Mani sita katru dienu 2

Uldis: «Vai es māku izveidot siltas attiecības? Māku. Vai noturēt? Nezinu.» Foto — Reinis Hofmanis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Kādu dienu Uldis ar krāsu appūta melnu limuzīnu. Cerēja, ka tas ir Laura Reinika auto. Kā vēlāk izrādījas, nebija gan. Šo faktu Uldis man pastāsta, kad braucam garām dziedātāja iepriekšējai dzīvesvietai netālu no lielveikala Spice un bērnunama Vita. «Es nezinu, kāpēc to mašīnu apkrāsoju. Laikam tāpēc, ka man Reiniks nepatika,» smejas Uldis, kad piesēžam uz sarunu Spices Lido. Tolaik viņš bija 14 gadus vecs un pilns agresijas. Ik dienu bērnunamā viņu kāds audzēknis iekaustīja — tā bija normāla prakse, kā risināt konfliktus. Vaicāts, kas vēl bija tāds slikts bez auto apkrāsošanas, par ko tagad pašam neērti, Uldis nedaudz samulst un vaicā: «Kas skaitās slikts?» Secinām, ka labā un sliktā izpratne mums atšķiras. Parunājam par to, kas ir pāridarījums. «Es pat nezinu, kā atbildēt, jo bērnunamā biju boksa maiss. Pieradu, ka mani sit. Re, galvā rēta, jo dabūju ar slotaskātu,» viņš rāda uz galvas vidu.

Tēvu nav redzējis

Uldis par savu dzīvi stāsta droši un atklāti. Augumā mazs, bet ar lielu somu, jo pēc intervijas kopā ar draugu ies sportot. Emocionāls. Patīk mūzika, labas filmas, un sapņo pats kādreiz izveidot ģimeni. Ikdienā strādā par bruģētāju Rīgā.

«Mamma mani pameta, kad biju četrus gadus vecs. Esmu dzimis Rīgā. Laikam.» Uldis samulst un sastostās. «Īstenībā nezinu, kur, jo neesmu skatījies dzimšanas apliecībā.» Mammas vārdu viņš zina — Liza. Tēti nekad nav redzējis, vārdu nezina. «Es nezinu, kāpēc mamma no manis atteicās. Nezinu arī, kā īsti tas notika.» Uldis bērnību kopumā atceras slikti un atstāsta to, ko savulaik dzirdējis no mammas draudzenes. Tātad Liza aizgājusi uz policijas iecirkni ar četrgadīgo Uldi un teikusi, ka puika nav vajadzīgs, jo pārāk daudz ēd. To ļoti pārdzīvoja vectēvs, taču audzināšanu neuzņēmās. Mammas draudzene stāstījusi, ka reiz četrgadnieks savācis mantas maisiņā un teicis, ka dzīvos pie viņas.

Uldis tiešām neatceras, kurā bērnunamā viņu ievietoja četru gadu vecumā. Pirmās atmiņas ir no 1. klases Rīgas Mūzikas internātvidusskolā Pārdaugavā, kur viņš mācījās līdz 2. klases beigām. Tad viņu nosūtīja uz Cēsu internātpamatskolu sanatoriju, jo bija aizdomas, ka Uldim ir astma. Atklājās, ka tiešām ir — vidēji smagā formā. Cēsīs viņš pavadīja nedaudz vairāk par gadu, tad nokļuva bāreņu namā Riekšaviņa Zosēnos. To slēdza, kad Uldis gāja 6. klasē, tāpēc mācības viņš turpināja Rīgā un dzīvoja bērnunamā Vita.

«Dzīve bērnunamā nav dzīve. Tās ir mokas. Brutālas mokas,» stāsta Uldis. Konflikti rodas par sīkumiem. Izrēķināšanās — sitot. Lielākie pazemo mazākos. Piemēram, lika Uldim iet uz Spices Rimi zagt alkoholu. «Ja to neizdarīšu, mani sitīs. Pastāstīju bērnunama vadībai, ka man liek zagt. Viņi neņēma mani vērā, neticēja.»

Uldis gāja uz Spici zagt. Izvēlējas šņabi, taču speciāli nenoņēma pelēko pīkstuli. Ejot gar kasēm, pudele pīkstēja, un apsargs aizturēja. Uldis izstāstīja situāciju. Apsargs saprata, un policiju neizsauca. Tikai ziņoja tai, lai parunājas ar bērnunama vadību. Tāds arī bija Ulda mērķis — lai vadība saprot, kas notiek. Kad bērnunamā ieradās policija, viņš sniedza liecību pret lielajiem, lai netiktu pēc tam sists. Redzēdami, ka policija tomēr situāciju atkodusi, lielie vairs Uldi nesūtīja zagt. «Bet tas nenozīmē, ka neturpināja sist. Par sīkumiem vai vienkārši tāpat. Audzinātājas zināja par sišanu, bet viņām bija vienalga.» Tikai vienai tas rūpēja, un viņa ļāva pie sevis paslēpties.

Noraudāja visu ceļu

Uldim bija 14 gadu. Pabeigta 7. klase. Vasara, augusts. Bērnunama direktore pajautāja, vai viņš gribētu dzīvot audžuģimenē. Protams, jā! «Gribēju ātrāk tikt prom no bērnunama. Katru otro vakaru raudāju, cik ļoti man tajā nepatika un ilgojos pēc ģimenes,» atceras Uldis.

Braucot pie audžuģimenes uz Vaiņodi, Uldis raudāja visu ceļu. Ierodoties vēl kādu stundu. Pirmās trīs naktis no šoka tikpat kā negulēja. Audžumammas meita daudz runāja ar Uldi, tas viņam lika justies drošāk.

Pirmo mēnesi audžuģimenē Uldis tikpat kā nerunāja. «Es nebiju radis sarunāties, izsakot vēlmes. Tās noteica bērnunams. Pat kurpes es neizvēlējos, vienkārši atveda jau nopirktas. Tiešām nemācēju veidot smukus teikumus un noformulēt, ko vēlos. Nemācēju dalīties. Pirmoreiz dzīvē bija tā, ka pats varu pieiet pie ledusskapja un kaut ko apēst. Tāda brīvība!» Audžuģimenē Uldis apjauta, ka var kaut kas būt savs. Ka viņa viedoklim ir nozīme. Tas ir brīdis, kad viņš sāka veidoties kā personība.

Pa dienu Uldis mācījās Vaiņodes vidusskolā, kur iejutās ātri, un pēcpusdienās devās uz mājām. Audžuģimenē bija daudz labāk nekā bērnunamā, taču aprast ar jauno dzīvi — grūti. Piemēram, mācīties darīt lauku darbus. Vai vienkārši kaut ko darīt. Tas Uldim nepatika, un pēc divu gadu dzīvošanas Vaiņodē, pabeidzis 9. klasi, viņš no audžuģimenes atteicās. «Šķita, ka pret mani izturas pārāk skarbi, taču tikai tagad to novērtēju — ka mācīja man strādāt. Iepazinu lauku dzīvi: baroju govis un trusīšus.»

Bāriņtiesā jau zināja par Ulda lēmumu pamest audžuģimeni, taču atrast citu 16 gadus vecam cilvēkam bija tikpat kā nereāli. Tomēr tas notika. Savā ģimenē Rīgā viņu pieņēma Ārija Martukāne, audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja, kurai par Uldi pastāstīja Rīgas bāriņtiesa. Piekrita ņemt pie sevis nekad neredzētu puiku. Pirmā viņu satikšanās notika tā: Kandavā bija nometne, un Uldis ar Ārijas dēlu nakšņoja vienā istabā. Ārijai iepatikās, kā viņš zīmē, uzsāka sarunu. «Pie viņas jutos kā mājās. Sāka zust iekšējā agresija, jo mēs daudz runājām. Viņa man vaicāja, ko vēlos dzīvē darīt, kur mācīties. Tas mani šokēja. Nebiju par to domājis.» Uldis aizdomājas un sāk silti smaidīt. «Un tās viņas ceptās kotletītes un mērcītes — mmm, dievīgas! Varēju ēst bez nekā!» pievērdams acis, stāsta Uldis.

Pavārs. Šo profesiju viņš vēlējās apgūt. Iestājās Bulduru dārzkopības vidusskolā, nomācījās gadu. Mēnesi nostrādāja kā praktikants Spices Lido virtuvē. «Sapratu, ka tas nav man. Sāku meklēt citu darbu.»

Nemāk tērēt naudu

Par būtiskāko brīdi savā dzīvē Uldis uzskata to, ka pēc 18. dzimšanas dienas Ārija par viņu turēja rūpi. Sākt patstāvīgu dzīvi ar 540 eiro pabalstu viņš nespētu. Pabalsta apjoms atkarīgs no tā, cik un kā vecāki maksājuši alimentus. Ulda vecāki to nebija darījuši. Pirmo reizi 18 gados viņš rokās turēja tik daudz naudas! Un vienkārši notrieca to, jo nebija izpratnes par tērēšanu. Bērnunamā mēnesī kabatas nauda bija aptuveni desmit latu. «Es nezinu, ko darītu, ja nebūtu Ārijas. Bomžotos gan jau.»

Tad pēkšņi uzradās īstā mamma, kuru Uldis nebija redzējis kopš četru gadu vecuma. Aicināja uz tikšanos. «Bija tāda forša sajūta — mani grib satikt,» atceras Uldis. Piekrita mammas piedāvājumam dzīvot pie viņas dzīvoklī Juglā. Pēc neilga laika tika izmests, jo dēls negribēja palīdzēt ikdienas darbos. Uldis aizbrauca uz Angliju strādāt noliktavā, kur sabija nepilnu gadu. «Māti es vairs satikt negribu. Ja nu vienu vienīgu reizi, lai nolamātu par to, ko viņa ar mani izdarījusi un kā viņa varēja tā izrīkoties ar savu bērnu. Ja būtu palicis ar viņu dzīvot bērnībā, varbūt būtu nodzēries.»

Tagad Uldim ir pastāvīgs darbs — bruģē Rīgā. Dzīvo hostelī vienā istabā ar vēl pieciem vīriem, kuri strādā kebabu un suši ēstuvēs un nav vietējie. «Tāda kā bērnunama dzīve man turpinās — nekā sava. Ļoti gribētos kādreiz īrēt istabu pašam, bet šobrīd nevaru atļauties,» saka Uldis. Gribētu arī izveidot ģimeni un dot tai to, ko pats nav saņēmis. «Vai es māku izveidot siltas attiecības? Māku. Vai noturēt? Nezinu,» Uldis saka. Viens piemērs tam, ka viņš māk būt draugs: no 3. klases viņš cieši draudzējas ar Ņikitu. Iepazinušies, kad abi dzīvoja bāreņu namā Riekšaviņa. «Es nezināju, kā papildināt Okarti. Man bija pirmais telefons dzīvē. Ņikita paprasīja, vai man ir viens santīms. Ar to viņš nokasīja sudraboto marķējumu, ievadīju kodu, un telefons sāka strādāt.» Ar Ņikitu kontakts tieši pa telefonu un internetā nav zudis, lai arī abi mētājušies pa dažādām skolām un bērnunamiem. Tagad Rīgā viņi kopīgi sporto un atpūšas.

Ulda labākā bērnības atmiņa ir viena vienīga diena. Kad bērnunama audzinātāja paņēma līdzi uz saviem laukiem Latgalē. «Fantastiski. Māja bija kā uz klints. Daba. Pirmoreiz ieraudzīju gotiņas. Pirms tam domāju, ka govis ir zirgi.»

Uldim ģimenes sajūtas pietrūka 12 garus gadus. Pietrūka savstarpējas uzticēšanās. Siltuma. Savas dzīves. Viņš ir iemācījies brīvi runāt par pagātni un dalīties. «Es to daru tādēļ, lai cilvēki zina, cik svarīgas ir audžuģimenes. Lūdzu, ņemiet ārā bērnus no bērnunamiem! Tās nav pareizās sliedes. Sākumā viņi būs histēriski, bet iedzīvosies. Vienkārši savāciet visus bērnus, un bērnunami būs tukši.»

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Komentāri (2)

Neblēj baram līdzi! 04.10.2017. 11.31

Paldies Ir, ka publicējiet šos stāstus un runājiet par bērnu nama bērniem! Kaut nu izdotos sakārtot to sistēmu, kurā bērni nodrošina pieaugušajiem darba vietas, nevis ir sistēmas galvenais posms.

+2
0
Atbildēt

0

Ieva Alberte 07.10.2017. 21.50

Paldies par labajiem vardiem.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu