kāda jebkad bijusi Izraēlas vēsturē. Nacionālistiska, reliģioza valdība.

Vai tev ir sajūta, ka kļūst arvien sliktāk?
Ir viena lieta, ko esmu iemācījies, dzīvojot Izraēlā — ir grūti kaut ko paredzēt. Domāju, ka arvien svarīgāk ir iesaistīties māksliniekiem un pasniedzējiem. Ticu, ka mums, es runāju arī kā pasniedzējs, ir pienākums pret to, kas palicis pāri no Izraēlas demokrātijas. Un tam vienmēr ir cena. Nezinu, uz ko cerēt, ja valsts turpinās tādā pašā garā. Domāju, ka tā patlaban jūtas daudzi Izraēlas iedzīvotāji.

Bailes sēž kuratoru, muzeju direktoru galvās un, pat neuzdodot sev liekus jautājumus, viņi no šādām tēmām izvairīsies. Mēs neaiztiekam jūsu budžetu, jūs neiejaucieties. Tas netiek izrunāts skaļi, to nevar pierādīt, bet tas ir acīmredzami. Ir piemēri, kad tika uzbrukts dažām Izraēlas nevalstiskajām organizācijām. Piemēram, Breaking the Silence («Pārtraucot klusumu»). Tā ir organizācija, kas apvieno kareivjus, kuri bijuši iesaistīti karadarbībā dažādās vietās Izraēlā un Palestīnā. Viņi stāsta par armijas noziegumiem. Ja ir okupācija, būs kara noziegumi, no tā nevar izvairīties. Situācija, kad viena nācija kontrolē otru, nav dabiska vai veselīga. Taču pret viņiem no valdības ierēdņu puses Izraēlā izvērstas raganu medības. Tas notiek arī kino. Katra filma tiek pārbaudīta. Bet varbūt jākļūst pavisam slikti, lai cilvēki pamostos.

Es domāju, ka cilvēki vienmēr būs rasisti. Tā ir daļa no cilvēciskuma. Cilvēkiem ir dažādi aizspriedumi pret tiem, kas no viņiem atšķiras. Bet man šķiet, ka dzīvojam laikā, arī Eiropā un Amerikā, kad esam pazaudējuši kaunu. Kādreiz bija apkaunojoši pateikt kaut ko, kas ir rasistisks vai seksisks. Taču tagad šķiet, ka vari teikt, un nekas nenotiks. Tās ir lielas izmaiņas, kaut arī cilvēki domā, ka viņi tā ir runājuši visu savu dzīvi. Tagad viņi tā var runāt skaļi un neviens viņus nesoda. Kā gan tas var beigties?

Vai nav bijis vilinājuma pārcelties uz dzīvi kaut kur citur?
Esam dzīvojuši uz šīs zemes paaudzēm ilgi. Tā ir vienīgā pase, kas man ir. Arī pilsonisks pienākums. Kas notiks, ja visi aizbrauksim? Tas var izklausīties naivi, bet varbūt šajos laikos ir vajadzīgs nedaudz naivuma un ticības. Nē, es negrasos pārcelties. (Pasmaida.)

Vai vari pastāstīt par Kristīgo palestīniešu arhīvu (Christian Palestinian Archive)? Kā sāki veidot šo projektu?
Mans doktora darbs bija par arhīviem. Zem vecvecāku gultas atradu kasti ar senām fotogrāfijām. Brīnījos, kāpēc viņi tās neierāmē, neliek albumos, bet tur kastē zem gultas. Tad sapratu, ka šie attēli rāda ne tikai laimīgus notikumus, bet arī karu, ko viņi piedzīvoja. Sāku attēlus kolekcionēt, vācu no ģimenēm savā kopienā. Biju pārsteigts, ka cilvēki šīs fotogrāfijas glabā tādā pašā veidā kā mani vecvecāki. Pirms paspēju pamanīt, arī cilvēki no Izraēlas, Palestīnas, Jordānas, Sīrijas, Kipras sāka man sūtīt fotogrāfijas.

Patlaban tā ir liela kolekcija. Tūkstoši. Arhīvs ir citāds nekā valsts vai organizāciju arhīvi. Tajā ir daudz amatierfotogrāfiju no ģimenes albumiem, tas ir daudz atvērtāks un radošāks. Uzņemt fotogrāfijas tradicionāli bija vīrieša loma. Viņu pašu gandrīz nekad nav attēlos.

Kāpēc esi izvēlējies fotogrāfiju un video?
Mani intriģē pieņēmums — ja skaties kaut ko nofotografētu vai nofilmētu, tu redzi realitāti, kaut arī, saprotams, tā ir pilnībā manipulēta. Taču, manuprāt, drīzāk medijs izvēlas mākslinieku, nevis mākslinieks mediju. Mans tēvs ir gleznotājs. Amatieris, bet glezno visu dzīvi. Mums ir atšķirīgi raksturi! Kā students es arī mēdzu gleznot, tomēr tagad nevaru iedomāties sevi, visu dienu sēžot studijā ar krāsām. Fotogrāfija mani izvēlējās. Tāpat kā es izvēlējos to.

Vislabākie

Jūlijā piecus gadus vecais Ivans Berladins nepieskatīts izgāja no savas dzīvesvietas Liepājā. Pēc nedēļu ilgas meklēšanas viņu atrada Grobiņas novada Dubeņu mežā bez dzīvības. Ja vien kāds būtu pamanījis, ka puika viens izkāpj nomaļā vietā, Ivans būtu dzīvs. Šī nelaime lika sarosīties sabiedrībai — augustā policija saņēma daudz ziņojumu par nepieskatītiem bērniem.

Man izdevās atrast divus cilvēkus, kuri šādā situācija nepalika vienaldzīgi: Nauris no Talsiem un Maija no Cēsīm. Ja viņi būtu braukuši autobusā uz Dubeņiem, Ivans noteikti būtu dzīvs.

Atrod ceļmalā

Maija Sināte (49) ir maigu balsi un mierīga. Pēc profesijas mediķe, pirms 25 gadiem atvēra Cēsīs savu kosmētikas salonu Sanda. Kopā ar vīru audzē krūmmellenes un 20. augusta rītā, svētdienā, devās uz Straupes zaļo tirdziņu pārdot ogas. Ap trijiem pēcpusdienā kopā ar mammu sakrāmēja kastes automašīnā un brauca atpakaļ uz Cēsīm. Pa asfaltētu ceļu, kas ved caur Raiskumu.

«Es neteiktu, ka tas ir nomaļš ceļš. Tolaik uz lielās šosejas bija remonts, tāpēc satiksme bija intensīva, īpaši brīvdienās,» atceras Maija. Ir pagājuši trīs mēneši, taču runāt par notikušo viņai joprojām nav vienkārši. Maija izpūš gaisu, noliek plaukstas blakus viena otrai un sāk visu no sākuma.

«Braucu un pamanīju, ka krūmos ceļmalā kaut kas sakustas. Teicu mammai, ka tur laikam ir zvērs. Jāpiebremzē. Atkal sakustējās. Tas taču cilvēks! Galva!» Maija pabrauca 30 metrus uz priekšu, noslāpēja auto.

Gāja skatīties. «Dzirdu, kaut kas pīkst. Kunkst. Bērns grāvī! Es saķeru viņu un cenšos izvilkt, bet neizdodas. Paskatos — kājas šņorē sapinušās. Biju šokā,» atceras Maija. Puika bija drošs un labprāt nāca klēpī. Maija viņu iesēdināja auto un gaidīja, kad kāds mazo meklēs. «Apkārt nevienas dzīvas dvēseles. Visas tuvākās mājas — tālu. Vismaz ap kilometru. Gaidām, gaidām — neviens puiku nemeklē. Zvanu vīram un prasu, ko darīt. Pagājušas minūtes piecpadsmit, neviena apkārt nav. Vīrs teica, lai izsaucu policiju.»

Maija tā arī darīja. Policija ļāva divgadnieku nogādāt uz Cēsīm. Tikmēr viņai pretī brauca vīrs — nopircis sulu un bulciņas. Puika ēda. «Es nedomāju, ka viņš bija izsalcis, vienkārši gribēja padzerties un uzkost,» saka Maija.

Zēna kājas bija sapinušās savādā murskulī. Arī Maijas mamma brīnījās, kā divgadnieks var tā sapīties un pats sasiet mezglus. Visticamāk, puika bija rāpojis pa pļavu — par to liecināja melnās plaukstas.

Aukla, nevis tīkls

Policijā Maija sniedza liecību un atteicās doties mājup, kamēr neuzzinās, kas ar puisēnu notiks. «Viņš bija pēkšņi nonācis pie svešiem cilvēkiem. Nolēmu palikt, jo mani viņš kaut nedaudz pazina. Policisti iecirknī bija pavisam sveši,» saka Maija.

Pēc stundas uzradās mamma. Bērns bija priecīgs, viņu redzot. Mamma strādā Cēsīs veikalā un tikmēr dēlu laukos pieskatīja tēvs ar savu māti. Arī viņa ieradās iecirknī. Stāstīja, ka puika vienā mirklī pazudis: pieaugušie skaldījuši malku, gatavojuši pusdienas. Puika turpat vien bijis. Pēc vecmāmiņas stāstītā sanāk, ka tos 800 metrus līdz lielceļam viņš nogājis 10 minūtēs, jo pieaugušie uzreiz esot sākuši viņu meklēt.

«Tikai nevajag. Es mašīnā uz ceļa stāvēju vismaz pusstundu, gaidot, ka viņu kāds meklēs,» komentē Maija. Ieraugot iecirknī vecmāmiņu, Maija viņai pavaicāja: «Kā puika varēja sapīties un sasieties auklā?» Saņēma pretjautājumu: «Un kas jūs tāda esat? Ko jūs iedomājieties — mēs bērnam kājas sapinām?» Nē, tā Maija negribēja teikt. Viņu tikai izbrīnīja šāda pašaizsardzība. Tā vietā, lai pateiktos par bērna atrašanu vai brīnītos, kur un kā viņš tā varēja sapīties.

«Man iekšā viss vārījās,» Maija atceras, ar kādām sajūtām pameta policijas iecirkni. Savu viņa bija padarījusi — atradusi bērnu. Pāris dienu vēlāk puikas mamma aicināja satikties un pateicībā uzdāvāja Maijai šampanieti un konfektes.

Tā arī neviens neuzzināja, kā tieši bērns bija sapinies. Sākotnēji Cēsu policija izplatīja ziņas, ka puika iekļuvis zvejas tīklā. Maijas uzņemtajās fotogrāfijās redzama pīta aukla, nevis tīkls. Policijā uzskata, ka formulējums par tīklu bijis aptuvens: sākotnēji tas šķitis līdzīgs auklai, ko piestiprina pie zvejas vai siena vālošanas tīkla. Izmeklēšanas procesā neguva apstiprinājumu un pierādījumus, ka puika būtu sasiets tīšām. Bāriņtiesa turpina apsekot puisēna ģimeni, kas sociālā dienesta redzeslokā bijusi jau iepriekš.

Maijai nav miera par to, kas patiesībā notika ar zēnu, taču saprot — tā nav viņas darīšana. «Tieši šīs vienaldzības dēļ daudzi cieš. Jo nav jau mana darīšana, ka tikai pašiem labi. Tā ir greiza izpratne. Ivana gadījumā arī daudziem bija vienalga,» saka Maija. Reiz viņa Cēsīs uz ielas pamanīja gulošu vīrieti. Visi gāja garām. Laikam jau domāja, ka kungs piedzēries. Maija pietupās un centās pamodināt. «Kā viņš cēlās, tā nejauši ar roku trāpīja man pa aci. Staigāju kādu laiku ar zilu,» viņa smejas. Vīrietim vienkārši bija sareibusi galva, un viņš noģībis.

Maija ir vienīgais bērns ģimenē. Nav bijis brāļa vai māsas, ko sargāt un dalīties, tomēr viņai ir laba sirds. Cieņpilnas attiecības starp vecākiem bija pašsaprotama lieta. Tāpat arī rūpes par dzīvniekiem laukos. «Kā es ilgojos uzvilkt kājās gumijniekus un skrēju uz kūti pie vistām!» smaida Maija. Arī tagad viņa ir dzīvnieku mīļotāja, uz veterināro klīniku aiznesīs pat ievainotu vārnu. Pati pieņēmusi audzināšanā vairākus ielas kaķus. «Nedomāju, ka esmu ļoti iejūtīga vai baigais malacis. Palīdzēt otram man šķiet pašsaprotami. Cilvēki taču vien esam. Arī mani draugi domā līdzīgi, tāpēc neizjūtu, ka es ar kaut ko izceltos.»

Aizrunājamies ar Maiju par to, ka mēs pat nezinām, cik un kad mums pašām būtiska bijusi kāda garāmgājēja palīdzība. Mazā Ivana gadījumā būtu pieticis ar vienu jautājumu puikiņam autobusā un zvanu policijai, lai viņš būtu dzīvs. Kāpēc esam tik vienaldzīgi? «Jo esam noguruši no ikdienas, kādā dzīvojam. Daudzi domā, kā savilkt galus. Neinteresē nekas ne pa labi, ne kreisi. Es ļoti gribētu, lai katrs padomājam par otru cilvēku blakus. Tas nav tik grūti,» saka Maija un atceras, kā, ciemojoties pie meitas Amerikā, katru dienu saņēma pa labam vārdam no svešiem cilvēkiem. «Iebraucu Latvijā, un jau lidostā tās pārgrieztās sejas,» viņa nosaka.

Kā kļūt iejūtīgākiem? Maija uzskata, ka vajadzētu sākt ar to, ka bērns nav jāattur no visa, kas ir nedaudz citāds. Viņa vairākkārt redzējusi, ka vecāki velk savas atvases prom no bērniem, kas nosmulējušies vai trūcīgi ģērbti, ar komentāru: «Neej klāt, viņš ir netīrs, saslimsi.»

Svētdienās suņu patversmē viņa regulāri redz puiku, kurš staidzina suņus. Ņem rokās kaķus, lai pieradinātu pie cilvēka siltuma. Tīra kaķu kastes. «Lūk, tur būs labs cilvēks,» smaida Maija.

Bērni uz ielas tumsā

Savukārt 13. augustā otrā Latvijas galā labu darbu paveica Nauris Pipars (36) un viņa sieva Eva. Viņš ir no Talsu novada Pastendes un ikdienā strādā par galdnieku, gatavo virtuves iekārtas pēc individuāla pasūtījuma. Nauris ir divu meitu, Sāras un Ances, tēvs. Kad darbdienas vidū tiekamies kafejnīcā Talsos, Nauris priecīgi stāsta par to, kā pirms gada atgriezies no Norvēģijas, kur nostrādājis 14 gadus. Bijis gan pastnieks, gan fermas strādnieks, gan taksometra vadītājs. Visilgāk darbojies būvniecībā. «Latvijā jutu, ka patīku cilvēkiem, un necerēju iepatikties norvēģiem, taču ar dažiem pat izdevās sadraudzēties. Tomēr sajūta, ka esmu iebraucējs, nepameta,» stāsta Nauris.

Pipars ir lādzīgs un pozitīvs. Tikai atceroties 13. augusta vakaru, kad viņš uz ielas Talsos pamanīja divus mazus zēnus, jaunais vīrietis uz brīdi iekaist dusmās: «Norvēģijā, ja kāds tā atstātu bērnus nepieskatītus, dzīvē otrreiz viņus neredzētu! Tur ir pilnīgi citi likumi un attieksme pret bērniem.» Tas, ka viņš tovakar izauca policiju, bijis tikai pašsaprotami. Naktī uz ielas bērniem nav jāatrodas, un pieaugušajiem par to jāparūpējas.

Kā viņš tovakar pamanīja trīs un sešus gadus vecos puikas? Nauris ir izteikumos strups. «Tas bija pirmdienas vakarā, pēc deviņiem. Mēs ar sieviņu un bērniem braucām uz centru.» Iemesls — uz veikalu un pēc tam pēc dzeramā ūdens speciālā ūdens ņemšanas vietā pilsētā.

Lielveikalā Naura sieva Eva pamanīja divus mazus puikas. Vecākā meita norādīja: «Re, kur puisītis!» Vecāki pamāja ar galvu: «Jā, puisītis.» Izgājusi no veikala, meitene vaicāja: «Bet kur puisītis?» Nauris aizdomājās. Pie veikala stāvlaukumā bija tikai divas mašīnas. Viena no tām — Piparu. Nauris stāstīja meitai — gan jau puisītis iet uz otru mašīnu, jo tiešām izskatījās, ka abi puikas seko kādai sievietei un vīrietim. «Ieskatījos mašīnā, nē — nav tur bērnu!» Eva pamanīja, ka viņi aizskrēja pāri ielai uz otru pusi. «Viens bija tā jocīgi apģērbts, kā pidžamā,» atceras Nauris.

Kļuva neomulīgi. Iesēdušies auto, Pipari runāja, ka ir pārāk vēls, lai bērni būtu vieni. Vajadzētu viņiem sekot, taču puikas bija pazuduši no redzesloka.

Pipari brauca pēc ūdens. Pie stūres bija Eva. Pabraukusi nelielu gabalu, viņa atkal pamanīja zēnus. Sāka sekot puikām. Nauris viņas domu atbalstīja. «Man ļoti nepatīk, kā jaunieši vakaros gonko pa ielām. Uzskries vēl puikām virsū. Domāju, jāaizved viņi mājās,» saka Nauris.

Sapratuši, ka viņiem seko, puikas pielika soli. Nauris ar meitu izkāpa no auto un prasīja bērniem, kur ir viņu vecāki. Lielākais puika neteica neko, vilka prom mazāko. Mazais bija runīgs. Burtiski pielipa Naura meitai un rādīja, kā māk karāties pie veikala margas. «Neko daudz noskaidrot neizdevās,» Nauris atceras. Eva piezvanīja policijai. Policisti nebrauca. Nauris sāka uztraukties un zvanīja vēlreiz, jo bažījās, vai izsaukums policijā neliekas pārāk niecīgs. Tad viņš puikas ņemtu līdzi. Policijā nomierināja, ka ekipāža ir ceļā. Bija jau vēls, un Pipariem bija jāliek gulēt savi bērni, tāpēc, sagaidījuši policiju, viņi devās mājup.

Policijas darbinieki centās noskaidrot, kur ir bērnu vecāki. Neviens no kaimiņiem nezināja. Bērni stāstīja, ka vēlējušies ēst. Policisti apskates laikā novēroja, ka pārtika mājās ir, taču, piemēram, maize atradās pārāk augstu plauktā. Puikas tika nogādāti Talsu novada krīžu centrā. Noskaidrots, ka ģimene ir šķirta un tēvs tajā nedzīvo. Māte pārradās mājās nākamajā rītā astoņos. Policijā viņa paskaidroja, ka bija nolikusi bērnus gulēt un aizgājusi satikties ar draugu. Bērni bija pamodušies un izkāpuši pa logu. Mātei noformēja administratīvā pārkāpuma protokolu par bērna, kurš nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, atstāšanu bez uzraudzības. Bāriņtiesa atgrieza bērnus ģimenē jau nākamajā dienā. Mamma kļūdu atzina un apzinājās situācijas nopietnību. Līdz tam viņa nebija domājusi, ka ar bērniem varētu notikt kas slikts, ja viņi paliek naktī vieni.

Nākamajā rītā ziņās Eva izlasīja, ka puišeļu mamma pārradusies tikai no rīta. Eva apraudājās. Puikas taču būtu bijuši vieni visu nakti.

Nauris saprot, ka bērni ir rezgaļi. Pats bērnībā izrāpies pa logu. Viņš arī nenosoda šo mammu, jo katram var gadīties, taču vairāk viņa domas kavējas pie tā, ka neviens puikas uz ielas neapturēja jau tad, kad viņi devās uz veikalu. Bija vēls, tumšs un pavēss. «Tādi nu mēs esam, katram rūp sava dzīve,» Nauris noplāta rokas. Viņam līdzjūtību bērnībā iemācījusi mamma un reliģiskā vide, kādā Nauris audzis. Bijis mazs puika, kad tēvs pāragri aizgājis no dzīves, abus ar māsu mamma audzinājusi viena. Pēc traģēdijas sākusi apmeklēt baznīcu. Nauris atceras, ka draudzē pavadījis gandrīz visas brīvdienas un bijis interesanti. Jo īpaši, kad viesojušies amerikāņi. «Tik forši cilvēki! Tik vienkārši un atvērti. Es, tīnis, arī tāds gribēju būt. Braucu līdzi viņiem misijā pie cilvēkiem ar atkarībām tepat Latvijā. Sapratu, ka dzīve var būt arī tāda. Varbūt tāpēc man nav grūti pieiet cilvēkam, kas dzīvo uz ielas, un pajautāt, vai viss ir labi.»

Nauris neizaicina likteni. Dzīvo atbildīgi. Piemēram, netraucas pa šoseju ar 150 kilometru ātrumu stundā. «Man pēc Norvēģijas šķiet, ka Latvijā šoferi nedomā. Apdraud sevi un citus,» Nauris stāsta, ka uz Rīgu viņš pa Talsu šoseju nebrauc. Nevēlas, lai kāds viņu apdraud, tāpēc uz Rīgu brauc pa garāko ceļu, cauri jūrmalas ciemiem.

Maija, Nauris un Eva nav vienīgie, kuri redz ar sirdi. Nedēļu vēlāk Talsos uz ielas trijos naktī kāds vīrietis pamanīja histēriski raudam autiņbiksītēs tērptu mazuli. Tātad, ir labi cilvēki. Tādi, kam mazs šķiet liels un vērtīgs, un sargājams. Uz viņiem turas pasaule. Viņi ir vislabākie. 

MTG pārdošana noslēgusies – turpmāk sauksies “All Media Baltics”

Trešdien noslēgusies Zviedrijas mediju koncerna “Modern Times Group” (MTG) Baltijas biznesa pārdošana starptautiskajai aktīvu pārvaldīšanas kompānijai “Providence Equity Partners” (“Providence”). Turpmāk nu jau bijušie MTG uzņēmumi Baltijā darbosies kā viena organizācija, kuras nosaukums būs “All Media Baltics”, informēja uzņēmuma vadītājs Pjērs Danons.

Darījuma noslēgšanai saņemtas visu Baltijas valstu regulatoru, arī Latvijas Konkurences padomes atļaujas, ziņo LETA.

Darījums paredz, ka “Providence” iegādājas visu Zviedrijas mediju grupas MTG Baltijas biznesu – visus televīzijas (TV) kanālus, bezmaksas un maksas TV pakalpojumus, kā arī radio un digitālos aktīvus.

Darījums pilnībā noslēgts šodien, 18.oktobrī, un jaunais uzņēmums ar nosaukumu “AM Baltics” turpmāk apvienos visus Baltijā līdz šim reģistrētos MTG uzņēmumus, tostarp TV3, LNT, “Viasat”, “Star FM” un “Smart AD”.

Turpmākā “All Media Baltics” izaugsme tiks veidota, apvienojot vietējo un starptautisko nozares pieredzi un ekspertīzi. “Tā kā plānojam investēt jaunajās tehnoloģijās – HD (augstas izšķirtspējas) un VOD (video pēc pieprasījuma) platformu attīstībā, es ticu, ka mana lielā pieredze telekomunikāciju industrijā būs vērtīgs pienesums,” teica Danons.

Viņš arī apstiprināja, ka nav plānots veikt radikālas izmaiņas “All Media Baltics” TV kanālos. Galvenais uzsvars tiks likts uz tehnoloģisko attīstību, lai turpinātu izstrādāt jaunus produktus un nodrošinātu izcilu pieredzi satura lietotājiem.

“Providence” izpilddirektors Karims Tabets pauda gandarījumu par darījuma veiksmīgu noslēgumu, norādot, ka PEP ir apņēmības pilns investēt “šajā spēcīgajā mediju industrijas spēlētājā, kam ir ievērojams izaugsmes potenciāls”.

Tabets teica, ka pirmajā darbības gadā “Providence” plāno ieguldīt “All Media Baltics” uzņēmumu attīstībā vairāk nekā 10 miljonus eiro, lai radītu jaunus produktus un pakalpojumus pieaugošo klientu prasību apmierināšanai. “Investīcijas dos iespēju izstrādāt pilnīgi jaunus produktus un vienlaikus nodrošināt augstas kvalitātes ziņu un izklaides satura pieejamību dažādās platformās,” uzsvēra “Providence” izpilddirektors.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka “Providence” nodrošinās, ka “All Media Baltics” uzņēmumi turpinās darboties, saglabājot redakcionālo neatkarību, kā arī vienlīdzīgus un godīgus nosacījumus visiem mediju un reklāmas tirgus dalībniekiem. “”Providence” augstu novērtē līdzšinējo vietējās vadības komandas darbu un apstiprina, ka esošās vadības komandas katrā valstī turpinās savu darbību,” piepilda Tabets.

“All Media Baltics” vadības grupai pievienosies arī “Viasat” vadītājs Baltijā Antons Dzjubenko, kurš informēja, ka investīcijas satelītplatformas dekoderu attīstībā ir plānots veikt nākamā gada pirmajā pusē. “Mēs plānojam, ka pirmie maksas televīzijas kanāli, kas sāks raidīt HD kvalitātē, būs “TV1000 Premium” un “Viasat Sport Baltics”. Tas būs tikai pirmais solis uzņēmuma modernizācijā. Manuprāt, tās ir ļoti labas ziņas tiem skatītājiem, kuriem, skatoties iemīļotās programmas, ir svarīgi baudīt augstas kvalitātes attēlu,” piebilda Dzjubenko.

“All Media Baltics” vadītāja Latvijā Baiba Zūzena pauda gatavību izaicinājumiem, ko nesīs jaunā uzņēmuma attīstības ēra. “Mēs esam gandarīti, ka pievienojamies “Providence” – spēlētājam ar starptautisku pieredzi telekomunikāciju un mediju nozarēs. Mūsu fokusā, tāpat kā iepriekš, būs mūsu prasīgā skatītāja un satura patērētāja vēlmes. Investīcijas ļaus mums apvienot jau esošo pieredzi pieprasīta vietējā satura izstrādē ar pasaulē pieejamajām nozares inovācijām. Rezultātā mēs radīsim augsti konkurētspējīgus produktus, kas nodrošinās vislabāko pieredzi visprasīgākajiem analītiskā, informatīvā un izklaides satura patērētājiem,” uzsvēra Zūzena.

MTG, kas kopš 1998.gada darbojās Latvijā, piederēja telekanāli TV3, TV3+, TV6, LNT, “Kanāls 2” un radiostacija “Star FM”, kā arī interneta portāli “Tvplay” un “Skaties”. Igaunijā MTG piederēja televīzijas kompānija “Viasat Eesti”, televīzijas kanāli TV3, TV6 un TV3+, savukārt Lietuvā MTG piederēja televīzijas kanāli TV3, TV3+, TV6 un “Viasat Sport Baltic”. “Providence Equity Partners” Baltijas valstīs pārvalda mobilo telekomunikāciju uzņēmumu grupu “Bite Group”, kā arī kontrolē 28,5% Latvijas interneta un kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzēja “Baltcom” kapitāldaļu.

MTG pavasarī paziņoja, ka pārdod raidorganizāciju biznesu Baltijas valstīs “Providence Equity Partners”. Darījums ietver 100% biznesa daļu pārdošanu par 115 miljoniem eiro. Lēmums pārdot Baltijas biznesu tika skaidrots ar MTG notiekošajām pārmaiņām, mainot biznesa fokusu no tradicionālas raidorganizācijas uz globālu digitālo izklaides vidi.

Vasarā Ministru kabinets piešķīra atļauju “Providence” Lietuvas uzņēmumam “Bite Lietuva” iegūt izšķirošu ietekmi Latvijas mediju uzņēmumos SIA “TV 3 Latvia”, AS “Latvijas neatkarīgā televīzija” (LNT) un SIA “Star FM”. Valdības pārstāvji norādīja, ka triju Latvijas mediju uzņēmumi ieņem būtisku Latvijas plašsaziņas līdzekļu tirgus daļu un ir nozīmīgi no nacionālās drošības interešu viedokļa. Atbilstoši Nacionālās drošības likuma prasībām izšķirošas ietekmes jeb 100% kapitāldaļu iegūšanai šajos uzņēmumos nepieciešama Ministru kabineta atļauja. Lai pieņemtu lēmumu Ministru kabinets izvērtēja valsts drošības iestāžu sniegtos atzinumus par minēto darījumu, “Bite Lietuva” sniegto informāciju par tās īpašniekiem, kā arī citu pieejamo informāciju, kas ir būtiska vērtējot minēto darījumu no nacionālās drošības interešu viedokļa.

Ar Švarcenegera brillēm

Ja Santa Meikulāne būtu piedzimusi valstī ar lielāku ekonomisko stabilitāti, viņas izvēle 90. gados pēc Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas, kur mācījās stikla māk-sliniecisko apstrādi, būtu restaurācija. Stiprā un strādīgā Latgales zemnieku dzimtā uzaugusī Santa strādātu ar vitrāžām baznīcās un muižās. Taču iznāca citādi — viņa sāka studēt vides dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā un drīz vien atrada darbu itāļu mēbeļu veikalā Vincents Inspira. Tas viens no pirmajiem Latvijā sāka strādāt luksusa nišā.

Santa savas pozīcijas interjera dizainā nostiprināja ātri. Mērķtiecīga, ar labām darba spējām, viņa jau kā studente radīja savu pirmo lielo interjeru — iekārtoja luksusa preču veikalu Elizabetes ielā. Santa veidojusi daudzus pazīstamus interjerus — modes veikalu Podium, restorānu Kaļķu vārti,  gastrobāru Jūlijs Pumpurs, sporta centru Brazīlija, Draugiem.lv biroju, Nacionālā Mākslas muzeja restorānu (kurš dzīvē gan netika iemiesots viņas iecerei atbilstoši). Šā gada maijā viņa saņēma ziņu, ka starptautiskā arhitektūras un dizaina konkursa Architizer A + Awards žūrija projektu Gaujas senleja, ko Santa veidoja kopā ar arhitektiem Pēteri Bajāru un Tomu Lori, ierindojusi piecu labāko vidū. Uzvaru tam sagādāja arhitektūras interesentu balsojums, pēc balvas bija jādodas uz Ņujorku.

Šoruden šī pati betonā, stiklā un kokā veidotā brīvdienu māja ar Santas biroja Lolot Design radīto minimālistisko interjeru ieguvusi arī Amerikas arhitektūras balvu 2017. To interjera dizainere saņems jau atkal Ņujorkā, 26. oktobrī tur notiks svinīgā ceremonija. Intervijā Santa stāsta, kas, viņasprāt, ir labs interjers, un atzīst, ka telpas fascinējuma vietā kā pirmajam vienmēr pievēršas cilvēkam, kurš tajā dzīvos.

Kāds tas ir — slikts interjers?
Ārišķīgs, varbūt pat visām aktuālajām tendencēm atbilstošs. Jautājums jau nav par telpu, bet cilvēku, kas tajā dzīvo. Ārišķīgu interjeru ļoti daudz bija 90. gados, kad Latvijā ieraudzījām iespēju pasauli. Tie bija dekoratīvi, krāšņi interjeri, bet cilvēkam tur nebija, kur palikt. Iegāji telpā un gribējās piesēsties uz dīvāna maliņas, nezinot, vai drīksti iet tālāk. Tās nebija vēsturiskās rokoko vai baroka zāles, kuru krāšņums raisa apbrīnu.

Mēs katrs, kolīdz parādījās lielāki līdzekļi [deviņdesmitajos gados], rīkojāmies kā bērni, kuri iestumti konfekšu un mikimaušu pārpilnā veikalā. Vienai daļai sabiedrības no jaunatklātajām iespējām bija šoks. Otrai daļai šausmīgi gribējās to visu ēst. Radās «mikimaušu» interjeri. Ļoti skaisti, iespējams, bet nepraktiski.

Tu esi no pirmās atjaunotās Latvijas dizaineru paaudzes, vai ne?
Arī Vēsma Kontere, Mareks Birznieks. Jāteic, ka padomju laikā bija ārkārtīgi spēcīga Tallinas Mākslas akadēmija. Arī mūsu akadēmija, tāpat Lietišķās mākslas vidusskola. Interjeri, kas Latvijā tapa 70. un 80. gados, piemēram, viesnīca Rīga, restorāns Skapis — bija izcili. Kombinātā Māksla tajā laikā tika apvienoti talantīgākie amatnieki, kas visai Padomju Savienībai ražoja ļoti kvalitatīvas lietas. Es vēl kombinātā pastrādāju.

Pēc Lietišķās skolas vitrāžas nodaļas pabeigšanas atradu [māksliniekus] Agri Buteli, Inesi Stražnovu. Aizbraucu pie viņiem uz Mākslu mācīties un strādāt. Deviņdesmitajos gados pēctecības līnija [dizainā] pārtrūka.

Ko sliktu, arī labu Latvijas interjeriem atnesa deviņdesmitie?
Neierobežotu brīvību izpausties — tas bija labi. Vienīgi vērtību sistēma vēl nebija nostabilizējusies, nemācējām sev nolikt robežas.

Mūs, jaunos dizainerus, iemeta superekskluzīvajos itāļu dizaina veikalos [kuru preces sāka vest arī uz Latviju]. Iemācījāmies, ka visas šīs mēbeles var lietot, ne tikai uz tām skatīties. Tajā laikā vēl īsti nesapratām, kas ir klienta budžets, cik daudz viņš var atļauties. Nepratām to noskaidrot. Paši turīgie [Latvijas] klienti jau arī nezināja: tas ir OK vai nav — pirkt krēslu par simt latiem. Ja vajag desmit tādus krēslus? Kā pateikšu dizainerei, ka man «par īsu»? Tajā laikā bija daudz kuriozu darbā ar klientiem. Tagad vienkārši: noskaidrojam budžeta vadlīnijas — neejam augstāk par «tik», apskatāmies vēlamo stilistiku.

Cilvēki kautrējas mazāk nekā pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem?
Sabiedriskajos projektos ir skaidra bilde, jo cilvēki precīzi zina, cik līdzekļu no biznesa grib un var atļauties novirzīt interjeram. Privātajos projektos mēdz būt visādi. Tas nozīmē, ka dizaineram jāprot uzdot pareizie jautājumi. Man ir bijis gadījums, ka vizualizācijā klients akceptē projektu precīzi ar visiem krēsliem — katrs no tiem maksāja četrus, piecus tūkstošus eiro, bet, nonākot līdz realizācijai, izsvērām visu vēlreiz. Klients teica, nē, baigi dārgie krēsli! Piekritu. Ja tas būtu Rīgas dzīvoklis vai māja, tad citādi. Bet projekts bija laukos. Arī pie neierobežota naudas daudzuma jāskatās plašāk vides kontekstā. Izvēlējāmies lētākas skandināvu dizaina alternatīvas.

Man ļoti patīk, ka ar draugiem, kuriem pieder lieli biznesi, bieži diskutējam par dizainu. Viņiem nav problēmu miksēt augstas kvalitātes itāļu, vietējo ražotāju un Ikea mēbeles. Protams, vēsturiskajā interjerā, piemēram, art deco, ielikt Ikea būtu banāli. Vēsturisks interjers ir dārgs. Ja cilvēks formulējis sev, ka viņam to vajag, jāievēro stils. Taču minimālā, lakoniskā interjerā, pat tādā, kurā kādi priekšmeti ir ekskluzīvi, Ikea kā interjera elements var iekļauties. Turklāt to vienkārši nomainīt, ja ir vēlēšanās.

Kā tu rīkojies, ja klienta estētiskās vēlmes izrādās tev pilnīgi nepieņemamas?
Noformulēju cenu — par cik esmu gatava to paciest. Tālāk mans uzdevums ir sagatavot piedāvājumu. Kopīgi to izskatām. Ja kaut kas neder, diskutējam. Ar laiku rodas pieredze, un visi iemācāmies sarunāties. Tā, ka  galīgi nevar vienoties… tā notiek ļoti reti, un tad parasti ar klientu šķiramies.

Kas ir tas īpašais interjera dizainera redzē, kas ļauj viņam, ienākot telpā, saskatīt to perspektīvā — kā tā varētu izskatīties, iekārtota noteiktā stilā?
Ieejot telpā, katrs dizainers iztēlē redz savu bildi. Domāju, ka kopīga mums ir scenogrāfiskā čutene. Tā saistīta nevis ar scenogrāfiju teātra mākslas nozīmē, bet drīzāk dzīves telpas scenogrāfiju. Atmosfēru. Mums, interjera dizaineriem, ir tādas kā Švarcenegera pirmo filmu brilles — galvā uzreiz aiziet analīze, kas būtu piemērots, cik tas maksātu.

Kas ir fascinējošākā telpa, ko tev izdevies izveidot?
Arī godalgotā māja tāda ir. Interjers tai tika radīts trīs mēnešos. Ar īpašniekiem bijām pazīstami vairākus gadus, biju darbojusies arī pie viņu dzīvokļa projekta. Salīdzinoši īsā laikā bija jāapstrādā milzīgs informācijas apjoms — kas interjerā var derēt, un sāls no tā visa jāpiedāvā mājas īpašniekiem. Piemēram, lai piemeklētu piecus, septiņus piemērotākos krēslus, vienā vakarā internetā izgāju cauri trīs tūkstošiem krēslu modeļu. Esmu pieradusi, ka mani klienti ir aizņemti cilvēki, taču viņi arī nav gatavi, ka priekšā noliek tikai vienu izvēles variantu. Arī konkrētās mājas īpašnieki ir lielas personības. Mans uzdevums bija viņu vēlmes noturēt kopējā stilistikā. Domāt par funkcionalitāti, ērtumu. Bija viena nakts, kad nevarēju aizmigt: gulēju ar telefonu rokā un meklēju internetā šai mājai lampu, kura bija palikusi manā atmiņā, bet neatcerējos tās nosaukumu. 2.40 naktī to atradu, laimīga nosūtīju klientam. Tādos brīžos es domāju, jā, ir vērts darīt šo darbu! Tas nav jautājums par naudu vai atzinību. Tas ir jautājums par izaicinājumu izdarīt neiespējamo.

Par fascinējošiem interjeriem runājot, sen atpakaļ ar kolēģi Baibu Ripu uztaisījām PuPu Lounge Vecrīgā. Klienti tā arī formulēja, vajag kaut ko traku, par ko runātu visa Rīga! Katram radošam cilvēkam gribas izdauzīties. Mums tas izdevās, vieta bija crazy!

Sākumā sacīji, kāda vērtība greznam interjeram, ja tas aizklāj cilvēku. Uz ko parasti skaties pirmo — telpu vai cilvēku?
Uzskatu, ka telpa ir fons dzīvei. Svarīgākais ir cilvēks. Viņš jāizzina — ko ēd, kāda krāsa patīk, kāda riebjas un tā tālāk. Protams, vēsturiskās telpas uzreiz diktē savus noteikumus. Arī no [pagājušā gadsimta] 60. gadiem. Gribas to saglabāt. Stulbākais ir izraut vēstures pieskārienu. To foršo un kvalitatīvo, kas varētu palikt. Es domāju, ka to var savienot ar mūsdienīgo. Priecājos, ka Latvijā tiek atjaunotas muižas. Tās mums ir fenomenālas, celtas skaistās ainavās. To vēsturiski esam iemācījušies no vācu baroniem — ka nevis jāuzbliež mājiņa 2×2 kvadrāmetru dārziņā, bet jādomā par vidi kompleksi. Man tikai mazliet žēl, ka daudzas muižas tagad piegāztas ar vecām Eiropas antikvariātu mēbelēm — tā vietā, lai atstātu vēsturiskās detaļas un klāt liktu mūsdienu modernās mēbeles, iespējams, tieši Latvijā ražotās. 

Skandināvu humpalu retro mēbeles tagad redz daudzos interjeros — gan publiskajos, gan privātajos.
Precīzi, humpalu mēbeles! Protams, tās var lietot, bet varbūt vismaz vērts noraut vecos apvalkus, dot jaunu dzīvību. Domāju, ka recycled līnija, kas ir mūsdienu domāšanā, ir laba, integrējama. Tomēr uz to jāskatās arī kritiski.

Par kurām atjaunotajām muižām Latvijā tev prieks?
Rūmene ir ārpus konkurences, visu cieņu Zaigai Gailei! Vēl labs piemērs, kur Eiropas antikvariāts diskrēti lietots, ir Liepupes muiža. Tur iegūts mājīgums. Taču daudzos gadījumos bijis bail veidot mājīgumu, kas izriet no cilvēka un vides konteksta. Vieglāk bijis aizbraukt uz Beļģiju, nopirkt fūri ar krāmiem, iedot Latvijas galdniekam, lai parestaurē un «izskatās kā vecos laikos». Hallo, mēs dzīvojam 21. gadsimtā! Mums ir ražotāji ļoti labā līmenī. Viņi var uzražot labākas lietas nekā itāļu un vācu ražotāji! To sauc par savas ekonomikas sildīšanu.

Latvijas mazpilsētā nesen atklātas viesnīcas mājaslapā, kas pretendē uz augstu kvalitāti, pamanīju bildes no viņu restorāna — kafijas krūzes ar logotipu, ko droši vien bonusā iedevis kafijas piegādātājs. Gribējās iesaukties: tā nedara! Arī par krūzēm jādomā!
Ideāli būtu, ja budžets pieļautu projektēt klientam arī mēbeles un traukus. Es gribētu! Tomēr termiņš un budžeta ierobežojumi parasti tam ir «par īsu». Vēl jau ir stāsts, kas notiek, kad individuāli ražotie trauki restorānā plīst un nevari tos vienkārši nomainīt. Tāpēc var aizbraukt uz Gemosu un nopirkt smukus, vienkāršus traukus. Par tevis minēto viesnīcu — varbūt jautājumu par krūzēm sakārtos laika gaitā.

Cik tad mums pašiem ir to labo trauku dizaina produktu? Raunas keramika, An&Angel trauki. Vajag radīt vairāk! Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā mācās talantīgi cilvēki, viņus tikai vajag sakontaktēt ar ražotājiem. Eindhovenā, Nīderlandē, studē jau kādi 120 latviešu jaunie dizaineri. Milzīgs skaits talantu!

Arhitekte Ieva Zībārte nesen slejā rakstīja, ka maz domājam par durvju daļu, kas rada pirmo iespaidu par māju, gluži kā zobi — par cilvēka seju. Par ko tu iesaki piedomāt, iekārtojot māju?
Kad pati izskrienu ārā no mājas kaut ko nopirkt, atstāju gaismu. Man pie griestiem tādas lielas Tom Dixon bumbas. Izskatās mājīgi, kad skaties no ielas uz augšu logos. Gaismai ir ļoti liela nozīme dzīvesvietā. Pirmais, ko dari, atgriežoties mājās — ieslēdz gaismu. Tev ir mājīgi. Mūsdienās vajag vietu, «kur nomest» telefonu un atslēgas. Par to vērts padomāt. Vissvarīgākais ir — ērti un mājīgi.

Pieminēji Tom Dixon, kuram ir arī luksusa sveču kolekcija. Ienāca prātā — kāda loma telpas uztverē ir smaržai, sākot no izsmalcinātām svecēm un beidzot ar mīļām kotletēm (bez ironijas!)?
Tā ir ļoti svarīga. Atceros, bērnībā vecāku draugu privātmājā bija koka trepes, kas veda uz otro stāvu. Tās bija nolakotas. Smarža man iespiedusies atmiņā līdz kaulam. Nenormāli mājīgi! Nesen, ejot pie kāda paziņas Rīgā ciemos, pēkšņi atkal — līdzīga smarža. Gandrīz apraudājos. Tas ir tas, ko tu saki — telpas aromātam ir milzīga nozīme. Ļoti individuāli nozīmīga mums katram, sākot ar mammas ne ar ko nesalīdzināmo kotletīšu smaržu.

Dabiskā dzīvesveida popularitāte, personīgi piedzīvotā nozīmīgums aizslaucījis vēl pirms desmit, piecpadsmit gadiem aktuālo sterilumu interjeros un dzīves kvalitātes izjūtā?
Skatījums mainās, to iespaido arī jaunās tehnoloģijas. Es domāju, visā vajadzīgs veselīgs līdzsvars un tolerance. Ziemassvētku pīrāgu smarža ir forša, bet daudzdzīvokļu mājas koridorā ceptu sīpolu smaržu mums tomēr negribas just. No otras puses, just relax! Grieķijā staigāt gar tavernām, kur kaut ko cep un aromāts jaucas ar svaigo jūras gaisu, ir ļoti patīkami.

Vai vari nosaukt aktuālās tendences interjerā un vai pati ar tām rēķinies savā darbā?
Uz trenda krāsām neskatos. Varbūt izklausīsies iedomīgi, bet [aktuālo] tonalitāti spēju prognozēt uz priekšu. Profesionālismam pieslēdzas intuīcija. Par tendencēm runājot, betons, visu veidu dabīgie apmetumi, ķieģelis, koks, stikls. Tas būs aktuāli arī turpmāk. Vēl — novērtēt visu veco, ieskaitot vecmāmiņu galdautus, tamborējumus. Par aktuālajiem toņiem – tumši zilie, olīvu, netīri rozā. 

Ņujorkas, Londonas interjeros jau vairākus gadus populārs ir 60. — 70. gadu stils. Varbūt arī latviešiem vērts pagriezties apbrīnā pret vecajām padomju laika sekcijām, galdiņiem?
Jā, arī pulētās virsmas pasaulē ir populāras jau trīs, četrus gadus. Mēbelēm tiek izmantotas lakas, ko lieto jahtu ražošanā. Piemēram, galerija Astronaut ved uz Latviju kvalitatīvas 60. gadu lietas. Mūsu dilemma ir tā, ka visiem tajā laikā mājās bija poļskij garņitur* vai finskij garņitur*. Tipveida lietas. Radošs cilvēks no tipveida lietām spēs izveidot kaut ko jaunu un foršu, bet citiem varbūt ir sāpīgas asociācijas par laiku, kad nekā nebija un visiem viss bija vienāds.

Kā uztver arhitektūras gada balvu, ko oktobra beigās saņemsi Ņujorkā? Vai redzi, ka tas tev paver jaunas iespējas?
Maijā jau biju uz vienu ceremoniju, kur mums piešķīra balvu par šo pašu projektu. Nonācu vidē, kur tiekas pasaules talantīgākie cilvēki, cits citu pazīst. Stāvēju, stāvēju ar savu latvisko kautrīgumu. Līdz sāku sarunāties ar Londonas arhitektiem, kuri strādā Zahas Hadidas birojā, arī citiem. Gala rezultātā būs jābrauc uz Stambulu pie kolēģa, kurš absolvējis Hārvardu un uzaicināja ciemos.

Mans uzdevums šādās ceremonijās ir sniegt informāciju par Latviju, iespējām, kādas šeit ir. Uz lielām iespējām [pašai profesionāli] skatos rezervēti. Domāju, ka tas viss mūsu jomā notiek lēnām, mierīgi. Vairāk balstās uz personiskajiem kontaktiem. Pagaidām nekas mani nereibina. Tieši šorīt nodomāju — ko tad es tādu esmu izdarījusi? Vienkārši savu darbu! Jā, nereālā tempā, superforšā komandā, ar lieliskiem arhitektiem un kolosālu klientu. Aizbraukšu uz Ņujorku pēc balvas un tad? Braukšu atpakaļ uz Latviju strādāt!

*Poļu sekcija, somu sekcija

Pasargāt sportistus

Šobrīd mums ir patīkamās problēmas. Sezonas pīķis, visiem vajag kādas lietas! Šodien patiesībā ir pirmā diena, kad esam visus sūtījumus izsūtījuši, atviegloti nopūšas uzņēmuma Blindsave vadītājs Andis Blinds. Viņa birojā, skaistā koka ēkā Pārdaugavā, mantas sapakotas, lai dotos uz plašākām telpām Piņķos. Vēl mirkli pirms manas ierašanās uz turieni aizceļojusi viena krava. Tomēr pat šādā brīdī ir atskrējis kāds florbola vārtsargs, mans sarunu biedrs lūdz kolēģim, lai klientam iedod uzlaikot sporta cimdus.

Tik saspringtā laikā neatteikt interviju —  par to vien Blindu var apbrīnot. Zināma loma te arī apstāklim, ka gados jaunais uzņēmuma boss, diplomēts politologs, «iepriekšējā dzīvē» pats bijis komunikācijas speciālists. Divus gadus pat asistējis premjeministrei Laimdotai Straujumai.

«Tieši, kad sāku uzņēmējdarbību, no gaisa nokrita Straujumas padomnieka amats. Mēs ļoti labi sapratāmies, viņa man uzticējās. Profesionāli, cilvēcīgi…» Andis piemin notikumus pirms pieciem gadiem, mirkli pēc Blindsave rašanās. «Tagad skatos atpakaļ —  kā es to visu vēl varēju apvienot ar sportošanu? Katru vakaru skrēju apkārt…»

No lupatām uzšūta ideja

Florbols, Anda hobijs kopš pusaudža gadiem, nesis lielu gandarījumu —  viņš vēl tikko pusgadu spēlējis pasaules spēcīgākajā līgā, Zviedrijas klubā Mullsjo AIS. Bijis tur pirmais vārtsargs no Latvijas.

Vēl joprojām atceras, kā skolā fizkultūras stundā ārā izsaucis svešs onkulis. Abiem ar dvīņubrāli (kurš tagad ir izpilddirektors Lāču maiznīcā) teicis: «Jūs tādi fiziski spēcīgi puiši, vai negribat nodarboties ar florbolu?» Izrādās, pamanījis viņus strītbola mačos, speciāli nācis meklēt. «Tā sākām, kā smejamies, esam profesionāli amatieri.» Brālis ir laukuma spēlētājs, Andis    vārtsargs un tagad jau arī treneris Ķekavas florbola komandā. «Vārtsargi ļoti daudz laika pavada uz ceļiem, tā 25, 26 gadu vecumā man radās ceļu problēmas. 28 gados izdomāju ceļu sargus, tas joprojām ir Blindsave populārākais produkts. Esmu veiksmīgi pārvērtis savu hobiju par biznesu,» Blinds rezumē.

Tie ceļu sargi, ko viņš pats lietoja sporta karjeras sākumā, tagad liekoties briesmīgi. Lieli, no cietas plastmasas, domāti hokejam. Sabeigto ceļgalu dēļ ieturējis divu gadu pauzi florbola karjerā, viņš devās pie mammas draudzenes —  profesionālas šuvējas —  un lūdza uzmeistarot tādus sargus, kādus pats bija iedomājies. «Mocīju, kamēr viņa no lupatām uzšuva manu ideju, lai varu notestēt. Sapratu —  jā! Nenormāli patika! Joprojām turu mājās par piemiņu.»

Ideāla polsterējuma meklējumos Andis arī apmeklējis porolona rūpnīcu, darbinieki laipni ļāvuši atgriezumu kaudzē izvēlēties, vai kas der.  «Paņēmu vairākus materiālus testēt. Viens —  tieši kāds vajadzīgs florbolam! Tas bija domāts matračiem, bet piemēroju, kā man vajag. Radīju pasaulē labākos florbola vārtsargu ceļasargus,» viņš runā vienā mierā.

Kāpēc citiem nebija ienācis prātā kas tāds? Florbols ir salīdzinoši jauns sporta veids, tā nav pat  olimpiskā disciplīna. Lielie sporta preču zīmoli aizdomājušies tikai līdz florbola nūjām. Spēlētāju komandā daudz, katram vajag nūju, tās bieži plīst… Aizsargierīču tirgus nav tik liels un atraktīvs, stāsta uzņēmējs.

Bet viņš darbojās pedantiski. Zinot, ka ceļu sargi ātri «izsēžas», izdomāja mazu inovācijiu —  rāvējslēdzēju, lai var nomainīt polsterīti.

«Šis materiāls jau ir ražots pēc mūsu pasūtījuma,» pasniedz poliuritāna plāksnīti.  «Paturiet rokās, redzēsiet, kā sasilstot mainās! Tikai septiņi milimetri plāns, izturīgs, elastīgs, ieņem ķermeņa formu. Te, piemēram, esam to ribu zonā iešuvuši basketbolista tērpam,» rāda uz manekenu biroja stūrī. «Ir vajadzība! Arī Dāvis Bertāns vasarā teica, esot laukumā dabūjis «pa stīvo» tā, ka divas dienas nevarēja paiet.» Protams, lielie sporta zīmoli basketbolam piedāvā savas aizsargtehnoloģijas. Andis esot šos ražojumus griezis, pētījis. «Parasts porolons, tas tomēr nepasargā no kritiena pret zemi. Bet ar mūsu ceļu sargu var krist pret zemi, celis būs pasargāts. Pēc RTU testiem, šis ceļu sargs absorbē spēku, ar kādu sit stiprākie pasaules bokseri. Unikālākā īpašība mūsu materiālam —  kad tas uzsilst, kļūst ļoti ērts. Tik ļoti kustas tev līdz, ka to nejūti. Visi basketbolisti, kas to lietojuši, apgalvo — tas ir mega ērts. Arī Latvijas vīriešu un sieviešu izlases turpina lietot, acīmredzot patīk.»

Konkurenti jau kopē

Uz sporta preču līniju, kuras nosaukumā ietverts paša uzvārds, Blinds gāja soli pa solim. «Visu dzīvi esmu gribējis kaut ko savu darīt. Šī ir lieta, kas man ļoti patīk, dvēseles aicinājums,» viņš nebaidās būt patētisks.

«Ir bijis tā, ka pieredzējusi šuvēja saka: kāpēc tik sarežģīti, taisīsim daudz vienkāršāk! Es, kas no šūšanas tik daudz nesaprotu, atbildu: nē, taisīsim tā, kā es gribu. Man vajag sarežģīti! Ja taisītu vienkārši, es jau sen bankrotētu. Varēšu tikai tad kaut ko izdarīt, ja ražošu, ko neviens cits nav uztaisījis,» Andis runā ar pārliecību.

«Akli ticu, ka šī ir mana vīzija. Ka es šajā tēmā saskatu vairāk nekā citi. Es arī ļoti aizrautīgi un azartiski visu daru, to arī citi novērtē. Konkurenti ir sākuši kopēt, atraduši līdzīgu materiālu —  mums ir aizsargveste, no kuras mazāk bumbiņa atlec, tagad tādu ir izlaidis vēl viens zīmols, brutāli nošpikojis ideju.»

Lielu atspērienu sākumā devis Jelgavas biznesa inkubators. Tagad Blindsave piektajā darbības gadā ražo jau vairāk nekā 30 dažādus produktus: divu veidu florbola ceļu sargus, vārtsarga bikses un kreklu, trīs veidu vestes, ķiveres… Tiek piedāvātas arī dažādas krāsu variācijas, individualizētu pasūtījumu iespēja. Un palēnām ielikta kāja arī basketbola nozarē.

Sportā mārketinga formula esot ļoti vienkārša: vajag dabūt kādu zvaigzni, kas lieto tavu ražojumu un pastāsta, ka tas ir lielisks. «Florbolā mums tas izdevās,» lepojas uzņēmējs. «Zviedrijas izlases vārtsargs Patriks Āmans, kad dabūja zelta medaļu pasaules čempionāta finālspēlē, nez kāpēc novilka kreklu, uz kura sponsori sarakstīti, un visur staigāja ar «manu» aizsargvesti. Es biju tribīnēs ar latviešu izlases džekiem, aiz prieka iebļāvos…»

95% no Blindsave apgrozījuma veido eksports, kājsargi ar marķējumu «Made in Latvia» aizceļojuši visur, kur vien cieņā florbols. «Šveice tikko mūs ar pasūtījumiem apbēra, arī tā ir liela florbola valsts. Šveices izlasei aizsūtījām veselu kreklu partiju viņu krāsās, arī Šveices izlases vārtsargi lieto mūsu ekipējumu,» priecājas Blinds.

Par florbola aprīkojuma tirdzniecību patlaban notiek sarunas ar Intersport starptautisko veikalu ķēdi Zviedrijā. «Labprāt pateiktu, ka esam pirmais Latvijas zīmols, kas ticis Intersport, bet, kamēr nav līgums apstiprināts, nevaram.»

Florbolā Blindsave ražojumus uzskata par premium klasi. «Tā mēs sevi arī pasniedzam,» saka uzņēmuma saimnieks. «Esam pasaulē vienīgais florbola vārtsargu aprīkojuma zīmols. Ir bijuši citi mēģinājumi, neviens nav bijis tik veiksmīgs. Jo tirgus ir ierobežots, katrā komandā tikai divi vārtsargi. Pasaules topa vārtsargi izmanto mūsu lietas, bet pasaulē nopietnu maksātspējīgu vārtsargu ir 30 —  40 000. Piemēram, makšķernieku Latvijā ir vairāk nekā 100 000.»

Florbols Blindsave uzņēmējdarbībai bijis ideāls testa laukums, tagad būtu jāiet tālāk.  Peintbols, BMX, kamaniņu braukšana, bobslejs, hokejs, daiļslidošana, handbols, volejbols, pat militārā nozare —  Blinds uzskaita tos, kam interesējuši viņa ražojumi. Blindsave sargus izmanto, piemēram, bobslejists Oskars Melbārdis, tos ir iegādājušies arī hokejisti un regbijisti. «Bet tu nevari visu aptvert, nevajag šaut ar lielgabalu uz visām pusēm, vajag kaut ko vienu attīstīt,» Andis par nākamo uzņēmējdarbības etapu izvēlējies basketbolu. Starp citu, tas pirms florbola bijis viņa paša sports,  ticis arī līdz Baltijas skolnieku mačiem un LU izlasei.

Basketbola aizsargu ražošana pagaidām ir tikai taustīšanās —  viņš runā reālistiski. Pavisam cits vēriens! Ja florbolā ar jebkuru vārtsargu viegli varēja kontaktēties kaut vai feisbukā, pasaules līmeņa basketbolisti sēžot kā aiz augsta žoga. Blindsave aizsargus lieto gan Latvijas vīriešu, gan sieviešu izlasēs. Andis ir pārliecināts, ka par tiem dzirdējis arī šobrīd izcilākais no mūsu sportistiem Kristaps Porziņģis. Bet mēģinājumi kontaktēties ar viņu palikuši bez atbalss. «Viss nav tik vienkārši, mūsu sargus viņš nemaz nevar vilkt.  Kāpēc, ja Adidas maksā miljonus par viņu zīmolu izmantošanu? Basketbols ir attīstīts, sakārtots sports, visur priekšā sponsoru līgumi.» Blindsave esot gan cerības noslēgt līgumu ar kādu citu NBA spēlētāju, «bet arī tur mūsu logo, iespējams, būs jākrāso ciet. Pavisam citi spēles noteikumi.»

Viss palēnām notiek. Pagājušo-nedēļ viens no Kauņas Žalgira leģionāriem, amerikānis, pasūtījis Blindsave aizsargus. Dienu pirms mūsu sarunas birojā ienācis tumšādains sportists, kas spēlē basketbolu Krievijā. Viesojies Latvijā, dzirdējis, ka ir tāda firma… «Ja saliekam kopā klubus, kuros ir mūsu «lietotāji», sanāks jau gandrīz puse Eiropas top klubu,» Andis lēš. «Jānis Strēlnieks spēlē Grieķijā, Jānis Timma un Rolands Šmits Spānijā… Sākums ir! Protams, tas prasīs laiku, lai arī citi sāktu valkāt. Basketbola tirgus ir ļoti liels, Latvijā ir ap 15 000 spēlētāju, vienā Spānijā —  800 000 spēlētāju, Amerikā —  pāri miljonam. Nevar salīdzināt ar florbolu.»

Ja Porziņģis kādā intervijā pateiktu, ka lieto Blindsave sargus, iespējams, tas beigtos ar krahu, iesmejas Andis. Viņam un pieciem biroja kolēģiem būtu problēmas nodrošināt visus interesentus ar aprīkojumu, bizness vienkārši «uzkārtos».

«Ar basketbola lietām aizbraucām uz izstādi Vācijā, tagad plānojam braukt uz Ameriku, pēc tam atkal uz Vāciju,» Blinds iezīmē šī brīža plānus: «Jāturpina smagi strādāt.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Brīdis, kad man vārtsargi atsūta e-pastu no ārzemēm: tavi ceļu sargi mani ir izglābuši, es vispār varu spēlēt florbolu! Top džeki pasaka: wow!»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pat tad, ja tev liekas, ka zini, tomēr ar svaigu galvu pārbaudi vēlreiz. Izrādījās, ka sertifikācijā ķiveres režģa caurumiem jābūt nedaudz mazākiem. Partija nododama metāllūžņos. Sāpīgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Nebaidīties no eksporta. Īpaši, ja tev ir produkts, kas rada pievienoto vērtību, risina kādu problēmu. Ja ir pārliecība, ka tavs produkts ir labāks nekā citi, nevajag kautrēties!»

Jaunākās grāmatas

BĒRNIEM. LIJA BRĪDAKA. PŪLIŅU KŪLEŅI. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS.
Bērnu dzejas un mīklu krājumu apvienojums, kurā līdzās spriganai dzejai ir atrodamas asprātīgas un mūsdienīgas mīklas. Šo krājumu novērtēs gan dzejas cienītāji, gan rotaļu un mīklu eksperti. Apgāda cena 4,98 €

ROMĀNS. KARĪNA RAČKO. SAPLĒSTĀS MEŽĢĪNES. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC.
Ketlīnas dzīve sagriežas virpulī, kad viņas mašīna saduras ar auto, kuram pie  stūres sēž ķirurgs Džonatans Holsts. Viņu mīlasstāsts nepakļaujas veselā saprāta normām, un šajās krustugunīs plīst gan mīlnieku, gan viņu tuvinieku dvēseles. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 14,98 €

DRAMATURĢIJA. HARIJS GULBIS. RAKSTI. 1. SĒJUMS IZDEVNIECĪBA MANSARDS.
Sējumā iekļautas septiņas lugas, ko dramaturgs publicējis laikā no 1958. līdz 1972. gadam. Lasāmi arī nepublicēti Harija Gulbja dzejoļi un pārdomas par cenzūru, kā arī Arņa Šablovska saruna ar dramaturgu. Apgāda cena 15,92 €