«Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, roku bučot…»

Print Friendly, PDF & Email

Lembergs un Šlesers Rīdzenē apspriež airBaltic iegādi, elektrovilcienu iepirkumu, Latvijas Pasta nodaļu tīkla pārņemšanu un vairākus politiskus jautājumus: Šlesers virza tagadējā Saeimas deputāta Ivara Zariņa (Saskaņa) publicitātes kampaņu pret JL ministru Arti Kamparu, bet Lembergs atklāj, kā savulaik kopā ar Andri Šķēli – pirms savstarpējā kara sākuma – noorganizējuši Gunta Ulmaņa atkārtoto ievēlēšanu prezidenta amatā.

Lembergs: Čau, sveiks!

Šlesers: Čau!

Lembergs: Klausies, tur Mediju namam bija mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi tur slēdz līgumu ar Mediju namu par 50… latiem, bet tur tiem izpildītājiem neesot dota komanda.

Šlesers: Viņš atlidos, Fliks, kaut kad nākamnedēļ.

Lembergs: Tu nevari atzīmēt kaut kur grāmatiņā?

Šlesers: Es izdarīšu, jā.

Lembergs: Atzīmē, lūdzu.

Šlesers: Es to izdarīšu.

Lembergs: Tā. Es šodien… (Spriež, kur likt telefonu, Šlesers iesaka nolikt to tualetē.) Vēl par to tēmu – kad mēs tagad tiekamies, mēs?

Šlesers: Paklausies, es tev gribu izstāstīt dažas lietas. Cik daudz laika tev ir?

Lembergs: Stunda.

Šlesers: Vot, davaj.

Lembergs: Bet paga, paga, paga, kad mēs tagad tiekamies par to, kas mums izjuka tāpēc, ka Viesturs [Koziols] bija slims? Nu, es tev pateikšu – man ļoti nepatīk. Pagājušo reizi mēs sarunājām, ka tajā poligrāfijā būs Pēteris [Apinis, kā redzams no citām sarunām]. Pēteris viņam pazvanīja – viņš runāt negrib, un iznāk tā, ka jāstaigā un jālūdzas. Tā ka vienojas un tad nedara, saproti… Tas man baigi nepatīk. Iznāk, ka viņš ir tagad baigais boss, kuram tagad ir jālūdzas.

Šlesers: Nē, bet mēs vienojāmies, kurā amatā viņš iet.

Lembergs: Viņš iet poligrāfijā.

Šlesers: Jā, jā.

Lembergs: Viņš viņam solīdi pazvanīja… Tagad jau pagājušas divas nedēļas.

Šlesers: Aivar, es piekrītu. Davaj, mēs par datumu nevienojāmies. Zini, kā – doma bija tāda, ka vakar mēs trijatā varējām satikties. Bet, zini, tā kā bija atcelts tas lielais pasākums… Tad es aizgāju pie Andra [Šķēles], un es domāju, ka viņš…

Lembergs: Aaa, nē, a man viņš atcēla, un es nemaz arī vairāk necēlu ne ausis.

Šlesers: Jo to laiku mēs neesam saskaņojuši, ja tā godīgi. Davaj, saliekam to, es vienīgi no pirmdienas līdz trešdienai paslēpot uz četrām dienām izbraucu.

Lembergs: Jā, bet tu varbūt pazvani uzreiz Andrim, mēs saskaņojam. Bet mums Viesturs vajadzīgs atkal, bez Viestura mēs arī nevaram.

Šlesers: Apskaties savā grafikā, tu jau mums esi visaizņemtākais cilvēks.

Lembergs: Man, redz, tās tiesas, tāpēc es aizņemts.

Šlesers: Tāpēc es tev prasu, jo man jau uzreiz Ralfam [Kļaviņam] jāsaka.

(Saskaņo savstarpēji tikšanās laiku ar Krievijas investoru Mazepinu 17. februārī, Šlesers pa telefonu nodod informāciju tālāk.)

Lembergs: A kā mēs tad paši tiekamies? (..) Divdesmit pirmajā es varu.

Šlesers: Tad liekam pulksten sešos, ko?

Lembergs: Jā. Bet tikai Viesturam obligāti jābūt.

Šlesers: Nu, es tūlītās zvanu un prasu. (Zvana Viesturam, vienojas par tikšanās laiku un jautā par Pēteri, kura jautājums pakāries gaisā – lūdz sazināties un tikties.)

Šlesers: Tad Andrim piezvanīt arī par šito pašu uzreiz?

Lembergs: Jā.

Šlesers: Bet es domāju, ka ar Andri problēmu nebūs… (Mēģina zvanīt, nesekmīgi.) Paklau, davaj, es domāju, ka ar Andri problēmu nebūs. Es lieku vienkārši telefonu nost.

Es gribu dažas lietas ātri… Andris izrunāja ar to Lattelecom.

Lembergs: Pag, pag, pag, tagad tā. Es tagad par to airBaltic. Banka ir iedevusi savu redzējumu, izlasīju. Tā varētu būt pozīcija, kur varētu iet ministrija. Tur ir jāziņo, ja nemaldos četrpadsmitajā. Tur laikam par kādu nedēļu vai divām pārcels, lai līdz galam sagatavotu.

Šlesers: Kāda tā pozīcija?

Lembergs: Nu, normāla, nu – pārdot un tā tālāk.

Šlesers: Nu, labi. Davaj, es tev vienkārši tos ātros gribēju, jo tas ir garais. Šito apskaties. (Rāda dokumentu.) Šitas ir gatavs slēgt ar Mediju namu un ar Dienu sadarbību. Tas Juris [Gulbis], ja, Lattelecom – viņam būtu labi, ja kāds varētu ar viņu aprunāties. Viņiem lidostā kaut kādi jautājumi, kuri var viņu interesēt. Tā ir sadarbība, tā nav prasība. Nu, man Andris iedeva, es tev vienkārši nododu. Tev vienkārši ir jāizdomā, kas tur var apskatīties tos jautājumus.

Lembergs: (Lasa.) Ko nozīmē apjoms?

Šlesers: Neprasi man, paklausies! Man iedeva papīru, pēc tam apskatīsies.

Lembergs: Nu, pagaidi… Es taču nenodarbošos ar šitādiem, bļaģ…

Šlesers: Paklausies, tas nav tavs līmenis. Es vienkārši tev nododu, Aivar…

Lembergs: Nē, nu… ja tas ir bonuss, nu, varbūt… Nu, veči, nu man nav…

Šlesers: Aivar, es zinu. Nu, iedod kādam no saviem darbiniekiem.

Lembergs: Nedošu!

Šlesers: Nedosi? Nu, tad nedod. Paklausies, es tev gribu par to Boltiku.

Lembergs: (Turpina lasīt, smejas.) Paskaties, hehee, nu, bļaģ, nu….

Šlesers: Labi, Aivar, liec nost!

Lembergs: Deviņdesmito gadu kooperatīvs, bļaģ… Nē, astoņdesmit devītā gada kooperatīvs, nu, paskaties, paskaties! Es šodien redzēju, nu, to Gulbi, es… (Turpina smieties.)

Šlesers: Aivar! Paklausies, es tev gribu drusku izstāstīt to bekgraundu par to pašu Boltiku, ja.

Lembergs: Mhm.

 

airBaltic ir mans projekts

Šesers: Vienkārši, lai tu drusku zinātu. 2004. gadā, kad es tur sāku ņemties, kā teikt, es Ryanair atvilku, jo tas SAS čakarēja mūs un tur nekas nenotika. Tajā brīdī, kad bija milzīgie zaudējumi un visi pārējie sūdi sākās…

Lembergs: Kam bija zaudējumi?

Šlesers: Nu, Boltikam bija, aviācijai. Bija 147 dolāri par barelu – naftas cena, kas tagad ir 100 pāri, nu, zaudējumi bija diezgan lieli. Tajā brīdī SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt… Patiesībā es tur drusku piestrādāju, pavisam atklāti, radīju apstākļus, ka viņi saka… Un tajā brīdī, protams, bija jāatrod nauda. Tajā brīdī tur Antonovam kaut ko vajadzēja no manas puses, es ar viņu satikos, vienojos, un mēs piesaistījām kaut kādus līdzekļus, gala rezultātā varēja nopirkt to visu SAS daļu. Nu, lūk, bet tā būtība ir tāda, ka SAS daļa jau ir 100% kontrole, tu pats saproti, viņa tika izveidota jau dibināšanas laikā, ka menedžments nekad Latvijā nav bijis. Viņiem bija tiesības novērot, nu…

Lembergs: Jā, es saprotu.

Šlesers: Nu, vot, tas viss ir attīstījies. Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja, kārtoja, tā tālāk. Jo viņš sākās no nulles, tas nebija kaut kas liels. Tur sākumā bija mīnusi. Šodien tomēr tie ir 4,6 miljoni pasažieru Rīgā, 70 pāri % Boltikam. Es redzu to, ka mēs varam attīstīt ārprātīgi. Tas ir Honkongas variants. Honkongā tā ir milzīga kompānija, milzīga nenormāli, to mēs varam uztaisīt.

Un, protams, bija nepieciešama vēl kaut kāda nauda, tur Andris arī palīdzēja kārtot kaut kādas naudas. Tagad es vienkārši redzu variantu tādu… No vienas puses, kas ir aviokompānija? Paceļas lidmašīna gaisā kā putns un aizlido uz Viļņu, kur piedāvā labus nosacījumus, vai Tallinu, lido, un viss. Bet mums ir svarīgi, lai Rīga attīstās. Un es uzskatu, ņemot vērā šo visu situāciju, es piedāvāju variantu, kas, man liekas, tevi apmierinātu daudz labāk, skaidrāk… Tu man bieži esi teicis – kurš menedžē projektu, kurš ir atbildīgs un tā tālāk. Un es domāju, ka tu mani pietiekoši arī… Nekur es neesmu teicis kaut ko tādu, ko es neesmu arī mēģinājis pildīt. Ir bijuši kaut kādi forsmažoriņi, bet kopumā es esmu…

 

Lembergs: Nē, nē, tā ir taisnība.

Šlesers: Bet kopumā es esmu bijis vienmēr korekts.

Lembergs: Visu cieņu, jā, jā.

Šlesers: Šis ir tas jautājums, kurā es gribētu piedāvāt, ka tu drusku man varētu uzticēties. Es tev izstāstīšu atklāti, kā es viņu redzu. Man liekas, ka tas būtu ļoti normāls variants. Es to pateicu Andrim, es to pateicu Flikam, un es pateicu… Priekšlikums ir sekojošs. Kas mums sanāk ar matemātiku – 47,2…

 

Lembergs: Pag, tu man kaut ko stāstīji, tas ir tas pats?

Šlesers: Es gribu precizēt.

Lembergs: Aa, O.K.

 

Šlesers: Tātad tas ir tas, kas ir vienā pusē. (Rāda.) Šitas karājās gaisā, bet kontrole 100% ir šeit – 47,2% [BAS piederošās airBaltic daļas]. Mana tā doma ir sekojoša – viena ceturtā daļa no šī bloka, Aivar, ir 13,175, no šī bloka [valstij piederošās airBaltic daļas 52,6%], bet man negribētos likt tur kaut kā divpakāpju… Es piedāvātu variantu sekojošu. Pateikt tā – šīs [valsts] akcijas tu vari iegādāties, bet kontrole jau ir šeit [BAS kā mazākuma akcionāram], bizness viss. Es gribētu apvienot to kopā, un tā doma ir tāda: uztaisīt bloku, kurā ir šī daļa, kas mums ir [BAS], un šī [valsts] – un uztaisīt, ka ir četri vienādi pārstāvji. Viens, divi, trīs. (Raksta.) Un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi, kā saka, – 25, 25 un 25. Viena kompānija, kas tiek uztaisīta ar pilnīgu konsensusu…

Es negribu arī negodīgi kaut kādā veidā, jo šitās [valsts daļas] neko nemaksā, ja viņas neiet kopā, viņas nevar dabūt nevienu pārstāvi, neko. Es piedāvāju uztaisīt – salikt kopā viens vesels, kopīga kontrole, kas visdrīzāk tiek uztaisīta tajā Luksemburgā, kur sagatavota platforma, nu, kā saka, tur pēc tam viss. Un matemātika sanāktu sekojoša. Jo, atceries, ir viena lieta – ar Antonovu tur ir uztaisīts 50 uz 50% šeit [pusi BAS ir pārņēmusi Bahamās reģistrēta firma Taurus, kas saistīta ar Krājbankas īpašnieku Antonovu], bet menedžmenta kontrole jebkurā gadījumā ir palikusi šinī pusē [BAS]. Teorētiski, ja šodien nodod galdā naudu un pārfinansējas, kontrole nav bankas pusē, tas ir, kā saka, pavisam atklāti. Un mana doma ir tāda – šeit, ja tīri matemātiski mēs saliekam visu un vairs nedalām, tad sanāk 23,6 – tā ir puse [no BAS piederošajiem 47,2% airBaltic kapitāldaļu], kas ir vienā pusē un otrā, bet šitā daļa – es redzētu variantu tādu. Antonovam ir jāsaņem, vot, šitā daļa – ne vairāk.

Lembergs: Cik?

Šlesers: Viena ceturtā daļa, ne vairāk. Un jāpieskaita pie šitā te, kur pretī mums ir, kā saka, ja tās ir trīs ceturtdaļas, kas kopā sastādītu 39,525% [no valstij piederošajām airBaltic kapitāldaļām].

Lembergs: Tā, tur 23,6…

Šlesers: Jā, 23,6, tas ir tas, kas mums ir.

Lembergs: Plus 13…

Šlesers: Tas ir Antonovam – 13,175. A mums sanāktu tagad – 23,6 plus 39,525. Kopā tas sastāda 63,125. Izdalot uz četri, tas sanāk 15,78%. Bet būtībā jau nav atšķirība, jo šeit 13,175, a te par 2,6% vairāk, bet runa ir par to, ka šī ir tā 100% kontrole, kurā nu netiek dalīts.

Lembergs: Tu saki – četrās vienādās, bet te jau nesanāk četras. Kurā vietā ir tās četras, ja? Te nesanāk.

Šlesers: Mēs uztaisīsim kompāniju, kurai kopā tīrā veidā ir 63,125%.

Lembergs: Āaa, āaa, āaa.

Šlesers: Un šeit 4 x 25% ir 100%. Bet, ja paņem matemātiski, ja paņem šito četras daļas, tad šitas sanāk vairāk nekā šitas, bet tā galvenā lieta, ka mēs esam apvienojuši šīs.

Lembergs: Labi, sapratu. Es visu saprotu.

Šlesers: Būtiski ir tas, lai apvienotu kopā, lai nedalītu, kas ir kas. Un tad, kā teikt, es šajā gadījumā uzņemos atbildību tavā priekšā, ka tur viss būs, kā saka, precīzi uzlikts plāns un tā tālāk. Man liekas, ka tas ir godīgi un pareizi, ko?

Lembergs: O.K., piekrītu, bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, jo tur jau nevar tā – par skaistām acīm.

Šlesers: Protams, kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka šeit [par valsts daļām], bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim šajā jautājumā.

Lembergs: A kā to sakārtot?

Šlesers: Šo jautājumu pērkot, mēs to sakārtosim – ar Krājbanku, bez Krājbankas, to jautājumu sakārtos. Pirmkārt, tā nauda nevar būt liela, sāksim ar to. Viņa nav tik liela.

Lembergs: Pagaidi, bet tu zini, cik uzskata, ka var maksāt?

Šlesers: Nu?

Lembergs: Krājene uzskata, ka viņi būtu gatavi maksāt šito te… Pagaidi, kāds ir tas cipars.. Viņš man sauca 90… latus. Re, kur ir…

Šlesers: Nē, pagaidi, ja mēs runājam par reālo cenu vispār, tā ir cita lieta. Es tagad runāju, piedod, par to, par kuru var pārdot.

Lembergs: Es tev stāstu – Krājenei ir aprēķini, cik varētu maksāt. Tur ir no 0 līdz kaut kādiem, hren zin cik, 100 un vairāk, bet Krājene saka, ka viņi būtu gatavi pirkt šito te par 90.

Šlesers: Kas tas par murgu, no kurienes tas? Nē, nu, pagaidi, nu, Antonovs…

Lembergs: Pirms divām stundām Artis iedeva šito garadarbu…

Šlesers: Kurš Artis?

Lembergs: Stucka [satiksmes ministra padomnieks].

Šlesers: Parādi! Nē, bet saproti, Aivar… Pagaidi, par ko iet runa? Jo šeit [BAS pusē] ir menedžments. Vēl viena lieta – šeit ir pirmās rokas tiesības; ja nevienojas, tur vispār nekas nenotiek! Priekš kam par tādām cenām? Paklausies, kompānija, kurai ir mīnus kaut kādi padsmit miljonu zaudējums 2010. gadā… Mums jau ir svarīgi, lai tā cena būtu pēc iespējas zemāka. Kāpēc? Kāpēc? Tu ko!

(Lembergs smejas.)

Šlesers: Nē, paklausies… Bet kam viņš to – tev tikai iedeva, vai viņš to kaut kur citur iedeva?

Lembergs: (Lasa.) Nē, te ir kapitāls jāpalielina, te ir citā sakarā.

Šlesers: Par to iet runa.

Lembergs: Toreiz es tikos ar Antonovu, es teicu – veči, ņihuja. Es saku – jūs man iedodiet savu risinājumu! Mani neieinteresē šie… Es saku – kā jūs redzat, ieskaitot tiesvedības, attiecības.. Uzliekiet, kā jūs to redzat! Un viņi tur teica, kā tas dīls… Protams, viens ir tāds dokuments, otrs šitāds, vai vispār nav dokuments vai vienkārši po poņatijam. Šodien man iedeva to, ko Krājene neoficiāli iesniegusi ministrijai. Ar domu, ka šitas ies kā ziņojums valdībai, jo ministrijai ir jāsniedz ziņojums.

Šlesers: Bet kur ir novērtējums šeit?

Lembergs: Es nezinu, es neesmu lasījis, man iedeva!

Šlesers: Bet ko tu saki 90?

Lembergs: Man viņš tā nosauca, ka tā esot vērtējuši it kā kaut kas tur. Es nogrozīju galvu, zini. Tagad iet runa, ka šito papīru var iedot… teiksim, advokātam… kurš tad varētu būt tas, kas veiktu…

Šlesers: Mmm. Paga, bet tādas cenas nevar būt, beidz, Aivar! Tagad, piedod, kontrole – ir. Uzņēmumam ir padsmit miljonu zaudējumi 2010. gadā.

Lembergs: Protams, priekš kam tev jāpērk!

Šlesers: Priekš kam tev pirkt, es atvainojos!

Menedžments ir, un viss.

Lembergs: Protams, protams!

Šlesers: To jau mums ir jāizlemj.

Lembergs: Es tev stāstu. Redzi, es daru to, ko esmu solījis. Pareizi? Valdībai ir jānoziņo, nu, kaut kas, saproti? Vienīgais, izsvītroja ārā reku…

Šlesers: (Lasa.) Paklausies, piedevām akcionāra līgums ir noslēgts ar Dombrovska valdības lēmumu. Redzi, un no akcionāru līguma noteikumiem ir redzams, ka Latvijas valstij ir ļoti ierobežotas kontroles un vadības tiesības pār sabiedrību, neskatoties uz to, ka Latvijas valstij pieder vairāk nekā 50% sabiedrības akciju, atsavināmās akcijas.

Lembergs: Es to visu zinu, netērējam laiku, vecais. Laiks iet, netērējam laiku. Ainār, ieklausies, ko es…

Šlesers: Paga, es tūlīt, tūlīt. Redz, kur. (Lasa.) Tādējādi, vadoties no norādītajiem faktoriem, sabiedrībai papildus nepieciešami aptuveni 90 miljoni, lai iegādātos 50% no reaktīvo dzinēju lidmašīnām. Tas ir tik, cik naudas vajag klāt papildus. Tā ir normāla lieta, ko vajag papildus. Es vienkārši… Tu man pateici 90, es domāju, ka viņi ir nojukuši.

(Lembergs smejas.)

Šlesers: Tu kontrolē simtprocentīgi uzņēmumu un runā par 90 miljoniem!

Lembergs: Varbūt Artis sajauca, viņš šodien arī tikai bija saņēmis. Nekavējam laiku, Ainār. Saproti, šobrīd gatavo ziņojumu valdībai, tas ir izšķiroši svarīgi.

Šlesers: To mums vajag iziet pa punktiem cauri. Obligāti.

Lembergs: Tāpēc es tevi gribu iepazīstināt – varbūt vajag, varbūt nevajag – ar Krājbanku, ar Igoru vai kā viņam tur vārds. Siliņš. Nedrīkst iziet šitādi papīri… Kā viņš iziet ārā, kad jūs neesat redzējuši?

Šlesers: Es tev nevaru atbildēt, Fliks nav uz vietas.

Lembergs: Nu, vot.

Šlesers: Bet es tev par šito – tu piekrīti šitādam risinājumam?

Lembergs: Jā, piekrītu. Bet vienalga… Kaut kas ir jāmaksā. Kaut kas ir jāmaksā, saproti. Tā nevar būt.

Šlesers: Nē, pagaidi. Maksāšana būs par… Variants ir tāds, tik, cik…

Lembergs: Vecīt, nu, paga, es tā nepiekrītu. Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X? Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā. A savādāk teiks – aa, vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!

Šlesers: Ne, ne, redzi, tur jau ir kredīti, piedod. Tam pašam BAS jau ir reāli kredīti.

Lembergs: Vienalga!

Šlesers: Uzliksim, bet tagad po poņatijam.

Lembergs: Bet man tas ir principiāli svarīgi, jo, saproti, tie nevar būt pieci lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.

Šlesers: Protams.

Lembergs: Bet viņiem [maksājumiem] ir jābūt kaut kā – uzreiz, un pēc tam un tā. Redzi, būtu, teiksim, pietiekami liels piķis jāsamaksā. Tas ir, ja Latvijā ir piķis, viņš ar pārskaitījumu arī, lai viss oficiāli, kur, kas, kā. Tā ir publiska kompānija – nu, nozīmīgs spēlētājs, ja tu kur iesi, tur uzreiz būs – kas, kur, kā? Saproti, tas ir svarīgi, kā tas tiek strukturēts. Tas nav Rīgas centrālais terminālis, kas nahuj tur īpaši neinteresē nevienu, i to kāds var paskatīties, ja tur nāk kravas. A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk…

Šlesers: Es piekrītu, izejam tam cauri, bet gala mērķis – mēs ejam uz šito.

Lembergs: O.K., es piekrītu. Bet tie krievi piekrīt?

Šlesers: Paklausies, tas ir mūsu kopīgais uzdevums. Jo viņu pozīcija ir tāda, ka viņi saņems, vot, kopīgo apjomu tādu, kāds viņš ir. Bet viens variants ir tāds, ka mēs šajā gadījumā ļoti skaidri nodefinējam.

Lembergs: Bet, vecīt, tu neaizmirsti, ka tur iekšā ir krievi un krievi jau… Man neizskatās, ka krievi būtu baigi sajūsmā par tavu piedāvājumu – ka pēkšņi vienā paketē būs 60 un vairāk procenti un līdz ar to viņi būs mazākumā.

Šlesers: Nē, nu, pagaidi. Ir divi varianti. Šodien BAS ir pirmpirkuma tiesības. Tu iesi tur krievu pusē sēdēt? Es vienkārši tā skaļi domāju – ir divas puses, nav trešās puses. Pārējais ir ļoti vienkārši – tagad mēs runāsim, ka viena puse ir tā, kurā mēs paplašinām to modeli. Kāpēc – to nav jāpaskaidro, un viss. Es sapratu tavu pozīciju. Tas ir kopīgs pasākums vienoties.

Lembergs: Mums vajag… Antonovs kad atbrauc, mums jāapskatās, es gribu, lai viņš saka «jā»… Tāpēc šitā ir nopietna spēle, ja. Bet mums nav laika, jo es saku vēlreiz – ziņojumam vajadzēja būt valdībā piecpadsmitajā, bet viņu pārcels par nedēļu vai divām, saproti.

Šlesers: Kurā?

Lembergs: Nu, kā – februārī, jaunnedēļ. Vot, šitam vajadzēja, bet vēl nav atšancēts, atliks par divām nedēļām.

Šlesers: Nu, pagaidi, bet mums tad vajag uztaisīt vienu tikšanos tieši par šito jautājumu. Ar Andri.

Lembergs: Bet par to iet runa! Ne tikai ar Andri.

Šlesers: Ar Bertu, ar šiem… Paga, bet mums pašiem no sākuma vajag iziet cauri šiem dokumentiem.

Lembergs: Bet jūs paši izejat cauri, joptvaimaķ! Ko jūs esat iedevuši? Jūs paši izejat cauri! Vēl viena praktiska lieta, vajag padomāt, kurš – vai nu auditors jeb drīzāk kāds advokātu kantoris… Viņam jābūt tādam, ar kuru var labi strādāt, kam ir labas attiecības – tas vērtējums, kas būtu pasūtīts no Satiksmes ministrijas, un ministrija viņu būtu saņēmusi. Tas būtu dokuments, uz kura pamata Satiksmes ministrija dotu atzinumu. Kam ir laba reputācija, lai Dombrovskis neteiktu – ko jums te kaut kāds Tihonovs ir kaut ko taisījis. Tas vajadzīgs jau ceturtdien.

Šlesers: Advokātu vai auditoru?

Lembergs: Advokātu. Auditoru būs grūtāk sarunāt. Tev ir kāds, kas tagad komandē parādi? Lai nosaukums ir kāda liela kompānija.

Šlesers: Pag, BDO Invest neder? Tas ir tas, es aizmirsu uzvārdu…

Lembergs: Nē, nē, jābūt starptautiskam – tas ir izšķiroši svarīgi.

Šlesers: Bet paklausies, tad mums vajag varbūt ar Andri ātrāk satikties ar tevi.

Lembergs: Pagaidām nav ko tikties. Pirmkārt, jums vajag iepazīties ar papīru, kas nāk ārā no šejienes. Otrkārt, jums vajag saistīties ar Antonovu un noskaidrot, kad viņš var atlidot, vajag satikties. Treškārt, ja jums ir priekšlikumi, dodiet priekšlikumus par iespējamo advokātu biroju.

Šlesers: Paklausies, nu, labi… Tad šitos ciparus tu nofiksēji. Ideja ir ārkārtīgi vienkārša, ka netaisām neko pa vidu, bet vienā vietā ir, lai nerodas jautājumi. Savādāk nevar… man nepatīk. Bet tai cenai ir jābūt ļoti zemai.

Lembergs: Protams.

Šlesers: Pagājušajā gadā zaudējumi ir padsmit miljoni.

Lembergs: Nu, redzi, tur ir tie 30 miljoni latu ieguldīti tajos vērtspapīros… (Agrākais airBaltic mazākuma akcionārs SAS bija lidsabiedrībai garantējis 33 miljonu latu aizdevumu – red.)

Šlesers: Nu, labi, pieņemsim, ka ir jāatgūst nauda no vērtspapīriem un vēl kaut ko drusku. Jo, ja kompānija ir uz bankrota robežas, tur jāinvestē vēl 90 miljoni…

Lembergs: Redz, kādi sūdi – tur jau due diligence būs jātaisa. Mēs jau neesam redzējuši kaut kādus pārskatus.

Šlesers: Tā ir labā lieta, due diligence parādīs… Es pateicu Flikam netaisīt nekādus baigos rožainos ciparus priekš šī gada, bet pagājušais gads sakarā ar vulkānu, sakarā ar lidmašīnām radīja padsmit miljonu zaudējumu.

Lembergs: Bet atkal, tam ir jābūt zem kontroles, ko tur dos tas airBaltic. Jābūt kādam, kas vada to visu. Jo tas, kas dos vērtētājam izejas datus…

Šlesers: Ko viņi tur novērtēja? Tu man pateici 90, es biju šokā! (Lembergs atkal smejas.) Ir jāiegulda 90, nevis jāmaksā. Un, lai iegādātos nevis 50% no kompānijas, bet no reaktīvo dzinēju lidmašīnām! (Lasa atkal.) Vo, valstij ir jāiegulda 47,3 miljoni! Tas ir normāls stāsts – valsts grib vai negrib guldīt… Un piedevām vēl tie zaudējumi…

Sava banka – galvenais, tīra!

Bet paklausies, man ir vēl viena interesanta tēma, ar tevi par ko aprunāties. Ko tu domā par [Latvijas] Pastu?

Lembergs: Neko nedomāju. Nē, nu, tur vienkārši šobrīd mēģina tikt skaidrībā…

Šlesers: Man ir plāns, es tev gribu izstāstīt, tu pateiksi – patīk vai nepatīk. Ir tā, ka dažas organizācijas kā Dienas grupa, mediji, avīzes vēl joprojām izmanto pasta pakalpojumus. Es, būdams vēl ministrs, panācu, ka pasta liberalizācija notiks tikai 2013. gadā. Tas nozīmē, ka nebūs vairs pasta monopola. Viss – game is over. Kā saka, ienāks somi un izkonkurēs vietējos, tas, kas noticis jau Igaunijā. Tas nozīmē, ka jautājums – vai pasts ir konkurētspējīgs? Ja varētu, piemēram, vairāki preses izdevēji apvienoties, lai laicīgi sagatavotos tam, ka nepadirstu tirgu un ka tur ienāks ārzemnieki…

Protams, pastā rastos problēma – a ko tad darīt? Tūlīt būs caurums milzīgs, kā viņu segt? Tas varētu būt ļoti labs fons diskusijām, ko darīt tālāk ar pastu. Un tad būtu nepieciešams tāds pats plāns un konstatēt, ka pastam caurums liels un ka principā tur pastā jāgrūž nauda vēl un vēl, un vēl, visas pasta nodaļas un tā tālāk. Tātad Mediju namam, Dienai un tā tālāk būtu interesanti, protams, paplašināt izplatīšanu. Diena jau ar to nodarbojas, bet to varētu uztaisīt, pat apvienojoties vairākiem, lai biznesu pievilktu klāt.

Bet tālāk, ko darīt ar pašu pastu? Savā laikā, kad es ar Mono sēdēju un runāju, bija izstrādāts plāns, kādā veidā uz pasta bāzes izveidot Latvijas pasta nodaļu tīklu, kurā principā tajās nodaļās varētu būt arī cits bizness, plus Pasta banka. Būtība ir tāda, ka ir juridiski izveidots kopuzņēmums starp Latvijas Pastu un Mono – ja es nemaldos, 10% ir Pastam, 90% ir Mono, ir tāda kompānija Latvijas pasta nodaļu tīkls. Bija konkurss, viss notika, beigās vienīgi valdība to nobremzēja. Plus ir izveidota Pasta banka, kurā ir 10% opcija Pastam iegādāties, bet šodien tas 100% pieder Mono.

Es domāju, ja mēs radītu labu fonu, tad pie šī projekta būtu iespējams atgriezties viena iemesla pēc – ļoti grūti būtu savilkt tos galus. Tad viens – varētu reāli pārņemt to biznesu, ar kuru pasts nodarbojas, ar izplatīšanu. Tas, man liekas, būtu stratēģisks. Otrs – ka uz visas šīs Latvijas Pasta bāzes būtu iespējams uztaisīt Pasta banku. Pasta banka ir reģistrēta, izveidota un strādā bez zaudējumiem. Viņa ir neliela, ir piešķirta licence, viņa ir gatava banka. Mums ir vienošanās ar Mono par opciju, kurā principā no 100% viņiem paliek viena trešdaļa.

Es savā laikā piedāvāju Andrim, vai viņš gatavs ieguldīt. Tas palika gaisā. Mums ir opcija. Finansējums ir 100% nodrošināts, mēs šodien varam dabūt 66,6% bankā. Bankas, kā saka, izveide ar visu licenci, viņa jau šodien tāpatās ir padsmit miljonus vērta, kādus 15, ja kādam gatavu banku pārdod. Bet, ja to var savienot ar nodaļu tīklu – ir izstrādāts modelis, kādā to apkalpošanu var palaist caur visu sistēmu. Reāli var sakārtot tā, ka retail strādā ar plusu, un attīstīt reāli Pasta banku.

Jautājums, vai mums nevajadzētu tādu pasākumu realizēt, jo bāze ir sagatavota un ir konstatēts, ka 2013. gada pasta biznesa liberalizācija Latvijā var novest pie Pasta maksātnespējas jeb arī valstij būs daudz jaiegulda – varbūt tas ir viens no risinājumiem. Bet galvenais ir tas, ka ir izveidota struktūra…

Lembergs: Tur jau kaut kādas saistības, te jau nav tik vienkārši, Pasts jau nevar iziet ārā.

Šlesers: Pasts – nē, par to iet runa. Viņš reāli varētu dot iekšā tiesā prasību un finālā taisīt mierizlīgumu…

Lembergs: Saproti, ar tām filiālēm, es nezinu. Tās filiāles taču ļoti atšķiras pēc visa – pēc materiāltehniskās bāzes, pēc aprīkojuma… Bankai ir citas prasības attiecībā uz visu, kas saistās ar materiāltehnisko bāzi, nu – tur ir kase, naudas, tur ir citi noteikumi. Tur ir IT sistēma.

Šlesers: Šodien Latvijas Pasts jau nodarbojas [tikai] daļēji ar pasta funkcijām, viņi jau šodien pieņem no pensionāriem pensijas, viņi uzglabā…

Lembergs: Man pašam pastā ir konts, es zinu, bet viņš ņihuja nepiedāvā.

Šlesers: Nu, par to iet runa, to var sakārtot. Uz šīs bāzes var uztaisīt.

Lembergs: Bet tas ir uzlikts uz papīra, kā tas izskatās?

Šlesers: Es piedāvātu tā – ja tas interesē, mums ir opcijas šeit. Nu, kā saka, mēs varētu uztaisīt – es, tu, tas pats Andris. Mums ir 66,6%. Viņiem ir viss gatavs.

Lembergs: Plānam ir menedžeris šitam?

Šlesers: Jā, viss, mums ir tikai jādod cilvēki – [Mono īpašniekam Mihailam] Uļmanam komanda ir, kas to visu menedžē. Man būtu priekšlikums uztaisīt vienu tikšanos ar Mišu. Jo galvenais – viņš arī visu ir nofinansējis, viņš ir piecus miljonus ieguldījis bankas kapitālā. Un tā banka – galvenais tas, ka viņa ir tīra. Pārējām bankām ir problēmas ar pagātni, visādi sūdi, a viņš ir salicis savus uzņēmumus, un tā banka strādā ar nelielu peļņu, viņš ir kredītkartes izdevis. Tā ir neliela, maza banka, tur nav nekādas vecās šleifes, un to banku var ātri iedarbināt, ko?

Lembergs: Jā, izklausās normāli, es pat teiktu – labi, bet, saproti, ir vajadzīgs viens projekta vadītājs.

Šlesers: Ir! Miška sēdējis tur ļoti ilgi, viņa dēls ir projektu vadītājs.

Lembergs: Jā, bet ir jāredz kopā ar pastu, kā tas izskatās.

Šlesers: Ideja ļoti vienkārša. Gala rezultātā pasts nodrošinās savas funkcijas un bizness tiktu menedžēts tā, lai dzīvotu gan pasts, gan banka. Bizness tiek uztaisīts uz tā, ka pasts, protams, peļņas centrs.

Lembergs: Kāpēc tas nav tālāk darīts?

Šlesers: Tāpēc, ka mainījās Godmaņa valdība un tas viss aizgāja tur… Tas pakārās gaisā. Kā saka, [ministrs Kaspars] Gerhards jau nebija tas, ar ko vispār varēja par kaut ko runāt. Bija doma gaidīt, lai beidzas vēlēšanas. Galvenais – mums ir banka, viņa jau ir gatava, reāli strādā!

Lembergs: Vajadzīgs cilvēks, kas šito var izkost cauri no mūsu puses. Uļmans ir privātpersona, viņam pofig tas viss. Vajag dot uzdevumu, lai no pasta…

Šlesers: Paklausies, mums vajag uztaisīt vienu tikšanos. Viņš varētu noziņot visu pa punktiem. Vajag, lai tu pats iebrauc, jāieliek divas stundas. Bet mums ir gatava banka! Mēs jau varam – mums jau ir visādas struktūras, kuras mēs varam izlaist cauri. Palaist sinerģiju – ja tev banka ir tīra, mēs varam tur ostu apkalpot, visu ko varam laist cauri.

Lembergs: Jā, jā, būs tev Loginovs…

Šlesers: Nē, es domāju privātās struktūras.

Lembergs: Labi, kaut kad vajag…

Šlesers: Es tūlīt viņam piezvanīšu, paņemšu telefonu.

Zariņš gatavs maukt pa Kamparu

Šlesers: Paklausies, īss jautājums – ko jūs darīsiet ar regulatoru [Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju]?

Lembergs: Nu, tur būs konkurss. Vienu čali virzīsim. Tur būs strīds par vadītāju.

Šlesers: Paklausies, man ir viens priekšlikums. Pašlaik tur strādā viens puisis vārdā Ivars Zariņš, [pašreizējais Saeimas deputāts no Saskaņas]. Es viņu kādreiz liku. Viņš ir jauns, ļoti labs. Nostrādājis jau divus termiņus. Viņš apzinās, ka [ministrs Artis] Kampars viņu vairāk nevirzīs. Es ar viņu satikos, un viņš saka – paklausies, Kamparam ir tik daudz sūdi. Ar to Berķi un Stepanovu [Ventspils uzņēmējiem] par tiem vējiem… Viņš saka – es esmu gatavs maukt pa Kamparu. Kā saka, skatos – Lembergs mauc. Palīdziet man ar žurnālistiem, ar tribīnēm, ar PR, es pa Kamparu nomaukšu pēc pilnas programmas – par visiem šitiem tarifiem, un ko viņš tur neizdara. Viņš saka – vienīgais viņam pašam termiņš vēl pusgadu. Bet būtu ļoti labi, ja varētu divus trīs mēnešus novienoties par vadītāju.

Vajadzētu izdarīt tā, lai no Neatkarīgās tas Dreiblats vai Rozenbergs, kā viņus tur sauc… Nu, viņi tie asie tev… Lai viņi nointervē Ivaru Zariņu. Ja tā intervija tev derēs, tad mēs varam viņu palaist kaut kur televīzijā. Ja tas Ivars ļoti labi nostrādā, varbūt ir vērts tādu Ivaru tur turēt arī ilgāk. Un es tev varu pateikt, viņš ir 100% pēc pārliecības mūsējais.

Lembergs: Es par to Kamparu iedevu Valsts kontrolei. Un aizsūtīju to materiālu šodien Urbanovičam. Viņš tur ir pārkāpis…

Šlesers: Bet viena lieta, ka Lembergs – oponents, bet ja regulatora direktors mauc! Viņš man nosauca trīs četras lietas, kur viņš kā regulatora vadītājs Kamparam ir gatavs dot pa rīkli.

Lembergs: A kas viņu nozīmē par v. i.? Tas nav pats Kampars ar rīkojumu? Tad viņš var noņemt.

Šlesers: Tāpēc vajag iedot pareizu interviju, riktīgu PR uztaisīt. Kad viņš nomauks… Un, ja viņu represēs Kampars par taisnību, es domāju, ka žurnālisti to pamanīs.

Lembergs: Pamanīs, jā. Tikai, vot, vai Dienas žurnālisti to pamanīs, vot, tā ir problēma…

Šlesers: Nu, tā vēl joprojām mums ir problēma.

Lembergs: Baigā problēma.

Šlesers: Nujā, bet mēs viņu varam uz 900 sekundēm…

Lembergs: Redzi, Viesturs… Saproti, es iedevu no Kapitāla galveno redaktoru. Viņš man saka, ka ir ielikts par Ekonomikas nodaļas vadītāju, bet faktiski viņš par Atpūtu, kur nav nekādas ietekmes uz politisko seju.

Šlesers: Paga, man Andris zvana! Kad tev ir laiks ar Mišu, sarunājam vispirms? (Sazvana Mišu, sarunā tikšanos Rīdzenē 22. februārī.)

Lembergs: Nu, skaidrs! Labi, vecais, es skriešu.

Zatlers uzmeta… Bet man ir kandidāts!

Šlesers: Pag, ko es vēl gribēju. Ko tu par tiesībsargu virzīsi?

Lembergs: Mums tur bija divi kandidāti, normāli kandidāti, bļaģ, abi divi atteicās.

Šlesers: Labi?

Lembergs: Nu, ne jau kaut kādi tur saitītē vadāmi, bet tādi principiāli, kārtīgi, kā ir jābūt, – šodien nav, viss. Tā ka, es domāju, mēs neko neiesniegsim. Jānis mani uzrunāja par šito, bļaģ, ko viņš virzīja par prezidentu… (Saskaņa 2007. gadā virzīja prezidenta amatam Aivaru Endziņu – red.)

Šlesers: Uj, beidz, šito taču nevar!

Lembergs: Nu, protams, sorosītu ahujenuju.

Šlesers: Paga, bet par prezidentu jūs ar Vienotību varat vienoties vai nevarat vienoties?

Lembergs: Nav pat runāts. Viņi aicina, bet es neiešu piedalīties.

Šlesers: Bet ar Jāni tev ir bijušas sarunas?

Lembergs: Mēs runājām, bet mums nekas konkrēts… Zatlers uzmeta. Ne mani, bet citus viņš uzmeta. Man nepatīk tas. Tā kā viņš spēlēja tagad, zinādams, ka viņam jāiet vēl vēlēšanās, tad kā viņš uzvedīsies pēc tam, kad nebūs nekādas vairs bremzes? Ko? Tagad pat, par to medicīnu – ko viņš tur ielīda? Viņš taisa sev imidžu? Nepareizi… Vobščem, ir jautājumi. Citi kandidāti… Man ir kandidāts!

Šlesers: Tu jau teici, zemkopis [Jānis Dūklavs].

Lembergs: Man ir, bet viņš pats negrib.

Šlesers: Bet kā tu redzi? Balsis jau jums pietiek. Bet kā tur tas [budžeta] grieziens?

Lembergs: Es domāju, ka nekāda tur griešana liela nebūs. Jo inflācija būs nevis 1%, kā viņi tur ierakstījuši, bet inflācija šogad būs 4% un varbūt vēl vairāk. Mēs būsim ārpus tiem kritērijiem. Bet, ja 4% inflācija un pensijas, darba samaksa paliek iepriekšējie, tad tev par 4% lielāki ieņēmumi, a budžetā šajos posteņos mazāki izdevumi, tu jau ekonomē no tā. Ja tu no pusotra miljarda ekonomē 5%, tas ir nopietns cipars.

Šlesers: Pag, es tulīt Andrim piezvanīšu. Mēs tad divdesmit pirmo uzlikām.

Lembergs: Es tad skriešu.

Piemineklis Aivaram

Šlesers: Pag, man tev vēl viens jautājums. Paklau, es tev prasīju par tiem RVR. (Runa ir par Rīgas Vagonu rūpnīcu un pasažieru vilcienu iepirkumu – red.) Es ar viņiem satikos. Man nav nekāds sakars ar to pasākumu. Man ir tāds sakars, ka es tos čaļus zinu un esmu viņus iepriekš atbalstījis.

(Zvana telefons, iespējams, Andris atzvana Šleseram, norunā par tikšanos.)

Lembergs: Es tev pateikšu, kāda ir problēma. Projekts ir ārkārtīgi liels priekš Latvijas. Cik tur – 300 miljoni vienai kompānijai! Problēma ir kāda… Ja tev jābūvē māja, tev jāizdara zināmas procedūras, bet to var izdarīt daudzi. Ja tu gribi iestādīt kartupeļus, tev vajag mehanizatoru un tā tālāk. Nevar paņemt cilvēku no ielas, ņihuja, nekas tev tur nesanāks, kaut gan it kā vienkārša lieta. Te ir runa par biznesa augstāko pilotāžu – ražošana brīvā tirgū. Moderns, ātrgaitas elektrovilciens, kas ir kustībā, ātri… Tev var būt miljards nauda, tev var būt 10 000 strādnieku, tev var būt telpas, tev var būt rasējumi, bet tu neko nesaražosi. Pilnīgi neko. Un aiz tās Rīgas Vagonu rūpnīcas… Šobrīd tā nav rūpnīca. Ja viņi ražotu desmit pasažieru vilcienus, vot, tādus, kā vajag… Ja reāli ražotu, un tad viņiem vajag saražot nevis desmit, bet 30, tad viņiem būtu problēmas – vairāk vajag strādniekus, inženierus… bet ir kompetence! Galvenā problēma, ka viņiem nav kompetences, nav pieredzes.

Šlesers: Bet tie Bombardier, kas nāk?

Lembergs: Viņiem jau nav Latvijā ražotnes.

Šlesers: Paklau, nu, uztaisi šito projektu. Kaut vai viens būs normāls projekts valstī.

Lembergs: Ainār, tu esi kādreiz bijis iesaistīts kādā dzīvā ražošanas biznesā, vot, kur ražo?

Šlesers: Nē, ražošanā es neesmu… Nē, es biju! Es esmu strādājis VEFā.

Lembergs: Nē, biznesā – ieguldījis naudu un kaut ko ražojis, bļaģ?

Šlesers: Nē.

Lembergs: Vot, es pateikšu. Tas, kas var nopelnīt naudu uz ražošanu, tikai tas ir uzņēmējs vārda pilnasinīgajā nozīmē. Vot, mēs tur Ventspilī mēģinājām kurpes ražot. Bļaģ, nu cik cilvēku… katram kurpes, nu, vismaz divi pāri, pareizi? Ahujennaja konkurence… Bļaģ, visas modes, liestes. Tu dabū pasūtījumu, a tev tā strādniece nevar sašūt. Viņš atbrauc, un, bļaģ, tev nav te… Viņai nav kompetences, tai šuvējai, bļaģ. Ventspilī ir komunālā mašīnu ražošana –  kamēr tie strādnieki iemācījās metināt, ņihuja… a tur ir tādas prasības tai šuvējai!

Šlesers: Ko tu domā, ka viņi nevar pavilkt?

Lembergs: Es pateikšu atklāti – es uzskatu, ka viņi nevar. Tas sūdīgais, ka viņiem tas jādara no nulles. Kad tev iet ražošana un tu nomaini no viena uz otru – tu ražo mersedesus un maini modeļus, bet kad tev no nulles… Viņiem nav kompetences.

Šlesers: Bet ja tie Bombardier ir gatavi uzlikt?

Lembergs: A ko nozīmē – uzlikt? Viņi atbrauks ar saviem strādniekiem? Inženieriem? Viņi atrauks pieci, a pārējie – vietējie.

Šlesers: Nē, nu, sborku jau var taisīt…

Lembergs: A ko nozīmē – sborku? Nav tik vienkārši! Saproti, a viņi grib ražot 60% te. Tā banka saka – mēs garantēsim. Ko nozīmē – garantēsim? A ja tu nesaražosi? Jeb saražosi, un viņš neiet? Nu, neiet, lūst visu laiku! Ko tu izdarīsi?

Labi, krievs ražo mašīnu, tu brauc ar krievu mašīnu? Tu pirksi mersedesu, ražotu Turcijā? Vot, mersedess, bļaģ, viss ir tā kā mersedesam, bet tikai ražots Turcijā! Es tev pateikšu – mēs pirkām mersedesu autobusus, mums bija noteikums, bļaģ, – ražotam jābūt Vācijā. Vācijā! A Turcijā viņi par 20% lētāki, bet toties Vācijā – viņš noiet 2 miljoni kilometru, tu iekāp iekšā, un viņš kā jauns. Kāda kvalitāte! Ir Vācijas strādnieks un Turcijas strādnieks.

Šlesers: Aivar, es tajā pasākumā nepiedalos, bet man liekas – ja tu varētu to izdarīt, tev pieminekli uzliktu. Ja ne, nu, pa galvu arī nedos neviens.

Lembergs: Bet, ja viņi nesaražos, vot, kam uzliks pieminekli? Vot, ņe polučilos…

Davaj, būvējam jaunu termināli

Šlesers: Pēdējais, par to termināli. Ko šitais te grib pēc būtības darīt?

Lembergs: Kuru termināli?

Šlesers: Nu, lidostas termināli.

Lembergs: Tas nav risināts.

Šlesers: Tikai nevajag paplašināt veco, Aivar – davaj, būvējam jaunu.

Lembergs: Tagad es esmu ieplānojis, man ir jaunnedēļ laiks, kad viņi ziņos attīstības plānu. Mēs līdz tam nonāksim.

Šlesers: Man ir svarīgi, man ir lūgums šajā jautājumā kaut vai nedaudz uzticēties man. Tas, ko tur [lidostas vadītājs] Pommers caur Damlicu grib teikt, es vienkārši… Vot, tu tikko pateici man precīzi par rūpnīcu, es tev pateikšu par lidostu. Esošā lidosta ir pārpildīta. Ja sāks esošo termināli… Vot, mēs sēžam viesnīcā, un tur vienlaicīgi sāks rūkt, kaut ko likt pāri, vēl kaut ko… kas būs!? Ne esošais terminālis darbosies, ne cits.

Lembergs: Mēs neesam izrunājuši, kā darām ar jauno termināli.

Šlesers: Kāpēc, mēs esam izrunājuši! Man ir priekšlikums. Mēs uzliekam šito, ja [iespējams, rāda uz airBaltic shēmu], un šitas piedalās kopā ar turkiem, nosacījumi – pusi uz pusi. Šitā struktūra. Šī pati kompānija iet terminālī pusi uz pusi ar turkiem. Mūsu uzdevums – maksimāli piedalīties programmā. Jāpieņem lēmums, ka to dara, un tad jāsaliek kopā – ka Boltiks to dara ar turkiem. Boltiks uztaisītu meitu priekš tā, un šitā kompānija tur ieietu un paņemtu 90%.

Lembergs: Bet viņu vajag uzlikt uz papīra, kas tur būs. Un kas tur vēl par citiem biznesiem. Es negribu kalpot turkiem, vot, vienkārši negribu.

Šlesers: Viņiem 50 un 50.

Lembergs: Bet nesanāk 50 un 50. Šitas jau nav viens pats!

Šlesers: Šitas ir akcionārs, kuram pieder 63%, bet vienlaikus viņam var piederēt 50% terminālī.

Lembergs: Bet krievi tam piekrīt? Kā tas izskatīsies? Ja ir runāts, ka tas ir airBaltic [terminālis].

Šlesers: Nu, izdiskutējam.

Lembergs: Bet tie krievi nav šobrīd mani partneri, un es esmu brīvs atšķirībā no jums.

Šlesers: Ar viņiem nav runāts par termināli. Turki ir gatavi finansēt to pasākumu.

Lembergs: Ainār, redzi… Jautājums tāds – priekš kam te vajadzīgi krievi, ja turki finansē? Bet, ja tas ir airBaltic terminālis, tad tie krievi ir.

Šlesers: Mēs varam 100% nodot tiesības būvēt turkiem un atstāt opciju, ka pēc kāda brīža ienāk 50% partneris…

Lembergs: Apdomā to. Iedomājies – es būtu krievu vietā… Esmu iedevis kredītu, esmu dalībnieks un tā… Un pēkšņi terminālī man pasaka – nē, vecīt, tu tur nebūsi.

Šlesers: Variants ir viens – vienojamies, ka jauno termināli būvējam, bet jāvienojas, kā pareizi to sastrukturēt. Bet galvenā lieta bija vienoties, lai šeit [airBaltic] ir vienota struktūra, ka nav kaut kādi divpakāpju dalībnieki.

Lembergs: Bet tu atceries, Ainār – ir ļoti svarīgi, par cik kas tiek pirkts. Jo man nekādas padačkas nav vajadzīgas. Pēc tam tur kāds pēkšņi atcerēsies, ka viņam kukuli izspieda…

 

Šlesers: Mēs saliksim, lai tas ir precīzi. Jāsaprot to, ka struktūra ir jau izveidota, runa ir – par cik būs jāpērk tie atlikušie… Jāsaka – jo zemāka cena, jo… zemāka cena!

Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, roku bučot

Lembergs: Es saprotu… Klausies, ko tas Ulmanis? Viņš grib dabūt pa zobiem no manis?

Šlesers: Nu, tur ira… Mēs runājam vienu, viņš izdara citu. Nu, mēs tagad to PLL atstāsim tādā frakcijas līmenī. Bet zini, ar tiem vecajiem… (Eksprezidents Guntis Ulmanis ir PLL deputāts 10. Saeimā – red.)

Lembergs: Protams, tev vajadzēja pajautāt! Vot, nepajautājāt! Varējāt ar mani padiskutēt. Es jau uzreiz pateicu, ka es neatbalstu jūsu [PLL apvienošanos], bet, labi, tas ir cits stāsts. Tāpat kā tu varēji vēl būt domes deputāts, vicemērs, ja būtu piekrituši, kā es teicu. Un es būtu dabūjis citus procentus, starp citu. Vienotība huj būtu tik daudz dabūjusi, un būtu pilnīgi cits spēles laukums. Bet, nu, labi, tas ir pagātnē. Ulmanis bija atjaunotās [Latvijas] Zemnieku savienības līderis, viņi – otra lielākā frakcija bija aiz Latvijas ceļa, kad atjaunoja neatkarību. Tad LC paņēma premjeru, un tad ZS izvirzīja un ievēlēja Ulmani par prezidentu. Viņš bija vienu termiņu, otru termiņu. Beidzās tas termiņš, tad ZS bija izlidojusi ārā no Saeimas, nu viņam bija īstais brīdis ķerties pie partijas vadības, pareizi?

Šlesers: A viņš aizgāja prom.

Lembergs: Nevis viņš vienkārši aizgāja, viņš viņus apdirsa. Tā ar namjokiem, ka tur, bļaģ, nu, tādi oligarhi… Nu, oligarhi tolaik vēl lietoti netika… Vot, tur kaut kādi tādi, zini… Un pasūtīja dirst. Tagad viņš atnāca pie jums.

Šlesers: Un te tas pats…

Lembergs: Baigais džeks, un ko viņš dara? Viņš Andrim stāsta, ka viņam vajadzētu kaut kā izstāstīt par vekseli. Kam interesē Andra vekselis, ko viņš, bļaģ, marasmā… Kam interesē Andra vekselis, bļaģ? Nu, tagad vienīgais [oligarhs] Lembergs….

Bet kas ir? Uz otro termiņu viņam nebija balsis. Es tev pateikšu – viņam bija aptuveni kādas 40 balsis. Un Andris man toreiz – tas bija īsi pirms mūsu lielā kara… Andris saka – klausies, velns, davaj to Ulmani! Man nahuj to Ulmani vajag, bet viņam vajag, un mēs salikām, ko mēs tur varam – no opozīcijas, un Ceļā jau arī nebija atbalsts. Un kopā mēs savācām, man liekas, 13 balsis. Iznāca, ka man bija kādas astoņas un Andrim bija piecas. Nē, mēs pat vairāk savācām – 15, man bija deviņas, Andrim sešas. Bļaģ, un viņš dabūja 57 (patiesībā 53 – red.) balsis, tas Ulmanis! Saproti, viss baigi skaisti… Bet mēs tad zinām, ka mēs likām! Un tur bija zināms budžetiņš – ne jau par skaistām acīm. Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, visu laiku roku bučot, bļaģ… Labi, viņš par manu lomu vispār nezina, jo Andris visu laiku ar viņu kontaktējās.

Šlesers: Ko viņš vispār runā! Viņš [Šķēle] jau nav zaglis, es zinu, lai pasaka tikai par vekseli…

Lembergs: A kas Ulmanim māju cēla, ja ne Jūlijs Krūmiņš? Tak visi to zina! Un kā viņš brauca, kārtoja šitam te kokvilnas pārkraušanu, un par to viņš viņam būvēja māju. Tā taču ir zināma lieta, mēs taču visi to zinām. Ne jau mani aizskar tas oligarhi, hujņa, zin, bet vienkārši…

Šlesers: Aivar, man pat nav, ko pateikt.

Lembergs: Un ne jau jūs viņu pāraudzināsiet! Bet vienkārši viņš ir vienreiz apdirsis un otrreiz apdirsīs.

Šlesers: Tak nekas tur nemainīsies.

Lembergs: Tā kā tas Brigmanis – paņēma to kaut kādu [deputātu] Klaužu, bļaģ. Es viņam teicu – nahuj tu ņem šitos aizbēdzējus no tās Tautas partijas, nahuj! Klaužs tikai skraida un grib kaut kādas rebes taisīt, nu, joptvaimaķ.

Šlesers: A par to Eigimu es ar Blumbergu sazvanījos. Es sadarbojos ar to Lāčplēsi [Daugavpilī] kopā. Ar Eigimu sarunāju, viņš saka – viss, Lemberga vārdā… (Lembergs smejas.) Puisis tur ir ļoti, ļoti vienkāršs. Savedu Lāčplēsi ar Blumbergu, lai viņš iet runāt.

Lembergs: Labi, vecais, davaj, atā!

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu