Būtu žēl, ja Paula Bankovska jaunākā grāmata mīlīgo akvareļu dēļ tiktu ierindota tikai bērnu literatūras plauktā. Protams, kā visas izdevniecības Liels un mazs grāmatas, arī šoreiz ir domāts, ka grāmatu iepazīs pieaugušais, kaut vai priekšā lasot. Kur pazuda saimnieks? stāsti noteikti patiks arī īsļaužiem, taču šis nu reiz ir gadījums, kad grāmatā valdzinošākā ir pati koncepcija. Tie ir 12 stāsti, rakstīti no dzīvnieku skatu punkta, katram no tiem ir atslēga — īsa atsauce uz kādu no Latvijas vēstures 20. gs. notikumiem. Sākot no muižu dedzināšanas, līdz — kā jau varam iedomāties no nosaukuma — deportācijām, un tā līdz 20. gadsimta beigu tēmām — kosmosa iekarošana, planētas pārapdzīvotība, sabiedrības novecošanās. Atsaucoties uz sērijas Mēs. Latvija. XX. gs. panākumiem, varētu teikt, ka Pauls Bankovskis ir radījis pats savu pagājušā gadsimta vēstures stāstu sēriju, taču mazliet ironisku, no margināla skatu punkta.
Dzīvnieku un pat lietu stāstiem rakstnieks pievēršas ne pirmo reizi — 2010. gadā bērnu literatūras sadaļā iznāca Zvēri man!, kam sekoja stāstu krājums pieaugušajiem Zvēru zvaigznājs, ir bijuši arī lietu stāsti — krājumā Es neko neatceros. Par lietu dabu, kas līdzīgā veidā apvērš cilvēkcentrēto pasauli. Taču jaunajā krājumā mērķtiecīgāk nekā iepriekš Bankovskis dzīvniekus skata drīzāk kā simboliskas būtnes, kuras iemieso kādus cilvēka priekšstatus, ideālus, kas veidoti jau kopš folkloras rašanās laikiem, kopš pasakām par dzīvniekiem, kurās čum no deminutīviem, un no kurām bērnībā apgūstam, ka lācis ir stiprs un lapsa viltīga. Pasakas stilistiku atdarina pirmais no krājuma stāstiem par govi, kas pēc Piektā gada muižu dedzināšanas iemukusi mežā un meža zvēriem stāsta par jauno kārtību, kurā nebūs kungu un kalpu. Ulmaņlaikus ilustrē sunīši Bonzas, tādus tolaik modē bija izšūt uz tualetes papīra turētāja, maizes kastes bruncīša, klāt pieliekot uzrakstus ar jautriem, piemeklētiem pantiņiem vai pamācošiem teicieniem. Arī tie nemaz nav īsti dzīvnieki, bet gan aizgūti no angļu mākslinieka Džona Stadija zīmējumiem, Bonzas vizualizē nevis dzīvnieku pasauli, bet gan cilvēka priekšstatus par dzīves kārtību, visbiežāk — ar skumju ironiju. To var izgaršot arī citos Paula Bankovska stāstu sižetos.
Grāmatas iesākumā ir divi epigrāfi, kas, man šķiet, izcili raksturo šīs sarežģītās cilvēka un citu dzīvbūtņu attiecības. Friča Bārdas Maza cilvēka vakara lūgšana, kurā cilvēkbērns, aizlūdzot par zirņa stādu, ievieto jeb ierunā pats sevi kādā paša iedibinātā Dieva, cilvēku, augu attiecību mikrokosmosā. Otrs epigrāfs ir filosofa Martina Heidegera norāde, kas, viņaprāt, atšķir cilvēku no zvēra: dzīvnieks nobeidzas, cilvēks mirst, proti — tas ir apzināts process.
Līdz ar to šajā stāstu krājumā nav jāmeklē zirga, kuru kolhozu dibināšanas gados čigāns paslēpis pagrabā, vai kanārijputniņa, kas vītero līdz ar savu saimnieku mūziķi, ticams psiholoģiskais atspoguļojums. Tā drīzāk ir cilvēka atšķirīgā domāšanas veida, kurā kārtību, proti — vēsturi, nosaka viņš pats, spoguļošanās attiecībās ar dzīvniekiem, kuras veido dabas saprātīguma diktēts ritmiskums: vakarā graudiņi — no rīta oliņa, kūts drēbes uz vadža — pieniņš kanniņā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.