Diena: 16. oktobris, 2017

“Vienotība” vēl nevirza jaunu kandidātu uz ekonomikas ministra amatu

Partija “Vienotība” šodien valdes sēdē nolēma pagaidām vēl nevirzīt jaunu kandidātu uz ekonomikas ministra amatu, respektējot koalīcijas partneru lūgumu saistībā ar valsts budžeta izskatīšanu Saeimā.

To pirmdien pavēstīja “Vienotības” valdes priekšsēdētājs, pašreizējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, ziņoi LETA.

Saeima par ekonomikas ministra amata kandidātu varētu lemt 16.novembrī, un “Vienotība” savu kandidatūru varētu nolemt izvirzīt, nākot tuvāk šim datumam, skaidroja Ašeradens. Politiskais spēks pirms lēmuma pieņemšanas par kāda kandidāta virzīšanu vēloties to izdiskutēt valdē un Saeimas frakcijā.

“Vienotībai” nav bažu, ka viņa vadītā partija varētu zaudēt ekonomikas ministra amatu. Ašeradens uzsvēra, ka koalīcijas partneri pirmdien apstiprinājuši atbalstu tam, ka “Vienotība” virza savu ekonomikas ministra kandidātu.

Koalīcijas partijas lūgušas iespēju frakcijām tikties ar ministra amata kandidātu, lai paustu savu viedokli.

Jau ziņots, ka Ašeradens nolēma atstāt ekonomikas ministra amatu, lai kļūtu par “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāju, Solvitai Āboltiņai (V) šo amatu atstājot.

Ašeradens darbu valdībā atstās pēc 2018.gada budžeta pieņemšanas Saeimā, proti, novembra beigās, pirmdien pēc koalīcijas partneru sēdes sacīja Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). Valsts budžeta likumprojektu galīgajā lasījumā plānots izskatīt 22.novembrī un 23.novembrī.

Saskaņā ar aģentūras LETA rīcībā esošo neoficiālo informāciju par iespējamiem Ašeradena pēctečiem tikuši saukti Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica un Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka. Tāpat šim amatam apsvērtas Saeimas deputāta Jāņa Upenieka (V), Salaspils novada domes priekšsēdētāja Raimonda Čudara (V) un bijušā “Nordea” bankas filiāles Latvijā vadītāja, pašreizējā “Indexo” valdes priekšsēdētāja Valda Sikšņa kandidatūras.

Kučinskis izteicies, ka Ašeradena atlūgumu neparakstīs, kamēr nebūs zināms nākamais ekonomikas ministrs.

Domburs atgriežas žurnālistikā ar raidījumu DELFI

Pazīstamais žurnālists Jānis Domburs atgriežas žurnālistikā, no oktobra vidus viņš portālā Delfi vadīs intervijas, diskusijas, dueļus, kurus vienos nosaukums “DELFI TV ar Jāni Domburu”.

Domburs raidījumā risinās sabiedrībā aktuālākos notikumus un tematus dažādās jomās. Pirmais Dombura viesis 17. oktobrī pulksten 9 būs Ministru prezidents Māris Kučinskis.

Atšķirībā no klasiskajiem televīzijas kanāliem interneta priekšrocība ir tā, ka nav nepieciešams stingrs “raidlaiks” – intervijas un diskusijas būs vērojamas gan tiešraidēs, gan pastāvīgi pieejamas arhīvā jebkurā skatītājam ērtā laikā.

Kā norāda Delfi, šādi būs iespējams reaģēt uz būtiskiem notikumiem un procesiem, gan iztaujājot politiķus vai amatpersonas, kam attiecīgajā laikaposmā ir pievērsta pastiprināta uzmanība vai paaugstināta atbildība, gan iztirzājot aktuālās tēmas ar nozaru līderiem un lietpratējiem, gan arī intervējot spilgtas visdažādāko nozaru personības.

Dombura viesis 19. oktobrī būs nesen FIBA slavas zālē uzņemtais Valdis Valters. Sekos diskusija 24. oktobrī starp atlaisto Latvijas Radio vadītāju Sigitu Roķi un jauno valdes priekšsēdētāju Unu Klapkalni, bet pēc tam 26. oktobrī studijā viesosies uzņēmējs Jānis Bērziņš, kura lēmums pārdot Ķīnas investoriem “Stenderu” izpelnījies sabiedrības interesi.

Domburs žurnālistikā ienāca deviņdesmito gadu sākumā, izveidoja un attīstīja Neatkarīgo informācijas un pētniecības biroju, kurš nodarbojās ar pētniecisko un analītisko žurnālistiku, publicējot rakstus Latvijas un ārvalstu presē, veidojot raidījumus televīzijā un radio. No 2001. līdz 2011. gadam viņš LTV vadīja iknedēļas debates “Kas notiek Latvijā”. Pēc “Kas notiek Latvijā” Domburs īsu brīdi bija redzams LNT raidījumā “Dombura studija”, kā arī kopā ar Jura Podnieka studiju izveidoja filmu “4. maija republika”, bet pēc tam vairākus gadus aktīvi ar žurnālistiku nenodarbojās.

Ušakovs paplašina “Rīgas namu pārvaldnieka” vadību

SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) valdes priekšsēdētāja amatā iecelts kādreizējais SIA “Latio Namsaimnieks” vadītājs Aivars Gontarevs, bet otru vakanto valdes locekļa vietu ieņems Ardis Pāvilsons, ziņo LETA.

Kopš 2015.gada RNP valde sastāv no trīs pārstāvjiem – Ivo Leča, Ivetas Zalānes un Ingas Bulgarinas, taču turpmāk tā strādās piecu cilvēku sastāvā. Gontarevs amatā nomainīs pašreizējo RNP vadītāju Leci, taču Zalāne, Lecis un Bulgarina turpinās strādāt valdē.

Domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (S) sacīja, ka līdzšinējā priekšsēdētāja Leča uzdevums bija RNP darbību sakārtot no finansiālā un sociālā skatu punkta. “Tā kā šis posms zināmā mērā ir izpildīts, nākamais loģiskais reformas posms, kas tendēts uz pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, ir uzticēt turpmāk veicamos uzdevumus jaunam priekšsēdētājam, jo viņi to veikšanai ir piemērotāki,” skaidroja Ušakovs.

Jaunieceltais priekšsēdis Gontarevs skaidroja, ka par galveno uzdevumu RNP turpmākajā darbībā izvirza dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa atjaunošanu. Proti, RNP plāno atjaunot līdz pat 500 dzīvojamajām mājām gadā. Viņš izteicās, ka šis uzdevums ir ambiciozs un izaicinošs, taču neatliekams. “Liela daļa dzīvojamo ēku celtas pagājušā gadsimta 70.-80.gados, plānojot tās dzīvošanai izmantot aptuveni 50 gadus. Tātad vēl pēc desmit līdz 15 gadiem pastāv iespēja, ka mājas būs tik novecojušas, ka ar atjaunošanas darbiem vairs nebūs līdzēts,” skaidroja RNP priekšsēdētājs.

Viņš arī teica, ka aicinās iesaistīties sabiedrību dažādu projektu izstrādē un veidot biedrības, lai nodrošinātu pēc iespējas veiksmīgāku projektu realizāciju.

Savukārt Pāvilsons norādīja, ka līdztekus dzīvojamā fonda atjaunošanai otrs svarīgais darba virziens būs klientu apmierinātības veicināšanas pasākumi.

Domē skaidroja, ka Gontarevam ir augstākā izglītība nekustamā īpašuma pārvaldē un novērtēšanā, kā arī divi maģistra grādi – tieslietās un uzņēmējdarbības vadībā. Līdz šim viņš ir strādājis kā valdes priekšsēdētājs SIA “Latio Namsaimnieks”, bijis priekšsēdētāja padomnieks stratēģisko pakalpojumu attīstības jautājumos SIA “Latio” un valdes loceklis uzņēmumos “Topo7” un “Metrum”, kā arī darbojies kā jurists.

Savukārt Pāvilsonam darba pieredze nekustamo īpašumu pārvaldīšanā ir kopš 2007.gada. Viņš bijis valdes loceklis SIA “CS Komercserviss” un SIA “Labo namu aģentūra”, dzīvojamo namu pārvaldīšanas nodaļas vadītājs uzņēmuma “Civinity” Latvijas grupas uzņēmumos, kā arī dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs AS “Hausmaster”.

Abi jaunievēlētie RNP valdes locekļi apliecināja, ka amatus citos uzņēmumos atstās.

Kopumā uz šīm vakancēm tika saņemti 28 pieteikumi, no kuriem 20 atbilda amata pretendentiem izvirzītajām prasībām.

Par latviešu valodu Latvijas skolās

Pašlaik, pēc 27 nepiedodami nokavētiem neatkarīgās Latvijas gadiem lemjot par to, vai un kādā veidā pāriet uz vienotu izglītības valodu Latvijas skolās, vēlamies paust nepārprotamu atbalstu šim nozīmīgajam pavērsienam – dot iespēju visiem Latvijā dzīvojošajiem un Latvijai piederīgajiem jauniešiem iegūt vidējo izglītību valsts valodā.

Neizlocīsimies, neklaigāsim līdzi muļķīgām manipulācijām un iedomātām problēmām. Domāsim un darīsim nešaubīgi: Latvijā – latviešu valodu! Izglītība latviešu valodā arī mazākumtautību skolās Latvijā – situācijai un iespējām atbilstošs, nepieciešams un pašsaprotams lēmums. Tas nozīmē vienā – latviešu – valodā saprasties spējīgu sabiedrību. Daudzveidīga etniskā un kultūras identitāte, daudzveidīga valodu ainava Latvijā ar latviešu valodu kā izglītības un sabiedrības saziņas un saprašanās pamatu – tas ir lēmums, kas visiem nozīmē tikai ieguvumus. Latviešu valoda ir saliedētas sabiedrības stūrakmens.

Līdztekus uzsveram nepieciešamību mērķtiecīgi un nevis formāli, bet faktiski sekmēt latviešu valodas kā izglītības valodas izmantošanu mazākumtautību pirmsskolas, sākumskolas un pamatizglītības iestādēs. Tas ir labvēlīgākais laiks, kad mazākumtautību bērni var ar vismazāko piepūli apgūt savas valsts valodu – latviešu valodu, nodrošinot visvieglāko iekļaušanos turpmākajā izglītības procesā un Latvijas sabiedrībā.

 

Gundega Repše, rakstniece

Ruta Štelmahere, dzejniece

Ivars Cinkuss, mūziķis

Māris Bērziņš, rakstnieks

Daina Sirmā, dzejniece

Inguna Cepīte, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja

Elīna Apsīte, pedagoģe

Kristīne Ulberga, rakstniece

Līga Paegle, mūziķe

Dace Rukšāne, rakstniece

Normunds Dzintars, valodnieks, skolotājs

Vasilijs Ragačevičs, „Skrivanek Baltic” direktors

Ieva Vizule, pedagoģe

Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks

Iveta Šimkus, dzejniece, skolotāja

Liene Markus-Narvila, valodniece

Jana Egle, dzejniece, prozaiķe

Guntars Vičmanis, ekonomikas jautājumu speciālists, ASV vēstniecība Latvijā

Silga Sviķe, valodniece

Dace Judina-Nīmane, rakstniece, žurnāliste

Arturs Nīmanis, komponists, dizaineris

Ineta Stadgale, valodniece, literāte

Ināra Vičmane, mūzikas skolotāja

Rudīte Kalpiņa, publiciste, redaktore

Lorija Cinkusa, pedagoģe

Jānis Indāns, fotogrāfs, datorgrafiķis

Ieva Numure, tulkotāja

Eva Birzniece, Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja
Jānis Veckrācis, valodnieks

Cik miljonus valstij izmaksās sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus?

Reklāmu pārbagātība ir viena no mūsdienu mediju (tai skaitā elektronisko – radio, TV) raksturīgākajām iezīmēm. Turklāt Latvijā garas reklāmas pauzes ar kaitinošām reklāmām, kas neatlaidīgi piedāvā nopirkt un izmēģināt kādu produktu, lai ikdienu padarītu gardāku, tīrāku vai vieglāku, izskan gan komercmedijos, gan arī sabiedriskajā radio un TV.

Valsts finansējuma apstākļos reklāmas ir būtisks ienākumu papildinājums

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 42. pantā ir noteikts, ka reklāmai atvēlētais laiks komerciālo radio un TV programmās katrā raidstundā nedrīkst pārsniegt 20% no stundas raidlaika (tātad – 12 minūtes), bet sabiedriskajā radio un TV – 10% (attiecīgi 6 minūtes). Tas ir visai ievērojams apjoms, kurš skatītājus un klausītājus spēj patiesi nokaitināt, turklāt šajā laika limitā netiek ieskaitīts raidījumu un arī paša medija pašreklāmu laiks, kas tādējādi reklāmas pauzes nereti padara vēl krietni garākas un grūtāk izturamas.

Taču šajā kontekstā ir arī jāizprot reklāmas funkcijas medijos. Un galvenā no tām – reklāmas mērķis ir nopelnīt medijam līdzekļus (naudu). Komercmedijos reklāmas ieņēmumi ir tie, kas galvenokārt nodrošina katra konkrētā medija saimniecisko darbību, un, nav ko slēpt, arī peļņu mediju īpašniekiem. Sabiedriskajos medijos reklāmas ieņēmumi ir būtisks ienākumu papildinājums, kurš jau gadiem ir īpaši nozīmīgs ne visai liela (maigi izsakoties) valsts finansējuma jeb dotācijas apstākļos. Piemēram, 2016. gadā reklāmas ieņēmumi veidoja 14% (jeb aptuveni 1 milj. eiro) no visiem Latvijas Radio (LR) ieņēmumiem, savukārt Latvijas Televīzijas (LTV) ieņēmumi no reklāmas bija aptuveni 2,6 milj. eiro (kopā ar sponsorējumiem un televeikalu pat vēl par nepilnu miljonu vairāk).

Taču uz šo jautājumu var paskatīties arī no citas puses – 2016. gadā Latvijas Radio aizņēma 22% no kopējās radio reklāmas tirgus daļas, savukārt Latvijas Televīzija – nepilnus 10%, tādējādi reklāmas tirgū veidojot ne tikai visiem spēlētājiem nevienlīdzīgu situāciju, bet arī, un kas ir būtiskāk, pakļaujot sabiedriskos medijus iespējamai reklāmdevēju ietekmei.

Precedents šādai situācijai Latvijā ir bijis, un ne viens vien. Piemēram, 2017. gada jūlijā LTV pārtrauca sadarbību ar Ventspils domi izklaides raidījumā “Dziesmu sirdij rodi Ventspilī”, un līdzīgu lēmumu pieņēma LR, kas ar Ventspils pašvaldību vairs nesadarbosies raidījuma “Muzikālā banka” veidošanā.

Kas notiek pie mūsu kaimiņiem – Igaunijā un Lietuvā?

Igaunijas Televīzija no reklāmas tirgus izgāja jau 2003. gadā, 2005. gadā dalību reklāmas tirgū izbeidza arī Igaunijas Radio (šobrīd abi sabiedriskie mediji ir apvienoti vienā kā ERR), un ikgadējais finansējums sabiedriskajam medijam tiek iezīmēts kā konkrēta summa valsts budžetā. Lai arī Igaunijas ERR vairs negūst ieņēmumus no reklāmas, tomēr tas drīkst gūt ienākumus ar citām komerciālām aktivitātēm, piemēram, programmu satura un savu produktu pārdošana.

Kopš 2015. gada reklāmu nepārraida arī Lietuvas sabiedriskais radio un televīzija (ar dažiem izņēmumiem kultūras vai sporta notikumu atbalstīšanā), un to paredz likums par Lietuvas sabiedrisko radio un televīziju. Lietuvā, atšķirībā no Igaunijas, ir izveidota sistēma, ka sabiedriskā medija finansējums ir atkarīgs no valsts budžetā saņemto nodokļu apjoma – 2015. gadā tam tika atvēlēti 1,5% no faktiski saņemtajiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem un 1,3% no akcīzes nodokļa ienākumiem (kopumā ap 29,53 milj. eiro). Būtiski ir tas, ka likumā ietverts – turpmāk no valsts budžeta atvēlētais finansējums nedrīkstēs būt zemāks par 2015. gadā saņemto summu. Arī Lietuvā sabiedriskajam medijam ir atļauts gūt papildu ieņēmumus no sponsorēšanas un komerciāliem sadarbības projektiem.

Ik gadus no valsts budžeta aptuveni pieci līdz astoņi miljoni eiro?

Runas par Latvijas sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus ir jau vairāk nekā desmit gadus senas, un gandrīz ik gadus tās uzvirmo ar jaunu spēku. Jauns vilnis ir vērojams arī pēdējos mēnešos. Gadu gaitā ir izstrādāti vairāki apjomīgi dokumenti, tai skaitā Kultūras ministrijas “Mediju politikas pamatnostādnes” un arī Ministru kabineta rīkojums “Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam”, kuros ir detalizēti iztirzāti šie jautājumi. Ir apsvērti plusi un mīnusi, ir izstrādāti un sabiedrībai prezentēti pat četri iespējamie iziešanas modeļi. Pēc pašlaik publiskajā vidē izskanējušiem aprēķiniem, sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus ik gadus no valsts budžeta varētu būt vajadzīgi aptuveni pieci līdz astoņi miljoni eiro.

Jāsaka, ka ir jau pierasts sekot ilgstošajai publiskajai diskusijai par šiem jautājumiem. Taču gribētos atgādināt gan tiem, kuri atbalsta sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, gan arī tiem, kas ir pret to – lai sabiedriskās raidorganizācijas sekmīgi darbotos, ir nepieciešams stabils un atbilstošs finansējums, kā arī konkurence un nepārtraukta attīstība.

Pētījumā Review of Public Service Broadcasting Around the World, ko veikusi McKinsey & Company, uzsvērts, ka ir daudzas jomas, kas nosaka sabiedrisko raidorganizāciju ilgtermiņa panākumus tirgū, tomēr vissvarīgākais ir raidorganizāciju finansējums. Un, pēc pētījuma autoru domām, ideāls finansējuma modelis ir:

  • pietiekams, lai radītu konkurenci komerciālajiem medijiem;
  • neatkarīgs no valdības vai citas ietekmes;
  • prognozējams arī ilgtermiņā;
  • augošs reizē vai ātrāk nekā raidorganizāciju izmaksas;
  • salīdzinoši vienkāršs, lai būtu administrējams bez lieliem politiskiem strīdiem.

Tieši perfektu izpratni par šo modeli, kā arī godprātību, vēlmi un gribu to īstenot gribētos novēlēt visiem, kuru rokās ir lēmums par Latvijas sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus.

 

Autore ir Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas zinātņu katedras docente

Vēlēšanas Austrijā – pagrieziens pa labi

Svētdien, 15. oktobrī, Austrijas vēlētāji balsoja parlamenta vēlēšanās. Pēc šo vēlēšanu rezultāta ir skaidrs, ka valstī tiks veidota jauna valdība, uzskat novērotāji.

Vēlēšanu uzvarētāja ir 31 gadu vecā Sebastiana Kurca vadītā konservatīvā Tautas partija, kas apsteidz sociāldemokrātus un galēji labējos, liecina provizoriskie rezultāti. Tautas partija saņēma 31,6% balsu. Ja Kurcs izveidos Austrijas valdošo koalīciju, viņš kļūs par jaunāko Eiropas Savienības dalībvalstu līderi.

Patlaban valdošajā koalīcijā kopā ar konservatīvajiem esošā Austrijas Sociāldemokrātiskā partija, kuru vada pašreizējais valdības vadītājs Kristians Kerns, saņēma otru labāko rezultātu – 26,9%.

Savukārt trešo rezultātu vēlēšanās sasniedza galēji labējie no Austrijas Brīvības partijas – 26%. Taču cīņa par vēlēšanu otro vietu izšķirsies tikai pēc visu vēlēšanu zīmju saskaitīšanas, tai skaitā arī to, kas nosūtītas pa pastu. Kā lēš eksperti, starpība starp provizoriskajiem un galīgajiem rezultātiem varētu būt ap 2%. Tas nozīmētu varas maiņu Austrijā.

Austrijas parlamentā ievēlēti arī deputāti no Liberālās partijas – 5,1% – un “Pilca saraksta”, kas atšķēlās no Zaļās partijas.

Austrijas vēlēšanu galvenie zaudētāji ir visas kreisās partijas. Dramatiskākais rezultāts ir “zaļajiem”, kuri saņēma tikai 3,9% balsu un, pēc provizoriskiem rezultātiem, nav ievēlēti parlamentā, lai gan iepriekšējās vēlēšanās viņi saņēma vairāk nekā 12% balsu. Iemesls tik sliktiem rezultātiem ir partijas sašķelšanās. No tās aizgāja viens no līderiem Pēters Pilcs, kurš izveidoja savu kustību un uzreiz pārvarēja vēlēšanu 4% barjeru. Šogad vēlēšanās Pilca saraksts saņēma 4,3% vēlētāju atbalstu.

Kā vēsta “Deutsche Welle”, pašreizējo vēlēšanu kampaņa vēsturē ieies kā viena no netīrākajām Austrijā pēc Otrā pasaules kara. Lielākais skandāls bija saistīts ar Izraēlas polittehnologa Tāla Zilberšteina, kurs iepriekš sadarbojies ar Ukrainas politiķi Jūliju Timošenko, Facebook izveidotajām grupām. Tās pēc vienošanās ar sociāldemokrātiem nomelnoja konkurentu Kurcu no Tautas partijas. Kad tas atklājās, sociāldemokrāti konservatīvos vainoja izspiegošanā.

Šajās Austrijas parlamenta vēlēšanās ļoti liela nozīme bija arī televīzijai. Katrs kandidāts uzstājās aptuveni 50 reižu, pārsvarā politiskos dueļos. Tomēr skandāli neatbaidīja Austrijas vēlētājus un gandrīz 80% izmantoja iespēju nobalsot.

Trīs iespējamie koalīcijas varianti

Vēlēšanu rezultāti saglabā iespēju izveidot trīs koalīcijas variantus. Pirms vēlēšanām tika uzskatīts, ka lielākās iespējas būs izveidot konservatīvo un labējās Brīvības partijas aliansi.

Pašreizējie vēlēšanu rezultāti šajā ziņā neko nav mainījuši, taču vēlēšanu rezultātu komentētāji arvien vairāk norāda, ka Kurca uzvara vēl viņam negarantē valdības vadītāja amatu. Politologi atgādina 1999. gada pieredzi, kad konservatīvā Tautas partija saņēma trešo labāko rezultātu un galu galā koalīciju izveidoja kopā ar Brīvības partiju, bet vēlēšanu uzvarētāji sociāldemokrāti palika ārpusē.

Kā vērtē eksperti, koalīcijas sarunās galvenā loma būs labējiem. Brīvības partijas un sociāldemokrātu iegūto mandātu skaits arī pietiek, lai veidotu koalīciju. Abu partiju programmas daudzos punktos ir līdzīgas, piemēram, ekonomikas un izglītības politikā.

Teorētiski lielajā koalīcijā varētu apvienoties Tautas partijas konservatīvie un sociāldemokrāti. Taču abu partiju attiecības ir izjauktas, kas arī bija iemesls, ka šogad notika pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas, kurām būtu jānotiek tikai 2018. gadā.

Vēlēšanu nozīme Eiropai

Pirmie vēlēšanu rezultāti to novērotājiem lika izdarīt secinājumu par Austrija pagriezienu pa labi, kas tika skaidrots ar vēlētāju bažām par islamizāciju un bēgļu uzplūdiem. Balsošanas rezultāts parādīja tendences turpināšanos, kas sākās Francijā, kur prezidenta vēlēšanās otrā palika labējās Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna, un Vācijā, kur Bundestāgā šogad pirmoreiz ievēlēti labējās partijas Alternatīva Vācijai pārstāvji.

Ja Austrijā izveidosies Tautas partijas un Brīvības partijas koalīcija, sagaidāma stingrāka politika pret imigrantiem un, iespējams, vairāk domstarpību ar ES. Lai arī Austrija nav pati lielākā ES dalībvalsts, tās balss var kļūt par izšķirīgu tādos jautājumos, kā piemēram, attiecības ar Krieviju. Abas partijas ar Maskavu vēlas draudzīgas attiecības, it īpaši labējie populisti, kuriem ir sakari ar Krievijas prezidenta pārstāvēto partiju Vienotā Krievija.

Brīvības partija arī ir eiroskeptiķi, kuri pavisam nesen prasīja Austrijas izstāšanos no ES.

 

Putnis kļuvis par partijas “Progresīvie” ģenerālsekretāru un startēs vēlēšanās

Bijušais Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis kļuvis par partijas “Progresīvie” ģenerālsekretāru un no šī politiskā spēka rindām nākamgad gatavojas kandidēt Saeimas vēlēšanās, vēsta laikraksts “Latvijas Avīze”.

Putnis apstiprināja, ka saņēmis šādu piedāvājumu no partijas pārstāvjiem un izlēmis tam piekrist. Viņš atzina, ka no šīs partijas rindām plāno kandidēt arī 13. Saeimas vēlēšanās. Politiski viņa galvenās intereses būšot kvalitatīva un caurskatāma valsts pārvalde, cilvēktiesības, cīņa pret korupciju un mediju jautājumi.

Putnis “Progresīvo” biedrs ir kopš tās dibināšanas šā gada februārī, bet savu politisko piederību nav īpaši uzsvēris. “Šo partiju izvēlējos, jo man tuvas tās sociāldemokrātiskās idejas, redzu šeit gan milzu ideālismu, gan profesionālu kapacitāti. Uzskatu, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram vien to neliedz profesionālie standarti, būtu jāiestājas sev pieņemamā partijā, jo tikai caur aktīvu līdzdarbošanos mēs varam nodrošināt atklātu un caurspīdīgu politiku,” norāda Putnis.

Ģenerālsekretāra amatā viņa galvenie pienākumi būs saistīti ar partijas organizatoriskiem un saimnieciskiem jautājumiem jaunu biedru piesaistīšana, līdzekļu vākšana, kā arī sagatavošanās priekšvēlēšanu kampaņai.

Partija “Progresīvie” tika dibināta šogad februārī Rīgā. Jūrmalā jaundibinātā partija startēja pašvaldību vēlēšanās, taču netika ievēlēta. Partijas sarakstā bija astoņi cilvēki. Ar pirmo numuru startēja biedrības “Progresīvie” priekšsēdētājs Māris Indulis Graudiņš. Viņam sekoja SIA “VIA Baltic” valdes priekšsēdētāja Anda Vītola un biedrības “Progresīvie” valdes locekle Ieva Lazda.

Partijā patlaban ir ap 300 biedru, bet dalībai nākamgad gaidāmajās Saeimas vēlēšanās nepieciešami vismaz 500.

Šovasar Putnis nolēma atstāt Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja amatu, kuru viņš ieņēma kopš 2015. gada februāra. Savā profilā sociālajā tīklā “Facebook” viņš norādīja, ka ir saņēmis piedāvājumu efektīvi izmantot savu pieredzi un zināšanas mediju politikas jomā citviet. Vienlaikus viņš teica, ka kopš gadumijas mediju politikas procesi saskārušies ar ievērojamu pretestību, kas tikusi fokusēta arī uz viņu personiski.

Politiķi neoficiāli norādīja, ka Putnis zaudējis Kultūras ministrijas vadības uzticību. Īpaši pēdējā laikā viņš ticis uzskatīts par nelojālu Nacionālajai apvienībai un partijas vērtībām, līdz ar to amata atstāšana ijis tikai laika jautājums. Tāpat būtiska nozīme bijusi aizvainojumam par to, ka Putnim netika piešķirts valsts sekretāra vietnieka amats.

Saakašvili nolemtība

Odesa. Septembra nogale

Pilsētas padomes namu aplenkuši pārsimts demonstrētāji.  Nesen traģiskā ugunsgrēkā nometnē sadega trīs bērni. “Ugunsgrēka trauksmes iekārtām bijuši pārgriezti vadi,” stāsta mūsu gide. Tad pazemina balsi un saka man: “Runā, ka nupat Londonā nomiris Eņģelis. Viņš rūpējās, lai pilsētā būtu miers un kārtība. Tagad visi saprot, ka var sākties jukas. Izmantos negadījumu, lai vērstos pret mūsu mīļo mēru.” Ostas pilsēta Odesa – zagļu, prostitūtu, ebreju anekdošu, mākslinieku un avantūristu galvaspilsēta mūžīgi mūžos – mīts, kuru krāšņi kuplina arī mūsu gide, ir pilsēta vienā no korumpētākajiem Ukrainas apgabaliem.

Jautāju – ko Odesā paguva izdarīt Saakašvili? “Neko,” gide strikti nosaka. Viņa pieder pie tiem 70%, kas Maidanu sauc par apvērsumu, iepretim tiem 30%, kurus pārstāv Odesas mākslas biennāles kurators. Viņš Maidanu sauc par sirdsapziņas revolūciju. “Vienīgi,” piebilst gide, “uzcēla laulību nameli, lai nav jāmaksā kukulis, ja grib laulāties.” Mūsu īsajā klatbūtnes laikā apkārtnē neiederīgajā, etnostilā ieturētajā namiņā apgrozās vairāki pāri – bez korupcijas tikuši pie laulībām.

Odesa ir pati par sevi – kā valsts valstī, tās 223 gadus garajā mūžā varas mainījušās bieži. Odesieši labāk noskatoties no malas, sacer anekdotes un liek likmes, kurš vinnēs, – kā totalizatorā. Iespējams, ar ironisku skepsi viņi noraudzījās arī Mihaila Saakašvili pusotru gadu ilgajos pūliņos Odesas gubernatora amatā.

Gubernators Saakašvili

Saakašvili dēļ- Gruzijas reformatora un korupcijas apkarotāja slavas – Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzaicināja savu kādreizējo Kijevas Universitātes studiju biedru kļūt par valdības padomnieku un pēc neilga laika piekrita Saakašvili vēlmei nokļūt Odesas apgabala gubernatora krēslā. Saakašvili vārds atgriezās pasaules medijos, bet Ukrainas prezidentam tā bija iespēja nedaudz aizņemties no Saakašvili reformatora un korupcijas apkarotāja slavas. 2015. gada beigās Saakašvili bija Ukrainas populārākais politiķis, atstājot Porošenko ceturtajā vietā.

Klientelisms, oligarhu iespēja pelnīt uz valsts īpašuma rēķina apmaiņā pret lojalitāti un drošību, – tā varētu aprakstīt Porošenko neapskaužamo izvēli pēc Krimas aneksijas un Krievijas algotņu izraisītā kara Donbasā. Taču Maidans bija ne vien Par Ukrainu Eiropā, bet arī Pret korumpēto eliti.

Ukraina ir spērusi vērā ņemamus soļus ekonomikas reformās, taču  panākumi korupcijas apkarošanas jomā ir pieticīgi. Transpearancy International korupcijas indeksa skalā Ukraina pakāpusies no bēdīgās 142. vietas 2014. gadā uz tikai mazliet mazāk bēdīgo 131. vietu 2016. gadā – turpat, kur Krievija (Latvija – 44. vietā, Igaunija – 22.). EK komisārs Valdis Dombovskis Rīgas konferencē Ukrainas ekonomikas reformas un progresu nosauca par “ievērojamu”. Jāatceras – tas sasniegts laikā, kad valsts austrumos ir karš, taču tieši nespēja ierobežot korupcija ir iemesls “nogurumam no Ukrainas”, kas aug Rietumos.

Ārpusnieks Saakašvili gubernatora amatā pilsētā, kura slavena kā korumpētākā valstī, narkotiku, cigarešu un cilvēku kontrabandas tranzītpunkts, cerēja salauzt veco tīklu pretestību. Turklāt Ukraina Saakašvili bija iespēja apliecināt savas līdera spējas un atgūt reputāciju pēc diezgan bēdīgā Gruzijas prezidentūras beigu posma.

Putins Saakašvili iecelšanu nodēvēja par spļāvienu visu ukraiņu sejā.

Saakašvili mantojums Odesā nav tikai laulību namiņš. Viņš daudz ko aizsāka: reformas un tīrīšanas ostā, muitā, policijā, remontēja ielas. Sāka reformas apgabala pārvaldē, iespējams, lai savā kontrolē pārņemtu visus apgabala varas zarus. Tieši šī pieeja – reformas savienojumā ar varas vertikāli un stingru kontroli – savulaik sekmējās Gruzijā.

Trieciens Saakašvili nodomiem bija “mīļā mēra” Genādija Truhanova – bijušā Krievijas armijas kapteiņa – pārvēlēšana Odesas pilsētas galvas amatā 2015. gada oktobrī. Saakašvili, un ne tikai Saakašvili, viņu apsūdzēja saitēs ar lokālo mafiju. Bija pārkāpumi vēlēšanu norisē un runas par “nozagtām vēlēšanām”. Saakašvili aicināja uz protestiem. Patiesībā šai brīdī Saakašvili Odesas stāsts beidzās. Vecā elite uzvarēja. Zaudējis pilsētu, Saakašvili zaudēja iespēju veikt reformu karagājienu pret korupciju.

Saakašvili atkal nonāca pasaules medijos dēļ trača Ukrainas Reformu padomes sēdē 2015. gada decembrī. Pārtraucis ietekmīgā Ukrainas iekšlietu ministra Arsēnija Avakova atskaiti par privatizāciju, Saakašvili viņam pārmeta noziedzīgu rīcību. Avakovs Saakašvili virzienā meta ūdens glāzi (trāpīja gan ārlietu ministram). Sekoja apzīmējumu apmaiņa. Ēzelis. Zaglis. Riebeklis. Klauns. Neradījums. Fonā skan Porošenko balss, kas lūdz nelietot krievu lamu vārdus. Saakašvili apsolīja, ka Avakovs sēdēs cietumā. Avakovs kliedza, lai Saakašvili vācas ārā no valsts.

2015. gada beigās Saakašvili nodibināja pretkorupcijas kustību Cleaning up Ukrain, pirmo mītiņu sasaucot Arsēnija Avakova dzimtajā Harkivā. Saakašvili teica dedzīgas runas par “vadošajiem korumpantiem”, tajās viņš pieminēja arī tā laika premjerministru Arsēniju Jaceņuku. Saakašvili arvien biežāk publiski kritizēja Kijevas oficiālo varu, kas, viņaprāt, nodevusi Maidana ideālus. Spriedze auga.

2016. gada novembrī Saakašvili atkāpās. Viņš apsūdzēja Petro Porošenko – prezidents personiski atbalstot korupciju un pārraugot sistēmu, kur kukuļdošana pārņēmusi visus valdības līmeņus. Oligarhi pievāc naudu, cerības un brīvību.

Novērtējums Saakašvili paveiktajam pusotra gada laikā gubernatora amatā ir pretrunīgs: korupcija ostā esot mazinājusies, bet varbūt tāpēc, ka Saakašvili cīņa bija publiska un korumpanti uz laiku piebremzējuši savas aktivitātes. Vieni uzskata, ka, būdams revolucionāru metožu piekritējs, Saakašvili ātri zaudēja interesi par piņķerīgu ikdienas darbu, institūciju nostiprināšanu un procedūru ieviešanau. Citi, tai skaitā pats Saakašvili, domā, ka visus viņa centienus bloķēja vecā elite un korumantu brālība. Iespējams, taisnība ir abiem.

Tbilisi. Septembra nogale

Tbilisi ir spoža. Balkoniem un kokgriezumiem rotātie koka namiņi, ja vēl noplukuši, izskatās romantiski, tomēr daudzi jau rūpīgi atjaunoti, bez eiroremonta brutalitātes. Saakašvili laikā tika sāktas atbalsta programma privātīpašniekiem. 21. gadsimta stikla brīnumceltnes, kaut izskatās kā svešķermeņi, nes daudzu pazīstamu pasaules arhitektu vārdus. Kolēģe Tiko vakariņās atsakās no vīna, jo policija ir modra un joprojām nav korumpēta. Bet tumsā Mtatsmindas kalnā pāri pilsētai izgaismojas pašreizējā Gruzijas “saimnieka” Bidzinas Ivanašvili stikla pils.

“Pirms Saakašvili nebija valsts. Te bija tumša un krimināla nekuriene,” saka taksometra šoferis. “Saakašvili  kriminālistus apkaroja, korupciju likvidēja, tagad te visi dzīvo uz Saakašvili sastrādātā.”

Prezidents Saakašvili

2012. gada Gruzijas parlamenta vēlēšanās Apvienotā Nacionālā kustība gatavojās nopietnai sacensībai, bet ne pārsteigumiem. Tā bija atkārtoti uzvarējusi gan nacionālajās, gan vietējās vēlēšanās un jau kopš 2003. gada veidoja valdības. Vēlēšanu konkurentam – miljardierim Bidzinam Ivanašvili, kas ar savu Krievijā nopelnīto naudu bija atgriezies Gruzijā, bija izdevies apvienot partijā Gruzijas sapnis neapmierinātos un daļu savstarpēji kašķīgo opozicionāru. Viņam noderēja arī iepriekšējo gadu “stratēģiskais ieguldījums”, maksājot pabalstus kultūras darbiniekiem un atbalstot kultūras iestādes. Viņš pretī Saakašvili reformām un rietumu orientācijai lika labas attiecības ar Krieviju, taisnīgumu un nabadzības mazināšanu. Saakašvili laikā sabiedrības nevienlīdzība bija ārkārtīgi augusi.

Neilgi pirms vēlēšanām parādījās atbaidoši kadri par vardarbību cietumā. Gruzija ir trešajā vietā pasaulē ieslodzīto skaita ziņā, daudziem cietumā ir radi un paziņas, izplatīta arī neticība tieslietu sistēmai un uzskats, ka ieslodzījums tiek izmantots, lai izrēķināties ar sāncenšiem.

Saakašvili partija Apvienotā Nacionālā kustība vēlēšanās cieta smagu zaudējumu. Viņam nepiedeva arī 20% teritorijas zaudēšanu Gruzijas – Krievijas karā 2008. gadā. Nostrādājis līdz prezidenta termiņa beigām, Saakašvili pameta valsti.

2009.gadā es vadīju starptautisku žurnālistu grupu, kuras mērķis bija izzināt Gruzijas mediju situāciju un sniegt ieteikumus politiķiem, valdībai, kas uzlabojams.

Gruzīni bija teicamnieki demokrātijas standartiem atbilstošu likumu pieņemšanā.

Tomēr aiz šīs pareizās ārienes bija skaidri nojaušamas īstās saites, kas nodrošināja ietekmi medijos. Domāju, arī tieslietu sistēmā. Ne visus kontrolēja Saakašvili un pie varas esošie, mediji bija sadalīti, bet visus, izņemot dažus mazietekmīgos, vienoja viens – mediji nebija redakcionāli neatkarīgi, tie apkalpoja savus saimniekus.

Lai reformētu Gruziju, Saakašvili bija uzbūvējis stingri kontrolētu varas vertikāli. Reformām bija jānodrošina atbalsts, šķiet, valdošie uzskatīja, ka tieši mediji un tieslietu sistēma ir divas galvenās jomas, kuras īpaši svarīgi paturēt kontrolē.

Beidzot savu darbu, mēs tikāmies ar prezidentu Saakašvili. Viņš nesen bija pārvēlēts. Paudām savas bažas par to, kā mediju atkarība kropļo demokrātiju. Īsi sakot, mūsu ieteikums Saakašvili bija sekojošs: pirmajā prezidenta termiņa laikā viņš  ierakstīja sevi vēsturē kā reformators, būtu lieliski, ja pēc otrā termiņa viņu atcerētos kā demokrātu. Tas nozīmētu – nevis stingru kontroli, bet gan spēcīgas institūcijas, tai skaitā – neatkarīgi mediji.

Prezidents mūs laipni un ieinteresēti uzklausīja. Bet, acīmredzot, mūsu padoms nelikās nedz viņa raksturam atbilstošs, nedz noderīgs.

Stingri kontrolēta varas vertikāle ir izdevīga tiem, kas ir pie varas. Ivanašvili varēja būt pateicīgs Saakašvili par atstāto mantojumu. Saakašvili sistēma vērsās pret Saakašvili. Pēc vēlēšanām tika apcietināti vairāki ietekmīgi Saakašvili līdzgaitnieki. Bija aizdomas, ka šie procesi bija politiski moivēti. Pats Saakašvili tika apsūdzēts cilvēktiesību pārkāpumos un valsts līdzekļu izšķiešanā. Gruzija prasa Ukrainai viņu izdot.

2016. gadā Gruzijas parlamenta vēlēšanās Saakašvili centās atbalstīt Apvienoto Nacionālo kustību un, kaut būdams Ukrainā, kļuva par vienu no vēlēšanas kampaņas sejām. Partija cieta vēl smagāku sakāvi, Gruzijas sapnis ieguva konstitucionālo vairākumu. 20 no Apvienotās Nacionālās kustības 27 parlamentā ievēlētajiem deputātiem ir izveidojuši jaunu partiju Kustība brīvībai – eiropeiska Gruzija un paziņoja, ka pārtrauc jebkādas attiecības ar Saakašvili. Redzamākie jaunās partijas biedri ir kādreizējie Saakašvili līdzgaitnieki.

Tomēr, lai cik bēdīga būtu Saakašvili Gruzijas ēras izskaņa, viņa nopelnus nav iespējams noliegt. Viņš caurkritušu valsti (failde state) atgrieza uz straujas attīstības ceļa, viņš mainīja Gruzijas identitāti un deva skaidru mērķi – Gruzijas rietumnieciskošana. Viņš deva cerību gan gruzīniem, gan plašākam reģionam, gan lika Rietumiem noticēt, ka atpalikušajā bijušās Padomju Savienības telpā ir nācijas, kas savu nākotni redz kā daļu no Eiropas. Viņš arī nodrošināja, ka pirmo reizi Gruzijas vēsturē varas maiņa noritēja bez vardarbības.

Saakašvili saka, ka Gruzijā atgriezīsies tikai pensijas gados. Diez vai agrāk tas arī būtu iespējams.

Opozīcijas līderis Saakašvili?

2017. gada septembrī Saakašvili kopā ar apņēmīgu vīru pulku pārrāva Ukrainas robežsargu ķēdi, lai atgrieztos valstī, kurā viņam atņemta pilsonība. Porošenko pieņēma šo lēmumu laikā, kamēr Saakašvili bija ASV, droši vien cerēdams, ka tā atturēs savu politisko konkurentu no atgriešanās. Prezidents pārrēķinājās – pilsonības atņemšana izskatījās pēc politiskas vajāšanas un cēla Saakašvili popularitāti. Bet tas, cik viegli Saakašvili pāri robežai iesoļoja Ukrainā, lika Porošenko izskatīties vājam.

Saakašvili sola apvienot opozīciju un vēlas panākt pirmstermiņa vēlēšanas.

Viņš apceļo Ukrainas pilsētas, aicina uz mītiņiem un mobilizē protesta elektorātu. Saakašvili bieži redzams Kijevas un citu pilsētu ielās, taisa selfijus ar jauniešiem, bučo uz vaiga sirmas kundzes, viņam ir savs TV šovs. Gavilējošs pūlis un starmešu gaisma ir Saakašvili nepieciešams dopings – veselīgai enerģijas apmaiņai un uzlādei. Viņa retorikai – austrumos iet bojā jūsu dēli, kamēr korumpētie oligarhi un politiķi iedzīvojas, rod dzirdīgas ausis. Viņš ir izveidojs partiju Jauno spēku kustība.

Šobrīd Saakašvili nav nevienas valsts pilsonības, par robežas šķērsošanu viņš ir samaksājis administratīvo sodu un pieprasījis patvērumu Ukrainā. Ukrainas ģenerālprokurors ir diezgan nepārprotami izteicies, ka izdot Saakašvili Gruzijai neļauj starptautiskie noteikumi.

Saakašvili bija iespēja palikt ASV, rakstīt atmiņas, vēl kādu laiku sniegt labi apmaksātas runas un cienāt ar grilu ASV senatorus un dažu bijušo prezidentu. Taču tas nevarētu gandarīt viņa kaislīgo raksturu.

Saakašvili ir 49 gadi. Viņš nav vairs tas jaunais cilvēks, kurš 2003. gadā ar sarkanu rozi rokās, gavilējošu ļaužu pavadīts, ielauzās Gruzijas parlamenta zālē un sauca Ševardnadzem: “Atkāpies!” Bet dedzība, gatavība cīnīties un enerģija ir palikusi. Viņš ir impulsīvs, neaprēķināms, bet apņēmīgs. Kaut arī viņa partijas reitings ir tikai daži procenti, pats Saakašvili ir tikpat populārs kā viņa galvenais politiskais pretinieks Porošenko.

Tas, vai Saakašvili izdosies apvienot opozīciju un gūt ietekmi Ukrainas nacionālajā politikā, ir tikpat neskaidrs, cik skaidrs, ka viņš neatkāpsies. Viņa vētraino populismu ar neuzticību vēro jaunie intelektuāļi – opozicionāri, bet neapmierinātos un protesta gara pilnos viņš pievelk.

Saakašvili par sevi saka, ka ir kareivis, kas soļo, kamēr spēj, un pēc tam tik ilgi, cik nepieciešams. Viņš ir nolemts cīņai līdz galam.

 

Autore ir Baltijas – Melnās jūras alianses valdes priekšsēdētāja