Jaunais Rīgas teātris pārceļas uz pagaidu mājvietu ar daudzkāršu intrigu – kas sagaidāms no telpām, paša teātra, Marķīzes de Sadas un Alvja Hermaņa
Pats par sevi saprotams, ka pilnīgi citāda ir māja. Pēc ierastās bohēmiski nobružātās vides nāksies pierast pie bezpersoniskām sienām, liftiem, piktogrammām, daudzām tualetēm un citām civilizācijas priekšrocībām. Mierinājumam jāatzīmē, ka līdz skatītāju zālei jākāpj tikpat ilgi (ja nav vēlēšanās spiesties liftā) un pusstāvos ir skaisti ovāli logi, kas šķiet kā sveiciens no Lāčplēša ielas nama.
Toties Lielā zāle ir tiešām ērta, ar jūtamu pacēlumu, kas ļauj mierīgi skatīties pāri priekšā sēdošo galvām. Industriālajam interjeram ar atklātām sijām un gaismas ķermeņiem ir savs šarms, bet vēl lielāks jaukums ir logi zāles sienās. Stikli gan ir melni, bet pasaule tikpat spīd cauri, un starpbrīžos var uz to nolūkoties no augšas.
Visticamāk, uz šīs skatuves notiks arī pavisam cits teātris, pat ja izrādes būs tās pašas zināmās. Cieši ticu radošās enerģijas nezūdamībai. Ir milzīga starpība, vai šajās sienās allaž ir ražota prece, kas izkūp dūmos (1887. gadā ēku uzcēla rūpnieks Maikapars savai tabakas fabrikai), vai, kā Lāčplēša ielā 25, vairāk nekā gadsimtu ir darbojušies sava laika spožākie teātra novatori. Sākot ar Aleksi Mierlauku un Jāni Kugu, kas vecajā Jaunajā Rīgas teātrī pirmoreiz uzveda Uguni un nakti un iedibināja latviešu teātrī moderno režiju un scenogrāfiju, un beidzot ar Ādolfu Šapiro un Andri Freibergu leģendārajā Jaunatnes teātrī. Pilnīgi noteikti šeit, Miera ielā, pietrūkst Smiļģa sejas uz ugunsmūra, pat ja lielā daļa no JRT publikas vairs nezina, kas ir šis ekstātiskais vecis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.