Žurnālista slepkavība. Aizdomās turēto nav 6

Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Ukrainas pētnieciskā žurnāliste Anna Babiņeca stāsta par kolēģa Pāvela Šeremeta slepkavības izmeklēšanu un Ukrainas politiku

2016. gada 20. jūlijs satricināja Kijevu ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē – darba dienas rītā pilsētas centrā divu dzīvu ielu krustojumā uzsprāga automašīna, kurā uz darbu radio devās pazīstams žurnālists Pāvels Šeremets. Nekaunīgā slepkavība šokēja ukraiņus un medijus.

Ir pagājis gads kopš Šeremeta slepkavības, bet izmeklēšanai nav rezultātu. Šajā laikā bijušas daudzas spekulācijas, kāpēc nogalināja žurnālistu, kurš bija pazīstams arī kā Krievijas varas un Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko kritiķis, bet pēdējos gados bija pārcēlies uz Ukrainu, kur dzīvoja un strādāja. Jūlijā viņa draugi žurnālista nāves vietā sarīkoja akciju, prasot izmeklēšanai darboties aktīvāk slepkavības pasūtītāju meklēšanā.

Nule klajā nākusi Ukrainas žurnālistu filma “Nogalināt žurnālistu”, kas pirmizrādi piedzīvoja ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijas TV kanālā “Doždj”, Latvijā to parādīja TV3 raidījumā “Nekā personīga”. Četri Ukrainas žurnālisti veica savu policijai paralēlu kolēģa slepkavības izmeklēšanu.

Ar vienu no viņiem – Annu Babiņecu (33) – tikos Rīgā, kur Anna bija ieradusies uzstāties “Re:Baltica” organizētajā vasaras skolas seminārā par pētniecisko žurnālistiku. Annas darbs pētnieciskajā žurnālistikā ir nopietns. Babiņeca ir Starptautiskā korupcijas un organizētās noziedzības centra (OCCRP) Ukrainas nodaļas vadītāja. Kad vācu avīzes “Süddeutsche Zeitung” žurnālisti meklēja palīdzību citās valstīs nopludināto Panamas dokumentu lietā, viņa kopā ar kolēģi Vladu Lavrovu izpētīja Ukrainas prezidenta Petro Porošenko Panamas ārzonas kontus. Strādā Ukrainas televīzijā “Hromadske” un kopā ar kolēģi Dmitro Gnapu 2012. gadā nodibinātajā neatkarīgajā pētniecības aģentūrā “Slidstvo.Info”.

Kādā stadijā patlaban ir Pāvela Šeremeta slepkavības izmeklēšana Ukrainā?

Izmeklēšana oficiāli turpinās. Saprotu, ka tā patlaban policijai nav prioritāro lietu sarakstā, to izmeklē, bet daudz spēka nevelta. Pāvela Šeremeta slepkavības lieta nav atklāta, neviens netiek turēts aizdomās, nopratināts liels skaits cilvēku.

Jūs kā žurnālisti veicāt savu izmeklēšanu un ieguvāt jaunus pierādījumus. Kādi tie ir? Ko atklājāt? Vai to var pievienot policijas izmeklēšanas lietai?

Mēs izmeklēšanu sākām jau ar pirmajām stundām pēc Šeremeta slepkavības. Uzzinājām, ka Kijevas centrā noticis sprādziens. Man piezvanīja kolēģis un teica: “Anna, brauc!” Uzreiz nolēmām [par notikušo] sākt vākt materiālus videofilmai.

Kas bija tie “mēs”?

Sākumā bijām divi – es un žurnālists Dmitrijs Gnaps. Kopā esam dibinājuši neatkarīgo izmeklējošās žurnālistikas aģentūru “Slidstvo.Info”. Ilgu laiku ar viņu kopā strādājām arī pie TV programmām. Gnaps man piezvanīja un sākām strādāt. Pēc tam pievienojās Vlads Lavrovs un arī Olena Loginova. Jau no pirmajām dienām bijām četru cilvēku komanda.

Kad sākām strādāt pie video, ieraudzījām daudz interesantu lietu. Mūsu kā žurnālistu pirmā reakcija, protams, bija – visu vajag publicēt, visu izstāstīt. Jau dienu pēc Šeremeta slepkavības man bija video [kameras ieraksts], kurā redzams, kā sieviete, un vīrietis viņu it kā piesedz, naktī zem viņa auto paliek bumbu. Tobrīd par to neviens vēl nezināja. Taču mēs nolēmām, ka pirmos divus mēnešus neko [no savāktā] nepublicēsim. Negribējām, ka mūsu darbu uzskata par jaukšanos policijas izmeklēšanā. Jā, policija zināja, ka veicam savu izmeklēšanu, mūsu ceļi bieži krustojās, mēs gājām pa vienām un tām pašām pēdām. Bet atšķirībā no policijas mēs cilvēkiem varējām tikai lūgt parādīt ielu novērošanas videokameru ierakstus – cits rādīja, cits ne.

Process mums bija tāds – savācam videokameru ierakstus, analizējam. Jauni ieraksti, atkal analizējam. Pēc diviem mēnešiem lēmām, ko darīt ar materiālu, kas bija mūsu rīcībā. Izspriedām, ka uzsvars jāliek uz tām dīvainajām lietām, kas atklājās videokameru ierakstos. Pagāja vēl pāris mēnešu, visu atkal analizējām un pārbaudījām, un tad nolēmām, ka varam veidot filmu. Mums bija pietiekami daudz materiāla, ko gribam parādīt cilvēkiem. Nevis uzrakstīt, bet tieši parādīt. Starptautiskā izmeklējošo žurnālistu organizācija (OCCRP) nolēma finansēt šo projektu. Mums galu galā izveidojās starptautiska komanda – filmas režisors bija no Amerikas, mēs četri no Ukrainas. Izveidojām filmu tādu, lai tā būtu interesanta arī skatītājiem.

Ko atklājāt tādu, kā nebija policijai?

Jau no paša sākuma ievērojām dažas dīvainības – vieta, kur dzīvoja Pāvels, ir tā sauktais Kijevas klusais centrs – pilsētas vēsturiskā daļa. Savā izmeklēšanā nolēmām koncentrēties uz nakti pirms slepkavības, jo viss notika tieši tad – zem mašīnas tika palikta bumba, tad darbojās spridzekļa licēji, un mēs koncentrējāmies uz cilvēkiem, kuri tajā naktī atradās bumbas nolikšanas vietas tuvākajā rādiusā. Vērojām cilvēkus, mašīnas, kaut kādas dīvainas kustības tajā rajonā. Un uzreiz ieraudzījām vīrieti un sievieti, kuri naktī ap pulksten pustrijiem piegāja pie [Šeremeta cilvilsievas Aļonas] Pritulas automašīnas un pēc tam aizgāja. Sprādziens notika septiņos un 40 minūtēs no rīta.

Ieraudzījuši šo vīrieti un sievieti, sākām meklēt, kas vēl varētu būt [spridzekļa pielikšanas] liecinieki. Ieraudzījām, ka atbrauc taksometrs brīdī, kad [spridzekļa licēja] sieviete aiziet prom no automašīnas. (..) Video redzams, ka [spridzekļa pielikšanas laikā] garām iet arī četri ielu muzikanti, kas varētu būt liecinieki. (..) Vēl videokameru ierakstos atradām bārdainu vīrieti, kurš gāja garām tai vietai un praktiski skatījās [spridzekļa licējai] sievietei virsū. Taču policija viņu nebija atradusi. Man grūti izskaidrot, kāpēc viņi neatrada vīreti, kura seja ir redzama video.

Kur tajā naktī pazuda abi spridzekļa licēji, tā arī nav noskaidrots – viņi no videokameru lauka pazūd kādā tumšā alejā. Taču nākamajā – slepkavības dienā – tā pati sieviete, tikai parūkā un melnās saulesbrillēs, parādās atkal un, visticamāk, viņa ir tā, kas iedarbināja no attāluma vadāmo spridzekli. Ilgāk pētot videokameru ierakstus, mēs slepkavības dienā turpat tuvumā ieraudzījām arī šo sievieti piesedzošo vīrieti. Pēc tam, un vēlāk to teica arī policija, sieviete aiziet uz metro un atkal viņas pēdas pazūd. Tā arī [līdz šai dienai] viņa nav atrasta.

Taču no mūsu atradumiem pats galvenais bija cits – tā kā nedaudz ilgāk nekā policija pētījām videokameru ierakstus, ieraudzījām pāris cilvēkus, kuri tajā naktī grozījās Šeremeta auto tuvumā. Videokameras liktenīgajā naktī aptuveni 200 metru no Pāvela namdurvīm fiksēja pelēku škodu un diezgan dīvainas darbības ap šo auto, un arī baltu mersedesu. Škodā atradās divi cilvēki, bet baltajā mesedesā – viens. Šie cilvēki aptuveni četras stundas atradās tur uz vietas. Cilvēki pēc kārtas vairākas reizes devās pa ielu lejup līdz Pāvela mājai, taču, tā kā mūsu rīcībā nebija visu kameru ierakstu, varējām konstatēt tikai to, ka viņi dodas lejup. Vai viņi piegāja pie Pāvela mašīnas, nezinām. Viņi gāja lejā un nāca atpakaļ augšā pa nokalni. Tā viņi tur darbojās aptuveni četras stundas, vienu reizi strauji pārvietojot arī auto. Garām viņu auto aizgāja šis dīvainais pārītis, kas pielika spridzekli Pāvela auto. Vīrieši aizbrauca stundu, pusotru pēc tam, kad pārītis bija pielicis spridzekli pie Šeremeta auto.

Mēģinājām saprast, ko šie vīrieši darīja, un nolēmām noskaidrot, kam pieder škoda. Palūdzām vācu kolēģus no izmeklējošās žurnālistikas organizācijas “Bellingcat”, lai palīdz noskaidrot škodas numuru. “Bellingcat” strādā ar sliktu fotouzņēmumu atjaunošanu utt. Ukrainā nevarējām pēc sliktā attēla noteikt auto numuru. “Bellingcat” uz brīvprātības pamatiem noskaidroja numuru, mēs noskaidrojām auto īpašnieci. Sākumā viņa noliedza, ka viņai pieder šis auto, taču pēc divām nedēļām pēkšņi atcerējās, ka paziņa Igors Ustimenko palūdzis viņai auto piereģistrēt uz sava vārda. Sieviete iedeva mums viņa telefona numuru. Ar viņu sazinājāmies, un viņš, protams, teica, ka neko neatceras. Mēs tomēr panācām norunu par tikšanos. Viņš piekrita tikties ar nosacījumu, ka atnesīsim video, kurā redzama viņa mašīna. Tikšanos mūsu kolēģi filmēja no citas mašīnas. Tikšanās viņš uzvedās vēl dīvaināk [nekā runāja pa telefonu]. 40 minūšu laikā likās, ka viņš no zila gaisa izdomā atbildes uz mūsu jautājumiem, ik pēc brīža prasīja: “Vai jums der tāda atbilde?” Mēs vaicājām – vai jūs no zila gaisa tās atbildes izdomājat? Teicām – ar jums auto bija vēl viens cilvēks, kas tas bija? Viņš atbild ar pretjautājumu – ja es teikšu, ka viņu aizvedu uz mājām, vai jums derēs tāda versija? Mēs sakām – bet jūs 3-4 stundas kopā sēdējāt mašīnā! Ak, tad nederēs atbilde, viņš nosmēja. Secinājām, ka vīrietis bija ieradies, lai uzzinātu, kādi fakti mums ir, bet pats viņš mums kaut ko atklāja minimāli.

(..) Ar viņu vēl tikāmies, viņš solīja tikšanos arī ar savu pārinieku, bet paralēli centāmies vairāk uzzināt, kas ir šis Ustimenko. Publiskos informācijas avotos par viņu nekā nebija – ne sociālajos tīklos, ne internetā, atradām tikai mail.ru lappusi, kas bija pieejama reģistrētajiem lietotājiem. Atcerējāmies, ka vienā no tikšanās reizēm viņš teica, ka dienējis bruņotajos spēkos. Esot militārais pensionārs. Es vēl pārprasīju, vai viņš strādājis Drošības dienesta labā. Ukrainā slengā to sauc par “kantori”. Viņš sāka ķiķināt un atbildēja: “Nesāciet, jums neviens neatbildēs.” Man šķita, ka viņš tikai izliekas, ka neko nesaprot.

Vēlāk sapratām, ka no Ukrainas Drošības dienesta (UDD) par viņu informāciju nedabūsim, mums arī nebija tādu avotu dienestā, kas žurnālistiem uzticētos vairāk nekā darbavietai. Taču caur citiem dienestiem izdevās dabūt viņa dosjē, fotogrāfijas, biogrāfiju. To varējām pārrrakstīt, bet ne paturēt. Šajos dokumentos atklājās, ka Ustimenko kopš 2014. gada bija UDD speciālais aģents. Šo informāciju dabūjām 2016. gada beigās, bet nevarējām pārbaudīt, vai viņš vēl dienestā strādā. Zinājām, ka viņam ir dienesta ierocis, zinājām viņa dzīvesvietu. Atkal mēģinājam ar viņu tikties, taču vīrietis pārstāja atbildēt uz mūsu zvaniem vai arī uz tiem atbildēja ar jokiem.

Mēs diemžēl [savā izmeklēšanā] nespējām atklāt Šeremeta slepkavību, bet varējām parādīt tās lietas, kuras vai nu nezināja policija, vai tās slēpa no sabiedrības. Ja notikuma vietā atradās UDD aģents, kāpēc tas tika slēpts? Tas ir svarīgi! Kāpēc [policija] nenoskaidroja viņa personību?

Diemžēl mums Ukrainā ir pieredze ar žurnālista Georgija Gongadzes slepkavību, kurš tika nogalināts tieši ar tiesībsargājošo iestāžu darbinieku līdzdalību. (Gongadze tāpat kā Šeremets strādāja “Ukrainskaja Pravda”, tika nogalināts 2000. gadā un bija pazīstams kā nesaudzīgs toreizējā Ukrainas prezidenta Kučmas kritiķis – red.). Tāpēc pirmā doma bija, ka, iespējams, arī Šeremeta slepkavība ir viņu roku darbs. Taču šajā reizē sarežģījumus rada vēl tas, ka Ustimenko ir bijušais UDD darbinieks – tad viņš var strādāt jebkura specdienesta labā – gan Krievijas, gan Ukrainas, gan citas valsts labā. Un tas ir gudri darīts – darbā pieņemt šādu bijušo specdienesta aģentu.

Pēc šā mūsu galvenā atklājuma tikai izmeklētāji varēja nopratināt Ustimenko un ieprotokolēt viņa teikto. Policijā viņš vairs nevarētu izvairīties un ķiķināt, kā to darīja ar mums, žurnālistiem.

Vai policija viņu nopratināja?

Jā. Tas notika pēc filmas publiskošanas.

Kāds ir rezultāts tai pratināšanai?

Mums policija oficiāli neziņo par rezultātu. Kad tika publiskota mūsu filma “Nogalināt žurnālistu”, tas bija milzīgs notikums, visi Ukrainas mediji par to rakstīja. Tad visiem iesaistītajiem nācās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Mēs speciāli UDD sarīkojām filmas parādīšanu. Tad arī Drošības dienests apstiprināja, ka šāds cilvēks ir dienestā strādājis, bet 2014. gadā atvaļināts rezervē. Tāds dīvains formulējums. Mēģināju atrast likumā par UDD, vai arī pēc atvaļināšanās aģenti pilda kādas UDD funkcijas, vai iestāde var arī šajā statusā viņiem dot uzdevumu, tomēr atbildes neguvu, jo Ukrainā šis likums ir slepens.

Kad publiskojām filmu, policija galu galā atzina, ka izmeklēšanā pieļāvusi kļūdas. Viņi filmas materiālus pievienoja lietai. Policija pēc pirmizrādes mūs uzaicināja pie sevis un visi četri aizgājām. Notika normāla saruna, viņi atzina, ka kaut ko nav izdarījuši līdz galam. Tad viņi izsauca uz nopratināšanu Ustimenko. Oficiāli neko mums nevarot atklāt, ko viņš liecinājis, it kā policijai stāstījis to pašu, ko mums. Policija viņa teikto uzskata par pārliecinošu.

Man nav skaidrs – formāli viņi ir uzklausījuši cilvēku, bet vai viņi ir salīdzinājuši šo stāstu ar realitāti, vai bijuši notikuma vietā, vai ir noticis izmeklēšanas eksperiments? To nezinu. Mēs, žurnālisti, nezinām policijas rīcībā esošās detaļas. Zinām tikai to, ka Ustimento teiktais policijai liekas pārliecinošs.

Kā jūs domājat – kāpēc nogalināja Šeremetu? Un vai atklās slepkavības izpildītājus? 

Kāpēc nogalināja Šeremetu, ir pati lielākā mīkla. Nogalināja Pāvelu, bet tālāk nekas nenotiek, un neliekas, ka šī slepkavība bija kādas [lielākas] ķēdes daļa – ne politiskas, ne kādas citas. Aļona Pritula, viņa Ukrainas civilsieva un “Ukrainskaja Pravda” īpašniece, mums teica, ka viņa daudzko zinot, dalījusies ar saviem atklājumiem ar policiju.

Mums [izmeklēšanas laikā] visu laiku atgādināja, ka valstī notiek karš ar Krieviju, arī šajā gadījumā esot jāmeklē Krievijas pēdas. Labi, bet tas ir jāpierāda! Varbūt pēdas nāk no Krievijas, kur Pāvels strādāja, bet viņš strādāja arī Baltkrievijā. Ukrainā viņam atklātu ienaidnieku it kā nebija. Pāvels Ukrainā neveica tādas žurnālistiskas izmeklēšanas, kas varētu viņam radīt problēmas. Viņš bija labs reportieris, viņam bija labas ironiskas lietas un viedokļi, bet Pāvels nebija tāds žurnālists, kurš visiem uzbrūk ar asiem jautājumiem un krīt uz nerviem, iegūstot ienaidniekus. Ar viņu visi sveicinājās, sākot no prezidenta, politiķi ar viņu draudzējās.

Pēc slepkavības bija daudz dažādu baumu. Viena no tām bija, ka Paša pētīja Ukrainas Federālā drošības dienesta tīkla struktūru. Taču neviens par šo pētījumu neko tuvāk nezināja. Varbūt kaut ko par šo pētījumu zināja Pritula. Taču Paša tā nestrādāja [turot visu noslēpumā]. Viņam tuvi kolēģi stāsta, ka Pāvels īpaši neslēpa, pie kā viņš strādā, parasti dalījās ar tuvākajiem kolēģiem.

Varbūt slepkavības iemesls ir kāds Ukrainas-Krievijas stāsts, jo tai radiostacijai [“Vesti”], kurā Pāvels strādāja, īpašnieki bija no Ukrainas [uz Krieviju] aizbēgušie.

Tātad slepkavības motīvs joprojām ir mīkla gan jums, gan policijai?

Jā. Ja veiktu izmeklēšanu kvalitatīvāk, varētu noskaidrot slepkavības izpildītājus, taču pēc slepkavības ir pagājis vairāk nekā gads un tie nav noteikti. Tas liecina, ka šādā ceļā netiks atklāta slepkavība un tās pasūtītāji. Pagājis pārāk ilgs laiks. Otrs ceļš – noskaidrot slepkavības motīvu pēc profesionālās darbības, arī nestrādā.

Vai galvenā versija joprojām paliek Pāvela profesionālā darbība?

Jā. Taču viņa darbībā, kā jau teicu, nebija nekā tāda, kas liktu domāt par slepkavības draudiem.

Bijušais Ukrainas ģenerālprokurors Šokins teica, ka šajā gadījumā jāmeklē paralēles ar Gongadzes slepkavību. Jūs to arī pieminējāt. Kādas ir tās paralēles?

Jā, tās ir. Tā ir “Ukrainskaja Pravda”, viņi abi strādāja šajā autoritatīvajā medijā, tas ir pats pazīstamākais, vienmēr kritizē varu. (Gongadze kopā ar Pritulu bija “Ukrainskaja Pravda” dibinātāji, Šeremets sāka strādāt medijā 2014. gadā un bija tā izpilddirektors – red.)

Tā ir Pritula, kura bija Pāvela civilsieva un viņa kopā ar Gongadzi bija “Ukrainskaja Pravda” dibinātāji.

Abi viņi bija labi pazīstami žurnālisti, taču Gongadze bija uzbrūkošs žurnālists, viņš uzbruka prezidentam Kučmam, preses konferencēs uzdeva asus un nepatīkamus jautājumus. Pāvels bija cita tipa žurnālists. Georgijs vairāk pauda aktīvu, pilsonisku pozīciju, Pāvels jautājumus uzdeva profesionāli, mazāk emocionāli nekā Gongadze. Pāvels bija labs jaunās žurnālistu paaudzes skolotājs, kuriem viņš mācīja labas žurnālistikas profesionālos standartus. Ukrainā nav daudz tādu žurnālistu, kas zina, kā profesionāli jāstrādā.

Ar to, ka viņi abi bija žurnālisti, te arī paralēles beidzas, jo viņiem bija pilnīgi citāds darba profils. Ja Pāvels uzbruka prezidentam [Petro Porošenko], tie vairāk bija tādi draudzīgi uzbrukumi, viņš neapdraudēja režīmu, nenodarbojās ar kādu korupcijas lietu izmeklēšanu. Es un mani kolēgi, piemēram, izmeklējām Porošenko ofšoru lietu. Atklājām viņa ofšorus, kurus Porošenko koriģēja pēc tam, kad kļuva par prezidentu. Pāvels mūs atbalstīja, sakot, ka visu darām pareizi, taču pats tādas lietas nemeklēja. To savulaik darīja Georgijs. Pāvels atbalstīja plašus un dziļus pētījumus, bet pats tos neveica. Viņš arī nevarēja iegūt tādus materiālus, jo Ukrainā dzīvoja tikai piecus gadus. Lai iegūtu [žurnālistiski svarīgu] materiālu, jābūt pazīstamam ar cilvēkiem, jāzina notikumi, jāizprot tie. Pāvels bija lielisks reportieris, viegli kontaktējās ar cilvēkiem, personīgi pazina prezidentu, ģenerālprokuroru, visus, taču paralēles ar to beidzas.

Manas personīgās domas par Pāvela slepkavības iemesliem ir, ka tas ir kāds signāls Aļonai Pritulai. Tā bija mana pirmā doma.

Vai Pritulu gribēja nogalināt? Jo Pāvels brauca ar viņas auto…

Nē. Taču viņa ir tieši tas cilvēks, kuram var būt milzīgs slepenas informācijas daudzums, viņai var būt zināmi noslēpumi, viņa ir Ukrainā ļoti ietekmīga sieviete. Viņa nav publiska persona. Vienīgajā intervijā, kuru viņa pēc Pāvela nāves mums deva, Pritula atteicās no video, mēs viņas teikto ierakstījām audio. Vairāk viņa nav tikusies ar žurnālistiem, lai gan viņu lūdzām vēl vismaz četras reizes. Viņa nemīl publiku. Aļona zina visu par politiku, viņai var būt kompromatu dosjē par katru no šiem [politikā iesaistītajiem] cilvēkiem.

Man kaut kā instinktīvi un emocionāli likās, ka tā bija atriebība Aļonai par kaut ko. Nezinu. Mēs ar viņu par to runājām tikšanās laikā, taču viņa visu noliedza. Bet man nešķita, ka viņa runā pavisam atklāti. Viņa ir cilvēks, kuram ir informācija, kurš daudz zina un ar kuru, ja viņai ir šī informācija, būs grūti vienoties to nepubliskot. “Ukrainskaja Pravda” tādu informāciju vienmēr publicē.

Sākotnēji bija versija, ka uzspridzināt gribēja Pritulu.

Jā, bija. Pāvels viņai bija ļoti tuvs. Pirms tam [mīlestības ar Šeremetu] viņa bija karjeras sieviete, no vīra agri šķīrusies, bērnu nebija. 40 gadu vecumā viņa satika Pašu. Bija redzams, ka viņa satikusi cilvēku, ar kuru viņai ir labi. Tāpēc man likās, ka kāds gribēja viņai to atņemt. Nezinu. Tam nav pierādījumu.

Pēc šīs slepkavības kāds jūsu kolēģis izteicās, ka tagad Ukrainā neviens žurnālists vairs nevar justies drošībā. Kā jūs jūtaties?

Daudz ceļoju pa citām valstīm un visur man prasa – kā ir Ukrainā, vai var justies droši? Pēc Gongadzes slepkavības teica, ka žurnālista slepkavība mūsu valstī vairs nav iespējama, tas būtu milzīgs skandāls. Tie, kuri bija iejaukti Gongadzes slepkavībā, paši cieta – gan politiķi, gan drošības struktūras. (2000. gadā nežēlīgi nogalinātā žurnālista Gongadzes slepkavības lietā – viņam tika nogriezta galva – notiesāja bijušo Iekšlietu ministrijas darbinieku Pukaču, kurš tiesā apgalvoja, ka darbojies pēc toreizējā iekšlietu ministra Kravčenko pavēles – red.) Tāpēc likās, ka nekas tāds vairs nav iespējams. Tagad žurnālistus var ietekmēt citādi – ar politisko spiedienu, ar naudu utt.

Taču pēc Pāvela slepkavības visiem bija liels šoks – tiekoties ar Dmitro [Gnapu], melni jokojām, ka nodzīvosim tik ilgi, ka izmeklēsim viens otra slepkavības. Pēc Maidana žurnālistu un žurnālistikas vērtība Ukrainā ir ļoti augsta. Daudzi žurnālisti ir kļuvuši ietekmīgi – arī Dmitro pazīst uz ielas un cilvēki nāk klāt apsveicināties. Tāpēc likās, ka tas vairs nav iespējams.

Vai man ir bail? Toreiz par to nedomājām, jo labākais, ko varējām darīt – ķerties pašiem klāt slepkavības izmeklēšanai. Tas ir vienīgais veids, kā sevi nodrošināt. Citādi ne. Ja šajā lietā kaut kā ir iejauktas augstas varas struktūras, ja tās ieraudzīs, ka varam viņus atrast, viņi to [mums] nedarīs. Mēs neuzticamies policijai, jo zinām, kā tā strādā, tāpēc pašiem žurnālistiem sevi labāk nodrošināt, izmeklējot lietu un strādājot. Pats jutīgākais laiks ir divas nedēļas pirms publikācijas, kad tiek uzdoti tieši jautājumi iesaistītajām pusēm, un divas nedēļas pēc publikācijas, kad var sekot visādas provokācijas.

Teicāt, ka neuzticaties policijai. Pēc Maidana pagājuši jau trīs gadi, kas ir mainījies?

Mainījies ir maz. Tā ir problēma. Formāli nomainīja milicijas nosaukumu ar policiju, bija jauna ministre Dekanoidze, kura mēģināja piesaistīt jaunus cilvēkus policijai un viņus apmācīt. Taču viņiem nav pieredzes. Es, piemēram, prasīju vienam no viņiem – kā jums liekas, kāpēc nav atklāta Šeremeta slepkavība, jūs taču esat policijas vadītājs. Viņš ilgi klusēja un tad atbildēja: “Tāpēc, ka neatrada, noziedzniekus.” Tā ir taisnība, bet jāskatās taču uz dziļākiem iemesliem, kāpēc neatrada noziedzniekus. Tas ir kaut kāds sajaukums starp neprofesionālismu un nevēlēšanos labi darīt savu darbu. Mēs un policisti skatījāmies vienus un tos pašus video, mēs runājām ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, bet mums gribējās labi izdarīt savu darbu, mums ir citas vērtības. Taču daudziem cilvēkiem policijā, prokuratūrā, tiesā nav šo vērtību. Viņi dara darbu – viņi ir aptaujājuši 1200 liecinieku! Mēs nezinām, cik aptaujājām, jo neskaitījām, tas nav svarīgi. Svarīgs ir secinājums no šīm aptaujām. Policija nestrādā uz rezultātu. Man šķiet, ka tas ir galvenais iemesls. Dažkārt tā ir arī paviršība, citreiz – kaut kas nopietnāks.

Turklāt šā gadījuma izmeklēšanā vēl bija iejauktas trīs iestādes – policija, ģenerālprokuratūra un UDD. Tās cita citai neuzticas. Kāds varēja nenodot informāciju otram utt. Iemesli var būt ļoti prozaiski – mazas algas, nemotivēta priekšniecība.

Taču visas nelaimes sākas no valsts vadības. Kas ir mūsu prezidents – politiķis vai biznesmenis? Visi skatās uz šo personības dalīšanos un nesaprot, kas ir viņa galvenais mērķis. Savu prezidenta darbu viņš neveic labi. Porošenko svarīgāks ir bizness.

Uzskatāt, ka Porošenko nav labs prezidents?

Kad nodarbojos ar viņa Panamas ofšoru lietas izmeklēšanu, toreiz mana doma bija atgādināt, ka viņš ir prezidents un viņam jāatsakās no darbošanās biznesā. Viņš taču solīja to darīt, jo tas stipri traucē valsts vadīšanai. Mēs to centāmies pierādīt. Bet viņš negrib atteikties no biznesa.

Kas tieši traucē Porošenko darīt labi savu darbu?

Viņa bizness nav tikai salds (saldumu ražotāja korporācija “Roshen” – red.). Viņam ir daudz biznesu – viens ir salds, cits ir liels TV kanāls, viņam pieder autokorporācija “Bogdan”, kurai pieder visi maršruta autobusi. Kad sākās karš [ar Krieviju], uzņēmums sāka ražot trolejbusus un autobusus, uzvarēt tenderos, piegādāt automašīnas Nacionālajai gvardei. Pēc tam uzņēmums pārprofilējās uz bruņotu auto ražošanu un, pēc manām ziņām, viens no trolejbusu ražotājiem uzņēmumiem sācis ražot tankus. Korporācija “Bogdan” nekad agrāk nav ar to nodarbojusies. Ukrainā ir citi uzņēmumi, kas ražoja armijas tehniku – “KrAZ”, Harkovas tanku rūpnīca, patlaban tie visi ir “iesaldētā stāvoklī”.

Prezidenta korporācija, kura veikli nomaskēta ofšoros, tagad uzvar izsolēs un sākusi militārās tehnikas piegādes armijai. Tas ir milzīgs Porošenko un viņa partneru bizness, kas apiet arī militārās produkcijas piegādes apstiprināšanas protokolus. Viņi paši sev noformē pasūtījumu – to, kas Aizsardzības ministrijai nepieciešams armijas vajadzībām. Tās ir lietas, ko ražo “Bogdan”. Prasīju Ukrainas tautas deputātiem sarakstu ar lietām, ko uzņēmums piegādā armijai. Tā kā tā ir slepena informācija, būs vajadzīgs laiks [kamēr saņemšu atbildi]. Taču esmu pārliecināta – kad saņemsim šo sarakstu, redzēsim tiešu saiti “Bogdan” ar Porošenko. Ja viņa trolejbusu ražotājs uzņēmums ir tagad pārprofilējies ražot tankus, tad viņš ir ieinteresēts kara turpinājumā. Saprotiet, ja nebūs kara, kur tad liks tankus?

Porošenko viņa bizness traucē pildīt prezidenta pienākumus – kā tad var izbeigt karu? Tas ir mūsu kā žurnālistu pienākums visu parādīt un atgādināt politiķiem par viņu pienākumiem. Porošenko prezidenta amatā var nomainīt 2019. gada pavasara vēlēšanās, un tagad viss tiek darīts, lai novāktu viņa konkurentus – Mihailam Saakašvili jau atņēma Ukrainas pilsonību. Visus aizvāc, jo viņš gatavojas otram prezidenta termiņam.

Savukārt ģenerālprokurors Lucenko mums ir tāds “vēsturisks” prokurors, kā sakām, – viņš šķetina to amatpersonu lietas, kuri aizbēguši no valsts. Piemēram, [bijušā Ukrainas prezidenta Viktora] Janukoviča lieta, bet tai pat laikā viņš vispār neredz pašreizējās lietas – kas notiek prezidenta partijas frakcijā, kādus kukuļus ņem. Neviens neievēro. Prokurors tikai par Janukoviču interesējas.

Vai Ukrainā kaut kas mainīsies, ja būs jauns prezidents, jauni politiķi?

Uzvārdi politikā neko nemainīs, jābūt vērtībām. Janukovičam bija cita problēma – viņš bija aizņemts ar sevi un savu bagāto dzīvi [Kijevas pievārtes villā] Mežugorjē. Viņam nebija biznesa. Janukovičs pēc pulksten 16 laiku pavadīja tur – viņa dienas grafiks bija masāža, teniss, skaistumprocedūras utt. Viņš bija aizņemts ar sevi, ar sevis pilnveidošanu.

Nav svarīgi, kas būs jaunais prezidents, ar ko viņš nodarbosies. Galvenais, lai viņam būtu vērtības, kas valda civilizētā Eiropā – tev savs darbs ir jādara godīgi. Ja to negribi, ej citur, nodarbojies ar biznesu, ražo tankus, saldumus…

Vai redzat kādu, kurš varētu konkurēt ar Porošenko un kam varētu sekot ukraiņi?

Nē, es diemžēl neredzu tādu cilvēku. Pēc Maidana parādījās grupa jaunu cilvēku, kas politikā ienāca no sabiedriskajām kustībām, no žurnālistikas. Taču viņu ir maz. Tagad arī šie cilvēki izdara kļūdas, iekļūst dažādos skandālos.

Kāda ir situācija Donbasā? Ko jūt Ukrainas cilvēki, kad katru dienu karā kādu nogalina?

Sākumā, pēc Maidana, likās, ka tas [karš] būs uz īsu laiku, bet, gadiem ritot, arvien vairāk kļuva skaidrs, ka tas ir ģeopolitisks jautājums. Ja Krievija gribēs, tā izbeigs karu. Tas ir ļoti ciniski – neskaitīt ne savas valsts Krievijas, ne citu valstu cilvēku dzīvības tikai kādu šauru ģeopolitisku interešu dēļ.

Ukrainas sabiedrība pēc kara sākuma ir ļoti izmainījusies, tā kļuvusi slima un agresīva. Pieaugusi iecietība pret vardarbību. Katru dienu kāds krīt frontē. Sākumā uz katru nāves gadījumu reaģēja žurnālisti, sabiedrība. Tagad tas it kā kļuvis par daļu ikdienas dzīves – tas jau nenotiek ar mums, bet kaut kur tur.

Sākumā bija stipra ideja par Donbasa atgriešanu Ukrainai, lai arī tur dzīvo mentāli citādi cilvēki. Taču izrādījās, ka nevar tik ātri atgriezt Donbasu, viss ir citādi. No turienes aizbraukuši miljoniem cilvēku. Citi paliek dzīvot turpat, jo viņiem nav, kurp braukt. Un visi aizbraucēji, protams, grib nokļūt Kijevā, kas rada sociālo spriedzi.

Tagad vairs nav tā, ka sakām – mums vajag Donbasu atpakaļ par katru cenu. Vismaz man tā liekas, runājot par vispārējo noskaņojumu. Kļuvis skaidrs, ka tas nav atkarīgs no tā, cik mums vai pretiniekam būs labi tanki un liela armija, bet no ģeopolitiskām interesēm. Ukraina šo teritoriju dabūs atpakaļ tikai tad, kad to gribēs Krievija. Lēmums ir Krievijas pusē, un visi arvien vairāk to saprot. Tāpēc neviens vairs tur negrib braukt [brīvprātīgi karot]. Taču Ukrainā gana labi rit kontrakta karavīru komplektēšana, armijā ir labas algas.

Kad, jūsuprāt, Austrumukrainas okupācijas jautājums tiks atrisināts? Kad visas ogles Krievija būs izvedusi?

Patiesībā tas [ekonomiskais] nav vairs interesants jautājums, jo ogļu šahtas ir novecojušas, tehnoloģijas tur ir vecas. Manuprāt, tas nav ekonomisks jautājums, bet tīri politisks. Lai arī Krievija neskaita savu upuru dzīvības un zaudējumus, tai ir arī ekonomiski zaudējumi un tēriņi to pašu ogļu izvešanai un tehnikai. Visa atrisinājums ir Putins. Varbūt tas ir mans pārāk vienkāršots skatījums, bet viss notiek tā, kā lemj Putins. Ne tikai Donbasā, bet arī Sīrijā, visur. Ukrainā mūsu politika balstās, manuprāt, vairāk uz vērtībām, bet Krievijā – uz Putina personību. Turklāt viņam ir izdevīgi arī “slaukt” uz Krieviju aizbēgušos mūsu bagātos “buratīno” par to, ka viņi dabū patvērumu Krievijā. Janukoviči, kurčenko un citi. Ekonomiski iemesli nebūs izšķirīgi, lai atrisinātu Donbasa jautājumu. Kad Putins vairs nebūs prezidents un ja jaunajam prezidentam būs citas prioritātes, tad mēs varēsim runāt par to, ka beigsies karš.

Jūs sakāt, ka Donbasā dzīvoja un dzīvo mentāli citādi ļaudis. Kas ir tik atšķirīgs?

Jā, protams. Donbass tika uzcelts stepē, tur nekā nebija. Liela daļa cilvēku, kuri 20. gadsimtā cēla šo reģionu, kad tur uzgāja ogļu atradnes un citus derīgos izrakteņus, tika ievesti no citiem Krievijas reģioniem. Lai celtu ogļu šahtas, tur veda ieslodzītos no visas Padomju savienības. Daļa tur joprojām dzīvojošo ir šo ieslodzīto pēcteči. Bija arī ārzemnieki – čehi, angļi un citi inženieri, kuri palīdzēja celt rūpnīcas atklāto izrakteņu apstrādei. Šie cilvēki garas stundas strādāja smagu roku darbu. Viņiem ar kultūras baudīšanu bija maz sakara, kā tas ir Ukrainas rietumu pilsētā Ļvovā. Lielai daļai Donbasa iedzīvotāju dzīve bija iekārtota tā, ka viņi gandrīz visu laiku sastapās ar grūtību pārvarēšanu. Viņiem nebija iespējas kulturāli attīstīties, apmeklēt teātri utt. Negribu dalīt cilvēkus labajos un sliktajos, viņiem vienkārši ir cita mentalitāte. Viņi var būt arī daudz atklātāki [par mums] un tiešāki savos izteikumos. Bet tas nav sliktāk.

Kā jūs raksturotu Ukrainas mediju pasauli?

Tā ir ļoti dažāda. Ir daļa mediju, kas uzskata, ka nedrīkst kara laikā kritizēt prezidentu un valsts varu. Viņi uzskata, ka jebkurš uzbrukums prezidentam un varai nāk par labu ienaidniekam. Arī par Šeremeta slepkavību viņi teica, ka nedrīkst teikt – tajā vainojama Krievija. Šie cilvēki paši ir izveidojuši savu prezidenta “pūlu”, katru izlēcienu pret Porošenko nosoda kā prokremlisku gājienu un saka – jūs strādājat Krievijas labā. Ar daļu no šiem cilvēkiem es reiz strādāju kopā vienā žurnālā, un viņi sāka ar mani cīnīties it kā es būtu viņu nāvīgākais ienaidnieks. Mēs pat vairs nesasveicināmies.

Ukrainas mediji pēc revolūcijas kļuvuši kvalitatīvāki, vairāk pārbauda faktus, lai nekļūdītos, jo to viņiem lasītājs nākamreiz nepiedos. To, ko parādīsi, visi izanalizē līdz pat mazākajam kauliņam un atradīs, ja būsi kļūdījies. Atmosfēra Ukrainā ir nedaudz saspringta, bet tā ir dzīva. Arī karš liek žurnālistiem piemeklēt precīzus vārdus. Taču karš arī sadala, un tas nav pareizi un ir pārāk vienkāršoti – vai nu tu esi tajā vai šajā [frontes] pusē.

Filmu “Nogalināt žurnālistu” varat noskatīties šeit.

 

Komentāri (6)

Aivars 25.08.2017. 22.51

Rakstā teikts, ka pēc kara sākuma Ukrainas sabiedrība kļuvusi agresīva, pieaugusi iecietība pret vardarbību. Domāju, ka to pašu var teikt arī par Krievijas sabiedrību. Daži pēdējo dienu notikumi:

Kijevas centrā Neatkarības svētku laikā sprādzienā cietusi pazīstama Ukrainas karavīra ģimenes locekļi.

Maskavā slimnīcā miris jauns vīrietis, brīvprātīgais, kurš dežurējis B.Ņemcova slepkavības vietā. Tur smagi piekauts un slimnīcā miris.

Krievijas austrumos, Habarovskā, uz ielas kautiņa laikā līdz nāvei sasists jauns sportists, pauerliftinga čempions.

Nesen pie Baikāla ezera naktī, kautiņa laikā, nodurts jaunatnes sporta čempions, cīkstonis.

Pilnīgi iespējams, ka ar aprakstīto žurnālista slepkavību Krievijai un Putinam nav nekāda sakara. Bet tajā faktā, ka gan Krievijā, gan Ukrainā vardarbība nenormāli pieaugusi, slepkavošana kļūst par normu, pie tā gan Kremļa režīms un Putins ir neapšaubāmi vainīgi.

+2
0
Atbildēt

2

    edge_indran > Aivars 26.08.2017. 00.19

    ———–

    Visā pasaulē agresija sit augstu vilni – par to neviens, kas kaut reizi nedēļā noskatās ziņu pārraides, vairs nebrīnās. Karā kā jau karā.

    Pope Francis Warns That World War III Has Started (13.09.2014.)

    https://www.youtube.com/watch?v=C5cHJa7MV5Q

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    valdemir > Aivars 26.08.2017. 19.02

    Varu likt galvu ķīlā, ka arī mazajā Latvijā katru dienu kāds dabū bietē, nerunājot nemaz par piektdienu vakariem.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Aivars 27.08.2017. 15.59

Nupat Meduza.io izlasīju par vēl vienu cilvēka nāvi – Maskavā, parkā, jaunu, pēc visa spriežot, inteliģentu vīrieti smagi piekāvuši par to, ka “oģet ņe po poņjatijam”. Vēlāk slimnīcā miris.

Un vēl iesaku izlasīt tur publicētu fragmentu no grāmatas “Ijuņ” (Jūnijs).Jāsaka, diezgan baisas grāmatas krievu rakstnieki sākuši rakstīt.

Bet par rakstā aprakstīto žurnālista slepkavību – pilnīgi iespējams, ka Kremlis nav pie vainas, bet tikpat iespējams, ka autore-žurnāliste ir tāda ukraiņu Mamikins, strādā Kremļa pusē.

0
0
Atbildēt

0

kolpants 25.08.2017. 20.40

r daļa mediju, kas uzskata, ka nedrīkst kara laikā kritizēt prezidentu un valsts varu. Viņi uzskata, ka jebkurš uzbrukums prezidentam un varai nāk par labu ienaidniekam. Arī par Šeremeta slepkavību viņi teica, ka nedrīkst teikt – tajā vainojama Krievija. Šie cilvēki paši ir izveidojuši savu prezidenta “pūlu”, katru izlēcienu pret Porošenko nosoda kā prokremlisku gājienu un saka – jūs strādājat Krievijas labā. Ar daļu no šiem cilvēkiem es reiz strādāju kopā vienā žurnālā, un viņi sāka ar mani cīnīties it kā es būtu viņu nāvīgākais ienaidnieks. Mēs pat vairs nesasveicināmies.

как знакомо))

И какая тишина в комментариях.. а достаточно вспомнить первые эмоции после убийства: это 100% рука Москвы, кому еще выгодно. И любые мнения, что это мог быть и Киев для отвлечения внимания воспринимались как нечто ужасное и крамольное.

а по факту-удивительная пассивность полиции, удивительная пассивность СБУ, загадочный “бывший” работник украинских спецслужб, удивительно комфортно себя ощущающий во время следствия…

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu