Gadi ārzemēs 36

Latvijas pļava ar kumelītēm un margrietiņām. Foto: Edijs Pālens, LETA
Print Friendly, PDF & Email

Ilgs laiks ārpus Latvijas mudina vairāk vērtēt

Tie lasītāji, kas sekojuši līdzi maniem pārdomu rakstiem šajā tīmekļa vietnē un arī citviet, būs  pamanījuši un nereti arī komentāros pie rakstiem ir norādījuši uz manu atrašanos ārpus Latvijas. Tā kā sešu gadu laikā, kopš rakstu šajā vietnē, esmu ar dažu labu lasītāju un komentētāju neklātienē gluži vai sadraudzējusies interesanto viedokļu un piebilžu dēļ, tad uzskatu par savu pienākumu pavēstīt jums, ka esmu atgriezusies uz dzīvi Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes.

Pēdējo divdesmit divu gadu laikā mana dzīvesbiedra darba dēļ ārpus valsts esam pavadījuši astoņpadsmit gadus – pirmajā piegājienā desmit gadu laikā dzīvojām un strādājām trīs dažādās valstīs, pēc tam četrus gadus pavadījām Latvijā, un pēdējos astoņus atkal mitām divās dažādās valstīs.

Tā kā visus šos gadus esam strādājuši Latvijas labā, arī būdami ārzemēs, mans stāsts ir citāds nekā tiem, kas uz citām zemēm pārcēlušies, lai tur apmestos uz pastāvīgu dzīvi un pilnībā iekļautos vietējā sabiedrībā. 

Laiks pārdomām


Manas dzīves ārzemēs pavadīto gadu laikā ir piedzīvoti daudzi Latvijai ļoti būtiski mirkļi – pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai, izšķirošas vēlēšanas un tautas nobalsošanas. Lai arī, piemēram, NATO gadījumā man kā žurnālistei bija vēsturiska iespēja savām acīm noraudzīties, kā tā laika valdības vadītājs Indulis Emsis 2004.gadā Vašingtonā iesniedza Ziemeļatlantijas līguma ratifikācijas rakstu ASV valsts sekretāram Kolinam Pauelam, no tā brīža Latvijai kļūstot par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, katrā šādā reizē un katrā 18.novembrī, ko pavadīju ārpus Latvijas, man bija tomēr jānožēlo, ka neatrodos Latvijā starp savējiem. Tāpēc, ka 18.novembra svinībām un citām Latvijai būtiskām dienām un gadadienām ir nozīme tikai tad, ja latviešu izlolotā un izcīnītā valsts ar mūsu tautas vārdu pastāv “zaļā zemē pie baltas jūras” un mēs tajā paši dzīvojam. 

Iespējams, ka tieši ilgstošā uzturēšanās ārzemēs un it īpaši pēdējie astoņi gadi, kad neesmu bijusi algots darbinieks nevienā uzņēmumā un savus rakstus esmu rakstījusi pēc pašas brīvas izvēles, ir bijis iemesls, kādēļ esmu īpaši pievērsusies Latvijas vēstures, valstiskuma un latvietības jautājumiem. Varbūt tā ir bijusi sava veida psihoterapija laikā, kad īsti nevari būt vēsturisku notikumu virpulī. Notikumu, kuri vistiešāk uz tevi attiecas, tevi visdziļāk sāpina un visvairāk iepriecina. 

Taču atrašanās ārzemēs un vērošana no malas ir bijusi arī liela svētība, jo tieši tādēļ ir sanācis vairāk iedziļināties pašas sajūtās un pieredzē, lai sakārtotu savas domas par to, no kurienes nāku, kam piederu un kādi ir mani pienākumi pret savu tautu un valsti. Savas pārdomas esmu centusies savirknēt rakstos un nodot jūsu, lasītāju, vērtējumam. Taču ne jau tādēļ, lai pavēstītu savu vienīgo un pareizo viedokli, bet gan tādēļ, lai dalītos ar savām domām un veicinātu jūs vērtēt savu pieredzi un pašiem izdarīt secinājumus. 

Man jāsaka, ka no lasītāju komentāriem pie maniem rakstiem, kurus visus esmu tiešām izlasījusi,  patiesībā lielāko gandarījumu sniedz nevis tie, kas uzslavē vai pasaka paldies, lai gan arī šādi vārdi  ļoti spēcina, bet gan tie, kur es redzu cilvēku pašu domas, kas sākušas rosīties manu ideju iespaidā. Tad es es redzu, ka mans darbs un vientuļās pārdomu stundas nav bijušas veltas, jo ieliktā enerģija turpina rosīties citu cilvēku domās un, iespējams, pat arī rīcībā. Turklāt nav pat būtiski, vai cilvēki piekrīt manām domām, papildina tās vai iebilst tām, pats galvenais, ka notiek domāšana un vērtēšana. Un tas mani no sirds priecē. 

Izdomāt sevi


Jo tieši domāšana jau ir bijusi pamatā tam, kā cilvēce laika gaitā ir attīstījusi sabiedrības pastāvēšanas veidus un turpina attīstīt. Nenoliedzami, ka kaut kādas lietas notiek instinktīvi un dziņu iespaidā, tomēr jebkas, kas atrodas ārpus katra cilvēka garīgā un fiziskā ķermeņa, mums liek domāt par to, kas ir tas, kas atrodas ārpus mums un kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējo vidi un sabiedrību. Tas sākas ar otru cilvēku mums blakus, turpinās ar ģimeni, kopienu, tautu un plašāku pasaules sabiedrību, un, ja labpatīk, var turpināt lauzīt galvu arī par to, kas atrodas ārpus mūsu galaktikas vai Visuma robežām. 

Tieši tāpat arī katra tauta un valsts ir lielā mērā izdomāta lieta, no tā nebūtu jākautrējas un par to arī nebūtu jāķengājas kā par kaut ko mākslīgi veidotu. Pat ja saimnieciska nepieciešamība sadarboties savā starpā izriet no fiziskas izdzīvošanas instinkta, tad kopēja tautas kultūrtelpas apziņa nāk no mūsu prāta un domāšanas. Jā, pirms dibināt savu valsti, mums tā bija vispirms jāizdomā, tāpat kā atjaunojot to pēc piecdesmit padomju verdzības gadiem. Un kā tauta mēs to darījām par spīti nebrīves apstākļiem – gan Krievijas cara impērijā, gan totalitārajā PSRS tautu cietumā. 

Tādēļ arī neredzu nevienu iemeslu, kāpēc mums tagad būtu jāaptur savs domāšanas par tautu un valsti darbs un jāpievēršas tikai taustāmu labumu un materiālas labklājības vairošanai, kā nereti plašsaziņas telpā tiekam uz to mudināti. Vai domāšana, vērtēšana un savas cilvēciskās būtības apzināšanās brīvības apstākļos ir mazāk nozīmīga nekā piespiedu nebrīvē? Tautu un valsti ir jāturpina “izdomāt” katru dienu, ja vēlamies, lai tā pastāv un lai mēs varam justies labi un piederīgi šai pasaulei. 

Dzīve un darbs piecās dažādās valstīs man ir savā ziņā izkristalizējis viedokli par to, ka, nenoliedzami, cilvēku ķermeniskās izdzīvošanas vajadzības ir visiem vienādas, pat ja iespējas nav vienādas. Arī veidi, kā šīs vajadzības tiek katrā zemē risinātas sabiedrības pārvaldes jeb politikas līmenī ir vairāk vai mazāk līdzīgi visā pasaulē un politisko, ekonomisko teoriju grāmatās aprakstīti.

Tomēr katras tautas un valsts īpašie kultūrvēsturiskie apstākļi uzliek savu zīmogu un ievirza attīstību katrai valstij īpašā gultnē. Tāpēc, manuprāt, nevienas valsts modelis vai sasniegtais līmenis nav tieši atkārtojams citā valstī vai sabiedrībā, un patiesībā tieši šīs nianses padara pasauli daudzveidīgāku un arī savstarpēji iecietīgāku, gan ar noteikumu, ka tautu izvēle ir bijusi brīva. 

Vienoti daudzveidībā


Iespējams, te arī slēpjas iemesls, kādēļ pilnīga sabiedrības saliedētība nav iespējama un diez vai jebkad būs iespējama kādā valstī, jo dažādas etniskās un reliģiskās grupas nes sevī  katra savu īpašo kultūrvēsturisko pieredzi, no kuras tās nedz jebkad spēs, nedz tām vajadzētu atteikties. Tas nenozīmē dzīvošanu mūžīgā spriedzē, bet drīzāk gan abpusēji iecietīgu un apzināti mierīgu līdzāspastāvēšanu vēsturiski neizbēgamajos apstākļos. Katrā ziņā, ja man būtu bijis jāpaliek uz dzīvi kādā no tām valstīm, kurās esmu pabijusi ilgāku laiku, tad visu atlikušo mūžu es arī visticamāk dzīvotu iekšēji sašķeltu dzīvi, pat ja ārēji tā atbilstu esošās sabiedrības ieradumiem un dzīves veidam. 

Es atceros dienu, kad Dānijā ar satelīttelevīzijas starpniecību vēroju atvadīšanos no Imanta Ziedoņa Latvijā, kur diemžēl nevarēju piedalīties. Es zināju, ka mani vecāki laukos sēž pie televizora katrs ar savu I.Ziedoņa dzejas krājumu rokās, jo tāds aicinājums bija izskanējis. Es redzēju savu māsu noliekam ziedus pie I.Ziedoņa Doma baznīcā, un es domāju par to, ka mans vārds – Sanita – pēc manas mammas stāstītā man ir dots tādēļ, ka I.Ziedonis esot aicinājis Dziesmusvētku simtgades gadā dzimušiem bērniem dot vārdus, kam ir saistība ar dziedāšanu. Sanita tad būtu nākusi no bites dziesmas – sanēšanas. 

Vēl es atcerējos, kā, mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā pirmajā kursā 1992.gadā mēs, pulciņš studentu, kopā ar rektoru Pēteri Laķi un prorektoru Jāni Siliņu tumšā janvāra pēcpusdienā ar vilcienu braucām uz Latvijas Kultūras fonda mītni Jūrmalā, lai tiktos ar fonda vadītāju I.Ziedoni. Man līdzi bija grūtajos pārmaiņu laikos iznākusī grāmatiņa “Mūžības temperaments”, kurā I.Ziedonis ierakstīja veltījumu, un kura tagad ir stipri pārvērtusies sliktas kvalitātes papīra un vāku materiāla dēļ. 

Taču man visvairāk atmiņā iespiedies gan tas, cik gādīgi lielais dzejnieks un domātājs I.Ziedonis rūpējās, lai nosalušie studenti tiek pie siltas tējas, gan tas, ka viņam pie uzvalka biksēm un ādas  kurpēm kājas bija ieautas svītrainās ar roku adītās vilnas zeķēs. Re, kā var savienot veco un jauno, praktisko un skaisto, vienkāršo un eleganto, tādu mācību no I.Ziedoņa paņēmu visam mūžam. 

Gadu desmitus vēlāk dzejnieka bēru dienas pēcpusdienā man bija jādodas pēc savas meitas uz starptautisko skolu, un tad man ienāca prātā, ko gan es teiktu citu bērnu mammām no dažādām zemēm, ja man pajautātu, kā es pavadīju šo dienu. Diezin vai es varētu viņām saprotami izstāstīt, kas mums, latviešiem, bija I.Ziedonis un kādēļ vēl mūsdienu pasaulē dzejniekam un domātājam var būt tāda nozīme. 

Ar to es negribu teikt, ka mēs, latvieši, esam izredzēta tauta, bet to, ka mēs esam īpaši un ar savu pieredzi līdz galam saprotami tikai paši sev. Tieši tāpat kā krievi, igauņi, amerikāņi, dāņi un zviedri jeb tautas, kuras klātienē vairāk pavērot man ir sanācis manos ārzemēs pavadītajos gados. Atskatoties uz savu dzīvi, mēs neviens nevaram pateikt, kā būtu bijis, ja būtu bijušas citādākas iespējas. Taču man liekas, ka astoņpadsmit ārpus Latvijas pavadītie gadi ir ievērojami padziļinājuši manu latvietības izjūtu un stiprinājuši manu tautisko pašapziņu, jo tieši saskarē ar citu tautu patību esmu sapratusi, cik īpaša ir katra tauta neatkarīgi no tās lieluma un valstiskuma ilguma. Tikai vajag gribēt savai tautai piederēt un par savu valsti domāt. 

Autore ir brīvžurnāliste

 

Komentāri (36)

Absints 30.08.2017. 16.40

Dzimtene ir tur kur pavadīta bērnība un skolas gadi. Tāpēc latviešu emigrantu bērniem dzimtene ir Īrija, Džersija, Zviedrija un nekad vairs nebūs Latvija. Un otrādi – emigrantiem Dzimtene paliks Latvija, lai cik labi tie tur nebūtu iejutušies.

To ko saka Sanita, būtībā to apstiprina. Dzimusi un skolas gadus viņa faktiski ir pavadījusi Latvijā.

Otrs, kas pavīd starp rindām- dziļa integrācija faktiski nav iespējama.

Tas ir tas, ko sakau – multikulturālisma un integrācijas jēdzieni ir izgāzušies. Ja kādam vajag pierādījumus, lai paskatās uz Latviju. Padomijas ekonomiskie bēgļi integrējas jau 30-50-70 gadus, un nekā. Daži pat valodu nemāk. Pie kam tauta var būt minoritāte tikai globāli. Amerikāni vai krievi nevar būt minoritāte nekur…

Tāpēc būtu jāmaina doktrīna. Integrācijas un multikulturālisma vietā jāpāriet uz asimilāciju un monokulturālismu… Vai latviešu meitene, kas ieprecējusies arābos, integrējas? Nē, viņa asimilējas un valkā parandžu. Kāpēc mums ir jādomā savādāk?

Bet vispār man prieks, ka Sanita ir atpakaļ. Cerams viņas stilu nenomāks “naudas atpelnīšana” darba devējam.

+9
-4
Atbildēt

14

    basta > 30.08.2017. 20.27

    to dzeris49

    Nedirs nu, organisms ar īpaši īpašām vajadzībām, sifilitiķi un E. coli perēkli! Tas biji tu, kuram bija laimes pilnas bikses, kas Putina kuce, Zatļers, ar savu, čekas savākto, spitālīgo varzu kopā ar SC taisīja fašistisko – neostaļinisko valsts apvērsumu.

    +2
    -8
    Atbildēt

    0

    Ēriks > 30.08.2017. 20.36

    dzeri,tu lasīji,ko Ķīps uzrakstīja?

    ”Dzimtene ir tur kur pavadīta bērnība un skolas gadi. Tāpēc latviešu emigrantu bērniem dzimtene ir Īrija, Džersija, Zviedrija un nekad vairs nebūs Latvija. Un otrādi – emigrantiem Dzimtene paliks Latvija, lai cik labi tie tur nebūtu iejutušies”.

    Es piekrītu,tu nē?

    +3
    -8
    Atbildēt

    0

    Ēriks > 30.08.2017. 18.20

    Jāā,arī Streips nekādīgi nespēj pie mums integrēties.

    +3
    -8
    Atbildēt

    0

    edge_indran > 30.08.2017. 23.37

    ———-rinķī apkārt:”… līdz Baigajam gadam tautas vēsturiskajā atmiņā vācieši bija tie sliktie zēni :)”

    =======================================================================================

    Ar nacistu propagandas klišejām neizdosies 2.Pasaules kara noziegumus nodot aizmirstībai.

    “Rumbulas mežā ebreju slepkavošanas akcijas nacistu režīms organizēja 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Nogalināja 25 000 Latvijas ebreju un aptuveni tūkstoš no Vācijas atvestu ebreju.”

    http://www.la.lv/wp-content/uploads/2016/11/LET_17733614-664×443.jpg

    http://nra.lv/latvija/riga/193055-slaktins-rumbula-neaizmirst-par-cilvecibu.htm

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > 30.08.2017. 21.45

    Tas viss ir nosacīti. Kur katram apziņā ir dzimtene, tas mazāk ir atkarīgs no dzimšanas vietas, bet no ģimenes, kurā šis bērns ir piedzimis. Piemērus var sameklēt gan latviešu, gan sīriešu un marokāņu migrantu attieksmē pret dzīvi un tās vērtībām 🙂

    Konkrētāks piemērs – mani mazdēli, kuri ir dzimuši jauktā ģimenē. Abi vienādi labi runā un raksta gan latviski, gan vāciski. Latvijā pavada vasaras un šo brīvdienu laikā ir izbraukājuši lielāko daļu pilskalnu, uc vēsturisku vietu, ar attiecīgu skaidrojumu par nelietīgajiem vācu krustnešiem, protams :))) Okupācijas muzejam viņi ir par mazu, bet, kas ir piespiedu rusifikācija, to viņi zin. To es viņu bērnu valodā izstāstīju 🙂

    Domāju, ka maniem mazdēliem ir divas pilnvērtīgas dzimtenes Latvija un Vācija, jeb otrādi 🙂

    +6
    -7
    Atbildēt

    0

    edge_indran > 30.08.2017. 23.30

    ————

    Bučo kaut priekšā, kaut zemāk – tik un tā “glābējus” neatmazgāt!

    https://www.youtube.com/watch?v=_UwqyfXZYiM

    “Latvju zeme vaļā stāv / Tā kā dzīsla pušu rauta, / Iztek asins, iztek spēks,

    Latvju zeme vaļā stāv, / Vēji staigā iekšā, arā, / Izplēš sēklu, izrauj saknes,

    Latvju zeme vaļā stāv. / Krusta ceļiem pienaglota, / Krusta vējiem caurvējota.”

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > 30.08.2017. 22.00

    Domā pats 🙂 Puikas ir piedzimuši ģimenē, kurā abi vecāki labi runā gan vāciski, gan latviski. Ģimenes ikdienā abas valodas ir līdzvērtīgas. Tāpat kā attieksme pret Vāciju un Latviju kā valstīm. Manprāt viņu galvās Vācija un Latvija ir viens vesesl, ar to atšķirību, ka Vācijā ir jāmācās, bet Latvijā var baudīt brīvdienas 🙂

    +6
    -7
    Atbildēt

    0

    kolpants > 02.09.2017. 00.10

    tā ir patiesība, ka līdz Baigajam gadam tautas vēsturiskajā atmiņā vācieši bija tie sliktie zēni 🙂

    Угу, а после 1941 стали хорошими-ну теперь и понятно, они же неправильных …

    Да и латышам приятнее при немцах было видеть надпись на дверях “латышам не входить”, что при русских без таких надписей.

    Да, дети это явно поняли и летом в Латвии явно чувствуют себя правильными хозяевами.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > 30.08.2017. 23.07

    Ra-krustnešiem mums rokas un kājas jābučo. Viņi mūs paglāba no krieviņiem 700 gadu garumā. Pateicoties vācu augstprātībai -netikām arī pārvācoti….

    Un tad tās vācu muižas Latvijā -bijušās godības paliekas….

    Mīlu skatīties Purva bridēju…
    Salīdzinu,kā muižkungus un vagarus parādīja Upītis,kā Blaumanis un kā Baltijas gredzena autors.

    Jūtos izredzētā pateicoties tieši zviedru un vācu kultūras ietekmei.

    Es to uzsvēru skolā un stāstu visiem tagad ,jo īpaši par Vāgneru,par Palmi,par Gustavu un Kārli,par Napoloeonu.

    Krievi jau te nāca tikai postot un laupot.

    Kuldīgā uzcēla pareizticīgo baznīcu,kaut gan neviens pateizticīgais tur nebija un ari tagad tur ir ministūra draudze

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Absints > 30.08.2017. 21.48

    domājat vai zinat?

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > 30.08.2017. 23.49

    Sloktie gan -Bībeles tulkošanu,skolu un baznīcu celšanu finansēja zviedru karalis.
    Bet būsi taču ko dzirdējis par kārkluvāciešiem. Par mūsu inteligenci Blaumanis,Rainis un gleznotāji arī -visi veldzējās un kļuva lieli caur vācu kultūru.

    Uzsveru -kultūru.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    Anonīms > 30.08.2017. 23.51

    Dzimtene ir tur,kur esi dzimis. Tas ir cieti.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > 30.08.2017. 20.15

    Pie kā pie jums Streips nespēj integrēties – pie jums, NA un SC aizvēsturiskajiem dinozauriem?

    Tā tikai vēl trūka, ka Streips kļūtu kaut kas līdzīgs tam jūsu elektorātam.

    Latvijā viņš ir lieliski integrējies, ir viens no vadošajiem un populārākajiem žurnalistiem, vada raidījumus, utt.

    Un ko tu, Ērik, esi savā dzīvē panācis – tik vien vari, ka sēdēt savās sūdu attīrīšanas iekārtā, un atmazgāt Lembergu, NA un SC savos komentāros?

    Tad kurš ir,un kurš nav integrējies – homofobs Ēriks, kopā ar savu draudziņu Bastu, utt., vai Streips, kura līmeni tu nekad nesasniegsi?

    +8
    -5
    Atbildēt

    0

    rinķī apkārt > 30.08.2017. 23.26

    Skaisle, piekrītu par vāciešiem, kuri mūs paglāba no krieviem un pārkrievošanas, taču arī tā ir patiesība, ka līdz Baigajam gadam tautas vēsturiskajā atmiņā vācieši bija tie sliktie zēni 🙂

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

Anonīms 31.08.2017. 00.10

Vācu prese raksta,ka Baltija dreb bailēs,ka Krievoja ari tagad izstrādās Ukrainas scenāriju-aizbildinoties ar mācībām -savilks karaspēku Baltkrievijā un kad novērotāji aizbrauks -iebruks….

Kāda ir Latvijas gatavība aizstāvēties? Neticu ne lembergam ,ne saeimai. Abi pārdosies aci nepamirkšķinot….kā ar tautu?

+3
-2
Atbildēt

4

    Ēriks > Anonīms 31.08.2017. 13.30

    viļum,ko muldi,Lembergs uz katra stūra lielās,ka viņš balsojis par iestāšanos NATO un ES.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    fretka > Anonīms 31.08.2017. 12.32

    Krievu kārkluvācietei skaislei vajadzētu mazāk dzert, tad poļi aiz katra stūra nerādītos 🙂

    +3
    -4
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Anonīms 31.08.2017. 09.25

    Nezinu nezinu. Fretka kā jau polis lielīgs – cik tik labi tagad Polijā…nevajag ne tiesiskumu,ne taisnīgumu,ne tautas varu…

    Bet tie taču bija tautu tēvi – Ulmanis,Smetona,Pilsudskis,kuri savas tautas nespēja nosargāt.

    Tagad veidojas līdzīga situācija. Atkal sarodas “tēvi” un tautas atkal sirsnīgi uz tiem paļaujas.

    The Economist bija raksts par IKEA ieiešanu Serbijas tirgū. Kāpēc tas noticis tik vēlu,ja serbi tik ļoti to gribējuši jau sen? Briti saka -ir dažas tautas,kuras nespēj pašas pieņemt lēmumus….

    Es to izjutu,kā pliķi arī savā sejā tieši saistībā ar šodien Latvijā notiekošo…

    +5
    -3
    Atbildēt

    0

    vvilums > Anonīms 31.08.2017. 01.18

    Ja šodien mēs nebūtu NATO un ES, kā to bīdīja SC-ZZS, tad jau šodien mēs kā 1939-40 gadā būtu nelaimes priekšvakarā, bez šaubām, bet tā ir kaut kāda cerība , ka “lācis neuzbruks ezītim dēļ viņa asā kažociņa”. Tikai kaut kas mani dara bažīgu par to, ka vienreiz “eža kažociņš” varētu būt iemests ugunī. Ja valstī saimnieko oligarhi un kalobaracionisti, kā tas bija Ukrainā pirms 3. gadiem, tad jau visu ko var sagaidīt.
    Autorei visu cieņu, vēl cerība nav mirusi.

    +4
    -1
    Atbildēt

    0

rinķī apkārt 30.08.2017. 11.28

Tieši tāpat arī katra tauta un valsts ir lielā mērā izdomāta lieta, no tā nebūtu jākautrējas un par to arī nebūtu jāķengājas kā par kaut ko mākslīgi veidotu. +++

Laikam nesaprotu šajā teikumā ielikto domu 🙂 Ja atceramies neseno Eiropas vēsturi, laiku pēc Pirmā pasaules kara, kad bruka impērijas un Eiropā radās virkne jaunas, nacionālas valstis, tad diez vai šos notikumus var raksturot kā tādus, kur kāda grupa ļauži pēkšņi izdomāja, ka viņi ir latvieši, piemēram, un tāpēc secināja, ka viņiem ir nepieciešama sava valsts, un tādēļ gāja karot, un atdeva Brīvības cīņās savu dzīvību par šo ideju 🙂

Dzīvoju Vācijā kādus septiņus – astoņus gadus, un liekas tas ir pietiekošs laiks, lai “integrētos” vācu sabiedrībā, sevišķi tāpēc, ka valoda man nesagādā grūtības, taču šeit tik un tā es dzīvoju divas dzīves. Viena ārpus mājām, un tad es tiešām esmu Vācijā, savā darba vietā, vai arī izklaides brīžos,kur esmu kopā ar saviem vācu paziņām un otra mājās, kur, lai arī nosacīti, bet es tomēr dzīvoju Latvijā. Latvijas informatīvajā telpā.

Ja man šādas iespējas nebūtu, tas būtu smagi. Tāpēc nevaru piekrist atziņai, ka tauta un valsts tās ir izdomātas lietas. Tad jau es varētu arī izdomāt mīlestību pret saviem tuviniekiem, piemēram 🙂 Bet, kā zinām, tās ir nedefinējamas, taču stipras jūtas, kuras ļauži pieņem, neprasot tām racionālu skaidrojumu.:)

+7
-7
Atbildēt

7

    Ēriks > rinķī apkārt 30.08.2017. 14.55

    Protams.Iesalnieks un pareizie latvieši ir pārliecināti,ka Vācija ir neatņemama latviešu pasaules sastāvdaļa.

    +4
    -10
    Atbildēt

    0

    andrejs > rinķī apkārt 30.08.2017. 18.03

    divas dzīves, divas informatīvās telpas…balsojums par Putinu un viņa partiju,

    ——————–

    kāds naivums. Viņi dzīvo krievijā (te viņiem valsts nodrošina pilnvērtīgu krievisku vidi), tikai pēc maizes dodas uz Zoļika Maximu. Bet arī tur “maisiņš vajg?”

    +4
    -5
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 30.08.2017. 16.11

    ———-Sanita Upleja:”…Jā, pirms dibināt savu valsti, mums tā bija vispirms jāizdomā,…”

    ========================================================================================

    Jāizdomā, jāizcīna un jāceļ,jāaizstāv un jāpilnveido. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” (Rainis)

    Vai tad Uplejas kundze vismaz pamatskolnieka līmenī Latvijas vēsturi nespēj apgūt?

    Ērika Jēkabsona grāmata “Neatkarības kara stāsti 1918 – 1920”.

    http://lv100.lv/Uploads/2017/05/18/Neatkaribas_Kara_Staasti_print.1.1.jpg

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 30.08.2017. 23.22

    ————-

    “Jau no 13. gs. sākuma krieviem Rīgā bij savs rajons, baznīca. Daudzie latviešu kristietības termini, kuŗi latviešu valodā neapšaubāmi ieviesušies no senslāvu valodas, izplatījušies Rīgas pareizticīgo krievu ietekmē.”

    Indriķis Šterns:”Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari” (2002, 734 lpp)

    http://neogeo.lv/wp-content/uploads/krievu_seta.jpg

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    zanE > rinķī apkārt 30.08.2017. 12.45

    ….R.A. …- “Dzīvoju Vācijā kādus septiņus – astoņus gadus, un liekas tas ir pietiekošs laiks, lai “integrētos” vācu sabiedrībā, sevišķi tāpēc, ka valoda man nesagādā grūtības, taču šeit tik un tā es dzīvoju divas dzīves. Viena ārpus mājām, un tad es tiešām esmu Vācijā, savā darba vietā, vai arī izklaides brīžos,kur esmu kopā ar saviem vācu paziņām un otra mājās, kur, lai arī nosacīti, bet es tomēr dzīvoju Latvijā. Latvijas informatīvajā telpā.”

    …nu, re’!…taisni kā mūsu krievvalodīgie – divas dzīves, divas informatīvās telpas…balsojums par Putinu un viņa partiju, bet Tavējais par Iesalnieku un pareizajiem latviešiem…

    +9
    -8
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 30.08.2017. 11.54

    —————

    Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā (NRA, 24.04.2017.)

    ======================================================================================

    Var piekrist, jo “..no viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Sv.Mateja evanģēlijs)

    Vēsture atsijā pelavas no graudiem:

    “1860. gadā K. Barons pārtrauca studijas Tērbatā un pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā.(..) 1893. gadā K. Barons atgriezās Rīgā, kur nodarbojās ar latviešu tautas dziesmu kārtošanu. Laikā no 1894. līdz 1915. gadam sešos sējumos (astoņas grāmatas) iznāca “Latvju dainas”. Tas ir viens no plašākajiem tautas dzejas izdevumiem pasaulē.[14] Kopumā krājumā ir 217 996 tautas dziesmas.” (Vikpēdija)

    https://www.youtube.com/watch?v=5xZXKbHkqrI

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    juris > rinķī apkārt 30.08.2017. 16.09

    Nekā briesmīga, redzam, ka viņa saprot «izdomāta» – nav taustāma, nav viennozīmīga (katrs saprot un domā savādāk). Un vēl – par valsti var sākt domāt un izdomāt, kad ir pietiekami daudz cilvēku, kam to vajag.

    +7
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu