Deviņdesmito gadu sākumā, kad kā zaļš students sāku darbu medijos, iekritu īstā azartā – viss šķita tik aizraujošs. Reportāža par mežu ugunsgrēku? Braucam! Nakts reids policijas patruļā? Aiziet! Baltijas jūras valstu vadītāju tikšanās? Oho, beidzot aizraujas elpa no tēmas, kurā neko nesaproti, bet – jo cietāka čaumala, jo iekārojamāks kodols.
Darba gados mainījušies pienākumi un atbildība, bet vēlme uzzināt, saprast un atklāt joprojām ir mans dzinulis žurnālistikā. Es tiešām mīlu savu profesiju. Un man tā liekas ļoti svarīga, pat ja brīžiem pārņem frustrējoša sajūta «mēs rakstām, bet nekas taču nemainās» – jo es zinu, ka patiesībā mainās, tikai pārmaiņu soļi reizēm ir sīkāki, nekā gribētos.
Žurnālistikas gaitās divas reizes esmu nonākusi punktā, kad pārtraukt darbu ir labākais veids, kā saglabāt savu profesionālo pašcieņu. Abas reizes tā bija aiziešana no laikraksta Diena. Pirmoreiz pieliku punktu reportiera karjerai, jo bija apriebusies politika ārpus un iekšpus redakcijas. Otro reizi kā izdevniecības galvenā redaktore nolēmu, ka žurnālistika un oligarhu nopirkts medijs ir nesavienojamas lietas, un pēc šīs aiziešanas kopā ar domubiedriem radījām Ir.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.