Diena: 13. septembris, 2017

Brīdina par vētru piekrastes rajonos un stipru lietu rietumu daļā

Vējš pakāpeniski pierims rīt dienas otrajā pusē

Naktī un rīt no rīta Latvijas piekrastes rajonos gaidāms spēcīgs vējš, brīdina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC).

Kā prognozē sinoptiķi, laikā līdz plkst.2 Latvijas piekrastes rajonos dienvidu, dienvidrietumu vējš brāzmās sasniegs ātrumu 15-19 metri sekundē (m/s), raksta LETA.

Nakts otrajā pusē līdz plkst.5 vējš turpinās pastiprināties, brāzmās sasniedzot ātrumu 20-24 m/s.

No rīta, laikā no plkst.5 līdz 10, vējš jau daudzviet Latvijā brāzmās pastiprināsies līdz 15-19 m/s, rietumu un centrālajos rajonos sasniegs ātrumu 20-24 m/s, bet jūras piekrastē vējš pastiprināsies pat līdz 25 m/s.

Vējš pakāpeniski pierims dienas otrajā pusē.

Pēc Boforta skalas, vējš ar ātrumu virs 20,8 m/s ir uzskatāms par vētru, kad vējš var nolauzt resnākus koku zarus, nodarīt nelielus bojājumus ēkām un izkustināt no vietas vieglus priekšmetus. Savukārt, ja vēja ātrums pārsniedz 24,5 m/s, to uzskata par stipru vētru.

Tāpat sinoptiķi brīdina, ka naktī Latvijas rietumu daļā gaidāms stiprs lietus ar nokrišņu daudzumu 15-30 milimetri. Kurzemē turpinās intensīvi līt arī dienas laikā.

 

Anekdotes

 


Kad kārtējo reizi zvana mamma un atkal jautā, kā izmantot e-pastu savā tālrunī, dziļi ievelc elpu, nomierinies un atceries – tieši viņa tev iemācīja turēt karoti!

Turpmāk vasaras Latvijā būs tikai par atsevišķu samaksu!

Skolotājs skolēnam:
«Kad ir tava dzimšanas diena?»
«5. oktobrī.»
«Un kurā gadā?»
«Katru gadu!»

Priekšnieks uzrunā kādu darbinieku: «Kopš kura laika jūs strādājat mūsu uzņēmumā?»
«Kopš tās dienas, kad tiku brīdināts par atlaišanu.»

Gribasspēks – tas ir tad, kad tev visi saka «nevajag!», bet tu tik un tā izdari.

Kad mani brīdina: «Tu no rīta to nožēlosi!», es guļu līdz pusdienlaikam.

«Māmiņ, es nekad nepametīšu ne tevi, ne tēti!»
«Kā tev nav kauna draudēt saviem vecākiem?»

Divas dienas nebija karstā ūdens. Pēkšņi no vannas istabas atskan sajūsminātas sievas sauciens: «Beidzot atkal ir karstais! Tikai ļoti brūns un auksts!»

Tāpat vien, lai pabiedētu citus cilvēkus, es speciāli iemācījos 60 dažādās valodās šādu frāzi: «Es saprotu, par ko jūs runājat.»

Vakar mācīju saviem vecākiem, kā lietot planšetdatoru. Tagad man ir skaidrs, kāpēc ārpuszemes civilizācijas nevēlas sākt ar mums kontaktēties.

Vecmāmiņa pamāca mazmeitiņu: «Es tev konfekti, protams, iedošu. Bet, ja ēdīsi daudz saldumu, paliksi resna, un puikas tevi vairs nemīlēs un neprecēs!»
Meitene sāk raudāt.
«Kāpēc raudi?»
«Tas nozīmē, ka vectētiņš tevi nemīl?»

Sieva strīdas ar vīru.
«Es te griežos kā muļķe ritenī!»
«Nevis muļķe, bet vāvere!»
«Vāverei ir kažoks! Bet man nav!»

Privātā zobārstniecības klīnika iesaka: daudz konfekšu un cigarešu!

Kad nākas izdarīt izvēli, taču jūs to atliekat, arī tā ir izvēle.

«Kāpēc tu negaisa laikā ej medībās!? Tu pat skaidrā laikā neko nespēj nomedīt…»
«Varbūt palaimēsies, un zibens trāpīs kādam zaķim!»

«Kāpēc tu nevēlies būt ar mani, saldumiņ?»
«Vispirms tev vajadzētu mani iekarot.»
«Bet mierīgā ceļā tas nekādi nav iespējams?»

Mana sieva ir ļoti gudra sieviete! Pat tad, kad mēs sastrīdamies un nesarunājamies, viņa parasti mani sagaida mājās ar gardām vakariņām: boršču, kotletēm un kompotu! Tiesa, tas viss vienā šķīvī…

Ļoti vēlos paskriet krosu, bet man nav ne fitnesa aproces, ne viedtālruņa.

Attiecību iekaisumi

Problēmas ģimenes dzīvē? Mēģiniet vairāk laika atvēlēt miegam!

Tā sākās kā vienkārša saruna par bērna dzimšanas dienas svinībām. Taču ātri vien pārauga asā laulāto strīdā. Sieva apvainoja vīru, ka viņš pārāk maz uzmanības velta ģimenei. Vīrs atcirta, ka sieva bez iemesla paceļ balsi.

«Labi, man vienalga,» viņa noskaldīja. «Vari iet, vari iet.»

«Iet kur?» viņš jautāja.

«Nezinu,» viņa turpināja. «Es vienkārši vairs nevēlos ar tevi runāt.»

Šis un vēl 42 precēti pāri piedalās Ohaio Universitātes (ASV) pētījumā, kurā tiek analizēts, kā laulāto savstarpējā saziņa ietekmē viņu veselību. Katrs no šiem pāriem – gluži tāpat kā daudzi precēti cilvēki – piedzīvojuši kādu ikdienišķu laulības konflikta situāciju. Visbiežāk strīdu cēlonis ir naudas tērēšanas paradumi, cik laika viens vai otrs vecāks pavada ar ģimeni un vīramātes vai sievasmātes iejaukšanās pāra savstarpējās attiecībās.

Ikdienišķi strīdi piemeklē katru precētu pāri, taču atšķiras tas, kā viņi ar to tiek galā. Daži nelīdzenumus cenšas atrisināt konstruktīvi, pat ar savstarpēju iejūtību, bet citi kļūst vēl niknāki un negantāki, gluži kā vīrs un sieva, kas sāka strīdēties par dzimšanas dienu.

Kāda ir atšķirība? Izrādās, ka naidīgākie visbiežāk ir cilvēki, kas cieš no miega bada.

«Ja cilvēki ir par maz gulējuši – tas ir tāpat kā skatīties uz pasauli caur tumšām brillēm,» saka pētniece un Ohaio Universitātes Uzvedības medicīnas institūta direktore Dženisa Kīkolta-Glasere. «Viņu oma ir pliekana. Viņi ir īgnāki. Miega trūkums kaitē attiecībām.»

Vīrieši un sievietes, kas iesaistīti pētījumā, ir precēti 3-27 gadus. Aizpildot anketas, viņi norādījuši ļoti atšķirīgus datus par to, cik laika velta miegam – daži katru nakti guļ tikai 3,5 stundas, citi līdz pat deviņām.

Ierodoties laboratorijā, partneri tika mudināti vaļsirdīgi izstāstīt, kuri jautājumi attiecībās parasti izraisa vislielākos konfliktus. Pēc tam pētnieki analizēja nofilmētos video un pēc īpašas vērtēšanas sistēmas lika punktus par acīmredzami pozitīvām vai negatīvām vārdu pārmaiņām, par naidīgumu un konstruktīvismu strīdnieku vārdos. Kad šie dati tika apkopoti, atklājās uzkrītoša tendence: viskašķīgākie bija tie, kas naktī guļ mazāk par septiņām stundām.

Turpretī starp laulātajiem, kas miegam velta vairāk laika, arī izcēlās strīdi, taču viņu tonis konflikta laikā bija pavisam citāds. Piemēram, šī vārdu apmaiņa par ģimenes budžetu un bažām par pārāk lielu tērēšanos.

«Varbūt gribi ņemt budžetu savās rokās?»

«Es nevaru. Es negribu.»

«Saprotu.»

«Tu vienkārši esi pārāk pieļāvīga. Vari droši teikt – es esmu traks.»

«Tu neesi traks.»

Lai gan pāris norādīja, ka par naudas jautājumiem strīdas diezgan bieži, veselīgs miega daudzums, šķiet, viņiem dod iecietību, lai konfliktus atrisinātu konstruktīvā ceļā.

«Tas, ka cilvēki strīdas, ir fakts,» komentē Kīkolta-Glasere. «Nenoliedzami ir arī tas, ka miega trūkums ietekmē veidu, kā viņi tiek galā ar domstarpībām. Labāk izgulējušies pāri savus strīdus risina ar humoru un iejūtību, lai gan ir skaidrs, ka viņu viedokļi atšķiras. Savukārt tiem, kas miegam atlicina pārāk maz laika, strīdēšanās var pāraugt nejaukos konfliktos.»

Attiecību inde

Apjausma, ka labāks miegs uzlabo laulību, nav jauna. Arī agrāk veikti pētījumi apliecinājuši, ka miega badā dzīvojoši cilvēki sociālajā saziņā mēdz būt nepatīkamāki, agresīvāki. Vieni un tie paši ļaudis dienās, kad ir maz gulējuši, lieto vairāk aizskarošu vārdu, nekā tad, kad ir labi izgulējušies.

Kādā 2010. gada pētījumā atklājās, ka vīri visbiežāk sastrīdas ar sievām tajās dienās, kad naktsmiers bijis īsāks nekā parasti. Citā 2014. gada pētījumā pāri, kuri divas nedēļas miegam veltīja mazāk laika nekā parasti, sāka sūdzēties par biežākiem sadzīves kašķiem.

Ohaio Universitātes pētījums spēris soli tālāk – tas mēra ne tikai to, kā miegs ietekmē attiecības, bet arī to, kā miega trūkums sarežģī attiecības tik tālu, ka sāk ciest veselība. Katrs pētījumā iesaistītais nodeva asins paraugus analīzēm – pirms un pēc strīda. Paraugos tika mērīti iekaisumu marķieri, kas savukārt saistīti ar sirds slimībām, audzējiem un citām veselības problēmām.

Kā jau nojaušams, maz gulējušo un kašķīgo cilvēku asinīs bija augsts iekaisuma proteīnu līmenis. Tātad īss secinājums – ģimenes strīds ir daudz indīgāks cilvēku organismam, ja viņi miegam atvēlējuši pārāk maz laika.  

Pētījumā atklājās arī kāds interesants blakus faktors. Ja viens no partneriem bija labi izgulējies, strīda situācijas izdevās atrisināt mierīgāk. Konflikti bija mazāk asi nekā tad, ja abi laulātie dzīvo miega badā. «Ja viena persona ir labi atpūtusies, tas savā ziņā pasargā pāri no iestigšanas pārāk negantās ķildās,» komentē viena no pētījuma autorēm Stefānija Vilsone.

Miega problēmas attiecībās nav jauna parādība. ASV Nacionālais miega fonds apkopojis diezgan šokējošu statistiku: 25% amerikāņu pāru naktis pavada atsevišķās gultās. Citā pētījumā noskaidrots, ka partnera klātbūtne gultā ietekmē to, cik ilgs un labs ir otras pusītes miegs. Un, ja viens no partneriem slikti guļ, tad abi laulātie biežāk sūdzas par savu labsajūtu un veselības problēmām.

Ohaio pētījumā tika iesaistīti tikai laulāti heteroseksuāli pāri, taču, visticamāk, gūtie atzinumi attiecināmi arī uz neprecētiem pāriem un viendzimuma partneriem. «Tie ir vispārēji attiecību procesi,» saka Vilsone. «Ceram, ka, apzinoties iespējamo iznākumu, cilvēki sāks vairāk uzmanības veltīt veselīgam naktsmieram un tādā veidā izvairīsies no asiem konfliktiem.»

Pēc pētījuma autoru domām, mācība ir šāda: ja attiecības kļūst arvien saspringtākas, pirmais risinājums būtu uzlabot gulēšanas ieradumus. «Miega trūkums ir tipiska modernu cilvēku ikdiena,» secina Vilsone. «Tie ir kā mazi ievainojumi, kas ar laiku var sabiezēt. Tāpēc mudinām pagulēt ilgāk un nesaskaņas risināt ar savstarpēju iecietību un labi atpūtinātu prātu.»

Artūrs Līvmanis, neredzīgs gids

Liepāja neredzīgajiem ceļotgribētājiem piedāvā ko tādu, ko citas Latvijas pilsētas vismaz pagaidām vēl nevar ekskursiju pa pilsētas centru. Viņus pavada un par tūrisma objektiem pastāsta Artūrs Līvmanis, Latvijas vienīgais neredzīgais gids. 

Pilsētu viņš, protams, var izrādīt arī redzīgajiem. Tādā gadījumā vienīgā atšķirība gidam rokā būs baltais spieķis.

Tomēr, lai pilsētu labāk iepazītu neredzīgie tūristi, nepieciešami pielāgojumi. Redzīgiem cilvēkiem pietiek ar to, ka Artūrs stāsta, piemēram: «Liepājas Latviešu biedrības nams ir uzcelts 1935. gada 15. maijā. Arhitekts Jānis Blaus.» Kāda ir arhitektūra, redzams. Lai līdzvērtīgu daudzumu informācijas varētu saņemt arī neredzīgi cilvēki, Liepājā dažviet ir izvietotas speciālas taktilās kartes ar nelieliem māju modelīšiem. Tos aptaustot, neredzīgi  cilvēki var labāk saprast, kādas izskatās ēkas. 

Citur Latvijā šādu iespēju nav daudz. Artūrs uzreiz zina nosaukt Āraišu ezerpili un Gaujas Nacionālo parku, tomēr maršrutu, kur no vienas taktilās kartes var aiziet pie nākamās, sastādīt kaut kur citur Latvijā viņš nevarētu. 

Arī runājot par pielāgojumiem, kas nepieciešami, lai atvieglotu neredzīgo ikdienas dzīvi, Liepāja citām pilsētām ir priekšā, saka Artūrs. Pat Rīgai. Barona iela jau ir leģendārs piemērs. To viņš komentē vienkārši: «Tas ir ārprāts!» Speciāli ierīkotā vadlīnija neredzīgu gājēju ievada kokos un puķu podos. Viņš pats arī ir mēģinājis iziet «Barona ielas šķēršļu joslu». Uzskaitot citas būtiskākās galvaspilsētas problēmas, Artūrs uzsver, ka daudzās vietās nav labi izveidota skaņas sistēma luksoforiem. Pie dažādiem krustojumiem signāli mēdz atšķirties. Vietām skaņa ir pārāk klusa, un to nevar saklausīt, ja blakus rūc smagā mašīna vai garām brauc tramvajs. Savukārt Liepājā izveidota laba vadlīniju un skaņas luksoforu sistēma, kā arī sabiedriskajam transportam ierīkots skaļrunis, kas katrā pieturā maršruta numuru un galamērķi nosauc tā, ka var dzirdēt arī ārā. 

Artūrs pie pašreizējā darba tika ar Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētāja atbalstu. Palīdzēja tas, ka viņš pēc izglītības ir vēstures un sociālo zinātņu skolotājs. Lekcijas Liepājas Universitātē Artūrs ierakstīja diktofonā un pēc tam mājās mācījās. Tomēr skolā Artūram strādāt īsti nepatika. Bērnu klasē ir daudz, un tikt galā ar trīsdesmit vienlaikus ir sarežģīti. Taču viņš bija radis iegaumēt lielu daudzumu informācijas, un tas labi noderēja gida darbam. 

Par to, lai neredzīgo Latvijas iedzīvotāju vaļasbrīži nebūtu vienmuļi, Artūrs rūpējas arī citādi. Brīvajos brīžos viņš palīdz digitalizēt audiogrāmatas. Ar to nodarbojas jau trīs gadus. Šajā laikā kopā ar draugu viņš parūpējies, lai digitāli būtu pieejamas apmēram piecsimt grāmatu, kas agrāk lentēs ierakstītas gulējušas Liepājas bibliotēkas arhīvos vai arī tikušas norakstītas citās grāmatu krātuvēs. «Daudzas jau aizgājušas zūdībā,» viņš nopūšas. Toties ievērojamu daļu bibliotēkas apmeklētāji tagad, pateicoties viņa darbam, atkal var klausīties.

Rēķini ar Porziņģi

Patlaban 65% fizikas skolotāju Latvijā ir vecumā pēc 50, taču šo profesiju studēt izvēlas tikai vidēji divi cilvēki gadā. Situācija ir kritiska. Kā iemīlēt fiziku, stāsta divas jaunas un jaudīgas skolotājas

Virgīnija Vītola uz sarunu atnāk pirms futbola treniņa. Priecīga, pa vasaru atpūtusies. Virgīnijas svārki nepavisam nav gari, lai neteiktu, ka tie ir superīsi. Sēžot uz soliņa pie skolas, abas apspriežam Latvijas basketbola izlases panākumus. Porziņģi, protams, arī. Tieši Kristaps Porziņģis ir tas, par kuru Virgīnija skolēniem dod risināt fizikas uzdevumus. Viens no tiem: ja Kristaps Porziņģis sēž divus metrus no šūpoļu gala, cik tālu jāapsēžas tev, lai šūpoles būtu līdzsvarā? Un uzdevumu par basketbolistu Virgīnijai ir daudz. Viņa piekto gadu ir fizikas skolotāja un strādā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā un RTU Inženierzinātņu vidusskolā. Gada sākumā viņa saņēma Ekselences balvu, par kuru konkursā cīnās izcili Latvijas skolotāji dabaszinātņu jomā. Viņa arī vada Jauno fiziķu skolu un zina, kā iemīlēt fiziku.

Aizrāva skolotājs

Virgīnijas ģimenē ir tikai mākslinieki. Iespēja kļūt par fizikas skolotāju bija tuvu nullei. Virgīnija mācījās Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, un fizika pamatskolā bija obligāts priekšmets, taču vidusskolā viņa to izvēlējās skolotāja dēļ. Skolotājs prata aizraut. Mēdza arī uzaicināt skolēnus orientēties mežā, un ap viņu veidojās kompānija, kuru saistīja fizika. Virgīniju fizika tā ieinteresēja, ka viņa iestājās LU Fizikas un matemātikas fakultātē jeb fizmatos. Par skolotāju kļūt gan viņa nedomāja.

Sestdienās Virgīnija ar kursabiedriem sāka iesaistīties Jauno fiziķu skolā. «Tur bija iespēja uzstāties ar savu lekciju. Stāvēt publikas priekšā nekad nav bijusi mana stiprā puse,» atceras Virgīnija. Taču viņai izdevās. Tieši tobrīd no 2. ģimnāzijas saņemtais piedāvājums piestrādāt par skolotāju sāka šķist īstenojams. «Man ļoti patika! Jo vairāk darīju, jo interesantāk kļuva,» viņa saka. Sagatavot pirmās stundas prasīja ļoti daudz laika, nākamās – jau mazāk. «Jāstāsta tā, ka pašam ir interesanti. Jādomā par savu balsi, un jāizkopj tonis, lai tas nav kaitinošs,» Virgīnija stāsta, ka daudzko iemācījusies, skatoties Ted Talk video par izglītības tēmu.

Darbu skolā Virgīnija varēja savienot ar studijām. «Kad biju nostrādājusi pirmo mācību gadu, zināju, ka skolā uz pilnu slodzi nepalikšu,» viņa atceras. Tā bija laba pieredze, taču gribējās strādāt nozarē, un Virgīnija sāka darboties augsto tehnoloģiju uzņēmumā Sidrabe, turpinot arī piestrādāt par skolotāju. Tas bija labs balanss, tāpēc Virgīnija uzskata, ka skolotājam nevajag strādāt tikai skolā. 

Kad Sidrabē bija nostrādāti divi gadi, skolas vadība piedāvāja Virgīnijai pilnu slodzi. Viņa piekrita, jo redzēja, ka skolēniem spēj daudz dot. Viens nesen aizgājis studēt uz fizmatiem! «Noteicošais tomēr bija tas, kas es pati uzzināju daudz jauna. Lai pasniegtu fiziku vienkārši un saprotami, tā jāizprot līdz pamatiem. Nav jātaisa teātris.»

Kā lielu profesijas plusu Virgīnija min garo vasaras brīvlaiku. Biroja darbos jāstrādā gandrīz visa vasara, kamēr ārā spīd saule. «Kad strādāju Sidrabē, paņēmu divas nedēļas brīvas, bet tieši tajā laikā lija,» smejas Virgīnija. Par skolotāja algu viņa nesūdzas, sakot, ka labs fizikas skolotājs pelna labi. Cik labi? Vai var staigāt Hilfiger drēbēs? «Var. Un vajag. Skolēniem svarīgi, ka skolotājs domā par savu stilu un iet līdzi laikam,» saka skolotāja. 

Mācību gada beigās Virgīnija, tāpat kā daudzi skolotāji, ir nogurusi. Skola izsūc, jo jājūt bērni, jānotur viņu uzmanība. Jāiemet kāds joks, kad jaunieši sāk skatīties telefonos. «Ir arī reizes, kad ar klasi neizveidojas ķīmija. Nekādi,» Virgīnija stāsta, ka atteicās no kādas klases mācīšanas, jo juta, ka nespēj dot to, ko vajag. Skola prasa nervus un prasa arī darbu pēc stundu beigām: aizej mājās un labo burtnīcas, gatavojies nākamajām stundām. Jārēķinās, ka būs skolēni, kam fiziku grūti izprast. Turklāt viņi nemāk saprast, ko tieši nesaprot un to skaidri pajautāt. Virgīnija atceras, kā pati skolas laikā autobusā kala fizikas pierādījumus no galvas. Tas bija nepareizi. Bez jēgas. Kā skolotāja viņa tagad saprot, ka fiziku var nesaprast. Kāpēc fizika šķiet grūta? «Fizikā nepietiek ar radošumu. Jāiegulda darbs,» saka Virgīnija.

Par labu skolotāju viņa dēvē tādu, kam patīk savs darbs. Kam ir misija nodot tālāk mīlestību pret fiziku, nevis strādāt strādāšanas dēļ. Ja gribi būt labs, ir jādara daudz un ar entuziasmu.

Jāsāk ar Lego klučiem

Sintija Rūze ir fizikas skolotāja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā un divu bērnu mamma. Sintija ieguvusi bakalaura grādu fizmatos un maģistrantūrā mācījusies pedagoģiju. Par skolotāju strādā astoto gadu. Kad tiekamies skolā, pulkstenis rāda pusčetri pēcpusdienā, un stundas beigušās. Fizikas kabinets un laboratorija ir bagātīgi. Virs plauktiem pašā augšā rindojas makaronu tilti un pašdarināti mūzikas instrumenti. Ap sienas pulksteni Sintija salikusi lapiņas ar svītrkodiem, kurus noskenējot ar mobilo telefonu, skolēns var uzzināt vairāk par profesijām, kurās noder fizikā iegūta izglītība.

«Godmanis, Repše, Dombrovskis,» skolotāja uzskaita fizmatu izglītību ieguvušos politiķus un stāsta, ka fizmati ir sava veida «banda», kas studiju laikā lepojas, staigādami ar krekliņiem, ko rotā uzraksts «Fizmati». Kopības un piederības sajūta bija viens no iemesliem, kas noteica studiju izvēli. Taču nozīmīgs ir fakts, ka Sintijas mamma ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja, arī tētis ir tehnisks cilvēks. Viņam vienmēr mājās bijusi kāda ierīce, kuras darbību viņš ierādījis meitai. «Lai fizika interesētu, jābūt saprotošiem un motivējošiem vecākiem un labam skolotājam – aktīvam un ar spēju ieinteresēt. Paraugam, kam gribētu līdzināties.» Skolotāja arodam ir jābūt cienītam ģimenē, kā tas ir Sintijas dzimtā, jo arī krustmāte ir skolotāja. Mājās viņa nedzirdēja nodrāztās frāzes: «ko tie skolotāji vispār saprot, kaut tev dzīvē nebūtu jāstrādā par skolotāju».

Studējot 3. kursā, Sintija sāka strādāt par matemātikas skolotāju vidusskolā Jelgavā. Tolaik fizikas skolotājs nopietni saslima un Sintija piekrita viņu aizvietot. «Pamēģināju, un iepatikās. Fizika ir ļoti interesanta. Bērniem patīk eksperimenti un patīk meklēt fizikas piemērus dzīvē,» saka Sintija. Tolaik skolā abi fizikas skolotāji bija pensijas vecumā, un nevienam ar veselību labāk nekļuva. Sintija sāka strādāt skolā, un maģistros mācījās par fizikas skolotāju.

Skrīveros Sintija ieprecējās brīdī, kad skolā vajadzēja fizikas skolotāju. Darbs skolā viņai patīk. «Man ir interesanti, jo visu laiku apkārt kaut kas mainās. Skolēni nāk un jautā,» saka Sintija. Lai rosinātu interesi par fiziku, viņa ļauj mazajiem skolēniem nākt kabinetā un būvēt lego. «Ir viens otrklasnieks, kurš nevar vien sagaidīt, kad viņam sāksies fizika,» smejas Sintija. Ideāli būtu, ja skolā bērniem būtu nelieli centri, kādi ir AHHAA Tartu vai Zinoo Cēsis, kur var labāk iepazīt fiziku. Par to Sintija pārliecinājusies starpbrīžos, kad skolēni sabirst pie viņas, lai izmēģinātu 8. klases radītos mūzikas instrumentus. «Pūš, skandina, bungo, strinkšķina. Ļoti interesē pašiem visu izmēģināt,» Sintija norāda uz skapjaugšu, kur slejas tilts, kas taisīts no papīra – tam ir pat trīši, lai tiltu varētu pacelt un palaist cauri kuģus.

Tieši laboratorijas darbi ir tie, kas skolēnos rada interesi. Tas, ka kaut kas sanāk. «Teorijas var izlasīt grāmatā, bet, kā tās pielietot – tas jāmācās,» saka Sintija. Stundās viņa pielieto arī mobilās lietotnes, jo «skolēniem patīk telefoni». Ir daži laboratorijas darbi, kuros jādokumentē katrs solis un, lai arī to varētu darīt burtnīcā, skolotāja aicina rakstīt WhatsApp. Viņa redz, kā tiek pildīts katrs solis, un var pieslēgties, ja kaut kas neiet, kā vajag. «Vissliktāk ir tad, ja skolēns nejautā. Tas nozīmē, ka viņš nesaprot.»

Sintija uzskata: lai jauniešus ieinteresētu fizikā, viņiem jāredz vairāk. Labprāt savus spicākos bērnus viņa aizsūtītu uz kodolpētījumu laboratoriju CERN Šveicē. Pērn viņa tur viesojās ar citiem fizikas skolotājiem, un brauciens notika ar Izglītības ministrijas atbalstu. «Man tā bija kolosāla pieredze. Acis pēc tam nedēļu mirdzēja, par to stāstot skolēniem. Un viņiem arī mirdzēja. Tas ir tas, ko vajag.»

Rūze ir vienīgā fizikas skolotāja Skrīveru skolā un pasniedz no 7. līdz 12. klasei. Tas nozīmē – jālabo daudz burtnīcu, ko viņa cenšas izdarīt skolā pēc stundām. Atnākot mājās, atpūšas un tad ķeras pie gatavošanās stundām, kamēr vīrs pieskata abus bērnus. «Bet es nesūdzos, ka man būtu grūts darbs. Arī atalgojums ir tāds, ka man pietiek. Skolas kolektīvs ir labs un vienots.» Liels prieks, protams, ja izdodas kādu jaunieti sagatavot tā, ka viņš vēlas stāties fizmatos. Viens Sintijas skolēns tos pabeidza un tagad strādā zinātnes nozarē Dubaijā. Atbraucis arī novadīt skolēniem Skrīveros lekciju.

Neapmierina atalgojums

Šā gada maijā Latvijā bija astoņas fizikas skolotāju vakances. Nav zināms, cik no tām joprojām ir aktuālas, taču kāds cits skaitlis vizualizē skumjo situāciju: vidējais fizikas skolotāja vecums ir 52 gadi. Nākotne zīmējas drūma, jo fizikas skolotāju studiju programmu Latvijas Universitātē izvēlas vidēji divi cilvēki gadā. Šogad mācības sākuši četri studenti. Pastāv cerība, ka par skolotāju kādreiz, gluži tāpat kā Sintija, pārkvalificēsies arī kāds no fizmatiem. Šo fakultāti gadā beidz 17 studenti. Visbiežāk tas notiek ar Iespējamās misijas palīdzību, kas savos desmit pastāvēšanas gados ir izaudzinājusi 23 fizikas skolotājus. Uz pastāvīgu darbu palikuši strādāt 15, lielākoties fizmatus beigušie.

Viens no cilvēkiem, ko piesaistīja Iespējamā misija, ir arī Kārlis Kravis, kas bakalaura izglītību ieguva ģeogrāfos, bet vēlāk LU pabeidza fizikas vidusskolas skolotāja divgadīgo programmu. Par pedagoģijas studijām viņš izlēma, jo vēlējās strādāt par skolotāju Rīgas Kultūru vidusskolā. Kārļa ceļš skolotāja amatā gan sākās ar  mazu lauku skoliņu pie Jelgavas, Aizupē, kur viņš nokļuva kā Iespējamās misijas skolotājs dabaszinātnēs. Klasē bija septiņi bērni. Viens no tiem pēc pamatskolas tika Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Par to Kārlim prieks. Pēc Iespējamās misijas beigām viņš sāka strādā Rīgas Kultūru vidusskolā par fizikas un ģeogrāfijas skolotāju. «Protams, ka darbs man patika, taču atalgojums bija neadekvāts.» Kārlis stāsta, ka pēc sešiem pedagoģijā nostrādātiem gadiem aizgāja uz Latvenergo, tur piedāvāja divreiz lielāku atalgojumu. Patlaban Kārlis strādā Swedbank. Uz jautājumu, kāpēc trūkst fizikas skolotāju, viņš saka: «Latvijā ir tik daudz skolu! Nav jābrīnās, ka katrai nepietiek pa fizikas skolotājam. Būtu mazāk skolu ar dažiem bērniem, būtu arī vairāk skolotāju.»

Maz kārto eksāmenu

Kam jānotiek, lai valstī sāktu nopietni uztvert fizikas skolotāju trūkumu? Normunds Bergs, kurš dabaszinātņu jomā makšķerē prātus savam IT uzņēmumam SAF Tehnika, atbild ar pretjautājumu: kam jānotiek, lai mēs ievēlētu politiķus, kas īsteno saprātīgu politiku? Bergs katru gadu pēta fizikas un matemātika eksāmenu rezultātus skolās un secina, ka kļūst aizvien bēdīgāk. Šogad centralizēto eksāmenu fizikā kārtoja 998 skolēni, no tiem 259 koledžās. Tikai 319 jaunieši eksāmenu nokārtoja virs 60%, tātad – labā līmenī. Starp viņiem nebija neviena koledžu skolēna. No trīssimt labajiem, kas spēja nokārtot eksāmenu, nākotnē būs jāizaudzina gan fizikas skolotāji, gan speciālisti uzņēmumiem. Kā risinājumu situācijai Bergs saskata obligāto centralizēto fizikas eksāmenu.

Uzņēmējs izpētījis, ka ir tikai dažas skolas, kas katru gadu izaudzina pāris labus kadrus fizikā, savukārt dažās mazās skolās fizikas skolotājs ir reizē arī fizkultūras skolotājs. «Ministrija izliekas to neredzam, jo risinājumi ir dārgi un sāpīgi. Tas ir smirdīgs augonis, kam neviens nevēlas pieskarties,» saka uzņēmējs. Tajā pašā laikā ministrija sūtot uzņēmējiem e-pastus, lai viņi iesaka, kuras budžeta vietas studijām palielināt, kaut nespēj aizpildīt esošās. «Ministrija peldas Eiropas naudā un raksta pētījumus par darba tirgu un profesiju standartiem, lai būtu papīri, kam gulēt atvilktnēs. Te ir jāskaita tēvreize uz priekšu un atpakaļ!» – tā Bergs.

Situāciju par traģisku dēvē arī Ludmila Belogrudova, Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja un fizikas skolotāja Aizkrauklē. Viņa gadiem sarakstoties ar ministriju, lai tiktu izstrādāta motivācijas sistēma jaunu skolotāju iesaistīšanai. «Runa pat nav par atalgojumu, mēs visi to gribētu lielāku. Runa ir par valsts mērķtiecīgu politiku. Ministrija ir mūs uzaicinājusi darba grupā, kas strādā pie risinājuma, tāpēc neliela cerība uz augšupeju ir,» saka Belogrudova. Ministrija atgādina, ka skolas atrodas pašvaldību pārziņā un, kamēr reģionos ir daudzas skolas ar mazu bērnu skaitu, piesaistīt kvalificētus skolotājus uz pāris stundām nedēļā nevarēs. «Risinājums būs plānotā skolu tīkla modernizācija, kuru ieviešot, tiks veidota ērta, plaša, mūsdienīga vide skolēnam un pedagogam. Celts skolotāja profesijas prestižs un nodrošināts motivējošs atalgojums,» sola preses pārstāve Inese Baltiņa.

Negrib sarunas par kotletēm

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai patīk brīvais kritiens, kad šķiet – es tūlīt miršu. Viņa to meklē katrā jaunā darbā. Šonedēļ Spīķeros ir Tropas jaunās izrādes Dvēseļu utenis pirmizrāde – par Latvijas jauniešiem, kuru dzīvi ietekmē pagātnes rēgi

Ingas Tropas lielākais spēks ir nevis viņas pārmiesošanās vai pārsteidzošu pārvērtību spējās, bet gan personības jaudā un īpatnējā harismā, kuras dabu pat grūti raksturot. Vai tas būtu aizturēts spēks? Un skaistas, jaunas sievietes pievilcība? Ingas spēja koncentrēt savu enerģiju kompaktā lādiņā un tad «izšaut» uz skatuves vai kadrā ir pamanīta ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, kura viņa ir štata aktrise, bet arī neatkarīgajos teātros un kino, kā arī visu laiku ilgākajā latviešu seriālā Ugunsgrēks (pēdējo Inga bez kāda snobisma dēvē par pieredzi). Šo mērķtiecīgo enerģiju ļoti jūt arī mūsu sarunā, kura man no jauna atklāj apviļātā teiciena «šeit un tagad» īsto nozīmi ne miņas no citās intervijās aprobētu teikumu atrunāšanas, katrs jautājums tiek apdomāts, atbildes trāpīgas.

Par rāmīšiem

Ingas diplomā rakstīts «režisore». Izrāde Dāmas par trim sievietēm – vecmāmiņu, māti un dumpīgi pusaudzi meitu kādā īstā Rīgas dzīvoklī (TeātrisTT) – pagājušogad tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Viņas izrādes bērniem Kā saule gadījās, Baltā grāmata (Dirty Deal Teatro) un Drebošā telts (Rēzeknes teātris Joriks) – izmanto dabiskus materiālus un uzdod nopietnus, mitoloģijā sakņotus lielus jautājumus par pasaules uzbūvi, dzīves un nāves robežu. Tomēr dara to viegli, ievelkot bērnus rotaļā, nevis liekot rātni tupēt skatītāju rindās. Šovasar Inga režisēja divus lielus notikumus, par kuriem sazvērnieciski atzīstas, ka pirms tam «neko daudz par šāda mēroga projektu radīšanu nezināju»: folkgrupas Iļģi jubilejas koncertu un metāloperu Kurbads, kurā suģestējošā inscenējumā apvienoja Skyforger pagānisko metālroku, laikmetīgo deju un aktiermākslu.

Iniciatīva veidot izrādi Dvēseļu utenis, kuras pirmizrāde šonedēļ notiks Spīķeros mītošajā Dirty Deal Teatro, nākusi no sešu aktieru grupas. Tie ir Klāvs Mellis, Āris Matesovičs, Reinis Boters, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Igors Šelegovskis un Ance Strazda. Izrāde vēsta par stereotipiem, kuri traucē pa īstam saklausīt un ieraudzīt citam citu. «Biju pagodināta, ka viņi uzrunāja mani,» atzīstas Inga. Jaunie aktieri gājuši pie visdažādāko tautību cilvēkiem, lielākoties saviem vienaudžiem, uzklausījuši viņu stāstus, un pamazām izkristalizējusies atskārsme, ka pat ļoti jaunu cilvēku komunikācijai traucē no vecākiem un vecvecākiem mantotā vēstures izpratne, pagātnes rēgi, kuri šodien vairs nenosaka šo jauniešu dzīvi, tomēr, gluži kā Šekspīra lugā par Monteki un Kapuleti, joprojām raisa nesaprašanos, pat naidu. 

«Viņi savāca milzīgu materiālu, atzīšos – visu pat neesmu izpētījusi, jo dramaturģe Justīne Kļava to atlasīja, sakārtoja un pārveidoja oriģināldarbā, lai varam strādāt,» saka Inga. Izrādes dēļ viņa daudz domājusi par stereotipiem, klišejām, priekšstatiem. No vienas puses, tie, tāpat kā rutīna, palīdz orientēties apkārtējā pasaulē. No otras puses, traucē saskatīt patiesību.

«Esmu bieži saskārusies ar situāciju, kad sarunas biedrs atnāk ar saviem priekšstatiem un sarunājas nevis ar mani, dzīvo Ingu, bet ar savām klišejām. Ko tur slēpt, arī es esmu grēkojusi un uzlūkojusi cilvēku caur rāmīti, kurā pati vien esmu viņu ievietojusi.» 

Visbiežāk sastopamais stereotips par Ingu saistīts ar viņas atveidoto, no Anglijas pārbraukušo viesnīcas vadītāju Ieviņu seriālā Ugunsgrēks. Aktrise domā, ka dažu skatītāju ieradums identificēt aktierus ar lomu, ko viņš tēlo, un uz ielas uzrunāt personāža vārdā, rodas tieši no tā, par ko ir viņas jaunākā izrāde ērtībām, ko sniedz stereotipi. «Ir taču vieglāk, ja, lieki neaizdomājoties, pieņemam šis cilvēks, lūk, ir tāds. Tas prasa mazāk piepūles nekā centieni ieraudzīt īsto cilvēku.»

Adrenalīna medniece

Vairākkārt intervijās Inga Tropa ir atzinusi, ka viņai patīk ekstremālas situācijas un adrenalīns, ko tās izraisa. Agrā jaunībā un pusaudža gados alkas pēc patiesības, pēc ilūziju robežas pārkāpšanas pāris reižu novedušas meiteni pat līdz dzīvības un nāves robežai. Patiesībā šī robeža, tuvošanās tai ir tas, kas Ingu joprojām visvairāk saista. Taču pēdējos gados mākslā jeb «darbā», kā to sauc viņa pati. «To sajūtu, ka atrodos brīvajā kritienā un šķiet, ka tūlīt miršu, es meklēju un atrodu katrā jaunā darbā,» saka Inga. «Es nedaru sev pāri, jo zinu, ka ikreiz, lai mainītos un attīstītos, sākot kaut ko jaunu, ir jāmetas nezināmajā kā bezdibenī, nenojaušot, vai piezemēšos laimīgi vai ne visai. Tikai izejot cauri šādai teritorijai, es varu augt, varu arvien dziļāk iepazīt sevi un pasauli. Dzīve kā konveijers, kurā es ar pārbaudītām metodēm, paņēmieniem reaģētu uz sevī un apkārt notiekošo, būtu līdzvērtīgs dārzeņa stāvoklim, nāvei.»

Ielēkšanas (tā aktieri sauc situācijas, kad pēc dažiem mēģinājumiem jāaizstāj kolēģis jau gatavā, iespēlētā izrādē) ir viens no Ingas adrenalīna avotiem. «Man patīk ielēkt lomās arī tāpēc, ka režisoriem, pat vislabākajiem, par tevi nereti izveidojas priekšstats, kura dēļ tevi ņem noteikta tipa varonēm. Bet ielecot vari tikt pie tādām lomām, kuras citādi tev netiktu piešķirtas.» Ampluā, kas Ingai mazliet apnicis, bet visbiežāk tiek viņai piemērots, ir liriskā varone, meitenīga, emocionāla būtne. Taču, piemēram, aizstājot Ingu Alsiņu-Lasmani JRT izrādē Austrumvējš rietumvējš, Inga pārvērtusies uzpolsterētā, tuklā, gāzelīgā ķīniešu konkubīnē, no kā guvusi īstu kaifu. Savukārt izrādē Muša «ielecot» jauniņās prostitūtas, cilvēktirdzniecības upura Zāras lomā, Inga atkal izjutusi brīvā kritiena sajūtu. Viens divi mēģinājumi, un viss – aktrisei jāiedzīvojas varonē, kuras iekšējo pasauli un vietu izrādē cita aktrise sastrādājusi divu mēnešu laikā. 

«Partneri, protams, mēģina būt pacietīgi, bet, tā kā viņi izrādes zina no galvas, attieksmē drusku var just to «nu, kas ir, Inga, ko tu nesaproti?»,» pasmejas aktrise. «Tad, kad bija jāspēlē Zāra, pirms katras izrādes man bija šī nomiršanas sajūta: vai tiešām man tas jāielaiž sevī, tās briesmas, ko viņa piedzīvo? Varbūt, ja būtu bijis ilgāks laiks sarast ar lomu, mēģināt divus mēnešus, sajūta nebūtu tik saasināta. Bet, ja dota viena diena, nav, kur atkāpties, nav, kur slēpties, nav, ar ko sevi mierināt, ka varbūt izdarīšu un sapratīšu rīt. Citu pēc cita norauj visus blokus, kas sargā tevi un tavu komfortu, un tad manas dvēseles un gara izaugsme notiek ātri un intensīvi.»

Ne maizes dēļ

Inga Tropa nedala savu darbu striktās kategorijās «režisore» un «aktrise». Tās viņai šķiet kā divas takas uz vienu un to pašu teritoriju. Lai arī Ingai patīk sajūta, kad esi procesa vadībā, viņa noteikti nav režisore diktatore. Ļaujas, lai aktieri ar savu redzējumu un intelektuālo pienesumu ietekmē viņas izrādi, nevis tikai izpilda režisores izplānoto. «Bet kā režisore arī zinu, ka dažkārt aktieris iebilst un nevēlas kaut ko darīt tāpēc, ka, gluži dabiski, negrib sevi sāpināt, negrib pamest komforta zonu. Tāpēc kā aktrise esmu ļoti…» Inga meklē vārdu. «Pakļāvīga?» iesaku. «Jā.» 

Kad sākušies skatītāju un kritiķu pretrunīgi vērtētās Regnāra Vaivara izrādes Divas māsas un draudzene mēģinājumi Ģertrūdes ielas teātrī, Vaivars aktrisēm teicis: «Sākot no šodienas, jūs darīsit pilnīgi visu, ko es likšu.» Un Inga apņēmīgi sekojusi viņa norādēm, lai gan «dažkārt likās, ak Dievs, Regnār, tu pats saproti, ko dari?». Patlaban Ingai paralēli Dvēseļu uteņa iestudēšanas procesam Jaunajā Rīgas teātrī notiek izrādes Ļeņina pēdējā eglīte mēģinājumi žurnāla Rīgas Laiks redaktora Ulda Tīrona vadībā. «Tīrons – tā ir vesela pasaule. Viņā klausoties, man ir ļoti interesanti. Un man tas ir svarīgi.»

Visbiežāk Jaunajā Rīgas teātrī Inga spēlē Māras Ķimeles izrādēs. Jaunākā no tām Ingmara Bergmana Rudens sonāte, kur askētiskā, elegantā interjerā drūp un sairst mātes un meitas attiecības. Māru Ķimeli Inga sauc par sev ļoti svarīgu cilvēku. Māras dēļ viņa, atnākot līdzi draugam uz iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā, ne tikai iestājās režijas kursā, bet arī nonāca Jaunajā Rīgas teātrī Ķimele uzaicināja viņu spēlēt Irinu Čehova Trīs māsās. «Kad es dzirdēju, kā viņa runāja… par teātri, par dzīvi! Tāds līmenis. Esmu laimīga, ka mums izveidojās īpašas attiecības. Kas ne vienmēr nozīmē gludas un mierīgas, mēs mēdzam uzdzirksteļot.» Un Inga ar rokām parāda ko līdzīgu Austrumu cīņas kustībām.

Pie JRT vadītāja Alvja Hermaņa Ingai bijusi tikai neliela loma izrādē Ziedonis un Visums, un šovasar skaļi izskanējusī JRT štatu samazināšana teorētiski varēja skart arī viņu. Inga stāsta, ka viņas viedoklis par šo situāciju nav tas populārākais. «Situācija nav ne slikta, ne laba. Ir jāpastāv konkurencei, un mums visiem ir nemitīgi jāmainās. Gan individuāli, gan kā kolektīvam. Man ir svarīgi, lai man būtu interesanti un es varētu augt un attīstīties. Kamēr man ir interesanti un Jaunajā Rīgas teātrī tā ir , es tur būšu, vienalga, štatā vai ne.»

Inga domā, ka sešiem viņas kolēģiem, kuri nupat piedzīvojuši atlaišanu jeb «pāriešanu ārštatā», tas noteikti nav pasaules gals, tas ir jauns sākums. «Es ilgi biju brīvmāksliniece, un man tāpat bija daudz darba. Tad, kad tā nebija daudz, man bija laiks domāt, lasīt, doties manās «ekspedīcijās». Ja ļoti vēlies kaut ko darīt, tu to darīsi, vienalga, kādā veidā un cik tev par to maksā. Neslēpšu, man neatkarīgajos teātros ir projekti, par kuriem kāds uzņēmējs noteikti brīnītos Inga, ko tu dari? , jo es tērēju tur savu naudu, tik ļoti man gribas, lai sanāk tas, ko esmu iecerējusi. Bet, ja kādreiz mazliet pietrūkst naudas ikdienas vajadzībām, nekas, aktrisēm taču esot jābūt slaidām,» Inga no sirds apsmejas.

Jēgpilni brīži

Sarunas laikā bieži izskan «nāve», «mirstu» un līdzīgi eksistenciāli nospriegoti vārdi, kas liekas neparasti tik dzīvības pilnai, enerģiskai būtnei. Inga stāsta, ka jau bērnībā laukos, Degumniekos, bieži aizklīdusi prom viena un savās sajūtās, domās «aizpeldējusi» no cilvēku izdomātās realitātes un pieslēgusies, kā pati saka, patiesajai realitātei, patiesajai lietu būtībai. Kad mēģinājusi par to stāstīt vecākiem, sadūrusies ar neizpratni. «Kāda tā bija laime, kad iestājos Kultūras akadēmijā un sapratu, ka tādu «dīvaiņu» kā es, ir daudz, ka es neesmu vienīgā,» atceras Inga. Kāds gandarījums, ka abās viņas profesijās šāda aizpeldēšana ik pa laikam ir viens no darba instrumentiem.

Pazust Inga mēdz joprojām, jo, lai gan cilvēki ļoti patīk un interesē, viņai nepieciešams zināms laiks vienatnē, pat ja tas sagādā neērtības radiniekiem. «Tas, ko es gribu izpētīt kā aktrise, kā režisore, ir šeit, manī,» Inga pārliecināti pieliek rokas pie krūtīm. «Tur ir tik daudz man pašai neizskaidrojamā, tādi bezdibeņi, kuros gribas, bet arī ļoti bail ielūkoties.» Kad ir no darbiem brīvāks posms (par tādiem Inga sauc periodus, kad ir tikai vienas izrādes mēģinājumi un vakara izrādes!), viņa mēdz uzmest plecos mugursomu un doties starta brīdī nezinot, kurp. «Varbūt iekāpšu vilcienā un aizbraukšu, varbūt pastaigāšos tepat pa Rīgu. Manai dzīvei īpašu jēgu piešķir brīži, kad satieku kādu, iespējams, pilnīgi svešu cilvēku, un notiek saruna, īsta, klātesoša, nevis formāla un pieklājīgi neobligāta. Man tiešām ir paveicies ar šādiem brīžiem, tie mani uzlādē ilgākam laikam, un ceru, ka kaut kas paliek arī tam sastaptajam cilvēkam, ar kuru pēc sarunas aizejam katrs uz savu pusi.»

Jēgpilna, īsta saruna droši vien arī Dvēseļu uteņa tuvās pirmizrādes dēļ ir tēma, pie kuras Inga atgriežas vairākkārt. «Es neciešu sarunas par kotletēm, tā nu tas ir. Es gribu sarunāties pa īstam, gribu ietekmēties no sarunas biedra,» viņa uzsver. Tāpēc retajās reizēs, kad Inga aizbrauc pie vecākiem, viņi jau zina nebūs nekādas sēdēšanas pie televizora un ziņu apspriešanas. Būs iešana laukā, pastaigas un, ja nesanāks runāties par ko būtisku, klusēšana. Pie tā pieradis arī Ingas dēls Mihels. «Es viņu vienmēr esmu uztvērusi kā personu, kā cilvēku, ar kuru varēju kā līdzīgu sarunāties jau tad, kad viņš vēl nemācēja runāt. Patiesībā jau tad, kad viņš man bija vēderā.»

Inga ir darbaholiķe un reti nododas pašnožēlai, ka par maz laika pavada ar dēlu. «Viņa pirmos dzīves gadus dzīvojām laukos, un es biju kopā ar dēlu visu laiku. Sākumā mūsu attiecības, no manas puses, bija dziļas, iejūtīgas un patiesas klātbūtnes pilnas. Bet es laikus nenoreaģēju uz signāliem, ka man ir atkal jāsāk radīt strādāt radošu darbu. Paliku uz vietas daudz ilgāk, nekā manai mainīgajai dvēselei un garam ir nepieciešams. Un kā tas bija? Sūdīgi bija. Bērnam nav jēgas, ja viņam dienu un nakti ir līdzās māte, kura domās ir aizpeldējusi sazin kur.» 

Patlaban Inga jūtas stipra un klātesoša (vēl viens mīļš viņas vārds) gan mājās, ar tuviniekiem «man ar viņiem ļoti paveicies, viņi pilnībā saprot mana darba īpatnības» -, gan teātrī.

Bizness pašmācības ceļā

Pirms 20 gadiem Mairis Arājs pārdeva savu mersedesu un nopirka par baļķvedēju pārbūvētu padomju laika kravas auto. Sākumā kokmateriālus tikai tirgoja, bet tad pievērsās ražošanai – tā radās JM Grupa

Vēl 90. gados Alūk-snē nebija viesnīcas un iebraucējiem naktsmītnes vajadzēja meklēt ārpus pilsētas. Tad parādījās pirmie hosteļa tipa numuriņi. Līdz 2005. gadā uzņēmums JM Grupa, kura pamatnodarbošanās bija un joprojām ir kokapstrāde, atvēra vienu no pirmajām viesnīcām Jolanta netālu no mazbānīša stacijas. Tā priecē pilsētas viesus ar sakoptu apkārtni, restorānu, peldbaseinu, pirti un solāriju.

Tas uzskatāmi pierāda, ka arī tālu no Rīgas sekmīgi var attīstīties daudznozaru uzņēmumi, kas nodarbojas gan ar ražošanu, gan ar pakalpojumu sniegšanu, tādējādi strādājot gan eksportam, gan veidojot vietējo infrastruktūru un padarot savu pilsētu tīkamāku pašiem un pieejamāku viesiem.

Jau gandrīz desmit gadus JM Grupa savu produkciju realizē Igaunijā, kur tai ir meitasuzņēmums, kas nodarbojas ar kaimiņvalsts klientu piesaisti. Savukārt pašu mājās tiek strādāts pie viesnīcu biznesa paplašināšanas.

No pārtikas pie kokiem

Pērn uzņēmuma, kurā nodarbināti aptuveni 90 cilvēku, apgrozījums pietuvojies trim miljoniem eiro. «Tas viss sasniegts, ejot soli pa solim,» saka JM Grupa īpašnieks Mairis Arājs. Viņš pieder pie paaudzes, kas, būdami gados jauni, biznesu 90. gadu sākumā apguva pašmācības ceļā. «Un ar katru nākamo soli tev gribas izdarīt kaut ko vairāk, kaut ko labāk,» viņš saka, neslēpdams – pievēršoties viesnīcu biznesam, piedzīvoti arī grūti brīži, kad to nācies dotēt no kokapstrādes peļņas. Bet jautājums bijis – vai nu iet līdz galam un pabeigt iesākto, kaut arī tas izrādījies grūtāk un sarežģītāk, nekā sākumā šķitis, vai pamest visu pusratā.

Pusratā viņi līdz šim neko neesot pametuši. Uzņēmuma īpašnieks uzskata – lai ko arī cilvēks darītu, agrāk vai vēlāk tas atmaksājas un tiek sasniegts rezultāts.

Mairis audzis un mācījies Alūksnē. 1988. gadā pabeidzis Cēsu profesionāli tehnisko skolu un ar pēdējo iesaukumu nonācis padomju armijā. Dienējis Maskavā, bet pēc diviem gadiem atgriezies jau pilnīgi citā Latvijā. Neilgi pastrādājis par šoferi valsts autokombinātā, tad pievērsies tirdzniecībai. «Tirgus tolaik bija tā vieta, kur aizsākās ne viens vien mūsdienu bizness,» viņš secina. Robežas vēl bijušas vaļā, veduši no Krievijas dažādas pārtikas preces – eļļu, margarīnu, dzērienus – un pārdevuši tās Alūksnē.

Par ražošanu mazpilsētā tolaik varējuši tikai sapņot, tāpēc tirdzniecība bijis gandrīz vienīgais veids, kā tikt pie peļņas. Tomēr jau 90. gadu vidū palēnām atkopusies celtniecība un līdz ar to sākusi attīstīties kokapstrāde. Liekot lietā tirdzniecībā nopelnīto naudu, Mairis sācis uzpirkt zāģbaļķus un pārdot zāģētavām. «Toreiz ar pārstrādi mūsdienu izpratnē neviens nenodarbojās. Izgrieza dēļus jeb paņēma to treknumu un pārējo atstāja malkai,» uzņēmējs turpina.

Ap to laiku viņš arī pārdevis mersedesu un nopircis vecu par baļķvedēju pārbūvētu Ural ar manipulatoru. Jo, šādi strādājot, zāģētavām vajadzējis gana daudz baļķu.

Mairis no mežu īpašniekiem iepircis egli un priedi, ko pārdevis zāģētavām. Turklāt mežu īpašnieki gribējuši naudu uzreiz, bet zāģētavas parasti norēķinājušās ar pēcmaksu – pēc gatavās produkcijas realizācijas. Protams, starpniekam bija risks un reizēm par piegādātajiem baļķiem tā arī nesamaksāja. «Bet toreiz visi riskēja, un arī pašlaik jārēķinās, ka tev kāds var nesamaksāt,» viņš atzīst.

90. gadu nogalē līdztekus starpniecībai Mairis Arājs arī pats pievērsies ražošanai. Iegādājies vecu, no ķieģeļiem būvētu fermu un ielicis tajā pirmos divus lentzāģus. Egli joprojām pārdevuši, bet priedi sākuši pārstrādāt. Zāģējuši dēļus, ko pārdevuši galdniecībām. «Tolaik sāka būvēt Lido. Viņi dēļus iegādājās pie mums, un tas ļāva nodrošināt apjomus,» stāsta Mairis.

Iegādājušies arī ēku, kurā pašlaik iekārtota viesnīca. Pirms tam tur atradies autoserviss. Sākumā tam piebūvējuši automazgātavu, jo Alūksnē tolaik nebija ne tikai viesnīcas, bet arī automazgātavas. Vēlāk izveidojoši atpūtas telpu. «Un tā tas process aizgāja,» Mairis smejas. Sapratuši, ka autoserviss nav viņu bizness, pēc kāda laika no tā atteikušies. Mazgātavu pārcēluši uz centru tuvāk klientiem, bet ēkā ierīkojuši kafejnīcu. Tad izbūvējuši otro stāvu, un tā pārtapusi par viesnīcu, kurai dots Maira sievas vārds Jolanta. Abu iniciāļi JM ir arī uzņēmuma nosaukumā. Jo viss, kas līdz šim paveikts, gan iecerēts, gan veidots kopīgi. Mairis to sauc par ģimenes uzņēmumu.

Pieprasījums liek augt

Jaunās tūkstošgades sākumā JM Grupa, iegādājoties jaunas ražošanas telpas, kokapstrādi no Alūksnes pārcēlusi uz Jaunalūksnes pagastu. Tad vieni no pirmajiem Alūksnes pusē nopirkuši ēveli un sākuši strādāt ar žāvētu izejmateriālu, ražojot mēbeļu sagataves un celtniecības materiālus. «Arī tie visi bija salīdzinoši vienkārši produkti. Piemēram, galdu kāju sagataves un citi tamlīdzīgi izstrādājumi uzņēmumam Avoti, kas savukārt ražoja mēbeles zviedru IKEA,» atceras Mairis.

Tomēr tieši tā, ejot soli pa solim, viņi nonākuši līdz šā brīža situācijai, kad Jaunalūksnes ražotnē, kur zem jumta atrodas trīs tūkstoši kvadrātmetru, tiek ražoti dažādi produkti. Viens no galvenajiem – ēku iekšējās apdares līstes, vairāk nekā simt dažādu veidu. Durvju aplodas, logu apmales, trepju margas, grīdas līstes… Krāsotas, nekrāsotas vai lakotas. Apaļas un kantainas. Arī apšuvuma dēļi iekšdarbiem un ārdarbiem, kā arī grīdas dēļi. Joprojām tiek ražotas arī mēbeļu sagataves. Latvijā no tā visa paliek pavisam niecīga daļa, jo uzņēmums pamatā strādā eksportam.

Igaunijā JM Grupas produkcija tiek realizēta vairākās būvmateriālu lielveikalu ķēdēs un pa tiešo lielām celtniecības kompānijām. Šajā tirgū viņi stabili iegājuši tieši krīzes laikā, kad igauņu ražotāji, apelējot pie izstrādājumu kvalitātes, atteikušies mainīt savu produktu cenu. Vidzemnieki izrādījās apsviedīgāki un, paplašinot sortimentu, vienlaikus spējuši nodrošināt gan kaimiņu prasībām atbilstošu cenu, gan arī kvalitāti.

Alūksnē tapušie iekšējās apdares materiāli nopērkami un būvniecībā tiek izmantoti arī Somijā un Zviedrijā. Bet Lietuvā nupat noslēgts līgums par to piegādi KSenukai veikalu ķēdei. Savukārt vecajā zāģētavā tagad iekārtota galdniecība, kas ražo mēbeles. Pārsvarā pēc pasūtījuma.

Tomēr galvenais kokapstrādes uzņēmuma eksporta produktiem ir kanvas apakšrāmji. Kanva populāra kļuvusi tieši pēdējā laikā, pateicoties digitālajām tehnoloģijām. Uz tās var nodrukāt jebkuru attēlu, bet agrāk to izmantoja glezniecībā kā gleznas pamatni. Tomēr arī tagad, kļūstot par masu produktu, ikvienai kanvai nepieciešams rāmis, uz kura to uzvilkt. Un alūksnieši šos rāmjus ražo un piegādā vienai no lielākajām vācu kompānijām, kura specializējusies kanvu apdrukā. «Apmēram 70% no visas mūsu realizētās produkcijas ir tieši profilētie kanvu rāmji. Tā kā izmēru ir daudz un dažādi, mēs tos nesaliktā veidā uz paletēm nogādājam pasūtītājam. Pretējā gadījumā to uzglabāšanai vajadzētu milzīgas noliktavas. Vācijā ņem attiecīgo izmēru, saliek kopā un uzvelk uz tā jau apdrukāto audumu,» stāsta Mairis.

Pēdējo četru gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ik gadu audzis par gandrīz 30%. Pašlaik Jaunalūksnes ražotne tiek paplašināta. Jau esošajiem pievienosies vēl tūkstotis kvadrātmetru, un Mairis cer septembrī darbus pabeigt.

«Pašlaik pieprasījums gan pēc kanvu rāmjiem, gan iekšējās apdares materiāliem ir lielāks, nekā varam saražot,» stāsta uzņēmējs. Vienlaikus tiek paplašināts arī viesnīcu bizness. Alūksnē restaurē un viesnīcas vajadzībām piemēro 1902. gadā pēc Alūksnes pils īpašnieka barona fon Fītinghofa pasūtījuma būvēto mazbānīša stacijas ēku, kas pēdējos divus gadus nostāvējusi tukša un pamesta. Un Jaunalūksnes pagastā ezera krastā līdzās ražotnei viesnīcas vajadzībām pārbūvē bijušā kantora ēku. Mairim prieks, ka darbos arvien aktīvāk iesaistās meita Linda, kura speciāli gadu strādājusi Šveicē, lai iepazītu šo biznesu no pašiem pamatiem.

Vai divas jaunas viesnīcas pilsētā, kur pirms 20 gadiem nebija nevienas, tomēr nebūs par daudz? Un vai šim biznesam ārpus Rīgas vispār ir perspektīva?

Mairis Arājs uzskata – ir gan! Drīzāk arī pēc abu jauno viesnīcu atvēršanas to joprojām būs par maz. «Pieprasījums pēc labām viesnīcām tikai palielināsies. Kādreiz ziemās Alūksnē iebraucēju bija vairāk nekā vasarās. Tagad, kad pilsēta sakopta un attīstās, nav vairs īpašas atšķirības – vasara vai ziema. Tāpēc viesnīcniekiem darba tiešām netrūkt,» saka Mairis Arājs, netieši velkot paralēlas ar kokapstrādi, kur arī pieprasījums apsteidzis piedāvājumu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Kādreiz tā bija peļņa, bet pašlaik – tas, ka produkti kļūst kvalitatīvāki, bet pati ražošana efektīvāka.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katrs pieļauj kļūdas. Viena no tām – darbs ar vienu piegādātāju un vienu noieta tirgu. Otra – pēc PSRS sabrukuma visi gribējām uzreiz labi dzīvot, bet, lai tādu dzīvi nodrošinātu, nauda ir jāliek atpakaļ biznesā. To saprot tikai ar laiku.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Labs piemērs ir meita, kura viesnīcu biznesu Šveicē iepazina no pašas apakšas. Ir neiespējami ielēkt biznesā uzreiz kā vadītājam. Jāsaprot cilvēki un process. Lielie uzņēmumi nedzimst uzreiz, tāpēc jāsāk no mazuma.

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi


14. 
septembris. IZRĀDE. KLŪGU MŪKS NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Režisores Indras Rogas redzējumā pazīstamais Ingas Ābeles romāns ir stāsts par tautas raksturu, par spēju sapņot, jo arī visneprātīgākie sapņi piepildās. Pat ja mūžs ir par īsu, lai to pieredzētu. Galvenajās lomās Gundars Grasbergs un Kārlis Reijers. Biļetes cena 3-22 €. Bilesuparadize.lv

14.-17. septembris. FESTIVĀLS. KREMERATA BALTICA FESTIVĀLS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Četros muzikāli daudzpusīgos koncertos līdzās izcilajam kamerorķestrim mirdzēs mandolīnas virtuozs Avi Avitāls, operdziedātāja Elīna Šimkus, talantīgais pianists Georgijs Osokins, Rīgas Doma meiteņu koris Tiara, klavesīna spēles meistars Reinuts Teps, lietuviešu diriģents Martīns Staķonis un citi mākslinieki. Biļetes cena 7-25 €. Bilesuparadize.lv

No 16. septembra. IZSTĀDE. FRIDRIHS MILTS (1906-1993) NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. 4. stāva izstāžu zālē skatāma Ņujorkas mākslinieka gleznu izstāde. Milts vienlaikus ar portretiem, Meksikas ainavām un klusajām dabām nemitīgi gleznoja arī Ņujorkas debesskrāpjus. Savu pārliecību viņš izteicis ar vārdiem: «Esmu latvietis, jūtu kā latvietis, un mana glezniecība ir latviska. Man ir divas dzimtenes: Elles ķēķis un Latvija.» Lnmm.lv

20. septembris. IZRĀDE. SVINĪBAS DAILES TEĀTRĪ. Bagātas ģimenes patriarhs svin dzimšanas dienu, un visi ir ieradušies, lai viņu godinātu. Taču pagātne slēpj tumšus noslēpumus, un daudz kas nāk gaismā. Šajā ģimenes trillerī farss mijas ar traģēdiju. Režisors Aleksandrs Morfovs. Izrādē spēlē Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis un citi. Biļetes cena 5-22 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās grāmatas


ROMĀNS.
SERGEJS LOIKO. REISS. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Meistarīgi savīts politisks trilleris, reportiera veikta izmeklēšana, kuras virpulī ierauti zagļi un čekisti, maniaki un prezidenti. Tomēr īsteno spriedzi rada autora cilvēciskā sāpe, kas dzen aizrakties līdz Boeing reisa MH17 katastrofas patiesajiem iemesliem – tā grāmatu vērtē vēsturnieks Sergejs Medvedevs. Apgāda cena 9,82 €.

PUSAUDŽIEM. MĀRIS RUNGULIS. SIKSPĀRNIS. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Garstāsta notikumu pamatā ir pusaudzes Martas dienasgrāmata, kurā viņa apraksta jaunākā brāļa piedzīvojumus lauku mājās. Un tādu netrūkst – gan nenotveramo grafiti mākslinieku izpausmes, gan noslēpumainā Sikspārņa nodarbes, gan aizkustinošas dabas un dzīvnieku glābšanas performances. Apgāda cena 7,97 €.

KULTŪRVĒSTURE. BAIBA ŠUVCĀNE. LĪBIEŠU KRASTS. IZDEVNIECĪBA LATVIJAS MEDIJI. Bagātīgi ilustrētā grāmata sniedz pārskatu par divpadsmit Ziemeļkurzemes lībiešu zvejnieku ciemiem, uzsverot to galvenās dabas un kultūrvēsturiskās īpatnības. Grāmatā var iepazīt arī nozīmīgākās lībiešu kultūras personības, publicētas arī lībiešu ciemu iedzīvotāju atmiņas. Apgāda cena 16,50 €.