Diena: 11. oktobris, 2017

Traģēdija Ventspils pedbaseinā – nodarbības bija nelicencētas

Ventspils Olimpiskais centrs (VOC) īstenojis nelicencētu interešu izglītības programmu. Tā, vērtējot VOC peldbaseinā notikušo traģisko nelaimes gadījumu, kurā gāja bojā mazs zēns, secināja Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD).

Dienests pēc VOC notikušā nelaimes gadījuma ieradās Ventspilī un tikās ar iesaistītajām pusēm, kā arī sāka pārbaudi par izglītības procesa tiesiskumu VOC un bija pieprasījis iesniegt paskaidrojumu un ar izglītojošo darbību saistītos dokumentus. Pēc Valsts izglītības informācijas sistēmā pieejamiem datiem, VOC nav reģistrēta izglītības iestāde, un tādā gadījumā interešu izglītības programmas īstenošanai nepieciešama pašvaldības izsniegta licence.

Trešdien IKVD saņēma VOC paskaidrojumu, kurā VOC informē, ka jau izstrādājis izglītības programmu un perspektīvā bija plānojis saņemt pašvaldībā licenci interešu izglītības programmas īstenošanai, taču līdz šim brīdim to nav izdarījis, vēsta LETA.

Drošību sporta pasākumos un izglītības procesā regulē gan Sporta likums, nosakot, ka sporta pasākumiem jānoris drošā vidē un tos jāorganizē un jāvada kvalificētiem sporta darbiniekiem, gan Izglītības likums, kas nosaka, ka izglītības programmas jāīsteno personas dzīvībai un veselībai drošos apstākļos. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērniem pieejamās publiskās izklaides, sporta vai atpūtas vietās nodrošināma bērna drošība un par to ir atbildīgi šo iestāžu darbinieki un vadītāji, uzsvēra IKVD.

Patlaban pēc VOC paskaidrojuma un dokumentu saņemšanas IKVD tiek izvērtēta tajā iekļautā informācija un lemts par administratīvā pārkāpuma lietvedības sākšanu.

Savukārt no Izglītības un zinātnes ministrijas saņemta informācija, ka tuvākajā laikā tiks rīkota starpinstitucionāla sanāksme par to, vai nepieciešama jaunu normatīvo aktu vai normatīvo aktu grozījumu izstrāde.

IKVD uzsver, ka neveic konkrētā gadījuma izmeklēšanu, jo tas ir Valsts policijas kompetencē. Tomēr notikušais IKVD kā izglītības, tajā skaitā sporta izglītības, procesa uzraugam licis pievērst uzmanību tam, kā notiek izglītojošā darbība VOC.

Tāpat IKVD aicina pašvaldības pievērst uzmanību interešu izglītības programmu īstenošanai savā teritorijā, kā arī tam, vai interešu izglītības programmas netiek īstenotas bez licences. Arī vecākiem, piesakot bērnu pulciņā, noteikti ir jālūdz uzrādīt izglītojošo darbību pamatojošus dokumentus, t.i. vai nu izglītības iestādes reģistrācijas apliecība vai pašvaldības izsniegta interešu izglītības programmas licence.

Jau ziņots, ka 4.oktobrī Ventspils Ūdens piedzīvojumu parka mazajā peldbaseinā peldēšanas apmācības nodarbības laikā noslīka četrus gadus vecs zēns. Pēc Latvijas Televīzijas rīcībā esošas neoficiālās informācijas, ko apstiprinājuši vairāki avoti, bojā gājušais zēns nodarbības laikā lūdzis atļauju doties uz tualeti, ko arī saņēmis. Atgriežoties no labierīcībām, zēns, trenerim neredzot, ielēcis baseinā. To, ka baseina dziļajā galā zem ūdens kaut kas atrodas, pēcāk pateikusi cita nodarbības dalībniece, kāda četrus gadus veca meitene.

Policija par notikušo sākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma XIII nodaļas “Noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību”.

Ventspils peldbaseinā pārtrauktas peldēšanas apmācības nodarbības līdz brīdim, kamēr tiks noskaidroti 4.oktobra traģiskā nelaimes gadījuma cēloņi un pabeigtas dažādu institūciju pārbaudes, informēja olimpiskā centra “Ventspils” mārketinga menedžeris Rolands Gorškovs.

Peldēšanas apmācības nodarbības, ko bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem piedāvāja olimpiskais centrs “Ventspils”, pārtrauktas gan mazajā peldbaseinā, kur gāja bojā četrus gadus vecais zēns, gan lielajā peldbaseinā.

Ašeradens atstāj ekonomikas ministra amatu, vadīs “Vienotības” frakciju (papild.)

Ekonomikas ministrs, Ministru prezidenta biedrs Arvils Ašeradens (V) izlēmis pamest ministra amatu un pieņemt Saeimas deputāta mandātu, lai vadītu “Vienotības” frakciju, ziņo LETA.

Ašeradens trešdien partijas biedriem piedāvāja savu kandidatūru šim amatam, kas arī tika atbalstīta. Jautājums formāli tiks atrisināts nākamo nedēļu laikā, “Vienotībai” piedāvājot arī jaunu ekonomikas ministra kandidātu.

Jautājums par “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāju ir aktuāls, jo tagad to vada Solvita Āboltiņa, kura plāno nolikt deputātes mandātu un atgriezties diplomātiskajā dienestā.

“Vienotībai” uz ekonomikas ministra amatu Arvila Ašeradena (V) vietā ir trīs kandidāti. Ašeradens ceturtdien intervijā Latvijas Radio sacīja, ka trešdien “Vienotības” valdei bija garas diskusijas par potenciālajiem pretendentiem uz ministra amatu, un esot veidojies priekšstats par trīs potenciālajiem amata kandidātiem, kuri varētu uzņemties ekonomikas ministra pienākumus.

“”Vienotība” nekādā ziņā neatsakās no ministra amata, un, cik tas būs manos spēkos, nākamo kandidātu ministra amatā atbalstīšu. Gala lēmumu, kuru no trīs kandidātiem virzīsim, pieņemsim pirmdien, 16.oktobrī, un uzreiz varu teikt, ka visi trīs pretendenti ir no partijas, ” sacīja Ašeradens.

Jau ziņots, ka par pārmaiņām frakcijas vadībā trešdien diskutēja “Vienotības” valde un šī politiskā spēka pārstāvji Saeimā. Koalīcijas līgums nosaka, ka partijai nepieciešams rakstveidā informēt pārējos valdības partnerus un Ministru prezidentu par iecerētu ministra atsaukšanu vismaz nedēļu pirms šāda lēmuma galīgās pieņemšanas.

Ašeradenam, pieņemot deputāta mandātu, darbs Saeimā būs jāatstāj Astrīdai Harju.

Ašeradens šogad augustā “Vienotības” kongresā tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju. Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, Ašeradens bija ievēlēts 10.Saeimā no “Vienotības” saraksta, vēlāk kļuva par 11.Saeimas deputātu, iegūstot “mīksto mandātu” par ministru kļuvušā Arta Pabrika vietā. Ašeradens ir darbojies Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāra amatā, vēlāk pildīja Finanšu ministrija parlamentārā sekretāra pienākumus.

Pirms iesaistīšanās politikā Ašeradens bija AS “Diena” prezidents, SIA “Reģionālā prese diena” valdes priekšsēdētājs, SIA “Mediju Grupa Tops” valdes priekšsēdētājs.

Anekdotes

Kad pilsēta aizmieg,
pamostas apetīte.

Rudenī pa vēnām plūst tēja.

Televīzijas reklāma pilda arī sociālu funkciju: cilvēki atslēdz skaņu un sāk sarunāties savā starpā.

«Sveiks, Jāni!»
«Es neesmu Jānis.»
«Sen neesam redzējušies.
Vai tu joprojām esi tik labs gultā?»
«Nu, ja Jānis, tad Jānis.»

Ja jūs ik reizi apbēdina pirmdienas pienākšana, strādājiet bez brīvdienām!

Es nesaprotu šādu loģiku: muca ar 40 kg ūdens — nepaceļams smagums,
bet meitene, kuras svars ir 50 kg — pūciņa…

Īsts aukstums mājās ir nevis tad, kad nākas gulēt zem divām segām,
bet gan tad, kad  viedtālrunis nereaģē uz pirkstu pieskārieniem.

«Lūdzu, ielejiet man šņabi!»
«Jūs esat prātu zaudējis?! Te ir slimnīca!»
«Nu, tad ielejiet spirtu!»

«Nē, no balkona uz balkonu es nerāpšos! Man ir klaustrofobija!»
«Klaustrofobija ir bailes no slēgtām telpām. Kur tu te redzi slēgtu telpu?!»
«Zārkā!»

Meklē laimi, bet gūsti pieredzi. Reizēm šķiet — lūk, beidzot laime! Tomēr ne — tikai pieredze.

«Vai jūs esat rakstniecības haizivs?»
«Nē, tikai klaviatūras dzenis.»

«Šodien nejauši nometu no piektā stāva savu telefonu. Par laimi, bija ieslēgts lidojuma režīms.»

«Tēti, kāpēc visi jūrnieki ir vai nu plikpauri, vai arī sirmi?»
«Zini, dēls, plikpauri ir paši drosmīgākie! Viņi bezbailīgi izbrauc cauri viltīgiem jūras šaurumiem,
spēj vadīt kuģus desmit metrus augstos viļņos un spēj atsist jebkuru pirātu uzbrukumu.»
«Bet sirmie?»
«Sirmie vienkārši ir tie, kas
kuģo kopā ar plikpauriem.»

«Kā klājas?»
«Nu, ko lai saka… Pat melni kaķi vairs nešķērso manu ceļu.»
«???»
«Neredz tam jēgu.»

Mākslinieks glezno kailu skaistuli. Pēc pāris stundām viņš piedāvā pozējošajai modelei mazliet atpūsties,
padzert kafiju. Modele apģērbjas, abi dzer kafiju un tērzē par dzīvi. Pēkšņi pie durvīm zvans.
Mākslinieks: «Sasodīts, sieva jau mājās! Ātri izģērbies!»

Apple jaunus iPhone modeļus izlaiž ātrāk,
nekā to fani spēj nomaksāt kredītsaistības par iepriekšējiem.

Dzīvē labāk uz visu skatīties pozitīvi! Piemēram,
ar saviem resnajiem gurniem jūs neiekritīsiet bez vāka atstātā kanalizācijas akā!

Viciena restorānvagonā.
«Oficiant! Es savu alu gaidu jau 100 kilometrus!»

Sarunājas mazs puika ar mazu meiteni.
«Es tevi mīlu!»
«Ko tu te runā kā pieaugušais?!»
«Nē, pa īstam!»

Ir iesaka

12 . oktobris
IZRĀDE. TRĪS MĀSAS. REFLEKSIJA NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ.
Režisors Vladislavs Nastavševs iestudē vienu no pasaules dramaturģijas intriģējošākajiem darbiem, kas piedzīvojis tūkstošiem interpretāciju. Māsas iestudējumā atveidos Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa un Madara Botmane. Režisors atzīst: «Vienmēr esmu sapņojis iestudēt Čehovu.» Biļetes cena 3—22 €. Bilesuparadize.lv

 

No 13. oktobris
IZSTĀDE. DZEJA STIKLĀ, PORCELĀNĀ UN SUDRABĀ DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ.
Izcilā somu dizainera Tapio Virkalas darbi no Stikla muzeja un privātkolekcionāra Kyösti Kakkonen krājuma. Izstādīti aptuveni 500 dizaina priekšmetu, kas 40.—80. gados tapuši ražotnēm Iittala (stikls) un Kultakeskus Oy (sudrabs) Somijā, kā arī Rosenthal rūpnīcai (porcelāns un stikls) Vācijā. Lnmm.lv

 

14.-20. oktobris
FESTIVĀLS. JAUNĀS MŪZIKAS FESTIVĀLS ARĒNA DAŽĀDĀS VIETĀS.
Festivālu 14. oktobrī atklās projekts Četras telpas — četri koncerti dažādās Rīgas vietās. Tos varēs apmeklēt, braucot ar īpašu trolejbusu, kurā skanēs gan mūzika, gan stāsti par dzīvi. Festivāla programmā arī latviešu un ārzemju komponistu pirmatskaņojumi, tikšanās ar mūziķiem. Vairāk informācijas Arenafest.lv, biļetes — Bilesuparadize.lv

14. oktobris
KONCERTS. LAURIS REINIKS. ES DOMĀŠU PAR TEVI KONCERTZĀLĒ CĒSIS.
Ar koncertu Vidzemē sāksies mūziķa koncerttūre 12 Latvijas pilsētās. «Tuvojas arī Latvijas simtgade. Ir patīkami apzināties, ka es to ieskandināšu ar tūri, 50 dziesmu nošu grāmatu un labāko dziesmu izlases CD albumu,» stāsta dziedātājs. Biļetes cena 7—20 €. Bilesuparadize.lv

 

Kinojaunumi

Ārzemnieks / The Foreigner
Režisors Mārtins Kempbels, kurš savulaik veidojis vairākas bondiānas lentes, arī Casino Royale, nu ir radījis spriedzes drāmu 90. gadu labākajās tradīcijās, turklāt ar tā laika zīmīgajiem aktieriem — Džekiju Čanu un Pīrsu Brosnanu. Izmisuša tēva atriebe par teroraktā bojā gājušu atvasi ir filmas centrālā sižeta līnija, bet tajā iespējams saskatīt daudzus mūsdienās aktuālus politiskos zemtekstus. Vienkāršākām baudām — spriedzes un cīniņu ainas darbojas ar pulksteņa precizitāti. Kino no 13. oktobra.

Sniegavīrs / Snowman.
Trilleris, ko vērts gaidīt ar nepacietību. Tomass Alfredsons — arī vampīrstāsta Ielaid īsto un Džona Lekarē romāna ekranizācijas Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs režisors — savu kino veido ar smalkumu, apbrīnojamu uzmanību pret detaļām un tēlu psiholoģiju. Šoreiz uz ekrāna Jū Nesbē pazīstamajā romānā balstītais kriminālstāsts par sērijveida slepkavas tvarstīšanu. Galvenajā — inspektora Harija Hola — lomā Maikls Fasbenders. Neesmu redzējusi. No 13. oktobra.

Aiz kraujas rudzu laukā / Rebel in the Rye.
Lai arī par Dž.D.Selindžera dzīvi būtu iespējams izveidot sulīgāku un dramatiskāku stāstu, Denija Stronga režisētā drāma ir cienīgs atskats uz leģendārā amerikāņu rakstnieka personību. Filmai var pārmest pārmērīgu korektumu, taču tā ir dzīvs un aizkustinošs vēstījums par spožu talantu, mākslas radīšanas impulsiem un sarežģītu laikmetu. Taču Nikolass Holts Selindžera lomu nospēlē nebūt ne gludi, Kevins Speisijs Selindžera talantu atklājušā rakstnieka Vita Berneta lomā ir brīnišķīgs.

Kino no 13. oktobra.

Eiropas mākslas kino diena
Labs iemesls svētdienu pavadīt kinoteātrī un noskatīties zīmīgus šogad tapušus kinodarbus. Programmā Alehandro Hodorovska krāšņā, autobiogrāfisko motīvu caurvītā oda radošumam Nebeidzamā dzeja, šāgada Kannu kinofestivālu atklājusī Arno Deplešēna veidotā attiecību drāma Ismaēla rēgi un norvēģu autora Ūles Jēvera personiskais apcerējums Skats no balkona.

Kinoteātrī Splendid Palace 15. oktobrī.

Dāņu noslēpums

Grāmatas, kas māca, kā padarīt savu ikdienu hygge. Aromātiskas sveces, kas radīs hygge atmosfēru. Mīksti spilveni ar hygge apdruku. Dāņu dzīvesveida pamatelements, hygge, patlaban ir slavas zenītā. Vienkāršojot hygge nereti tiek tulkota kā omulība, taču dāņi protestē — tas ir kas vairāk un nav vārdos aprakstāms.

Savukārt Mess Reinhards (24), mārketinga komunikācijas students no Kopenhāgenas, to sauc par savas valsts labāko reklāmu, tomēr arī atzīst — hygge ir neatņemama dāņu ikdienas sastāvdaļa.

Neieņem materiālu veidolu

Sveces liesmas, pūkaina sega un kūpoša tējas krūze — ar šādiem omulīgas vides elementiem nereti tiek paskaidrots hygge koncepts. Taču arī auksts alus un sāļie riekstiņi var būt hygge. Svarīgākais — kādā kompānijā un atmosfērā tie tiek baudīti.

Hygge ir situācija, kurā katrs klātesošais jūtas komfortabli un ir apmierināts ar apkārt notiekošo. Savukārt komponenti, kas rada patīkamu gaisotni, ir individuāls jautājums. Dāņi mēdz teikt, ka hygge nav iespējama bez kā ēdama. Par ļoti hyggelig tiek uzskatītas bagātīgas ģimenes vakariņas vai našķēšanās ar saldumiem un karstu tēju. Turpretī prātot, ar kuru no trim dakšiņām ēst uzkodu smalkā restorānā, nepavisam nav hygge.

«Mēs, dāņi, esam introverti, atrašanās sabiedrībā mums sagādā pūles, tāpēc hygge ir tur, kur nevalda strikti uzvedības principi,» skaidro Mess.

Var izbaudīt vienatnē

Dāņi par klasisku hygge situāciju uzskata vakaru ģimenes lokā, kad tiek spēlētas galdaspēles, ēsti gardumi un aiz loga sitas lietus. Tomēr kompānija nav noteicošais.

Arī grāmatas lasīšana vienatnē var būt hygge, jo, esot vienam, nav jāatbilst kādām noteiktām sabiedrības lomām — katrs ir tāds, kāds viņš ir.

Dara ne tikai dāņi

Patiesībā jebkurā pasaules malā cilvēki ieritinās dīvānā un bauda viens otra kompāniju, tātad nodarbojas ar hygge. Taču vienīgi dāņu valodā šai nodarbei ir atrasts speciāls apzīmējums, jo dāņi, parasti noslēgti un nesabiedriski, ļoti novērtē mirkļus, kuros var justies atraisīti.

Un vārdam hygge ir stabila vieta viņu leksikā, norādot — kaut kas ir vai pavisam noteikti nav hygge. Pat dzīvokļa sludinājumā nereti tiek minēts, ka mājoklis ir ļoti hygge.

Iespējama arī ārpus telpām

Mākoņains, lietains un vējains — tipiski Dānijas laikapstākļi, kuri pozitīvas izjūtas nerada, tāpēc labsajūta parasti tiek meklēta iekštelpās. Taču dāniskā omulība iespējama arī vasarā. Labs piemērs esot pārgājiens dabā: sēdi pie ugunskura draugu lokā, cep desiņas un baudi, kā pēc fiziski aktīvi pavadītas dienas ķermeni pārņem patīkams nogurums.

Arī dāņu students Mess savu oumlīgāko pieredzi izjutis ārpus telpām — kopā ar draugiem dodoties pārgājienā pa Zviedrijas piekrasti. «Bija vakars, tumšs, prognozēja lietu, bet mēs nevarējām atrast nojumi. Kādā vientuļā pludmalē uzgājām krāteri un nolēmām apmesties tur. Par laimi, nelija, bija patīkami silti, un vēju bloķēja krātera sienas. Mēs gulējām guļammaisos, skatījāmies zvaigznēs un ēdām konfektes. Es jutos patiesi hygge

Nav atslēga uz panākumiem

Dāņi nemitīgi ir laimīgāko un ekonomiski veiksmīgāko nāciju sarakstu augšgalā, kas bieži vien tiek skaidrots ar dāņu hyggelig dzīvesveidu. Bet patiesībā viss ir otrādi, vispirms tiek sakārtota sociālā sistēma un ekonomika, tikai tad var sākt domāt par ērtu iekārtošanos dīvānā — uzskata jaunais dānis, paužot neizpratni par to, kā viņi, mūždien norūpējušies un nopietni, var būt laimīgāki par bezrūpīgajiem itāļiem.

FM savu politiku skaidrošanai mediju publikācijām sadala 100 tūkstošus

Ja Latvijas Avīzes lasītājam laikraksta žurnālista intervija 1.oktobrī ar Finanšu ministrijas (FM) tiešo nodokļu departamenta direktori Astru Kaļāni šķiet kā redakcijas izdomāts materiāls, tāpat kā laikrakstā Diena 6.oktobrī publicētais redakcijas žurnālista sagatavotais raksts par labvēlīgāku vidi investīcijām, viņi maldās. Tā ir FM apmaksāta informatīvā kampaņa par ministrijas nozares politikām, kurai kopumā no valsts kases atvēlēts 100 tūkstošus eiro liels finansējums.

Raksti avīzēs gan autoru izvēles, gan vizuālajā noformējumā stipri līdzinās redakcijas pašas veidotajam saturam, kas neliecina par labu žurnālistikas praksi. Tā paredz apmaksātus rakstus norādīt, kas šajā projektā gan tiek darīts ar saukli “Lielākas algas, stiprāki uzņēmumi” un FM ievietoto logo raksta beigās, bet tā paredz arī tos publicēt vizuāli atšķirīgi no redakcijas rakstiem.

Kampaņa medijos sākās septembra vidū un turpināsies līdz novembrim, Ir informē FM Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis. Līguma termiņš ar konkursā izraudzīto mediju aģentūru Mediju tilts turpināsies līdz Ziemassvētkiem – 20. decembrim.

Jarockis Ir atbildēja, ka FM informatīvie materiāli tiek izvietoti dažādos nacionālajos un reģionālajos medijos. Pie nacionālajiem medijiem viņš uzskaita laikrakstus Diena, Dienas bizness, Latvijas Avīze, NRA, žurnālus Ieva, Patiesā Dzīve, kā arī Latvijas Radio 1, Latvijas Radio 2 u.c.

Savukārt no reģionālajiem medijiem tiek minēti laikraksti Liesma, Zemgales Ziņas, Druva, Neatkarīgās Tukuma Ziņas, Kurzemes Vārds, Rēzeknes Vēstis latviešu un krievu valodā, Seičas, Miļļion, Kurzemnieks, Ventas Balss u.c.

Pie valsts apmaksātām publikācijām tikuši arī interneta portāli Delfi un TVNet latviešu un krievu valodā. Ministrijas pārstāvis norāda, ka “sagatavotie materiāli ir nosūtīti Latvijas pašvaldībām, kas publicē tos savos interneta portālos un citos komunikāciju kanālos”. Informācija tiek ievietota arī sociālajos tīklos.

Vaicāts, kā FM izraudzījās medijus, kuros publicēt materiālus par ministrijas īstenotajām politikām, Jarockis teic, ka tika rīkots atklāts konkurss, kura mērķis bija noskaidrot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tajā skaitā publicitātes materiālu izvietošanas piedāvājumu. “FM ir izvēlējusies strādāt ar mediju aģentūru, nevis vairāku desmitu medijiem atsevišķi. Tāpēc mediju aģentūras iesniedza cenas visiem medijiem, tostarp žurnāla Ir cenas. Laikrakstu publicitātes materiālu izmaksas tika salīdzinātas un izvēlēti mediji, kas piedāvāja zemāko cenu attiecībā pret sasniedzamo auditoriju,” skaidro Jarockis.

Ministrijas uzstādījums bijis pēc iespējas efektīvāk izlietot kampaņai atvēlētos valsts budžeta līdzekļus. “Jānorāda, ka žurnāla Ir informācijas izvietošanas cena ir viena no augstākajām attiecībā pret sasniedzamo auditoriju (Jarocka izcēlums – red.),” atbild FM departamenta direktors.

Cik lielas summas FM publicitātes projekta ietvaros saņem trīs nacionālie laikraksti DienaNRA un Latvijas Avīze, Jarockis atteicās atbildēt, to skaidrojot ar komercnoslēpumu: “Medijos informācijas laukumu apmaksa tiek veikta atbilstoši atklāta konkursa līgumā noteiktajai kārtībai, vērā ņemot atklātam konkursam mediju piedāvāto finanšu piedāvājumu.”

Arī laikraksta Diena reklāmas nodaļā trešdien nesniedza atbildi, cik lielu finansējumu medijs saņem no FM šā projekta ietvaros.

 

 

Gunta Birnīte, zīmju tulce dzemdībās

Gunta iekāpa automašīnā un raudāja. Asaras pašas lija. Tik spēcīgs bija pārdzīvojums pirmajās dzemdībās, kurās viņa piedalījās kā atbalsta persona nedzirdīgai māmiņai. Tas bija pirms četriem gadiem. Pašlaik Gunta par saviem sauc piecus mazuļus, kuru piedzimšanas brīdī bijusi klāt. Par atbalsta personu viņa kļuva, piesakoties Latvijas Nedzirdīgo savienības un Eiropas Sociālā fonda projektā Nepalikt vieniem klusumā. To novērtējusi arī starptautiska žūrija, iekļaujot projektu konkursa RegioStars Awards finālā kā vienu no labākajiem Eiropas Savienībā.

Gunta strādā Latvijas Nedzirdīgo savienībā par zīmju tulkotāju un sekretāri Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedrā. Viņas mamma ir dzirdes invalīde, un klusā pasaule nav sveša.

Par nedzirdīgo grūtnieču atbalsta personām deviņu mēnešu apmācībā kļuva piecas sievietes, taču patlaban aktīvi darbojas tikai Gunta. Darbs ir tāds: kad topošā māmiņa aiziet dekrētā, tātad, septītajā grūtniecības mēnesī, viņa sazinās ar Guntu un dodas uz konsultāciju pie vecmātes. Turpmākos divus mēnešus Guntai ar nākamo dzemdētāju saglabājas virtuāls kontakts, līdz pienāk sms: «Kontrakcijas!» «Es dzīvoju tuvu Dzemdību namam un varu ierasties ļoti ātri. Reizēm pat aizbraucu pakaļ topošajai mammai,» stāsta Gunta.

Pirms pirmajām dzemdībām Gunta uztraucās. Baidījās, kā būs, jo reiz, kad pašai ņēma no vēnas asinis, gandrīz paģība. «Dzemdībās nebija tik traki. Izrādās, spēju vairāk nekā domāju. Man kabatā bija sūkājamo konfekšu paciņa, jo kursos ieteica — ja kļūst slikti, jāpaķer konfekte. Pirmajās dzemdībās izgāja visa paciņa.»

Ja uz vietas nav tēva, Gunta ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš tur rokās jaundzimušo. Viņa arī nobildē pirmo foto. Reiz pārgriezusi nabas saiti. Saģērbusi bērniņu, pielikusi pie krūts. «Kad mazulis piedzimst, man vienmēr norit kāda laimes asara,» viņa smaida.

Rīgas Dzemdību nama mediķi novērtē Guntas klātbūtni. Reizēm lūdz paturēt dzemdētājas kāju pareizajā leņķī. Kā Gunta zīmju valodā var parādīt, piemēram, placentu? «Tos vārdus, kam nav konkrēta apzīmējuma, es daktilēju jeb rādu pa burtiem. Grūtāk ir parādīt, ka jāspiež nevis ar vēderu, bet daudz zemāk — kā sēdētu tualetē.» Tomēr ne visu viņa tulko. Piemēram, pirmsdzemdību nodaļā kādas mediķes komentārs bijis tik aizskarošs, ka Gunta nopriecājusies, ka dzemdētāja to nedzird.

Ilgākās dzemdības Guntas pieredzē bijušas diennakti ilgas. No tām ir mācība — jānoņem gredzens, jo māmiņa sāpēs tā spieda roku, ka gredzens iegriezās Guntas plaukstā. Patlaban viņai ir jauns izaicinājums — Gunta atbalsta māmiņu, kurai būs mākslīgā apaugļošana. «Būtu interesanti būt klāt radīšanā un piedzimšanas brīdī!» 

Uz Latviju ar draudzību

Viņi tikšanās vietai izvēlējušies trokšņainu centra restorānu, it kā gribētu pazust burzmā. Taču tas ir tikai mans priekšstats. Īstam irānim, visticamāk, Rīgas atmosfēra liksies rāma, ielas — pustukšas. Septiņu miljonu pilsētā Teherānā dzīvība valda 24 stundas diennaktī.

«Hoseins Fuladamoli. Nedaudz sarežģīti, bet vari mani saukt vienkārši par Amoli,» uzreiz angļu valodā ierosina vecākais no puišiem. «Darjušs Šeikhans,» priekšā stādās otrs. Lai es labāk saprastu, izrunā pa burtiem. «Sens valdnieka vārds no Persijas impērijas laikiem, esmu līdzīgu dzirdējis Grieķijā, Polijā, Lietuvā.»

Ieradušies Latvijā gandrīz vienlaicīgi, pirms pāris gadiem, Hoseins un Darjušs iepazinās tikai šeit. Nejauši, kādā no Rīgas nedaudzajiem cigāru bāriem. «Viņš dzirdēja, ka runāju persiešu valodā, prasīja: «Vai esi persietis?»» atceras Hoseins. «Izrādījās, ka mūsu mātes nāk no viena apvidus Irānas ziemeļos, tur cilvēki ir ar samērā gaišu ādas krāsu. Daudzi nezina, ka Irānas iedzīvotāji ir dažādu etnisko grupu maisījums. Lielākā daļa runā persiešu valodā jeb farsi, bet daļai ir savi dialekti. No reliģijām pazīstams ne tikai islāms, bet arī kristietība un jūdaisms.»

Latvijas irāņu sabiedrība ir maza, cilvēki saskaitāmi uz abu roku pirkstiem, tomēr oktobra sākumā tā dibināja uzņēmējdarbības sakaru veicināšanas organizāciju, Irānas Baltijas asociāciju. «Visi zina Irānu kā dabasgāzes un naftas lielvalsti, bet mums Latvijai ir arī citi piedāvājumi,» intriģē Hoseins. «Protams, galvenā mūs interesējošā Latvijas nozare ir koks, tomēr varētu būt interese arī par start up industriju, kas šeit ir dinamiska un ātri augoša, tāpat par kosmētikas produktiem.»

«Arī dzeramais ūdens, inženierresursi un būvniecības metodes, ko varētu izmantot Irānas dzelzceļa sistēmas un būvju attīstībā,» piebilst Darjušs. «Gribam būt ne tikai tilts starp Irānu un Latviju, bet arī no Irānas uz Eiropu caur Latviju. Vēsturiski un stratēģiski Latvija daudziem ir bijusi šāda vieta.»

Mani jaunie sarunu biedri — tikai 28 un 23 gadus veci — ir Irānas Baltijas asociācijas vadītāji, tur darboties uzaicinājuši arī Latvijā dzīvojošus ārzemju un vietējos uzņēmējus.

Nākotnes plānos ietilpst Latvijas Republikas ģenerālkonsulāta atvēršana Teherānā un Latvijas uzņēmēju delegācijas viesošanās Irānā. Arī tik nekomerciāli projekti kā 13.gadsimta persiešu dzejnieka Rūmī (Dželāledīna Muhameda Balhī) darbu tulkošana latviski un Imanta Ziedoņa vārsmu pārcēlums persiešu valodā.

Tā pati Persija

Gan Hoseins Fuladamoli (Hossein Fooladamoli), gan Darjušs Šeikhans (Daryoush Sheikhan) Latvijā nokļuva visai personīgā veidā. Hoseina ģimenē ir ietekmīgi Irānas uzņēmēji, puisis devās mācīties uz Ungāriju, kas ir populāra turīgu irāņu atvašu studiju vieta. Zobārstniecības apguvi gan pēc gada nomainīja pret uzņēmējdarbību. Sekojot dzimtas biznesa tradīcijām, jau bija sācis uz Irānu eksportēt medicīnas aprīkojumu.

Satuvinājies ar latviešu meiteni Sabīni, kura Ungārijā  nonāca Erasmus apmaiņas programmā, Hoseins nolēma mācības pabeigt Banku augstskolā Rīgā, patlaban rit viņa pēdējais studiju gads. Pirms studiju sākšanas mūsu valstī viņš neesot zinājis, ka izglītības kvalitāte šeit ir tik augsta. Latvijas ziemas dienvidniekam izrādījies pārbaudījums, taču viss pārējais patīkami pārsteidzis. «Piecus gadus biju nodzīvojis Ungārijā un iepazinis Centrāleiropas valstis — Čehiju, Poliju, Vāciju. Latvijā sapratu, ka man ir vieglāk sazināties ar cilvēkiem nekā tur, jo visi runā angliski. Rīga ir laba vieta dzīvošanai. Un Vecrīga ir tik skaista, sena Eiropas pilsēta! Uzreiz arī iemīlējos Latvijas dabā.»

Arī Darjušu uz Rīgu atveda draudzība. Privātskolā Šveicē viņš mācījās kopā ar puisi no Latvijas Mansuru Abdulmuslimovu. Pirms septiņiem gadiem atbrauca nosvinēt viņa 18 gadu jubileju. Latvija iekrita sirdī. «Vēlējos kaut ko šeit darīt, kad būšu beidzis studijas. Man patīk gan vide, gan cilvēki. Pēc vidusskolas abi ar draugu studējām biznesu Londonā, jau kopā atgriezāmies Latvijā.» Darjušs ir projektu vadītājs  Mansuram daļēji piederošajā jaunuzņēmumā RicBerry, kas ar īpašu žāvēšanas tehnoloģiju  ražo sukādes un saldumus no kaltētām ogām un augļiem. Viņi kaļ plānus  par ekspansiju Krievijas un Ķīnas, arī Skandināvijas un Rietumeiropas tirgū, īpaši Šveicē, kuras mentalitāti pazīst. Uz Irānu eksportēt pagaidām nav domājuši, taču Darjušs piezīmē, ka RicBerry ogu konfekte esot ļoti līdzīga saldumiem, ko gatavo Irānā — lavošek. «Kaut kas nostalģisks, un es uzreiz zināju, ka Eiropas austrumu daļā tie «strādās». Laikam neapzināti tā viss izveidojās,» viņš pasmaida.

Darjušs vairs nav Irānas, bet gan Šveices pilsonis, dzimis un audzis Eiropā. Vecāki atstāja dzimteni pagājušā gadsimta 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, citi ģimenes locekļi emigrācijā bija devušies jau 60. gados. Darjuša tēvs ir pensionēts komerciālās aviācijas pilots.

«Runāju farsi, angļu, franču un krievu valodā,» piezīmē  vīrietis. «Krievu valoda, ko saistībā ar savu grādu esmu mācījies arī Maskavā un Sanktpērburgā, Latvijā neizrādījās tik noderīga, kā biju domājis, pārsvarā iznāk sazināties angliski. Man patīk, ka Latvijā katrs runā vismaz trīs valodās. Tas arī ārvalstniekiem paver plašākas iespējas dzīvot un investēt. Pazīstu cilvēkus, kas šeit ir nostrādājuši ilgu laiku un bijuši veiksmīgi biznesā, pat neiemācoties krievu vai latviešu valodu, pieticis ar angļu vai franču.»

Baltijas valstis ir labvēlīga vieta jaunajiem ārzemju uzņēmējiem, kas nebaidās riskēt, uzver Darjušs. «Eiropas likumdošana, augsti izglītības standarti, un izmaksas ir daudz zemākas, nekā uzsākot biznesu Francijā vai Šveicē. Bieži vien šīs [ārzemnieku] kompānijas gan nemaz neakcentē savu saikni ar Latviju, bet mēs RicBerry tā nerīkosimies. Gribam, lai cilvēki, piemēram, Šveicē saistītu mūs ar Latviju.»

Uz galda Darjuša Rīgas birojā, kur vēlreiz tiksimies nedēļu vēlāk, ir Neišabūrā, tagadējās Irānas ziemeļos dzimušā 11.gadsimta persiešu dzejnieka Omāra Haijama izlase krievu valodā. Gan Darjušs, gan Hoseins ir pārliecinājušies: cilvēki mazajā Latvijā parasti neko daudz nezina par 74 miljonu iedzīvotāju valsti Irānu, kas vēsturiski bijusi Persijas impērijas daļa. «Par Irānu nav tas labākais priekšstats. Vispirms vienkārši gribējām atvērt tirdzniecības kameru. Pēc tam sapratām, ka cilvēkiem vajag stāstīt arī par mūsu kultūru.»

Irānas Islāma republikā situācija patlaban ir stabilāka nekā reģionā kopumā, un irāņi nepapildina politisko bēgļu plūsmu Eiropā. «Katrs, kas it bijis Irānā, zina, ka laipnība ir mūsu kultūras atslēga. Irāņu viesmīlību eiropieši dažkārt pat pārprot,» sarunu biedri nāk klajā ar piemēriem. Ja, teiksim, viesojoties irāņa mājā, ciemiņam iepatīkas kāds priekšmets, saimniekam ir pienākums teikt: «Tu vari to ņemt.» Savukārt ienācējam tikpat pieklājīgi šis piedāvājums jāatraida.

Apēdot irāņu mājā pasniegto maltīti un saņemot piedāvājumu papildporcijai, toties jārīkojas pretēji. Etiķete prasa divreiz atteikt, un tikai trešajā reizē sacīt «jā».

«Iemācīties uz ielas nesmaidīt,» pilnā nopietnībā atbild Hoseins, kad jautāju, ko viņam bijis jāapgūt Latvijā, lai nekļūtu par balto zvirbuli. Nevēlamu uzmanību, par ko mēdz sūkstīties eksotiska izskata ārzemnieki, viņš neesot izjutis.

«Cilvēki šeit uzmanīgi vēro cits citu. Kurš ar kuru iet un kurš sēž kura mašīnā pie sarkanajām gaismām. Esmu dzīvojis Maskavā un Sanktpēterburgā, nekur neesmu pamanījis ko tādu. Vai tāpēc, ka Rīga ir maza pilsēta un cilvēki viens otru pazīst, vai tāpēc, ka viņi vienkārši ir ļoti ziņkārīgi?» apjautājas Darjušs.

Instruments mitrā klimatā

Latvijā zināmākais irānis tomēr ir Hamidreza Rahbaralams (Hamindreza Rahbaralam), mūzikas grupas  DaGamba perkusionists, arī viņa solo priekšnesums skanēja Irānas Baltijas asociācijas dibināšanas vakarā.

«Kā tev iet? Labi? Viss labi!» viņš jau no sliekšņa sparīgi sauc latviski, atskrējis uz sarunu redakcijā. «Man patīk runāt latviski. Ļoti. Kāpēc? Es dzīvoju Latvijā, es strādāju Latvijā, mana grupa DaGamba runā latviski. Man ir jārunā latviski! Cilvēki saka: krievu valoda tev vairāk noderētu. Kamon, te ir Latvija! Piedod, ja es kaut ko nesaprotu!»

Atšķirībā no Darjuša un Hoseina lietišķā stila, Hamids (vārda saīsināta versija) ir dzīvespriecīgs un runīgs. Uz rokas pazib košs Irānas gredzens, «dzimšanas dienas krāsas — zaļš un zils, īpašs akmens, es ticu enerģijām, tas man palīdz».

Hamids  ir pieradis stāstīt arī par dafu, apaļu, tamburīnam līdzīgu Irānas tautas instrumentu,  kas esot vairāk nekā 8000 gadu vecs. «Mans profesionālais instruments, pārvilkts ar govs ādu, bet var būt arī jērāda vai kamieļāda,» viņš noglāsta apli. «Jērāda ir mīkstāka, un tai ir jaukāka skaņa, bet vai zini, ka skaņa ir atkarīga no laikapstākļiem? Senāk, pirms sāka spēlēt, instrumentu sasildīja pie ugunskura. Bet Latvijā  laiks var mainīties ik pa piecām minūtēm. Kad laiks ir slikts, instruments var skanēt dobji.»

Hamidam, kurš uzaudzis pazīstamās vīnogu šķirnes dzimtenē Širāzā, ir 31 gads, dafu viņš iemācījās spēlēt 14 gadu vecumā.

To tolaik nebija atļauts lietot populārajā mūzikā, bet tikai reliģiskajās ceremonijās, sūfiju meditācijās.

Dafs arī atvedis to uz Latviju. «Biju Turcijā uz Rūmī festivālu, kas notiek katru gadu, spēlēju īpašā ceremonijā, un cilvēki no Latvijas mani ieraudzīja. Prasīja: «Vai gribētu atbraukt uz Latviju paspēlēt?» Pirmoreiz atbraucu 2012. gadā. Zolitūdē ir meditāciju centrs, viņi mani ielūdza sešas reizes. 2014. gadā uzaicināja palikt. Piekritu, jo man šeit patika. Nebija pierasts, ka mūziķis no ārzemēm strādā Latvijā, uzturēšanās atļauju nebija viegli iegūt. Četrus mēnešus Turcijā gaidīju vīzu, beidzot ierados.» Tad Hamids vēl nepazina DaGambu. Ar [grupas dibinātāju] Valteru Pūci iepazīstinājusi kundze, kura parasti organizēja viņa uzstāšanās. «Biju lūdzis, lai saved mani kopā ar kādu Latvijā pazīstamu mūziķi. Viņa teica: «Viņš spēlē lielu vijoli.» Nu kādu vijoli, čellu!» Valters atnāca uz meditācijas centru Zolitūdē,
kur tolaik dzīvoju, uzspēlējām kopā. Tad satikām Daini, mūsu pianistu. Man par laimi, DaGmba bundzinieks 2014. gadā devās studēt uz Briseli, un viņi mani uzaicināja grupā.»

Kopā ar latviešiem Hamids piedzīvojis brīnišķīgus muzikālus notikums, 2015. gadā pat uzstājies slavenajā Glastonberijas festivālā. «Tas bija lieliski!» viņš iesaucas, tad apraujas. «Taču nākamreiz, kad mums bija jādodas uz Angliju, britu vēstniecība man nedeva vīzu. Jo es esmu no Irānas. Es tagad esmu daļa no Latvijas kultūras, vedu pasaulē Latvijas mūziku, bet man nedod vīzu! Ceļojot visu laiku esmu stresā — būs, nebūs?»

DaGamba ir pieprasīta. Dažas stundas pēc mūsu sarunas Hamids dodas koncerttūrē uz Krieviju. «Tula, Voroņeža, pēc tam mājās un tad uz Kaļiņingradu. Pēc tam sākam savu Latvijas tūri: Palladium Rīgā, Cēsu koncertzāle, Gors Rēzeknē, Liepāja, Jelgava, Ventspils. Tad atkal Krievija: Krasnojarska, Tomska, Novosibirska, Omska.»

Hamids lūdz uzrakstīt, ka viņam ļoti patīk muzikālā dzīve Latvijā. Patīk balles ar dejošanu, lielie koru festivāli. «Pirms diviem gadiem biju Dziesmu svētkos, oh, milzīgi, milzīgi! Latviešu kori ir labākie pasaulē. Valters teica, ka nākamgad mēs, DaGamba, uzstāsimies uz lielās skatuves Dziesmu svētkos,» Hamids priecīgi ievelk elpu.

DaGamba savos priekšnesumos mēdz iepīt Hamida dziedājumus persiešu valodā. «Latviešu folks un irāņu mūzika — perfekti!» viņš komentē. «Protams, DaGamba puiši ļoti grib redzēt Irānu, pagaršot īstu kebabu, par ko esmu viņiem stāstījis. Jēra gaļa, sīpoli… Varbūt man jāatver irāņu restorāns? Pašlaik gan tam nav laika.»

Uz Irānu Hamids tiek reizi gadā. «Biežāk neiznāk, jo tas ir dārgi. Visiem jāaizved dāvanas. Viņi saka: «Nepērc neko!» Kā es pēc gada prombūtnes braukšu tukšā? Vedu konservētu lasi, kā Irānā nav, vēl dažādus mazus suvenīrus, piemēram, ledusskapja magnētus ar to kaķi, tu jau zini! Rīga, Latvija,» viņš smejas.

Jā, dzīvojot Vācijā, talantīgais vīrietis pelnītu labāk. Tepat pāri Baltijas jūrai, Stokholmā, ir liela irāņu kopiena, arī bēgļi, kuri tur nokļuva 80. gados, Irānas un Irākas kara laikā. Ir pat irāņu veikali un restorāni. «Bet man patīk Latvija,» Hamids vēlreiz atkārto. «Neesmu ieradies kā bēglis, atbraucu darba dēļ. Esmu šeit laimīgs kā mūziķis. Būs labi! Būs vēl labāk! Esmu Latvijā pavadījis gandrīz piecus gadus, redzu, ka dzīve ir uzlabojusies. Cilvēki ir priecīgāki, ir daudz vairāk tūristu. Arī mani uz ielām pazīst arvien vairāk. Maza valsts! «Čau, čau!»»