Preses kastrēšana

Ilustrācija — Frank&Stein
Indra Sprance
Print Friendly, PDF & Email

Kā oligarhi sagrāba un sagrāva Latvijas lielāko dienas laikrakstu? Cik neatlaidīgs ir Aivars Lembergs, pieprasot valsts un pašvaldību uzņēmumiem naudu Neatkarīgās stutēšanai? Kam pasūtīt draudzīgus sižetus Latvijas Televīzijā, un kāpēc nav izdevies «sakārtot» Latvijas Radio? Rīdzenes sarunas atklāj, kā oligarhi būvēja savu ietekmi, pakļaujot un kropļojot Latvijas medijus

Savs kabatas medijs vai pat vairāki – tā ir «oligarha komplekta» obligāta sastāvdaļa, lai veidotu sabiedrisko ietekmi. Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers tikai paši zina, cik daudz naudas ir nodedzināts, lai medijos uzturētu savu varenību, taču sarunas viesnīcā Rīdzene ļauj spriest vismaz par to, kādas pūles tas prasījis.

«Zini, kas ir sūdīgi, mēs tā arī netrisinājām… Ko es uzreiz teicu – ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet valsts radio, kā bija, tā palika,» Lembergs pēc 10. Saeimas vēlēšanām oktobrī sūkstās Šleseram. Bet buldozers nenomet gāzi arī pēc sakāves (Šlesera un Šķēles apvienība Par labu Latviju ieguva astoņas vietas). «Īstermiņā padiršam tikai tāpēc, ka ir tie pretinieki. Šajā variantā, kad apvienota radio un televīzija, privātos medijus uzfrišinām – ko viņi izdarīs? Viņiem nebūs resursi. Mēs varam izspēlēt izcili,» pārliecināts Šlesers.

Viņa optimismam ir pamats – līdz oligarhu krimināllietas sākšanai, kura nobremzēs virkni politbiznesa shēmu, tobrīd atlicis vairāk nekā pusgads. Lemberga regulētā ZZS ir nodrošinājusi ietekmi koalīcijā ar Vienotību, bet vienlaikus vairākums Saeimā sanāk arī oligarhu izsapņotajai ZZS un PLL savienībai ar Saskaņu, kas ļautu novākt Valdi Zatleru un ievēlēt «savu» prezidentu, kurš tad pavērtu ceļu valdības maiņai. Tikai jāpanāk, lai vēlētāji viļas Valda Dombrovska kabinetā, kam jāturpina reformas.

«Mērķis ir drāzt valdību,» Šlesers formulē kārtējā biznesa sarunā ar airBaltic vadītāju Bertoltu Fliku, kurš pēc vēlēšanām ir norūpējies, bet pēctecim Rīgas domē Andrim Amerikam skaidro: «Mēs medijus pieslēgsim mērķtiecīgi uz valdības skaldīšanu.» Vienlaikus pašiem visu laiku jābūt uzmanības centrā. «Mums jābūt tā, bļaģ – Šķēle, Šlesers! Lai cilvēki redz! Jānomobilizē spēki, ka mēs esam nevis lūzeri, bļaģ, bet visur rādāmies… Opozīcijā, bet viņš, bļaģ, ir dzīvs, vesels,» Šlesers klāsta kompanjonam Viesturam Koziolam.

Vajadzīgo rezultātu nodrošinās mediji. «Gribam konsolidēt valsti, vajag konsolidēt medijus,» Šlesers rezumē. Iestrādes ir.

«LNT mums ir tiešais kanāls. LTV varam nodrošināt ziņojumus,» Šlesers saka Amerikam. «Diena tomēr tagad ir nopirkta,» viņš klāsta ekspremjeram Vilim Krištopanam, kuru pēdējā brīdi pirms vēlēšanām sauc palīgā vākt balsis. «Mums ir Diena, ir Dienas Bizness, Aivaram ir Neatkarīgā,» viņš savelk bilanci un papildina, ka draudzīgs ir arī krievu skatītākais kanāls PBK, kura saimnieki ēteru esot sadalījuši starp Saskaņu un PLL. Pēcvēlēšanu sarunā ar Koziolu viņš ir vēl atklātāks. «Ja Dienā ir pirmais front page, ja pēc tam nāk LNT ziņās…. Panorāmā strādā šitā te Madara Līcīte, var pa taisno sižetu…» ar svilpienu Šlesers demonstrē, cik viegli varot iekļūt sabiedriskajā televīzijā.

Šlesera uzskaitīto mediju sarakstu ir vērts pārlasīt vēlreiz, jo arī šodien situācija nav īpaši mainījusies – trešo nedēļu pēc oligarhu sarunu publiskošanas šajos medijos par Rīdzenes skandālu valda pilnīgs klusums vai tas pieminēts tikai garāmejot.

Ceļš uz savu mediju impēriju tomēr nav viegls. Oligarhu lielākais sāpju bērns ir Diena – savstarpējās pretrunas brīžam atgādina seriālu kaislības. Piemēram, kā gadījumā ar Ārstu biedrības vadītāju Pēteri Apini, kuru Lembergs bīda amatam tipogrāfijā, bet vēlāk sarunā ar Koziolu atklājas, ka šis labāk gribētu būt Dienas valdē un pārņemt žurnālu Veselība. Cits piemērs – Šlesera gvardes pārstāvis Dainis Liepiņš cer, ka arī viņam no mediju magnātiem atlēks labumiņš, jo piedāvā atdot Dienai kontrolpaketi savā reģionālajā medijā, ko pats uzturot (visticamāk, Jelgavnieki.lv – tas cītīgi popularizēja Liepiņu pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, bet viņš jebkādu saistību publiski noliedza). Žurnālistu atlaišanu Dienā saimnieki apspriež tā, it kā šķirotu atkritumus – šis steidzami jāizmet, šis vēl noderēs.

Un oligarhi rēķina, kā naudu medijiem pasmelt no valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kurus paši politiski kontrolē. Jo, lai gan peļņu mediji nenes, tie jāuztur ietekmes nodrošināšanai, kā Šlesers paskaidro Amerikam, kad tas 2010. gada nogalē jautā, vai saimnieki pēc vēlēšanām turpinās finansēt Dienu. Politikas maratonists Šlesers labi saprot, ka pēc vēlēšanām būs nākamās: «Viņa ir jātur, lai neļautu radīt Dienu-2. Viņa ir jātur, tur jau tas svarīgākais.» Taču jāsaved kārtībā saturs, pēc vēlēšanām varēs brīvi ielikt amatos politiskos preses sekretārus Edgaru Vaikuli un Romānu Meļņiku. Tikai vēl jāsagaida, lai beidzas abonēšanas kampaņa: «Tad jau viss, cilvēki ir parakstījušies, naudu ir samaksājuši, un tad var ap jauno gadu taisīt rokādes.»

Sarunas viesnīcas Rīdzene apartamentos, kur Šlesers kārtoja politbiznesa lietas un KNAB izmeklētāji veica noklausīšanos no 2009. līdz 2011. gadam, daudz atklāj ne tikai par politikas, bet arī par mediju aizkulisēm. Šo sarunu saturs Ir kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neizpaust. Turpinām publiskot šo informāciju, lai sabiedrības interesēs atklātu – kā politiķi manipulē ar medijiem, panākot, ka neatkarīgu žurnālistiku aizvieto ciniski kontrolēts pasūtījums.

LNT atbrauks, Panorāma atbrauks

2010. gada septembrī, neilgi pirms 10. Saeimas vēlēšanām, Šlesers aicina bijušo premjeru Vili Krištopanu un skaidro, ka ar mediju atbalstu problēmas nebūs.

Šlesers: Izdarīsim tā – LNT aizbrauks, tevi nointervēs, Panorāma atbrauks, tevi nointervēs, mums tur tagad tā Madara strādā, kura draudzīgu uztaisīs sižetu. Krievi atbrauks – un tad mēs uztaisām tiešās intervijas, kur draudzīgi mediji.

Krištopans: Tikai tu man pasaki, kuri ir draudzīgie mediji, lai es netiekos ar nedraudzīgajiem – visiem nedraudzīgajiem atteikšu.

Šlesers: LNT, Pirmais Baltijas kanāls…

Krištopans: Kurš ir tas cilvēks, Stendzenieks, kuram jāuzdod jautājumi?

Šlesers: Nē, nē, tur būs Guntars Kukuls, kūrē par medijiem.

Krištopans: Tai Kukulei vīrs?

Šlesers: Jā, jā, jā, viņš pie manis ņemas, viņš nokūrēs un pat ar Panorāmu uztaisīs, ka atbrauks Madara. Un tad tev uzreiz vakarā ir viss! Un saproti, nedēļas beigas, un aiziet jaunās ziņas, uzreiz ir vilkme! (..)

Mums ir vajadzīgs 51. Labā lieta, ka Saskaņa saprot, ka viņi valdībā šodien var ieiet tikai ar mums. Viņiem cita varianta vienkārši nav. (..) Mums ar PBK īpašniekiem ir vienošanās – 50% no ētera mums, 50% viņiem. Nu, viņi ir draudzīgi abiem. Mums ar tiem īpašniekiem ir vienošanās – man ir paredzēts katru nedēļu tur iet sēdēt, šodien vakarā es eju, runāju 15 minūtes tiešraidē, pēc tam pēdējā nedēļā man ir divas uzstāšanās, pēdējā dienā iedot ustanovku. Paralēli tu varēsi iet katru nedēļu. (..)

Diena tomēr tagad ir nopirkta, notiks izmaiņas pēc otrā datuma krietni lielākas, jo tur problēma ar kadriem. Mēs liksim dažus cilvēkus, sāksim žurnālistus tur nopietni…

Krištopans: Sen jau vajadzēja.

Šlesers: Un tad mums ir Diena, tad mums ir Dienas Bizness, Aivaram ir Neatkarīgā.

Krištopans: Un vēl LNT ir.

Šlesers: Vēl ir LNT Ēķis. Un es domāju, ka Latvijas Televīzija arī ir tomēr pietiekoši korekta.

Krištopans: Bet tur vajadzētu tomēr patīrīt caur padomi.

Šlesers: Mēs uztaisīsim tā. Apvienosim radio ar televīziju kopā un izmetīsim visus nafig – Streipus un pārējos.

Krištopans: Pareizi, nafig viņi tur, viņi tā kā tāda nelaime!

Šlesers: Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle.

Krištopans: Tā kā Krievijā, teiksim.

1. Reklāmas līgumi

Nav nozieguma – tā Ģenerālprokuratūra jau 2015. gadā secināja par oligarhu lietas epizodi, kurā pārbaudīja tirgošanos ar ietekmi Rīgas brīvostas valdes vēlēšanās 2010. gadā, tajā skaitā pēc Lemberga prasības slēgtus reklāmas līgumus ar Mediju namu. Tagad Rīdzenes sarunu kopums liek apšaubīt prokuratūras secinājumu.

Toreiz Šlesers pēc ievēlēšanas 10. Saeimā savā vietā Rīgas brīvostas vadībā gribēja atstāt Andri Ameriku, bet tam vajadzēja ZZS atbalstu – ostas valdē balsis uz pusēm dalās starp domes un valsts pārstāvjiem, tāpēc izšķirošs būtu «zaļā» Viestura Silenieka kā valsts pārstāvja «par». Viņš divus gadus agrāk ar tēvzemieti Jāni Straumi kā valsts pārstāvji jau atbalstīja Šlesera ievēlēšanu, tā pārkāpjot premjera Dombrovska rīkojumu. Tagad «būtu pareizi, ja Straume atturētos, jo viņa pozīcijas ir vājākas kā tavas. A tu nobalso, bļaģ, kurš tur [aiztiks] Aivaru par šito jautājumu…»

Šlesers iesaka Sileniekam un pārjautā: «Mēs esam izrunājušies, tu esi tad ceturtdien gatavs atbalstīt Andri?» Silenieks piekrīt: «Jā. Bet tad tu padomā par šitām lietām,» atgādinot iepriekš izklāstīto Lemberga piedāvājumu – par Amerika ielikšanu Šleseram vai nu jāpalīdz noņemt ostas pārvaldnieku Loginovu (jo tas atļāvies «uzbraukt» Lembergam), vai arī jāslēdz līgums ar Mediju namu un jāpiedāvā kādas vietiņas cilvēkiem pašvaldības uzņēmumos.

Silenieks ar Šleseru gan ir vienisprātis, ka salikt valdes un Loginova jautājumu kopā ir kā sajaukt mušas ar kotletēm, tāpēc zaļo pārstāvis mierina – Lembergam «sakāpis galvā, gan atdzisīs». Toties prasība par līgumu ir reāla – 2011. gada 10. janvārī līgums starp Rīgas brīvostu un Mediju namu tiešām tiek noslēgts. Tomēr prokuratūra te nesaskatīja neatļautu politiķu vienošanos, turklāt lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu vispār nav pieminēta būtiska Rīdzenes saruna, kurā pats Lembergs tiešā tekstā prasa Amerikam un Šleseram, lai osta noslēdz līgumu ar Mediju namu.

Šlesers uz Ir jautājumiem neatsaucas, savukārt Lembergs un Ameriks savos publiskajos komentāros ir apšaubījuši publicēto Rīdzenes sarunu autentiskumu.

Lembergs ļoti gādā par Neatkarīgās izdevniecību – atgādina Šleseram gan par līgumu ar airBaltic, gan rupji nolamā Parex vadītāju Nilu Melngaili, kas atļāvies viņam iedot kurvīti. Šie ienākumi oligarham acīmredzot ir svarīgi, lai dzēstu Neatkarīgās zaudējumus. Mediju nams visā pastāvēšanas laikā nekad nav strādājis ar peļņu (izņemot gadu, kad pārdeva meitasfirmu), pirms krīzes mīnusi grozījās ap miljonu gadā. Tagad ir līdzīgi – pērn zaudējumi pārsniedza 0,9 miljonus, gadu iepriekš – 0,8 miljonus eiro.

Kā iebraukt valsts vai pašvaldības uzņēmumu kabatās, lai segtu Dienas mīnusus, domā arī Šlesers. 2010. gada novembrī sarunā ar Lattelecom šefu Juri Gulbi viņš saka: «Principā jātaisa ilgtermiņa attiecības. Un viena lieta ir reklāma, a otra lieta – PR un viss pārejais, Dienas Bizness, Diena un viss.» Gulbis piekrīt, neesot problēmu noslēgt līgumu, jo Diena «vairs nekādas maucības neraksta». «Pamazām esam nonākuši līdz situācijai, ka tie sūdīgie rakstītāji visi ir ārā. Visi tie, kas drāza,» skaidro Šlesers. Bet 2011. gada janvārī viņš stāsta ostas biznesa partnerim Ralfam Kļaviņam, ka Koziols var Dienā maksimāli «samazināt izdevumus, bet tad ir jāpieliek klāt – ko var dome pielikt, ko var Dzelzceļš, ko var Boltiks, ko var vēl kāds». «Mērķis ir tāds, lai mīnuss varētu tikt nosegts ar kaut kādiem citiem līdzekļiem. Galvenais, lai nav jāliek iekšā. Nu, štukojam.»

Februārī Šlesers jau ir izštukojis risinājumu ar airBaltic un stāsta Koziolam: «Es viņam [Flikam] pateicu, ka ir jāparaksta vienošanās… priekš tā cauruma.» Savukārt Koziols ir izdomājis, kā eleganti apmierināt Šlesera vēlmi, lai Diena slavina Rīgas domi. «Es pastāstīšu, kā būs ar Rīgas domi. Dome pati būs vinnētāja – mēs uztaisām ieliktni Rīgas ziņas. Jo nevar tā, kā to dara Neatkarīgā… Paņem Neatkarīgo rokās! Viņa ir lapele, nožēlojama lapele, viņa zaudē auditoriju ārprātīgi. Ainār, uztaisām gaumīgu, smuku… Reizi desmit dienās Rīgas ziņas, Ainār! Krāsains, foršs!»

Davaj, noslēdzam reklāmas līgumu

Viena no svarīgām tēmām, ko Lembergs paceļ dažādās sarunās ar Šleseru, ir reklāmas līgumi izdevniecībai Mediju nams

2010. gada martā Lembergam sarunā ar Šleseru un Urbanoviču izlaužas sāpe par nacionalizētās Parex bankas pārvaldītāju Nilu Melngaili.

Lembergs: Mēs esam valdībā, joptvaimaķ, bet te kaut kādi pipeles ārzemnieki nopelnīs baigo piķi, johaidī. Nu i dirst! Lai Melngailis taisa no vietējiem večiem blici, vismaz mēs būtu iekšā! A viņš, bļaģ… Es viņam palūdzu, lai viņš ar Mediju namu noslēdz reklāmas līgumu – viņš pateica, ka viņam esot jāsaskaņo ar FKTK, bļaģ. Lai viņš iet dirst, pimpis, bļaģ. Saproti? Vot, tā.

Par reklāmas līgumiem Lembergs runā pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kad Šlesers pamet Rīgas domi, atstājot savā vietā Ameriku.

Lembergs: Klausies, davaj, sarunāsim vienkāršu lietu – Brīvostas valde tad var noslēgt tādu reklāmas līgumu, mārketinga līgumu ar Mediju namu.

Šlesers: Es domāju, ka uz nākamo gadu nebūs vairs šis jautājums politizēts, nav nekādas vēlēšanas, tad mēs saliksim paketi, tai skaitā Mediju namam.

Lembergs: Cik mēs varam vienoties?

Ameriks: Lai viņš nelec ārā no kopējā.

Šlesers: Aivar, izdarīsim tā… mēs paņemsim visu kopīgo budžetu, pēc tam skatīsimies…

Lembergs: Vecais, cik reklāmas budžets ir?

Ameriks: Kopējais reklāmas budžets uz ostu patreiz, ko mēs pēc papildinājuma liekam, ir apmēram pusmiljons, nu, 400 tūkstoši. Tur ir reklāmas, tur arī kaut kādas sponsorēšanas.

Šlesers: Vienkārši apskatīsies proporcionāli, lai Mediju namam ir cienījama pārstāvniecība, nu, lai nekas tur neizlec ārā, bet…

Lembergs: Cik Dienai iedos tur Koziolam?

Šlesers: Teiksim tā, vienosimies tā – Dienai un Mediju namam ir vienāds cipars.

Lembergs: Vo! Tādu es atbalstītu.

Par reklāmas līgumu Lembergs ar Šleseru runā arī 2011. gada februārī – pirms apspriest airBaltic nākotni.

Lembergs: Klausies, tur Mediju namam bija mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi tur slēdz līgumu ar Mediju namu par 50… latiem, bet tur tiem izpildītājiem neesot dota komanda.

Šlesers: Viņš atlidos, Fliks, kaut kad nākamnedēļ.

Lembergs: Tu nevari atzīmēt kaut kur grāmatiņā?

Šlesers: Es izdarīšu, jā.

Lembergs: Atzīmē, lūdzu.

Šlesers: Es to izdarīšu.

2. Aivars atbalsta Kotu

Pēc 10. Saeimas vēlēšanām Lembergs rezumē situāciju sabiedriskajos medijos: «Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes.» Šlesers piedāvā risinājumu: «Pēc prezidenta ievēlēšanas taisām apvienību – Latvijas radio, televīzija un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu. Un pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet viena vadība.» 

Šāda politiskā koncepcija ar dažādu institūciju un ekspertu iesaistīšanos tiešām tika izstrādāta un pašlaik būtu jau īstenota dzīvē, ja vien 2013. gada vasarā Dombrovska valdība pēkšņi nebūtu norāvusi tai stopkrānu. Kā viens no iemesliem kuluāros izskanēja tieši politiskā stīvēšanās par to, kurš – Vienotība, ZZS vai nacionāļi – uzliks ķepu apvienotajam medijam. Politiķu rokas ir pietiekami garas arī bez apvienošanas, jo Saeimas ieceltā uzraugu padome NEPLP, kurā partijas bīda savus pārstāvjus, ieceļ televīzijas un radio valdi, kontrolē budžetu. Pašlaik padomi vada un televīzijas jomu pārrauga ZZS pārstāve Dace Ķezbere, bet Nacionālās apvienības virzītais Ivars Āboliņš ir viņas vietnieks un kūrē radio.

Taču Rīdzenes sarunas atklāj vēl citus iespējamas ietekmes kanālus, kas balstās uz ciešākām personiskām saitēm. 2011. gada februārī Rīdzenē viesojas Lauris Dripe, kurš slavens ar divām lietām – Šlesers kā ministrs viņu bīdīja vadošos amatos dažādos satiksmes jomas valsts uzņēmumos, bet karjera spēji aprāvās 2008. gadā, kad viņu pieķēra maluzvejniecībā. Šlesers veidojis arī viņa brāļa Ģirta Dripes karjeru, kurš bijis gan paša ministra, gan vēlāk LPP/LC preses sekretārs, Saeimas deputāta kandidāts. Ģirts Dripe joprojām strāda Rīgas domē par Amerika padomnieku kopā ar bijušo LTV darbinieku Mareku Gailīti, bet vēl viena saite ar LTV ir Dripes dzīvesbiedre Iveta Elksne, kas kopš 2013. gada vada Ziņu dienestu.

Šlesers iztaujā Lauri par noskaņojumu televīzijā. «Dodiet informāciju, kā drāzt valdību, un viņi ir atvērti,» paziņo Lauris un padalās ar kolektīva klačām – esot jātiek vaļā no Arņa Krauzes, kurš mūžīgi kaut ko pats tekstos pielabojot, bet Ilze Nagla esot draugos ar Jutu Strīķi. Rudenī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma darbā atgriezīsies Iveta Elksne, būšot redaktore un tad varēs visus pieskatīt. Svarīgi tagad esot «pareizos» cilvēkus ielikt padomē, lai amatā saglabātu LTV vadītāju Edgaru Kotu, kuru Vienotības kultūras ministre Sarmīte Ēlerte gribētu nomainīt. «Jā, Kotu Aivars atbalsta. Domāju, tur eksperimentu nekādu nebūs,» saka Šlesers.

Viņš piemin arī Dienu, kas esot noturējusi savu statusu, otru Dienu radīt vairs nebūs iespējams. «Tas Ir viņiem ir, bet tas žurnāls jau neko neietekmē… Ir kopš dibināšanas nav nevienu reizi noteicis dienaskārtību,» rezumē Šlesers. Ir sazvanīja Lauri Dripi, lai noskaidrotu, no kurienes viņš ņēmis informācija par LTV iekšējo situāciju, ko stāstīt Šleseram. Dripe neatcerējās, vai šāda saruna pirms tik daudziem gadiem vispār notikusi, bet uzsvēra, ka Elksnei ar to noteikti nav nekāda sakara, jo viņš privātās un darba lietas vienmēr stingri nošķirot.

Sūdīgi – valsts radio nesakārtoja…

2010. gada oktobrī drīz pēc vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās Šlesers tiekas ar Lembergu un apspriež politisko situāciju, bet svarīga loma viņu nākotnes plānos ir arī medijiem.

Lembergs: Zini, kas ir sūdīgi, mēs tā arī neatrisinājām… Ko es uzreiz teicu – ka vajag apvienoties par sabiedriskajiem medijiem. To televīziju daudzmaz sakārtoja, valsts televīziju, bet tas valsts radio, kā bija, tā palika.

Šlesers: Pēc prezidenta ievēlēšanas taisām apvienību – Latvijas radio, televīzija -, un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu. Un pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet viena vadība.

Lembergs: Kaut kā jārisina…

Šlesers: Savādāk ar visiem Streipiem mēs tālu netiksim.

Lembergs: Katru dienu, bļaģ, skalo smadzenes – gan radio, gan televīzijā. Stulbi nu. (..)

Šlesers: Īstermiņā padiršam tikai tāpēc, ka ir tie pretinieki. Šajā variantā, kad apvienotu radio un TV, privātos medijus uzfrišinām, ko viņi izdarīs? Viņiem nebūs resursi. Mēs varam izspēlēt izcili.

Dodiet informāciju, kā drāzt valdību!

2011. gada februārī Šlesers izjautā savu bijušo protežē Lauri Dripi par noskaņojumu Latvijas Televīzijā, kur atbildīgu amatu ieņem viņa brāļa Ģirta sieva Iveta Elksne.

Šlesers: A kā tie žurnaļugas?

Dripe: Nu, tādi izteikti Vienotības fani palikuši tikai Nekā personīga. Neitrālie, kas sliecās… viņi ir pietiekami objektīvi. (..)

Šlesers: Kas tur televīzijā notiek, pastāsti, kādas vēsmas?

Dripe: Mierīgi, nekas tāds nenotiek. (..) Nu, televīzijā iekšējais salīdzinoši miers. Dodiet informāciju, kā drāzt valdību, un viņi ir atvērti.

Šlesers: Kas ar to publiku, kas ar meitenēm, kas strādā? Man interesē, vot, vienkārši cilvēciskais noskaņojums. Tomēr tur sākumā bija tie fani Vienotībai diezgan daudz.

Dripe: Nu, tur tā… Tīri cilvēcīgi tas lielākais liekēdis, kas viņiem mūžīgi ir, tas Krauze, viņi visu laiku domā to formātu, lai varētu tikt no tā diktora projām, jo viņš mūžīgi tur pielabo kaut kādus savus.

Šlesers: Komentārus?

Dripe: Jā, jā. Īpaši, kad bija aktuālas tās Vienotības lietas pirms pusgada vēl. Tai Naglai, kas to De facto taisa, tai Juta ir draudzene. Kad vajag KNAB padrāzt, tad viņa piezvana Jutai, brīdina… Mūrniece viņai nedraudzene, kopš viņu pašu izkratīja. Un Kamparu viņi tagad necieš neviens. Tāda tā situācija. Pārējie, tie ar politiku mazāk.

Šlesers: Tagad es saprotu Ģirtam…

Dripe: Iveta nāks atpakaļ no rudens. Tagad ar sīko.

Šlesers: Nāks, ja?

Dripe: Viņa būs tagad redaktore, tieši par tām tēmām atbildīgā, varēs pieskatīt tos… (..) Rudenī beidzas termiņi radio un TV padomei. To jau sadalīsiet. Zaļie jau to Kotu atbalsta.

Šlesers: Jā, Kotu Aivars atbalsta. Domāju, tur eksperimentu nekādu nebūs.

Dripe: Svarīgi iecelt pilsoņus pareizus tajā padomē, un tad jau atkal ir stabilitāte. Jo kas var atcelt – var padome, nevar ar Ēlertes gribu, un atceļ…

Šlesers: Šajā jautājumā Aivars jau nu būs ļoti pragmatisks, viņam Vienotības kontrole nafig nav vajadzīga. Nu, Vienotībai jāierāda kaut kāda vietiņa, varbūt, bet…

Dripe: Sapratu no Satiksmes ministrijas, ka zaļie to Vienotību… Tavā laikā tomēr bija kaut kāda sadarbība koalīcijas partijām, tagad ir kaut kāds LMT padomes priekšsēdētāja vietnieks jāievēl, kas mūžīgi ir bijis ekonomikas ministrijas pārstāvis, zaļie pateica – ja kāds tur atbalstīs Vienotības pārstāvi, tad tur visi lidos pa malām. Ļoti nemīl to Vienotību.

Šlesers: Nē, nē, es domāju, ka ar Kotu tur viss būs kārtībā.

Dripe: Tas būtu stratēģiski…

3. Viens no trim kanāliem – nav slikti

Populārā televīzijas kanāla LNT senā saistība ar Šķēles un Šlesera interesēm nav jaunums. Galu galā, LNT šefs Andrejs Ēķis septiņus gadus pavadīja uz apsūdzētu sola kopā ar Šķēles uzticības personām digitālgeitas prāvā, bet pirms 10. Saeimas vēlēšanām oficiāli kļuva par Kustības par labu Latviju vadītāju, un šīs simpātijas tieši izpaudās kanāla saturā.

Taču Rīdzenes sarunas atklāj, ka oligarhi apsprieduši iespējas konsolidēt mediju koncernus, kad krīzes laikā LNT cieta miljonos mērāmus zaudējumus. 2011. gada februārī Koziols jautā, kas notiek ar LNT, vai to pērk norvēģu koncerns Schibsted, un Šlesers skaidro: «Es runāju ar Andri, un viņš piedāvāja vienu variantu. Pirmkārt, tur neko tagad nevar nopirkt, jo tās daļas ir arestētas [digitālgeitas ietvaros]. Bet viņi uztaisīs risinājumu, ka palielinās kapitālu un Andreja daļas kļūs šitās… Tas, ko Andris saka, ka apvienot – šito visu ar televīziju. Jo viņiem ir visi tie reģionālie [kanāli].» Koziols iebilst, ka nav jēgas ieguldīties, jo nākotne ir interneta televīzijai, tomēr Šlesers paliek pie sava: «Runa ir par ietekmi. (..) Sinerģija būtu. Savādāk to politiku jau arī nesakārtosim. (..) Viens no trim kanāliem – nav slikti priekš Latvijas.»

Aināra aprakstītā shēma tiešām 2011. gadā īstenojās – notika vērienīga kapitāla palielināšana uzņēmumā Neatkarīgie nacionālie mediji, un par tā galveno īpašnieku kļuva ar Šķēli pastarpināti saistīta firma. Tomēr LNT zaudējumi turpinājās, pēc ārkārtas vēlēšanām 2011. gada rudenī Ēķa partneri pazuda no politikas, un 2012. gada sākumā viņš savu lolojumu bija spiests pārdot TV3 īpašniekiem, zviedru koncernam MTG. Taču atbilstoši konkurences noteikumiem vēl līdz šā gada beigām abos kanālos jāsaglabā atsevišķi ziņu dienesti, un to redakcionālā politika tiešām krasi atšķiras joprojām.

4. Dienas tīrīšana

Ar smagu nopūtu Koziols 2011. gada februārī Šleseram skaidro, ka triju oligarhu kopīgā saimniekošana nekam neder: «Saprotiet, šitas kolhozs…» Tas ir laiks, kad Dienas reālie īpašnieki joprojām slapstās, cenšoties nesagraut atlikušo lasītāju uzticību. 2010. gada vasarā Šlesera draugs un biznesa partneris Koziols publiski pieteicis sevi kā Dienas īpašnieku un cenšas pārliecināt, ka arī pēc vēlēšanām jāturpina maskēšanās. «Ainār, tas mums neder, mums  nevajag, ka Rīgas Tirdzniecības ostas ir īpašnieks šajā ķēdē, tas ir dirsā…» 

Tomēr 2011. gada sākumā valdē oficiāli uznirst abu pārējo oligarhu cilvēki – bijušais Šķēles preses sekretārs Romāns Meļņiks un ar Ventspils naftu agrāk saistītais Normunds Staņevičs. «Džeki, tas ka mēs ielikām tos divus, mēs jau … Jūs gribat, lai es eju pie uzņēmumiem un prasu reklāmas, un tajā pašā laikā jūs graujat uzņēmuma zīmolu. Nu, tā nevar darīt! Arī ieliekot tādu Romānu – nu, viņš ir sūdīgs… Ne jau tā ir mana kaprīze. Tas nedarbojas!» Koziols ir sašutis. Staņevičs esot super, turpretī Meļņiks «pizģec vienkārši». «Viņš nesaprot neko. Neko! Jau ir sadirsis attiecības ar finanšu departamentu, ar mārketinga departamentu, ar Ingu [Gorbunovu]… Dirsā, bļaģ. Nedēļu nošancējis, un visi jau no viņa mūk un rēc par viņu.» Šlesers atbild, ka ir pārrunājis situāciju ar Andri. «Vienā brīdī mēs runājām par Romānu, un es teicu – jā, Jurģis Liepnieks bija špīlers un tā, bet… Viņš teica: jā, nu, Romāns nav gudrs, mēģina izkalpoties. Andris pasaka: izdari to, un Andris pareizi saka, bet Andris jau nedomā – bļaģ, ej ar cirvi un taisi juveliergriezienu! Priekš tam ir jābūt skalpelītim. A viņš saklausās no Andra un grib atskaitīties, ka viņš ar galvu skrien sienā, un nevis apiet apkārt stabam,» saka Šlesers.

Koziols nav vienīgais niknais – citi ir neapmierināti ar viņu. Lembergs ap to pašu laiku sūdzas Šleseram: «Es tev pateikšu – man ļoti nepatīk. Viesturs ir tagad baigais boss, kuram tagad ir jālūdzas,» un piesauc jau raksta sākumā minēto epizodi ar Pēteri Apini.

Un visi ir neapmierināti ar to, cik gausi notiek satura revidēšana Dienā. Koziolam jātaisnojas, ka visus rakstus pārlasīt nav iespējams. Izdevniecības galvenais redaktors Guntis Bojārs, lai gan esot korekts un, «protams, nekādā gadījumā neies pret mani», tomēr «spēlē kaut kādu savu spēli», un Koziolam šķiet, ka «viņi ar Aivaru saspēlējas».

Šleseram tas viss ir apnicis. «Nahuj, ja nevar izmainīt, tad jāieliek pāris cilvēki, kaut vai viens, kurš uzrakstīs… Vajadzīgs arī kāds asinssuns,» viņš norāda Koziolam, bet tas atbild, ka problēma nav ar rakstītājiem. «Mums vajag Dienas galveno redaktoru. Rakstītāji ir, viņiem dos komandu, un viņi rakstīs.»

Šādi strīdi ir ikdiena. Piemēram, septembrī pirms 10. Saeimas vēlēšanām Šlesers ir pilnās burās – uzreiz jāatlaiž komentētāja Madara Fridrihsone un vietā jāieliek partijas preses sekretārs Edgars Vaikulis. «Viņa jāizdzen vispār ārā – nevis kaut kur jāpārliek, pohuj. Principa pēc,» Šlesers noskalda Koziolam. Toties Vaikulis būšot labs ideologs Dienas komentāru lapā, jaunais Aivars Ozoliņš – «savs cilvēks, 100% lojāls, izaudzis caur mūsu sistēmu», uzstāj Šlesers. «Izcils rakstītājs. Zajebaķ, kapaķ. Tas ir 100% mūsējais – nevis no Andra. Blaģ, nevar būt tā… Mums ir vajadzīgs viens, ko var uzlikt otrajā lappusē, kas izprot ideoloģiju. Atšķirībā no Toča viņš nav dzērājs,» Šlesers turpina bērt Vaikuļa plusus. Jāvienojas tikai par algu – Diena var maksāt «ar honorāriem uz rokas tūkstoti». «Pārējais mums ir jāatrod kaut kā savādāk. Nevar maksāt [vairāk], lai cilvēki redz,» skaidro Koziols. Tikai viņš iesaka nelielu pauzi starp Vaikuļa aiziešanu no politikas un ierašanos Dienā, «kaut kāds mazais teātris jāuztaisa». Šlesers gan tā nedomā. «Tā kā mēs ejam ar lozungu «cieti», tad jādemonstrē ir vara.» Pats Vaikulis kusli bilst: «Zini kā, tā teikt, kareivis parasti izpilda ģenerāļa norādījumus. Bet ko mēs ar Romānu pārrunājām… Dienā aplauzās ne tikai viens cilvēks, bet vairāki. Vispār nezinu, kā tas varēja notikt… Spēka demonstrācija ir O.K., bet vai nesanāks atsitiens no citiem medijiem.» Arī Meļņiks piebalso: «Vienkārši viņu noēdīs… Jautājums, kāda būs reakcija no Latvijas Radio 1 žurnālistiem – vai viņi negrauzīs mūs vēl vairāk?» Pa trim izdodas Šleseru pārliecināt, ka jāpagaida vismaz līdz 3. oktobrim – uzreiz pēc vēlēšanām. «Avīze pārvēršas pakāpeniski, sakārtojas, un tajā brīdī mēs varam likt iekšā poļitrukus. (..) Nomainām paklusām bez skandāla cilvēkus pret savējiem, un Edgars nāk 3. datumā, un tad ir pilnībā mums avīze,» piedāvā Meļņiks. Viņš pamato, ka «šitās vēlēšanas mēs ar Dienu nevinnēsim». «Nākošās – jā, nākošās mēs vinnēsim ar Dienu.» Turklāt socioloģija rādot, ka PLL vēlētāji nelasa Dienu. «Mēs nomērījām, ka tā auditorija šobrīd nav tā, kas balsos par šo apvienību. Lumpeņi balsos par šo apvienību – tantes, kas klausās Latvijas Radio 2.»

Šlesers vienalga nevar rimties, ka Diena neuzbrūk konkurentiem, piemēram, Imantam Parādniekam, kurš pirmsvēlēšanu debašu laikā izaicinājis Šķēli uz melu detektoru. «Labā Diena, bļaģ, varēja pidari uzrakstīt, ka viņam ir divas sievas! Ņihuja neraksta! Tāpēc, ka Diena ir pidari visi…» Kad Šlesers aizgājis, Koziols cīņubiedriem stāsta, ka «es dienā saņemu desmit zvanus – no šitā pilsoņa [Šlesera], no pārējiem džekiem» -, visi esot hiperjutīgi satura jautājumos. Meļņiks iesaka cilvēku, ko varētu tūlīt pat uzrunāt par komentētāju Fridrihsones vietā. «Olafs Zvejnieks ir šobrīd piesēdināts, komentē no mūsu puses visas šitās interneta lietas. Mēs uzsēdinājām – mums bija jaunieši, bet jaunieši nevilka. Piesēdinājām diezgan gudru blici, uztaisījām, cilvēkus ar pieredzi žurnālistikā,» Meļņiks skaidro, ka Zvejnieku varētu pārlikt uz avīzi.

Sarunas par nepareizo žurnālistu atlaišanu atkārtojas atkal un atkal. Pēc vēlēšanām Koziols ziņo Šleseram, ka Diena.lv beidzot sakārtota. «Pilnīgi visi – Miķelsone prom, Ālīte prom, viss, tīrs uzņēmums!» Drīz varēs par vadītāju ielikt Vaikuli. Komentētāju Fridrihsoni gan tomēr neatlaidīs, bet pārcels uz Dienas Biznesu.

Drīz aiziešot arī žurnāliste Vita Dreijere. «Dreijere man prasa, kāda būs jūsu kā īpašnieka iejaukšanās saturā? Es saku: Vita, liela! Milzīga! Nepatīk – ej prom,» stāsta Koziols, bet lielākā daļa esot noteikumus akceptējuši. Ja Dreijere aiziet, tad Ināra Egle jāatstāj, lai gan esot «pilnīgi oldskūlīga». Šlesers iesaka redakcijā paņemt arī Meļņiku. Un atkal griež savu plati, ka vajadzīgi pareizie rakstītāji. «Neatkarīgajā viņi, kā teikt, nodrošina to, ko vajag. Neiet runa, ka sūdu pārtaisa par baltu lietu. Bet labu lietu par labu,» Šlesers saka. Koziols nepiekrīt – jāspēlē smalkāk! «Saliekot gada laikā atslēgas posteņos cilvēkus – četrus, piecus, sešus -, saglabājot auditoriju, tad tam ir daudz lielāka ietekme. Man ir plāns, es parādīšu. Pēc trim gadiem tas projekts var sākt ģenerēt naudu. Jo nav jēgas no partijas avīzes, kurai ir maza auditorija. Jo Aivaram no tās Neatkarīgās – nu nav baigā ietekme, visi ņirdz par Neatkarīgo

Šo strīdu, cik atklāta propaganda jāpieļauj savā medijā, Šlesers un Koziols risina pastāvīgi. Pēc vēlēšanām 2010. gada oktobrī Koziols atkal skaidro: «Ir divas opcijas. Viena, ko mēs vakar ar Bankovski Pēteri ilgi un dikti runājām… Saliekot ātri cilvēkus, uztaisīt to pasākumu par tādu absolūtu partiju ruporu, bet tad jārēķinās, ka avīzei tirāžas būs mazas. Nu, Neatkarīgajai – četri pieci tūkstoši tirāža, auditorija kādi 60 tūkstoši. Dienai pārdošana – 21-22 tūkstoši, auditorija 130-140 tūkstoši. Ja to avīzi taisa kā rupju partijas ruporu vai divu trīs, četru cilvēku ruporu, tad mums jārēķinās, ka ekonomiski to izvilkt nav iespējams.» Otrs risinājums būtu veikt pakāpeniskas satura pārmaiņas, lai auditorija uzreiz nejūt, attīstīt portālu, piesaistīt reklāmu, un bizness aizies. Koziols vislielākās cerības liek uz interneta portālu un televīziju – «Dienai nākošā gada laikā būs tā, ka tādu Dombura šovu mēs izkonkurēsim». Viņš ir gatavs pārņemt kontrolpaketi, jo «kolhozs» īpašnieku vidū jāsamazina – Aivars, vai vislabāk visi trīs, jāizpērk. «Ļaujiet man to darīt. Es tur gribu šancēt, un es varu šancēt. Novelkam sarkanās līnijas – Aivar, mēs tevi nelamāsim. Mēs būsim korekti. Vēl labāk tā: davaj, čaļi, mēs tomēr ejam politikā, mēs Viesturam uzticamies, mēs mūsu daļas pārrakstām uz viņu ar noteikumu, ka viņš atdod naudu atpakaļ. Nevis es, bet koncerns divu trīs, četru gadu laikā atdod naudu atpakaļ. To var izdarīt, Ainār. To ekonomiski var izdarīt,» pārliecināts Koziols. Abi pārrunā daļu sadalījumu – «20, 24, 36, 20 – tas ir Ralfs, tas ir Andris, [izlaiž savus 36], tas ir Aivars» – un norunā, ka Viesturs varētu pārņemt vairākumu, ja sākumā Aivaram piedāvātu apvienot Dienu ar Neatkarīgo, kam «viņš nepiekritīs, jo tad viņš pazaudē ietekmi», un tad var runāt par daļu atpirkšanu Dienā. «Tas, ko Andris teica, – viņš piedāvātu apvienot, kā sākumā bija runāts. Viņš [Aivars] pateica – nē, nē, tā izdarīt nevar. Ja nevar, tad izdarām tā – sadalam, tevi izpērkam ārā,» skaidro Šlesers un sola Andrim pastāstīt, ka «Viesturs grib palielināt uz 40». «Un tad mums – tev 40, te 36%, un Andris paliek kā novērotājs.»

Vienlaikus Koziols ir sašutis par stāvokli, kādā biznesu atstājis iepriekšējais vadītājs Aleksandrs Tralmaks, kurš «ir nācis reizi nedēļā uz darbu un cilvēkus izlaidis». «Ko Tralmaks tur darīja, es nezinu… Dienai ir debitori, kam ir virs 30 dienām maksājumi nokavēti – 1,2 miljoni latu. Nu… viņam tas bija revanšs pret Sarmīti [Ēlerti] un Arvilu [Ašeradenu], bet uz akcionāriem viņš nešancēja nemaz. Nemaz!»

Tomēr bizness neaiziet arī Koziolam – 2012. gadā viņš atstāj uzņēmumu un kā Dienas īpašnieks gaismā beidzot iznāk Rīgas Tirdzniecības osta  (RTO). Jā, tas pats miljonus pelnošais kravu pārkraušanas uzņēmums, kura patieso īpašnieku atklāšana bija viens no galvenajiem uzdevumiem 2011. gadā sāktajai oligarhu lietai, kurā izmeklētāji vāca pierādījumus Šlesera, Šķēles un Lemberga klātbūtnei šajā biznesā. Visbeidzot 2015. gadā «kolhozs» jeb zaudējumus nesošie mediji tiek sadalīti – par Dienas izdevēja Dienas mediji īpašnieku kļūst Edgars Kots (tas pats, kuru «Aivars atbalsta»), bet Dienas žurnālos un Dienas Biznesā divatā saimnieko Šķēles un Šlesera uzticības personas Jānis Svārpstons un Jānis Maršāns. Savukārt biznesa pelnošo daļu – ēku Mūkusalas ielā un tipogrāfiju turpina pārvaldīt RTO.

Viena no mīklām, uz kuru atbild Rīdzenes sarunas, – vai oligarhi bija Dienā jau no 2009. gada? Toreiz krīzes laikā zviedru kompānija Bonnier pārdeva Latvijas ietekmīgāko mediju koncernu slēptiem īpašniekiem un daļa redakcijas protestējot atstāja Dienu, vēlāk izveidojot žurnālu Ir. Dienas pircēju izkārtnes sākotnēji bija agrākais direktors Aleksandrs Tralmaks un britu finansistu Roulendu ģimene. No Rīdzenes sarunām kļūst skaidrs, ka oligarhi, izmantojot RTO, ienākuši Dienā jau 2009. gadā.

Novembrī Šlesers sarunā ar Fliku jautā – vai Diena tagad varētu pārņemt žurnāla Baltic Outlook izdošanu un airBaltic atsāktu reklamēties laikrakstā. Jo «patreiz šī ir tā struktūra, kura ir pilnībā… vai ne», Šlesers saka ar zīmīgām pauzēm. Daudz tiešāks viņš ir sarunā ar RTO vadītāju Ralfu Kļaviņu, kad novembrī pārspriež uzņēmuma finanšu situāciju – dividendes, investīcijas. Šlesers skaidro, ka Dienu nevar skatīt atrauti no biznesa attīstības, kas savukārt cieši saistīta ar politiku. Piemēra pēc viņš atgādina, cik daudz jau dažos mēnešos paguvis izdarīt RTO labā, nonākot Rīgas domē un brīvostā. «Šis ir tik politizēts pasākums – tā Diena ir drāzusi mūs, un tur ir ļoti… Nu, tur nevar pateikt, ka tas ir kaut kāds cits pasākums. Šajā gadījumā, lai varētu veiksmīgi attīstīties, ir visa tā politika jākontrolē, un tas RTO ir tā struktūra, kura šodien tās intereses apvieno. Bet, protams, pamatbizness ir osta, nevis pamatbizness ir tagad mediji,» saka Šlesers. Kļaviņš norāda, ka jāplāno tomēr izdevumi, jo pašlaik «465… lati esam jau samaksājuši Edītei, ja jāmaksā tūlīt 1,5 miljons, tie tātad ir divi…», turklāt naudu savajadzējies pēkšņi. «Jārēķinās, ka nosegt pilnīgi visu tūlīt mēs nevarēsim. Prioritātes ir jāizvērtē. Ja ir vajadzīgs tam mediju projektam, nu tad O.K., tad jāvērtē, vai varēsim samaksāt visas dividendes.»

Citā sarunā jau 2010. gada oktobrī Kļaviņš īsi savelk bilanci, kā mediju bloks finansēts. «Caur Jaunrīgu ir aizgājuši 5… eiro. Un otri 5 caur RTO. Kopā tie ir desmit. Bet sadalās daudzās pozīcijās. 2,2 paņēma paši mediji. 2,7 samaksājām mēs. Plus mēs vēl esam samaksājuši vieninieku – šitiem britu draugiem. 400 mēs samaksājām Aleksandra kantorim un 0,6 aptuveni Mišam,» Kļaviņš skaita. Bet Šlesers atkal atgādina, ka šis ir ieguldījums biznesa attīstībā. «Jārēķinās, ka ir nepieciešams kaut kāds PR postenis,» viņš rezumē Dienas lomu.

Astoņu Dienas galveno redaktoru nomaiņa piecu gadu laikā, seši valdes priekšsēdētāji avīzes izdevniecībā Dienas mediji – šis karuselis atspoguļo iekšējās pretrunas un cīņas oligarhu «kolhozā». Tikai viņi paši zina, kas īsti bija plāns, 2009. gadā slēpti iegūstot vērtīgo mediju zīmolu – pieradināt to vai nogalināt -, taču rezultātā izdevies trāpīt abos mērķos. Tagad Latvijā reiz varenākais mediju koncerns a/s Diena ir pagātne arī juridiski – kopš 2016. gada februāra šis nosaukums izslēgts no Uzņēmumu reģistra, un īpašnieki nosaukuši to garlaicīgā vārdā IT un grāmatvedības serviss.

Ko darīt ar Dienu?

2010. gada oktobrī drīz pēc vēlēšanām Šlesers skaidro Amerikam situāciju ar Dienu.

Šlesers: Vara būs jārealizē. Nils saka, kā ir ar Dienu, kā tur ar Dienas Biznesu, kas ar Času viss… Jo tas darbs jau nebūs tā vienkārši, ka mēs te runājam no tribīnes. Mēs jau medijus pieslēgsim mērķtiecīgi uz to visu, uz valdības skaldīšanu.

Ameriks: Kā tur ir ar Dienu, jūs turēsiet speciāli? Uzturēsiet?

Šlesers: Tagad ir jāiztur, lai tā abonēšana, lai tur būtu daudzmaz rezultāts. Jo viņa ir jātur, lai neradītu Dienu-2. Jo tas Ir žurnāls jau nav nekāds… Bet viņa ir jātur, tur jau tas svarīgākais.

Mīnusi ir jānoraksta, bet lai viņa pa nullēm vismaz turas. Tāds ir tas mērķis. Peļņas jau tur nekādas nebūs. Bet viņa ir jāuztaisa…

Vaikuli jāliek par portāla vadītāju. Mēs esam runājuši, vēl tur var kaut ko ielikt iekšā, tikpat labi tas Meļņiks Romāns tur var iet, tas Šķēles – viņš arī rakstošais tomēr. Mēs jau tur saliksim.

Bet tagad ir svarīgi, lai pabeidzas tā abonēšana, nu lai nekādus skandālus neuztaisītu – jo tad, kad abonēšana beidzas, tad jau viss, cilvēki ir parakstījušies, naudu ir samaksājuši, un tad var ap jauno gadu taisīt rokādes. Vot, tādas tās lietas.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu