Process jāanalizē no A līdz Z 1

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par oligarhu sarunām vadītāja Inguna Sudraba. Foto: Ieva Leiniša, LETA
Aivars Ozoliņš

Parlamentārās izmeklēšanas komisija oligarhu lietā 2. oktobrī aiz slēgtām durvīm nolēma aicināt Rīdzenes sarunu dalībniekus Aināru Šleseru un Aivaru Lembergu sniegt liecības komisijai. Uzreiz pēc sēdes komisijas priekšsēdētāja Inguna Sudraba pastāstīja Ir, par ko vēl sprieda komisija, un izskaidroja, kāpēc uzskata — pērn decembrī izbeigtās «oligarhu lietas» izmeklēšanas kvalitāti var izvērtēt tikai īpaša, jauna kriminālprocesa ietvaros.

Šodien komisija nolēma aicināt liecināt Lembergu un Šleseru. Ko vēl?

Mēs izvērtējām to informāciju, kas ir komisijas rīcībā, ko mums vajadzētu vēl uzklausīt papildus vai kaut kādu ekspertu viedokļus, un vienojāmies, ka nākošajā sēdē aicināsim SAB un DP pārstāvjus par tēmu iespējamais apdraudējums valsts drošībai saistībā ar vismaz publiskajā telpā esošo informāciju, ko oligarhi savās sarunās runā. Viens no uzdevumiem komisijai ir arī par nacionālās drošības apdraudējumu. Un svarīgs uzdevums komisijai ir arī par Satversmes iespējamajiem pārkāpumiem, tāpēc vienojāmies, ka uzrunāsim arī Satversmes tiesas pārstāvjus, tiesnešus.

Par kādiem Satversmes pārkāpumiem?

Viens no komisijas uzdevumiem tā arī skan — par iespējamajiem Satversmes pārkāpumiem. Vēlamies tāpēc dzirdēt ekspertu viedokli, tiesnešu, kas pārzina konstitucionālās tiesības, viedokli, viņu vērtējumu — ja viņi lasa to informāciju, kas mediju telpā ir, vai viņi saskata iespējamus Satversmes pārkāpumus. Komisijai svarīgs arī ekspertu viedoklis. Izejot no tās informācijas, ko vieni un otri var izlasīt medijos, jo viņiem jau krimināllieta nav pieejama.

Satversmes iespējamie pārkāpumi oligarhu sarunās varēja izrietēt no ļoti konkrētām manipulācijām ar konkrētiem medijiem. Piemēram, viņi runā par reklāmas līgumiem ar Mediju namu un Dienas redakcijas “sakārtošanu”. Vai aicināsiet arī tur apspriesto uzņēmumu un organizāciju pārstāvjus?

Un tālāk, kā komisijā mēs šodien lēmām, kad būsim uzklausījuši šo ekspertu viedokli, tad sākt uzaicināt, sākot ar galvenajiem, kā tika lietots jēdziens, “figurantiem” oligarhu sarunās un kā pirmo aicināt Aināru Šleseru novembra mēnesī. Un, protams, ka, gan tālāk lasot un iepazīstoties ar krimināllietu, gan uzklausot šos ekspertu viedokļus, mūsu vienošanās bija, ka labāk šobrīd nenosauksim precīzi, kurā sēdē ko pēc kārtas aicināsim — skatoties pēc situācijas, kāda loģiskākā secība veidojas. Jo bija arī pārdomas par to, ka būtu jāaicina arī ar Dienas medijiem saistītie žurnālisti vai iesaistītie un piesauktie žurnālisti, arī tās personas, kuras saistītas ar Rīgas tirdzniecības ostu, bet šobrīd vēl nepasakot ne secību, ne konkrētus vārdus.

Vai ar aicināmajiem Šleseru un Lembergu iepriekš neformāli saskaņosiet, kad viņi var ierasties?

Man Šlesera kunga kontaktu nav, nu, bet man viņi būs jāiegūst, loģiski, lai vismaz noskaidrotu — telefoniski, ne kā savādāk —, vai cilvēks, konkrēti Ainārs Šlesers, 6. novembrī atradīsies Latvijā. Vai viņš fiziski šeit ir, lai mēs netaisītu uzaicinājumus, kuri objektīvu iemeslu dēļ nav iespējami. Bet katrā gadījumā viņš saņems oficiālu komisijas uzaicinājuma vēstuli. Bet paralēli, es uzskatu, ir svarīgi noskaidrot, vai vispār cilvēks ir Latvijā.

Tātad ar viņu sazināsieties?

Es mēģināšu atrast iespēju, kādā veidā ar viņu sazināties, vai palūgšu kādam ar viņu sazināties, lai noskaidrotu, vai konkrētajā datumā, par ko mēs šodien komisijā vienojāmies, viņš ir pieejams.

Un vai ar Lemberga kungu jau esat saskaņojusi, kad viņš var ierasties?

Kā es teicu, mēs tālāk vispār nerunājām par to, kādā secībā uz kuru sēdi kuru aicināt. Vienojāmies, ka par to mēs konkrēti vienosimies nākošajās sēdēs — par nākošajiem datumiem un nākošajiem aicināmajiem — un darīsim to laicīgi, lai nebūtu pārpratumi, kad cilvēku aicina varbūt pēdējā brīdī un tieši tāpēc viņš nevar ierasties.

Pēc iepriekšējās sēdes secinājāt, ka “šī kriminālprocesa Nr.16870000911 pirmstiesas stadijas kvalitāti var izvērtēt tikai īpaša, jauna kriminālprocesa ietvaros, kurā tiek vērtēta gan operatīvo, gan izmeklēšanas darbību kvalitāte”. Par ko tieši ierosinātu šādu kriminālprocesu? Pēc kāda panta?

Es šodien arī komisijas locekļus informēju par saviem secinājumiem, kurus piedāvāju, ka [tie] varētu pārtapt par komisijas secinājumiem. Ja es vērtēju, kāds ir komisijas mandāts, tad būtībā komisijas mandāts ir tikai vērtēt konkrēto krimināllietu. Komisijas mandātā pat nav visa procesa, ieskaitot operatīvo lietu. Lasot gan komisijas nosaukumu, gan uzdevumus, tas ir — vērtēt pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti konkrētajā krimināllietā. Tas nozīmē, ka šis uzdevums sevī pat neaptver ļoti būtisku daļu, kas ir visa operatīvā lieta, ņemot vēl vērā to, cik ilgstošs ir bijis nu jau operatīvās izstādes vai operatīvās lietas laiks.

Un arī man, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem var atbildēt tikai tad, ja pārzina visu operatīvo lietu, tās veiktās operatīvās izstrādes metodes, kas ir lietotas, plus vēl pārzina kriminālprocesa lietas vešanas specifiku, izmeklēšanas specifiku. Jo, lasot krimināllietu, es redzu tos pierādījumus, pareizāk, tās darbības, kuras ir veiktas, bet manās profesionālās zināšanas nav izmeklētāja zināšanas vai uzraugošā prokurora zināšanas par to, kādas darbības vajadzēja veikt. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks jautājums. Gan izmeklētāji, gan prokurori, protams, mums stāsta visu, ko viņi ir darījuši, bet neviens jau no viņiem nestāsta, ko vēl vajadzēja izdarīt, kas nav izdarīts. Ja pierādījumi nav pietiekoši, bet tā informācija, kas ir izskanējusi pašā būtībā jau medijos, tajā ziņā, ka ir pārliecība sabiedrībai, ka iespējami noziegumi ir notikuši, bet par to sods nav saņemts, un atstāt nenosodītus, neizmeklētus noziegumus — tas jau tagad ir radījis manā skatījumā tādu iespaidu uz Latvijas tēlu un prestižu, uz tiesībsargājošo institūciju prestižu, ka šādus jautājumus nedrīkst atstāt neatbildētus. Vai tas ir, juridisku terminoloģiju lietojot, kriminālprocess vai resoriska pārbaude — tas būtu prokurora izlemšanā.

Bet es uzskatu, ka tam būtu jāizveido īpaša izmeklētāju grupa, kas sastāv no dažādām izmeklēšanas iestādēm, piemēram, Iekšlietu ministrijas Iekšējā drošības biroja, Drošības policijas, lai būtu lielāka uzticamība, maksimāla profesionalitāte šādā grupā. Protams, ka tā grupa ir jāvada prokuroram. Tāpēc, ka tikai prokurors likumā noteiktā kārtībā var celt apsūdzību, un tad viņam ir jābūt pietiekamai pārliecībai, ka izmeklēšanas rezultātā ir iegūti pietiekami pierādījumi. Bet tas pamats, kāpēc tas būtu jādara un kā komisija to varētu rosināt, — es uzskatītu, ka tas pamats būtu amatpersonu bezdarbība, aicinot vērtēt tieši pirmām kārtām amatpersonu bezdarbību.

Kurš Krimināllikuma pants tas būtu?

319.pants — par amatpersonu bezdarbību. Ja sabiedrībā ir pārliecība no informācijas, ar kādu var iepazīties, ka tur ir iespējamas noziedzīgas darbības un šī apsūdzība nav celta, ir svarīgi saprast, kāpēc tas tā ir noticis un varbūt, līdzvērtīgu procesu veicot, arī vēl tiek atrasti veidi, kas ir tās papildus darbības, kas nebija izdarītas, lai iegūtu tomēr pilnīgus pierādījumus apsūdzības celšanai.

No jūsu teiktā paliek nepārprotams iespaids, ka esat secinājusi, ka krimināllieta izbeigta nepamatoti. Ka noziegumi, iespējams, tiešām notikuši un ka to izmeklēšanu vajadzēja novest līdz tiesai. Vai tā?

Nu, redziet, es varu iepazīties tikai ar krimināllietu. Un, kā es jums teicu, es jums tagad nevaru stāstīt, kādi pierādījumi tur ir un kas tur ir pierādīts un kas nav pierādīts…

Pastāstiet par saviem secinājumiem.

Bet, ja vērtē prokurora rīcību, tad prokurora rīcībā nebija pietiekami pierādījumu, lai celtu apsūdzību. Prokurors nav pierādījumu vācējs. No tā materiāla, kas tur ir, nav tādu pietiekamu pierādījumu, lai prokurors celtu apsūdzību. Bet tas, ko es saku, ir, ka, redzot, kā lai pasaka, to iespējamo noziedzīgo rīcību, kāda ir, kaut kas nebija izdarīts manā skatījumā jau operatīvās izstrādes ceļā, jo prokurors mums pats atzina, ka netika izmantoti visi tie līdzekļi, ko vajadzēja izmantot jau operatīvās darbības laikā, lai iegūtu pierādījumus operatīvā procesa ietvaros. Plus, ja es vērtēju krimināllietu, no tā, kas tur ir, es redzu, ka tur nepietiek to pierādījumu. Es neesmu apsūdzības cēlējs, es vērtēju vairāk ar to pieredzi, kas man ir, nostrādājot Valsts kontrolē, kur arī tas pats princips darbojas — lai tu izdarītu secinājumu, tev ir jābūt atbilstošiem faktiem, uz ko tu balsti savu secinājumu.

Vai tas nozīmē, ka šajā jaunajā kriminālprocesā prokuratūra un citas iestādes izmeklētu KNAB neizdarību?

Ne tikai KNAB. Tā būtu pilnīgi atsevišķa izmeklētāju grupa… Nu, lai nerodas pārpratumi — es tagad no sevis tikai runāju. Mēs tādās detaļās komisijā to nepārrunājām. Es runāju par savu redzējumu pēc tam, kad esmu iepazinusies ar krimināllietu un vērtējusi, kas tajā ir, kas tajā nav, un kāpēc viss process beidzies bez rezultāta un kas notiek sabiedriskā telpā. Tātad tā būtu atsevišķa izmeklētāju grupa, un, kā es teicu, sastāvoša, kas, manuprāt, būtu pareizi, no vairākām izmeklēšanas iestādēm, un to vada prokurors, jo tikai prokurors saskaņā ar likumu var celt apsūdzību, un viņš redzētu, ka visi pierādījumi tiek iegūti likumīgi un ka attiecīgi ar šiem pierādījumiem varēs celt arī apsūdzību.

Kā jau kriminālprocess, tas būtu slepens. Vai tas nenozīmētu, ka jūs savu pienākumu uzraudzīt tiesībsargātāju darbu deleģētu pašiem tiesībsargātājiem un to noslepenotu?

Nekādā veidā, jo komisija izdara savu darba daļu, kas ir ļoti daudz un nozīmīgi uzdevumi. Bet, lai līdz galam atbildētu uz jautājumu, kāpēc process ir beidzies ar to, ar ko beidzies, bez rezultāta, es uzskatu, tas ir jādara profesionāliem cilvēkiem un jādara par visu procesu, ar to domājot ne tikai konkrēto kriminālprocesu, bet no pirmās dienas, kad bija pirmais lēmums sākt šo operatīvo darbību, līdz pēdējai dienai, kad krimināllieta tika izbeigta. Un vērtējot šajā procesā to amatpersonu darbību, kuras bija iesaistītas procesa uzraudzībā — operatīvai lietai un kriminālprocesam — , gan izmeklētāju darbību, gan no profesionalitātes viedokļa. Jo šis ir ļoti, ļoti skaļš gadījums, un, manuprāt, ir svarīga mūsu valsts reputācija un ir svarīgi parādīt, ka mēs spējam ar šādām lietām tikt galā.

Bet [šis] nav vienīgais process, jo ik palaikam ir lietas, kurās tiek paziņots, ka ir, iespējams, kaut kāds noziegums noticis, lieta tiek izmeklēta, un beidzas atkal ar to, ka tiek izbeigta, nekāda apsūdzība netiek celta. Un šis ir viens precedents, kurā kārtīgi izdarīt darbu un saprast, kas ir par problemātiku, ka nespēj vai ko neizdara pareizi, lai šādus nozīmīgus procesus novestu līdz rezultātam.

Tomēr iznāks, ka grupa, kurā būs darbu neizdarījušo iestāžu pārstāvji, vērtēs savu darbu.

Tāpēc tas ir jādara grupai, kura nav tieši iesaistīta. Tāpēc es runāju par Iekšlietu ministrijas iekšējā drošības dienesta cilvēkiem.

Bet kurš izlems, kādi cilvēki būs šādā grupā? Un kā un kam jūs uzdosiet vispār veidot šādu grupu?

To var uzdot tikai prokuratūra. Jūs man tūlīt jautāsiet, vai mēs uzticamies ģenerālprokuroram un prokuroriem, bet katrs prokurors saskaņā ar likumu par prokuratūru ir neatkarīgs, viņš pats pieņem lēmumus un atbild par saviem lēmumiem.

Vai ģenerālprokurors Kalnmeiers deleģēs prokuroru, kuram būs uzdevums pārbaudīt arī ģenerālprokuratūras darbu?

Bet tāpēc jaut to dara vesela izmeklēšanas grupa vai var būt, ka tur ir vairāki prokurori, mēs par to varam runāt un diskutēt detaļās.

Saeimas dotajā uzdevumā komisijai viens no punktiem ir izvērtēt faktorus, kuri noveda pie lietas izbeigšanas. Vai neiznāk, ka, deleģējot šo uzdevumu pašiem tiesībsargātājiem, jūs principā atsakāties izpildīt vienu no komisijai dotajiem uzdevumiem?

Es pati varu minēt jau vairākus faktorus, kas, kā es uzskatu, rāda, ka izmeklēšanā darbības varēja notikt varbūt ātrāk nekā notika. Vai secība, kādā tās tika veiktas. Es varu no sava skatu punkta kaut kādus tādus secinājumus izdarīt. Bet, lai iedotu tādu absolūtu, pilnvērtīgu atbildi par visu procesu, tas process jāanalizē no A līdz Z un profesionāļiem, kuriem ir zināšanas, pieeja visai informācijai un arī iespējas ievākt informāciju tādā veidā, kā to nevar izdarīt izmeklēšanas komisija, un kuru rīcībā ir visas profesionālās darba metodes, lai atbildētu uz šo jautājumu, kas katrā solī netika izdarīts vai tika darīts nepareizi.

Bet iedomāsimies rezultātu — vairākus mēnešus vai drīzāk gadus izmeklēs un secinās, piemēram, ka viss bija darīts pareizi. Un jums nebūs iespējas iepazīties ar to, kā izmeklēja. Vai pieņemsiet to kā komisijas secinājumu?

Protams, garantēt, cik kvalitatīvi kurš izdarīs darbu, es šajā brīdī nevaru. Bet es uzskatu, ka Latvijas valsts prestižam ar šo visu procesu, kā tas ir noticis un cik tas ir bijis skaļš, un cik daudz informācijas publiskā telpā, kā Latvijas valstī var rīkoties un palikt nesodītiem, ir nodarīts milzīgs kaitējums. Un, lai šo kaitējumu mazinātu, parādītu, ka mēs Latvijas valstī neesam vienaldzīgi par to, ko šeit dara un kādā veidā kārto darījumus, ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, kā šādi procesi tiek izmeklēti un vadīti. Tāpēc, ka šis nav vienīgais. Šis ir viens no absolūti skaļākajiem, bet šis diemžēl nav vienīgais. Ir jāsaprot, kas par ko atbild, kā atbild, kā strādā, kas pietrūkst, lai mums vairs nebūtu kaut kas tāds jāpiedzīvo.

Cik daudz no krimināllietas jau esat izlasījusi?

Esmu izlasījusi kādus sējumus divdesmit piecus. Liela daļa sējumu ir tādi, kas ir vienkārši dokumentu kopijas, vēl kaut kāda informācija, nu, kā saka, tehniski pārkopēti dokumenti, kuriem nav tāda būtiska pievienotā vērtība, lai vērtētu izdarīto darbu un vai no tā ir izdarīti vai nav izdarīti secinājumi. Tur ļoti daudz tehniskas informācijas.

Vai jūs lasāt visu pēc kārtas, vai arī izvēlaties konkrētas lietas, kurām pievēršat īpašu uzmanību?

Es, protams, sāku no paša sākuma, lai saprastu pamatu procesa ierosināšanai, saprastu, kādā veidā tiek būvēts uzdevums vai no kā sastāvēs tālākā visa izmeklēšanas darbība. Nu, ko tieši es pajautāju, es jums tagad neteikšu, jo tad iznāks, ka stāstu, kas tajā lietā ir. Bet man bija svarīgi saprast, pamats, uz ko orientējos, bija, saprotot, ko grib pierādīt, tad es visos šajos sējumos gāju cauri un meklēju, kādā veidā tie pierādījumi ir vai nav gūti, kas ir darīts, lai tos pierādījumus iegūtu, un cik daudz ir pierādīts.

Kā ir ar jūsu pielaidi valsts noslēpumam — vai esat to pieprasījusi un vai jums tā ir piešķirta?

Es to pieprasīju, jau sākoties komisijas darbam.

Kad tieši pieprasījāt?

Kad sākās komisijas darbs. Vēl neesmu saņēmusi atbildi.

Kādi jums secinājumi par komisijas līdzšinējo darbu?

Nu, arī, spriežot gan par līdzšinējām sēdēm, gan par šodienas sēdi, es varu teikt tikai to, ka mani kolēģi visi ir ieinteresēti komisijas darbā. Arī tagad, viens otram dodot padomu, apspriedām līdz šim izdarīto, darāmo tālāk uz priekšu, kā labāk organizēt darbu, kādā secībā ko darīt, kādi ir jautājumi, kas vēl ir jāuzdod, un par ko ir jāgūst atbildes. Lai kā tas izskanētu publiskā telpā, tad, kad mēs sēžam pie viena galda, mēs tā kā visi vienādi saprotamies un strādājam kopā.

Publiskajā telpā nupat izskan, ka pat jūsu frakcija grasās izjukt, jo esot neizpratnē par jūsu vadītās komisijas darbu. Vai tā ir?

Es varu teikt, ka gan partija No sirds Latvijai, gan frakcija ir strādājusi un strādās kopā. Katrā gadījumā man vismaz kolēģi saka, ka tā viņi nebija teikuši un viņi ir pārprasti, un vēl kaut kas notiek. Atliek tikai lūgt cilvēkiem būt uzmanīgākiem, kurā brīdī un ko viņi izsaka. Ka var nointerpretēt ļoti viegli, un, manuprāt, piemēri nav tālu jāmeklē.

Kaut vai piemēra pēc — ar šo pašu komisiju, ar komisijā izskatāmajiem jautājumiem. Nu, ja viens komisijas loceklis ieraksta savos sociālajos tīklos, ka es gatavojos komisijas sēdē analizēt Ir vai cita medija akcionāru struktūru, tad, nu, es vienmēr saku — pavaicājiet man pašai, ko es gatavojos darīt. Ja citē cita viedokli par to, ko es gatavojos darīt, man nepajautājot, tad uzreiz rodas gūzma pārpratumu. Jo, ja būtu pajautājuši man, tad es arī atbildētu tieši tā, kā mēs šodien arī rīkojāmies komisijas sēdē. Ka, ja ir komisijai adresēta vēstule, es to nosūtu visiem komisijas locekļiem. Uzskatu, ka tā ir koleģiāli — paprasīt visiem, kādu atbildi sniegt. Un es arī biju gatavojusies piedāvāt tādu atbildi un šodien piedāvāju komisijas locekļiem, ka uz šo vēstuli mēs atbildam, ka šādu jautājumu vērtēšana nav komisijas uzdevumos. Un tam arī visi šodien piekrita. To es minu kā piemēru, ka bieži vien no kaut kur kaut kā saklausīta vai no konteksta izrauta, tālāk tiražēta, izveidojas stāsts, kurš īstenībā patiesībā nemaz neeksistē.

Skaidrs. Tātad jūs sakāt, ka frakcija neizjuks?

Nē. Un nelabvēļi var savus nažus trīt citā vietā un mēģināt intrigas vērpt citā vietā.

Atgriezīsimies pie šodien nolemtā, ka aicināsiet Šleseru un Lembergu novembrī liecināt. Bet kāpēc līdz šim nav aicināts liecināt vispār neviens no sarunu dalībniekiem?

Nu, tāpat, kā mēs arī komisijā runājām pirms tam un vēl arī šodien par to, kurā brīdī ko aicināt, jo ir svarīgi šādām sēdēm sagatavoties. Un šeit bija svarīgi gan visus pamatjautājumus izrunāt un saprast pozīcijas, gan mūsu rīcībā ir arī dažādu ekspertu viedokļi, gan arī komisijas locekļiem iepazīties ar krimināllietu. Jo mēs nerunāsim droši vien par to, kāds šodien ārā laiks un kā kuram labi klājas. Nu, ir pašiem jāiepazīstas ar visām epizodēm, faktiem, kas tiek pieminēti, lai ir konkrēti jautājumi, ko uzdot uzaicinātajiem.

Bet vai pašlaik gatavojaties uzdot jautājumus arī citiem sarunu dalībniekiem?

Pašlaik — nu, es varu pateikt, kā es strādāju. Tad, kad es lasu kādu informāciju, es priekš sevis veicu kaut kādas atzīmes, man varbūt ir kaut kādi papildus jautājumi, kas rodas. Kā tas tālāk sarindosies jeb kuram ko uzdot — ļoti daudz ir atkarīgs, piemēram, no pirmās sarunas, varbūt pēc tam savādāk pagriežas informācija un rodas kādi vēl citi jautājumi pārējām iesaistītām personām. Es, lasot informāciju, sev pati atzīmēju lietas, par ko es gribu vaicāt papildus, vai lietas, ko man vēl vajag atrast vai saprast, vai ir, vai nav šajos krimināllietas materiālos. Tā ka es speciāli neveidoju atsevišķas jautājumu lapas vienam vai otram, bet, skatoties no iegūtās informācijas, varbūt jautājumi būs pēc tam vai pēc tam, kad būs iztaujāts Šlesers, būs atkal jautājumi papildus pārējiem.

Mēs jau vēl nezinām, vai Šlesers tajā datumā būs Latvijā.

Nu, ja nebūs tajā, būs nākošajā datumā.

Bet, piemēram, Jānis Urbanovičs šepat Saeimā visu laiku ir. Kāpēc viņu neesat aicinājusi?

Tāpēc jau jums atbildēju, ka mēs plānojam komisijas darbu secīgi, tā, kā savstarpēji bijām arī novienojušies, kāda ir loģiskā secība, kura informācija ir jānoskaidro pirmā, kuri fakti pirmie jāiegūst, kuri viedokļi pirmie jāuzklausa. Un tad pēc tam pārejam jau pie attiecīgi iesaistītajām personām. Un atkal, koleģiāli vienojoties, ko kolēģi uzskata, kurus ir pamats aicināt, kuriem ir, ko vaicāt. Un šeit jau ir, manuprāt, ja es atkal vērtēju no krimināllietas, tad tur ir konkrēti cilvēki, kuri figurē krimināllietā kā iespējamie apsūdzētie, kuriem, protams, apsūdzība nav celta. Ir liecinieki. Daudzi no tiem, kuru vārdi nopublicēti mediju telpā vai piesaukti, krimināllietā neatrodas.

Ja nav krimināllietā, tas nenozīmē, ka nav piedalījušies sarunās Rīdzenē, un jūs jau arī neesat kriminālizmeklēšanas iestāde. Tāpēc jautājums — kad jūs aicināsiet Ameriku, Dūklavu, Urbanoviču?

Tāpēc jūs jau pats atbildējāt uz to jautājumu, ko jūs man uzdevāt — kāpēc ir vajadzīgs vēl viens process vai vajadzīga cita izmeklēšana. Un jūs jau arī teicāt, ka mēs neesam izmeklēšanas iestāde. Jo es arī, lasot krimināllietu, tur neredzu, piemēram, jūsu nosaukto — ne visu, bet daļas no jūsu nosauktajiem vārdiem tur vispār nav.

Bet vai nav arī oligarhu sarunās Rīdzenē?

Jā, bet krimināllietā ir noteikts informācijas apjoms, ar ko komisija var iepazīties. Es uzskatu, ka tas, kāds ir komisijas uzdevums un komisijai dotais mandāts, aptver tikai krimināllietu, tas neaptver operatīvo lietu. Ja lasa komisijas nosaukumu un komisijas uzdevumus, tur ir — vērtēt pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti konkrētajā krimināllietā.

Un pārbaudīt publiski izskanējušo informāciju.

Atbilstību krimināllietai.

Un kā jūs pārbaudīsiet, piemēram, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli atbilstību krimināllietai? Vai tas, ka krimināllietā nebūtu nekas par reklāmas līgumiem ar Mediju namu, nozīmētu, ka komisijai tas nav jāizmeklē?

Nu, redziet, jūs esat žurnālists, jūs varat nopublicēt valsts noslēpumu saturošu informāciju, es to nevaru darīt, tāpēc nevaru jums stāstīt, ko es izlasu krimināllietā.

Šo to jau pastāstījāt.

Nu, jā, es jums vispārīgi pateicu, ka ne visi vārdi, ko jūs piesaucat, tur ir, nepateicu, kuri vārdi ir vai kuri nav. Bet citi vārdi tur ir un citi nav tajā krimināllietā.

Cik vārdu tur aptuveni ir? Vaicāju, lai saprastu, cik plašu loku jūs gribētu aicināt uz komisiju.

Ļoti daudz vārdu tur nav. Ja “ļoti daudz” ir vairāki desmiti, tad ļoti daudz tur nav.

Komentāri (1)

edge_indran 09.10.2017. 14.56

Process jāanalizē no A līdz Z.
======================================================================================
Par “A” ir skaidrs – tas 1991.g.21.augusts, kad nākamie oligarhi uzsāka “valsts sagrābšanas” procesu.
Par “Z” varētu diskutēt. Vienu datumu piedāvā prof.A.Priedītis:”….2017.gada 16.marta vēsturiskā „ratifikācija” Bruņinieku namā, kad „Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju” un ASV bruņotie spēki LR sāk uzturēties saskaņā ar okupācijas starptautiski akceptētajiem kritērijiem.” (Ābrama mantojums: simboliskā realitāte, 04.10.2017.)

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu