Ideālists

Andrejs Zvjagincevs. Foto — Gints Ivuškāns, speciāli Ir
Kristīne Simsone
Print Friendly, PDF & Email

Režisors Andrejs Zvjagincevs (53) ir viens no šābrīža nozīmīgākajiem autoriem ne tikai dzimtās Krievijas, bet arī pasaules kino kontekstā. Starptautiskajā kinovidē pavadījis gandrīz 15 gadus, tomēr šis laiks no viņa komunikācijas manieres nav aizmēzis mazliet dumpīgu, godīgu atklātību, ko viņš, caurskatot intervijas tekstu, pieslīpē, ietērpdams precīzākos vārdos, taču nenotušē. Saprotami, ļoti jutīgs uz apkārtējo attieksmi pret saviem darbiem un skrupulozs attiecībā pret savas domas precīzu komunikāciju. Kad sākam sarunu pēc festivāla Baltijas pērle preses konferences, Zvjagincevs labu laiku ir pikts par kādu tajā izskanējušu jautājumu vai drīzāk nepamatotu pārmetumu par viņa režijas stila skarbumu. Par politiku runā nelabprāt, jokojot, ka no viņa sanāktu draņķīgs politiķis. Sadugst, kad jārunā par šābrīža situāciju Krievijā, tā, izskatās, viņu reāli nogurdina. Krievijā 2014. gadā pēc Leviatāna iznākšanas viņš noteiktai sabiedrības daļai bija antivaronis, jo filmā atainoja cilvēka cīņu pret varas visatļautību. Savukārt Rietumos viņu uztvēra kā sava veida opozicionāru un brīvības cīnītāju. Taču šie abi, protams, ir mākslīgi radīti un krietni hiperbolizēti pieņēmumi par Zvjaginceva personību. Cilvēks, ar kuru pie tējas tases tiekos viesnīcā Neiburgs, zem skaļiem lozungiem neparakstās un savu viedokli rūpīgi izsver. Un krietni vairāk par politiku un ar to saistītajiem apkārtfaktiem viņam rūp tas, lai viņa uzņemtās filmas spētu mudināt cilvēkus uz dzīvi palūkoties citādi. Viņa jaunākais darbs Nemīlestība ir skarbs vēstījums par cilvēku vienaldzību un pašpietiekamību ar traģiskām sekām — bērna pazušanu. Tajā vienu no lomām pārliecinoši nospēlē arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, kuru Zvjagincevs (ieraugot viņa sniegumu filmā Kolka Cool), jau bija apsvēris vienai no lomām Leviatānā. Taču Nemīlestība, pēc režisora domām, esot bijis aktierim piemērotāks darbs.

Krievija Oskara nominācijai labākās ārzemju filmas kateogrijā tikko izvirzīja Nemīlestību. Jūs preses konferencē Rīgā minējāt, ka to uztverat kā novērtējumu. Daudziem režisoriem atzinība paša dzimtenē ir vissvarīgākais. Kā ir jums?
Saprotams, nekas nevar būt svarīgāks par novērtējumu, ko pauž tavi tautieši — cilvēki, ar kuriem runā vienā valodā. Gaidi, ka tevis teiktais atbalsosies viņu sirdīs, ka neesi viens, ka ir arī citi, kuri šo laiku uztver tāpat kā tu. Ka esat domubiedri. Neraugoties uz antipātijām, kas pavadīja manu iepriekšējo filmu Leviatāns un inerces dēļ tika attiecinātas arī uz jaunāko darbu Nemīlestība, atradās skatītāji, kas filmu augsti novērtēja. Un viņu nav maz. Esmu priecīgs, ka cilvēki filmu pieņem, ir spējīgi lūkoties tajā kā spogulī un godīgi, dziļi par to izteikties. Filma mudina cilvēkus uz pārmaiņām. Vai tā tiešām viņus maina, nezinu, taču katrā ziņā tā aicina palūkoties uz sevi bez kompromisiem. Taču Krievijā filmu Oskaram izvirza nevis publika, bet gan ekspertu komisija. Mēs jau reiz šo ceļu mērojām ar Leviatānu, un, lūk, varbūt nāksies to darīt vēlreiz. Tālāk jau — kā liktenis būs lēmis.

Taču ar Nemīlestību jums Krievijā sokas citādi nekā ar Leviatānu, kuras nonākšana kinorepertuārā bija daudz sarežģītāka. Es, šķiet, pat lasīju, ka tika pārtraukti tās seansi.
Nekā tamlīdzīga! Vispār gribu teikt, ka jūs dzīvojat zināmas izolācijas apstākļos attiecībā pret patieso informāciju. Lai gan mēs visi tā dzīvojam. Pārtiekam no propagandas vai baumām. Reti no pilnīgas patiesības. Ja lasāt neatkarīgo presi, var rasties priekšstats, ka Krievija ir elles izdzimums, Mordora, kā dažkārt joko. Ja, kā daudzi šeit dzīvojošie krievi, skatāties televīziju, piemēram, tikai Pirmo kanālu, rodas sajūta, ka Krievija ir paradīze zemes virsū. Abas ainas ir nepilnīgas. Tikai saliekot tās kopā, var gūt aptuveni objektīvu priekšstatu par lietu patieso būtību. Šajā ziņā līdz mums bieži vien nonāk dažādi mīti.

Vienīgais kavēklis Leviatāna iznākšanai bija producenta lēmums par laiku, kad filmai vajadzēja nokļūt līdz skatītājiem. Aleksandrs Rodņanskis cerēja uz pozitīvu iznākumu Oskaru stāstā. Te viņš, iespējams, pārrēķinājās, jo neviens nevarēja paredzēt, ka burtiski trīs nedēļas līdz filmas nokļūšanai repertuārā, «pirāti» to nopludinās internetā.

Ar tēmas aktualitāti trāpījāt tieši desmitniekā.
Tika teikts, ka Leviatāns ir rusofobiska filma un tā ir taisīta pēc ASV Valsts departamenta pasūtījuma; ka režisoram ir jāatmaksā iztērētie līdzekļi un Sarkanajā laukumā uz ceļiem jālūdz piedošana visai krievu tautai. Ko tikai nerunāja… Lūk, vēl viens amizants un daudznozīmīgs fakts: kādu dienu, kad histērija saistībā ar negatīvo attieksmi pret Leviatānu jau bija sasniegusi maksimālo punktu, man piezvanīja pazīstamais Krievijas žurnālists Sergejs Dorenko un teica: «Es tikko beidzu radiopārraidi, kurā lūdzu klausītājus atbildēt uz jautājumu, kuru noformulēju šādi: filmu Leviatāns neesmu redzējis, taču uzskatu, ka tā ir pretkrieviska. Tad, lūk, vai zināt, cik atbildēja ar «jā»? 48 procenti no piezvanījušajiem. Tas nozīmē, ka katrs otrais teica «jā».

Kā šis mīts izveidojās?
Tā man ir mīkla. Internetā dirn neizglītoti vai nelaimīgi cilvēki, kuri visur skandina, ka kāds atkal aplej ar mēsliem mūsu brīnišķīgo un laimīgo Dzimteni. Cilvēki to izlasa un a priori noformulē savu viedokli: sak’, kāpēc man tas vispār ir jāskatās. Krievu valodā pat ir tāds vecs teiciens: «Solžeņicinu lasījis neesmu, bet nosodu!»

Pēdējā laikā Eiropas kinofestivālos rodas iespaids, ka, tiekoties ar filmu veidotājiem no Krievijas, mēs, žurnālisti, viņu radošo darbu atstājam otrajā plānā, lai fokusētos uz politku.
Leviatāna preses konferencē 2014. gadā Kannās politisku jautājumu, iespējams, bija vairāk. Nemīlestības preses konferencē šāgada maijā to nebija tik daudz. Tikai viens ukraiņu žurnālists pajautāja: «Vai jums nešķiet, ka, filmā izmantojot televīzijas sižetu ar [pazīstamo Kremļa žurnālistu] Dmitriju Kiseļovu, jūs līdzdarbojaties propagandā?» Man šis apgalvojums šķita savāds, taču vēlāk es tam atradu skaidrojumu. Kad cilvēki jūt līdzi savai tautai un valstij, kas piedzīvojusi sociālo un politisko krīzi, karu un citas nesaskaņas, viņiem var sašaurināties redzesloks. Tas kļūst kā nospriegota atspere — visur rēgojas politika un intrigas. Kiseļova sižets mūsu filmā bija nepieciešams kā novērojums tam, uz ko televīzijā nākas skatīties Krievijas cilvēkiem; ka daudziem šīs propagandiskās pārraides vairs neraisa nekādas sajūtas, izņemot apātiju, un cik tā — vienaldzība pret citu sāpēm — ir bīstama. Kā šo filmas fragmentu varēja iztulkot kā propagandu?! Nesaprotu. Vai šis ukraiņu žurnālists, kurš, visticamāk, bija redzējis arī Leviatānu, tiešām iedomājās, ka trīs gadu laikā režisors ir kļuvis par citu cilvēku? Lai tā mainītu uzskatus, nepieciešamas spēcīgas ekvilibristikas spējas. Man tādas nepiemīt.

Nemīlestība bieži tiek saukta par mūsdienu sabiedrības diagnozi. Vai šī «diagnoze», ko redzam filmā, sakrīt ar jūsu personīgo viedokli?
Man nepatīk izteikt viennozīmīgus formulējumus. Nemīlestība ir tikai viens skats uz skumju prāta stāvokli. Vēroju cilvēku savstarpējās attiecības, skatos uz to, ko sabiedrība ar savu retoriku vēsta sociālajos tīklos un nebeidzamajos televīzijas sarunu šovos, vai vienkārši apceru dzīvi, un šo apcerējumu lieku kā spoguli sabiedrībai priekšā. Skatīties uz tādu portretu ir nepatīkami, bet, kā saka, «nav ko vainot spoguli, ja ģīmis ir greizs». Ja šī ir diagnoze, tad tikai, saprotams, par daļu mūsu sabiedrības. Taču no diagnozes līdz spriedumam ir viens solis, tāpēc es rosinātu to dēvēt par morālā nemiera kamertoni.

Filmā tiek skarti daudzi sāpīgi jautājumi. Kaut vai bērna pazušana un tas, kā iesaistītie pret to izturas. Latvijā pirms dažiem mēnešiem pazuda un aizgāja bojā piecus gadus vecs zēns. Mani satrieca komentāri — daudzi bija neizpratnē, ka vienatnē klīstošs bērns būtu jāuzrunā.
Protams! Tas taču neko nemaksā: pieiet pie bērna, kurš kā pazudis klīst apkārt viens bez vecākiem, un pajautāt, vai viņš nav apmaldījies. Puisītis viens pats autobusā, izkāpa un aizgāja, kur acis rāda. Neviens neiedomājās uzprasīt: «Ei, puis, uz kurieni tu?» Viņš atbildētu, ka īsti nezina, un šim stāstam būtu citas beigas.

Cita jūsu filmas tēma ir koncentrēšanās uz sevi. Kas, jūsuprāt, ir šī egoisma cēlonis?
Iemesls slēpjas cilvēka dabā. Cilvēks ir egoistisks, allaž domā par sevi. Tas ir viņa vienīgais stāvoklis. Katrs taču sapņo būt laimīgs, vai ne? Cilvēks mūžīgi dzenas pakaļ laimes rēgam, neapzinoties, cik daudz enerģijas apslēpts viņā pašā — lai mainītos, lai sasniegtu šo pilnības un pabeigtības sniegto laimes sajūtu. Šāda iespēja ir dota katram, taču mēs lūkojamies kaut kur aiz apvāršņa un prātojam, ka tur mūs gaida kaut kas neparasts. Taču viss ir tepat līdzās.

Tā, piemēram, mēs konstruējam savas dzīves sociālajos medijos. Jūs stāstījāt par to, ka Instagram meklējāt skatītāju atsauksmes par Nemīlestību. Kāpēc?
Kad par filmu bija sakrājies pietiekami daudz negatīvā, es biju nesaprašanā: vai tiešām pēc Leviatāna inerce neļauj skatītājiem norobežoties no divus gadus vecas pagātnes un beigt melst niekus par īstenības nomelnošanu? Atvēru Instagram un sev par prieku konstatēju — 80% vai pat vairāk cilvēku, kas bija uzrakstījuši atsauksmes, izteicās par filmu atzinīgi. Viņi bija uztvēruši visas tās nozīmes, pareizi tās interpretējuši un iztulkojuši visus manus nolūkus.

Visas jūsu filmas sit pa vārajām vietām. Tie ir diezgan skarbi vērojumi par cilvēka dabu.
Cilvēks pats rada augsni šādam redzējumam, vai ne? Es to saku ne jau aiz augstprātības, tā ir mana iekšējā pārliecība. Es sevi no teiktā neatdalu. Lasot, piemēram, Dostojevski, bieži šausmināmies par to, kas tik nav apslēpts cilvēka sirds dziļumos? Šo darbu vērīguma spēks un spēja ielauzties cilvēka būtības dziļumos atstāj apziņā neizdzēšamas pēdas. Un, ja jūti, ka pats vari nofiksēt precīzu tagadnes portretu — kā var no tā atkāpties? Apliecināt patiesību  — tā ir viena no radošās darbības izpausmēm. Mani saviļņo tieši tādi stāsti, jo šādas pārdomas sabiedrībai ir vērtīgas un nozīmīgas.

Nemīlestības personāži, kā jūs minējāt, ir pārsātināti — viņi vairs neredz ne politiku, ne citus notikumus.
Jā, varētu teikt, ka viņi ir pārsātināti ar politinformāciju, kas katru dienu pār viņiem veļas no televizora ekrāna. Es runāju par apātijas stāvokli, kurā nonāk arī galvenā varone, kad viņa filmas finālā, pasakatījusies televīzijā uz asiņainajiem notikumiem, dodas sportot. Viņai tas viss ir kļuvis par fonu.

Kādam Krievijā politika ir fons, kādu tas skar pavisam personīgi.
Kuru, piemēram?

Šobrīd, piemēram, Kirilu Serebreņņikovu.
Jā, Kirils patlaban pārdzīvo nebūt ne labākās savas dzīves dienas. Es nožēloju, ka ne ar ko nespēju viņam palīdzēt. Atbalsta vārdi un līdzjūtība — tas ir viss, kas atliek. Lai gan ir arī tādi cilvēki, kas līksmo par notikumiem Gogoļa centrā: «Izjaucām liberālisma perēkli. Beidzot viņiem tika pēc nopelniem! Lūk, mūsu sveiciens Geiropai» un tā tālāk… Proti, kādam tas sagādā prieku. Citiem tas iedveš šausmas, bailes un vilšanos. Ir arī vienaldzīgie, un viņu ir vairākums. Taču, atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, precizēšu, ka ģimene Nemīlestībā nav vienaldzīga pati no sevis. Vienkārši bezgalīgi rāda karu, Ukraina tiek pasniegta kā mūža ienaidnieks, vienvārdsakot, tiek sētas visas šīs šausmas, kas mūs [sabiedrību] šķeļ. Propagandas mašīna ar šo «barību» cilvēkus pārsātina, un vienā brīdī mēs pārstājam just. Ja televīzija ik dienu translē nāvi, pie tā vienkārši pierod.

Tas ir šausmīgi.
Āfrikā katru dienu no bada un dzeramā ūdens trūkuma iet bojā simtiem bērnu! Bet mēs ar jums šobrīd sēžam viesnīcā Neiburgs un pasūtām kafiju un desertu. Tā ir objektīva realitāte. Vienīgi agrāk nepastāvēja šis informācijas instruments, kas ziņoja burtiski par visu, kas notiek katrā Zemes nostūrī. Taču nav iespējams uz visu reaģēt ar vienādu intensitāti. Organisma aizsardzības mehānismi uzliek bloku, citādi cilvēka spēkos nebūtu to izturēt. Ja jādzīvo, domājot, ka uz katra stūra mūs gaida terorists pašnāvnieks, neviens neizies no mājas.

Skaidrs, ka dzīvojam dažādās informācijas telpās. Kā jūs Krievijā tiekat galā ar milzīgo informācijas apjomu?
Es atbrīvojos no televizora jau pirms 10 gadiem. Darbojos selektīvi, ja ko patērēju, tad Vedomosti, [lielāko nevalstisko mediju koncernu] RBK vai Meduza. Taču ne regulāri. Ļoti reti skatos ziņu sižetus kanālā Doždj. Nepārtieku no politikas un nedzīvoju pēc grafika. Dažbrīd pat pieķeru sevi pie domas, ka atpalieku, un reizēm nezinu, kas notiek aiz loga. Taču tā ir kā izeja no stāvokļa, kad skaidri apzinies, ka situāciju ietekmēt nevari, lai kāda tā būtu. Kirila Serebreņņikova tiesa notiks, lai ko es arī darītu.

Bet ir taču kāda iespēja situāciju mainīt?
Es veidoju filmas, tas ir mans darbs un pienesums… Ceru, arī mans uzdevums un liktenis. Prasīt no manis ko vairāk būtu negodīgi. Manuprāt, filmā Leviatāns tika pateikts daudz kas. Kino nav iknedēļas avīze, kur pastāvīgi nepieciešams jauns saturs. Kino top trīs gadus, toties tas sevī ietver koncentrēti izteiktas domas, kas sabiedrībai ir ne mazāk svarīgi. Nesekot līdzi ziņu sižetiem nenozīmē neredzēt dzīvi. Es negribu pārvērsties par politisku dzīvnieku. Šajā stāvoklī interesē tikai galējības: Meduza — viss ir slikti; Pirmais kanāls — viss ir labi.

Jā, kontrasts ir ievērojams. Nezinu, cik daudz esat informēts par situāciju Latvijā. Patlaban vairāki mūsu mazās sabiedrības slāņi nav spējīgi konstruktīvi sarunāties. Krievijā, pieņemu, ir līdzīgi.
Politisko jautājumu saspīlējums ietekmē ne tikai starpvalstu, bet arī iekšējās attiecības. Domāju, ka veidot konstruktīvu dialogu ir grūti ne tikai Krievijā un Latvijā. Vienoties ir kļuvis smagi visiem. Taču, ja jūs runājat par attieksmi pret krieviem Latvijā, man nav, ko piebilst, jo nepārzinu kontekstu. Tomēr pieņemu, ka šajā jautājumā noteikti valda novecojuši aizspriedumi. Gribētos, atbraucot uz Latviju, sastapties ar robežsargu, kurš uz tevi skatās ar smaidu, tāpēc ka esi no Krievijas. Tā vien gribas pateikt: «Es tev neesmu nodarījis neko ļaunu, un tu man arī neesi nodarījis. Kurš gan mūs tā ir sanaidojis?» Protams, politiskais vēstījums ietekmē cilvēkus, taču arī cilvēki līdzdarbojas šā vēstījuma popularizēšanā pat sadzīviskā līmenī. Mēs uzņemam propagandiskus argumentus un naida kurināšanu un tad to «translējam» atpakaļ pasaulē. Tā vietā, lai uzticētos, līdzdarbotos un vēlētos atklāt citas tautas kultūru, vairojam šķelšanos, neuzticību un naidu. Es, protams, grēkoju ar ideālismu, bet citādi nemāku. Māksliniekam nebūtu jāzina ģeogrāfiskās vai estētiskās robežas; ar saviem darbiem viņš mijiedarbojas ar publiku, lai kurā kontinentā tā atrastos. Es vēlos sarunāties ar cilvēku, nevis politisku dzīvnieku. Un cilvēks par tādu pārtop, kad viņā tiek uzkurbulētas sīkas kaislības. Katrai nedzīstošai brūcei ir vēsturiski cēloņi, taču šobrīd, ieguldot zināmas pūles, to varētu pārdzīvot kaut vai individuālā līmenī. Piemēram, 1985. gadā dienēju armijā kopā ar latviešu vai lietuviešu puisi. Viņam es biju imperiālists vai daļa no šī iemiesojuma, taču viņš tā arī nevarēja paskaidrot, pie kā esmu vainīgs tieši es.

Saprotams. Ir grūti neieslīgt vispārinājumos. Tas, protams, nav varas interesēs.
Varai un valdībai ir vajadzīgs vadāms cilvēks, kuru ar propagandas sižetiem var par daudz ko pārliecināt. Ceru, ka neesmu neglābjams ideālists, taču mani drīzāk var pārliecināt simfoniskais orķestris, nevis premjerministrs. Mūziķi ir laimīgi ļaudis, viņiem nav vajadzīgi subtitri, mūzika trāpa sirdī bez starpniekiem. Kultūra ir vienīgais, kas mūs samierina. Jo visi esam kā vienas rokas pirksti — ar vienu sakni, tām pašām bailēm, problēmām, priekiem un sapņiem. Bet politiskā konjunktūra, kareivīgums un kāre pēc jaunām teritorijām, neuzticēšanās mūs tikai šķeļ. Ne katrs esam atbildīgi par varas kļūdām, taču mūsu pašu ziņā ir tās nevairot.

CV

Dzimis 1964. gadā Novosibirskā Krievijā.
1984. gadā absolvējis Novosibirskas Valsts Teātra institūtu (Aktiermākslas fakultāti), 1990. gadā Valsts Teātra mākslas institūta Aktiermākslas fakultāti (GITIS) Maskavā.
Režisējis piecas starptautiski godalgotas un Eiropas nozīmīgākajos kinofestivālos (Kannās, Venēcijā) izrādītas pilnmetrāžas filmas, nominēts Oskaram par filmu Leviatāns (2014), par ko saņēmis arī BAFTA balvu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu