Grāmata, kas palīdz iestāties pret gļēvumu 5

Publicitātes foto
Pēteris Bankovskis
Print Friendly, PDF & Email

Robēra Šūmaņa vārdu zina visi, kas vispār kaut ko zina par Eiropas Savienības izveidošanos un kam rūp eiropeiskās dzīves un kultūrtelpas turpmāka pastāvēšana. Tieši viņš, un līdz ar viņu pirmais pēckara Vācijas bundeskanclers Konrāds Adenauers un Itālijas premjerministrs un faktiskais prezidenta amata pildītājs Alčide de Gasperi ir tie trīs vīri, kam jāpateicas par divpadsmit zvaigznēm uz zila fona, kas simbolizē… Jā, ko tad tās simbolizē?

Trīs antikomunisti un antifašisti, nedrīkstam noklusēt arī, ka dedzīgi katoļi. Trīs no cienījamām ģimenēm nākuši, izglītoti vīri, kuru dvēselēs un prātos konkretizējās apjauta, ka pēc postošā Otrā pasaules kara Eiropa beidzot varētu pa īstam materializēties par kaut ko līdzvērtīgu visos laikos klātesošajam cilvēces sapnim par mūžīgo mieru.

Protams, cilvēks allaž ir sapņotājs, Utopia ir mūždien klātesošs vilinājums. Bet tieši drupās, krāsmatās, salauzītu dzelžu, iznīcinātu dzimtu atliekās, gadsimtiem robežstrīdos pārgurušu cilvēku prātos Kanta “mūžīgā miera” ideja var pārtapt par kaut ko apsolījumam vai atpestīšanai līdzīgu.

Nenoliegsim, ka 1950. gada 9. maija dokumentam, ko pazīstam kā Šūmaņa deklarāciju, fonā vīd amerikāņi. Bet padomāsim, kas tad īsti ir amerikāņi. Īru “kartupeļu bada” bēgļi? Itāļu dienvidu valstiņu izceļotāji? Ebreji – līdz Kristus atnākšanai par Izredzēto tautu dēvētie un sevi par tādu pašapzinājušies aktīvisti? Angļu puritāņi? Droši varam apgalvot, ka Amerika ir Eiropas skolniece, kuras galvenā vēlme ir, kā visiem skolniekiem, pāraugt skolotāju. Ja ne citādi, tad vismaz publiskās izpausmēs.

Robērs Šūmanis, Eiropas tēvs, bija tik ļoti piesātināts ar eiropeisko dzīvības garu, tik pārliecināts, ka prata sevī – vienā neizbēgami vājā cilvēkbūtnē – izveidot un sakoncentrēt spēku, pārliecību un ticību, kas, neraugoties uz tālaika franču dažkārt destruktīvo aktīvismu, vāciešu pazemoto degradāciju, angļu pašpietiekamību, krievu draudiem un amerikāņu kundziskumu, rezultējās Eiropas Savienības aizmetņos. Laikā, kad neko īsti nesaprotošajiem pēcpadomju Latvijas ļaudīm tika stāstīts, cik labi būs, kad pievienosimies Eiropas Savienībai, latviski uz ātru roku tika iztulkots Šūmaņa rakstu krājumiņš (Robērs Šūmans. Eiropai / Vairas Vīķes-Freibergas ievadvārdi. – Rīga: Zvaigzne ABC, [2002].– 120 lpp.). Krājumiņā bija viss, kas caurmēra cilvēkam būtu jāzina par Eiropas tēva Šūmaņa argumentiem par labu vienotajai Eiropai, ieskaitot III nodaļu “Eiropa īsteno vispārēju demokrātiju šī vārda kristīgajā nozīmē”. Pašam Šūmanim, iespējams, tieši tā šķita vissvarīgākā, tāpēc gluži likumsakarīgi, ka Baznīca ir aizsākusi Šūmaņa beatifikācijas procesu.

Vasaras beigās apgāda “KALA Raksti” sērijā “Mieram tuvu grāmata” Kristīnes Ceļmilleres tulkojumā no franču valodas ar Jurģa Klotiņa ievadvārdiem klajā nākusi filozofa, rakstnieka un tuva Robēra Šūmaņa līdzgaitnieka Renē Ležēna grāmata “Robērs Šūmanis, Eiropas tēvs (1886–1963): Politika kā svētuma ceļš”. Renē Ležēns 1988. gadā nodibināja Svētā Benedikta, Eiropas aizbildņa, institūtu, kas ir Robēra Šūmaņa beatifikācijas procesa virzītājs, tāpēc saprotams grāmatas nenoliedzami apoloģētiskais tonis, daudzās norādes uz Providenci, kurai sekojis Šūmanis. Bet ne tikai tas. Tā kā Šūmanis bija caurcaurēm politiķis, Ležēns samērā detalizēti aplūko viņa politiskās karjeras virzību Francijas visai sarežģītajā politiskajā ikdienā pirms un pēc Otrā pasaules kara. Atsevišķas lappuses tādēļ lasītājam, kurš varbūt nav Francijas politikas vēsturnieks, var izrādīties ciets rieksts, prasot iedziļināšanos ne tikai visas Francijas visjaunāko laiku vēsturē, bet arī specifikā, kas pavadīja Elzasas, Lotringas un Mozeles apgabala atkaliekļaušanos Francijā, tomēr palīdz tulkotājas kompetentās un izvērstās piezīmes, kas lasāmas “zemsvītrā”. Turklāt, protams, būtu necienīgi iedomāties, ka nopietnam darbam uztveramības ziņā vajadzētu līdzināties bulvārromānam.

Tomēr arī bez īpašām priekšzināšanām Ležēna darbā iespējams atrast daudz vērtīga, uz nopietnām pārdomām vedinoša. Tā 145. lappusē lasām, ka 1947. gadā Šūmanis tika iecelts par Ministru padomes prezidentu, un viņa valdības programmu varēja raksturot “divos kodolīgos izteicienos: “runāt skaidri” un “darboties ātri””. Tā Šūmanis rīkojās arī vēlāk, protams, ievērojot situatīvās apstākļu maiņas, kad, būdams ārlietu ministrs, gatavoja dokumentus gara acīm skatītās vienotās Eiropas idejas iedibināšanai. Šāda noteiktības, drosmes un politiskās intuīcijas kombinācija, šķiet, Šūmani atšķīra ne tikai no laikabiedriem, bet tā ir retums visos laikmetos.

Atšķirīgs bija arī viņa spriestspējas diapazons (Šūmanis, cita starpā, lieliski orientējās sev tuvajā Morisa Blondēla un Žaka Maritēna filozofijā), kā arī absolūtā pārliecība, ka “vai nu demokrātija būs kristīga, vai arī tā nepastāvēs. Antikristīga demokrātija ir karikatūra, kas ieslīgs vai nu tirānijā, vai anarhijā” (183. lpp.).

Šābrīža Eiropas Savienība, kuras politiku ikviena eiropieša un diemžēl arī “konkurentu” acupriekšā brīžiem izspēlē neizteiksmīgu, pagurušu, svārstīgu politiķu izlase, nepavisam nav tā ideālā vīzijā skatītā Aizbildinātāja, ko, divpadsmit spožu zvaigžņu ieskautu, gadu desmitā pēc Otrā pasaules kara gara acīm skatīja tās dibinātājtēvi. Un tieši tāpēc ir īstais brīdis pārlasīt gan Šūmaņa teikto, gan iepazīt viņu kā rīcības cilvēku. Renē Ležēna darbs šādu iespēju sniedz.

 

P.S. 9. oktobrī pulksten 19 radošajā telpā NicePlace K. Barona ielā 21A notiks diskusija “Kļūt par eiropieti. Kļūt par Šūmani”.

Komentāri (5)

rinķī apkārt 09.10.2017. 16.40

“Eiropa īsteno vispārēju demokrātiju šī vārda kristīgajā nozīmē”. ++++ Tas bija sākumā, un kā tas ir šodien? Kādas “eiropeiskās vērtības” ES dominē šodien? 🙂 Vai šie kultūrmarksistu murgi, kuri tiek uzspiesti šodienas ES “inteliģentam cilvēkam” kā pēdējā patiesība ir tas par ko sapņoja ES tēvi – trīs antikomunisti, antifašisti, un dedzīgi katoļi? No kurienes “iznira” šie “kreisie liberāļi”, kur meklējami viņu pirmsākumi un, kas bija tie par tādiem apstākļiem, kuri ļāva iesakņoties viņu kroplajai ideoloģijai lielas daļas eiropiešu apziņā? Tas tiešām ir jautājums, kurš būtu jāpēta.

Bet par “padomju latviešiem”, kuri neko nezināja par Eiropu, kad balsoja par ES – tikai nevajag. Varbūt liela daļa nezināja, vai drīzāk nevarēja iedomāties, ka ,esot ES, nāksies sadurties ar šo “kreiso liberāļu” ideloģijas invāziju Latvijā, bet ir skaidrs viens arguments kādēļ mēs balsojām par iestāšanos ES – proti, atjaunotajai LR ar šodienas Satversmi valsts pamatā, atrodoties Krievijas pierobežā, vienīgā iespēja izdzīvot ir integrācija NATO un ES.

+2
-1
Atbildēt

0

Bārdainais Signe 09.10.2017. 09.09

Nu,mūsdienu politiķi nemaz nav tik paguruši,sevišķi musulmaņu migrantu uzspiešanā eiropiešiem.

+2
-1
Atbildēt

0

Abeam 09.10.2017. 11.38

Nu tie bija politiki ar lielo burtu, kas domaja par Eiropu un eiropisiem, diemzel sodienas poltiki ir gatavi rupeties par visu pasauli tikai ne par eiropisiem, Junkers ir spejigs tikai nolikt svecites, Merkele radit Marsala planu Afrikai, pilnigi aizmirstot par Eiropu, eiropiesiem. Eiropai ir vajadzigi jauni politiskie speki, jo dotaja situacija reali balsot nav par ko, neviena eiropas valsti.

+1
-1
Atbildēt

1

    Drosma > Andris Egle 09.10.2017. 14.48

    es domāju, ka Junkers ir politiķis, kuram nav pat īsti godkāre , savukārt, Merkele manuprāt, kalpo tikai saviem sponsoriem -t.i. savas partijas sponsoriem. Ja viņu uztruaktu Vācijas nākotne, tad viņa ieklausītos savas valsts visos sabiedrības slāņos, jeb visos pilsoņos.

    Vācijā šobrīd notiek diskusijas – atšķirībā no Latvijas – kāpēc tautas partijas zaudē vēlētāju uzticību. Kā var tā būt , ka labējie ekstrēmisti jau ir parlamentā.

    Vācijā vismaz vēl sarunājas, kamēr Latvijā jau vairs nē. Kaut gan nepareizi – nekad jau neesam īsti sarunājušies. Tā kā – Eiropas nākotne nav kaut kas abstrakts, to veido tās dalībvāsltis – arī Latvija. Un kādi mēs esam? Ko Šūmans teiktu par tādu Eiropas nākotni, kuru veido – kaut vai ar absolūtu pasivitāti – arī tādas valstis kā Latvija ?

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Bārdainais Signe > Dusma 09.10.2017. 15.11

    Šūmans teiktu,ka Latvijā ir liels skaits kārtīgu sarkano postpadomju eiropiešu ar skaisli priekšgalā,kuri neieredz savas valsts patriotus nacionālistus,jo tie traucē veidot jauno un laimīgo kristīgo padomju tautu – eiropiešus.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu