Kā miglā koks vai mūžīgs joks

Aina no operas Turaidas Roze: Lūzma — Ilona Bagele, Maija — Laura Teivāne. Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Ar vārsmu par koku un joku sākas pirmais Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze dziedājums, ko izpilda Burve (Dana Bramane), un nākamie vārdi labi raksturo pašu uzvedumu — «te dzīve ir, te nav». Jauna (vai pārstrādāta) latviešu oriģinālopera, bez šaubām, ir nacionāla mēroga notikums — rets un tālab īpaši novērtējams. Taču kā vērtēt: a priori priecājoties, ka mums ir pašiem sava opera un tā ir par mums, vai, paturot prātā arī klasiskas vērtības, lietot tām atbilstošus kritērijus, kad to prieku sanāk mazāk? Atļaušos tomēr izvēlēties otro variantu. Atstāju, kā parasti, muzikālās kvalitātes muzikologu ziņā, jo ir gana vielas pārdomām arī tad, ja Turaidas Rozi aplūko tikai kā teātra izrādi ar noteiktu dramaturģisku pamatu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu