Latvijas Radio efektivizētāja 5

Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne. Foto: Ieva Čīka, LETA
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Jaunieceltā Latvijas Radio (LR) valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne (45) rada stipra un mērķtiecīga cilvēka iespaidu. Viņa savulaik ir bijusi valsts sekretāra Edgara Rinkēviča vietniece Aizsardzības ministrijā, strādājusi Valsts kancelejā, bijusi padomniece premjerministram Andrim Šķēlem, desmit gadus nostrādājusi ziņu aģentūras LETA vadībā. Aptuveni gadu pēc īpašnieku maiņas pavasarī zaudēja darbu.

Pirms došanās uz darbu Latvijas Radio Klapkalne saņēmusi neizpratnes pilnus jautājumus – kam viņai to vajag, kāpēc dodas uz “čūsku midzeni”, jo publicitāte briesmīga, alga tādam amatam – nekāda. Taču viņas dzīve balstās uz principiem, ka kaut kas ir sabiedrībai jādod. Un šāda došanas vieta var būt arī radio. Viņa teic, ka jaunais darbs dod iespēju saredzēt cilvēkus, tā ir iespēja katrā cilvēkā ieraudzīt skaisto, nevis “čūsku midzeni”, “jo tāda ir radio reputācija, un tas nav patīkami”.

Kāpēc Klapkalne kandidēja uz Latvijas Radio valdi un kas būs viņas pirmie darbi radio, Ir valdes priekšsēdētāju iztaujāja 5.oktobrī.

 

Jums bija tikšanās ar Radio kolektīvu. Kāda tā bija un ko jautāja darbinieki?

Kā tā noritēja, jāvaicā pašam kolektīvam, jo viņi to vislabāk var novērtēt – viņi valdes ir redzējuši nākam un ejam. Līdz ar to viņiem varētu būt visobjektīvākais viedoklis.

Varbūt šovakar tā neizskatās, bet uz šo uzņēmumu nāku tiešām ļoti atpūtusies, principā no mana viedokļa – ar mieru un mīlestību, līdz ar to neko tādu [sliktu] no kolektīva nejutu. Jautājumi bija valīdi [pamatoti], es atvainojos par savu valodu, jo uz dienas beigām man jau sāk trūkt vārdu visās valodās. Varu saprast, ka kolektīvs ir noguris no nemitīgām pārmaiņām un pēc tam to nerealizācijas. Līdz ar to es nejutu pret sevi kaut kādu baigo uzbrukumu.

Šoreiz valdes konkursa kandidātiem nebija iztaujāšana kā iepriekš, programmas un pārmaiņu vīzijas skaidrošana. Kādu jūs redzat radio attīstības vīziju? Vai ir jau skaidri pirmie darbi, kas jāpadara?

Tie, manuprāt, jau tika reflektēti pirmajā preses konferencē pēc mūsu [ar Mārīti Tukišu] iecelšanas amatā. Ir arī konkrēti uzdevumi no NEPLP puses. Nākamo nedēļu laikā mums ir jādod savs redzējums par sabiedrisko pasūtījumu, lai var veikt kādus strukturālus pārkārtojumus, jo nākamā gada budžets būs [gatavs] pēc diviem mēnešiem.

Ir noticis tā, ka es šīs strukturālās reformas valsts pārvaldē esmu veikusi daudz plašākā mērogā. Pieļauju, ka citiem kandidātiem tāda pieredze varēja arī nebūt. Attiecībā uz darba samaksu [radio] ir tā, ka vienmēr jābūt skaidrai sistēmai un struktūrai. Un pamatprincips ir tāds, ka alga pret bonusu daļu nevar būt lielāka kā, teiksim, 70% pret 30%. Pilnīgi noteikti – ne otrādi. Līdz ar to te darbojas parastā loģika – noteikti ir jāiet cauri amatu izvērtēšanai, amatu aprakstiem, visa sastrukturēšanai un sakārtošanai vienotā sistēmā. Tā viss veidojas, arī likmju noteikšana.

Tas nozīmē, ka tie, par kuru lielajām piemaksām pie algas NEPLP pārmeta iepriekšējai valdei, uz tām vairs var necerēt?

Par to vispār nav runa! Saprotu, ka tik, cik es pāris dienās esmu redzējusi, amatu apraksti veidoti tā, ka liela daļa šo pienākumu amatu aprakstos nepastāv. Ja naudas lielāko daļu cilvēks saņem par papildu pienākumu veikšanu, tad, pieņemu, viss ir jāpārnes otrādi – amatu aprakstā ir darbu lielākā daļa un motivējošajā paliek tikai kāda [neliela] daļa. Tas ir loģiski.

Vai tas nozīmē, ka šādām izmaiņām būs vajadzīga lielāka budžeta nauda algām?

Par to man ir grūti spriest. Ja ir apstiprināti papildu līdzekļi, neredzu iemeslu, kāpēc algu daļu nevar uztaisīt sakarīgāku. Tai pašā laikā izskatās un pēc tiem kilogramiem papīru, kas uz mana galda nogruva divu dienu laikā, ir skaidrs, ka tiek tērēts ļoti liels administratīvais resurss, lai katru mēnesi gatavotu pieprasījumus par šīm te piemaksām, par visādiem citiem sīkumiem. Protams, prēmijām ir jābūt – reizi pusgadā vai gadā, tas ir loģiski. Bet, ja tas ir kā normāla rutīna katru mēnesi 300 cilvēkiem, tas vienkārši nav efektīvi.

Vai domājat arī kaut ko mainīt radio programmās?

Patlaban tas jāskatās sabiedriskā pasūtījuma kontekstā. Tāda uzstādījuma mums kā valdei pašlaik nav. Ir lūgts programmu direktoriem iesniegt priekšlikumus. Programmu direktoriem, domāju, ievērojot visu redakcionālo neatkarību, vislabāk vajadzētu zināt, ko viņi redz, vai nākamgad ir kāda specifiska vajadzība.

Līdz ar to tam ir jānāk no darbinieku puses. Kā jau teicu pirmajā preses konferencē – mums ir kaut kāds redzējums, bet būtībā Latvijas Radio strādā tik daudz cilvēku ar tādu [milzīgu] pieredzi, ka būtu dīvaini, ja viņiem nebūtu pašiem sava redzējuma.

Kas jums pašai ir mīļākie radio raidījumi?
Vai jūs domājat, ka man vēl ir laika klausīties radio raidījumus? (smejas) Man nav iespēju klausīties radio un nav arī tas vecums, kad paralēli varēju klausīties radio. Vairs pat arī fonā neklausos, pat māju tīrot ne. Kaut kā tā ir noticis. Tikai braucot automašīnā klausos, un tad arī tikai ārzemju mūziku.

Kāpēc?

Lai tas iespējami mazāk mani traucē. Klausoties latviešu mūziku vai arī krieviski un saprotot vārdus, no tās nevar abstrahēties. Klausos mūziku tikai angliski. Viena iemesla dēļ – lai nejauc laukā manas domas.

Par ko jūs domājat?
Par visu ko, un šobrīd vēl nāk klāt tas, ka daudz laika, braucot mašīnā, veltu telefonsarunām.

Aizbraucot uz laukiem, protams, fonā noteikti dzirdu LR2, kas skan praktiski visur. To nevar neklausīties un nākas dzirdēt ik pa laikam, kā jau vairākumam cilvēku. Pie mammas dzirdu LR1 – tā ka nav jau tā, ka neko nedzirdu.

Bet esmu no tiem cilvēkiem, kuri gribētu, lai radio saturs būtu pieejams uz pieprasījumu. Šodien satura redaktoru sapulcē teicu – saprotu, ka tiek saražots ļoti daudz satura, daudz un kvalitatīva, bet tas vienkārši tiek izšauts kā salūts un pazūd. Ja kādam gribētos noklausīties kaut ko vēlreiz, es pat nezinu, kur to meklēt. Tā ir viena no lietām, par ko radio ir jādomā tālāk, domājot par nākotni.

Vai runa ir par radio digitalizāciju vai par arhīva pieejamību?

Arī par arhīvu, par to, ka vari pēc atslēgvārdiem atrast kādu raidījumu, interviju, ja to gribas noklausīties pēc gada. Tam ir jābūt.

Vai tas varētu būt viens no jūsu vīzijas punktiem?

Jā.

Atgriezīsimies pie tā, kāpēc pieteicāties kandidēt uz radio valdi.

Man ir svarīgi, lai tā būtu iestāde vai uzņēmums, kurā ir iespēja veidot nopietnu pārmaiņu politiku. Ne to politiku, kur ir politika, bet izdomāt kaut kādas lietas, kā tās risināt valstī vai uzņēmumos uz priekšu. Esmu beigusi arī zviedru [Rīgas Ekonomikas] augstskolu, un es varētu strādāt kādā ražotnē. Bet man tas nav interesanti, jo tur ir tikai tā viena puse – procesi, ražošana. Šeit ir pilnīgi cita lieta, te ir plašāki apvāršņi, kaut vai iespēja pateikt, ka var tā un tā, vai uzzināt par lietām, par kurām nezināju. Tas ir ļoti būtiski.

Otra lieta ir, ka Latvijas Radio ir speciāla vieta Latvijas valsts vēsturē, arī tagadnē un vēl jo vairāk, ceru, nākotnē.

Kad viss te [radio] juka, pēdējā laikā man bija ļoti nopietnas pārdomas – vai man to vajag? Ir skaidrs, ka šī nav viegla pozīcija. Situācija, kurā esmu apstiprināta, nav ne tā vieglākā, ne patīkamākā. Ir ātra iespēja tikt diskreditētam. Tas viss rada pārdomas – vai to vajag? Varbūt izklausīsies ļoti iedomīgi, bet tas tā nav domāts, – es ļoti apdomāju un sapratu, ka to varu izdarīt. No tāda viedokļa šī iespēja ir ļoti skaista.

Trešais aspekts ir iespēja, lai sevi arī pilnveidotu. Lasīju [Imanuela] Kanta Praktiskā prāta kritiku – tur ir tas morālais kodekss un viss pārējais. Tas saslēdzās ar to [atgadījumu], kad, tikko pieteicos bezdarbniekos, sieviete, kas apstiprināja manu [bezdarbnieka] statusu, jautāja – ko jūs gribētu tālāk darīt, ko mums jums piedāvāt. Un es teicu: piedāvājiet man valdes priekšsēdētāju kādā medijā! Biju to pateikusi, un šī pozīcija parādījās. Tad es nodomāju – kāpēc to pateicu? Biju to vienam cilvēkam pateikusi, un, arī vienam cilvēkam kaut ko pasakot, solījums ir jāpilda. Tā ir būtība – vai tu justos komfortabli, ja tagad vēl pāris mēnešus dzīvotu bez darba? Bija jau labi – man bija saplānoti darbi uz priekšu, bija plašs grāmatu saraksts, ko gribētu izlasīt. Bet nostrādāja tas, ka [tad] es justu, ka te kaut kas grauž…

Vai tā bija kā zīme?
Kaut kā tā… Protams, ka cilvēkam pašam ir jāizdara izvēle, bet ir situācijas, kurās tu saproti, ka pats esi devis solījumu. Man tieši 5.oktobrī būtu bijis jāiet uz bezdarbniekiem. Un ko es viņai [darbiniecei] teiktu – ka es pieteicos šim konkursam.

Tie motīvi un iemesli, kāpēc mēs kaut ko reizēm darām vai nedarām, dažbrīd ir tik dīvaini.

Ziņu aģentūrā LETA jūs strādājāt 10 gadus. Tas ir ilgs laiks.

Tas ir ilgi, tā ir mana ilgākā darbavieta.

Vai LETA izdevās sasniegt arī savus mērķus vai tikai īpašnieku mērķus?

Jebkuram vadītājam ir jāsaprot, ka viņš ir triju kungu kalps – ir jāsabalansē prasības ar īpašniekiem, ar darbiniekiem, ar klientiem. Viens pats nevar savu redzējumu īstenot — tad tev pašam jābūt vismaz [uzņēmuma] īpašniekam. No sakārtošanas viedokļa, no uzbūves, no dokumentu aprites – pilnīgi noteikti man izdevās to panākt. Izdevās īstenot vairākas labas lietas, kuras nevarēja prognozēt, kad sāku tur strādāt. Tas ir digitalizācijas virziens un zinātniskā [mākslīgā intelekta] laboratorija, par kuru tagad daudz runā saistībā ar valodas pētījumiem un visu pārējo. Tās ir ļoti labas lietas, kas vedīs tālāk.

Vai zinātniskās laboratorijas ideja bija jūsu?

Tā izauga no projektiem, kas bija iesākti pirms tam, no iepriekšējās sadarbības. Ja es būtu izdomājusi – gribu laboratoriju, tas būtu stulbi. Tur apakšā bija pētījumi un sadarbība ar zinātniekiem, kas pārtapa šajā laboratorijā. Visa projektu rakstīšanas prasme nāca no manis, jo valsts pārvaldē biju to darījusi. Tagad tur [LETA] ir cilvēki, kas to māk paši, un tas ir ļoti forši. Ar realizāciju ir tā, ka vienmēr kaut kā nedaudz pietrūkst. To var redzēt arī Latvijas Radio – kaut vai [tajā], kādā stāvoklī ir šī ēka. Visur ir ļoti sarežģīti – kā panākt attīstību ar ļoti minimāliem resursiem?

Kā vērtējat LETA ziņu kvalitāti? Laba, slikta?
Tur arī jāskatās uz resursiem. Ir jautājums – kādus un cik kvalitatīvus cilvēkus var algot. Nebūsim naivi – ziņu aģentūra žurnālistiem ir ieejas pozīcija mediju biznesā. Līdz ko žurnālists ir izaudzināts, viņš startē uz citiem medijiem. Tas [medijā] ilgstoši nav mainījies. Kvalitāte vienmēr varētu būt labāka, ja būtu augstāks atalgojums un viss pārējais. Domāju, ka LETA ir bijusi spēcīga un ir tāda arī tagad. Informācijas aprites ātrums pēdējos gados arī ir nežēlīgi audzis. Bet, ja tu esi avots citiem medijiem, tad fakti ir jāpārbauda. Tas ir ļoti labs standarts, pie kā ir jāturas.

Par Latvijas Radio saturu arī domājat līdzīgi? Vai jūs gribētu dot padomus satura veidošanā?

Laikam šobrīd neesmu informēta par to, kādi ir šie [LR ziņu] kritēriji, vai tie tiek ievēroti. Uz to es nevaru atbildēt, bet ka tiem ir jābūt – skaidra lieta. Kopumā LR žurnālistikas līmenis ir ļoti augsts. Taču nekas nav tāds, ko vēl nevarētu pilnveidot.

Ko domājat par bijušās LR valdes locekles Sigitas Roķes ideju ieviest visa radio galveno redaktoru?

Mani nedaudz mulsina tas, ka valdē būtu par saturu atbildīgais valdes loceklis, gan arī galvenais redaktors. Tas patlaban ir diskutablākais jautājums – vai to vajag? Bet principā es domāju, ka tur ir racionālais pamats, kāpēc tas ir nepieciešams, jo sadarbība ir jāpilnveido arvien vairāk. Kanālos ir daudz satura – kā to pārskatīt, tas ir izaicinājums. Es teiktu, ka tā ir ļoti laba ideja, bet ir jāskatās, vai to šobrīd ir iespējams realizēt. Domāju, ka nē. Un tas ļoti lielā mērā ir saistīts ar to, kurš būs trešais radio valdes loceklis (atbildīgais par saturu vēl tiks izraudzīts konkursā – red.).

Kā redzat valdes sadarbību ar NEPLP?

Man ļoti nepatīk šis [skandalozais] fons, kas ir radies, jo tas neveicina uzticēšanos nevienai no pusēm. Ne radio, ne NEPLP. Zaudē abi. Abas puses zaudē reputāciju, un pati svarīgākā ir radio reputācija. Man nav pierādījumu, cik kurš un kādas intereses te lobē, varbūt tādi ir radio žurnālistiem. Neredzu pamatu, kāpēc [konflikts ar NEPLP] ir tā eskalējies. Tepat blakus ir Latvijas Televīzija, kur tāda līmeņa un skaļuma komunikācijas, manuprāt, nav. Tas nozīmē, ka var ar viņiem [NEPLP] sastrādāties.

Varbūt LTV tas ir latenti?

To es nezinu. Un es arī nezinu par pagātnes iemesliem. Bieži vien šādos gadījumos nostrādā arī personālijas. Visu laiku atrasties kara stāvoklī ar kādu – tas vienkārši apēd ļoti daudz laika. Patiesībā tas nozīmē, ka radio cilvēki nedara to, kas viņiem būtu jādara – jāstrādā sabiedrības interesēs. Ja tu visu laiku strīdies, laiku pa laikam ēteru piesārņo ar savu problēmu izklāstu, tas nevienam nepalīdz. Jo cik uzņēmumos nav savu problēmu? Vai ir pareizi tā [stāstot publiski ēterā] šos jautājumus risināt, neesmu pārliecināta.

Tad jau jūs radio tomēr klausījāties.

Konkursa laikā es, protams, centos vairāk ieklausīties. Izmantot raidījumus [stāstot par savām problēmām] ir liela privilēģija, bezmaksas PR, jo citu uzņēmumu vadītājiem šādas iespējas nav.

Vai uzskatāt, ka šī sava ķēķa iznešana ēterā bija ētikas pārkāpums?

Es teiktu, ka ir ļoti jāizvērtē, cik lielā mērā tas ir interesanti sabiedrībai. Ja es kā nodokļu maksātājs skatītos uz šo no malas – ka man ir iespēja iziet ēterā un dabūt PR divās dienās tādu, kādu neesmu dabūjusi iepriekšējos 20 gados, es teiktu – super, man patīk! Bet vai tas patīk arī nodokļu maksātājiem? Par to radio ir ļoti nopietni jādomā. Tā ir daļa no manas dienaskārtības.

Vai to teicāt darbiniekiem?

Tik daudz kā tagad aci pret aci mēs nepaspējām izrunāties, bet kādos mirkļos ar kādu pēdējās divās dienās esmu teikusi. Jautājums ir – vai kādam no žurnālistiem ir pierādījumi tām lietām, kuras viņi pārmet [NEPLP]? Ja ir, tad ir jārīkojas. Ja tā ir savas pozīcijas demonstrēšana, nezinu, vai tas ir pareizi. Kā zināms, ar avīzi var ne tikai mušu nosist. Tad ir jautājums – kāds ir mērķis, kurš ir patiesais labuma guvējs, ka NEPLP naidojas ar radio, vai radio vadība naidojas ar darbiniekiem. Kuru tas interesē? Manuprāt, te ir arī ļoti daudz sazvērestības teorijas. Tas reāli grauj darba aktivitāti, laiku un klimatu organizācijā, attiecības ar sadarbības partneriem.

Vai domājat, ka jums izdosies veicināt uzticību un stabilitāti radio?

Es ļoti uz to ceru. Pretējā gadījumā – ko tad es te vispār daru!

Mana īpašība ir tāda, ka nepiedalos un neklausos intrigās. Man tas nav interesanti, neredzu šiem aizmuguriskajiem gājieniem jēgu.

Vēl no NEPLP izskanēja pārmetumi par radio sponsorēšanas līgumiem – vai domājat to mainīt?

Primāri mēs esam tikuši skaidrībā, ka reklāmas nodaļa ar to nenodarbojas. Jātiek būs skaidrībā, kādi raidījumi sponsorēšanai ir pieejami, kādi ir nosacījumi, jārunā ar sadarbības partneriem, ko viņi var vai nevar īstenot.

Tā ka neredzat, ka radio varētu pilnībā atteikties no sponsorētiem raidījumiem?

Pagaidām nav bijis iespējams iepazīties ar šo plānojumu. Būs jāskatās, bet tas būs jādara.

Kā redzat sadarbību ar LTV? Vai ir kādi plāni?
Latvija ir tik maza, ka ir jāspēj sadarboties ar ļoti daudziem, ar citiem medijiem arī – ne tikai LTV. Tas ir nepieciešams, jo var būt interesanti kopēju tēmu pacelšanai, kopējiem raidījumiem. Saprotu, ka iestrādes ir, bet to var pilnveidot vēl tālāk.

Ko tas nozīmē, sadarboties arī ar komercradio?

Man bija tāda doma, tas laikam bija manā vīzijā, kādu vienu konkrētu lietu risināt kopā. Piemēram, mēs izstrādājam darba samaksu, mums būs kaut kāds amatu klasifikators. Kāpēc mēs ar to nevarētu dalīties arī ar privātu mediju? Nodokļu maksātāji par to jau būs samaksājuši, tas nav unikāls produkts, kas lietojams tikai viena radio vajadzībām. Tas var noderēt arī citiem medijiem. Tiek darītas lietas, kas var būt labas arī citiem.

Jūs runājat tikai par amatu klasifikatoru vai arī par raidījumiem?

Gan, gan. Arī tīri par satura lietām var skatīties. Kaut kāda sadarbība jau notiek. Problēma ir tāda, ka saturs tiek saražots ļoti daudz, bet tā tālākā nonākšana pie patērētājiem ir diezgan limitēta. Tikai lineārais radio [mūsdienās] ir ļoti šauri. Arī portāls Lsm.lv daudz ko neaptver. Varētu skatīties, kā to pilnveidot. Nezinu, vai kāds gribētu sadarboties, bet, manuprāt, tā būtu laba doma. Tas cross selling [papildu produktu piedāvāšana esošajiem klientiem] jau notiek daudzkur.

Kā tajā ir iesaistīta ekspluatācijā nenodotā Multimediju studija?

Patlaban tā nekur nav saķēdēta, jo tā radio darbību ne traucē, ne uzlabo. Tās izmantošana varētu būt vairāk gan LR5, gan Lsm.lv. Arī LTV vajadzībām, ja tas būtu nepieciešams.

Kā risināsiet radio specifiski tehniskos jautājumus?
LR ir tehniskais direktors un ļoti daudz cilvēku, kuri to spēj. Tie ir labākie speciālisti par skaņām un aparatūru. Es domāju, ka mans padoms tur nevienam nav vajadzīgs. Bet es izteicu arī bažas – ja ņemam valdē trešo cilvēku [atbildīgu] par saturu, tehniskais jautājums valdes līmenī ir nosegts visšvakāk.

Jums ir milzīga pieredze valsts pārvaldē.

Jā, biju arī [premjerministram Andrim] Šķēlem padomniece.

Kāpēc ar šādu karjeru jāiet darbā radio? Var iet politikā, meklēt darbu ministrijā.

Politikā noteikti nē, man patīk strādāt reāli. Visu laiku nodarboties ar PR nav mans lauciņš, kas aizrautu. No tāda viedokļa ministra postenis man nederētu. Es drīzāk domāju, ka varētu vadīt [ministrijas] nodaļas.

Kas bija visinteresantākā darbavieta?

Viskolorītākā bija Aizsardzības ministrija. Tas laiks, kurā strādāju (90. gadu beigas – red.), vadības komanda ar Edgaru Rinkēviču. Viņam bija 24 gadi, man – 25. Tikko no Latvijas bija izgājusi laukā [Krievijas] armija, bija jārisina finanšu jautājums ar iepirkumiem un [armijas] īpašumiem. Tur piedzīvoti skaisti brīži.

Rinkēvičs mani pēc konkursa izturēšanas ieaicināja savā kabinetā un teica: tev būs sava mašīna, šoferis un darba kabinets. Kad pirmajā dienā ierados savā darba kabinetā, [ieraudzīju] – restots logs priekšā, [padomju laika] metāla seifs, divi kantaini darba galdi. Un tas bija tieši pēc [darba] Civildienesta pārvaldē Raiņa bulvārī 5, kurā bija [paveikts] skaistais remonts! Ko es te varu izdarīt? Man pat kompjūtera te nav! Man nekā nav! Rinkēvičs, apsveicot ar amatu, teica, ka pirmais darbs man būs izkarot sev kompjūteru un izremontēt telpas. Aizsardzības ministrija tomēr ir otrā Ārlietu ministrija! Tur nevar būt telpas ar caurumu grīdā [kā tas bija] Valdemāra ielas namā, kur [pirms ministrijas] atradās Baltijas kara apgabals.

Nākamais [iespaids] – ieklibo manā kabinetā [Aizsardzības ministrijā] viegli kontuzēts karavīrs un redz – blondīne atnākusi uz darbu. Viņš saka – te viens tikko pakārās, tev to vajag? Viņam bija taisnība – tiešām tā bija noticis saistībā ar Katrim Stella darījumu (90. gados Latvijas bruņotie spēki noslēdza līgumu ar Slovākijas firmu Katrim Stella par ieroču iegādi Zemessardzes vajadzībām 3,9 miljonu dolāru apjomā, bet tika iepirkti nekvalitatīvi ieroči – red.). Tā bija mana pirmā nedēļa. Toreiz ministrijā dokumenti zuda, tie tika rakstīti ar roku. No šāda viedokļa skatos tagad uz LR un smaidu – ir daudz kas līdzīgs.

Kāpēc radio ir palicis tik nožēlojamā situācijā?

Man ir grūti pateikt, kāpēc iepriekšējie uzņēmuma vadītāji ēku ir nolaiduši. Esam neatkarīgi jau vairāk nekā 25 gadus, bet, ieejot nav sajūtas, ka tas ir Latvijas Radio. Nav skaidrs, kāpēc radio nav remontēts kopš 60. gadiem. Jā, mēģina pieremontēt pa vienai telpai, bet kopskats ir tāds, kā uz veca lupatu deķa liek ielāpus.

No tāda viedokļa jūtos [Latvijas Radio] atgriezusies pagātnē. Eiroremonta tur nav, un nesaku, ka ir jābūt, bet pieklājīgām biroja telpām gan jābūt. Jo primārais ir cilvēki, nevis telpas. Kā cilvēki jūtas, tur strādājot? Nepietiek, ka ir kašķi par algām… Radio strādā tikai patrioti, kuri strādā idejas labā. Viņiem ir iekšas to darīt. Taču ilgtermiņā tādā vidē nevar iztikt. Tā nav skaista.

Jums ir kāda interesanta aizraušanās – jūs dejojat. Kas tās ir par dejām?

Dejoju sporta dejas. Tā ir mana mūža mīlestība, jo sākotnēji gribēju stāties Konservatorijā uz deju vadītājiem. Pirms sešiem gadiem atsāku nopietnāk trenēties sacensību režīmā. Joprojām jūtu, ka varu daudz izdarīt iepretim tām jaunajām meitenēm, kas mani māca [dejot]. Cilvēks var izdarīt ļoti daudz ko. Visvieglāk ir pateikt – esi par vecu. [Dejošanai] stop teikšu tad, kad profesionāli vairs nevarēšu izdarīt. Bet tagad jūtu arvien vairāk spēka, dejošana dod izkustēšanos pāris reižu nedēļā. Dejas man palīdz restartēties, jo dejojot tu nevari domāt par kaut ko citu, jāseko līdzi soļu skaitam, lai nedabūtu [pa galvu] no partnera un trenera. (Klapkalne savā vecuma grupā sporta dejās pasaulē ir topa 25 – red.)

Ko jums dod tas, ka esat arī Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzē?

Ticības lieta man ir no Atmodas laika, ne no bērnības. Mērķis man nebija meklēt mieru, tas man dod regulāri iespēju kādu brītiņu kaut ko pārdomāt. Visiem taču liekas, ka visa centrā esmu es, jādara tā, kā gribu es. Bet te tu skaties drusku no malas, kas varētu būt tava vieta dzīvē.

Komentāri (5)

Drosma 15.10.2017. 21.12

kā es sapratu no šīs intervijas – Latvijas Radio tiks pārvērsts par tādu pašu dārzeni kā LTV1 – ka Latvijā viss ir tika skaisti, tik labi, ka reku paskatieties, kā Indijā cilvēki cieš un reku mūsu ģeniālie pavāri , cik garšīgi gatavo .

Kamēr IR žurnālisti cīnās, lai tiktu atzīta valsts izzgašana, tikmēr oligarhi realizē valsts komu – miris nav, elpo, it kā funkcionē – nav ne miris, ne īsti dzīvs

Skumji – lai neteiktu vairāk

Cik tur Latvijas valsts simtus tūkstošus tērēs Londionas grāmatgadatirgum, lai parādītu cik fantsastiska mums valsts un cik ģeniāli rakstnieki – kā prot vaidēt, kā kaut , ka krievi mūs mocīja un kā klusēt par pašu kungiem …

Nu labi – nedomāju , ka ir iespējams apturēt no kalna lejup ritošus ratus – viena lieta , ka var savainoties, bet otra lieta – var beigts noiet

+1
0
Atbildēt

0

edge_indran 15.10.2017. 21.57

Una Klapkalne:” Vai jūs domājat, ka man vēl ir laika klausīties radio raidījumus? (smejas) Man nav iespēju klausīties radio un nav arī tas vecums,….”
======================================================================================
Klausās, lasa, skatās Leta monitoringa darbinieki, jo hibrīdkara apstākļos vienus LR-2 šlāgerus nevar klausīties, LR vadības tak’ vajag precīzāk zināt – cik stundas Tompsons slavēja Stambulas konvenciju, cik reizes Liniņš atmaskoja Kremļa propagandistus? LR ēkas pašreizējais “nespožais” fiziskais stāvoklis nav nejaušība, tā ir likumsakarība. Ja arī šogad 11.novembrī tiks daudzināti Rietumu brīvprātīgo armijas grāvēji un vācu baronu bandu patriecēji no Latvijas 1919.g., tad LR vēl ilgi “staigās pastalās”, bet neviens Rinkēvičam līdzīgais “no skapja” neiznāks. Jaefektivizējas Rietumu vērtību intensīvākas propagandēšanas virzienā, jāizrāda pašu iniciatīva, nav jāgaida kādi tur “sabiedriskie pasūtījumi”. Pastāvēs, kas pielāgosies globalizācijai amerikāņu mērcē!

0
0
Atbildēt

0

edge_indran 14.10.2017. 18.15

“…Jautājumi bija valīdi [pamatoti], es [U.Klapkalne] atvainojos par savu valodu, jo uz dienas beigām man jau sāk trūkt vārdu visās valodās.
======================================================================================
LR darbinieki, saudzējiet izzūdošās Latvijas vidusšķiras pēdējos priekšniekus, nākamie var vairs nebūt vietējie kadri!
p.s.
“Man ir grūti pateikt,…” Pēc 100 gadiem kāds pētnieks, strādājot ar efektivizēto LR arhīvu (Tomsona “pērlēm” vai Liniņa “dimantiem”), iespējams, atšifrēs LV politiķu “putnu valodu” (H.Tumans) – noskaidros tos patiesos iemeslus. Pagaidām laižamies globalizācijas straumē,bet ar katru dienu tuvāk “Nāves salai” (V.Kairišs).

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu