Bezgalīgs kājiņas risinājums

Miķelis Baštiks (pa labi) un Aleksandrs Beļajevs. Foto — Jānis Pipars, Picture Agency
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Ģertrūdes ielas tālais gals, pārdesmit metru no dzelzceļa sliedēm, kur pirms gada pārcēlies dizaina birojs Asketic, tā ir pavisam cita ainava nekā Rīgas centrā. Vairāk vienkāršības, pieticības. Mazi pārtikas un galantērijas veikaliņi ar skatlogiem kā no deviņdesmitajiem gadiem. To vidū nevar nepamanīt 121. namu: tas ir kā iekāpt divdesmit pirmā gadsimta Skandināvijā — minimālistiskā skaistumā, kur nav nekā lieka.

Iespējams, Miķelis Baštiks — trīsdesmit gadu vecs autodidakts dizaina jomā, viņš 2010. gadā izveidoja biroju Asketic, vēlētos iebilst apzīmējumam «skandināvu minimālistiskais skaistums». Miķelis uzskata, ka baltiešiem nav «jāpielīp» skandināviem, par katru cenu viņu estētisko izjūtu attiecinot arī uz sevi. Pateicoties Baltijas valstu ģeogrāfiskajam novietojumam, iespējams veidot unikālu dizaina identitāti, kura vēsturiski iedvesmojusies gan no rietumu, gan austrumu, gan ziemeļu kaimiņiem.

Pēdējos astoņus gadus Miķelis tieši ar to nodarbojas: ar dizaina produktiem centies raksturot mūsdienīgu latviskumu, kā arī Latvijas zīmoliem piešķīris jaunu vizuālo kvalitāti. Miķeļa vadībā Asketic dizaineri veidojuši Latvijas simtgades logotipu, vizuālo identitāti Latvijas olimpiskajai izlasei, Latvijas Radio, Latgales koncertzālei Gors, Jūrmalas pilsētai, kā arī strādājuši ar pazīstamiem zīmoliem — Valmiermuižas alu, dabiskajiem produktiem The Beginnings, bezpilota lidaparātu kompāniju AirDog.

Savas dizaina studijas paspārnē izveidojis zīmolu Miesai, kas ražo traukus, dvielīšus, apģērbu un izdrukas ar saukli Vienkāršas lietas ar dizaina pieskārienu. Viena no zīmola līnijām ir Cirulis Design Heritage, kas stilizētā formā izmanto latviešu mākslinieka, valsts karoga standarta autora Anša Cīruļa (1883—1942) darbu motīvus.

Jaunākais Miķeļa radītais produkts ir Cīruļa fonts, pie kā dizaineris, piesaistot projektam kolēģi Aleksandru Beļajevu, strādājis desmit gadu. Sākotnēji ideja tika realizēta entuziasma garā: līdztekus komerciālajiem darbiem Miķelis vakaros zīmēja Cīruļa burtu saimi — iedvesmojās no mākslinieka rokrakstā veidotajiem darbiem, piemēram, plakātiem un veidoja fontu pagājušā gadsimta sākuma latviešu mākslinieka tautiski dekoratīvajās noskaņās.

Miķelis uzskata, ka tieši Cīrulis bija viens no pirmajiem latviešu dizaineriem. Tas, kurš pēc Latvijas valsts dzimšanas 1918. gadā dizaina valodā mēģināja definēt, kas ir latviskums. Cīrulis radīja arī Latvijas pilsētu ģerboņu metus, Latvijas Republikas pirmo pastmarku, bet viņa meistardarbs ir 1923. gadā tapušais projekts — Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers. Cīrulis 20. gadsimta sākumā daudz uzturējās Parīzē. Tur sasmēlās modernisma idejas, kuras, būdams jaunās Latvijas valsts patriots, nacionālromantiskā garā lika lietā savos darbos. Par saviem interjeriem viņš guva godalgas starptautiskās izstādēs Briselē, Berlīnē, Parīzē.

Šīs mākslinieka kvalitātes ieinteresēja Miķeli Baštiku, kad viņam pirms desmit gadiem tika lūgts izveidot stilizētu burtveidolu izdevniecības Neputns grāmatai par Ansi Cīruli. Bija jāiedziļinās ražīgā kolēģa atstātajā mantojumā. Miķelim patika iztēlē «saslēgties» ar Ansi garajās stundās, ko sēdēja, eksperimentējot ar burtveidoliem. Zīmējot burtu izliekumus un nošķēlumus, viņš arvien domāja: nez, ko par to sacītu Cīrulis? Kā vēlāk atklāsies, darbs bez radošā lidojuma prasīja arī matemātisku precizitāti, ārkārtīgu uzmanību. Viens neveikls vilciens ar «virtuālo zīmuli» un nākas pārstrādāt visus burtus.

Kad iznāca grāmata, Miķelis nolēma darbu turpināt. Radās ideja Cīrulim par godu izveidot fontu. Tā šķita arī laba iespēja vēl vienā veidā pasaulei pavēstīt par Latviju: tās dzimšanu un estētiskajām idejām, kas tajā laikā bija.

Iespējams, izveidot visu alfabētu būtu prasījis daudz vairāk nekā desmit gadu. Ja vien palīgos pirms trīs gadiem nebūtu nācis dizaineris Aleksandrs Beļajevs. «Varbūt tāpēc projektu izdevās pabeigt līdz galam, ka mums ar Miķeli ir forša profesionālā kombinācija: man ir tehnisks, sistēmisks skats uz lietām, Miķelim — eksperimentāls,» saka Aleksandrs.

Abi ir priecīgi, ka Cirulis Display palaists pasaulē, tuvojoties Latvijas simtgadei. Jaunizstrādātais burtveidols ir piee-jams formātā Bold un Regular. Tas iekļauj vairāk nekā trīsdesmit valodu burtus un zīmes, katrai valodai raksturīgos diakritiskos simbolus un to kombinācijas. Abi Asketic dizaineri Cīruļa fontam neprognozē izcilus biznesa panākumus — tas ir pārāk specifisks, lai tiktu plaši lietots pasaulē. Drīzāk ir prieks, ka izdevies savdabīgo ideju īstenot. Turklāt apzinoties, ka darbs pie fonta varētu turpināties bezgalīgi.

Piemeklēs skaistāko N

Tas bija emocionāls rīts Ģertrūdes ielas birojā, kad pirms gada Miķelis un Aleksandrs atvēra e-pastu, lai lasītu no kolēģiem, burt-veidolu dizaineriem pasaulē, sūtītās atsauksmes par Cīruļa fontu. Viņi bija gatavi savam Cirulis Display likt punktu. Taču realitāte izrādījās citāda: kā baktērijas mikroskopā vairākiem burtiem visās iespējamajās vietās bija «pielipušas» kolēģu piezīmes. Viņi rakstīja, ko būtu vērts uzlabot. Miķelis un Aleksandrs saskatījās. Maratons būs jāturpina!

Līdz tam brīdim viņi jau bija apēduši pudu sāls, cīnoties ar Cīruļa burtu dizainu. Ansis Cīrulis savulaik katru savu plakātu veidoja citiem burtiem. Zīmēja ar roku, katru reizi pielāgoja burtu dizainu savai vajadzībai. «Mūsu uzdevums bija saprast, kā katrs burts izskatīsies kontekstā ar jebkuru citu burtu gan priekšā, gan aizmugurē,» saka Miķelis. «Bija jādomā sistēmiski. Tikko izmaini vienu burtu, jāskatās, kā tas izskatās sistēmā ar citiem burtiem, lieliem un maziem. Arī cipariem, punktiem.» Kamēr strādāja ar taisniem burtiem, piemēram, N, tas bija vienkārši. Tiklīdz pieķērās klāt slīpam burtam, kuram blakus taisns, piemēram, A un N, optiski veidojās tukšums. «Tāpēc atstarpes starp burtiem mums bija jāsaliek optiski, nevis matemātiski. Tiklīdz R burtam pamaini kājiņu, jāskatās, kā atstarpe strādā gan ar U, gan V. Katra izmaiņa ietekmē visu zīmju komplektu,» tā Miķelis.

Kurš no latviešu valodas burtiem bija visnepakļāvīgākais vizuālajam kontekstam ar citiem? «Cīruļa stilam ir daudz tādu burtu,» atzīst Aleksandrs. «Stils ir bagāts detaļām. Piemēram, mums fontā ir divi N, katram citāds kājiņas risinājums. Esam izdarījuši tā, ka, rakstot vārdus, programma automātiski piemeklē draudzīgāko N kājiņu salikumā ar konkrētajiem burtiem.»

Viena no Asketic burtveidolu vērtētājām, kas pirms gada deva savu atzinumu dizaineru paveiktajam, bija Hāgā šajā jomā izglītību ieguvusī rīdziniece Aleksandra Samuļenkova. Viņa strādā Hārlemā, Nīderlandē, patlaban veido savu zīmolu Aleksandra Samulenkova Type Design.

Jāpiebilst, ka grafikas dizaina izglītībā pasaulē burtveidolu dizaina studijas ir atsevišķa apakšnodaļa. Plaši lietotos, gan arī eksperimentālos fontus rada cilvēki ar tieši šādu izglītību. Savukārt Latvijā šajā jomā darbojas tikai daži autodidakti.

Aleksandra Samuļenkova par Cīruļa fontu saka tā: «Manuprāt, Ansis Cīrulis nebija ierobežots ar formālām zināšanām par burtu noformējuma principiem. Tāpēc viņa radītajiem burtiem piemīt gan zināms naivums, gan spilgts raksturs un šarms. Cīruļa burti ir nepārprotami atpazīstami un pievilcīgi ar drosmi un vispārpieņemto burtu dizaina kritēriju neievērošanu. Turklāt Cīrulis nav veidojis burt-veidolus, bet to, ko mūdienās sauc par lettering — konkrētu vārdu salikuma noformējums. Šādos lettering darbos katrs burts ir darināts tā, lai efektīvi sadarbotos ar burtiem, kas tam apkārt, jo iepriekš jau ir zināms, kāda būs burtu kombinācija. Burtveidols, savukārt, ir burtu kolekcija, kas ir izmantota, lai noformētu visus iespējamos tekstus, nezinot iepriekš, kādās kombinācijās burti tiks salikti. Viss augstāk minētais ir iemesls, kāpēc interpretēt Cīruļa brīvos lettering darbus kā burtveidolu jau pats par sevi sarežģīts uzdevums.» Viņasprāt, tas ir brīnišķīgi, ka Asketic dizaineri nenobijās un paveica šo darbu.

Tā saucamā burtu atdzimšana (type revivals), pie kā pieskaitāms arī latviešu dizaineru radītais produkts, ir burtveidolu dizaina industrijas neatņemama sastāvdaļa — burtveidoli, kas tika radīti analogajām tehnoloģijām ir ne tikai jādigitalizē, tos arī nepieciešams interpretēt mūsdienīgi. Dizaineri atdzīvina ne vien burtveidolus, bet arī lettering darbus, kas parasti pieļauj brīvāku interpretāciju, vienlaikus pieprasot nosvērtus un asprātīgus risinājumus problēmām, kas oriģinālajam lettering autoram nemaz nebija jārisina.

Aleksandra Samuļenkova min vienu spilgtu piemēru: Krul fontu, kas atdzīvinājis pagājušā gadsimta četrdesmito gadu nīderlandiešu mākslinieka Vilema Jozefa Vīzera (Willem Joseph Visser) darbus. Viņš bija noformējis tā laika tipisko nīderlandiešu bāru skatlogus ar raksturīgiem burtiem. 2012. gadā burtveidolu dizaineris Ramiro Espinoza atdzīvināja Vīzera stilu.

Kopumā raugoties uz oriģināliem izlēcieniem burtveidolu tirgū pasaulē, Aleksandra stāsta: «Jāteic, ka ik dienu tajā parādās profesionālu burtveidolu dizaineru fonti, kas ir nevainojami, bet (ak vai!) neizraisa lielu entuziasmu grafikas dizaineru vidē. Pēdējos gados ir pat dzirdams termins «burtveidolu dizains burtveidolu dizaineriem» (type design for type designers), ar ko apzīmē oriģinālus, tehnoloģiski inovatīvus un asprātīgus darbus, kas iegūst neskaitāmas balvas burtveidolu dizaina sacensībās un festivālos, bet diemžēl neiekaro popularitāti ārpus burtveidolu dizaina vides.»

Aleksandru sajūsmina šādi darbi, bet lielu interesi izraisa arī gadījumi, kad grafikas dizaineri, balstoties uz savu ikdienas pieredzi un vajadzībām, izmēģina spēkus burtveidola dizaina jomā. Rezultāti ne vienmēr atbilstot profesionālā burtveidolu dizaina kritērijiem. Toties bieži vien tie ir svaigāki un aktuālāki laikmetīgā grafikas dizaina kontekstā nekā profesionāļu radītie. «Lai gan Cīruļa burtveidols balstīts vēsturiskā materiālā, domāju, ka augstāk teikto var attiecināt arī uz šo projektu,» viņa rezumē.

Cīrulis dzīvojis blakus ieliņā

Fonta veidotājiem tā bija svarīga izšķiršanās: veidot to skaistu, viegli lietojamu vai arī autentisku, saskaņā ar Anša Cīruļa estētiskajiem principiem. Izvēlēties otro variantu nozīmēja arī apzināti iekļaut dažas pagājušā gadsimta meistaram raksturīgās neveiklības. Piemēram, viņi ieviesa Cīruļa gāzelīgo S. Ņēma vērā arī tādas dīvainības kā L burta garumu, kas meistara zīmētajos plakātos allaž sniedzās pāri citiem burtiem, arī apaļo burtu nošķēlumus.

Vai viņi, jaunā gadsimta dizaineri, var izteikt kritiku 20. gadsimta meistaram? «Daudz neveiklību, bet tās ir mīlamas,» saka Miķelis. Viņš piesauc pazīstamo žurnālu The New Yorker, kura dizainu daļa profesionāļu varētu uzskatīt par neglītu. «Taču satura un zīmola dēļ tas cilvēkiem ir mīļš. Līdz ar to viņu priekšstatos tas kļūst glīts. Glīts vai neglīts — tas ir subjektīvi. Tas vienmēr ir kontekstā ar sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. Nekad — izolēti.» Aleksandrs steidz Miķelim iebilst: «Es teiktu, ka The New Yorker fonts ir ļoti smuks. Raksturīgs šim zīmolam.» Miķelis tēmai pieliek punktu: «Fontu skaistumkonkursā tas varbūt neuzvarētu. Tāpat kā neuzvarētu mūsu fonts. Taču kontekstā ar zīmolu un laiku iezīmējas cita vērtība.»

Miķelis un Aleksandrs vēlējās stāstu par vienu no mūsu valsts pirmajiem dizaineriem pavēstīt plašajai pasaulei, taču bija arī jādomā, kā Cīruļa fontu veiksmīgāk pārdot, tāpēc abi sāka izstrādāt burtus citās valodās.

Vispopulārākie pasaules fonti veidoti ārpus Latvijas. «Kāds ir parūpējies par mūsu garumzīmēm,» nosaka Aleksandrs. «Mūsu mērķis bija ar savu fontu rūpēties par citām valodām. Gribējās, lai pasaulē par mums labi domā caur mūsu darbiem.» Savā ziņā pat tika iecerēts neliels apvērsums. Kāpēc tā? Latviešu valodā diakritiskās zīmes ir ļoti specifiskas. Fontos, kas nav veidoti profesionāli augstā līmenī, tās bieži vien atveidotas nepilnīgi vai to nav vispār. Abi dizaineri nolēma par to kārtīgi padomāt, Cīruļa fontā strādājot ar poļu un citu Austrumeiropas valodu zīmēm. Bija pamatīgi jāiedziļinās, jo «ķeksītis taisni vai slīpi — un mainās nozīme,» stāsta Miķelis. Bet Aleksandrs piebilst: «Viņiem, tāpat kā mums, rūp, kā viņu valodā izskatās raksturīgās zīmes.»

Abu dizaineru mērķis ir Cīruļa fontā strādāt ar kirilicu. Tam ir gan biznesa, gan idejiskais pamatojums — Ansis Cīrulis pirms studijām Parīzē absolvēja Štiglica tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā. Asketic dizaineri ir pārliecināti — cieņu pelna arī šī pieredze viņa autobiogrāfijā.

Ir vēl kāds kārdinājums saistībā ar Cīruļa fontu: iztēloties, kā būtu, ja katram burtam izveidotu vairākas versijas. Tieši tā darīja Ansis Cīrulis: katram plakātam radīja aizvien jaunas burtu formas. «Šis fonts nekad nebūs īsti pabeigts,» domā Aleksandrs. «Varētu to slīpēt gadiem. Izaudzēt par bezgalīgo stāstu.»

Bezgalīgais stāsts tomēr ir simboliski noslēdzies. Miķelis un Aleksandrs atraduši kādu sakritību: kādā ekslibris Cīrulis raksta, ka darbdienās ir mājās no pulksten diviem līdz trijiem Ādmiņu ielā pie Ģertrūdes ielas. Tas ir, namā līdzās Asketic jaunajam birojam. «Fonts noslēdzas tur, kur tas, iespējams, sākās,» saka Miķelis. 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu