Diena: 6. septembris, 2017

Katalonijas parlaments nolemj balsot par neatkarības referenduma likumprojektu

Spānijas valdība lūdza Konstitucionālo tiesu bloķēt Katalonijas parlamenta gaidāmo balsojumu

Katalonijas reģionālais parlaments trešdien vienojās balsot par likumprojektu, kas sagatavos ceļu referendumam par neatkarību no Spānijas 1.oktobrī, ziņo LETA/AFP.

Lēmums balsot par likumprojektu tika pieņemts, 72 deputātiem balsojot “par”, 60 “pret” un trim atturoties.

Spānijas valdība jau lūdza Konstitucionālo tiesu bloķēt Katalonijas parlamenta gaidāmo balsojumu. “Spānijas valdība lūgusi Konstitucionālo tiesu anulēt vienošanos,” ko trešdien pieņēmis Katalonijas parlaments, preses konferencē paziņoja Spānijas vicepremjere Soraja Saensa de Santamarija.

Viņa nosodīja to, ka par vienošanos parlamentā nav bijis tikpat kā nekādu debašu, to dēvējot par “spēka pielietošanu” un soli, kas raksturīgs “diktatoriskiem režīmiem”.

Katalonijas premjerministrs Karless Pudždemons pirmdien sacīja, ka pēc referenduma, ja tauta nobalsos par atdalīšanos no Spānijas, Katalonija pasludinās neatkarību pāris dienu laikā. Turpretī, ja uzvarēs “nē” nometne, tiks rīkotas jaunas reģionālās vēlēšanās.

 

Koalīcija vienojas par Liepājas cietuma būvniecības atlikšanu (papild.)

Dzintars arī sola, ka ar nākamo gadu līdz 100 eiro palielinās pabalstus par trešo un katru nākamo bērnu

Koalīcijas politiķi trešdien vienojušies atlikt Liepājas cietuma būvniecības projekta īstenošanu, lai rastu papildu līdzekļu avotu demogrāfijas pasākumu īstenošanai. Tomēr par daudziem citiem nākamā gada valsts budžeta jautājumiem skaidrības vēl nav, ziņo LETA.

Koalīcijas partiju līderi pagaidām atturējās nosaukt konkrētu līdzekļu daudzumu, cik dotu Liepājas cietuma būvniecības atlikšana. Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars skaidroja, ka tas būs atkarīgs, kā notiks būvniecības termiņu pārskatīšana. Koalīcija nelemšot par šo jautājumu, tas jādara valdībai, piedaloties atbildīgajiem nozares ministriem.

Tāpat partneriem ir dažādas domas par to, vai panākta konceptuāla vienošanās ar nākamo gadu līdz 100 eiro palielināt pabalstus par trešo un katru nākamo bērnu. Dzintars sacīja, ka pabalsta palielināšana līdz 100 eiro ir kopīgā koalīcijas nostāja un tas tiks īstenots. Tomēr “Vienotības” valdes loceklis Kārlis Šadurskis norādīja, ka pabalsti tiks palielināti tādā mērā, cik to atļaus fiskālā telpa.

Šadurskis piebilda, ka “Vienotība” atbalsta trešā bērna politiku pieejamo resursu ietvaros, turklāt būtiskas prioritātes ir arī Austrumu robežas stiprināšana, izglītība un sociālais darbs. Viņš piebilda, ka koalīcijas prioritāte ir veselības aprūpe, taču pārējie pieejamie līdzekļi ir “jādala saprātīgi” dažādu prioritāšu īstenošanai. Savukārt Dzintars teica, ka fiskālā telpa pabalstu palielināšanai līdz 100 eiro ir atrasta.

Valdošo partiju politiķi uzsvēra, ka ir pietuvojušies risinājumam, un diskusijas turpinās ceturtdien, 7.septembrī. Piektdien, 8.septembrī, kā bija iecerēts, notiks ārkārtas valdības sēde par budžeta jautājumiem.

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķa Augusta Brigmaņa vērtējumā partneriem trešdien bija auglīga un koleģiāla saruna. Arī Šadurskis pauda cerību, ka koalīcija virzās uz labu risinājumu.

Jau ziņots, ka pagājušajā nedēļā koalīcijas partneri nespēja vienoties par nākamā gada budžetu, jo Nacionālā apvienība demogrāfijas jautājumu risināšanai prasīja ap 85 miljoniem eiro. Tomēr fiskālā telpa nākamgad kopumā ir 80 miljoni eiro. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) iepriekš atzina, ka nākamgad demogrāfijas pasākumiem varētu novirzīt 12 miljonus eiro.

Šodien pēc tikšanās ar sociālajiem partneriem Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) teica, ka demogrāfijas problēmu finansēšanai varētu atlikt Liepājas cietuma būvniecības projekta īstenošanu. Kučinskis atzina, ka pārrunāti dažādi varianti, bet viens no risinājumiem ir kāda investīciju projekta atlikšana. “Esmu tādām sarunām atvērts, neesmu noliedzošs,” teica premjers.

Savukārt finanšu ministre aģentūrai LETA teica, ka viņa atbalstītu ideju par Liepājas cietuma būvniecības projekta apturēšanu. “Ja jāizvēlas starp atbalstu ģimenēm ar bērniem vai dubultu izmaksu cietuma celtniecībai, tad šādu ideju atbalstu,” teica Reizniece-Ozola.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents pēc tikšanās ar premjeru žurnālistiem uzsvēra, ka valdībai ir jāturas pie Ministru kabineta rīcības plāna, kurā ir minēti demogrāfijas veicināšanas pasākumi, tomēr vēl nepieciešams izstrādāt detalizētu šo pasākumu finansēšanas plānu. “Valdības rīcības plāns paredz, ka Ministru kabinetam ar sociālajiem partneriem un citiem ekspertiem ir jāizstrādā īpaša programma ģimeņu. Programma ir izstrādāta, kas drīzumā tiks skatīta valdībā. Tomēr nākamajam solim vajadzētu būt – finansēšanas modeļa izstrāde. Jābūt skaidrībai, kā nodrošinās finansējumu programmas īstenošanai, gluži kā tas bija ar veselības nozares finansēšanu,” sacīja LDDK prezidents.

(papildināta no sākuma)

LTV un LR viedokļi dalās par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus

Sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus varētu īstenot 2020.gadā

Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) vadību viedokļi dalās par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, jo LR ieskatā tas būtu jāatstāj abiem sabiedriskajiem medijiem vienlaikus. Lai gan LTV neiebilst, tā vairāk sliecas par labu scenārijam, kas paredz, ka reklāmas tirgu pirmais atstāj LR.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē trešdien Kultūras ministrija (KM) iepazīstināja ar informatīvo ziņojumu par scenārijiem sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus. Pirmais no tiem paredzēja saglabāt pašreizējo situāciju, otrais – nemainīt pašreizējo situāciju, izveidojot komercmedijiem atbalsta formu, trešais noteica viena sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus, kuram pēc kāda laika sekotu otrs, savukārt ceturtais scenārijs paredz, ka reklāmas tirgu abi sabiedriskie mediji pamet vienlaicīgi.

LR valdes locekle Sigita Roķe aģentūrai LETA teica, ka LR atbalsta tā saukto ceturto scenāriju. Viņasprāt, to ir nepieciešams darīt bez dažādiem pārejas periodiem, jo tie prasa papildus darbu, turklāt jautājums par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus varētu beidzot atstāt politisko dienaskārtību.

“Mēs atbalstām, ka [sabiedriskajiem medijiem] ir pilna kompensācija un mēs aizejam maksimāli ātri no reklāmas tirgus, rēķinoties ar to, kādā veidā mēs varam sakārtot līgumus un visus pārējos jautājumus ar reklāmdevējiem,” sacīja Roķe.

Taujāta, kā viņa vērtē komisijas sēdes laikā izskanējušo iespēju, ka sabiedriskie mediji reklāmas tirgu varētu atstāt 2020.gadā, LR valdes locekle norādīja, ka termiņš ir tikai un vienīgi politiķu izšķiršanās. “Mēs varam gatavoties vienalga uz kādu termiņu. Galvenais, lai tas termiņš būtu saprotams tādā ziņā, lai mēs varam sakārtot arī savas saistības,” uzsvēra Roķe.

Viņa arī sēdes laikā norādīja, ka LR gadījumā kompensējamā summa ir pietiekami liela un ir sarežģīti saprast, kuras reklāmas paliek ēterā – vai tās ir kultūras, sporta, sociāli nozīmīgas vai cita veida reklāmas. Viņa skaidroja, ka ir atbalstāma KM ideja veikt profesionālu auditu, lai skaidri noteiktu abiem medijiem nepieciešamā finansējuma apmēru reklāmas tirgus atstāšanai, jo, pēc LR aprēķiniem, aizejot no reklāmas tirgus, LR dienā atbrīvotos raidlaiks piecu stundu garumā, kura aizpildīšanai nepieciešami līdzekļi jauna, kvalitatīva satura veidošanai.

LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte aģentūrai LETA sacīja, ka, viņaprāt, ir nepieciešams nodrošināt pilnīgu sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, tomēr viņš neiebilstu, ja pirmais to atstātu LR un tad tikai sekot LTV. “Es domāju, ka būtu pat labi, ja LR izietu pirmais, jo tad mēs saprastu, ar kādām problēmām tas saistās – (..) kāds ir šis process, lai mēs varētu mācīties,” teica Belte, piebilstot, ka LTV reklāmas ieņēmumi ir lielāki nekā LR, tādēļ būtu loģiskāk, ja pirmais reklāmas tirgu atstātu radio.

Tāpat LTV vadītājs sacīja, ka versija par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus 2020.gadā viņam patīk, jo, viņaprāt, to nebūtu iespējams īstenot ātrāk. Viņš skaidroja, ka tam ir nepieciešama atbilstoša likumdošana, kuras izstrāde varētu aizņemt pusgadu vai gadu, kā arī ir nepieciešams laiks – pusgads vai gads, lai abi sabiedriskie mediji varētu sakārtot attiecības ar reklāmdevējiem.

Pēc Beltes teiktā, iziešana no reklāmas tirgus LTV būtu viens no svarīgākajiem uzņēmuma tālākās attīstības punktiem – ja 2020.gadā tiktu īstenota iziešana no reklāmas tirgus, tad LTV būtu pietiekams laiks sagatavoties 2023.gadā gaidāmajām pārmaiņām, kad ir plānota pāriešana uz augstas izšķirtspējas (HD) digitālo apraidi, kas arī ir finansējuma jautājums. “Tad šis plāns jau iezīmē mūsu stratēģiju – gan atbildību, gan darāmos darbus,” skaidroja LTV valdes priekšsēdētājs.

LTV, veicot ikgadējo auditu, aprēķinājusi arī tai nepieciešamo finansējumu iziešanai no reklāmas tirgus un tas, pēc Beltes teiktā, ir lielāks nekā KM aplēses. “Auditorkompānija “KPMG” ir auditējusi mūsu aprēķinus un, saskaņā ar mūsu grāmatvedību, 2017.gadā hipotētiskā kompensējamā ir summa mazliet virs deviņiem miljoniem eiro,” sacīja Belte.

Tomēr LTV vadītājs uzsvēra, ka patlaban negribētu aprēķināto oficiāli paziņot kā nepieciešamo summas apmēru LTV iziešanai no reklāmas tirgus, jo patlaban nav notikušas diskusijas, kurās šis jautājums nav pārrunāts no juridiskās perspektīvas.

Vienlaikus Belte norādīja, ka LTV nevēlās simtprocentīgi iziet no reklāmas tirgus, lai neietekmētu tās konkurētspēju satura jomā tirgū. “Mēs gribētu iziet daļēji, atstājot sponsorēšanu kultūras pasākumos un tamlīdzīgas lietas, kas, savukārt, samazinās to kompensējamo summu. Tātad nebūs vairs tie deviņi miljoni – būs mazāk, bet tad tur būtu jāveic aprēķini,” uzsvēra LTV valdes priekšsēdētājs.

Ja mediju iziešana no reklāmas tirgus tiek īstenota 2020.gadā, tad, pēc Beltes domām, valstij jārēķinās ar ievērojami lielāku finansējuma apmēru, jo arī pēdējo trīs gadu laikā veiktie aprēķini liecina, ka LTV reklāmas ieņēmumi vai citi reklāmas darījumi dažādās jomās, tai skaitā satura licenču iegādē, ir palielinājušies aptuvebi divu miljonu eiro apmērā. “Mēs esam konkurētspējīgs uzņēmums un ar to, man liekas, ir jārēķinās, jo mēs savu tirgus daļu palielinājuši,” sacīja LTV vadītājs.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē deputāti un mediju nozares eksperti secināja, ka sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus varētu īstenot 2020.gadā.

Atbilstoši KM aplēsēm, sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus būtu nepieciešami aptuveni pieci līdz astoņi miljoni eiro.

 

Anekdotes


1. septembrī tēvs mani aizveda uz skolu ļoti apdāvinātiem bērniem. Lai parādītu man, kādu bērnu viņš bija vēlējies.

«Mammu, es rīt tavā istabā sarīkošu rūpīgu tīrīšanu!»
«Nē!»
«Mammu, varbūt es rīt varu iet uz veikalu – nopirkšu dažādus produktus un pagatavošu gardas vakariņas?»
«Nē!»
«Mammu, tad varbūt…»
«Nē un vēlreiz nē! Rīt iesi uz skolu!»

1. klase.
Skolotāja: «Bērni, lūdzu nolieciet malā savus viedtālruņus! Pietiek sūtīt īsziņas. Šodien mums jāiemācās burts «a».»

Kā es pavadīju 1. septembri? Tāpat kā visus iepriekšējos gadus – paņēmu brīvdienu. Sēdēju pie loga un vēroju, kā uz skolu soļo drūmi skolēni. Visu vasaru es viņus apskaudu, jo brīvdienas tik garas. Bet tagad es sēžu siltā halātā un gandarīts malkoju konjaku.

«Meitiņ, lūdzu, pacenties – visus burtus raksti glīti!»
«Kāda jēga? Es gribu kļūt par ārsti!»

No skolēnu sacerējumiem.
«Upes krastā slaucēja slauca govi, bet ūdenī viss atspoguļojās otrādi.»
«Kaujas laukā skanēja ievainoto un mirušo vaidi.»
«Pirmatnējo cilvēku alās viss bija gatavots no nomedīto zvēru kažokādām, pat logu aizkari.»

Lekcijas laikā pasniedzēju bieži pārtrauc dažādi trokšņi no ielas, kur celtnieki izkrauj caurules. Taču viņš turpina, laiku pa laikam uzsverot: «Šo noteikti piefiksējiet!»
Šķiet, kādam celtniekam izkrīt caurule no rokām un uzkrīt uz kājas. Atskan skaļas lamas. Pasniedzējs nesamulst: «Šo arī piefiksējiet – dzīvē noderēs!»

Diviem studentiem pirmdienā jādodas uz eksāmenu. Taču pēc vētraini pavadītas nedēļas nogales galva plīst pušu un ir skaidrs, ka nekāds eksāmens viņiem nav pa spēkam. Abi nolemj neiet.
Otrdienā dodas pie pasniedzēja ar izdomātu stāstu, ka nedēļas nogalē bijuši laukos, kur kādai vecai kundzei palīdzējuši uzrakt dārzu. Tur arī pavadījuši nakti, lai pirmdien agri no rīta brauktu uz pilsētu. Bet, ak vai, mašīnai pārsprāgusi riepa, un viņi nokavēja eksāmenu.
Pasniedzējs to noklausās un ļauj kārtot eksāmenu trešdienā. Kad abi studenti ierodas, pasniedzējs viņus nosēdina dažādās telpās, un pirmais eksāmena jautājums: «Kura riepa pārsprāga?»

«Kāpēc jums tik ļoti sasmērēta pase?»
«Tāpēc, ka to šķirsta visi, kuriem nav slinkums.»

Patiesībā sievietes nebaidās no pelēm! Tā ir vienkārši ļoti emocionāla reakcija, ieraugot kažokādu.

Veselības stāvoklis – no galvas zinu savas veselības apdrošināšanas polises numuru.

«Tēju? Kafiju?»
«Vai jums ir kaut kas stiprāks?»
«Lūdzu, rieksti!»

Iepazīšanās portālā nomainīju savu ģīmetni pret attēlu ar kaķīti – mans reitings sāka strauji kāpt augšup.

“Ryanair” samazinās maksu par nododamo bagāžu un palielinās tās pieļaujamo svaru

Tas paredzēts no 1.novembra

Īrijas zemo cenu aviokompānija “Ryanair” trešdien paziņoja, ka no 1.novembra samazinās maksu par nododamo bagāžu un vienlaikus palielinās šīs bagāžas pieļaujamo svaru, lai mudinātu pasažierus nodot savas somas un paātrinātu pasažieru reģistrēšanu.

Šāds lēmums pieņemts tāpēc, ka aizvien vairāk pasažieru izmanto “Ryanair” piedāvātās iespējas lidmašīnas kabīnē ienest divas somas un pakāpeniski pieaug pārvadāto pasažieru skaits. Šo apstākļu dēļ lidmašīnās nepietiek vietas visai rokas bagāžai, tādējādi izraisot lidojumu kavēšanos, ziņo LETA.

Lai mudinātu klientus nodot savas somas un samazinātu rokas bagāžas apjomu, “Ryanair” no 1.novembra nolēmusi ieviest bagāžas politikas izmaiņas, kas paredz nododamās somas pieļaujamo svaru palielināt no 15 kilogramiem līdz 20 kilogramiem visām somām.

Standarta nododamās bagāžas nodeva tiks samazināta no 35 eiro līdz 25 eiro par nododamās bagāžas vienību. “Ryanair” noteikusi, ka no 1.novembra tikai pasažieriem ar prioritātes biļeti tiks atļauts ienest lidmašīnā divas rokas somas.

Tikmēr visi pārējie pasažieri lidmašīnā varēs ienest tikai vienu, mazāko, rokas somu, bet viņu otra, lielākā, soma būs bez maksas jānodod personālam pie iekāpšanas, lai to saņemtu pēc nolaišanās galamērķī.

“Ryanair” veic reisus no Rīgas uz 13 galamērķiem.

 

Pārcērt viedtālruņa važas

Kā paglābt sevi no kārtējās iekrišanas interneta melnajā caurumā

Nesen stilīgajā amerikāņu žurnālā The New Yorker parādījās raksts ar nosaukumu Vai gribi pasēdēt uz manas gultas un paskatīties, kas ir tviterī?

Tik tālu nu esam nonākuši. Viedtālruņi ir varenāki ne tikai par avīzēm, par televīziju, par sarunām ar dzīviem cilvēkiem – alkas pēc ekrāna ir spēcīgākas par seksu.

Cilvēks, pārliecies pār telefonu, ir kļuvis par mūsu laiku definējošo tēlu. To redzam visur – mājās uz dīvāna, restorānos un ēdnīcās pie galda, lekcijās un semināros klausītāju rindās, lidmašīnās, teātros, sabiedriskajā transportā… Pirmais iPhone parādījās tikai pirms desmit gadiem, bet tas kopā ar saviem sāncenšiem jau ir iekarojis pasauli.

Taču mūsu strauji progresējošā atkarība no mobilajām saziņas ierīcēm nav kaut kāda nejauša dabas parādība, kura attīstās neatkarīgi no cilvēku apziņas un gribas. Viedtālruņu lietotņu radītāji iegulda lielus materiālos un cilvēkresursus cilvēku aizvien spēcīgākai pieķēdēšanai pie telefona, jo, tāpat kā cigarešu ražotājiem, no atkarības ir atkarīgi viņu ienākumi. Peļņa ir tieši saistīta ar laika daudzumu, kuru pavadām, skatoties viņu produktus, jo tas ļauj iekasēt lielāku naudu par reklāmām (vai arī pārdot informāciju par mūsu interesēm reklāmdevējiem).

Katra detaļa lietotņu dizainā tiek aprēķināta, lai palielinātu iespēju, ka to ilgāk izmantosim, un, būdami bieži vien saviem impulsiem un emocijām pakļautas būtnes, uz šiem āķīšiem parasti uzķeramies.

Depresīvie sociālie tīkli

«Nu un tad?» kāds prasīs. Elektroniskais piedāvājums informē un izklaidē – kas tur slikts? Tik vien, ka pārāk ilga sēdēšana telefonā padara cilvēkus nelaimīgus. Pitsburgas Universitātes Medicīnas fakultātes (ASV) 2016. gada pētījums atklājis izteiktu korelāciju starp depresiju un laiku, ko cilvēki vecumā no 19 līdz 32 gadiem pavada sociālajos medijos. Jo biežāk iekrītam interneta melnajā caurumā un attopamies, ka kārtējo reizi esam laiku izšķieduši nelietderīgi, jo vairāk skatāmies uz citu cilvēku tiešsaistē publicēto šķietami nebeidzamo prieka straumi, jo kļūstam nelaimīgāki. Virtuālajai pasaulei var būt pārāk reālas sekas.

Ko darīt? Kā atgūt kontroli pār savu laiku un, iespējams, padarīt sevi laimīgāku? Tristanam Harisam (Tristan Harris) ir atbilde. Viņš strādāja Google par «produktu filozofu» un pētīja, kā tehnoloģijas ietekmē cilvēku labsajūtu un uzvedību. Pēc trim gadiem šajā amatā Hariss uzņēmumu atstāja, lai dibinātu kustību Time Well Spent (Labi pavadīts laiks), kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem apzināties, kā modernās tehnoloģijas viņus ietekmē, un pakļaut šīs ierīces un programmas mūsu, nevis reklāmdevēju mērķiem un vēlmēm.

Plašāku informāciju par Harisa ieteikumiem var atrast viņa mājaslapā Timewellspent.io, taču šajā rakstā iezīmētas dažas no svarīgākajām atziņām.

Kā ar jebkuru atkarību, pirmais solis ir atzīt, ka ir problēma.

Otrais solis – sākt izprast, kā sociālo mediju magi ar mums manipulē. Daudzas no viņu metodēm sen bijušas pazīstamas kazino īpašniekiem un saldumu ražotājiem, taču tikai pēdējos gados kādam ir izdevies radīt ierīci, kas ne tikai efektīvi spēj raustīt cilvēku zemapziņas diedziņus, bet arī cauru diennakti atrodas rokas stiepiena attālumā.

Vajadzīga virtuāla diēta

Taču, ja ir sistēma, lai mūs ievilinātu lamatās, tikpat labi var radīt sistēmu, lai palīdzētu no slazda izvairīties. Kā stāsta Hariss, to pierādījis pats Google. Gan šokolādes ražotāji, gan lietotņu veidotāji savus produktus prot ietīt spilgti krāsainos sainīšos, kas spēcīgi iedarbojas uz cilvēku vēlmi tos patērēt. Saldumu gadījumā Google izdomāja veidu, kā šo impulsu ierobežot. Lielā interneta kompānija tradicionāli piedāvā saviem darbiniekiem visādus našķus par brīvu, taču tam bija nevēlamas blaknes – pārāk daudz tika ēsti neveselīgi produkti. Harisa komanda saprata, ka būtiska nozīmē darbinieku izvēlē ir iesaiņojumam. Piemēram, mazo krāsaino šokolādes gabaliņu M&M’s raibums daudziem bija pilnīgi neatvairāms, turklāt to vieglā pieejamība nozīmēja, ka cilvēki bez domāšanas ņēma konfektes riekšavām.

Lai palīdzētu darbiniekiem ēst mazāk saldumus, Google izmantoja savas zināšanas par cilvēku ietekmēšanu. M&M’s pārlika baltos, necaurspīdīgos māla podos, uz vāka bija uzraksts ar neitrāliem melniem burtiem. Savukārt augļi tika piedāvāti stikla traukos, kur tie bija viegli pieejami un redzami. Cilvēkiem, tāpat kā agrāk, bija iespējams ēst M&M’s, cik uziet, taču pēc iesaiņojuma maiņas to patēriņš septiņu nedēļu laikā Google Ņujorkas birojā samazinājās par 3,1 miljonu kaloriju jeb deviņiem iesaiņojumiem uz katru darbinieku.

Pagaidām būtu velti cerēt, ka Google, YouTube, Facebook vai Instagram pārkārtos savu spilgto iesaiņojumu, lai mazinātu kārdinājumu ap to snaikstīties. Tomēr ir dažādi veidi, kā paši varam krāsainās bonbongas uzlikt uz pietiekami augsta plaukta, lai pasargātu sevi no virtuālās pārēšanās. Piedāvājam dažus no ieteikumiem.

Pieci ieteikumi, kā atgūt kontroli pār savu laiku

Saņemiet ziņojumus tikai no cilvēkiem, nevis no mašīnām. Telefonos bieži no lietotnēm parādās paziņojumi, kuri tiek mehāniski ģenerēti, lai piesaistītu uzmanību. Izvēlnē Settings > Notifications vari atslēgt visus ziņojumus, izņemot tos, kas nāk no īstiem cilvēkiem caur tādām lietotnēm kā WhatsApp vai FB Messenger.

Tikai divi ekrāni. Pārāk bieži atveram telefonu, pārlapojam visas ielādētās lietotnes trijās, četrās vai vēl vairākās lappusēs, un tikai tad kaut ko savā telefonā darām, vai arī atkal to aizveram, neko neizdarījuši. Neatstājiet pārāk daudz košu, vilinošu lietotņu savu acu priekšā.

Pirmajā ekrānā atstājiet tikai darbarīkus. Bieži vien atveram lietotni bez lielas domāšanas tikai tāpēc, ka tā ir acu priekšā. Telefona pirmajā ekrānā jābūt darbarīkiem – kalendāram, kamerai, Waze vai Google Maps, Taxify. Visu citu lieciet otrajā lappusē, turklāt atsevišķas lietotnes noslēpiet mapītēs.

Izklaidi tikai caur meklētāju. Facebook, Twitter, Instagram – atver tikai caur meklētāju, nevis pieskaroties ikonai vai parunājot ar Siri. Lietotņu nosaukuma ierakstīšana prasa pavisam nelielu piepūli, kuras laikā vēl paspēsi uzdot jautājumu – vai tiešām man tas ir vajadzīgs?

Guļamistabā nē! Nopērc vecmodīgu modinātājpulksteni un telefonu pa nakti atstāj lādēties virtuvē. Tā sevi paglābsi no iegrimšanas feisbukā jau pirms izkāpšanas no gultas.

Pret lietotnēm ar lietotnēm. Freedom (Mac, Windows) – uz noteiktu laiku bloķē pieeju konkrētām mājaslapām vai lietotnēm.

Moment (iOS) – reģistrē, cik daudz laika esi pavadījis savā telefonā.

RescueTime (Mac, Windows) – reģistrē, cik daudz laika esi pavadījis dažādās lietotnēs vai mājaslapās.

Send + Archive (tikai Gmail) – iespējo send + archive opciju Gmail Settings izvēlnē un tavā e-pastā vairs nerēgosies vēstules, uz kurām jau esi atbildējis.

Valērijs Dzevaltovskis, Ludzas gids

Ja Eiropas kultūras mantojuma dienās šīs nedēļas nogalē Ludzas ielās ekskursijas priekšgalā redzēsit jaunu vīrieti spurainiem matiem un izteiksmīgām roku kustībām, tas ir Valērijs. Ludzas Novadpētniecības muzeja darbinieks saskaitījis, ka katru gadu savā pilsētā vada vismaz 150 ekskursiju latviešu, krievu un angļu valodā. «Un latgaliski,» viņš piebilst. Šovasar kādā grupā jaunāko klašu vecuma zēns no cita Latvijas novada pat speciāli lūdzis, lai gids runā latgaliski, jo viņam patīkot, kā skan.

Valērijs dzimis 1979. gadā Daugavpilī, Ludzā ieradies jau bērnībā, kad par viņu rūpes uzņēmusies vecmāmiņa. Viņam ir filoloģijas maģistra diploms. Muzejā, kur veic arī ekspozīcijas un izstāžu kuratora darbu, nokļuvis 2005. gadā, pirms tam iemēģinājis dažādus pienākumus vietējā avīzītē Ludzas Zeme

Gida gaitās gandarījums esot mirdzums cilvēku acīs, kad Valērijs muzejā vai nesen atjaunotajā Lielajā Ludzas sinagogā demonstrē unikālus priekšmetus, nāk klajā ar interesantiem atgadījumiem, mazāk zināmiem faktiem vai nedzirdētiem nostāstiem.

Piemēram? 1399. gadā, ceļot Livonijas ordeņa pili, kuras drupas ir zīmīgs akcents mūsdienu Ludzas sejā, kaļķu javu stiprināja ar olbaltumu. Kāds vietējais zemnieks, no kungiem saņemdams uzdevumu savākt vezumu olu, nevarējis izdomāt, kā dārgo kravu atvest. Labu gribēdams, viņš olas izvārījis.

Vai – kad lielā 1938. gada 11. jūnija ugunsgrēka liesmas sasniegušas Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas tolaik bijusi no koka, priesteris tikko beidzis svēto misi. Cenzdamies saglabāt mieru, lūdzis draudzi evakuēties un glābt dievnama vērtības. Tomēr cilvēku vidū atradušies daži vēl mierīgāki ļaudis, kas atsacījušies kustēt no vietas: «Mēs laikam esam par daudz grēkojuši, Dievs acīmredzot ir vēlējies, lai paliekam baznīcā.»

Ludza ir senākā Latvijas pilsēta, taču lielākā daļa vēsturisko namu gājuši bojā minētajā ugunsgrēkā, Valērijam lielākā pilsētas bagātība liekas nevis arhitektūra – vācu pilsdrupas vai pēc ugunsgrēka atjaunotā staltā katoļu baznīca -, bet daba, piecu ezeru ielenktās pilsētas brīvā gaisotne. «Ludzā nejūtos kā viens no diviem miljoniem, bet kā viens, kā vērtība.»

Savu darbu viņš gribētu turpināt līdz sirmam vecumam. «Centīšos būt interesants tūristiem. Nav tik svarīgi tad, kad knapi kustēšos, iet pa priekšu pirmklasniekiem. Galvenais – darīt visu, lai viņi domātu: tas ir baigi jukušais večuks, bet viņā ir interesanti klausīties.»

Uzburta vieta

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās devās radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Šajā telpā man vairs nebūtu jāpārdodas, un visjaukākās lietas es dabūtu par velti. Visi kredīti būtu nomaksāti, un aiz sienas nebūtu ne rūpju, ne gaidu, ne pienākumu. (..) Es būtu tīri personiska būtne, man nepiederētu plaši īpašumi, tikai pašam sava uzburta vieta, – tā pirms 12 gadiem esejā Uzburtā vieta rakstīja sociologs, LU profesors Tālis Tisenkopfs. Tolaik Tāļa un viņa sievas Adas sirds piederēja Kalnmuižai pie Abavas, viņi to bija noskatījuši pirkšanai, taču izsolē zaudēja, un vietā nopirka netālo Vilksalas muižas kungu māju, ko pirms tam bija atzinuši par nepietiekami glītu. 

Šovasar, kad viesojos apbrīnojami glīti atjaunotajā Vilksalā, pēc pusdienām Ada lasa priekšā Uzburto vietu. Ēdamistabas krāsnī sprakšķ malka, fonā miegaini ņurd radio, un Tāļa savulaik par pavisam citu vietu rakstītais šeit izklausās pravietiski: «Varbūt šī vieta iegūs raksturu pēc daudziem gadiem, kad varēs teikt tas viss no vectēva, atjaunotas flīzes, ar rūpību no jauna izgatavoti slēģi, paneļi logu ailēs. Mazbērna roka pieskarsies krēsla atzveltnei, un viņš nezinās, ka tas kādreiz te nav stāvējis. Nekad neiekļūt straumē lūk, viss dzīves noslēpums.»

Vilksalā tiešām ir gan atjaunotas flīzes, gan no jauna izgatavoti slēģi un paneļi. Un abi ar Adu viņi kopš tā laika tiešām kļuvuši par vecvecākiem, jau pieciem mazbērniem, ko dāvājušas meitas Lotte un Paula. Runājot ar Tāli, es arī saprotu, ko viņš bija domājis ar neiekļūšanu straumē. 

Nākotnei, nevis pagātnei

Tisenkopfi ir vienīgie no šajā Ir rakstu sērijā apciemotajiem muižu saimniekiem, kurus diezko neinteresē vietas vēsture. Tālis sev raksturīgā mierīgā bezierunu tonī tā arī paskaidro: «Mani neinteresē citu cilvēku pagātne. Drīzāk paša nākotne.»

Tas nenozīmē, ka pret veco ēku, ko viņi par lētu naudu treknajos gados nopirka, Tisenkopfi būtu izturējušies nevērīgi. Kaut to neaizsargā arhitektūras pieminekļa statuss, rūpīgi atjaunots viss, ko varēja, un ar mīlestību likts klāt jaunais, lai ar veco saskanētu. Taču tas darīts bez lieka pagātnes sentimenta un glābēju misijas sajūtas, vairāk domājot par laimīgajām bērnībām un vecumdienām, kas te vēl būs, nevis ir bijušas. 

Uzburtajā vietā Tālis provokatīvi apcer vietas pagātnes attiecības ar jaunienācējiem un nebaidās smeldzīgi ironiski sev piedēvēt pagātnes iznīcinātāja, nevis atjaunotāja lomu.  «Kas gan vietu aizdara ciet? Kas ir tas spēks? Pa zaļiem laukiem un grantētu ceļu mēs braucām tovasar, un tad pāri laukam dīķa otrā pusē iznira balta siena ar tumši brūnu dakstiņu jumtu virs tās. Mēs iegājām vēsajā zālē ar parketu un kamīnu. (..) Brīvi pieejama ir tikai izbijusi bagātība, tā, kas atsegusi sevi ar tukšām logu ailēm, līdz kājām atgrūstām durvīm, nobrukušām trepēm, velvēm, kas turas uz caurumiem, terasi, no kuras atlikusi vairs tikai vieta. Vēl viens šedevrs iet zudumā, kad no pagraba uzvējo auksta dvaša un virs galvas caurvējā nočīkst durvis. (..) Vēl tikai vietas gars pretojas pilnības sasniegšanai un žēlojas par likteni. Varbūt viņš aicina mūs pabeigt šo vietu? Tuvoties, iejusties, uzdrošināties un palikt? To varētu darīt. Te visu varētu sākt no jauna. 

(..) No šā brīža sākas vietas aizvēršanās. (..) Vietas gars neatbild uz jautājumiem. (..)Aizvēršanās ir tava atsaucība risks rīkoties ar to, kas tev nepieder un nekad nav piederējis, trīsas nākotnes priekšā, kas beigsies ar nožēlojamu vietas piepildīšanu ar sevi. Tagad es zinu, kāpēc viss spožums iznīkst, – tāpēc, ka tas tiek piesavināts, tam uzrodas gādīgs saimnieks.»

Kā lidojošs Vīnes krēsls

Par Vilksalas gādīgiem saimniekiem Tisenkopfi kļuva 2005. gadā, pēc tam, kad citi «gādīgie» to bija nodzīvojuši līdz pēdējam kliņķim. Tik līdzīgi un sirdi plosoši ir visu Latvijas muižu pēdējās simtgades likteņstāsti… Arī te neiztika bez komunālajiem dzīvokļiem, kolhoznieku pašdarbības pulciņiem un tam sekojošās pilnīgās pamestības. 

Jaunu dzīvību 150 gadus vecajās sienās Tisenkopfi sāka pūst pamazām, un pirmo nakti savā lauku mājā pārlaida tikai astoņus gadus pēc iegādes. Un tikai šovasar ierīkoja ūdensvadu no vecās muižas akas. Izrādot vannasistabu, Tālis kā aušīgs puika bez iemesla nolaiž podā ūdeni tāds prieks, ka beidzot to var izdarīt. 

Kaut par galveno atjaunošanas darbu personāžu tiek titulēts Tukuma meistars Juris Kloppe, daudz te izdomāts un paveikts pašu saimnieku spēkiem. Tālis aizrautīgi rāda svaigo, divu toņu zaļos kvadrātos krāsoto virtuves grīdu pats bez pieredzes viņš pratis kvadrātu malas salaist kopā filigrānā precizitātē. Adas lepnums ir sienu krāsojumi, katrā telpā atšķirīgi. Dekoratīvo joslu musturi aizgūti no mājas veco krāšņu podiņu rakstiem un noskatīti Tartu muzejā. Arī liela daļa antikvāro mēbeļu pirkta Igaunijā.

Ar Igauniju Adu saista sens ģimenes sentiments. Viņas vācbaltu-igauņu izcelsmes vecvectēvs dzimis Tartu, vēlāk pārcēlies uz Pēterburgu, un Latvijā ģimene nokļuvusi, tikai pateicoties Adas tēvam Kirilam, kad viņš, jauns padomju riteņbraucējs, sacensību laikā Rīgā noskatīja latviešu meiteni Lidiju, vēlāko Adas mammu. Nupat Ada pabeigusi grāmatu par savu dzimtu Tartu. Pēterburga. Rīga. To rakstot, daudz laika pavadīts Tartu arhīvā, un pie viena paķemmētas krāmu bodes. 

Pat to Tālis ir asprātīgi pareģojis savā esejā: «Mēbeles mēs meklētu antikvariātos. Mēs ilgi staigātu pa tiem un neko nevarētu atrast. Antikvariāta turētāja censtos mums izdabāt un izklaušinātu: «Kādas mēbeles, madam, jūs vēlētos? Ampīru? Rokoko? Bīdermeijeru? Ar grebumiem?» Nē, nē, to ne! Bet kāds tad ir jūsu stils? viņa kļūtu nepacietīga. Iedomājieties parketu, un Vīnes krēsls lido pa to, mēs izsviestu uz priekšu roku.»

Tiešām, mājas vēl topošais, nepieblīvētais iekārtojums atgādina tādu mākslinieciskā vieglumā gaisā pasviestu krēslu, un, tikai ieskatoties, saproti, ka patiesībā viss ir rūpīgi pārdomāts. Prasu, vai Ada ir māksliniece. «Ir, ir,» apstiprina Tālis. Bet nē, viņš tikai kacinās. Ada ir vācu valodas skolotāja. 

Jaunie muižnieki utopija

No agrākās muižas varenības līdzās kungu mājai vēl palikusi pārvaldnieka māja un ratnīca, tajās dzīvo divi citi kaimiņi, vietējie. Vai tas nozīmē sirsnīgu kaimiņu būšanu? «Mēs neuzmācamies,» ar vieglu smaidu nosaka rīdzinieks Tisenkopfs.

To atceroties, pie sevis nosmaidu arī es, kad vēlāk pārlasu kādu pasenu Tāļa interviju Satori. «Sabiedrība ir sastingušas attiecības, no kurām izņemta tuvība,» viņš definē. Skarbi. Un cik trāpīgi tas atbilst paša Tāļa definētajām attiecībām ar vietas pagātni nekādas tuvības! Viņš uz vietu skatās no sava personiskā, nevis kultūrvēsturiskā (tātad sabiedriski nozīmīgā) skatpunkta. 

Nesen ar kādu somu kolēģi strādājuši pie zinātniska darba Personiska vieta. Veidošanas un pārveidošanas izaicinājumi. Tieši Vilksalas pieredzes dēļ darba secinājumi bijuši ļoti personiski. «Mans galvenais izaicinājums šis projekts ir pabeigts. Ko tālāk? Pārvākties vai ne?» Kaut plāni nav pilnīgi skaidri, Tisenkopfi neizslēdz, ka varētu te dzīvot pastāvīgi. «Pienākums liek te dzīvot tik daudz izdarīts!» 

Somu kolēģes piezīmēs bijis vēl viens izaicinājums kā attiekties pret vietu, ja tā ir mantota vai aizgūta. «Mums tas atkrīt, mums šāda vieta var būt tikai aizgūta. Mēs pret vietu esam brīvi.»

Tādi mēs, brīvas darba tautas pēcteči, esam attiecībās ar visām vecajām muižām. Neviena nav mantota, visas ir aizgūtas. Protams, muižu šodienas saimnieki nav nekādi «jaunie muižnieki» koķetēt ar tādu apzīmējumu ir tas pats, kas Rīgu saukt par mazo Parīzi.

Dzīvojamās muižas ir jauns fenomens Latvijas kultūrtelpā. Tās ir lauku mājas, ko drusku gaisā parauti cilvēki iekārto atšķirīgi no tā jēdziena «lauki», kas mums palicis iekodēts kopš bērnības bez izdilušas virtuves vaskadrānas, gulēšanas siena šķūnī un rudens cūku bērēm. Dzīvošana dižciltīgas vēstures apdvestā vidē uzliek citus estētiskos standartus. Un, man šķiet, arī tādu kā kolektīvās vainas sajūtu par šīs vides izvarošanu pēdējā gadsimtā. Pagātnē dzīvot nav iespējams, tikai uzburtā sapņu vietā uz pagātnes drupām.

Infografika: Latvijas eiroparlamentāriešu pārskats par trešo darba gadu

Latvijas eiroparlamentārieši atskaitās par paveikto EP komitejās

Latvijas eiroparlamentārieši sniedz pārskatu par paveikto Eiropas Parlamenta (EP) komitejās šī (8.) sasaukuma trešā gada laikā. 

Deputāti norādījuši, ko viņu padarītais dos Latvijai. EP deputāte Iveta Grigule informāciju nesniedza.

Likumdošanas process ES: Eiropas Parlaments un ES Padome (dalībvalstis), kuras darbu 2015. gada pirmajā pusē vadīja Latvija, kopīgi pieņem ES likumus daudzās jomās. Šie likumi pēc tam ir pamats ES valstu nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Latvijā līdz pat 80% likumu balstīti uz ES lēmumiem. Lai arī Eiropas Komisija ir vienīgā Eiropas likumu iniciatore, EP var norādīt, kādi tiesību akti būtu vēlami, un prasīt EK, lai tā sagatavo likumdošanas priekšlikumus.


Avots: Latvijas eiroparlamentāriešu sniegtā informācija