Diena: 20. septembris, 2017

Mācību “Zapad 2017” aktīvās fāzes laikā Latvijā provokācijas nav novērotas

Mācības par noslēgtām varēs atzīt tikai pēc vienību atgriešanās dislokācijas vietās

Krievijas un Baltkrievijas mācību “Zapad 2017” aktīvās fāzes laikā Latvijā provokācijas nav konstatētas, taču mācības par noslēgtām varēs atzīt tikai pēc vienību atgriešanās dislokācijas vietās, norāda Latvijas Iekšlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā (AM).

Trešdien noslēdzas mācību aktīvā fāze, taču AM Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins aģentūrai LETA teica, ka mācības par noslēgtām varēs uzskatīt tikai brīdī, kad visas tajās iesaistītās bruņoto spēku vienības būs atgriezušās savās pastāvīgajās dislokācijas vietās. Ņemot vērā iesaistīto vienību apjomu, tas varētu prasīt vismaz mēnesi laika.

Galkins apstiprināja, ka ministrijā ir saņemta informācija par vairākiem incidentiem, tāpēc eksperti analizē to izcelsmi, lai pārliecinātos, vai tiem bijusi saistība ar kaimiņvalstu mācībām.

Tikmēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V) kanāla “RīgaTV 24” raidījumā “Top 5” pauda cerību, ka armijas vienības atgriezīsies dislokācijas vietās, taču aktīvās fāzes laikā iekšlietu dienesti nav konstatējuši provokācijas, tāpēc viss bijis mierīgi.

Izskanējušo informāciju par to, ka īsi pirms “Zapad 2017” Kurzemē bija negaidīti traucējumi mobilo sakaru tīklos, vēl vērtējot eksperti. “Tagad apgalvot, ka tā bijusi provokācija, būtu bezatbildīgi,” uzsvēra ministrs.

Drošības policija (DP) turpinot veikt pretizlūkošanas darbu, taču, kā uzsvēra ministrs, austrumu pierobežas iedzīvotāji ikdienā diezgan labi informē Valsts robežsardzi par aizdomīgām personām, kas pārvietojas. “Dienesti strādā paaugstinātā gatavībā, tāpēc rūpīgi vēro aktīvistus, kas aizraujas ar militārās simulācijas aktivitātēm,” uzsvēra ministrs.

Jau ziņots, ka šodien noslēdzas Austrumeiropas valstu satraukumu izraisījušo Krievijas un Baltkrievijas mācību “Zapad 2017” aktīvā fāze, kura sākās 14.septembrī.

DP vērtējumā šo mācību aktīvā fāze uzskatāma par kulmināciju plašākam civilimilitāru mācību un sagatavošanās darbu kompleksam, kas veikts visa šā gada garumā, it īpaši septembrī.

 

DP: Saukt pie atbildības spiegus kontrabandistus ierobežoja likumdošana (papild.)

DP atbild “Ir”: tiesiskais regulējums būtiski ierobežoja valsts drošības iestāžu spējas izmantot krimināltiesiskus instrumentus pret personām, kas sadarbojas ar ārvalstu specdienestiem

Atšķirībā no kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas Latvijas Drošības policijai (DP) vērsties pret nelegālās darbībās pieķertiem cilvēkiem, kurus Krievija savervējusi spiegošanai savā labā, liedzis tiesiskais regulējums. Likumdošana līdz 2016.gadam “būtiski ierobežoja valsts drošības iestāžu spējas izmantot krimināltiesiskus instrumentus, lai vērstos pret personām, kas sadarbojas ar ārvalstu specdienestiem”, teikts DP atbildē uz žurnāla “Ir” jautājumiem. 

Žurnāls “Ir” publikācijā, kas tapa sadarbībā ar “Re:Baltica”, pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Igaunijā notverti un par spiegošanu Krievijas labā notiesāti pieci vīrieši, kuri visi bija iesaistīti kontrabandas darījumos. Kontrabandistus Krievija uz robežas ar Igauniju vervē, lai viņi sāktu sadarboties kā spiegi un informācijas pienesēji. Kontrabandistu šantāža ir vienkārša un efektīva Krievijas metode informācijas vākšanai, “Ir” šogad jau norādīja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis.

Pēc publikācijas “Ir” vērsās pie DP un SAB ar jautājumu, cik daudz līdzīgu kontrabandistu likumpārkāpēju, kurus Krievija savervējusi spiegošanai, Latvija ir notvērusi.

SAB otrdien, 19.septembrī, atsūtītajā atbildē “Ir” atkārtoti apliecināja, ka viena no Krievijas specdienestu metodēm ir personu, kas veic nelikumīgas darbības ar akcīzes precēm ietekmēšana, iebiedēšana vai šantāža. SAB ir zināmi šādi gadījumi, taču pretizlūkošanas interesēs SAB šādus gadījumus publiski nekomentē.

DP atbildēja, ka “nelikumīgas darbības ar akcīzes precēm Krievijas pusē praktiski nav realizējamas bez Krievijas specdienestu (galvenokārt Federālā Drošības dienesta) darbinieku kontroles un piekrišanas, kas padara kontrabandistus un organizētās noziedzības pārstāvjus viegli ietekmējamus”.

Arī Latvijas valsts drošības sargu redzeslokā ir nonākuši gadījumi, kad nelikumīgās darbībās ar akcīzes precēm iesaistītas personas tikušas uzrunātas Krievijas teritorijā, lai šos cilvēkus iesaistītu, piemēram, informācijas vākšanā Latvijā. Tomēr DP “pretizlūkošanas darba interesēs atturēsies sniegt sīkākus komentārus šajā jautājumā”.

Savu skaidrojumu par likuma ietvaru DP tomēr “Ir” sniedz, norādot, ka “mūsu Krimināllikumā iekļautais regulējums jautājumā par spiegošanu ilgstoši bija neatbilstošs faktiskajai situācijai un neaptvēra tādas kaitīgas darbības, par kurām pie atbildības personas bija iespējams saukt, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Līdz ar to tiesiskais regulējums būtiski ierobežoja valsts drošības iestāžu spējas izmantot krimināltiesiskus instrumentus, lai vērstos pret personām, kas sadarbojas ar ārvalstu specdienestiem”.

Kā norāda DP, lai gan sadarbība ar ārvalstu specdienestu ir kvalificējama kā sevišķi smags noziegums pret valsti, Latvijas valsts drošības iestādes, identificējot iespējamu Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar ārvalstu izlūkdienestiem, tradicionāli priekšroku deva citu tiesisku risinājumu izmantošanai, lai novērstu šo personu radītos riskus.

Tikai 2016. gada maijā spēkā stājās grozījumi Krimināllikumā, kas paver plašākas iespējas pret šiem apdraudējumiem vērsties arī ar krimināltiesiskām metodēm. Tomēr nepieciešams ņemt vērā, ka minētajiem grozījumiem Krimināllikumā nav atpakaļejoša spēka, atbildē “Ir” raksta DP.

Arī SAB norāda uz Krimināllikuma jauno regulējumu, kas noteiks plašākas iespējas piemērot krimināltiesiskās metodes, jo līdz šim spēkā esošais regulējums nav bijis efektīvs un piemērojams praksē.

Uz jautājumu, cik daudz Krievijas spiegu Latvijas likumsargi ir noķēruši kopš 1991.gada, DP informē, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas DP lietvedībā ir bijušas trīs krimināllietas, kas ierosinātas pēc spiegošanas nozieguma pazīmēm. 

“Viena no tām tika ierosināta 1998. gadā saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 60. pantu (par valsts, militāro un citu noslēpumu vākšanu Latvijas teritorijā ar nolūku nodot iegūtās ziņas ārvalstu speciālajiem dienestiem, nodarot kaitējumu Latvijas valsts interesēm). Minētā lieta 2005. gadā tika izbeigta sakarā ar iestājušos noilgumu. Savukārt divas – saskaņā ar Krimināllikuma 95. pantu (par spiegošanu), no kurām pirmā – 2015. gadā, vēlāk tika pārkvalificēta uz Krimināllikuma 231.panta otro daļu (huligānisms). Savukārt 2016. gadā uzsāktais kriminālprocess 2017. gadā tika nodot prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai,” raksta DP.

Jaunākajā spiegošanas lietā, kuru Jelgavas tiesa sāka izskatīt šovasar, apsūdzēts “Latvijas dzelzceļa” ceļu meistars Aleksandrs Krasnopjorovs. Viņš, pēc Ģenerālprokuratūras preses sekretāres Kristīnes Sutuginas teiktā, laikā no 2015.gada 21.oktobra līdz 2016.gada 23.septembrim, būdams LDz darbinieks, Jelgavas dzelzceļa stacijas sliežu ceļu atbildības teritorijā regulāri, sistēmiski un mērķtiecīgi nodarbojās ar neizpaužamu militāra rakstura ziņu un komercnoslēpumu nelikumīgu vākšanu Krievijas uzdevumā. Pēc tan viņš iegūto informāciju nodeva Krievijā esošai kontaktpersonai.

Spiegošana ar piesegu

Izplatītākais veids, kādā darbam ārvalstīs tiek nosūtīti specdienestu virsnieki, ir darbs zem diplomātisko pārstāvniecību piesega, atbildē “Ir” raksta SAB. Šāds mehānisms ir izdevīgs, jo diplomātisko pienākumu veikšana ļauj veidot plašu kontaktu loku, turklāt šādus virsniekus jeb spiegus sargā Vīnes konvencijā noteiktā diplomātiskā imunitāte. Tādējādi ir izslēgta iespēja, ka kāds zem diplomātiskā piesega strādājošs spiegs tiktu arestēts un krimināli sodīts.

Tā vietā SAB īsteno virkni pretizlūkošanas pasākumu, lai nedraudzīgu valstu specdienestu rīcībā nenonāktu informācija, kas varētu kaitēt Latvijas interesēm.

Viens no pretdarbības veidiem ir vīzu izsniegšanas mehānisms. Savlaicīgi konstatējot, ka vīzu pieprasījušais “diplomāts” patiesībā ir ārvalstu specdienesta virsnieks, kura komandējuma patiesais mērķis ir vākt publiski nepieejamu informāciju vai citādi kaitēt Latvijas interesēm, viņam var atteikt vīzu, norāda SAB.

Galējs solis ir virsnieku izraidīšana jeb pasludināšana par valstij nevēlamu personu. Pastāv arī tā sauktā “klusā izraidīšana”, kad virsnieku nepasludina par persona non grata, tā vietā nepagarina vīzu pēc tās termiņa beigām.

Sarežģītāk konstatējami gadījumi, kad izlūkošanu ārvalstīs veic tā saucamie “nelegāļi”. Par nelegālo izlūkošanu tiek saukta prakse, kad ārvalstīs tiek iesūtīti izlūkdienesta virsnieki, kuri slēpj savu patieso identitāti, darbojas kā citas valsts piederīgie un viņiem nepastāv nekāda redzama saikne ar mītnes zemi. Nelegāļu sagatavošana ir īpaši laikietilpīgs un arī dārgs pasākums, kas prasa attiecīgo dokumentu nodrošināšanu, ticamas leģendas izstrādi, īpaši organizētu vadīšanu. Nelegāļi parasti uzdodas par uzņēmējiem, starptautisku uzņēmuma darbiniekiem, biznesa konsultantiem, žurnālistiem vai nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, norāda SAB.

Tā 2008.gadā pēc SAB iniciatīvas ārlietu ministrs pasludināja par persona non grata Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā 2.sekretāru, vicekonsulu Aleksandru Rogožinu, kurš Latvijas Republiku atstāja 2008. gada 23.janvārī.

SAB atgādina, ka ilgākā laika posmā par šīs personas darbību tika savākti pārliecinoši un neapstrīdami dokumentāli pierādījumi, ar kuriem tika iepazīstināts gan Ministru prezidents, gan ārlietu ministrs, kas pārliecināja amatpersonas par pieņemtā lēmuma nepieciešamību.

Savukārt 2004.gada aprīlī no Latvijas par darbību, kas nav savienojama ar diplomāta statusu jeb spiegošanu, tika izraidīts Krievijas vēstniecības otrais sekretārs Pjotrs Uržumovs.

(papildināta ar SAB skaidrojumu)

Spānijas policija veic kratīšanu Katalonijas valdības ēkās un aiztur vienu no ministriem

Spānijas policija trešdien konfiscējusi vairākus miljonus Katalonijas neatkarības referenduma biļetenu

Spānijas policija trešdien Barselonā veikusi kratīšanu vairākās Katalonijas valdības ēkās un aizturējusi ekonomikas valsts ministru Džuzepu Mariju Džuvē, ziņo avoti Katalonijas valdībā.

Kratīšana veikta Katalonijas ekonomikas, iekšlietu, ārlietu, labklājības, telekomunikāciju un nodokļu departamentos, vēsta avoti. Laikraksts “El Pais” ziņo, ka kopumā aizturētas vismaz 14 personas.

Katalonija, kuras teritorija pēc lieluma aptuveni līdzinās Beļģijas teritorijai, iecerējusi 1.oktobrī rīkot referendumu par atdalīšanos no Spānijas, lai gan Spānijas tiesas to pasludinājušas par nelikumīgu un pret to kategoriski iebilst centrālā valdība Madridē, ziņo LETA/AFP.

Prokuratūra pieprasījusi, lai policija konfiscē visus materiālus, kas var tik izmantoti referenduma sarīkošanā, piemēram, biļetenus, balsošanas urnas un plakātus, kas aicina vēlētājus piedalīties referendumā.

Spānijas policija trešdien konfiscējusi vairākus miljonus referenduma biļetenu, pavēstīja ar šo lietu saistīts informēts avots. Bigesā, uz ziemeļiem no Barselonas, konfiscēto biļetenu skaits varētu sasniegt deviņus miljonus, norādīja avots.

Otrdien policija pasta uzņēmumā “Unipost” konfiscēja vairāk nekā 45 000 aplokšņu, kas paredzētas paziņojumu izsūtīšanai par referendumu vēlētājiem. Kratīšanas laikā pie “Unipost” ēkas sapulcējās aptuveni 200 protestētāju, kas policijas furgonus apklāja ar ziediem. Izcēlās arī dažas izolētas sadursmes starp policiju un protestētājiem.

Prokuratūra sākusi kriminālizmeklēšanu pret vairāk nekā 700 Katalonijas pašvaldību mēriem, kuri piedāvājuši savu palīdzību referenduma sarīkošanai. Aptuveni 40 mēri jau oficiāli izsaukti uz nopratināšanu šajā lietā, bet trešdien pirmais no viņiem jau stāsies tiesas priekšā.

Pirmdien varasiestādes pārņēma kontroli arī pār Katalonijas finansēm, un Katalonijas vicepremjers Urials Džunkerass brīdinājis, ka šāda Madrides “pilnīgā bezatbildība” var novest pie reģiona “administrācijas sabrukuma”.

Reaģējot uz policijas trešdienas operāciju, Katalonijas Nacionālās sapulces spīkers Džordi Sančess jau nācis klajā ar aicinājumu uz “miermīlīgu pretošanos”. Arī Barselonas mērs Ada Kulau tviterī aicinājusi “aizstāvēt Katalonijas institūcijas”.

Savukārt arodbiedrība CCOO aicinājusi savus biedrus iziet ielās un bloķēt galveno Barselonas satiksmes maģistrāli, un vairāki simti cilvēku jau atsaukušies uz šo aicinājumu.

Tikmēr Madridē Spānijas parlamenta deputāti, kas pārstāv Katalonijas Kreisos republikāņus (ERC), protestējot pret Madrides rīcību, atstāja sēžu zāli, un viens no viņiem, vēršoties pie premjerministra Marjano Rahoja, skaļi pieprasīja “aizvākt savas netīrās rokas no kataloņu institūcijām”.

Savukārt Rahojs parlamentā esošajiem žurnālistiem paziņoja, ka Katalonijā notiekošais esot “mēģinājums likvidēt konstitūciju” un tāpēc esot “loģiski, ka valsts uz to reaģē”.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Katalonijas 7,5 miljonu iedzīvotāju domas dalās jautājumā par reģiona neatkarību no Spānijas. Saskaņā ar aptauju, kuru jūlijā pasūtīja Katalonijas reģionālā valdība, 49,4% kataloņu iebilst pret atdalīšanos no Spānijas, bet 41,1% atbalsta Katalonijas neatkarību.

Taču vairāk nekā 70% kataloņu atbalsta referenduma rīkošanu, lai beidzot varētu pieņem izšķirošo lēmumu neatkarības jautājumā.

 

NATO plāno nostiprināt kaujas grupas Baltijas valstīs un Polijā

NATO sauszemes karaspēka vienības šeit ir integrējušās ļoti labi un ātri

NATO plāno nostiprināt Baltijas valstīs un Polijā izvietotās alianses kaujas grupas ar gaisa spēku un flotes elementiem, pavēstīja NATO Eiropas spēku virspavēlnieka vietnieks ģenerālis Džeimss Everards.

“NATO sauszemes karaspēka vienības šeit ir integrējušās ļoti labi un ātri, bet mums tās ir jānostiprina ar gaisa spēku un flotes elementiem. Tas mums Baltijas valstīs un Polijā būs nākamais izaicinājums,” trešdien vizītes gaitā Igaunijā sacīja ģenerālis.

Sauszemes karaspēka un gaisa spēku sadarbība ir ļoti svarīga, un tā ļaus vēl pamatīgāk paaugstināt kaujas grupu spējas aizsardzības un pretinieka savaldīšanas jomās, viņš skaidroja.

Augusta beigās notikusī britu iznīcinātāju viesošanās Igaunijā nebūs pēdējā, un kopīgas mācības ar vietējo NATO kaujas grupu tiek plānotas arī nākotnē, ziņo LETA.

“Man vislielāko gandarījumu rada tas, ka mēs ar igauņu kolēģiem raugāmies vienādi uz to, kas būtu jādara tālāk. Es esmu ļoti apmierināts ar līdzšinējo progresu, bet joprojām ir daudz kas, ko darīt,” sacīja Everards.

 

“Vienotības” vairākums neatbalstīs Vējoņa iniciatīvu par nepilsoņu bērniem

No partijas aizgājušais “četrinieks” balsos par

“Vienotības” Saeimas frakcijas vairākums neatbalstīs Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu vairs nepiešķirt nepilsoņu statusu Latvijā dzimušajiem bērniem, tomēr četri frakcijas deputāti, kuri tagad pārstāv partiju “Kustība Par!”, basos par šī likumprojekta nodošanu komisijām, ziņo LETA.

“Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa sacīja, ka no 22 deputātiem divi nepiedalīsies sēdē, 16 balsos pret vai atturēsies, bet “četrinieks” – Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs un Ints Dālderis – atbalstīs prezidenta iniciatīvu.

“Četrinieks” nevarot mainīt savu viedokli, un jautājumu par sadarbību ar šiem deputātiem risina abu partiju vadītāji – Arvils Ašeradens (V) un Daniels Pavļuts (Par!). Lemt par šo deputātu izslēgšanu no “Vienotības” frakcijas pagaidām nav plānots. “Šis nav jautājums par izslēgšanu, bet sēdēt uz diviem krēsliem nevar,” norādīja Āboltiņa.

Viņa arī uzsvēra, ka šādas situācijas nedrīkstētu atkārtoties, bet bija bažīga par šo jautājumu, ņemot vērā Saeimas vēlēšanu tuvumu.

Āboltiņa gan atgādināja, ka “četrinieks” savulaik paudis atbalstu Māra Kučinska (ZZS) vadītājai valdībai, bet pašlaik ir jautājums par koalīcijas līguma ievērošanu. Āboltiņa uzskata, ka nevar veidoties situācija, kad kādi deputāti vada komisijas vai ieņem amatus, saskaņojot to koalīcijā, bet citos jautājumos neievēro koalīcijas līgumu.

Politiķe piebilda, ka šoreiz šīs četras balsis varētu nebūt izšķirošas.

Ja Saeimas vairākums atbalstīs Vējoņa iniciatīvu vairs nepiešķirt nepilsoņu statusu Latvijā dzimušajiem bērniem, Nacionālā apvienība jau nākamnedēļ rosinās jautājumu par izglītību valsts valodā. VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars aģentūrai LETA sacīja – ja parlaments prezidenta priekšlikumu atbalstīt, tad jautājums par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā jārisina uzreiz. Nacionālā apvienība iesniegs attiecīgus likuma grozījumus, kā arī jau pirmdien rosinās šo jautājumu izrunāt valdošās koalīcijas partiju sanāksmē.

VL-TB/LNNK piedāvātais likumprojekts paredzētu principu – mācībām jānotiek valsts valodā, bet atrisināt pārējos jautājumus, piemēram, par termiņiem tiktu uzdots valdībai. Ja prezidenta ierosinātais likumprojekts Saeimas vairākuma atbalstu negūs, tad šie jautājumi nebūšot tik cieši saistāmi.

Runājot par “Vienotības” Saeimas frakcijas atsevišķu deputātu lēmumu pretēji koalīcijas nostājai atbalstīt prezidenta iniciatīvu, Dzintars norādīja, ka tas pasliktina situāciju ar valstības stabilitāti un rada precedentus. Proti, turpmāk varētu gadīties situācijas, kad VL-TB/LNNK varētu kādā jautājumā balsot atšķirīgi no pārējiem koalīcijas partneriem.

Ceturtdien Saeima lems, vai šo ierosinājumu nodot izskatīšanai komisijās, tāpēc šodien frakcijas pārrunās likumprojektu. Valsts prezidenta iniciatīva vairs nepiešķirt nepilsoņa statusu Latvijā dzimušajiem bērniem raisīja domstarpības starp valdošās koalīcijas partneriem.

Nacionālā apvienība jau iepriekš norādīja, ka neatbalstīs Vējoņa priekšlikumu, kā arī atgādināja koalīcijas partneriem, ka šādu jautājumu virzīšanai nepieciešams konsensus starp partneriem. Ņemot vērā VL-TB/LNNK nostāju, valdošās koalīcijas partneri apliecināja, ka neatbalstīs prezidenta ieceri.

Arī Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) ietilpstošā Latvijas Zaļā partija (LZP) sākotnēji vēlējās lemt par šo jautājumu, tomēr vēlāk mainīja domas. Pēc deputātu un valdes locekļu lūguma, lai par šo jautājumu nebūtu jārīko vairākas sēdes, attiecīgā jautājuma izskatīšana atstāta ZZS frakcijas ziņā, skaidroja LZP vadītājs Edgars Tavars

Savukārt opozīcijas frakcijas Vējoņa priekšlikumus atbalsta.

 

Anekdotes

Ceļu policists aptur vadītāju un bargi jautā: «Kāpēc braucat bez drošības jostas?»
«Vai tad jūs par to nepriecājaties?!»

Kāpēc kaķiem tik ļoti patīk datorspeciālisti?
Tāpēc, ka viņu rokas vienmēr smaržo pēc pelēm!

Pircējs veikalā: «Vai šie ir ģenētiski modificēti burkāni?»
Pārdevējs: «Nē, kāpēc jautājat?»
Burkāni: «Jā, kāpēc šaubāties?»

Skolā uzdeva sacerējumu par tēmu «Jūsu domas par personāžu», bet tad ielika sliktu atzīmi, jo manas domas nesakrīt ar vispārpieņemtajām. Lūk, tas arī viss, kas jāzina par izglītību.

Kad mārketinga speciālists nonāca ellē, velni viņu uzsēdināja uz mieta, kura garums ir «tikai 99,99 cm».

Kāds mednieks iesācējs pirmo reizi dodas medīt taigā. Apkārtni nepārzina, tāpēc par pavadoni paaicina kādu vietējo. Abi dodas mežā. Pavadonis iet pa priekšu un ar cirvi attīra brikšņus. Mednieks iet cieši iepakaļ.
Pēkšņi no biezokņa izlien lācis. Pavadonis sastingst ar augsti paceltu cirvi. Lācis arī stāv un brīnās.
Pavadonis, nepagriežoties atpakaļ, pusbalsī saka: «Nāc šurp!»
Aizmugurē klusums.
«Nāc šurp!»
Joprojām klusums.
«Nāc taču šurp, kretīn!»
Mednieks beidzot atsaucas: «Kāda velna pēc tu sauc pie sevis lāci!?»

Ņemot vērā faktu, ka es neesmu pievienojies feisbukam, kādu dienu nolēmu tikt pie jauniem draugiem, sekojot tādiem pašiem principiem kā sociālajā tīklā: tagad katru dienu izeju uz ielas un sāku garāmgājējiem skaidrot, ko es šorīt ēdu, kā pašlaik jūtos, ko darīšu rīt, izdalu savu draugu un sava kāmīša fotogrāfijas un arī parādu, kāds es izskatījos divu gadu vecumā. Es rūpīgi ieklausos, ko atbild sastaptie cilvēki un parasti atbildu: «Man patīk!»
Kopumā man veicas. Esmu ticis pie pieciem jauniem sekotājiem: diviem policistiem, psihiatra, psihologa un medmāsas.

Akmens laikmets joprojām nav noslēdzies. Vienkārši agrāk cilvēki no akmeņiem gatavoja nažus un cirvjus, bet tagad – mikroprocesorus.

«Tātad jūs esat jauns, kreatīvs, talantīgs? Ambiciozs, pašpārliecināts un pilns ar jaunām idejām? Bet vai strādāt arī protat?»

Agrāk bija paraža pirms eksāmeniem zem spilvena nolikt mācību grāmatu un pierakstu kladi. Tagad studenti liek planšetdatoru ar atvēru Google meklētāju. 

«Kāpēc vakar neieradāties darbā?» jautā menedžeris.
Darbinieks: «Es ierados! Bet ap to laiku visi citi jau bija aizgājuši mājās!»

Savu priekšnieku sejas jāmāk atpazīt arī no aizmugures.

Blondīne blondīnei: «Vakar beidzu lasīt Robinsonu Krūzo. Ir nu gan idiots! Tik daudzus gadus nodzīvoja uz vientuļas salas un neiedomājās izsaukt palīdzību pa mobilo tālruni!»
«Tu gan esi muļķe! Vai zini, cik augsti ir sakaru tarifi no salām!?»

Jā, tā ir atkarība!

Ja gribat mani satikt, aiziet kopā uz teātri, pasēdēt kafejnīcā, sarakstīties sociālajos tīklos, dariet to augu gadu, tikai ne septembrī! Septembrī manis sabiedrībai nav. Septembrī manis nav arī ģimenei. Viņi ar to ir samierinājušies, jo zina, ka šajā laikā no manis izlaužas neiegrožojamas jūtas.

Jūtas pret sēnēm

Pirms nedēļas es gandrīz atdevu galus no pārslodzes, jo kopā ar draudzeni nolēmām izstiept no meža tik daudz baraviku, cik vien spējam panest. Kā par nelaimi, salasījām daudz vairāk, nekā spējām nest, un brīdī, kad līdz mašīnai bija palicis kāds kilometrs, es vaidēdama no spēku izsīkuma, aizķēros aiz zara un nolikos uz mutes slapjā grāvī. Gulēju tur nošķiedusies dubļiem un sūnām starp diviem milzu groziem, pie mugursomas lencēm bija piesieti vēl divi pārpildīti maisi, un vienīgā mana doma bija vai tik es neesmu izgāzusi sēnes zālē un tās samīcījusi? Ai, nē! Kārtīgs sēņotājs pārsitīs galvu, uzdursies uz naža, taču grozi paliks neskarti. Tajā dienā nostaigājām 15 kilometrus, salasījām 16 lielus grozus ar baravikām, tīrījām tās līdz četriem rītā un nākamajā dienā sāpošām kājām un rokām devāmies atpakaļ mežā. Kas tas ir? Alkatība? Atkarība?

Šogad gan guvu labu mācību un apliecinājumu tam, ka Dievs nemīl, ka nabagi trako. Mājupceļā vedu mašīnas bagāžniekā bērnu vannīti pilnu ar novārītām baravikām. Pie pašām mājām man priekšā viena mašīna izdomāja strauji nobremzēt, es dabūju spiest pedāli grīdā, un vanna apgāzās. Sēņu šķidrums satecēja visās iespējamajās spraugās, samērcēdams grīdas porolonus un filčus. Nākamajā dienā sulas sāka pūt un mašīnā varēja iekāpt tikai tad, ja elpoja caur muti (un arī tad sanāca rīstīties). Laikam nevajag teikt, cik izmaksāja salona ķīmiskā tīrīšana un ozonēšana, pēc kuras smaka ir kļuvusi tikai paciešama, nevis pazudusi. Servisā stāsta, ka jāmaina visa grīda… Par laimi, mans vīrs ir Dievs viņš nedusmojas, drīzāk pat mierina.

Es par sēnēm un sēņošanu varētu sarakstīt grāmatu. Varbūt pat trīs. Visi tie ekstrēmie piedzīvojumi, ar ko nācies sastapties rudenī (pat kāpšana kokā, glābjoties no mežacūkām), visi tie sēņotāju tipi, ar kuriem ceļi krustojušies ir tādi, kas laipni atklāj savas sēņu vietas, un ir tādi, kas pat tad, ja viņiem pieliks pistoli pie deniņiem, klusēs un nedalīsies (es nedalos, bet varu aizvest ar aizsietām acīm un ar noteikumu, ka atņemu viedtālruni vai jebkādas citas ierīces, ar kurām var noteikt koordinātas). Visi tie sēņu tīrīšanas un gatavošanas stāsti, visi tie mežā nomaldījušies, glābēju glābtie un diemžēl arī ar sēņu grozu rokā mirušie.

Vai tas ir raksturīgs tikai Latvijai? Laikam jau ne. Fanātiķus nācies sastapt gan Skandināvijā, gan Francijā un Luksemburgā, gan Lielbritānijā un Kanādā. Seriālā Midsomeras slepkavības vairākas sērijas bijušas par sēņošanu, un vienā sērijā par neatļautu ielīšanu svešā sēņu teritorijā ļaudis pat tika slepkavoti. Taču nevienā no šīm valstīm sēņošana nenotiek tik masveidīgi kā pie mums, vēl varbūt Lietuvā, spriežot pēc sociālo tīklu ierakstiem. Mēs ar draudzeni prātojam, vai arī pie mums šī nodarbe nesāk pamazām izmirt no trim maniem bērniem sēņo tik viens, un mežos pārsvarā sastopam ļaudis pēc 35. Jaunajiem neinteresē, viņi slikti pazīst sēnes, un, kā zināms, bez pazīšanas mežā labāk nelīst, Latvijas mežos mīt indīgākais organisms uz pasaules zaļā mušmire , kuru ļoti viegli var sajaukt ar bērzlapi. Mokoša nāve garantēta pat no neliela gabaliņa apēšanas.

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc es neuzticos citu lasītām un gatavotām sēnēm nekad nezini, ko cits tur salasījis. Turklāt, cik novērots tirgū tirgotajās burciņās, daudzi neatsakās konservēt tārpainas sēnes un neizņem baravikām pat lielas un dzeltenas sporas. Vjak. Man no tādām sēnēm nāk vēmiens. Esmu sēņu tīrības karaliene tārpus un švammes bez žēlastības atdodu komposta kaudzei, un manos krājumos nonāk tikai ideāli tīri eksemplāri.

Šoruden mani līdz kaulam sašausmināja neskaitāmie ieraksti feisbukā, kur ļaudis fotografēja sēnes un lūdza pēc foto pateikt, vai tās ir… ēdamas! To vidū bija vairākas indīgas un pat ļoti indīgas. Nopietni? Pēc sociālo tīklu komentāriem mēģinām nolemt par savu dzīvību un veselību? Sēņošanā ir viens strikts un nepārkāpjams likums ja nezini, neskaries klāt, grozā neliec un i neiedomājies pagaršot. Bet, ja reiz par visām varītēm vēlies saprast, kas tas ir, ieliec sēni maisiņā un dodies uz Latvijas Dabas muzeju tur mīt atsaucīgi mikologi, kas visu paskaidros. Nekādas pašdarbības, nekādu eksperimentu! Neesam taču tādā badā, lai būtu jāriskē kaut par milimetru.

Padalīšos ar savu ideālo sēņu marinādi, kuru manā ģimenē ieviesa vectēva brālis, kas dzimis Baškīrijā un sēņojis tur kopš pašas bērnības. Sēņu marinādes ir divējādas. Pirmā ir brūna un staipīga, kur sakrājušās visas sēņu sulas, tā ir aromātiskāka un piesātināta, bet ne visiem ir pieņemams tās gļotainums. Otrā ir dzidra un demokrātiskāka garšas sajūtai. Viss atkarīgs, kā sēnes vāra. Ja gribam iegūt pirmo, svaigas sēnes liek gatavā marinādē. Ja gribam dzidro, baravikas vispirms jānovāra, jānokāš un tikai tad jāliek marinādē. Ņemam piecu litru katlu, ielejam divus litrus ūdens, pievienojam četras strīķētas ēdamkarotes sāls, sešas ēdamkarotes ar kaudzi cukura, divas ēdamkarotes etiķa esences un garšas bagātināšanai trīs lauru lapas, četras krustnagliņas, melnos piparus, smaržīgos piparus, vienu vidēju burkānu, sīpolu, ķiploka galviņu, diļļu kātus un pētersīļa sakni. Vārām marinādi divas minūtes, tad pieberam divus litrus vārītu sēņu un vārām 15 minūtes. Lejam karstu burkās. No šī daudzuma sanāks sešas puslitra burciņas ar pasaulē garšīgākajām marinētajām baravikām, kuru vienīgais trūkums tās tiek izrītas nenormālos tempos.

Viss, es beidzu rakstīt septembris vēl nav galā, un meži mani velk aiz ausīm iekšā. Lai gan man pagrabā jau stāv 86 litri ar marinētām baravikām, es nespēju apstāties un šovakar pat braukšu pāri puslatvijai uz savu mīļāko sēņu vietu Kurzemē. Jā, tā ir atkarība. Varbūt pat slimība. Par laimi, tā piemeklē tikai reizi gadā uz dažām nedēļām, un pārējā laikā esmu vesela. Ja neskaita pavasara putnu migrāciju. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ne kātiņa!

Tiešām?

 

Kā katru rudeni, arī šogad Nobela prēmijas laureātu izziņošanu apsteigusi tā dēvēto joku Nobelu sumināšanas ceremonija – tiek sveikti tie zinātnieki, kuru pētījumi izklausās diezgan dīvaini. Ceremoniju Hārvarda Universitātē ar savu klātbūtni pagodināja arī īstā Nobela laureāts ekonomikā Olivers Hārts, norādot, ka šajā vakarā godinātie pētniecības darbi «vispirms sasmīdina, bet pēc tam liek aizdomāties».

Aldis un Žanna Andžes, izveidojuši savu staciju

Austrumu zemju cienīgs miers valda privātmājas dārzā Skrundā. Ir pusdienlaiks, divi vīri sēž un dzer tēju vilciena lokomotīvē. Viens no viņiem ir Aldis Andže, mājas saimnieks. Viņam ļoti patīk metāls un metināšana, tāpēc savā dārzā izveidojis staciju un lokomotīvi. Staciju nosaucis par Andžēniem. «Pirms gadiem trim Jāņos sēdējām tepat dārzā. Draugi teica, ka man jau te viss izskatās kā Cinevillā sabūvēts. Kā maza pilsētiņa. Tikai savas stacijas vai baznīcas pietrūkst. Ar to man pietika, lai sāktu taisīt staciju,» atceras Aldis. Kopš pērnā gada decembra metāllūžņu mākslas dizaina darbnīca muzejs Andžēnu stacija uzņem arī viesus. Arī pēc tūrisma sezonas beigām.

Aldis pēc aroda ir galdnieks, taču darboties ar metālu paticis vienmēr. Viņš iedzīvinās pat neiedomājamu štruntu. «Re, tā ir veca padomju laika laivas bāka. Grozīju, grozīju līdz sapratu, ka izskatās pēc tanka,» saka Aldis un uzsit pa zaļo tanku. Stacijas sienās rindojas veci gludekļi, pudeles, darbarīki un zobrati. «Man patīk tukšā vietā kaut ko smuku ielikt,» saka Aldis.

Tikmēr Žanna apstādījusi katru zemes centimetru, un pat vecās džinsās kuplo puķes. Andžes savu sētu apčubina brīvajos brīžos, jo ikdienā strādā algotu darbu: Žanna vada būvniecības piederumu veikalu, Aldis veic individuālos pasūtījumus. Viesu bieži vien pilna māja, jo Žanna vada arī moderno deju kolektīvu. 

Andžes ir kopā divdesmito gadu. «Lai varētu uzrīkot kāzas, sākām audzēt gurķus un tomātus. Te viss bija pilns ar garām siltumnīcām,» atceras Aldis. Gurķus marinēja un pārdeva. Kad piedzima meita un dēls, siltumnīcu vietā tapa bērnu rotaļu laukums. Bērni izauga, un smilšu kastes aizstāja puķu dobes, kuras papildināja Alda darinātie metāla veidojumi. Pirmais lielākais metināšanas darbs bija žogs ap māju. Tik ļoti viņam iepatikās strādāt tieši ar metālu, ka pāris gados tapa arī stacija.

Aldis ieved kādā telpā mājas pagrabstāvā. Tur ir aptuveni desmit gaļasmašīnu, kas izpindzelētas dažādās krāsās un sametinātas kopā ar lampām. Griežot gaļasmašīnu, rodas gaisma! «Pa kuru laiku to visu darām? Kā! Pa vakariem! Mēs televizoru neskatāmies!» smejas Aldis. Tieši vakaros vai brīvdienās Andžēnos ir gaidīti viesi, tikai iepriekš jāpiesakās. Jo īpaši oktobrī, kad Skrundā atklās pastaigu taku gar Ventu. Andžēni ir netālu no upes.

Daugavai būt!

Likteņupi sargādami, Dainis Īvāns un Artūrs Snips pirms 30 gadiem ne tikai paglāba no HES būvniecības posta skaisto dabu un vēstures dārgumus Latgalē, bet atrāva slūžas visas tautas brīvības alkām

Tā bija 1986. gada vasara, kad jaunais publicists Dainis Īvāns kopā ar ģimeni atpūtās sievasmātes lauku mājās netālu no Slutišķu sādžas pie Augšdaugavas. «Ejam ar bērniem peldēties un redzam tādus mietiņus ar atzīmēm skaistos pakalnu galos. Noskaidrojām, ka mietiņi rāda, cik tālu pār māju jumtiem un pakalniem celsies ūdens līmenis Daugavā, kad uzcels iecerēto HES,» padomju laika notikumus atceras Īvāns, kuru tagad pazīstam kā spožu Atmodas zvaigzni. Viņa nokļūšana lielo pārmaiņu laika politikas virpulī sākās tieši ar sacelšanos pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvprojektu, kuru īstenojot, tiktu izveidota ūdenskrātuve 200 km garumā, applūdināta neskarta Daugavas senlejas daļa un nopostītas daudzas apdzīvotas vietas Latvijā un Baltkrievijā. «Un tad es iedomājos tā burtiski, bez patētikas – mani bērni tagad te skraida, lasa zemenes… Tad viņi izaugs, nē, viņi jau pat vēl nebūs izauguši, un pēc četriem gadiem tā visa te vairs nebūs, jo process jau gāja ļoti strauji uz priekšu,» atmiņu stāstu turpina Īvāns.

Šoruden aprit tieši 30 gadu, kopš PSRS Ministru Padome nolēma pārtraukt Daugavpils HES celtniecību. Ar Īvānu un viņa likteņbiedru rakstnieku Artūru Snipu tiekamies Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā dažas dienas pirms izstādes Daugavai būt atklāšanas, kas plānota 21. septembrī. Īvāns kopā ar mākslas kolekcionāru Aleksandru Mirļinu un muzeja darbinieci Lieni Andrejsoni ir līdzautori šai izstādei, kas stāsta par divām kampaņām Daugavas glābšanai – Kokneses kanjona un Staburaga aizstāvību 1958.-1959. gadā Pļaviņu HES tapšanas laikā un Augšdaugavas glābšanu no aplūdināšanas 1986.-1987.gadā Daugavpils HES projekta ietvaros. Abās reizēs aktīvisti sabiedrību uzrunāja caur laikrakstu Literatūra un Māksla, un gan piecdesmitajos, gan astoņdesmitajos tā bija liela uzdrošināšanās nebrīves apstākļos.

Pirmais protests gan beidzās neveiksmīgi. 54 tā laika ievērojami kultūras, zinātnes un sabiedriskie darbinieki 1958. gadā parakstīja vēstuli LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim ar prasību glābt «no pārplūdināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām». Starp parakstītājiem bija Mirdza Ķempe, Jānis Endzelīns, Leo Svemps, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Valdis Kalnroze. Pēc nedēļas sekoja žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas raksts Literatūrā un Mākslā, vēstot par sabiedrības protestu pret iecerēto jaunā HES aizsprosta būvi, kas iznīcinātu Daugavas kanjonu un tā pērli Staburagu.

Padomju varas atkusnis izrādījās īss, tā sauktos nacionālkomunistus skāra 1959. gada represijas. Arī Verai Kacenai bija liegts publicēties vēl ilgus gadus pēc tam, un Pļaviņu HES celtniecība 60. gadu pirmajā pusē gāja savu gaitu. Taču šie protesti tautā izraisīja tādu kā svētceļojuma atvadīšanās kampaņu, kad cilvēki straumēm plūda vēl pēdējo reizi palūkoties uz Staburagu. Arī latviešu glezniecībā tas iezīmēja īpašu brīdi – apjaušot nenovēršamo, 60. gadu sākumā mākslinieki pievērsās apdraudētās Daugavas krastu gleznošanai. Īvāns stāsta – pielikt dzīvoklī pie sienas gleznu ar Staburaga skatu nozīmēja ko līdzīgu sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanai, jo abi bija aizliegti. Tagad izstādē apskatāmas gan gleznas ar Daugavas ainavām, gan pirmo reizi plašākai publikai pieejams arī 1958. gadā rakstītās vēstules oriģināls, kas ilgus gadus glabāts Latvijas Valsts arhīvā.

Toties otrs Daugavas aizstāvības mēģinājums gandrīz 30 gadus vēlāk izrādījās veiksmīgs. Izdevās ne tikai izglābt unikālo Augšdaugavas apkaimi, bet arī atraut slūžas tautas cīņai par savām tiesībām un brīvību. 1986. gada 17. oktobrī Literatūrā un Mākslā tika publicēts Daiņa Īvāna un Artura Snipa raksts Par Daugavas likteni domājot, kam sekoja negaidīti aktīva sabiedrības kampaņa un plaša parakstu vākšana pret Daugavpils HES celtniecību.

Brūkošās Padomju Savienības vara piekāpās un 1987. gada 5. novembrī laikraksti vēstīja par PSRS Ministru Padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils HES celtniecību. Tā bija pirmā reize, kad tik vērienīgu «komunisma celtni» apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti. 1987. gada vasara bija arī laiks, kad 14. jūnijā un 23. augustā grupa Helsinki-86 pulcēja ļaudis pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Atmodas elpa bija gaisā.

Sacelšanās štābs

Dainis Īvāns un Artūrs Snips iepazinās toreizējā Valsts bibliotēkas ēkā Krišjāņa Barona ielā. Īvāns jau bija redzējis, kā dabā notiek HES sagatavošanas darbi. No Spruktu kapsētas Daugavas ielejā pārapbedītas cilvēku mirstīgās atliekas. Betona «katlā» bija plānots iemūrēt Indricas baznīcu – unikālu, simtiem gadu vecu koka ēku un aizsargājamu objektu pat padomju valstī. Krāslavā jau uzcelts nedabīgi augsts tilts HES vajadzībām, jo arī daļa pilsētas pēc projekta īstenošanas būtu zem ūdens.

«Man ienāk prātā – vai tiešām neko nevar darīt? Pajautāju vienam, otram. Atbildes bija: nelien, nebāz degunu! Dabūsi pa kaklu, neviens to arī nepublicēs,» atceras Īvāns. Kad sapazinies ar Snipu, sācis viņam stāstīt savu bēdu stāstu, tobrīd vēl nenojaušot, ka rakstnieks ir bijis Ķeguma HES inženieris un pārzina šo lietu. «Viņš noklausās un saka – tas ir pilnīgi šķērsām un tur var ko iesākt,» Īvāns atceras, ka Snipa optimisms tolaik bijis lielāks nekā viņam pašam.

Artūrs papildina – no enerģētiķu vides viņam bijusi zināma noderīga informācija, ka HES celtniecība iesaldēta, jo PSRS trūka naudas. Līdzīgus argumentus izmantoja arī cilvēki Krievijā, kuri pretojās Sibīrijas lielo upju pagriešanas projektam, kas arī tapa tajā laikā. Lai kaut ko varētu panākt Latvijā, svarīgi bija atsaukties uz līdzīgām norisēm Krievijā, jo tad varas iestādes nevarēja protestiem piešūt latviešu nacionālisma argumentu.

Vasarā abi sāka kopdarbu pie rak-sta, lai no dažādiem aspektiem atspēkotu Daugavpils HES projektu. Argumenti bija gan ekonomiski, gan vides aizsardzības idejās balstīti. Iespēju robežās apkopota arī ārvalstu pieredze, kur jau bija sava negatīva vēsture šajā jomā. «Tagad jau varētu Vikipēdijā paskatīties, bet tolaik tādu iespēju nebija,» pajoko Snips. Viņš uzsver – PSRS tolaik stipri trūcis līdzekļus un ideja atsākt iesaldētās HES būvniecību, viņaprāt, bijusi tieši Latvijas vietējās varas iecere, lai izspiestu kaut kādus līdzekļus no centrālās varas Maskavā.

Lai arī Literatūra un Māksla abus autorus atbalstīja jau raksta tapšanas laikā, īstas pārliecības par materiāla publicēšanu nebija. Pirms klajā nākšanas raksts kādu mēnesi bija nostāvējis redakcijā, laikam gaidot saprotošāku cenzoru – PSRS laikā avīžu saturs pirms drukāšanas tika caurskatīts un labots, lai neizlaistu cauri kompartijas un padomju varas kritiku. Tobrīd no amata atbrīvotā galvenā redaktora Jāņa Škapara vietā avīzi vadījis Andris Sproģis, kurš gan vairāk paļāvies uz pieredzējušo vietnieku Viktoru Avotiņu. Autori piebilst, ka patiesībā viņu rakstam bijuši vēl divi līdzautori – Daiņa dzīvesbiedre Elvīra palīdzējusi ar savām profesionālajām zināšanām bioloģijā, bet fotogrāfs Andrejs Grants iemūžinājis skatus Daugavas krastos.

Beidzot raksts tika publicēts. «Mans dzīvoklis pārvērtās par sacelšanās štābu. Sāk zvanīt. Mūs sāk saukt visur uzstāties. Nākamajā nedēļā Literatūra un Māksla publicēja apaļā galda sarunu par šo tēmu. Divi numuri pēc mūsu raksta vēl iznāca par šo tēmu, bet tad sekoja LKP Centrālās komitejas aizliegums rakstīt par šo tēmu,» atceras Dainis. Kompartijas motivācija bija, ka nav ko tagad uzkurināt emocijas, jo ir izveidota zinātnieku komisija, kas šo lietu izvērtēs.

«Mēs bijām tikušies ar akadēmiķi Ritu Kukaini, kura bija autoritāte padomju varai un bija mūsu pusē. Viņa izveidoja zinātnieku komisiju, un varas iestādēm nebija, kur likties, – bija jāpiekrīt izvērtēt šo lietu,» stāsta Īvāns.

Publicēšanas aizliegums bija nopietns, un Īvāns atceras pat tādu kuriozu faktu, ka konditorejas rūpnīcā 17. jūnijs esot bijis aizliegts ražot arī vafeles ar nosaukumu Daugava. Partijas komitejas iekšienē viedokļi esot atšķīrušies. Otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs gribējis aizliegt uzreiz, tomēr pirmais sekretārs Boriss Pugo, kurš tolaik bija nesen pie varas nākušā un «atklātības» vēsmas sākušā PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova domubiedrs, neuzdrošinājās uzreiz noraut stopkrānu – vismaz ļāva darboties zinātniekiem. «Viņš lāgā nesaprata, kas Latvijā notiek,» secina Īvāns.

«Es pat nezinu, kā mums tas izdevās,» plecus rausta Snips, jautāts par tālāko darbību, jo mutuļošana sabiedrībā turpinājās arī pēc partijas komitejas aizlieguma runāt par HES tēmu. Īvāns domā, liela nozīme bijusi tam, ka izdevies publicēt rakstu arī Maskavas laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta. Tas radīja apjukumu Latvijas funkcionāros.

«Labākais jau bija tas, ka mums aizbāž muti, bet cilvēki vairs negrib klusēt. Žurnālisti, kolēģi, pat dziedātāji. Atceros – Aija Kukule vienā tiešraidē, kas bija retas, koncerta beigās piepeši nodzied dziesmu par Daugavu. Visi uzreiz saprot, kāpēc viņa to dzied. Visi, kur vien varēja, mēģināja iespraust Daugavas vārdu, un jutās baigie varoņi, jo Daugavu pieminēt bija aizliegts,» stāsta Īvāns. «Nezinu, kā Artūram, bet man no sākuma likās – uzrakstīsim, un ar to arī viss beigsies, jo Padomju Savienībā bija tā: ja presē ieliek, tad viss ir kārtībā un ar to arī beidzas.»

Snips piekrīt, ka parasti nekāds turpinājums rakstiem nesekoja, taču šoreiz gaisotne jau bija citāda arī Krievijā, Gorbačova valdīšana ienesa pārmaiņas. Abi autori nevarēja iedomāties, ka viņiem būs jāvada šis process gandrīz gadu. Vairākas reizes braukuši uz Maskavu, kur meklējuši atbalstu pie kolēģiem presē. Īvāns galu galā zaudējis darbu Preses komitejā, bet sācis strādāt žurnālā Skola un Ģimene. Snips ticis aizsūtīts uz laiku uz Maskavu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.

Spēka sajūta

Nekādas tiešas represijas pret autoriem gan netika vērstas, uz čeku jeb Valsts drošības komiteju viņi arī netika saukti. «Tas nāca tik spēji un negaidīti, ka varas iestādes nebija gatavas. Īstenībā tas bija Padomju Savienībā pirmais tautas referendums, kaut gan nekas tāds nebija atļauts. Publikācijas aizliedza, bet vēstules plūda. Tās vairs nevarēja apturēt. Mēs vēl smējāmies, ka ir kā Piektajā gadā. Tad bija tautas sapulces, kur revolūcijas vadoņi gāja un atbildēja uz jautājumiem. Mums bija tieši tāpat. Mūs sauca uz visādām iestādēm, darba kolektīviem. Kur tik aizejam, tur uzreiz sastāda petīciju pret HES un sūta tik prom,» iekustināto procesu atceras Īvāns. Protams, bijuši arī pretinieki, kuri rakstījuši pat privāta rakstura sūdzības par abiem cīnītājiem.

Autoriem adresētajās atbalsta vēstulēs, kas nāca uz Literatūras un Mākslas redakciju, bija pievienoti paraksti pret HES celtniecību – kopā tādu ir 30 tūkstoši. Īvāns piebilst, ka tas noteikti nav viss, jo cilvēki sūtīja vēstules arī pa tiešo uz Maskavu, uz LKP Centrālo komiteju. «Man tagad ienāca prātā, ka psiholoģiski un arī politiski pareizi būtu visus tos parakstus apkopot un izdot grāmatā,» saka Snips par tiem, kuri uzdrošinājās ar savu parakstu pretoties padomju varai. Daļa vēstuļu būs redzamas arī izstādē.

Pusgadu pēc raksta publicēšanas, jau 1987. gada sākumā Rita Kukaine informējusi Īvānu par valdības apstiprinātās komisijas darba rezultātiem, un to viņam atkal atļāva publicēt. «Pēc tam parādījās vēl dažas publikācijas, bet daudz vairs nebija. 5. novembrī Maskava oficiāli apturēja celtniecību, bet nojausma, ka galīgais lēmums Maskavā ir pieņemts, mums tika paziņota jau vasarā starp helsinkiešu «nemieriem» 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa. Atceros, vēl nodomājām – tas ir veids, kā nolaist tvaiku, lai cilvēki neiet pie pieminekļa. Bet bija jau par vēlu, tas vilnis jau bija sācies,» atceras Īvāns.

Kurā brīdī abiem nāca atskārsme, ka ir iekustināta lielāka lavīna? «Tajā brīdī, kad bijām nosacīti uzvarējuši, politiskajā sistēmā iezagās bailes. Viņi sajuta bailes, ka arī ar viņiem var tā izrīkoties. Kompartijas virsotnes cilvēkos parādījās tā baiļu sajūta, ka tauta ir piecēlusies un celsies vēl. Viņi nekļūdījās,» saka Snips.

«Kad sāka nākt uz Literatūru un Mākslu tā vēstuļu jūra, man diezgan ātri fiziski radās tāda aizmugures sajūta,» saka Īvāns. «Es tiešām sākumā domāju, ka atnāks un saņems ciet, izsauks uz pārrunām. Bet tad mani pārņēma milzīgs miers – es sapratu, ka tā milzīgā masa stāv aiz manis un neviens neuzdrošināsies man pieķerties. Ka ir kas tāds, ko nevar vairs ar varu apturēt un ierobežot. Sajūta, kas mani toreiz pārņēma, mani pavadīja visu Atmodas laiku,» Īvāns atzīst, ka tā viņš arī pret savu gribu ievilkts politikā un 1988. gadā kļuva par Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētāju.

Joprojām arī šajos laikos ik pēc gadiem trim četriem Īvānam zvanot uzņēmēji no Augšdaugavas, kur pamatā cilvēki nodarbojas  ar tūrismu. «Viņi saka, ka kādi trakie atkal grib celt HES. Ir jau bijuši visādi projekti pa šiem gadiem, un tad man zvana – nāc glābt! Tur ir ieguldīta nauda tūrisma infrastruktūrā, ceļos, un tad atkal kādam ir idejas to visu applūdināt,» Īvāns stāsta par procesu, kas nav izčākstējis līdz ar padomju varu. Ik pa laikam kāds atrakstot arī ar pārmetumiem, ka Īvāns esot liels kaitnieks, kura dēļ izgāzies tāds liels objekts, ar ko Latvija būtu pelnījusi naudu. «Daugava ir dzīvs organisms, un tas jāliek mierā. Kā mēs uzturam dabu, tā daba uztur mūs,» Snips komentē kārtējās idejas par kanālu rakšanu un Daugavpils HES, atgādinot, kāpēc arī šodien ir svarīgi par to runāt.

«Es tiešām toreiz domāju par saviem bērniem – ka nevarēšu acīs skatīties, ja neko nebūšu darījis. Tagad es domāju, ka varu viņiem acīs skatīties. Tā ir viņu bērnības zeme, viņi tur ir pavadījuši savas vasaras un var arī tagad aizbraukt. Šovasar viņi visi bija aizbraukuši jau kopā ar saviem bērniem,» Dainis ir gandarīts, ka mūslaiku paaudzes nav pazaudējušas savu bērnības zemi, kā iepriekšējām bija jāzaudē Staburags.

«Katram latvietim ir vismaz vienreiz mūžā Augšdaugava jāredz,» pārliecināts Dainis Īvāns, piebilstot, ka diemžēl tagad daudzus vairāk saista citu zemju skaistums. «Mēs jau neinteresējamies par Latviju, negribam redzēt savu, drīzāk aizskrienam kaut kur uz Vīni, Alpiem. Bet to, ko nepazīst, to jau ir ļoti viegli iznīcināt… Ko tad mēs citu varam saviem bērniem atstāt, ja ne saglabātu Latviju un dabu?»