Pusgadsimts kopš absolūtās vētras 6

Jūrmalciema zvejnieku kolhoza “Sarkanā blāzma” zvejas laivu postījumi 1967.gada 17.-18.oktoba vētrā. Foto no G.Vanagas kolekcijas
Inese Stūre, Dr. Geog
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas teritorijas novietojums uz zemeslodes katastrofālu dabas parādību riskus mazina, tomēr arī mūsu visnotaļ komfortablos dabas apstākļus reizēm satricina ekstrēmi notikumi. Starp tādiem noteikti minama 1967.gada 17.-18.oktobra viesuļvētra, kas ir lielākā zināmā vētra Latvijā. Sava spēka un nodarīto postījumu dēļ šī vētra ir Absolūtās vētras (The Perfect Storm) simboliskā titula cienīga gan dabas, gan kultūras nozīmēs.

Hidrologa A.Pastora šī ciklona dinamikas fizikas raksturojums ir aizraujošs kā detektīvs: virs Britu salām 17.oktobrī atradās dziļš ciklons, kas pārvietojās uz austrumiem ar ātrumu 65-70 km/h. Viszemākais atmosfēras spiediens 967,1 mb ciklona centrā bija 17.oktobrī plkst. 21.00. Ciklonam atrodoties virs Dānijas, tā priekšējā daļā izveidojās jauns ciklons un pa trajektoriju Jitlandes pussala-Gotlande-Somu jūras līča ass turpināja virzīties ciklonu pāris. Atmosfēras spiediena starpība pieauga: ciklona priekšā pazeminājās par 4-5 mb/3 stundās un aizmugurē palielinājās par 4,4 mb/3 stundās, t.i., izveidojās liels bāriskais gradients, tādēļ ciklona aizmugurē rietumu, dienvidrietumu un ziemeļrietumu vēji jūras piekrastē sasniedza vidēji viesuļvētras ātrumu 25-30 m/s, brāzmās līdz 43-48 m/s. Viesuļvētras ātruma vēja ilgums bija 5 stundas.

Vēja izraisītā jūras līmeņa sasniegtais augstums precīzi nav zināms, jo mēraparāti šo slodzi neizturēja, tomēr tiek lēsts, ka pie Liepājas tas sasniedza 174 cm, tādējādi par 58 cm pārsniedzot līdz tam reģistrēto augstāko līmeni 1892.gadā.

Pēc toreizējām A.Pastora aplēsēm, līdzīga stipruma vētra iespējama reizi 800-1000 gados, tomēr, kā zināms, teju tikpat jaudīga vētra atkārtojās jau pēc diviem gadiem – 1969.gada 1.-2. novembrī, kas noārdīja piekrasti Jūrmalā un Rīgā plūdos nolaupīja deviņu cilvēku dzīvības.

Vētras posta darbi

1967.gadā vētra vissmagāk skāra Latvijas rietumu piekrasti. Visdramatiskākos apdraudējumus piedzīvoja papenieki. Papes zvejnieku ciems izvietots šaurā kāpu joslā starp Baltijas jūru un Papes ezeru un stiprā vēja radītie vējuzplūdi appludināja ciemu, savienojot ezeru un jūru, un tikai augstākās kāpas pacēlās virs ūdens. Nekas līdzīgs nekad nebija piedzīvots, pat Papes ilgdzīvotāju dzimtu atmiņās nav stāstu par ezera un jūras saplūšanu.

Neziņa par sagaidāmo un panika tumšā oktobra naktī bija likumsakarīga. Cerībā izkļūt no iesprostojuma cilvēki devās uz ciema dienvidu galu, kur bija tilts pāri Papes kanālam, bet kanālu šķērsot nevarēja, jo tiltu līdz ar motorlaivām piestātnē vētra bija sadragājusi. Tad ļaudis devās uz ciema ziemeļu galu, kura turpinājumā ir padomju armijas militārā poligona aizņemts mežs, bet tur „koki lūzt kā sērkociņi” un pārvietošanās bīstama. Patvērums rasts māju bēniņos. Postā aizgāja zvejnieku laivas un piestātnes arī Jūrmalciemā un Bernātos. Iemesls tam bija ne tikai vētra, bet arī vispārējā bēdīgā saimnieciskā situācija, jo Jūrmalciemā laivas vismaz daļēji izdotos izglābt, ja būtu bijis kārtībā zvejnieku kolhoza „Sarkanā blāzma” vienīgais laivu velkamais traktors.

Vētras radītos postījumus mežsaimniecībai Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs V.Rubenis apzīmēja ar vārdu „katastrofa”, arī institūta „Silava” zinātniskā padome atzina, ka tās pārtrauca „mežsaimniecības normālu attīstību” un „pilnībā izmainījās mežu fonda struktūra”, turklāt „pamatā pazaudēti ir meži ir piekrastes rajonos, kur tiem ir īpaša aizsardzības nozīme”. Vētras tieši postījumi bija 11,7454 m3 koksnes, kas 2,27 reizes pārsniedz 1947.-1966.g. vidējos mežistrādes apjomus gadā. Vētras sekas vēl nebija pilnībā likvidētas, kad tai sekoja nākamā, 1969.gada vētra, kas mežos iznīcināja 15,3414 m3 koksnes jeb 2,96 reizes vairāk, nekā tika izcirsts gada laikā. Salīdzinājumam – 1999.gada 25.-26.decembrī Franciju un Šveici šķērsoja vētra „Lotārs” (Lothar), kas ir viens no četriem postošākajiem klimatiskajiem notikumiem šajā reģionā kopš 1500. gada. Tā izpostīja 2,8 reizes vairāk koksnes, nekā izcirta ik gadu. Latvijā visskarbāk cietuši bija piekrastes kāpu meži. Mežsaimnieki atskaitēs skaidro, ka sakopt šīs vējgāzes ir grūtāk nekā parastās, jo priedēm piekrastes mežos ir t.s. “divstāvu saknes” un lūstot sakne iekrīt tās izrautajā iedobē.

Vētras radītā sabiedriskā turbulence

Vētra kā ekstrēma dabas parādība izgaismo arī cilvēku radīto vidi – ekonomiskos, sociālos, politiskos, kultūras apstākļus, jo ar pēkšņi sarežģījušos situāciju cilvēkiem jātiek galā ar viņiem pieejamiem līdzekļiem un neierastie apstākļi sistēmas raksturu artikulē īpaši skaidri. Padomijā, kā jebkurš jautājums, vētras seku likvidēšana „ir ne tikai saimniecisks, bet arī politisks jautājums, kura risināšanai…jāpieiet no partejiskām pozīcijām”, kā tēvišķi norādīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs A.Voss vētras seku likvidēšanas jautājumiem veltītajā LKP CK biroja 1968.gada 11.jūnija sēdē.

1967.gada vētra iegadījās īsi pirms Oktobra revolūcijas 50.gadskārtas, bet 1969.gada vētra – vienu nedēļu pirms oktobra svētkiem, bet, galvenais, gatavojoties Ļeņina 100. dzimšanas dienai nākamajā pavasarī.  Pārskatot tā laika presi, redzam, ka šīs jubilejas bija sabiedriskās dzīves centrā un nekāda negatīvi disonējoša informācija publiskajā telpā nenonāca; no preses neviens nevarētu nojaust ne par postījumiem mežā, ne Papes, ne Jūrmalciema notikumiem, ne bojāgājušajiem Rīgā.

1967.gada vētras dienās visu avīžu galvenā ziņa bija par padomju kosmiskās stacijas nolaišanos uz Venēras par godu revolūcijas gadskārtai.

Arhīvu dokumenti un aculiecinieku atmiņas atklāj citu ainu, jo īpaši grūti veicās mežsaimniekiem. Sakopt mežus pēc vētras saviem spēkiem Latvijas mežsaimnieki nespēja, jo trūka gan darbaspēka, gan tehnikas, tādēļ Maskavā tika pieņemts lēmums postītā meža lielas platības nodot iztīrīšanai citu republiku dažādiem resoriem, vienlaicīgi atvieglojot noteikumus mežsaimniecības darbu uzskaitei.

Iebraucēju no “brālīgajām republikām” galvenā interese un motivācija bija atļauja izvest pusi no sastrādātajiem deficītajiem kokmateriāliem.  Viesstrādnieku darba uzraudzības un organizācijas vadība, saudzīgi izsakoties, kliboja. Noteikti bija arī godam paveikta darba gadījumi, bet visvairāk liecību ir par kokmateriālu masveida zagšanu un iebraucēju kriminālo un huligānisko izdarību dēļ no mežsaimniecībām izskanēja lūgumi norīkot papildu milicijas posteņus. Piemēram, Nīcas mežniecībā, kurā pilnā slodzē strādāja seši cilvēki, ieradās ap 1500 Belgorodas MRS strādnieku un ap 200 strādnieku no Ukrainas un Kaļiņingradas, un no citām vietām, un viens pēc otra uz Rīgu tika sūtīti ziņojumi par nespēju uzraudzīt un uzskaitīt izvedamo koksni, kā arī sūdzības par viesstrādniekiem, kas izcērt tikai resnākos kokus, bet atstāj izgāztos un bojātos. Liela daļa no atbraucējiem bija iepriekš sodītas personas, piemēram, tādi bija no Rostovas MRS – 30%, Kijevas MRS – 25%, Voroņežas MRS – 20%. Iekšlietu ministrs Sēja ziņo, ka „ieradušies tādi cilvēki, kuri nav paguvuši nomainīt koloniju apģērbu, ataudzēt matus, viņus no kolonijām nosūtīja tieši šurp”. Pat LKP CK sēdē komunistu vadoņi viesstrādnieku apzīmēšanai izmanto vārdu „salašņas” (сброд).  Liepāja tajā laikā bija slēgta pilsēta, kur nedrīkstēja vienkārši iebraukt, bet šie noteikumi tika ignorēti attiecībā uz tūkstošiem viesstrādnieku, kas ieradās pat bez pasēm un vispār bez jebkādas kontroles. Maskavā šī pieeja kopumā acīmredzot tika atzīta par labu un pēc 1969.gada vētras atkal Latvijā iebrauca tūkstoši viesstrādnieku, tomēr organizācija uzlabojās. Turpmākos gados viesstrādnieku piesaistīšanas praksi pārņēma kolhozi, kam trūka darbaspēka lauksaimniecības darbiem. Daudzi iebraucēji apmetās Latvijā uz dzīvi.

1960.gadu vētras Latvijas mūsdienu ainavā

Latvijas ainava, kurā dzīvojam, ir veidojusies dažādu apstākļu – dabas un cilvēka – mijiedarbībā. Ainavas redzamais veidols un neredzamais – tajā apslēptie stāsti – ir vēstījums par tās veidošanās vēsturi un palīdz saprast, kādēļ Latvija ir tāda, kāda tā ir. Daba pati savas rētas sadziedē ātri, atgriežoties mūžīgajā dinamiskajā līdzsvarā. Šodienas Latvijas ainavā mēs varam redzēt tiešas 196o.gadu vētru atstātās pēdas, bet tās galvenokārt ir politisko lēmumu izraisītas. Ir iespaids, ka abas vētras, kas viena otrai sekoja ar tik īsu starplaiku, cilvēkus beidzot pārliecināja par dabas spēku un viņi sāka domāt par saprātīgāku piekrastes teritorijas apsaimniekošanu un plānošanu. Piemēram, pēc 1969.gada vētras, kad cieta Jūrmala un Rīga, sākās zinātniski pamatota piekrastes kāpu nostiprināšana un apstādīšana ar krūmiem. Ņemot vērā cilvēku upurus, tika nodibināta Slīcēju glābšanas biedrība.

Starp nozīmīgākajām makrolīmeņa ietekmēm mežu ainavās jāmin Maskavā pieņemtais lēmums lielu daļu no Latvijas mežu fonda ieskaitīt I kategorijas mežos, t.i., mežos ar pastiprinātu aizsardzības režīmu. Šī iemesla dēļ turpmākās desmitgadēs samazinājās ciršanas apjomi un ir palielinājušies kopējie koksnes krājas apjomi.

Lielā vētra 1960.gadu padomju ekonomikas pārmaiņu periodā bija akselerators, kas neatgriezeniski mainīja dienvidrietumu piekrastes zvejnieku kultūrainavu. Vētras sadragātā piekrastes zvejas infrastruktūra Papē un Bernātos bija iemesls mazrentablo, bet tūkstošiem gadu praktizēto zvejniecību pārtraukt uz visiem laikiem. Un notika tā, kā rakstīja Egons Līvs: “Tālās leišmales [Papē] zvejnieki izklīda, laivas krastā lēni trupēja, līdz tās beidzot sadedzināja malkā. Zvejnieku vietu ciemā ieņēma vistkopji…”. Tajā laikā gan Pape, gan Bernāti kā brigādes piederēja industriālās zvejas milzim Liepājas zvejnieku kolhozam “Boļševiks”, kas smēla nesalīdzināmi apjomīgākus lomus Džordžijas sēklī un citos tālos ūdeņos, kur zvejnieki nopelnīja daudz vairāk. Sentimenta par zvejniecības tradīciju zudumu Papē un Bernātos “Boļševikam” nebija. Savukārt Jūrmalciemā ļaudis, kas par sevi paši pieņēma lēmumus, ātri vien ar laivu remontmeistara J.Smāģa palīdzību saremontēja zvejas laivas, pēc robežsargu pieprasījuma salaboja dzeloņdrāšu žogu ap kuģīšu piestātni un jau nākamajā, 1968.gadā, zvejas apjoma plānu izpildīja par 107%. Nelielu zvejas kuģīšu piestātne te arvien pastāv.

 

Kartoshēmu autore: L.Gustiņa

Ar detalizētāku vēstījumu par vētrām, kā arī norādēm uz avotiem var iepazīties publikācijās:

  • Stūre I., Gustiņa L. 20.gs. 60.gadi – pārmaiņu laiki Latvijas dienvidrietumu piekrastes zvejniekciemos. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis “A” daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2015. gads 69. sējums 3./4.numurs Pieejams tiešsaistē: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/69_3-4/2_Inese%20Sture,%20Lauma%20Gustina.pdf
  • Stūre I., Gustiņa L. Lielās vētras un meži 1960.gadu Latvijā. Grām.: Cimermanis, S. (red.). Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2011. 126.–164. lpp. (Letonikas bibliotēka).

Komentāri (6)

rinķī apkārt 10.10.2017. 12.48

“…ieradušies tādi cilvēki, kuri nav paguvuši nomainīt koloniju apģērbu, ataudzēt matus, viņus no kolonijām nosūtīja tieši šurp”. Pat LKP CK sēdē komunistu vadoņi viesstrādnieku apzīmēšanai izmanto vārdu „salašņas” …+++ šie “trieciennieki”, kuri ieradās “glābt” Latvijas mežu, jeb tie “trieciennieki”, kuri pirms tam bija ieradušies “atjaunot ” pēckara Latviju, Vai starp viņiem ir starpība? 🙂 Viss viens . Viens process 1918. gadā dibinātās LR iznīcināšanas plānā.
Pēc aprakstītās vētras aizbraucām uz Reiņa mežu, kura vairs nebija. Man toreiz bija 13 gadu, bet vēl tagad spilgti atceros visus tos notikumus un šausmu stāstus par “viestrādniekiem” mežā. Tajā laikā dzīvoju Liepājā.

Un tagad iedomāsimies kā viss risinātos tad, ja vētra skartu nevis Kremļa komunistu paverdzinātu Latviju, bet no okupācijas brīvu valsti. Protams, vajadzētu palīdzību arī no ārpasaules, bet, vai talcinieki tiešām būtu Krievijas zeki? 🙂 Vai Latvija būtu piedzīvojusi tādu mežu izlaupīšanu, kāda notika sešdesmitos gados ? Vai šo katastrofu Latvija būtu sagaidījusi ar infrastruktūru tik katastrofālā stāvoklī, kāda tā ir aprakstīta šajā rakstā?
Vai jau mūsdienīgāks jautājums – vai šodien daudzi LR pilsoņi iedomājas par to, ka pasaules ekonomisko krīzi, kura skāra mūs visus, Latvija pārdzīvotu daudz vieglāk, ja pirms tam jau nebūtu bijuši 50 komunistu valdīšanas gadi? To ir svarīgi atcerēties tad, kad meklējam vainīgos , kad saruna ievirzās par dzīves līmeni Latvijā uc ES valstīs.

+2
-1
Atbildēt

1

    edge_indran > rinķī apkārt 10.10.2017. 19.33

    Faterlandē jau neviens šitādas pasaciņas pēc redzēta ASV 2005.g. Ņuorleānā un šogad Floridā jau vairs neklausās, ja jāsāk pīlites pūst par iedomāšanos? Bagātajā ASV cilvēki 5 dienas sēdēja bez apgādes, laupīšanas gāja vaļā pilnā sparā, pat vēlāk izrādījās, ka aizsargdambjiem paredzētā nauda nozagta.
    Par to mežu izlaupīšanu pag.gs. 60.gados Latvijā pašlaik dzīvojošajiem a.god. RA var nestāstīt, īpaši jau IR-šu veterāniem, kas pa Latviju pabraukā – redz reālo ainu.
    Es atgādināšu vienu lietu – pēc “gadsimta” u.c. vētrām, neražām, zaudējumiem LPSR nevienam neko parādā 1990.g. nebija, bet pašlaik LV jāatdod 9,5 miljardi. To ir svarīgi atcerēties visiem savu vecāku un vecvecāku paveiktā nopulgotājiem un aprunātājiem, īpaši tiem, kuri par sabojāto traktoru vaino Vosu un padomju varu.
    Ja kas, tad uzņēmumam Ķekavas PF un ciemata ļaudīm tās vētras bija kā ugunskristības. Pārdzīvojām, bez panikas un liekiem preses un TV “šausmu stāstiem”, kas tā šodien patīk mietpilsoņiem un antikomunisma sērgas izplatītājiem.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

andrejs 10.10.2017. 11.54

67. gada vētru atceros kā tīnis. Agri no rīta pēc vētras trakošanas (ja nemaldos tā bija sestdiena) ar draugiem devāmies uz pludmali. Protams, ka pludmales nebija, tā visa bija zem ūdens, kāpa bija līdz pusei noskalota, daudzas priedes bija iegāzušās ūdenī. Atceros, ka kādu puskilometru no krasta peldēja milzīgs pludmales kafejnīcas kiosks, kas bija norauts no pamatiem. Ūdenī bija pilns ar drazām. Tāpat bija izskalots un gandrīz sabrucis sauļošanās piederumu nomas paviljons, arī viena no uz stacionārajiem pamatiem būvētajām kafejnīcām bija praktiski sagrauta. Viļņī joprojām bija ļoti augsti un atsitoties pret izskaloto kāpu šļakstījās uz mums. Mēs bijām sajūsmā, jo kaut kas tik grandiozs nekad nebija redzēts, bet, kad atgriezāmies mājās, mūsu mammas gan ne pārāk… 🙂
Kopš tā laika Jūrmalas kāpas tā arī nav atguvušas iepriekšējo izskatu

+2
-1
Atbildēt

0

edge_indran 10.10.2017. 19.46

Inese Stūre, Dr. Geog:”…no preses neviens nevarētu nojaust ne par postījumiem mežā, ne Papes, ne Jūrmalciema notikumiem, ne bojāgājušajiem Rīgā.”
=======================================================================================
Cik “mēs” politkorekti tomēr esam kļuvuši, cik veikli varam reālos notikumus “iekrāsot” un
izpratni “aizkrāsot” pēc Zolitūdes traģēdijas. Neko mūsu Latvijā būtisku noslēpt nevarēja – ne 1967.g., kom.prese, ne arī visi “brīvie” mediji. Baumas stāstīja, stāsta un turpinās stāstīt.
Starp citu, 1967.g. rudenī,pēc pirmās celtniecības kārtas pabeigšanas, Ķekavas putnu fabrika sāka putnu gaļas ražošanu. Nekādas vētras nevarēja apturēt uzsākto attīstību. Un tā bija daudzviet Latvijā.

0
-2
Atbildēt

1

    basta > edge_indran 11.10.2017. 12.55

    Pirms krievu fašistisko izdzimteņu intervences 1940. VEF stabili bija pasaules lielāko elektrotehnisko rūpnīcu piecniekā. VEF telefona centrāles, telefona aparāti un radioaparāti bija iecienīti visā pasaulē. VEF izstrādāto Minox pasaulē lietoja vēl 50 gadus. Padumjā saimniekošana nobremzēja tehnoloģisko attīstību un rezultātā jau 1990. Ķīnā ražotie radioaparāti bija nesalīdzināmi labāki un lētāki, nekā mūsējie, bet telefona centrāles sava lielā izmēra, enerģijas patēriņa un cenas dēļ nevarēja pārdot pat Uzbekijā vai Āfrikā.
    Neskatoties uz to, ka WWI krievi bija izveduši visu rūpniecību un lopus, Miera laikā izdevās attīstīt pašu vieglo un kravas automobīļu ražošanu, bet velosipēdi varēja konkurēt ar pasaules labākiem paraugiem, cūkgaļas ražošanā Latvija kļuva par pasaules līderi. Divdesmit gadu laikā Latvija no WWI pilnībā izpostītas, kļuva par visātrāk augošo ekonomiku Eiropā un ierindojās ekonomiski attīstītāko vidū, apsteidzot tādas, kā Itālija, Spānija, Somija, Polija, bet studentu skaits procentuāli bija lielākais pasaulē.
    Visur, kur vien krievs parādās, sagaidāma ekonomiskā atpalicība un bads, tāpēc tā sērga ir izskaužama jebkuriem līdzekļiem.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    edge_indran > basta 11.10.2017. 15.24

    Padomju Latvijā neviens krievs VEF likvidēt nevarēja, jo latvieši nepieļāva pēc WWII
    kādu ražošanas uzņēmumu un darbavietu likvidāciju. Visu cieņu ulmaņlaika tradīciju turpinātājiem, kas atjaunoja un attīstīja Latvijas tautsaimniecību laika posmā no 1945. līdz 1991.gadam! Savas zemes vēsture ir jāzin:
    “Ceļš uz panākumiem”
    Pēc desmit gadu darba VEF [ vadošais konstruktors] un studijām Ilmārs [Krūss] sāka strādāt Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, kurā piedalījās skaitļošanas tehnikas attīstībā, kā arī Salaspils kodolreaktora montāžas darbos. Nodibinot Elektronikas un skaitļošanas tehnikas in­stitūtu, viņu izraudzīja par galveno konstruktoru un dizaina sektora vadītāju, un tikai tad ambiciozajam, čaklajam kon­struktoram pa īstam pavērās ceļš uz panākumiem. 1979. gadā Ilmārs projektēja elektroniskās ierīces sporta vingrotāju tiesāšanai, tās veiksmīgi izmantoja Maskavas olimpiādē 1980. gadā. Ilmārs atceras:
    “Pa dienu strādāju Zinātņu akadēmijā, pa naktīm – nodarbojos ar projektēšanu “VEF”. Kad no rīta aiznesu skices un rasējumus uz Tehniskās pētniecības nodaļas eksperimentālo cehu, pēc pāris dienām produkta mehānika jau bija gatava. Mēs izveidojām pirmos personālos datorus visā PSRS.
    Guvām labas atsauksmes no Starptautiskās olimpiskās komitejas. Strādāju ar pārslodzi – reiz pēc kārtējās darba nakts palika slikti, darbā zaudēju samaņu un atjēdzos slimnīcā. Ar ātrajiem biju aizrauts uz Gaiļezeru, galīgi pārstrādājies.”
    Ar atmiņām par VEF (LA, 28.12.2012.)

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu