Kučinskis: Es atturos no sava viedokļa 16

Māris Kučinskis. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Premjerministrs Māris Kučinskis par oligarhu sarunām, nodokļu reformu un automātisko valdības vadītāja aizstāšanas sistēmu

Latvijā valdības vadītājiem reti kad dzīve ir mierīga, tomēr premjerministra Māra Kučinska (ZZS) pēdējie mēneši bijuši sevišķi trauksmaini. Saspīlējumu un krasu pavērsienu pilnai nodokļu reformas veidošanai un ārstu streikam nācis klāt plašais sabiedrības sašutums par Ir publicētajām oligarhu sarunām. Jautājumu ir daudz, dodamies uz Ministru kabinetu meklēt atbildes. Intervija notika 12. jūlijā, publicējam tās izvērsto versiju.

Kā jūs vērtējat oligarhu sarunas?

Protams, šobrīd pie visām lietām – nodokļu reformas, veselības aprūpes – neteiksim, ka šīs sarunas nenomāc visu darba prieku…  Bet, ja mēs paņemtu deviņdesmitos gadus, dzirdētu vairāk un ne to vien. Ja paņemam stāvokli šobrīd, man vismaz ir sajūta, ka esam paaugušies un latiņu pavilkuši uz augšu. Skatoties kontekstu un saņemot vēstules arī par manu atbildību un visu pārējo… Protams, es nevienu brīdi neesmu izvairījies no atbildības par to, ko mēs šobrīd darām. Ir pilnīgi skaidrs, ka KNAB šobrīd ir visas šīs lietas jāpārskata, iesaistītie cilvēki jāatsauc pie sevis. Pat tad, ja materiāli nav pietiekoši vai par kādu būtu kādas juridiskas aizdomas, varat nešaubīties – es spēju pieņemt lēmumus. Bet tajā pašā laikā es saprotu savu atbildību par to, kas var [palikt neizdarīts] un ka visur [var rasties] haoss. Ar rungām mēs neieviesīsim tiesiskumu savā valstī. Man šobrīd gribas drusciņ apslāpēt emocijas. Es pilnīgi noteikti esmu devis solījumus KNAB kapacitāti nodrošināt ar visu nepieciešamo. Starp citu, to pašu, kas Maksātnespējas aģentūrai. Šīs ir tās divas lietas, ko vienkārši prasījās pārkārtot. Man šķiet ļoti pareiza pieeja, ar kādu Jēkabs Straume sāk to visu, nešķirojot, kuram par ko ir jāatbild, vienkārši pasakot – esmu vadītājs, es jūs vadu, mēs noliekām malā, kurš kurā grupējumā vai nometnē ir bijis, mēs strādājam. Esmu pārliecināts, ka viņš šobrīd [tos materiālus] skatīs. Bet šobrīd uzreiz jau izdarīt slēdzienus… Jā, es pasaku, ka es norobežojos no tādām sarunām. Kā mana sieva teica, es tādās sarunās tādus vārdus arī īpaši daudz nelietoju. Bet nenoliedzami šobrīd apstākļi prasa, lai KNAB skatītu pilnīgi visu to spektru, ieskaitot kas tur ir bijuši, kas ir piesaistītie. Ir pilnīgi skaidrs – tas, kas aizgāja līdz prasījumam par krimināllietas ierosināšanu, tas bija tikai viens atrāvums. Lai spriestu, cik kvalitatīvs, cik nekvalitatīvs, ir jānoskaidro, vai [kriminālprocesam] bija pietiekams pamats. Tas noteikti bija pamats Saeimas atlaišanai, tas arī ir pilnīgi skaidrs. Bet esmu par tiesisku risinājumu.

Vai pats kādreiz bijāt pie Šlesera Rīdzenē?

Rīdzenē tajā slavenajā numurā tai brīdī, kad Tautas partijas pieņēma lēmumu iesaistīties [apvienībā] Par Labu Latviju – pilnīgi oficiāli kā frakcijas vadītājs vai partijas vadītājs no valdes mēs tur satikāmies, lai pavēstītu, ka [esam pieņēmuši lēmumu]. Tur mums tā bija. Ja paskatāmies vēsturē, man nekad tā īsti neuzticējās. Es sapratu Šlesera stilu un zināju, ka [viņā] ir gan ļoti liela lielība, arī ļoti gribas salikt visu un dzīvi sakārtot. Kas mani apbēdina – es nezinu, kad tas beigsies. Arī tagad daudzi politiķi nāk… Politikā bizness, tas ir tas, kas tur acīmredzot arī notika.

Konkretizēsim – jūs tikai vienu reizi tur bijāt?

Es biju tikai tajās oficiālajās sarunās, tāpēc es stādos priekšā, kāda izskatījās istaba, kāda ir atmosfēra. Mēs oficiāli runājām – dibināsim Par Labu Latviju. Es arī atceros, kad mēs gājām ar Ulmaņa kungu kampaņas laikā. Tagad runā par Saskaņu – nu, mēs bijām ar eskprezidentu pilnīgi vienojušies, ka nebūs tāda atbalsta. Ko es gribu teikt –  tur daudz kas ir arī pārspīlēts ar to varēšanu, [salīdzinot ar to], ko kāds varbūt būtu gribējis.

Kad jūs tur bijāt, kāds runāja ar tādiem vārdiem, kas lasāmi publicētajās sarunās?

Nē.

Jūs runājat par tiesiskiem risinājumiem, bet ir arī politiskā atbildība. Tagad vairākas organizācijas prasa Dūklava un Auguļa atkāpšanos.

Varbūt jūs vēl kaut ko publicēsiet, bet es īsti nesaprotu Auguļa parādīšanos tur. Par Dūklavu mēs lasījām. Protams, Jānim Dūklavam tur bija pusotru stundu gara saruna, un šeit ir tikai divi fragmenti, bet šobrīd atbildes ir jāsniedz arī viņam, lai pamatotu šo esamību. Man diezgan bieži par vienu vai otru ministru ir tādi aicinājumi bijuši. Es pieņemu lēmumus, bet ne pārsteidzīgus.

Tātad ar šo ierakstu nepietiek?

Es nekad nesaku, ka politiska atbildība ir tiesas lēmums. To gan es neatzīstu. Kaut kur ir jābūt sabalansētībai, kad tu saproti, ka tiesā tu varbūt uzvari, bet kopumā – jā, [ir jāaiziet]. Bet es vēlreiz vēršu sarunu uz to, ka mēs šobrīd [nerunājam] par iepriekšējo nedēļu, ir tomēr [pagājuši] septiņi gadi.

Taču tie cilvēki vēl ir aktīvi politikā.

Vērtētājs jau pēc tam vienalga ir vēlētājs. Nebūtu pazudis Šlesers no skatuves, ja nebūtu bijis vērtējums. Atceramies iepriekšējās vēlēšanās veco partija, es pat aizmirsu, kā viņu sauca, kas nāca uz vēlēšanām ar saviem vecajiem nopelniem un viņi jau izbaudīja to vienu procentu. (Aināra Šlesera veidotais saraksts Vienoti Latvijai ar Aigaru Kalvīti, Ivaru Godmani u.c. 12. Saeimas vēlēšanās saņēma 1,18% balsu – red.) Tā jau arī ir atbildība, kuru novērtē – katrs par to maksā, tai skaitā partijas, ja tās nepilnveidojas līdzi laikam.

Vai Lembergs pēc šīm sarunām drīkst piedalīties koalīcijas padomes sēdēs?

Viņš jau tur ir ļoti maz. Lembergs kā sadarbības partneris šīs valdības laikā piedalās [ZZS valdes tikšanās reizēs] pirmdienas pēcpusdienas, kur pēdējos mēnešos es ar viņu ļoti daudz strīdos par nodokļu reformu, viņš ir pret to. Šādās diskusijās partijas iekšienē mēs nevaram ne šķirot, ne aizliegt. Sadarbības līgums ir, vēlēšanas ir bijušas. Ir jau arī valdībai jāstrādā, koalīcijai ir līgums, partijas atbalstam arī ir jābūt.

Vai ir pareizs tāds koalīcijas līgums, kas balstās uz partiju, kuru vada Lembergs?

Tas nebalstās uz partiju, kuru vada Lembergs, bet uz partiju, kas saucas partiju apvienība ZZS, ieskaitot arī manis pārstāvēto Liepājas partiju un Ventspils sadarbības partneri. Tas ir mīts, ka kāds kādam spēj diktēt, un es ceru, ka es daudzās lietās to esmu pierādījis.

Vai ZZS nebūtu jānorobežojas no partijas Latvijai un Ventspilij?

Tādus lēmumus nepieņem neviens vienpersoniski.

Jūsu viedoklis?

Šobrīd es atturos no sava viedokļa, ņemot vērā, ka ZZS ir tāds nodibināts, cilvēki iet kaujā kopā.

Diezgan lielu neizpratni izraisīja jūsu lēmums atstāt Dūklavu kā premjera vietas izpildītāju, kāmēr pats bijāt ārzemēs.

Ņemot vērā šo kontekstu, domāju, ka laimīgs tai brīdī nebija ne Dūklavs, ne es. Šī automātiskā sistēma strādāja. Man bija izvēle, vai mainīt savu lēmumu, bet, ja lēmums bija pieņemts, to atcelt vairs negribēju.

Paskaidrojiet, lūdzu, šo automātisko sistēmu.

Automātiskā sistēma ir ZZS lēmums, kas [pieņemts] pirms valdības dibināšanas, un solījumus es arī pildu. Tā bija vienošanās, ka manas prombūtnes laikā ir pirmie divi aizvietotāji – nr. 1 Dūklavs, nr. 2 Reizniece, jo ir vienmēr bijusi tā tradīcija, ka parasti [aizvieto] vienas partijas ietvaros, un [citu partiju pārstāvji] parādās, ja nav kāds [no premjera partijas]. Protams, tas izsauca veselu divu dienu domāšanu. Atzīstu, ka, ņemot vērā šo fonu, es faktiski kaitēju visiem ar to. Dūklavs tagad dodas uz VID, Dūklavs dosies uz KNAB, viņš pats arī ir ieinteresēts kaut kādā skaidrībā, bet es nedomāju, ka arī viņam tas bija…

Kā vērtējat tiesībsargu darbu šajā lietā? Bijušie KNAB darbinieki nopietnus pārmetumus izsaka prokuratūrai.

Tā lieta visā pasaulē ir vienāda – ir izmeklētāji, kas savāc materiāli, tad ir atbildīgais prokurors, kurš skata, vai materiāli ir pietiekoši. Ja es atsaucu atmiņā to laiku, kad [viņi] bija apkarošanas birojā, es neredzu, kas bija tie šķēršļi, kas traucētu sagatavot tādus materiālus, kas nebūtu tikai [balstīti] revolucionārā pārliecībā. Bet būtu arī ar kādiem [pierādījumiem, ar kuriem] var vinnēt tiesā. Ar to pašu Lemberga kungu, ja atceramies, bija kādas trīs tiesas uz urrā, kurā kā uzvarētājs aizgāja Ventspils mērs. Tas viņu arī stiprināja. Tātad nevar vienkārši tāpēc, ka tu tā domā, tev ir arī jābūt kaut kam. Viss, man šķiet, ir jāvērtē tā. Cita lieta, ka tagad KNAB ar vēsu prātu [tie materiāli] ir jāizskata jau citā kvalitātē un droši vien [jānotiek] diskusijai arī ar prokuroriem. Ja tā otra puse, kas tagad ir kļuvuši jau par politiķiem, uzskata, ka materiāli bija pietiekoši un kāds tikai negribēja laist, tad, protams, par to skaidrībai ir jābūt, sabiedrībai ir jāpasaka saprotami. [Prokurors Māris] Lejas kungs bija televīzijā, viņa viedokļi arī bija argumentēti, tā kā turēsimies robežās.

Rīt (intervija notika trešdien, 12. jūlijā – red.) būs pikets pie Ģenerālprokuratūras, prasīs ģenerālprokurora atkāpšanos…

Mēs nevaram visu tā uz urrā, atkal mēs ar rungu [sekosim] revolucionārajai pārliecībai. Nav jābūt premjeram, lai pamanītu, ka šobrīd viens spiediens ir upurēt ģenerālprokuroru, otrs [ir] uz prezidentu ar milzīgu daudzumu trafarētu vēstuļu. Es tās nesaņemu, prezidents saņem. Trafaretas vēstules – prezident, esi vecis, atlaid šo Saeimu. Ir beidzamais brīdis, kad to var izdarīt. Nu, mums jāskatās aukstasinīgi, jo tas, ko valsts nevar pieļaut, ir vispārējo haosu. Protams, es neslēpšu, ka man ir bažas par rītdienu. Mēs ļoti labi atceramies nesenos notikumus, un, ja šī bumba ir sākusi velties, tas ir vēl dubultbīstami.

Jums ir bažas, ka sabiedriskais spiediens varētu novest pie Saeimas atlaišanas?

Nē, es to teicu pēc visa šī fona, kas tiek veidots, un pēc tā, ka prezidents mani informēja par milzīgu daudzumu trafaretveidīgo vēstuļu, tāpat kā man šodien bija kaudze no ģimenes ārstiem. Uz to es viņiem teicu – kāpēc lai viņi neparakstītos? Jūs solat vairāk naudas. Tādas pat trafaretveidīgas vēstules milzīgi daudz, kurās ir aicinājumi… Ja paskatās likumdošanu, tad šīs ir beidzamās nedēļas, tāpēc nevar arī izslēgt kādu politisku plānu. (Vēlētāji nevar ierosināt Saeimas atlaišanu gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, resp. pēc šā gada 4. novembra. Prezidenta tiesības ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu nav laika ziņā ierobežotas – red.)

Vai prezidents Vējonis varētu pieņemt tādu lēmumu?

Es to nevaru jums pateikt. Vējonis jebkurā gadījumā pats lēmumus pieņem. Šodien ir viņa sasauktā [Nacionālās drošības padomes] sēde, kurā ir tiesībsargi, mēs tad arī skatīsim… Man nav indikāciju šobrīd. Jebkurā gadījumā visa Saeima viņa pēdējo runu saprata, ieskaitot arī mani, kas tur valdība drusciņ tā kā paslavēta vairāk. Neviens jau nezināja, bet [viņš] to izdarīja. Es neprognozēju, ko viņš darīs. Katrā ziņā viņš droši vien nebaidīsies runāt ar cilvēkiem, kas sanāk.

Jūs sakāt, ka jūs biedē haoss. Bet vai sabiedrības spiediens drīzāk neved uz politikas sakārtošanu?

Ja jums ir kāda informācija par tādām sarunām šobrīd, tad dodiet. Es, iespējams, esmu šobrīd viens no informētākajiem cilvēkiem, es zinu arī daudzas lietas, kuras varbūt ir procesā. Dabiski, ka mēs kontrolējam situāciju, mūsu tiesībsargājošie orgāni. VID ir pieklusums, daudz kas tur ir jāizdara. KNAB, IeM sistēma, Maksātnespējas aģentūra ir jāstiprina. Tā pasaule drusciņ ir apstājusies, vismaz pieklususi, bet nav vēl nekas pārlauzts, pie mazākā iegansta viss ies uz priekšu un atgriezīsies. Tā ir nepārtraukta cīņa par to latiņu, kuru ceļam augšā. Protams, ja ir nepieciešams, asinīm ir jābūt, bet tas nenozīmē, ka ar to viss beidzas. Vienalga ir jābūt konsekventai uzraudzībai.

Bet vai nav atbalstāma sabiedrības prasība pēc lielākas politiķu atbildības, pēc lielāka taisnīguma?

Latiņa ir jāceļ, neapšaubāmi. Gan par darbu, gan par ētikas prasībām. Latiņa nav pietiekoši augsta, tur es varu piekrist.

Kā vērtējat Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio lēmumu pārtraukt attiecības ar Ventspili?

Tas ir viņu lēmums. Tur gan jāskatās. Tas ir apmēram tas pats, kas ar Dūklava kunga atstāšanu savā vietā, pie tā fona tie ir diezgan salīdzināmi jēdzieni. Ir jau producenti, ir jau pats raidījums, tas iekšējais stāvoklis. Šobrīd tas izskatījās vairāk pēc tēla glābšanas operācijas.

No mediju puses?

No mediju puses. Viņi tādu lēmumu pieņēma. Nākotne parādīs.

Vai tomēr nebūtu pareizi, ka sabiedriski mediji būtu nošķirti no politiskās varas?

Tā diskusija jau iet, bet neviens mēs nevaram… Mēs varam politiski nošķirt jebkuru mediju, bet mēs nevaram mediju pašu uzskatus padarīt neitrālus. Vienalga, pret kaut ko viņiem ir simpātijas vai antipātijas. Es īsti nezinu, kurš šobrīd sabiedriskā medija darba kārtībā iejaucas, izņemot to, ka viņi, protams, valdībai ir prasījuši budžeta pieaugumu nākamajā gadā. Bet tā uzraudzība vairāk vai mazāk ir atkarīga no tā, kāds izdodas NEPLP kvalitatīvais sastāvs. Turpinās virzība uz to, lai viņi ietu atsevišķi [ar budžeta pieprasījumu] Saeimā, un tam nav nolieguma. Bet vai tad būs citādāk? Būs vairākas padomes un tur būs vairāk cilvēku, bet vai būs kvalitāte? Es nezinu. Ja viņiem ir indikācijas, ka tur politiski tiek ietekmēti, es būtu priecīgs dzirdēt, ja kāds pačukstētu. Pagaidām man ar viņiem ir bijušas sarunas tikai par naudu.

Pēc pēdējo nedēļu atklājumiem, vai jūs kaut ko mainīsiet savā darbā vai spersiet kādus konkrētus soļus?

Droši vien, ka paaugstināšu savu prasību līmeni pret citiem, tai skaitā arī pret iestādēm, kuras uzrauga. Kā jau es teicu, es tur [aizkulišu sarunās] nepiedalos, bet es, protams neizslēdzu, ka kaut kur kaut kas notiek. Bet ir pietiekoši daudz informācijas par negācijām šobrīd.

Bet vai jūs kaut ko konkrētu darīsiet?

Pirmais – šī situācija jānovada līdz risinājumam. Tas vienkārši ir jāizdara. Tad ir tās lielākās prasības – konsekventa latiņas celšana augstāk. Tas ir viss, ko es šobrīd varu darīt. Par politiskām lietām mēs droši vien runāsim nākamo vēlēšanu sakarā.

Kādi varētu būt soļi sakarā ar nākamajām vēlēšanām?

Pirms jebkurām vēlēšanām tiek veidotas programmas un taisīta nākotnes vīzija. Tās būs diskusijas, kurās arī ir iespēja runāt par principiem. To, ko šī valdība, iespējams, būs izdarījusi, ja vien… Protams, sagraut var pilnīgi visu iesniegto, bet beidzot taču seko līdzi mūsu dienas kārtībai, rīcības plāna punktiem, beidzot seko līdzi tam, ko tu esi apņēmies. Tai pašā nodokļu reformas sakarā es, starp citu, dabūju lielu diskusiju savā šūniņā. Es saku – jūs cilvēki taču redzējāt, par ko jūs parakstieties deklarācijā. [Viņi atbild] – vai tad kāds domāja, ka jūs arī kaut ko tādu darīsiet? Tāpēc mēs pieturāmies pie tā un uzliekam akcentus un lielākas prasības tam veidojumam. To pašu katrs var darīt arī savā politiskajā spēkā.

Tātad programmā varētu būt kaut kas par tiesiskuma stiprināšanu?

Programmā noteikti visa perioda lietas tiek izvērtētas un būs jauns piedāvājums.

Pāriesim pie nodokļiem. Pēc ļoti ilga laika, kad progresīvais nodoklis Latvijā bija tabu tēma, jūsu valdība ir apstiprinājusi tā ieviešanu. Kā jūs nonācāt līdz šādam solim? Tas gan jūsu programmā nebija.

Var teikt, ka tas attaisno teicienu – viss, kas notiek, notiek uz labu. Tai brīdī, kad mēs dabūjam apstāties, kad ar uzņēmējiem apspriestā konkurētspējas paaugstināšana aiziet uz urrā, bet mums paliek neatrisināta veselības aprūpe, mums paliek riskantas diskusijas Eiropas Komisijā, pie tam vēl arī risks kaut ko neiekasēt. Pārāk daudz risku. Tai pašā laikā ir runa par sociālās nevienlīdzības likvidēšanu. Tad mēs vienkārši modelējām, kā tikt atpakaļ, nesabojājot tos solījumus, kuri tika doti. Acīmredzot, tā nav nejaušība, ka progresivitāte tomēr ir instruments, kas ir virzīts uz tās starpības izlīdzināšanu sociālajā nevienlīdzībā. No neskaitāmām tabulām pēkšņi redzi, ka tas nav nemaz tik sāpīgi, kā varētu sākumā likties, jo mēs neejam uz Skandināvijas [likmēm]. Tas nav nemaz tik sāpīgi, bet ciparos redzi, kā tas izlīdzinās. Tad ir jautājums – kāpēc nē? Kāpēc mēs bēgām no tās progresivitātes? Labākā cerība bija beidzamās diskusijas ar LDDK par to, ka mistiskā solidaritāte, kas nezin kur aiziet, mūs neapmierina. Runa par to – ja jūs celsiet mazās pensijas, tad mēs zinām, par ko maksājām. [Pretestība tika] pārkāpta, drusciņ paejot viņiem pretī par trešo pensiju līmeni, kas nav naudas izņemšana,bet reāli ir ienākums – tas bija tas mazais kompromiss, kas atgrieza atpakaļ šo atbalstu. Tie cilvēki, kas sēdēja pie galda, ir mūsu pirmrindas uzņēmēji, ar kuriem mēs varam lepoties, nevis vienas dienas biznesmeņi ar lielu naudu. Tad arī visi redzēja, ka beigās tas izrādījās mīts. Protams, ir risks ar diezgan strauju minimālās algas celšanu. Tas nav viennozīmīgi vērtējams, ja pabraukā pa reģioniem. Nu, tas atkal bija kompromiss ar arodbiedrībām. Tas ir risks, kas palicis – attiecībā uz minimālo algu reģionos. Man Krāslavā bija diskusija [ar apģērbu ražotāju]. Es redzu, kā skrupulozi ir sarēķināts, kā maksā algas tiem, kas ir apguvuši [amatu], jo viņiem tie visi [ārzemju pasūtītāji] nemaksā daudz un draud katru dienu to visu pārcelt kaut kur uz Vjetnamu. Tad viņi saka – es nevaru to samaksāt cilvēkiem, kas tikai mācās. Un viņiem ir taisnība. Daugavpilī, kur acīmredzot ir lielāka izvēle, citā šūšanas fabrikā viņi saka, mūs tas nebaida. Bet tagad sākusies ir virzība uz nozares vidējo algu, uz būvnieku piemēra. Ja tas tālāk ietu visur uz ģenerālvienošanos, es pieņemu, ka ar laiku varētu no [minimālās algas] atteikties. Taču tas procents, kas šobrīd maksā tikai minimālo uz papīra un saņem citādi… Ēnu ekonomikas lielums šobrīd ir pilnīgi katastrofāls, un nevar tos atdalīt.

Finanšu ministres februāri prezentētais priekšlikums, kuru uzņēmēji sagaidīja ar lielu entuziasmu, tomēr nav realizēts. Vai jums nav bažas, ka tas varētu psiholoģiski dažos uzņēmējos nostiprināt sajūtu – es ne uz ko nevaru paļauties, tāpēc turpināšu izvairīties no nodokļu maksāšanas?

Ja [šīs jaunās izmaiņas] apstiprinās, tad nē. Mums ir jāvienojas par pamata nodokļu sistēmu, kur iestājas zināma stabilitāte, un zina, ka tā netiks mainīta. Neesam priekš uzņēmējiem ieguvuši to, ko viņi grib, bet tam jau arī ir zināms pamats, jo nevar tikai kaut ko samazināt, neko neliekot pretī. Tu saproti, ka visi jau applaudētu, ja mēs vispār nodokļus samazinātu. Būtu tik konkurētspējīga valsts, izņemot tos, kas strādā valsts sektorā.

Jūs minējāt valdības programmu. Tur rakstīts, ka plānojat sasniegt nodokļu iekasējamībā 1/3 no IKP.

Kā zināms, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru savu atbalstu atsauc, bet viņiem struktūra ir drusciņ savādāka, nekā Latvijas Darba devēju konfederācijai – viņi pieņem pilnīgi visus, kas tik ir gatavi maksāt biedru maksu, un tad ir ļoti grūti kādu konsensu atrast. Mums patiešām ir laba iepriekšējā augustā parakstīta vienošanās par kopdarbu, bet to punktu viņi nevelk ārā, kur bija tas rakstīts [par 1/3 IKP iekasēšanu nodokļos]. Tagad pēc šīm izmaiņām tas tuvojas, šobrīd, ja mēs pieskaitām 1% [sociālo iemaksu] veselībai, tad tas ir jau pie 32%. Tad vēl pietiktu ar ēnu ekonomiku tiešām vēl kārtīgi pacīnīties.

Tad līdz 2020. gadam būtu sasniegta tā trešā daļa.

Tad jā, tad tas aiziet. Tāpat kā IKP [pieaugums] 5%. Es jau domāju, ka tā ir realitāte. Diemžēl vienlaikus ir drusciņ bažas par inflāciju.

Parādījušās ziņas, ka Saeimā varētu tikt mainīts mikrouzņēmumu nodokļu regulējums. Kā tas izpaustos?

Tas ir kārtējais apstiprinājums tam, ka nekas nav pastāvīgāks par to, ko ievieš uz laiku. Mums šobrīd mikrouzņēmumi nav viennozīmīgi vērtējama uzņēmējdarbības forma. Jāsagatavo ir jautājums – cik tu vari mikrozuņēmumos vienlaicīgi strādāt? Es pieņemu, ka ātri ir jāuztaisa diskusija. Cilvēkam šī ir pagaidu forma, līdz kamēr viņš izaug līdz kādam līmenim, vai arī viņš ir īpaši mazs pakalpojumu [sniedzējs] kaut kur reģionos, priekš tā būtu vērts to atstāt, bet man liekas, ka nevar būt [vienam cilvēkam] 10 uzņēmumi. Šobrīd ir tā, ka tev ir viena čaula, tu piepildi, nemaksājot daudz nodokļus, un uztaisi sev nākamo čaulu. Labklājības un Ekonomikas ministrijas saņēma uzdevumu izstrādāt piedāvājumu uz otro lasījumu, lai ierobežotu, cik var būt [šo uzņēmumu]. Pieņemu, ka tad automātiski atkritīs tās problēmas. Uzskatu, ka nodzīt to [maksimālo ienākumu] līmeni līdz 40 000 eiro ir labi, jo kā vispār var saukties par mikrouzņēmumu ar 100 000 apgrozījumu? Nākamais – ēnu ekonomikas padomē mums ir diskusijas, jo ir lielas sūdzības, ka mikrouzņēmumi piedālās konkursos un vinnē. Tas nav godīgi. Mums ir jāskatās, vismaz valsts un pašvaldības pasūtījumos. Nu, nebūs īsti šī forma perspektīva. Tāpēc tiem, kas grib atvērt jaunu [mikrouzņēmumu], jo viņi redz, ka tā varētu mazāk maksāt nodokļus, es tomēr neieteiktu. Es negarantēju stabilu nākotni šai uzņēmējdarbības formai.

Vai varētu tikt ierobežots laiks, cik ilgi kāds varētu darboties šajā režīmā?

Tas ir jāvērtē. Nenoliedzu, ka sākotnējie nodomi bija cēli. Bija lobijs no uzņēmēju puses, viņi jau nebija slikti, bet neparedzēja īsti sekas. Jaunuzņēmuma forma mums ir tā, kura šķiet ļoti laba.

Ir manāms, ka jūsu domas diezgan bieži mainās dažādos jautājumos. Pēc Jāņiem televīzijā teicāt, ka solidaritātes nodoklis vairs nebūs, vēlāk tajā pašā nedēļā izrādījās, ka maksājums tomēr paliek, lai arī tas, kam tas tiek izmantots, mainās. Līdzīgi ar veselības aprūpi. Oktobrī valdība pieņēma lēmumu, ka cilvēkiem nebūs jāpiemaksā par veselības aprūpi. Maijā jūs nācāt klajā ar ideju, ka katram iedzīvotājam būs jāmaksā papildus 20 eiro…

Par 20 eiro es biju tikai vēstnesis no sapulces.

Tas izskanēja kā jūsu priekšlikums. Bet tagad esam nonākuši līdz papildus 1% sociālās iemaksas. Plašāk ņemot – finanšu ministre nāca februārī klajā ar nodokļu izmaiņu priekšlikumu, par kuru jau pirmā acu uzmetienā varēja redzēt, ka tas varētu būt par dārgu. Pagāja četri mēneši, kāmēr jūs to atzināt. Vai nav tā, ka jūs nereti nākat ar priekšlikumiem, kurus pats neesat līdz galam izanalizējis? Vai nebūtu labāk visu izrēķināt vispirms?

Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Galvenais – ja tu ej kādā uzdevumā, tev ir jānonāk līdz galam. Es jau varu ieskriet ar galvu sienā pirmajā pagriezienā un tad vainot visu pasauli, ka es savu labo [darbu] neizdarīju, bet man vienmēr ir bijis vadmotīvs izdarīt līdz galam. Ceļš, kamēr tu nonāc līdz nodokļu reformai, protams, ir pilns ar iespējamiem kompromisiem. Tad jautājums ir – ja kompromiss ir tik liels, ka vairs nav vērts iet tālāk, nu, tad viss, beidz. Bet ja tu vari vienoties par modeli… Kā piemēru varu pateikt, kā nonācām līdz tam vienam procentam –  0,5% [no darba devēja un no darba ņēmāja] sociālajās iemaksās. Protams, bija diskusija. Pirmais piedāvājums Latvijas Bankai bija katram [maksāt] 20 eiro. Mēs analizējam. Žurnālisti ir izslāpuši pēc ziņām, premjers iznāk no sapulces un pasaka, kā tā auditorija liek to priekšā. Bet tie 20 eiro tāpat ir nodoklis vai maksājums, sauc kā gribi, un, kad parēķināja, tas apēd pilnīgi visu [ieguvumu no nodokļu samazinājuma]. 

Nākamais – psiholoģiski, ja cilvēks maksās 20, viņš arī gribēs pilnīgi gatavu sistēmu. Tu apzinies, ka uz to sistēmas gatavību tikai ej, tev pa ceļam vēl būs daudz grūtību. Bet jautājums ir jāatrisina, un tad es pats uzliku šo izvēli [paaugstināt PVN vai sociālās iemaksas, jo] mēs gājām strupceļā. Man pārmeta, ka es pirms vēlēšanām nosaucu PVN [paaugstināšanu], bet man tur nebija īsti izvēles. Mums palika divi varianti. Man tai brīdī bija vienalga, kurš. Es zināju, ka mērķis ir atrisināt veselības aprūpi. Ja es nebūtu iznācis [ar šo priekšlikumu], tad vēl mēnesi visi diskutētu un viens uz otru rādītu, kurš to slikto ziņu nesīs ārā. Es arī tagad uzskatu, ka PVN būtu solidārāks pret visiem, plus tas ir patēriņa nodoklis. Bet pretestība no politiķiem un bailes bija tik lielas, un tad bija tā kā balsojums. Man bija visi aprēķini, PVN būtu bijis labāks, bet, ja atrisina to ar sociālo nodokli, tad mēs nepazaudējam mērķi, ejam uz veselības aprūpes risinājumu. Līdzīgi tas bija ar nodokļiem. Ja ir argumenti priekšā, tad tikai idioti nemaina viedokli. Man nācās šajā ceļā ļoti daudz sliktu ziņu iznest. Arī pirms tā 1 % radās jautājums – tā ir laba doma, bet kurš to pateiks?

Skaidrs, ka līdz kompromisam ir jānonāk. Taču rodas iespaids, ka visi lēmumi tiek pieņemti pēdējā mirklī. Oktobrī valdība lēma, ka skaidrībai par veselības aprūpes finansējumu jābūt līdz 1. aprīlim. Nebija.

Nebija piedāvājuma. Vēl jau tagad ir oponenti. No LTRK izskanēja – ir [jāatrod nauda] sistēmas iekšienē. Jebkurā sistēmā ir rezerves, bet tās parasti nepārsniedz 10%, tā ir statistika. Tam risinājumam bija jābūt.

Tagad valdība ir apņēmusies līdz 2020. gadam nodrošināt veselības aprūpei 4% no IKP. Arī tas ir ļoti maz, ne tikai salīdzinot ar ES vidējo – 8%, bet arī ar kaimiņiem. Lietuvā un Igaunijā jau tagad pārsniedz 4%.

Jāsāk ar varēšanu, kā tas ir iespējams realitātē. Līdzīgi arī aizsardzībai, kur summas ir daudz mazākas, tomēr mēs nevarējām teikt – jā, nākošgad būs. Mēs šobrīd trīs gadu periodā ejam [uz 2% no IKP]. Nākamā gadā aizsardzības [pieaugums] beidzas, kas nozīmē, ka pieaug masa citiem. Mums nākošgad ir vēl Eiropas Komisijas apstiprinātā [budžeta atkāpe], 2019. gadā šo pieaugumu mēs varam likt veselībā. Tas nozīmē, ka tiek ieplānoti 4%. Mēs pakāpeniski gribētu vispār pāriet uz procentiem no budžeta, [kuru nosaka katrai nozarei]. Tad arī saprastu, ka visas nākamās prasības prasa, piedodiet, jaunus nodokļus. Šie 4% ir apmēram 12% no budžeta.

Ir grūti saprast, kā tas var būt, ka tagad mēs visos ekonomiskos rādītājos esam no krīzes ārā, bet mediķi vēl strādā krīzes režīmā?

Šogad ir pirmais gads, kad 2007. gads tika apiets. Krīzes situācijā? Nu, acīmredzot, to var atrisināt tikai [nosakot], ka augot ekonomikai, nozarei augs [finansējums]. Šādas vienošanās nebija. Stihiski parādoties jaunai naudai, tā vienkārši gāja kaut kur citur, plus vēl parādījās aizsardzība. Mēs jau nodokļus nebijām cēluši, un tā masa ir tik, cik ir. Tā viņa sanāca. Analīzējām arī – [bijusī veselības ministre, kas ierosināja veselības pakalpojumus saistīt ar nodokļu nomaksu] Circenes kundze jau bija diezgan tālu tikusi, tur bija tikai dažas kļūdas, un nebija iespējamais atbalsts. Jūs teicāt par lēmumu maiņu – tai brīdī, kad viņai noštopējās iedzīvotāju ienākumu nodoklis, nekas nebūtu traucējis meklēt citu ceļu.

Latvijas veselības rādītāji uz Eiropas fona ir ļoti slikti, un cilvēkiem ir jau tagad daudz jāpiemaksā, lai saņemtu veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus. Vai pieejamība daudziem cilvēkiem nekļūs vēl grūtāka, ja veselības aprūpi piesaistīs nodokļu nomaksai?

Šis sakārtos sistēmu. Ja lasījāt šobrīdēju, ļoti zaļo piedāvājumu, pamatgrozs pilnīgi visiem jau ietver primāro veselības aprūpi, tas ietver diezgan daudz. Vēl ir jautājums, vai izdodas izdalīt ārā tos, kuriem vajadzētu maksāt, un nošķirt no tiem, kuri nevar samaksāt. Mana nostāja ir ļoti uzmanīga pret cilvēkiem. Esmu uzaicinājis uz diskusijām manā skatījumā saprātīgākos pašvaldību vadītājus, lai diskutētu, kā pašvaldības [var palīdzēt]. Cilvēks, kurš nevar kaut ko samaksāt, viņam būtu jābūt pašvaldības redzes lokā, bet ļoti liela daļa nav ne tur, ne šur. Tāpēc būsim ļoti uzmanīgi, mēs netaisāmies nekādu Amerikas sistēmu ieviest. Arī nodokļu nomaksātais lielums nav saistīts ar to, ko tu saņem. Protams, jo vairāk pelni, jo papildus varēsi pirkt kaut kādus luksus, bet galvenais – vai tev būs [veselības apdrošināšanas] karte. Tas disciplinēs cilvēkus, jo šobrīd ir tik daudz prasītāju. Būsim godīgi pret visiem pakalpojumiem. Ir tādi, kuri, piedodiet, pēdējo nodokli pirms astoņiem gadiem maksāja, toties lamā visus pārējos. Kaut kā drusciņ jāmaina tā domāšana – ja gribam pakalpojumu, tad arī iesaistāmies.

Ārstu aprindās klīst doma, ka nevēlēšanās palielināt viņu algas ir slēpts atbalsts maksas medicīnai. Cilvēki būs spiesti aiziet no valsts darba, beigās neviens vairs nestrādās valsts slimnīcās, tikai privātās klīnikās, un mums reāli būs maksas medicīna.

Šis ir beidzamais brīdis, kad no tā scenārija var aizbēgt. Runa ir par to, cik valsts var nosegt pakalpojumus, un lai nozarē strādājošiem parādās ticība, ka viņš, strādājot valsts institūcijā, var nopelnīt. Protams, līdz sakārtošanai ir diezgan tālu. Te mēs atkal atdūrāmies pret diskusijām nozarē. Apzināmies, ka tādu [slimnīcu] tīklu mēs nepacelsim, bet tikko paceļas [jautājums par] kādu slimnīcu – netiek pat neviena iznīcināta, bet tai jākooperējas, jāpaņem tikai daži pakalpojumi – tā visi ir kājās un tā mēs to naudiņu izšķīdinām.

Tiksiet galā ar šo problēmu?

Tas ir jautājums par politiku. Tai ziņā [Anda] Čakša kā psihoterapeite kaut kā labāk par citiem ministriem spēj pavērst… Piemēram, sadraudzināt Valmieru ar Cēsīm – man kā vidzemniekam tas likās pilnīgi neiespējāmi pirms kāda laika. Viņi ir vienojušies, tai pašā ķēdē iekļaujas arī citi. Mani apbēdina tikai tie strīdi [ar ģimenes ārstiem] – nu, iedodiet vēl drusciņ laika. Tas, ka grib bēgt no e-veselības, tas gan ir pilnīgi skaidrs. Ne tikai tāpēc, ka nemāk, bet tāpēc, ka mēs redzēsim, kā tiek darba nespējas lapas dotas, un tas viss tiks pakļauts analīzei.

Finanšu ministre Reizniece-Ozola ar lielu pompu prezentēja nodokļu reformu plānu, kas tādā formā netiks un nevarēja realizēties. Mēs zinām, ka pagājušajā gadā arī bija vairākas kļūdas. Vai neesat vīlies viņas darbā?

Katrā ziņā man ir daudz patīkamāk straujas ministres drusciņ pabremzēt nekā mēģināt kādu pagrūst uz priekšu. Finanšu ministre varbūt pretēji šaha apdomīgumam ļoti bieži ļoti strauji iet, bet nenoliedzami viņa ir ministrs, kas grib kaut ko izdarīt. Ļoti mērķtiecīga, ļoti uz priekšu ejoša. Mums ir jāsabalansē visas prasības. Ļoti ātri ejot uz priekšu, gadās arī kļūdas, galvenais, lai šīs kļūdas nebūtu nelabojamas. Bet viņas vēlēšanos pasauli padarīt labāku es nevaru noliegt, jo man ir pietiekoši ko darīt, lai pastumtu daudzus citus uz priekšu. Jā, kļūdas ir bijušas, bet kļūdas labāk ir palabot, nekā netaisīt. Tāpēc paskatieties arī uz…. Nu labi, neaprunāšu.

Varbūt man sākt uzskaitīt citus ministrus?

(Pasmejas)

Kā vērtējat prezidenta Vējoņa iniciatīvu par tautas vēlētu prezidentu?

Šausmīgi daudz jau diskutēts jautājums. Viennozīmīgi, tad ir jāsabalansē arī pilnvaras un jaunu formu meklējumi, lai stiprinātu valsti. Mums ir Lietuvas piemērs. [Prezidenta priekšlikums] ir ļoti vēl negatavs. Vienkārši – jā vai nē, kā totalizatorā vai aptaujā – tas nav tā uztverams. Labā ziņa, ka prezidents to nav tā domājis, viņš to iniciēja, lai būtu diskusijas. Daži jautā, vai tas ir tāpēc, ka viņš tagad gatavojas, lai nākamajā reizē viņu ievēlētu tauta. Pilnīgā atbilde ir – nē. Prezidents mums nav nezinošs likumdošanā un bez pieredzes, viņš saprot, ka tādi lēmumi neattiecas uz esošo laiku, ka viņu nav iespējams…

Bet viņš runā tieši teica, ka nākamo prezidentu būtu jāvēl tautai.

Nākamo pēc atlikušajiem piecarpus gadiem.

Viņš konkrēti teica – kad nākamo reizi vēlēs 2019. gadā.

Nu, iespējams, ja to var izvērtēt ļoti strauji, bet tad jābūt Saeimas gribai to vērtēt.

Vai jūs uzskatāt, ka prezidenta pilnvaras būtu jāpaplašina?

No premjera viedokļa ir jautājums, kāda ir sadarbība. Šai priekšlikumā [paredzēts], ka prezidents palīdzētu mazliet augstāk pacelt sietiņu tam, ko mēs apstiprinām valdībā. [Tādā ziņā] Lietuvā ir plusiņi, kā viņiem tā izvēle [notiek], jo ir lielāks konkurss uz vietām. Bet ja ir kara stāvoklis [starp prezidentu un premjeru], kas arī vienā otrā vietā ir izveidojies, tad tas pilnīgi nokaitina valsti, un ja politiķiem nepatīk tās personas, kuras [prezidents] nozīmē, tad nebūs arī. [Pie mums] jau otrā dienā pēc jebkuras valdības apstiprināšanas aizkulisēs runā, kā mēs to gāzīsim – tā vēl tā Austrumeiropas kultūra ir…. Zviedrijā fantastiski strādā mazākuma valdība jau kuro gadu, tur neviens [gāzt] netaisās, Dānijā arī neviens īsti netaisās lietas vienkārši apstādināt.

Tas dabiski noved pie jautājuma – vai domājat, ka jūsu valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Es nekur prom tāpat vien neskriešu. Tā ir pirmā atbilde. Politiskais atbalsts, protams, man ir svarīgs, sēdēt es gan neesmu ar mieru. Ja mani neierobežos darbībā un neliks šķēršļus, tad jā.

Jūs neredzat riskus?

Šobrīd īsti risku nav. Vienotībā pieci cilvēki aiziet, ar kuriem, starp citu, man nemaz nav sliktas attiecības. Darbs ar parlamentu, ja pie tā piestrādā, nav nemaz tik bezcerīgs. Šobrīd galvenais, lai priekšvēlēšanu [laikā] pēc iespējas daudz delēģējumus paņemtu valdība. Tas, ka es nešķiroju ministrus pēc partijām, man ir atmaksājies, mēs varam diezgan daudz izdarīt.

 

Komentāri (16)

vvilums 21.07.2017. 09.06

Neko pret kremli-lembi sliktu teikt nedrīkst, samals un būs beigas, to nu Kučinskis labi saprot. Vai nu esi padauza vai nu “ej grāvjus rakt”.

+16
0
Atbildēt

1

    basta > vvilums 21.07.2017. 11.23

    to vvilums

    Ja lembim tiešām tāda slepkavību šleife viltos līdzi, šaubos, vai IR un pērkamās t.s. sabiedrisko mediju žurnaļjugas – politmaukas, atļautos pret viņu tādas vaļības. Sen jau būtu:

    https://www.youtube.com/watch?v=Ny35MxeqtGQ

    0
    -11
    Atbildēt

    0

jurisml_inbox_lv 21.07.2017. 09.54

kad Šveikam felkurats jautāja kas ir kareivis kuram nav sērkociņu , šveiks atbildēja : “padevīgi ziņoju , tas ir kareivis bez sērkociņiem ” , kučinskis akurāt tāpat , cilvēks bez viedokļa … viedoklis varbūt tikai saimniekam

+18
-3
Atbildēt

0

dzeris49 21.07.2017. 10.42

“Ir manāms, ka jūsu domas diezgan bieži mainās dažādos jautājumos…” – Kučinskim jau savas domas nav, viņš pilda instrukcijas, vai tad viņš vainīgs, ka tās arī bieži mainās un atnāk pēdējā brīdī, liekat taču viņu mierā!

Nepaveicās cilvēkam, būtu viņam varēšana, un zinātu, ka par to nekas nebūs, viņš ar saviem draudziņiem no ZZS un SC to oligarhu sarunu publicētājus dzīvus zemā ieraktu, bija taču viss tik labi, viss notika, kā vienmēr, un te – še tev, nekas jau liels, saprotams, nav, bet, tomēr, zināms diskomforts.

+17
-2
Atbildēt

1

    edge_indran > dzeris49 21.07.2017. 11.42

    ——————-

    Kučinskim ir “zvēra sajūta”, ko viņš, iespējams, kopā ar gēniem saņēmis no pašlaik slavēt slavētajiem kuršu ķoniņiem. Nekādu “savu domu” – izdzīvos, kas pielāgosies R-Eiropas jaunajiem saimniekiem.

    “Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā.” Agris Dzenis

    https://www.youtube.com/watch?v=0oI2Tplziz8

    0
    -3
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu