Ja gribat mani satikt, aiziet kopā uz teātri, pasēdēt kafejnīcā, sarakstīties sociālajos tīklos, dariet to augu gadu, tikai ne septembrī! Septembrī manis sabiedrībai nav. Septembrī manis nav arī ģimenei. Viņi ar to ir samierinājušies, jo zina, ka šajā laikā no manis izlaužas neiegrožojamas jūtas.
Jūtas pret sēnēm
Pirms nedēļas es gandrīz atdevu galus no pārslodzes, jo kopā ar draudzeni nolēmām izstiept no meža tik daudz baraviku, cik vien spējam panest. Kā par nelaimi, salasījām daudz vairāk, nekā spējām nest, un brīdī, kad līdz mašīnai bija palicis kāds kilometrs, es vaidēdama no spēku izsīkuma, aizķēros aiz zara un nolikos uz mutes slapjā grāvī. Gulēju tur nošķiedusies dubļiem un sūnām starp diviem milzu groziem, pie mugursomas lencēm bija piesieti vēl divi pārpildīti maisi, un vienīgā mana doma bija – vai tik es neesmu izgāzusi sēnes zālē un tās samīcījusi? Ai, nē! Kārtīgs sēņotājs pārsitīs galvu, uzdursies uz naža, taču grozi paliks neskarti. Tajā dienā nostaigājām 15 kilometrus, salasījām 16 lielus grozus ar baravikām, tīrījām tās līdz četriem rītā un nākamajā dienā sāpošām kājām un rokām devāmies atpakaļ mežā. Kas tas ir? Alkatība? Atkarība?
Šogad gan guvu labu mācību un apliecinājumu tam, ka Dievs nemīl, ka nabagi trako. Mājupceļā vedu mašīnas bagāžniekā bērnu vannīti pilnu ar novārītām baravikām. Pie pašām mājām man priekšā viena mašīna izdomāja strauji nobremzēt, es dabūju spiest pedāli grīdā, un vanna apgāzās. Sēņu šķidrums satecēja visās iespējamajās spraugās, samērcēdams grīdas porolonus un filčus. Nākamajā dienā sulas sāka pūt un mašīnā varēja iekāpt tikai tad, ja elpoja caur muti (un arī tad sanāca rīstīties). Laikam nevajag teikt, cik izmaksāja salona ķīmiskā tīrīšana un ozonēšana, pēc kuras smaka ir kļuvusi tikai paciešama, nevis pazudusi. Servisā stāsta, ka jāmaina visa grīda… Par laimi, mans vīrs ir Dievs – viņš nedusmojas, drīzāk pat mierina.
Es par sēnēm un sēņošanu varētu sarakstīt grāmatu. Varbūt pat trīs. Visi tie ekstrēmie piedzīvojumi, ar ko nācies sastapties rudenī (pat kāpšana kokā, glābjoties no mežacūkām), visi tie sēņotāju tipi, ar kuriem ceļi krustojušies – ir tādi, kas laipni atklāj savas sēņu vietas, un ir tādi, kas pat tad, ja viņiem pieliks pistoli pie deniņiem, klusēs un nedalīsies (es nedalos, bet varu aizvest ar aizsietām acīm un ar noteikumu, ka atņemu viedtālruni vai jebkādas citas ierīces, ar kurām var noteikt koordinātas). Visi tie sēņu tīrīšanas un gatavošanas stāsti, visi tie mežā nomaldījušies, glābēju glābtie un diemžēl arī ar sēņu grozu rokā mirušie.
Vai tas ir raksturīgs tikai Latvijai? Laikam jau ne. Fanātiķus nācies sastapt gan Skandināvijā, gan Francijā un Luksemburgā, gan Lielbritānijā un Kanādā. Seriālā Midsomeras slepkavības vairākas sērijas bijušas par sēņošanu, un vienā sērijā par neatļautu ielīšanu svešā sēņu teritorijā ļaudis pat tika slepkavoti. Taču nevienā no šīm valstīm sēņošana nenotiek tik masveidīgi kā pie mums, vēl varbūt Lietuvā, spriežot pēc sociālo tīklu ierakstiem. Mēs ar draudzeni prātojam, vai arī pie mums šī nodarbe nesāk pamazām izmirt – no trim maniem bērniem sēņo tik viens, un mežos pārsvarā sastopam ļaudis pēc 35. Jaunajiem neinteresē, viņi slikti pazīst sēnes, un, kā zināms, bez pazīšanas mežā labāk nelīst, Latvijas mežos mīt indīgākais organisms uz pasaules – zaļā mušmire –, kuru ļoti viegli var sajaukt ar bērzlapi. Mokoša nāve garantēta pat no neliela gabaliņa apēšanas.
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc es neuzticos citu lasītām un gatavotām sēnēm – nekad nezini, ko cits tur salasījis. Turklāt, cik novērots tirgū tirgotajās burciņās, daudzi neatsakās konservēt tārpainas sēnes un neizņem baravikām pat lielas un dzeltenas sporas. Vjak. Man no tādām sēnēm nāk vēmiens. Esmu sēņu tīrības karaliene – tārpus un švammes bez žēlastības atdodu komposta kaudzei, un manos krājumos nonāk tikai ideāli tīri eksemplāri.
Šoruden mani līdz kaulam sašausmināja neskaitāmie ieraksti feisbukā, kur ļaudis fotografēja sēnes un lūdza pēc foto pateikt, vai tās ir… ēdamas! To vidū bija vairākas indīgas un pat ļoti indīgas. Nopietni? Pēc sociālo tīklu komentāriem mēģinām nolemt par savu dzīvību un veselību? Sēņošanā ir viens strikts un nepārkāpjams likums – ja nezini, neskaries klāt, grozā neliec un i neiedomājies pagaršot. Bet, ja reiz par visām varītēm vēlies saprast, kas tas ir, ieliec sēni maisiņā un dodies uz Latvijas Dabas muzeju – tur mīt atsaucīgi mikologi, kas visu paskaidros. Nekādas pašdarbības, nekādu eksperimentu! Neesam taču tādā badā, lai būtu jāriskē kaut par milimetru.
Padalīšos ar savu ideālo sēņu marinādi, kuru manā ģimenē ieviesa vectēva brālis, kas dzimis Baškīrijā un sēņojis tur kopš pašas bērnības. Sēņu marinādes ir divējādas. Pirmā ir brūna un staipīga, kur sakrājušās visas sēņu sulas, tā ir aromātiskāka un piesātināta, bet ne visiem ir pieņemams tās gļotainums. Otrā ir dzidra un demokrātiskāka garšas sajūtai. Viss atkarīgs, kā sēnes vāra. Ja gribam iegūt pirmo, svaigas sēnes liek gatavā marinādē. Ja gribam dzidro, baravikas vispirms jānovāra, jānokāš un tikai tad jāliek marinādē. Ņemam piecu litru katlu, ielejam divus litrus ūdens, pievienojam četras strīķētas ēdamkarotes sāls, sešas ēdamkarotes ar kaudzi cukura, divas ēdamkarotes etiķa esences un garšas bagātināšanai trīs lauru lapas, četras krustnagliņas, melnos piparus, smaržīgos piparus, vienu vidēju burkānu, sīpolu, ķiploka galviņu, diļļu kātus un pētersīļa sakni. Vārām marinādi divas minūtes, tad pieberam divus litrus vārītu sēņu un vārām 15 minūtes. Lejam karstu burkās. No šī daudzuma sanāks sešas puslitra burciņas ar pasaulē garšīgākajām marinētajām baravikām, kuru vienīgais trūkums – tās tiek izrītas nenormālos tempos.
Viss, es beidzu rakstīt – septembris vēl nav galā, un meži mani velk aiz ausīm iekšā. Lai gan man pagrabā jau stāv 86 litri ar marinētām baravikām, es nespēju apstāties un šovakar pat braukšu pāri puslatvijai uz savu mīļāko sēņu vietu Kurzemē. Jā, tā ir atkarība. Varbūt pat slimība. Par laimi, tā piemeklē tikai reizi gadā uz dažām nedēļām, un pārējā laikā esmu vesela. Ja neskaita pavasara putnu migrāciju. Bet tas jau ir cits stāsts.
Ne kātiņa!
Komentāri (32)