Diena: 13. oktobris, 2017

Pētersone-Godmane kļūs par “Latvijas gāzes” meitasuzņēmuma vadītāju

Bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, kurai šo amatu nācās pamest dēļ nepagarinātas pielaides valsts noslēpumam, visticamāk, kļūs par “Latvijas gāzes” meitasuzņēmuma “Gaso” valdes priekšsēdētāju, piektdien vēsta Latvijas Televīzija.

Šī akciju sabiedrība tiks dibināta gada beigās un būs no “Latvijas gāzes” nodalīts sadales pakalpojumu operators.

“Latvijas gāzes” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis stāstīja, ka uz topošā uzņēmuma valdes priekšsēdētāja amatu esot vairāki kandidāti, bet reālākā esot tieši Pētersone-Godmane.

Savulaik neoficiāli izskanēja, ka tieši Pētersones-Godmanes un viņas vīra, ekspremjera Ivara Godmaņa visai ciešā draudzība ar Savicki bijis viens no iemesliem, kāpēc viņai vairs netika pagarināta pielaide valsts noslēpumam.

Pētersonei-Godmanei šā gada pirmajā pusē netika pagarināta pielaide valsts noslēpumam, tāpēc 8.jūnijā pēc abpusējas vienošanās viņa pārtrauca pildīt valsts sekretāres amatu Iekšlietu ministrijā.

“Pasažieru vilciena” jaunais vadītājs būs Rodžers Jānis Grigulis

Par AS “Pasažieru vilciens” jauno valdes priekšsēdētāju kļūs pašreizējais AS “Latvijas dzelzceļš” padomes loceklis Rodžers Jānis Grigulis, ziņo LETA.

1977.gadā dzimušais Grigulis ieguvis maģistra grādu sociālo zinātņu vadībzinātnēs Latvijas Universitātē.

Grigulis “Latvijas dzelzceļa” padomē tika iecelts pagājušā gada vasarā. Līdz tam viņš darbojās uzņēmējdarbībā, bijis vairāku uzņēmumu – SIA “Comperio”, SIA “Plosti”, SIA “Baltic Wood House”, SIA “Bel Canto” – līdzīpašnieks un amatpersona – “Comperio” ārštata konsultants un valdes loceklis, “Plosti” finanšu un menedžmenta konsultants, uzņēmuma “Baltic Wood House” valdes loceklis un finanšu direktors, “Bel Canto” finanšu direktors.

“Pasažieru vilcienā” aģentūrai LETA pavēstīja, ka Grigulis amatā apstiprināts uz pieciem gadiem. Viņš ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu vadībzinātnēs Latvijas Universitātes Starptautisko ekonomisko attiecību katedrā, kā arī izglītojies starptautisko darījumu, mārketinga un konkurences jomā Sorbonnas universitātē (Francija).

Grigulis bijis līdzīpašnieks teritoriālās plānošanas, būvniecības un tūrisma nozares uzņēmumos, pārvaldot to finanšu vadību, biznesa stratēģiju izstrādi, loģistikas vadību un Eiropas Savienības struktūrfondu piesaistes procesus. Būdams “Comperio” valdes loceklis un ārštata konsultants, līdzdarbojies starptautisku investīciju un attīstības projektu piesaistē un īstenošanā loģistikas un starptautiskās tirdzniecības jomā, sadarbojoties ar Tuvo Austrumu, NVS, Latīņamerikas un ASV partneriem.

“Katram uzņēmumam ir vairākas attīstības stadijas – līdzšinējā valdes priekšsēdētāja Lubāna galvenais uzdevums un lielākais izaicinājums bija nostabilizēt uzņēmumu un pēc ilgstoša nenoteiktības perioda radīt tajā paredzamību un stabilitāti. Savukārt tas, ko sagaidām no jaunā valdes priekšsēdētāja, ir gan līdzšinēji sākto darbu pabeigšana, gan arī virzība uz vēl lielāku izaugsmi, turpinot pilnveidot “Pasažieru vilciena” tēlu, sniegto pakalpojumu klāstu un kvalitāti, kā arī veicinot “Pasažieru vilciena” konkurētspēju sabiedrisko pārvadājumu segmentā,” pauda uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Sandis Šteins.

Pēc viņa teiktā, Lubāna laikā sasniegti rezultāti, kādus iepriekš daudzi uzskatīja par neiespējamiem, ir realizēti projekti un nosprausti ambiciozi, tai pašā laikā reāli sasniedzami mērķi.

Padome “Pasažieru vilciena” valdes priekšsēdētāju izvēlējās konkursā atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijām, ņemot vērā kandidāta profesionalitāti, kompetenci un pieredzi.

Lubānu “Pasažieru vilciena” valdes priekšsēdētāja amatā iecēla 2014.gada jūlijā.

“Pasažieru vilciens” ir izveidots 2001.gadā, nodalot iekšzemes pasažieru pārvadājumus no “Latvijas dzelzceļa” veiktajām funkcijām. Iepriekš “Pasažieru vilciens” 100% bija “Latvijas dzelzceļa” meitasuzņēmums, taču 2008.gada oktobrī tas tika pārveidots par valsts uzņēmumu.

 

Oligarhu ielikteņa grēksūdze. Gandrīz…

Vētru sociālajos tīklos izraisījis bijušā Dienas valdes locekļa Ulda Salmiņa blogs, kurā viņš stāsta, kā 2010. gada vasarā nonāca laikraksta vadībā. Amatu viņam piedāvājis sens paziņa, uzņēmuma Rīgas tirdzniecības osta (RTO) vadītājs Ralfs Kļaviņš. Lai gan formāli laikraksta īpašnieki skaitījušies britu finansisti Roulendi, pirms apstiprināšanas amatā viņam bijis jāierodas Dzirnavu ielas birojā pie Andra Šķēles un viņš sapratis — laikrakstam tiek komplektēts “kretīnmenedžments”, lai ar svešām rokām veiktu izmaiņas Dienas redakcijā.

Arī pēc tam Salmiņš vairākkārt ticies gan ar Šķēli, gan Aināru Šleseru, lai lemtu par laikraksta nākotni. Pamazām sapratis, ka Dienas iegādes darījumā iesaistīti visi trīs oligarhi, lai gan ar Aivaru Lembergu personīgi neesot ticies. Savukārt Šķēle esot pašrocīgi iesniedzis Salmiņam sarakstu ar Dienas žurnālistiem, kuri esot nekavējoties jāatlaiž — jāiznīdē kā kaitēkļi. Salmiņš raksta, ka vissliktāk juties, kad nācies melot par īstajiem avīzes īpašniekiem.

10.oktobrī Ir uzaicināja Salmiņu uz interviju redakcijā, lai sīkāk izvaicātu par viņa pieredzēto. Šajā sarunā Salmiņš savu blogu nosauc par daiļliteratūru. Publicējam izvērstu sarunas tekstu, kas stipri īsinātā versijā publicēts žurnālā.

 

Kādas reakcijas esat saņēmis pēc bloga, kurā stāstāt par savu lomu oligarhu nopirktajā Dienā?

Pāris īsziņas ir atsūtītas — visnotaļ atbalstošas no cilvēkiem, kas mani pazīst. Galīgi nebiju gaidījis, ka būs tāda publicitāte, no rīta zvana žurnālisti. Bet temats aktuāls, galu galā jūsu pašu iniciēts par nopludinātajām [oligarhu Rīdzenes] sarunām un vesela komisija Saeimā ir pieplakusi un darbojās. Bet es neteikšu, ka mērķis man ir ļoti līdzdarboties, drīzāk tas ir personīgi. Par cilvēkiem, kas ir nākuši no tā saucamajiem oligarhiem, kurus kaut kur ir bīdījuši un likuši amatos… Man ir uzskats, ka nevar tā melnbalti skatīties un birkas karināt. Arī uz mani attiecas šī birku karināšana. Es nevienam nevaru pārmest, ja kāds saka — ko šitāds te vispār lien, bijis tur un tur, vispār ļoti aizdomīgs tipāžs. Tas bija par to [Latvijas] Radio [valdes] konkursu. Droši vien jau nevajadzēja tur līst, bet likās…

Kāpēc tad jūs tur līdāt?

A kapēc ne? Katram pilsonim brīvā valstī ir tiesības censties kaut ko darīt, kaut kur nokļūt. Domāju — kas zina, ja būšu gana spēcīgs kandidāts, būs man iespēja varbūt pastāstīt, ko es tur [Dienā] esmu darījis. Īsti nebija. (Pirms valdes locekļu apstiprināšanas publiski izskanēja kandidāta Salmiņa vārds un viņš saņēma kritiku kā oligarhu kadrs, kas nav piemērots sabiedriskā medija vadībai — red.)

Nav jau tā, ka man nav ko darīt. Bijušais Dienas uzņēmums — Reģionu mediji — ir mans ikdienas darbs, neiet tur viegli.

Atgriezīsimies pie Dienas. Vai ir bijusi kāda reakcija no Ralfa un visiem trijiem oligarhiem?

Man jau ar viņiem nav kontakts. Ralfu, protams, pazīstu, bet nē — nav bijusi nekāda. Droši vien jau cilvēkiem nepatīk. Man ir tāda sajūta, ka džentelmeņi ir sēdējuši, runājuši un tad viens te varbūt diktofonu… ne īpaši korekti kaut ko… Bet vairs jau neko atpakaļ pagriezt nevar. Man liekas, ka izdarīju pareizi.

Kas īsti jūs pamudināja nākt klajā ar oligarhu «kretīnmenedžera» publisku grēksūdzi?

Es negribu piekrist formulējumam. Tā nav grēksūdze, pirmkārt. Neuzskatu sevi par kretīnu menedžeri.

Labi, kā jūs uzskatāt?

Kāds bija jautājums — kas mani pamudināja? Iekšēja sajūta bija, man likās — jāuzraksta. Goda vārds, nebiju plānojis, ka tāda liela publicitāte būs.

Vai jums kāds palīdzēja sagatavot šo bloga ierakstu? Varbūt Stendzenieka kungs vai kāds cits?

Nē, protams, ka nē. Kāds sakars ar Stendzenieka kungu?

Tā bija emocionāla reakcija uz to, kas notika ar Latvijas Radio konkursu?

Nē, nē, tas ir man personīgi. Ja publiski par mani nocirkulē tāda informācija, ka mani draugi prasa — klausies, kas ar tevi tur ir? Mana vaina, ka es nebiju pārāk iedziļinājies, kādas ir aizkulises radio, ka viņi cīnās. Iespējams, tas bija kļūdaini — no tā viedokļa, ka man šī birka jau ir piekārta.

Tomēr bloga ierakstā jūs arī atzīstaties, ka esat publiski melojis, kas ir patiesie Dienas īpašnieki, slēpis to.

Jā, šaubu nav.

Vai jums šķiet, ka sabiedriskajam medijam vajadzētu valdē cilvēku, kas šādā veidā darbojas?

Domāju, ka nē. Es tā arī [blogā] rakstu, ka nevajag.

Tad jau viss kārtībā!

Viss kārtībā, jā, protams.

Kā jums šķiet, vai varētu būt vēl cilvēki, kas ir strādājuši oligarhu labā un varētu nākt un izstāstīt, kā tas reāli ir noticis — vai jums varētu būt sekotāji?

Varbūt.

Vai jūs gribētu, lai tas tā būtu?

Drīzāk jā, kāpēc ne. No vienas puses, tagad jau nav vajadzīga briesmīga drosme, visi viņus nabadziņus slāna. Viens cīnās pa tiesvedībām, pārējie ārā no politikas. Tāpēc es arī tā muļķīgi jūtos, ka nu tagad briesmīgs taisnības cīnītājs…

Bet katrā ziņā tā sistēma, kas gadu gaitā veidota valstī — nu, skaidrs, ka viņa ir bijusi greiza. Jāskatās, kapēc ir iespēja tādiem ne īpaši godprātīgiem vadītājiem jebšu oligarhiem rasties. To jau mēs citur arī redzam, visā pasaulē strādā populisms — Amerikā, Eiropā, nemaz nerunājot par mazāk attīstītām valstīm.

Neviens negrib dzirdēt, ka politika maksā naudu. Skaidrs, ka cilvēki, kas nodarbojas ar politiku, organizē, vada — tas nav par velti. Un tās cenas ir nevis provinces, bet Rīgas cenas. Cilvēkam ir jādzīvo Rīgā, jāaudzina bērni Rīgā, uz restorānu Rīgā jāiet un tas viss kaut ko maksā. Pēdējos gados jau ir pieņemts, ka partijas tiek finansētas nelielā apmērā no valsts, bet es domāju, ka tas ir par maz. Nevienam nav drosmes to pateikt..

Partijas stāsta un plāno, bet reāli katru no tām kaut kas finansē vēl. Vai tas ir tranzīta bizness vienai zināmai partiju grupai vai spēļu magnāti, azarstpēlu vai ātro kredītu aizdevēji, vēl trakāk — kaut kādi cigarešu kontrabandisti, nemaz nerunājot par juristiem — administratoriem. Maksātnespējas bizness — esmu dzirdējis tādu formulējumu. Rezultātā tauta tiek čakarēta, jo politika netiek [valstiski] finansēta. Vienotībai atņēma [valsts finansējumu] — par salīdzinoši nelieliem pārkāpumiem partijai vispār nav naudas. Kas tur viņus finansē — man liekas, no privātiem līdzekļiem viens otrs.

Atgriežamies pie oligarhiem. Ņemot vērā jūsu zināšanas par to, kas bija patiesie īpašnieki Dienā un arī RTO — vai Šķēlem, Šleseram un Lembergam būtu bijis jāsēž uz apsūdzēto sola šajā lietā?

Es domāju, ka nē. Uz sola jau var sēdēt, bet notiesāt var par to, ka kāds ir darījis likumā neatļautas lietas. Šeit ir runa vienīgi par ētiku. Jūs teicāt, esmu melojis, ka Roulendi ir īpašnieki. Īstenībā juridiski es nevienu nepareizu vārdu neesmu pateicis. Viņi tiešām bija formāli īpašnieki. Tas, ka bija cilvēki, kas grib un var ietekmēt procesus nu… būtu labi, ja katrs varētu.

Paskatīsimies detalizētāk šo posmu. No jūsu bloga ir skaidri redzams, ka Šķēles kungs ir devis dažādas norādes. Tas rada iespaidu, ka viņi bija patiesie īpašnieki Dienas medijiem.

Bez šaubām.

Nevis Roulendi. Faktiski šiem kungiem slēptā veidā ir piederējušas uzņēmumu daļas.

Droši vien, jā. Tas jau nav neatļauts. Pilns ar ofšoriem ir. Viss banku sektors nodarbojas ar ofšoru apkalpošanu Latvijā, Šveicē un Anglijā.

Likums nosaka, ka amatpersonām jānorāda šīs daļas. Kāpēc jūs sakāt, ka tas ir likumīgi?

Es nezinu, neesmu redzējis viņu amatpersonu deklarācijas, varbūt ir norādījuši.

Nē, nav norādījuši.

Es esmu mācījies juridiskajā fakultātē, bet neesmu pabeidzis, neesmu diplomēts. Es atturētos apgalvot, ka tas ir likuma burta pārkāpums. Nu, varbūt ir pārkāpts —  liekiet cietumā iekšā.

Vai jūs būtu gatavs sniegt liecības arī KNAB par šiem jautājumiem? Varbūt esat jau to darījis?

Nē, neesmu darījis. Pirmkārt, man jāsaka par blogu — es īsti nevaru neko pierādīt. Protams, ka varu liecināt, [bet] neesmu nekādus diktofonus līdzi nekad nēsājis. Šeit ir apraksts — atmiņu daiļliteratūras stilā ieturēts pārstāsts.

Vai jūs būtu gatavs sniegt liecības par sanāksmēm Dzirnavu ielā pie Šķēles? Un par tikšanos ar Šleseru?

Neesmu par to domājis. Droši vien. Tas ir pienākums, man liekas, ja kāds aicinās.

Dienā jūs nonācāt caur Ralfu Kļaviņu. Kā un cik sen jūs pazīstat viņu?

Sen. No studiju laikiem vai pirms tam.

Blogā jūs stāstāt par tikšanos ar Šķēli viņa birojā Dzirnavu ielā. Kad tā notika un kas vēl bija klāt?

Es negribu tos notikumus ķidāt. Tas nav īsti produktīvi.

Kāpēc?

Es jau esmu daudz ko uzrakstījis.

Es tur jau viskaut ko esmu daudz uzrakstījis.

Pastāstiet mazliet detalizētāk.

Es tiešām negribu cilāt kaut kādus notikumus. Tā ir, kā es teicu, mana emocionāla reakcija uz manis paša jocīgām pārdomām. Tagad intervijā žurnālam kā pie prokurora roku uz Bībeles stāstīt — biju tanī datumā tur, darīju to — es nevēlos. Es aicinātu, lai jūs mani saprotat.

Bet jūs to uzrakstījāt. Pirmo reizi atklāti tiek stāstīts par lietām, kuras mēs visu laiku esam nojautuši.

Es ceru, ka jūs to novērtējat.

Mēs novērtējam, bet es tomēr lūgtu…

Bet jūs tāpat man neliekat mieru, purinat un kratat. Tāds jau ir žurnālistu darbs.

Varbūt varat pastāstīt, kā Šķēle toreiz pats sevi pozicionēja — kā īpašnieku vai kā konsultantu?

Kā konsultants. Man liekas, uzņēmuma nosaukumā arī konsultācijas.

Tajā brīdī, kad viņš jums norādīja, kuri žurnālisti būtu jāatbrīvo, tas bija kā konsultanta ieteikums tieši kam — biznesa uzlabošanai?

Es varu vēlreiz lūgt — neķidāt to. Esmu jau visu ko tur sarakstījis. To tak izdzēst laikam jau vairs nevar.

Jūs nožēlojat?

To, ka es šo publicēju? Nē, īstenībā jūtos labāk nekā pirms tam, jo mani centieni bija darīt kaut ko labu situācijā, kurā es ne visu varu ietekmēt. Vecas parunas māca — nevajag satraukties par lietām, kas ir ārpus tavas kontroles, bet darīt to, ko var izdarīt. Tāda man ideja bija toreiz, kad es biju šajā visā stāstā. Es patiešām nedomāju, ka man bija pareizi tajā brīdī, kad tas notika vai tūlīt pēc tam, skriet un stāstīt un lekt uz barikādēm. [Bet arī] nav tā, ka esmu slēpis — draugu loks [zina], ar ko es komunicēju, [citi] cilvēki.

Bet kas jums to žurnālistu sarakstu toreiz iedeva — pats izdomājāt? Šķēles kungs jums iedeva, ja? Varbūt jūs varētu pastāstīt, kā tas notika?

Jūs atkal pie tā paša. Lai cik es ļoti mīlētu žurnālistu vidi un visu, ko jūs darāt, tas viss ir labi, bet es patiešām negribu izskatīties… Ceru, jūs to interviju liksiet ne pārāk garu, [nevis] tādu, ka jūs pratināt mani un iegūstat arvien vairāk informāciju, vēl kaut kāds jauns skandāls… Man liekas, daudz ko es tur uzrakstīju. Es varu pastāstīt par sevi — ko es domāju, motivāciju, bet par ko citu…

Labi, stāstiet, kāpēc jūs aizgājāt strādāt uz Dienu, lai arī pats atzināt, ka neko nesaprotat no mediju biznesa?

Kad es atzinu?

Redakcijas sapulcē. Jūs vairākas reizes tikāties ar darbiniekiem, es toreiz biju klāt vienā sapulcē. Jūs teicāt — pamāciet mūs, un mēs stāstījām, kā strādā mediju bizness.

Jūs lasījāt blogu? Tur es uzrakstīju. Man atkal ir tāda nelaba sajūta.

Jūs jau no paša sākuma zinājāt, ka trīs oligarhi ir Dienas un RTO īpašnieki?

Nē. Par RTO visām iesaistēm es nebiju īsti..

Kurā brīdī jūs to uzzinājāt?

Procesa gaitā.

Varbūt varētu atsaukt atmiņā?

Īsti nevarēšu. Vai tad tas jums ir tāds noslēpums. Tagad ir visi papīri tur tīri un skaidri. Vēl viena lieta, kāpēc es tā neraujos — Diena, visi jūsu bijušie kolēģi, ir pilna ar labiem cilvēkiem, gaišiem žurnālistiem. Daudzi cilvēki lasa Dienu. Skaidrs, ka pilsoņi Latvijā ir pieraduši iet ceļu, ka tas medijs ir jāizmanto kā rupors. Tur droši vien nav stāsts par mediju biznesu, bet kaut ko citu, bet tāpēc jau tie mediji mums ir tik vāji.

Kas ir tie pilsoņi, varbūt jūs varat nosaukt?

Droši vien tie, kas ietekmē, cenšas ietekmēt slēpti, mazāk slēpti, vairāk slēpti.

Nosauciet viņus.

Jūs tak par mani labāk zināt, cienītās.

Tagad Dienas grupa ir sadalīta. Vai varat pastāstīt, kāpēc tas notika un kam tagad kas reāli patiesībā pieder?

Atkal ir tā — ir publiska Uzņēmumu reģistra datu bāze…

Tāpat kā toreiz, kad Roulendiem piederēja?

Tieši tāpat, jā.

Es jums vaicāju — kam reāli pieder?

Kam reāli pieder — droši vien var skatīties, vilkt paralēles, kurš ar ko iet kafiju dzert, draudzējas, nedraudzējas, vēl kaut ko. Man intervijā tagad nākt un skaļi teikt un rādīt ar pirkstu — tas ir tas, tas ir šitas, nu, es vienkārši negribu.

Bloga ierakstā jūs atklājat šīs lietas. Kur ir problēma, kāpēc šobrīd vairs par to nerunājat? Vai jūs pats šo blogu rakstījāt? Šobrīd mēs runājam par to pašu, bet jūs neesat izpaudis nekādas detaļas.

Uztveriet to kā daiļliteratūru. Ka es nevaru pierādīt, ka esmu to rakstījis, tāpat kā es nevaru neko pierādīt, ko esmu runājis pirms pieciem vai desmit gadiem. Ja jūs man prasāt, kurš to rakstīja — man ir pilnīgi neērti, ka man ir jātaisnojas.

Es tiešām esmu ļoti ieinteresēta, lai jūs pastāstāt, kas notika un kā? Mēs vasarā publiskojām Rīdzenes sarunas un man nav šaubu, ka šie trīs kungi varētu būt patiesie īpašnieki gan medijam, gan RTO. Tagad Dienas grupa ir sadalīta, mēs arī varam nojaust, kam viņa pieder. Varbūt tik daudz jūs varat pastāstīt?

Tas ko jūs domājat, ir ļoti tuvu patiesībai, man tā šķiet. Man domas ar jums vienā virzienā. Ja jūs man prasāt, lai es kaut ko pierādu — nu, ko es jums varu pierādīt?

Jūs varat izstāstīt, kas un kā notika. Tā ir jūsu liecība, jūs esat bijis klāt.

Pie tās dalīšanas es ne tuvumā nesmu bijis.

Labi, runājam par tikšanos Dzirnavu ielā pie Šķēles, ar Šleseru. Ar Lembergu arī tikāties?

Ne reizi.

Ar Šlesera kungu cik bieži jums sanāca runāt par Dienas mediju pārvaldīšanu?

Nē, par pārvaldīšanu diezvai to var nosaukt, es esmu pāris reizes ar viņu ticies.

Rīdzenē?

Vienu reizi bija Rīdzenē.

Pārējās reizes kur?

Jūs mani pratināt! Es nejūtos ērti un man nepatīk šitāda pratināšana.

Mēs mēģinām fiksēt faktus maksimāli detalizēti.

Bet vai var palik pie tā — ārpus tā, ko netīšām uzrakstīju savā blogā, goda vārds negribu stāstīt. Es jau tur [blogā] rakstu — tas bija īss brīdis, kad Viesturs Koziols nebija. Kad Viesturs [2010. gada 5. augustā] parādījās, tad no manis pilnīgi bija nost jebkādi jautājumi, kas saistīti ar redakciju. Viesturs — cepuri nost, tikai labākos vārdus par viņu varu teikt. Neesmu gan sen saticis.

Vai esat lasījis Rīdzenes sarunas?

Gribēju nopirkt speciālizdevumu, bija izpirkts, bet Ir visus tos rakstus izlasīju.

Kas tur nav redzams no ainas, ko jūs redzējāt, kam jūs gājāt cauri. Kādas lietas, ko zināt, varbūt varat papildināt?

Es tur piedalījies neesmu, grūti man kaut ko papildināt.

Jūs vairāk esat blogā iezīmējis to, kas nebija šajās Rīdzenes sarunās. Tas ir Šķēle.

Nu, jā, man liekas, ka Šķēle uz to viesnīcu negāja.

Tāpēc jau mūs interesē ar jums parunāties.

Kāds vērtīgs avots es esmu.

Piemēram, mani interesē — KNAB darbinieks stāstīja, ka pie Šķēles ļoti rūpīgi pārmeklē, vai neienes noklausīšanās ierīces.

Tur ir drošībnieki.

Jā, kā tas ir? Viņi tiešām izčamda visu?

Jūs neesat tur bijuši?

Nē, es neesmu bijusi.

Ko tad jūs neejat, piesakieties!

Esmu mēģinājusi, bet viņš nevēlas atbildēt uz maniem jautājumiem, nedz arī tikties. Varbūt jūs varat pastāstīt, kā tas notiek. Pārmeklē, izčamda?

Nē, tur drošībnieki bija, bet ļoti civilizēti.

Jānovelk kurpes?

Kā lidostā — nē. Pārmeklēt nepārmeklēja. Es domāju, ka es mierīgi varēju ierakstīt.

Un neierakstījāt?

Nē, es neesmu tāds cilvēks.

Cik reizes pie Šķēles bijāt?

Goda vārds neatceros, daudz nē.

Teiksim, līdz desmit?

Jā, jā. Pratināšana! Es negribu stāstīt. Saliksiet to pa visām lapām, būs jaunas «Dzirnavu [ielas] sarunas» vai kas un [es] galvenais varonis — un tad man ir jādomā par apsardzi vai vēl kaut ko.

Jūs baidāties par savu drošību?

Es nebaidos nemaz. Vīrs spēka gados, kas manai drošībai var kaitēt.

Kāpēc tad jūs negribat atklāti runāt?

Es runāju atklāti. Jau pašā sākumā jums saku, ka nevēlos, lai mani pratina. Katrā sarunā kā dejā ir divi partneri. Jūs tak jūtat, ko var no manis, ko nevar. To blogu, goda vārds, es pirms pāris dienām sāku rakstīt.  Nekad neesmu skatījies, kādi tie blogi ir. Domāju, interesēs kādu vai nē — šķita jau, ka droši vien interesēs. Tēma aktuāla, ieliku internetā un bliukš — otrā rītā zvana žurnālisti un prasa kaut ko. Man gluži vienkārši cilvēcīgi ir tā, ka es neesmu pieradis būt publisks.

Viens no iemesliem, kāpēc oligarhu lietas izmeklēšana izgāzās, ir tas, ka liecinieki noliedza visu. Kā jums pašam šķiet — kāpēc šajā lietā nav nekāda rezultāta?

Es ticu — gan jau ir cilvēki, kurus varbūt tā lieta ir apdraudējusi, diez vai sēdēja dīkā. Varbūt ir darījuši kaut ko, lai tas izgāztos.

Piemēram, ietekmējuši izmeklēšanu?

Teiksim tā, ir pietiekami vareni vīri. Desmit gadus veidotas tīklveida struktūras — es būtu izbrīnīts, ja viņi savus sakarus nebūtu likuši lietā. Bet atkal pilnīgi noteikti — es neesmu tuvumā tur bijis, neko par to nezinu. Un neviens man nav neko jautājis. Tie ir mani minējumi.

Es nevienam neko sliktu negribu vēlēt — viņi tiešām ir spējīgi un mega enerģiski, var pamācīties… Cits jautājums, kādā virzienā to enerģiju liek. Vispār latviešiem kaut kā vajadzētu… Skaidrs, ka ir forši vienam otru apkarot un rādīt, kurš ir ko darījis, [tomēr] ja to enerģiju varētu novirzīt kādā produktīvākā virzienā…

Par ietekmes gūšanu medijos — tajā laikā bija vienu otru televīziju neomulīgi skatīties, šovi bija pārvērsti partijas krāsās, Diena jau nebūt nebija vienīgais!

Protams, tas arī parādās Rīdzenes sarunās. Tajā skaitā LNT, ja jūs to domājat.

Tur bija neslēpta vai vāji slēpta propaganda.

Bet atgriežoties pie lietas, kāpēc tā izgāzās? Vai viņiem ir ietekme uz KNAB vai varbūt prokuratūru?

Es būtu ļoti izbrīnīts, ja politiķi, kas ir pie varas pašos augstākajos plauktos, ešelonos — īpaši laikā, kad KNAB tika veidots… Kā jūs iedomājaties, ka viņi necentīsies kaut kā pasekot līdzi, ko tad tas KNAB dara?

Tā ir tāda ļoti teorētiska runāšana — mani interesē konkrētā lieta, konkrētie kungi, ar kuriem jūs komunicējāt.

Es patiešām nezinu, man nav bijis ar šo lietu nekāds sakars.

Piemēram, Ralfs ir noliedzis oligarhu īpašumtiesības RTO. Vai viņš ir melojis?

Ja mēs skatāmies pēc likuma burta, es domāju, ka nav melojis.

Vai šie kungi, ar kuriem jūs runājāt, jums nedeva norādes, kā šis uzņēmums ir pārvaldāms?

Nu, es jau neslēpu — vienu otru norādi deva, bet vadot uzņēmumu, katrs no vadītājiem, īpašniekiem ir brīvs darīt jebko, ko viņš grib. Brīvs ieklausīties, kādos konsultantos viņš grib.

No jūsu bloga ieraksta izriet, ka viens no tiem, kas jūs pieņēma darbā — jums nācās konsultēties ar Šķēles kungu.

Neslēpšu, jā.

Arī citos vadības jautājumos jūs konsultējāties ar šo cilvēku. No tā rodas iespaids, ka viņi ir bijuši reālie īpašnieki.

Protams, ka tāds iespaids rodās. Man ar tāds iespaids rodas.

Tad Šķēle, Šlesers un Lembergs bija Dienas un RTO patiesie īpašnieki tajā brīdī?

Nu, jums tāds iespaids ir radies. Man tāds iespaids arī radās. Par ostu man neko neprasiet, nezinu.

Vai jums ir kas zināms arī par oligarhu citu biznesu?

Man patiešām ar viņiem sakars nav nekāds.

Jūsu uzņēmuma birojs ir joprojām Andrejsalā.

Tā ir juridiskā adrese, birojs ir pavisam citur. Mēs vairs tur neatrodamies.

Kādi ir jūsu pašreizējie kontakti ar oligarhiem? Vai ar Viesturu Koziolu?

Nekādi. Viesturu kaut kad satiku, aprunājāmies.

Jūs pašlaik esat Reģionu mediju vadītājs un 100% īpašnieks. Šis uzņēmums tika izdalīts no kopējā Dienas koncerna, kas peder oligarhiem — vismaz tāds iespaids jums radās. Vai jūs esat patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Vai tur ir labums finansiāls? Man tā mediju virtuve ir zināma un saprotama. Izmantojot savas iepriekšējās iegūtās zināšanas, prasmes un kontaktus, es cenšos to darīt.

Vai jūs esat patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Jā, esmu. Neslēpšu, ka mans labs paziņa mani šad tad arī atbalsta.

Ralfs Kļaviņš? Kādā veidā viņš atbalsta?

Dažādos.

Finansiāli?

Mani tieši nē. Diemžēl nē.

Vai Ralfs Kļaviņš varētu būt patiesais labuma guvējs šajā uzņēmumā?

Patiesais labuma guvējs? (Domā) Teiksim tā, ne bez viņa atbalsta es būtu bijis patiesā labuma guvējs.

Jūs varētu paskaidrot, kā tieši tas izpaudās?

Mēs neslēpjamies īpaši. Ralfs šad tad ir bijis klāt — redaktori ir sabraukuši. Nav tā, ka mēs tur kaut ko šmugulētu. Es tiešām cenšos darīt labāko, ko var izdarīt. Kā mums sanāk, es domāju, ka mūsu situācijā — pietiekami labi.

Oficiāli redzams, ka jūs esat patiesais īpašnieks. Bet arī Ralfs ir patiesais īpašnieks — vai es pareizi sapratu?

Nu, teiksim tā, Ralfs ir ostā [RTO] oficiāli kapitāldaļu turētājs. Un droši vien viņam ir kāda teikšana un ietekme, kas ar tāda konglomerāta saimniecību notiek. Šaubos, vai viņam ir laiks, gan interese pašam ņemt un strādāt kaut kādā mediju virzienā. Jā, neslēpšu, es ar viņu [esmu bijis] saziņā par mediju uzņēmumu iegādi no ostas, kam piederēja. Tas ir tāds mūsu kopīgs projekts

Kā tieši ir noregulētas jūsu attiecības? Ja es ieeju Uzņēmumu reģistrā, es tur neredzu Ralfa vārdu, bet jūs sakāt, tas ir jums kopīgs.

Nē, tas nav mums kopīgi, tas ir man, bet atzīšos — uz savu galvu es diezvai varētu to visu pavilkt finansiāli, organizatoriski. Es esmu priecīgs par jebkāda veida atbalstu. Skaidrs, ka tas mediju īpašnieku jautājums no Dienas epopejas ir, bet jums jāskatās, ko tie mediju īpašnieki dara un kādas ir intereses.

Kā vērtējat savu ieguldījumu Latvijas demokrātijas stiprināšanā šajā laikā? Jūs strādājat medijos ilgu laiku.

Man ir sajūta, ka esmu darījis labu un to cenšos turpināt darīt. Kā jau teicu, ir lietas, ko katrs no mums var ietekmēt, to ir jācenšas ietekmēt.

Kas ir tās trīs labās lietas, ko jūs varat nosaukt, ko labu esat izdarījis.

Man ir divi mazi puikas, cenšos viņus audzināt par krietniem pilsoņiem.

Bet mediju vidē?

Mediju vidē esmu centies savu iespēju robežās ietekmēt, lai situācija ar medijiem būtu labāka. Kā man izdevies, nezinu. Man nav kauns, esmu izdarījis kaut ko labu, droši vien esmu pieļāvis arī kļūdas, kaut kur neesmu bijis pietiekami drosmīgs, izlēmīgs.

Ko jūs teiktu savam mazajam Jānītim un otram bērnam, kad pēc gadiem varbūt viņš teiks: tēti, kāpēc tu piedalījies demokrātiska medija sagraušanā un valsts nozagšanā? Pieļaujat šādu situāciju?

Nepatīk man jūsu jautājums, kurā ir ietverts apgalvojums. Valsts nozagšanā nekad neesmu piedalījies. Kā jau saku, esmu centies izmantot tās iespējas, kas man ir bijušas dzīvē tā, kā es to redzu par pareizu.

Ja man atnāks advokāts, kurš tagad par neslavas celšanu kaut ko [teiks], es tad visiem atvainošos — tā ir mana daiļliteratūra, man nav nekādi pierādījumi tam apakšā.

Izlūks ar segvārdu “Antivīruss”

Tas ir maz zināms fakts, bet oktobris tiek dēvēts par Eiropas kiberdrošības mēnesi (angļu val. – European Cyber Security Month). Arī Latvijā jau notikuši un notiks vairāki pasākumi, kas veltīti kiberdrošībai. Piemēram, 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks jau astotā gadskārtējā kiberdrošības konference “DSS ITSEC”, kas ir lielākais šāda veida notikums Baltijas jūras reģionā.

Bet šoreiz ne tik daudz par konferencēm. Labāk pievērsīsimies praksei.

Sen jau pagājuši tie laiki, kad visa veida spiegošana paļāvās uz aģentu vervēšanu, un spiegs asociējās ar neuzkrītošā lietus mētelī pa pielijušām ielām klīstošu kungu. Protams, arī tagad notiek aģentu vervēšana, jo patiešām svarīgie noslēpumi pārsvarā neatrodas pie interneta pieslēgtos datoros.

Manu uzmanību pievērsa New York Times raksts par kādu incidentu, kur Izraēlas izlūkošanas virsniekiem izdevās novērot Krievijas spiegus, šoreiz – pie biroja galdiem sēdošos, kas datoros visās pasaules malās meklēja tādu informāciju, kas satur ASV izlūkošanas programmu segvārdus. Nemaz nešaubos, ka šos segvārdus Krievijas spiegiem gan izdevās iegūt tieši no saviem aģentiem.

Lūk, izrādījās, ka šiem pie biroja galdiem sēdošajiem spiegiem, kam reālajā dzīvē varētu būt izteiktas sociālās komunikācijas grūtības, kur nu vēl spēja fiziski savervēt kādu aģentu vai uzsākt krogā sarunu ar kādu sievieti, tik lielu darba lauku nodrošināja nekas cits kā improvizēts meklēšanas rīks – antivīrusa programmatūra, ko izstrādājis Krievijas uzņēmums Kaspersky Lab, un ko izmanto 400 miljoni cilvēku visā pasaulē, ieskaitot ierēdņus pārdesmit ASV valsts institūcijās, un tāpat arī Latvijā.

Spiegošanas programmatūrai, kas paredzēta datu vākšanai, faktiski – izlūkošanai, jābūt ar leģitīmu izmantošanas mērķi. Tai jābūt tiesībām nepārtraukti skanēt visus datu glabāšanas ierīcēs esošos datus, tai jābūt iespējai pieslēgties internetam un nosūtīt paketes ar potenciāli interesanto informāciju.

Šķiet, ka antivīrusa programmatūra vienkārši lieliski izpilda visus nepieciešamos kritērijus – tai ir leģitīms pamats nepārtraukti skanēt visus lietotāja datus un tai arī jāpieslēdzas internetam, lai lejupielādētu atjauninājumus un signatūras vai nosūtītu aizdomīgu, potenciāli kaitīgu signatūru paraugus programmatūras izstrādātājam.

Kā panākt šādas programmatūras plašu lietojumu? Nepieciešams radīt ļaunatūras, no kurām “jāaizsargājas”, vienlaikus piedāvājot vienkāršu lietojamību un lētu cenu, ar kuru virzīties interesējošā sabiedriskā sektora iepirkumu un arī mazumtirdzniecības tirgos. Vai vēl labāk – programmatūru var stratēģiskajām valstīm piedāvāt bez maksas, kā saka: “Mēs taču rūpējamies par visa interneta drošību tīri altruistisku motīvu vadīti!”

Šādam “komplektam” neko nenojautošais lietotājs pretoties nespēj un pašam neapzinoties jau ir kļuvis par ienaidnieka aģentu.

Te nu man radās jautājums – vai Latvijas iedzīvotāji un primāri visi sabiedriskajā sektorā strādājošie ir pietiekami informēti par apdraudējumu, ko rada tādas programmatūras, kas radīta valstīs, kuru ģeopolitiskie mērķi, maigi izsakoties, stipri atšķiras no mūsējiem, izmantošana darbā un sadzīvē? Pats esmu bijis situācijā, kurā, vēršot kāda cilvēka uzmanību uz apdraudējumu, ko rada potenciāli kaitīgas programmatūras izmantošana, seko noraidoša attieksme un attaisnojošu iemeslu uzskaitījums.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, esmu sapratis, ka pretizlūkošanai ir jāpalīdz arī politiski, piemēram, aizliedzot Latvijā iegādāties un izmantot tādu programmatūru, kas radīta valstīs ar pretējām ģeopolitiskajām interesēm. Es ceru, ka jau drīzumā varēsim iepazīties ar konkrētām politiskajām iniciatīvām šajā sakarā!

 

Autors ir uzņēmējs, Rīgas domes deputāts no Jaunās konservatīvās partijas

ASV izstājas no UNESCO

ASV ceturtdien paziņoja par izstāšanos no ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO), apsūdzot to aizspriedumos pret Izraēlu un norādot uz nepieciešamību to fundamentāli reformēt. Pēc ASV paziņojuma arī Izraēla pavēstījusi, ka izstāsies no šīs organizācijas, raksta LETA/AFP.

ASV Valsts departamenta preses pārstāve Hetere Nauerta pavēstīja, ka Vašingtona izveidos “novērošanas misiju”, kas aizstās tās pārstāvniecību Parīzē bāzētajā organizācijā. Lēmums par ASV izstāšanos stāsies spēkā 2018.gada 31.decembrī.

Pēc ASV amatpersonu teiktā, lēmumu par organizācijas pamešanu pieņēmis ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons un tas nav ticis apspriests ar citām valstīm. Pēc viņu teiktā, ASV īpaši sadusmojušas UNESCO rezolūcijas, kurās ignorētas Izraēlas vēsturiskās saites ar svētvietām un Izraēla dēvēta par okupācijas varu.

“Šis lēmums netika pieņemts viegli un atspoguļo ASV bažas par pieaugošajiem parādiem UNESCO, nepieciešamību pēc fundamentālām reformām un aizspriedumiem pret Izraēlu,” pavēstīja Nauerta. “ASV norādīja ģenerāldirektorei uz savu vēlmi palikt saistītai ar UNESCO kā novērotājvalstij bez dalības, lai sniegtu ASV viedokļus, redzējumu un zināšanas dažos svarīgos jautājumos, ieskaitot pasaules mantojuma aizsardzību, preses brīvības aizstāvību un zinātniskās sadarbības un izglītības veicināšanu.”

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu atzinīgi novērtēja ASV lēmumu. “Tas ir drosmīgs un ētisks lēmums, jo UNESCO kļuvusi par absurda teātri, un tāpēc, ka vēstures saglabāšanas vietā tā to izkropļo,” sacīja Netanjahu.

Premjerministra birojs neilgi pēc tam paziņoja, ka Netanjahu devis rīkojumu Ārlietu ministrijai sagatavot Izraēlas izstāšanos no UNESCO.

UNESCO ģenerāldirektore Irina Bokova pauda patiesu nožēlu par ASV izstāšanos, nodēvējot to par “zaudējumu daudzpusībai”. “UNESCO nekad nav bijusi tik svarīga ASV, vai ASV UNESCO, ņemot vērā vardarbīgā ekstrēmisma un terorisma pieaugumu pasaulē,” paziņoja Bokova.

Arī Francija pauda nožēlu par ASV lēmumu izstāties no UNESCO “laikā, kad starptautiskās sabiedrības atbalsts šai organizācijai ir būtisks”. Francijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Francijas kandidāte šonedēļ notiekošajās UNESCO ģenerāldirektora amata vēlēšanās Odreja Azulē piedāvā plānu, kā atjaunot uzticību šai organizācijai un novirzīt tās uzmanību atpakaļ pie tās būtiskākajiem uzdevumiem. UNESCO ir jāpārvar politiskā sašķeltība, uzskata Francija, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne.

ASV kādreiz bija lielākais UNESCO finansētājs, taču nolēma apturēt savas iemaksas pēc 2011. gada balsojuma par palestīniešu pašpārvaldes uzņemšanu dalībvalsts statusā, taču oficiāli no tās neizstājās. Patlaban ASV ir parādā UNESCO 550 miljonus dolāru.

Organizācijas finansēšanu pēc šā lēmuma pārtrauca arī Izraēla.

Par LMT un Lattelecom apvienošanu: vai tiešām esam unikāli?

Pēdējo nedēļu laikā diskusija par mūsu telekomunikācijas uzņēmumu LMT un Lattelecom iespējamo apvienošanos uzņem apgriezienus. Par, pret, darīt, nedarīt, izskan dažādas versijas.

Pēdējā laikā manu uzmanību piesaistīja stāsti un teikas par Latvijas unikalitāti. Par to, ka esam tik citādi, ka nevaram rīkoties tā, kā to izdarījušas visas Eiropas un liela daļa pasaules valstu.

Latvija patlaban ir vienīgā valsts Eiropā, kur vadošo telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju integrācija nav notikusi.

Sākot ar Spāniju, Dāniju, Poliju, beidzot ar mūsu kaimiņvalstīm, šīs nozares uzņēmumu apvienošanās, saplūšanas, integrācijas ir notikušas. Un nekur neesmu dzirdējusi, ka tas ir izkropļojis tirgu. Dubults neplīst, pirms komentāra rakstīšanas vēlreiz sazinājos ar kolēģiem Igaunijā – nekādas radikālas pārmaiņas cilvēki nav izjutuši, arī cenu līmenis nav paaugstinājies, jo konkurence šajā nozarē ir pamatīga.

Latvijas publiskajās diskusijās bieži var dzirdēt argumentu: “Neba vienmēr mums jādara tā, kā dara citas valstis.” Taču šoreiz runa nav par aklu sekošanu citu valstu paraugam, bet gan par savlaicīgu un pamatota lēmuma pieņemšanu, ko mēs kā valsts nespējam izdarīt jau pārāk ilgu laiku. Turklāt tas notiek situācijā, kad jau sen vairs nekonkurējam tikai vietējā tirgū. Amazon, YouTube, Facebook – tie visi ir mūsu uzņēmumu konkurenti, kas ne tikai atņem mūsu laiku un uzmanību, bet arī naudu no maciņiem, kas savukārt iet garām arī valsts budžetam, mūsu ekonomikai. Turklāt ar šiem uzņēmumiem konkurē gan Lattelecom, gan LMT – diemžēl katrs atsevišķi.

Unikalitāte kā arguments nederēs arī sarunās par 5G ieviešanu. Simtiem miljonu investīcijas, kas būs nepieciešamas 5G ieviešanā, atsevišķi uzņēmumi Latvijā nevarēs atļauties. Protams, var atkal lūgt valsts iesaistīšanos, ko jau citos uzņēmumos esam pieredzējuši, taču es ceru, ka tas tomēr nenotiks, ja reiz mums ir tāda iespēja, ka to var izdarīt vienots uzņēmums.

Protams, varbūt ne vienmēr ir vērts darīt tā, kā citas valstis jau izdarījušas, un, iespējams, arī es šoreiz kļūdos. Taču tad, ja tiešām esam unikāli un mums vienīgajiem Eiropā jāpaliek bez šāda lēmuma, gribu šos argumentus dzirdēt no valdības. Vajag skaidri parādīt cilvēkiem, ar ko mēs tik ļoti atšķiramies, kādi konkrēti ir šie atšķirīgie apstākļi. Ja tie tiešām ir, ja Latvijas gadījumā apvienošanās nav racionāla un ekonomiski pamatota, tad skaidri ir jāpasaka, ka iesim citu ceļu. Bet vai nav tā, ka pret apvienošanos skaļāk runā tie, kuriem bail pazaudēt savus amatus, it īpaši vadības līmenī, jo IKT nozares speciālistiem jau nu darba netrūks, vismaz tuvākos 10 gadus noteikti.

Manuprāt, stāsts ir gaužām vienkāršs: valdībai jāsaprot Latvijas vajadzības un vēlmes, jānosaka prioritātes un tad, balstoties uz tām, skaidri jāpasaka: apvienosim, bet investoram izvirzīsim konkrētus nosacījumus. Ja vēlamies saglabāt ietekmi, jārunā skaidrā valodā, turklāt šodien, nevis pēc gada, diviem vai pieciem. Esmu pārliecināta, ka šādās situācijas vienmēr ir iespējams atrast kompromisu, vienmēr. Vajag tikai gribēt.

 

Autore ir biznesa augstskolas „Turība” Dr.oec., asociētā profesore, Uzņēmējdarbības vadības maģistrantūras programmas direktore

Latvijas Radio efektivizētāja

Jaunieceltā Latvijas Radio (LR) valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne (45) rada stipra un mērķtiecīga cilvēka iespaidu. Viņa savulaik ir bijusi valsts sekretāra Edgara Rinkēviča vietniece Aizsardzības ministrijā, strādājusi Valsts kancelejā, bijusi padomniece premjerministram Andrim Šķēlem, desmit gadus nostrādājusi ziņu aģentūras LETA vadībā. Aptuveni gadu pēc īpašnieku maiņas pavasarī zaudēja darbu.

Pirms došanās uz darbu Latvijas Radio Klapkalne saņēmusi neizpratnes pilnus jautājumus – kam viņai to vajag, kāpēc dodas uz “čūsku midzeni”, jo publicitāte briesmīga, alga tādam amatam – nekāda. Taču viņas dzīve balstās uz principiem, ka kaut kas ir sabiedrībai jādod. Un šāda došanas vieta var būt arī radio. Viņa teic, ka jaunais darbs dod iespēju saredzēt cilvēkus, tā ir iespēja katrā cilvēkā ieraudzīt skaisto, nevis “čūsku midzeni”, “jo tāda ir radio reputācija, un tas nav patīkami”.

Kāpēc Klapkalne kandidēja uz Latvijas Radio valdi un kas būs viņas pirmie darbi radio, Ir valdes priekšsēdētāju iztaujāja 5.oktobrī.

 

Jums bija tikšanās ar Radio kolektīvu. Kāda tā bija un ko jautāja darbinieki?

Kā tā noritēja, jāvaicā pašam kolektīvam, jo viņi to vislabāk var novērtēt – viņi valdes ir redzējuši nākam un ejam. Līdz ar to viņiem varētu būt visobjektīvākais viedoklis.

Varbūt šovakar tā neizskatās, bet uz šo uzņēmumu nāku tiešām ļoti atpūtusies, principā no mana viedokļa – ar mieru un mīlestību, līdz ar to neko tādu [sliktu] no kolektīva nejutu. Jautājumi bija valīdi [pamatoti], es atvainojos par savu valodu, jo uz dienas beigām man jau sāk trūkt vārdu visās valodās. Varu saprast, ka kolektīvs ir noguris no nemitīgām pārmaiņām un pēc tam to nerealizācijas. Līdz ar to es nejutu pret sevi kaut kādu baigo uzbrukumu.

Šoreiz valdes konkursa kandidātiem nebija iztaujāšana kā iepriekš, programmas un pārmaiņu vīzijas skaidrošana. Kādu jūs redzat radio attīstības vīziju? Vai ir jau skaidri pirmie darbi, kas jāpadara?

Tie, manuprāt, jau tika reflektēti pirmajā preses konferencē pēc mūsu [ar Mārīti Tukišu] iecelšanas amatā. Ir arī konkrēti uzdevumi no NEPLP puses. Nākamo nedēļu laikā mums ir jādod savs redzējums par sabiedrisko pasūtījumu, lai var veikt kādus strukturālus pārkārtojumus, jo nākamā gada budžets būs [gatavs] pēc diviem mēnešiem.

Ir noticis tā, ka es šīs strukturālās reformas valsts pārvaldē esmu veikusi daudz plašākā mērogā. Pieļauju, ka citiem kandidātiem tāda pieredze varēja arī nebūt. Attiecībā uz darba samaksu [radio] ir tā, ka vienmēr jābūt skaidrai sistēmai un struktūrai. Un pamatprincips ir tāds, ka alga pret bonusu daļu nevar būt lielāka kā, teiksim, 70% pret 30%. Pilnīgi noteikti – ne otrādi. Līdz ar to te darbojas parastā loģika – noteikti ir jāiet cauri amatu izvērtēšanai, amatu aprakstiem, visa sastrukturēšanai un sakārtošanai vienotā sistēmā. Tā viss veidojas, arī likmju noteikšana.

Tas nozīmē, ka tie, par kuru lielajām piemaksām pie algas NEPLP pārmeta iepriekšējai valdei, uz tām vairs var necerēt?

Par to vispār nav runa! Saprotu, ka tik, cik es pāris dienās esmu redzējusi, amatu apraksti veidoti tā, ka liela daļa šo pienākumu amatu aprakstos nepastāv. Ja naudas lielāko daļu cilvēks saņem par papildu pienākumu veikšanu, tad, pieņemu, viss ir jāpārnes otrādi – amatu aprakstā ir darbu lielākā daļa un motivējošajā paliek tikai kāda [neliela] daļa. Tas ir loģiski.

Vai tas nozīmē, ka šādām izmaiņām būs vajadzīga lielāka budžeta nauda algām?

Par to man ir grūti spriest. Ja ir apstiprināti papildu līdzekļi, neredzu iemeslu, kāpēc algu daļu nevar uztaisīt sakarīgāku. Tai pašā laikā izskatās un pēc tiem kilogramiem papīru, kas uz mana galda nogruva divu dienu laikā, ir skaidrs, ka tiek tērēts ļoti liels administratīvais resurss, lai katru mēnesi gatavotu pieprasījumus par šīm te piemaksām, par visādiem citiem sīkumiem. Protams, prēmijām ir jābūt – reizi pusgadā vai gadā, tas ir loģiski. Bet, ja tas ir kā normāla rutīna katru mēnesi 300 cilvēkiem, tas vienkārši nav efektīvi.

Vai domājat arī kaut ko mainīt radio programmās?

Patlaban tas jāskatās sabiedriskā pasūtījuma kontekstā. Tāda uzstādījuma mums kā valdei pašlaik nav. Ir lūgts programmu direktoriem iesniegt priekšlikumus. Programmu direktoriem, domāju, ievērojot visu redakcionālo neatkarību, vislabāk vajadzētu zināt, ko viņi redz, vai nākamgad ir kāda specifiska vajadzība.

Līdz ar to tam ir jānāk no darbinieku puses. Kā jau teicu pirmajā preses konferencē – mums ir kaut kāds redzējums, bet būtībā Latvijas Radio strādā tik daudz cilvēku ar tādu [milzīgu] pieredzi, ka būtu dīvaini, ja viņiem nebūtu pašiem sava redzējuma.

Kas jums pašai ir mīļākie radio raidījumi?
Vai jūs domājat, ka man vēl ir laika klausīties radio raidījumus? (smejas) Man nav iespēju klausīties radio un nav arī tas vecums, kad paralēli varēju klausīties radio. Vairs pat arī fonā neklausos, pat māju tīrot ne. Kaut kā tā ir noticis. Tikai braucot automašīnā klausos, un tad arī tikai ārzemju mūziku.

Kāpēc?

Lai tas iespējami mazāk mani traucē. Klausoties latviešu mūziku vai arī krieviski un saprotot vārdus, no tās nevar abstrahēties. Klausos mūziku tikai angliski. Viena iemesla dēļ – lai nejauc laukā manas domas.

Par ko jūs domājat?
Par visu ko, un šobrīd vēl nāk klāt tas, ka daudz laika, braucot mašīnā, veltu telefonsarunām.

Aizbraucot uz laukiem, protams, fonā noteikti dzirdu LR2, kas skan praktiski visur. To nevar neklausīties un nākas dzirdēt ik pa laikam, kā jau vairākumam cilvēku. Pie mammas dzirdu LR1 – tā ka nav jau tā, ka neko nedzirdu.

Bet esmu no tiem cilvēkiem, kuri gribētu, lai radio saturs būtu pieejams uz pieprasījumu. Šodien satura redaktoru sapulcē teicu – saprotu, ka tiek saražots ļoti daudz satura, daudz un kvalitatīva, bet tas vienkārši tiek izšauts kā salūts un pazūd. Ja kādam gribētos noklausīties kaut ko vēlreiz, es pat nezinu, kur to meklēt. Tā ir viena no lietām, par ko radio ir jādomā tālāk, domājot par nākotni.

Vai runa ir par radio digitalizāciju vai par arhīva pieejamību?

Arī par arhīvu, par to, ka vari pēc atslēgvārdiem atrast kādu raidījumu, interviju, ja to gribas noklausīties pēc gada. Tam ir jābūt.

Vai tas varētu būt viens no jūsu vīzijas punktiem?

Jā.

Atgriezīsimies pie tā, kāpēc pieteicāties kandidēt uz radio valdi.

Man ir svarīgi, lai tā būtu iestāde vai uzņēmums, kurā ir iespēja veidot nopietnu pārmaiņu politiku. Ne to politiku, kur ir politika, bet izdomāt kaut kādas lietas, kā tās risināt valstī vai uzņēmumos uz priekšu. Esmu beigusi arī zviedru [Rīgas Ekonomikas] augstskolu, un es varētu strādāt kādā ražotnē. Bet man tas nav interesanti, jo tur ir tikai tā viena puse – procesi, ražošana. Šeit ir pilnīgi cita lieta, te ir plašāki apvāršņi, kaut vai iespēja pateikt, ka var tā un tā, vai uzzināt par lietām, par kurām nezināju. Tas ir ļoti būtiski.

Otra lieta ir, ka Latvijas Radio ir speciāla vieta Latvijas valsts vēsturē, arī tagadnē un vēl jo vairāk, ceru, nākotnē.

Kad viss te [radio] juka, pēdējā laikā man bija ļoti nopietnas pārdomas – vai man to vajag? Ir skaidrs, ka šī nav viegla pozīcija. Situācija, kurā esmu apstiprināta, nav ne tā vieglākā, ne patīkamākā. Ir ātra iespēja tikt diskreditētam. Tas viss rada pārdomas – vai to vajag? Varbūt izklausīsies ļoti iedomīgi, bet tas tā nav domāts, – es ļoti apdomāju un sapratu, ka to varu izdarīt. No tāda viedokļa šī iespēja ir ļoti skaista.

Trešais aspekts ir iespēja, lai sevi arī pilnveidotu. Lasīju [Imanuela] Kanta Praktiskā prāta kritiku – tur ir tas morālais kodekss un viss pārējais. Tas saslēdzās ar to [atgadījumu], kad, tikko pieteicos bezdarbniekos, sieviete, kas apstiprināja manu [bezdarbnieka] statusu, jautāja – ko jūs gribētu tālāk darīt, ko mums jums piedāvāt. Un es teicu: piedāvājiet man valdes priekšsēdētāju kādā medijā! Biju to pateikusi, un šī pozīcija parādījās. Tad es nodomāju – kāpēc to pateicu? Biju to vienam cilvēkam pateikusi, un, arī vienam cilvēkam kaut ko pasakot, solījums ir jāpilda. Tā ir būtība – vai tu justos komfortabli, ja tagad vēl pāris mēnešus dzīvotu bez darba? Bija jau labi – man bija saplānoti darbi uz priekšu, bija plašs grāmatu saraksts, ko gribētu izlasīt. Bet nostrādāja tas, ka [tad] es justu, ka te kaut kas grauž…

Vai tā bija kā zīme?
Kaut kā tā… Protams, ka cilvēkam pašam ir jāizdara izvēle, bet ir situācijas, kurās tu saproti, ka pats esi devis solījumu. Man tieši 5.oktobrī būtu bijis jāiet uz bezdarbniekiem. Un ko es viņai [darbiniecei] teiktu – ka es pieteicos šim konkursam.

Tie motīvi un iemesli, kāpēc mēs kaut ko reizēm darām vai nedarām, dažbrīd ir tik dīvaini.

Ziņu aģentūrā LETA jūs strādājāt 10 gadus. Tas ir ilgs laiks.

Tas ir ilgi, tā ir mana ilgākā darbavieta.

Vai LETA izdevās sasniegt arī savus mērķus vai tikai īpašnieku mērķus?

Jebkuram vadītājam ir jāsaprot, ka viņš ir triju kungu kalps – ir jāsabalansē prasības ar īpašniekiem, ar darbiniekiem, ar klientiem. Viens pats nevar savu redzējumu īstenot — tad tev pašam jābūt vismaz [uzņēmuma] īpašniekam. No sakārtošanas viedokļa, no uzbūves, no dokumentu aprites – pilnīgi noteikti man izdevās to panākt. Izdevās īstenot vairākas labas lietas, kuras nevarēja prognozēt, kad sāku tur strādāt. Tas ir digitalizācijas virziens un zinātniskā [mākslīgā intelekta] laboratorija, par kuru tagad daudz runā saistībā ar valodas pētījumiem un visu pārējo. Tās ir ļoti labas lietas, kas vedīs tālāk.

Vai zinātniskās laboratorijas ideja bija jūsu?

Tā izauga no projektiem, kas bija iesākti pirms tam, no iepriekšējās sadarbības. Ja es būtu izdomājusi – gribu laboratoriju, tas būtu stulbi. Tur apakšā bija pētījumi un sadarbība ar zinātniekiem, kas pārtapa šajā laboratorijā. Visa projektu rakstīšanas prasme nāca no manis, jo valsts pārvaldē biju to darījusi. Tagad tur [LETA] ir cilvēki, kas to māk paši, un tas ir ļoti forši. Ar realizāciju ir tā, ka vienmēr kaut kā nedaudz pietrūkst. To var redzēt arī Latvijas Radio – kaut vai [tajā], kādā stāvoklī ir šī ēka. Visur ir ļoti sarežģīti – kā panākt attīstību ar ļoti minimāliem resursiem?

Kā vērtējat LETA ziņu kvalitāti? Laba, slikta?
Tur arī jāskatās uz resursiem. Ir jautājums – kādus un cik kvalitatīvus cilvēkus var algot. Nebūsim naivi – ziņu aģentūra žurnālistiem ir ieejas pozīcija mediju biznesā. Līdz ko žurnālists ir izaudzināts, viņš startē uz citiem medijiem. Tas [medijā] ilgstoši nav mainījies. Kvalitāte vienmēr varētu būt labāka, ja būtu augstāks atalgojums un viss pārējais. Domāju, ka LETA ir bijusi spēcīga un ir tāda arī tagad. Informācijas aprites ātrums pēdējos gados arī ir nežēlīgi audzis. Bet, ja tu esi avots citiem medijiem, tad fakti ir jāpārbauda. Tas ir ļoti labs standarts, pie kā ir jāturas.

Par Latvijas Radio saturu arī domājat līdzīgi? Vai jūs gribētu dot padomus satura veidošanā?

Laikam šobrīd neesmu informēta par to, kādi ir šie [LR ziņu] kritēriji, vai tie tiek ievēroti. Uz to es nevaru atbildēt, bet ka tiem ir jābūt – skaidra lieta. Kopumā LR žurnālistikas līmenis ir ļoti augsts. Taču nekas nav tāds, ko vēl nevarētu pilnveidot.

Ko domājat par bijušās LR valdes locekles Sigitas Roķes ideju ieviest visa radio galveno redaktoru?

Mani nedaudz mulsina tas, ka valdē būtu par saturu atbildīgais valdes loceklis, gan arī galvenais redaktors. Tas patlaban ir diskutablākais jautājums – vai to vajag? Bet principā es domāju, ka tur ir racionālais pamats, kāpēc tas ir nepieciešams, jo sadarbība ir jāpilnveido arvien vairāk. Kanālos ir daudz satura – kā to pārskatīt, tas ir izaicinājums. Es teiktu, ka tā ir ļoti laba ideja, bet ir jāskatās, vai to šobrīd ir iespējams realizēt. Domāju, ka nē. Un tas ļoti lielā mērā ir saistīts ar to, kurš būs trešais radio valdes loceklis (atbildīgais par saturu vēl tiks izraudzīts konkursā – red.).

Kā redzat valdes sadarbību ar NEPLP?

Man ļoti nepatīk šis [skandalozais] fons, kas ir radies, jo tas neveicina uzticēšanos nevienai no pusēm. Ne radio, ne NEPLP. Zaudē abi. Abas puses zaudē reputāciju, un pati svarīgākā ir radio reputācija. Man nav pierādījumu, cik kurš un kādas intereses te lobē, varbūt tādi ir radio žurnālistiem. Neredzu pamatu, kāpēc [konflikts ar NEPLP] ir tā eskalējies. Tepat blakus ir Latvijas Televīzija, kur tāda līmeņa un skaļuma komunikācijas, manuprāt, nav. Tas nozīmē, ka var ar viņiem [NEPLP] sastrādāties.

Varbūt LTV tas ir latenti?

To es nezinu. Un es arī nezinu par pagātnes iemesliem. Bieži vien šādos gadījumos nostrādā arī personālijas. Visu laiku atrasties kara stāvoklī ar kādu – tas vienkārši apēd ļoti daudz laika. Patiesībā tas nozīmē, ka radio cilvēki nedara to, kas viņiem būtu jādara – jāstrādā sabiedrības interesēs. Ja tu visu laiku strīdies, laiku pa laikam ēteru piesārņo ar savu problēmu izklāstu, tas nevienam nepalīdz. Jo cik uzņēmumos nav savu problēmu? Vai ir pareizi tā [stāstot publiski ēterā] šos jautājumus risināt, neesmu pārliecināta.

Tad jau jūs radio tomēr klausījāties.

Konkursa laikā es, protams, centos vairāk ieklausīties. Izmantot raidījumus [stāstot par savām problēmām] ir liela privilēģija, bezmaksas PR, jo citu uzņēmumu vadītājiem šādas iespējas nav.

Vai uzskatāt, ka šī sava ķēķa iznešana ēterā bija ētikas pārkāpums?

Es teiktu, ka ir ļoti jāizvērtē, cik lielā mērā tas ir interesanti sabiedrībai. Ja es kā nodokļu maksātājs skatītos uz šo no malas – ka man ir iespēja iziet ēterā un dabūt PR divās dienās tādu, kādu neesmu dabūjusi iepriekšējos 20 gados, es teiktu – super, man patīk! Bet vai tas patīk arī nodokļu maksātājiem? Par to radio ir ļoti nopietni jādomā. Tā ir daļa no manas dienaskārtības.

Vai to teicāt darbiniekiem?

Tik daudz kā tagad aci pret aci mēs nepaspējām izrunāties, bet kādos mirkļos ar kādu pēdējās divās dienās esmu teikusi. Jautājums ir – vai kādam no žurnālistiem ir pierādījumi tām lietām, kuras viņi pārmet [NEPLP]? Ja ir, tad ir jārīkojas. Ja tā ir savas pozīcijas demonstrēšana, nezinu, vai tas ir pareizi. Kā zināms, ar avīzi var ne tikai mušu nosist. Tad ir jautājums – kāds ir mērķis, kurš ir patiesais labuma guvējs, ka NEPLP naidojas ar radio, vai radio vadība naidojas ar darbiniekiem. Kuru tas interesē? Manuprāt, te ir arī ļoti daudz sazvērestības teorijas. Tas reāli grauj darba aktivitāti, laiku un klimatu organizācijā, attiecības ar sadarbības partneriem.

Vai domājat, ka jums izdosies veicināt uzticību un stabilitāti radio?

Es ļoti uz to ceru. Pretējā gadījumā – ko tad es te vispār daru!

Mana īpašība ir tāda, ka nepiedalos un neklausos intrigās. Man tas nav interesanti, neredzu šiem aizmuguriskajiem gājieniem jēgu.

Vēl no NEPLP izskanēja pārmetumi par radio sponsorēšanas līgumiem – vai domājat to mainīt?

Primāri mēs esam tikuši skaidrībā, ka reklāmas nodaļa ar to nenodarbojas. Jātiek būs skaidrībā, kādi raidījumi sponsorēšanai ir pieejami, kādi ir nosacījumi, jārunā ar sadarbības partneriem, ko viņi var vai nevar īstenot.

Tā ka neredzat, ka radio varētu pilnībā atteikties no sponsorētiem raidījumiem?

Pagaidām nav bijis iespējams iepazīties ar šo plānojumu. Būs jāskatās, bet tas būs jādara.

Kā redzat sadarbību ar LTV? Vai ir kādi plāni?
Latvija ir tik maza, ka ir jāspēj sadarboties ar ļoti daudziem, ar citiem medijiem arī – ne tikai LTV. Tas ir nepieciešams, jo var būt interesanti kopēju tēmu pacelšanai, kopējiem raidījumiem. Saprotu, ka iestrādes ir, bet to var pilnveidot vēl tālāk.

Ko tas nozīmē, sadarboties arī ar komercradio?

Man bija tāda doma, tas laikam bija manā vīzijā, kādu vienu konkrētu lietu risināt kopā. Piemēram, mēs izstrādājam darba samaksu, mums būs kaut kāds amatu klasifikators. Kāpēc mēs ar to nevarētu dalīties arī ar privātu mediju? Nodokļu maksātāji par to jau būs samaksājuši, tas nav unikāls produkts, kas lietojams tikai viena radio vajadzībām. Tas var noderēt arī citiem medijiem. Tiek darītas lietas, kas var būt labas arī citiem.

Jūs runājat tikai par amatu klasifikatoru vai arī par raidījumiem?

Gan, gan. Arī tīri par satura lietām var skatīties. Kaut kāda sadarbība jau notiek. Problēma ir tāda, ka saturs tiek saražots ļoti daudz, bet tā tālākā nonākšana pie patērētājiem ir diezgan limitēta. Tikai lineārais radio [mūsdienās] ir ļoti šauri. Arī portāls Lsm.lv daudz ko neaptver. Varētu skatīties, kā to pilnveidot. Nezinu, vai kāds gribētu sadarboties, bet, manuprāt, tā būtu laba doma. Tas cross selling [papildu produktu piedāvāšana esošajiem klientiem] jau notiek daudzkur.

Kā tajā ir iesaistīta ekspluatācijā nenodotā Multimediju studija?

Patlaban tā nekur nav saķēdēta, jo tā radio darbību ne traucē, ne uzlabo. Tās izmantošana varētu būt vairāk gan LR5, gan Lsm.lv. Arī LTV vajadzībām, ja tas būtu nepieciešams.

Kā risināsiet radio specifiski tehniskos jautājumus?
LR ir tehniskais direktors un ļoti daudz cilvēku, kuri to spēj. Tie ir labākie speciālisti par skaņām un aparatūru. Es domāju, ka mans padoms tur nevienam nav vajadzīgs. Bet es izteicu arī bažas – ja ņemam valdē trešo cilvēku [atbildīgu] par saturu, tehniskais jautājums valdes līmenī ir nosegts visšvakāk.

Jums ir milzīga pieredze valsts pārvaldē.

Jā, biju arī [premjerministram Andrim] Šķēlem padomniece.

Kāpēc ar šādu karjeru jāiet darbā radio? Var iet politikā, meklēt darbu ministrijā.

Politikā noteikti nē, man patīk strādāt reāli. Visu laiku nodarboties ar PR nav mans lauciņš, kas aizrautu. No tāda viedokļa ministra postenis man nederētu. Es drīzāk domāju, ka varētu vadīt [ministrijas] nodaļas.

Kas bija visinteresantākā darbavieta?

Viskolorītākā bija Aizsardzības ministrija. Tas laiks, kurā strādāju (90. gadu beigas – red.), vadības komanda ar Edgaru Rinkēviču. Viņam bija 24 gadi, man – 25. Tikko no Latvijas bija izgājusi laukā [Krievijas] armija, bija jārisina finanšu jautājums ar iepirkumiem un [armijas] īpašumiem. Tur piedzīvoti skaisti brīži.

Rinkēvičs mani pēc konkursa izturēšanas ieaicināja savā kabinetā un teica: tev būs sava mašīna, šoferis un darba kabinets. Kad pirmajā dienā ierados savā darba kabinetā, [ieraudzīju] – restots logs priekšā, [padomju laika] metāla seifs, divi kantaini darba galdi. Un tas bija tieši pēc [darba] Civildienesta pārvaldē Raiņa bulvārī 5, kurā bija [paveikts] skaistais remonts! Ko es te varu izdarīt? Man pat kompjūtera te nav! Man nekā nav! Rinkēvičs, apsveicot ar amatu, teica, ka pirmais darbs man būs izkarot sev kompjūteru un izremontēt telpas. Aizsardzības ministrija tomēr ir otrā Ārlietu ministrija! Tur nevar būt telpas ar caurumu grīdā [kā tas bija] Valdemāra ielas namā, kur [pirms ministrijas] atradās Baltijas kara apgabals.

Nākamais [iespaids] – ieklibo manā kabinetā [Aizsardzības ministrijā] viegli kontuzēts karavīrs un redz – blondīne atnākusi uz darbu. Viņš saka – te viens tikko pakārās, tev to vajag? Viņam bija taisnība – tiešām tā bija noticis saistībā ar Katrim Stella darījumu (90. gados Latvijas bruņotie spēki noslēdza līgumu ar Slovākijas firmu Katrim Stella par ieroču iegādi Zemessardzes vajadzībām 3,9 miljonu dolāru apjomā, bet tika iepirkti nekvalitatīvi ieroči – red.). Tā bija mana pirmā nedēļa. Toreiz ministrijā dokumenti zuda, tie tika rakstīti ar roku. No šāda viedokļa skatos tagad uz LR un smaidu – ir daudz kas līdzīgs.

Kāpēc radio ir palicis tik nožēlojamā situācijā?

Man ir grūti pateikt, kāpēc iepriekšējie uzņēmuma vadītāji ēku ir nolaiduši. Esam neatkarīgi jau vairāk nekā 25 gadus, bet, ieejot nav sajūtas, ka tas ir Latvijas Radio. Nav skaidrs, kāpēc radio nav remontēts kopš 60. gadiem. Jā, mēģina pieremontēt pa vienai telpai, bet kopskats ir tāds, kā uz veca lupatu deķa liek ielāpus.

No tāda viedokļa jūtos [Latvijas Radio] atgriezusies pagātnē. Eiroremonta tur nav, un nesaku, ka ir jābūt, bet pieklājīgām biroja telpām gan jābūt. Jo primārais ir cilvēki, nevis telpas. Kā cilvēki jūtas, tur strādājot? Nepietiek, ka ir kašķi par algām… Radio strādā tikai patrioti, kuri strādā idejas labā. Viņiem ir iekšas to darīt. Taču ilgtermiņā tādā vidē nevar iztikt. Tā nav skaista.

Jums ir kāda interesanta aizraušanās – jūs dejojat. Kas tās ir par dejām?

Dejoju sporta dejas. Tā ir mana mūža mīlestība, jo sākotnēji gribēju stāties Konservatorijā uz deju vadītājiem. Pirms sešiem gadiem atsāku nopietnāk trenēties sacensību režīmā. Joprojām jūtu, ka varu daudz izdarīt iepretim tām jaunajām meitenēm, kas mani māca [dejot]. Cilvēks var izdarīt ļoti daudz ko. Visvieglāk ir pateikt – esi par vecu. [Dejošanai] stop teikšu tad, kad profesionāli vairs nevarēšu izdarīt. Bet tagad jūtu arvien vairāk spēka, dejošana dod izkustēšanos pāris reižu nedēļā. Dejas man palīdz restartēties, jo dejojot tu nevari domāt par kaut ko citu, jāseko līdzi soļu skaitam, lai nedabūtu [pa galvu] no partnera un trenera. (Klapkalne savā vecuma grupā sporta dejās pasaulē ir topa 25 – red.)

Ko jums dod tas, ka esat arī Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzē?

Ticības lieta man ir no Atmodas laika, ne no bērnības. Mērķis man nebija meklēt mieru, tas man dod regulāri iespēju kādu brītiņu kaut ko pārdomāt. Visiem taču liekas, ka visa centrā esmu es, jādara tā, kā gribu es. Bet te tu skaties drusku no malas, kas varētu būt tava vieta dzīvē.