Jēkabs Straume: “Man izdosies” 14

Jēkabs Straume. Foto: Alise Šulca, Picture Agency
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Jaunais KNAB priekšnieks apņēmies atjaunot stipru biroju, kas darbosies kā pulkstenis 

Saeima 15. jūnijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatā apstiprināja Jēkabu Straumi, kas 16 gadus strādājis Militārās izlūkošanas un drošības dienestā, no tiem pēdējos desmit kā pārvaldes priekšnieks. Viņš ir bijis šā dienesta pārstāvis NATO Pretizlūkošanas dienestā Afganistānā un NATO struktūrā Beļģijā. Par viņa apstiprināšanu balsoja visi 86 klātesošie Saeimas deputāti.

Ar jauno priekšnieku sarunājos nākamajā dienā, 16. jūnijā, viņa kabinetā KNAB. Par to, kāpēc viņš izlēma kandidēt konkursā, kā atjaunos sabiedrības uzticēšanos birojam, kā korupcija apdraud valsts drošību un vai KNAB turpmāk būs drošības dienestu redzamā daļa. Arī par “oligarhu lietu”, ko KNAB pērn decembrī nolēma izbeigt. Intervijā Straume teica, ka, pirms vērtēs lēmumu, ar to iepazīsies un runās arī ar ģenerālprokuroru. Bet jau otrdienas, 20. jūnija rītā viņš paziņoja, ka lēmums izbeigt lietu esot bijis pamatots. Publicējam pilno intervijas versiju, kas saīsinātā veidā lasāma žurnālā “Ir”.

Pēc apstiprināšanas amatā teicāt, ka pieteicāties konkursā, jo nevarējāt palikt malā. Birojam ir bijuši dažādi posmi. Kā vērtējat KNAB līdzšinējo darbību?

Ja runājam par rezultātiem, to es nevaru bez spekulācijām spriest. Jo darba rezultāti atspoguļojas dažādos veidos – statistikas rādītājos, atskaitēs. Vai darba rezultāti ir bijuši apmierinoši, labi, teicami, kurā laika periodā bijuši labāki, kurā sliktāki – neņemos spriest. Es noteikti iedziļināšos un šo jautājumu papētīšu, jo tā pavisam noteikti ir kāda daļa no saknes, kas bija pamatā problēmām biroja reputācijai sabiedrībā un šīs reputācijas sagraušanā, pamatīgā samazināšanā.

Bet, kā strādāja birojs iepriekš, es neņemšos apgalvot, jo vienīgais, no kā es varēju vadīties, bija informācija, kas pieejama publiskā telpā, kā arī atsevišķos gadījumos manā iepriekšējā darbavietā mums bija informācija, kas bija KNAB kompetencē, un tad mēs, ar KNAB sadarbojoties, nodevām šo informāciju atbilstoši kompetencei KNAB. Tur tā pieredze bija tāda, ka rezultāts bija. Bet teikšu atklāti – tas gan bija padaudz gadu atpakaļ, kad kaut ko tādu atceros. Un ir arī tomēr tā, ka pēdējos kādus piecus gadus, kad šīs peripetijas par un ap KNAB bija saasinājušās, man neiznāca sekot līdzi tik daudz, jo man bija pilnīgi citi uzdevumi. Tāpēc ir grūtāk varbūt precīzi noformulēt atbildi uz šo jautājumu.

Kā teicāt, rezultāti bija diezgan daudzus gadus atpakaļ. Bet kā vērtējat tieši pēdējos četrus gadus Streļčenoka vadībā?

Es nevēlētos nosodīt vienu vai otru vadītāju, kas ir bijis iepriekš vadībā vai arī vadības grupā, vietniekus ieskaitot, bet ir acīm redzami, ka sabiedrības acu priekšā KNAB ar skaļām lietām varbūt tomēr nonāca vairāk pirms Streļčenoka vai Streļčenoka kunga vadīšanas sākotnējā posmā. Vai tas bija pamatoti vai nepamatoti, vai Streļčenoka kungs patiesībā strādāja un rezultāti bija, bet tie netika atspoguļoti tik plaši plašsaziņas līdzekļos, – to es arī neņemšos spriest. Jo tad man patiešām ir jāņem un jāsāk lasīt. Esmu otro dienu šajā amatā, vakar pavadīju šeit faktiski tikai pusi dienas, jo bija nepieciešams nokārtot formalitātes iepriekšējā darbavietā. Nu esmu iepazinies ar kolektīvu tik, cik viņi bija uz vietas, ar vadītājiem, un tādas pilnas ainas man nav par tiem rezultātiem un par tām saknēm un cēloņiem, kādi varbūt bija pagātnē vienai vai otrai konflikta situācijai, vienam vai otram kriminālprocesam un rezultātiem vai, ka tie tomēr nebeidzās pozitīvi, ar rezultātu.

No ārpuses iespaids, ka KNAB ir sagrauts. Kā jums šeit izskatās pēc pirmās dienas?

Es teikšu tā – tas noteikti arī bija viens no pamatojumiem, kāpēc es to lēmumu [kandidēt] pieņēmu. Nu, man, kā jebkuram sabiedrības loceklim, bija radusies sajūta, ka ir jānāk un jāsāk darīt kaut ko, lai beigtos šī prestiža turpmākā zaudēšana, lai KNAB darbs atjaunotos tādā līmenī, kā minimums, kā tam vajadzētu būt, un [birojs] pildītu visas KNAB likumā noteiktās prasības.

Es negribu tagad tā strikti pateikt – KNAB ir efektīvs, un patiesībā es esmu maldījies, un sabiedrība arī ir saņēmusi maldīgu priekšstatu par to. Nē, tas būtu ļoti pārsteidzīgi. Uz doto brīdi es redzu to, ka KNAB ir, eksistē, darbinieki šeit ir, aizpildījums ir tuvu 85%, un ir visas struktūrvienības, kādām jābūt atbilstoši KNAB reglamentam, un strādā. Satiekoties ar KNAB darbiniekiem, ar katru individuāli – viņu sejās es redzēju enerģiju un vēlmi strādāt turpmāk un piepildīt to, kādēļ mēs šeit esam un strādājam. Tas bija mans pirmais viedoklis. Tas varbūt var mainīties, kad iepazīšos vairāk, tāpēc negribu tagad izteikt krasus apgalvojumus.

Kā atjaunot uzticēšanos KNAB

 

Sakāt, ka jūsu pirmais darbs būs atjaunot sabiedrības uzticēšanos birojam. Taču pirms apstiprināšanas amatā runājāt tikai ar komisiju un ar Saeimas deputātiem. Sabiedrības uzticēšanās Saeimai svārstās starp desmit un piecpadsmit procentiem. Vai pirms stāšanās tik svarīgā amatā nebija jārunā ar plašāku sabiedrību?

Tas ir ļoti būtisks jautājums, un man bija patiešām sāpīgi dzirdēt Ločmeles kundzes teikto raidījumā vienu dienu pirms balsojuma. Tā rīkoties bija mans apzināts lēmums, bet tie apstākļi, kas lika man tā rīkoties, varbūt nebija tādi, kādi no pirmā acu uzmetiena visiem plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai varētu šķist.

Apstākļi bija divi. Pirmais – man tomēr bija ierobežojumi kā valsts drošības iestādes darbiniekam. Saeima varēja balsot arī savādāk, līdz ar to es joprojām turpinātu darbu valsts drošības iestādē. Un ir iekšējie un ārējie normatīvie akti, kas regulē šo jautājumu, un valsts drošības iestāžu darbiniekiem nav tiesību iet un runāt ar presi pat šādā, teiksim tā, diezgan unikālā situācijā. Nu, mums nav tādi precedenti Latvijā bijuši. Līdz ar to es pieņēmu lēmumu, kas savā ziņā ir varbūt pretējs caurspīdīguma procesam, kuram es piekrītu, ka tam ir jābūt. Caurspīdīgumam KNAB vadītāja izvēlē ir jābūt, un sabiedrībai ir jāizvērtē kandidāti pirms tam. Bet, nu, tas bija tas viens ierobežojums.

Un otrs ierobežojums, kas, var teikt, papildināja pirmo – konkursa gaita un apstiprināšana Ministru kabinetā virzīšanai uz Saeimu mani vedināja uz domu, ka es to atstāšu tomēr tautas priekšstāvju ziņā. Lai arī kāds ir sabiedrības uzticēšanās līmenis Saeimai, šo Saeimu šī pati sabiedrība ir ievēlējusi. Vai arī tā sabiedrības daļa, kura negāja uz vēlēšanām, tātad nav piedalījusies šīs Saeimas ievēlēšanā. Nu, tā ir sabiedrības atbildības joma. Es negribu vērtēt nekādā veidā, kāds ir pamatojums tam, ka sabiedrība uzticas vai neuzticas Saeimai, vai kāds ir uzticēšanās līmenis – augsts vai zems. Nākošgad būs Saeimas vēlēšanas – lūdzu, es aicinu visus balsstiesīgos doties un ievēlēt tādu Saeimu, kurai varēsiet uzticēties, un nebūs šie pārmetumi, šī negāciju izpausme, ka kārtējo reizi esam atkal neapmierināti ar Saeimu, ar mūsu pašu ievēlētājiem priekšstāvjiem, kuri ir darba ņēmēji sabiedrībai – mēs viņiem maksājam algu, viņi ir mūsu darbinieki pēc būtības. Un arī viņu izvēlētajam Ministru kabinetam un tā ministriem, un tātad arī konkursa komisijai, kuras sastāvā ir augstas valsts amatpersonas no drošības iestādēm, Ģenerālprokuratūras un Valsts kancelejas. Un pārrunu procesā piedalījās arī sabiedriski konsultatīvās padomes pārstāvji no trim juristu biedrībām.

Līdz ar to mans viedoklis bija tāds – konkursa gaita, saturiskā daļa, kad mani iztaujāja, kad atbildēju uz jautājumiem, kad izvērtēja manu personību, piemērotību šim amatam, man neradīja nekādas šaubas, ka tiek vērtēts tikai un vienīgi profesionālisms, vadītāja spēja, vīzijas esamība, nevis, vai būšu kādā citā ziņā, nekomentēšu, kādā, piemērots. Šī pārliecība man bija pilnīgi noteikta.

Kad biju izvirzīts kā vienīgais kandidāts, nākošajā vai aiznākošajā dienā man bija tikšanās ar Ministru prezidentu oficiālā vizītē, kurā Ministru prezidents vēlējās mani satikt, iztaujāt, iepazīties ar šo manu vīziju, un arī šī satikšanās bija ļoti saturiska. Ministru prezidentam, kurš acīmredzot ir ļoti aizņemts, ilgu laiku tai nebija iespējams veltīt, manuprāt, pusstundu, bet tā bija aizpildīta ar ļoti konkrētiem jautājumiem par to, kā es redzu, kā KNAB strādās, kā izveidos komandu, kā beigs graut sabiedrības uzticību KNAB kā tādam un tātad arī valsts pārvaldei kopumā. Tas man veicināja pārliecību, ka atstāšu to Saeimas deputātu ziņā.

Diemžēl tā sakrita, ka visas frakcijas gribēja ar mani tikties iepriekšējā dienā pirms balsojuma, izņemot Nacionālo apvienību. Nu, es negribēju Saeimas deputātiem radīt par sevi viedokli ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, pirms es esmu klātienē ar viņiem ticies. Jā, varbūt [varēju runāt] tajā vakarā pēc šīm visām frakcijām, kad tā sajūta jau bija radusies, ka visi atbalsta, tātad varbūt tiešām arī ievēlēs, un varu sākt uzskatīt, ka vairs nebūšu valsts drošības iestādes darbinieks jau rīt, un man nepārmetīs, ka esmu priekšlaicīgi sācis iet publiski izteikt viedokli. Nu, tāda tā situācija bija. Es to dēvētu par unikālu. Es pavisam noteikti atbalstītu to, ka jebkura cita amatpersona, kura nav saistīta ar valsts drošības iestādēm, iet un runā, un sabiedrībai sniedz savu viedokli pirms balsojuma.

Pēc Saeimas balsojuma aicinājāt valsts nozadzējus atrast sirdsapziņas paliekas un padomāt par valsts nākotni. Vai KNAB darbības metode turpmāk būs korumpantu pārliecināšana neņemt un nedot kukuļus un neplānot zagšanas shēmas?

Tas ir ļoti divdomīgs jautājums. Nē, KNAB jābūt tādam, kas saka – labāk izvēlieties burkānu, kas vienā rokā, nevis otrā rokā esošo rīksti. Es vēlējos to vēstījumu sniegt, varbūt tas vismaz novēršanas ziņā kaut nedaudz palīdzēs un arī tādām personām, kuras ir iesaistītas vai varētu tikt iesaistītas nākotnē, liks padomāt. Tas bija tas nolūks, nevis parādīt, ka KNAB turpmāk nodarbosies tikai ar apelēšanu pie sirdsapziņas.

Jutas Strīķes vēstījums korumpantiem savulaik bija – ja kāds ņem vai dod kukuļus, lai zina, ka atnāksim viņiem pakaļ. Savukārt jūs solāt, ka nebūs publisku aizturēšanu maskās. Kāpēc tādas rūpes par iespējamo noziedznieku sirdsmieru?

Ļoti labi, ka jūs uzdodat tieši šo jautājumu. Tas ir būtiski. Acīmredzot skaļie virsraksti par Holivudas filmām un maski – šoviem, izrauti no konteksta, radīja lielu ažiotāžu un plašsaziņas līdzekļiem ļāva nopelnīt reitingus. Nu, tad lai viņi man saka paldies, bet es izskaidrošu, ko es ar to biju domājis.

Manuprāt, KNAB rezultātus neatspoguļos tas, cik skaisti vai kādu filmu sižetu cienīgi tiks aizturētas augstas valsts amatpersonas, bet gan tas, kā mēs savāksim pierādījumus, nosūtīsim kriminālvajāšanai, un tiesa, balstoties uz šiem savāktajiem pierādījumiem, šīs personas notiesās. Tas ir mans uzstādījums.

Redziet, pārsvarā tomēr valsts amatpersonu noziegumus, ar kuriem nodarbojas KNAB, izdara, nosacīti sakot, cilvēki baltajās apkaklītēs. Baltās apkaklītes visā Rietumu civilizētajā pasaulē, cik man ir zināms, ķer arī baltas apkaklītes, nevis vīri maskās. Tas, ka ir jāslēpj darbinieku atsevišķas grupas identitāte, ir skaidrs, un tas tā arī turpināsies. Mēs vienkārši mēģināsim radīt iespaidu, ka KNAB jau ar augstu valsts amatpersonu aizturēšanas veidu nepasludina tās par vainīgām, lai arī KNAB izmeklētājs vai operatīvais darbinieks, kurš vāc šos pierādījumus, sirdī iekšā noteikti jūt – šis ir noziedznieks, esmu par to pārliecināts. Bet es atradu vairākus, manuprāt, četrus pēdējo divdesmit gadu laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus dažādās lietās par to, ka jebkāda veida policijas vai prokuratūras līmeņa iestāžu publiska izpausme par to, ka kāda aizdomās turētā persona ir vainīga un sabiedrībai ir jātic, ka šī persona ir vainīga, ir nevainīguma prezumpcijas tiešs pārkāpums. Par vainīgiem mūsu valstī atzīst tikai tiesa.

Bet KNAB nav sava konvoja dienesta, un aizdomās turamos aiztur operatīvie darbinieki, kuri nedrīkst atklāt savu identitāti. Kā to risināsiet?

Tas ir taktiskas dabas jautājums, kas ir viegli risināms, bet kuru mēģinām pārspīlēt tāpēc, ka es tā pateicu. Bet, nu, labi, es paskaidrošu. Jā, skaidrs, ka operatīvie darbinieki, ja būs kaut mazākā iespēja, ka viņiem būs jāuzturas publiskā vietā un viņus var nofiksēt un atpazīt – mūsdienu tehnoloģijas, un tā tālāk -, turpinās izmantot līdzekļus, lai savu identitāti slēptu. Vai arī tiks izmantotas tādas struktūrvienības, kuras ir spējīgas izdarīt tieši to pašu – aizturēt, konvojēt -, bet kuru darbiniekiem sava identitāte nav jāslēpj. Tās, var gadīties, nemaz nebūs no KNAB, varbūt veidosim ciešu sadarbību ar policiju – negribu tagad kaut ko plašāk stāstīt, jo ar Valsts policijas priekšnieku vēl neesmu ticies.

Bet būtība ir tāda, ka valsts amatpersona, kamēr nav notiesāta, ir sabiedrības loceklis, kuram, atbilstoši Valsts pārvaldes likumam, ir bijis jāstrādā sabiedrības interesēs. Tas ir galvenais noteikums valsts amatpersonai – viņam ir jāstrādā sabiedrības interesēs. Un, kamēr mēs cenšamies aizturēt un pierādīt, ka viņš ir vainīgs, izdarījis noziegumu, bet notiesājoša sprieduma nav, nevaram pret viņu izturēties kā pret noziedznieku jau tajā brīdī. Skaidrs – ja viņš pretosies vai mēģinās izvairīties, tiks pielietoti visi nepieciešamie līdzekļi. Bet man ir lielas šaubas, vai daudzas no valsts amatpersonām, īpaši augsti stāvošām, ņems kājas pār pleciem un mēģinās mukt vai pretoties, vai veikt citas aktivitātes. Es gribu tā nedaudz inteliģentāk pieiet šai lietai.

Kolēģi un studiju biedri

 

Teicāt, ka, pirms izlēmāt kandidēt, konsultējāties tikai ar sevi, bet ārpus ģimenes runājāt tikai ar Militārās izlūkošanas un drošības dienesta vadību.

Un kolēģiem.

Kādus argumentus apsvērāt ar kolēģiem, kādēļ jums no militārās izlūkošanas jāpārceļas uz korupcijas apkarošanu?

Pirmajā acu uzmetienā, protams, varētu likties, ka gan pēc nosaukuma, gan pēc tā, kas par šīs iestādes kompetenci rakstīts valsts drošības iestāžu likumā, tā ir pilnīgi cita pasaule, un – kāda saistība korupcijai ar tādu jomu? Bet patiesībā jau tā nav, visas valsts drošības iestādes katra savā nozarē strādā, lai valsts būtu pasargāta, droša, tiesiska. Militārās izlūkošanas un drošības dienests atbildīgs par aizsardzības nozari un vēl dažām atsevišķām jomām un arī saskaras ar korupcijas izpausmēm, kaut vai aizsardzības nozarē. Tādas izpausmes ir bijušas, ar tām esmu saskāries, un līdz ar to pieredze un izpratne par to, kā korupcijas aina veidojas, man bija.  Līdz ar to būtu jāizslēdz no dienas kārtības, ka tā ir pilnīgi, pilnīgi savādāka joma, un es tagad esmu citā pasaulē. Tā gluži nav.

Savukārt tie apsvērumi, pārrunājot – nu, runājot ar dienesta vadītāju, pirmais bija tas, ka es viņu nostādu situācijā, ka viņš potenciāli zaudēs vienu savu darbinieku. Mana cieņa pret viņu un arī pieklājība prasīja, lai es to ar viņu apspriestu un saņemtu tādu kā svētību tam, ka viņš neiebilst un ir gatavs mani atbalstīt ar labiem vārdiem un padomiem. Kad es pārrunāju to ar Krēķa kungu, atbalsts bija nekavējošs.

Patiesībā jau, es jums teikšu atklāti, esmu pārliecināts, ka valsts drošības iestāžu sabiedrībā, tajā lokā šis KNAB jautājums vienmēr tika sarunās, apspriedēs cilāts. Ka, nu, tas nav normāli – mēs šajā, angliski runājot, community apspriežam, kā šai valstij darīt labu, un ir viena iestāde, kurā ir problēmas un kas tādā veidā patiesībā grauj gan valsts prestižu, gan valsts pārvaldes prestižu, gan starptautisko uzticamību. Līdz pat tam, ka, nu, kāda mums tad ir investīciju vide, ja investori saprot, ka valstij, iespējams, ir problēmas ar korupciju, un šis birojs, kurš ir domāts, lai to novērstu un apkarotu, ir visu laiku apvīts sabiedriskajā telpā ar kādiem skandāliem. Tātad tā uzticība zūd vai samazinās. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es sapratu – kādam ir jāuzņemas, nevar stāvēt malā, ir vienkārši jāiet un jāmēģina, un jādara.

Izvērtēju savu pieredzi, zināšanas, izglītību, un arī to, ka es tomēr biju pastrādājis nepilnus trīs gadus korupcijas apkarošanas jomā, lai arī tādos iedīgļos, jo Valsts policijā tā tolaik bija tikai šaura nozare, jo tolaik, 1999. līdz 2001. gadam, nebija vēl KNAB izveidots un korupcijas apkarošana un novēršana bija sadalīta starp vairākām iestādēm – Valsts ieņēmumu dienestu, Drošības policiju, Valsts policiju. Līdz ar to tāds visaptverošs skatījums katrai iestādei toreiz nebija, un es, protams, biju tikai vēl jauns absolvents, kurš sāk savas darba gaitas. Pieredze veidojās, bet nebija tāda, lai es varētu teikt, ka ar to pieredzi, ejot uz KNAB, pilnīgi pietiks, viss skaidrs. Es domāju, ka [svarīgāka ir] tā pieredze, kura man veidojās, strādājot šajā dienestā – gan vadot personālu, gan spējot organizēt darbu, vienot komandu.

Pateicoties dienestam MIDD, es ieguvu arī ļoti lielu starptautisku pieredzi, izpratu, kā patiesībā spēju analizēt situāciju ne tikai valstī, bet arī pasaulē kopumā. Tad nu arī tā pārliecība man bija, ka es ar to tikšu galā, un, protams, MIDD vadītājs man, teiksim tā, atkārtoti norādīja, ka ir pārliecināts par to un sniegs man visu atbalstu. Nu, tas bija tas pirmais, kas faktiski pielika punktu manam lēmumam – es sapratu, ka to darīšu. Pārrunāju vēl ar atsevišķiem saviem kolēģiem – bija jāsaprot, ka es negribu atstāt tukšu vietu aiz sevis, jo dienests ir ļoti labi izveidots, bet tas nav milzīgs, un katra amatpersona tur ir ļoti būtiska un pilda ļoti būtisku lomu. Nu, pēc visa tā tas lēmums tika pieņemts, un tad es startēju.

ZZS deputāts Kārlis Seržants Latvijas televīzijā teica, ka zvanījis savam bijušajam studiju biedram Indulim Krēķim, lai noskaidrotu, kas jūs esat un kas notiek. Nākat no diezgan slavenas studiju biedru kompānijas, kurā ir gan Juris Jurašs, kam esot piedāvāts kukulis, gan kukuļdevēji, kuri viņam to piedāvājuši. Vai zināt, kurš vēl un kam zvanīja un bija iesaistīts šajā procesā?

Tas varbūt būtu audzināšanas pasākums no manis kā KNAB vadītāja puses ieteikt plašsaziņas līdzekļiem neizvēlēties tādus apgalvojumus. Ticiet man, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ļoti strikti to skatās – jebkuru, kurš nav notiesāts, nevar nodēvēt kāda nozieguma izdarītāja vārdā. Par kukuļdevēju atzīst tiesa.

Paldies, teikšu – iespējamais kukuļdevējs.

“Iespējamais kukuļdevējs” ir daudz precīzāk. Jā, es zinu, ka tādi fakti ir bijuši. Es nezinu detaļas, jo, manuprāt, jautājums ir Drošības policijas kompetencē, un, vai KNAB uz doto brīdi kaut ko izskata, es patiešām neņemos apgalvot, bet es to varbūt arī noskaidrošu.

Bet, kas zvanījis Krēķa kungam, es nezinu, tas jums jājautā Krēķa kungam, kaut gan nesakiet, ka es tā teicu. (Smejas) Viņš kā slepena dienesta vadītājs izvairās, un ļoti pamatoti izvairās no plašsaziņas līdzekļu uzmanības.

Bet to, ka Seržanta kungs ir kaut kādā veidā kursabiedrs Krēķa kungam, es uzzināju, kad viņš to pateica televīzijā. Savukārt, par saviem kursabiedriem runājot, – mēs bijām, manuprāt, astoņdesmit deviņi, kas beidzām. Un tas bija astoņpadsmit gadus atpakaļ. Mēs bijām jaunieši divdesmit četru gadu vecumā, kuri tiešām nezināja, kur viņi būs pēc astoņpadsmit gadiem. Viens no laikrakstiem bija mēģinājis analizēt, fotogrāfiju bija atraduši. Starp maniem kursabiedriem bez jau pieminētajiem ir vēl daudzas diezgan pazīstamas personas. [Bijušais] Lielvārdes mērs [Jānis Āboliņš] arī ir mans kursabiedrs. Nu, un tagad mēs saliksim visus vienā maisā – kas tad mums šeit izveidojas?

Bet varam mēģināt paskatīties, kuriem korupcijas apkarošanas joma ir īpaši tuva no vienas vai no otras puses.

(Smejas) Es to saprotu. Nē, nekādi signāli, nekādas indikācijas vai uzrunāšanas notikušas nav. Un, ja man kaut kas tāds būtu noticis, es, lieku roku uz sirds, pavisam noteikti būtu sācis pārskatīt savu vēlmi kandidēt. Bet es zināju arī, ka, ja kaut kas tāds notiktu, es to noraidītu. Ja jau es eju ar ideju tādu, kādu es sākotnēji jums izskaidroju, tad tur nav vietas vienkārši kaut kāda veida savādākām indikācijām.

Zinām, ka Aleksejam Loskutovam pirms apstiprināšanas KNAB priekšnieka amatā bija saruna ar Aivaru Lembergu naktī džipā. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis tagad par jums saka: “Profesionāls cilvēks, zina, kas ir jādara.” Vai zināt, ko no jums sagaida, kas jums būtu jādara?

Ar Lemberga kungu ticies neesmu, un vēlos kārtējo reizi atgādināt, ka es kā KNAB vadītājs esmu pieejams jebkurai personai noteiktajā pieņemšanas laikā biroja telpās. Un atsevišķas no jūsu nosauktajām personām, manuprāt, pat zina, kur birojs atrodas. Tas ir tas, ko es vēlos pateikt.

Savukārt, ko Brigmaņa kungs bija domājis ar to, ka es zinu, kas ir jādara, jums varbūt jāprasa komentārs Brigmaņa kungam. Es to varētu mēģināt savā ziņā tikai spekulatīvi skaidrot.

Kad notika pārrunas ar visām frakcijām, jautājumu loks un interese un mēģinājumi izprast, kā es redzu, kā KNAB vajadzētu attīstīties un būt stipram, visās frakcijā bija vairāk vai mazāk vienāds, galvenā līnija neatšķīrās. Nu, jā, patiešām, tur bija pusstunda ar katru frakciju – tā tas bija saplānots. Bet saturiski [laiks] bija ļoti piepildīts. Tā sajūta, ko es saņēmu no tām sarunām, bija, ka patiesībā visi viņi ir ieinteresēti, lai KNAB būtu stiprs un pildītu to, kas tam jādara, un kalpotu sabiedrības un valsts interesēm.

Vairāk nokomentēt es nevaru – vai ir kādi citi apsvērumi bijuši, un, ka tas balsojums, kā man saka, bijis kā komunistu valstīs. Nu, es Streļčenoka kungu nepārspēju, tā balsojuma brīdī vairāk deputātu bija uz vietas, manuprāt, viņam bija deviņdesmit divi.

Mēs redzam, ar ko tas beidzās.

Nu, es tādu likteni nepieļaušu. Tas tā nenotiks. Es plānoju šo biroju uzbūvēt atpakaļ stipru un spēcīgu. Bet tādu civilizētu, intelektuāļu biroju, kurš spēj cīnīties ar visa veida noziedzības izpausmēm vai pārkāpumiem korupcijas nozarē.

Komanda būs viss birojs

 

Pieminējāt, ka štata vietas aizpildītas par 85 procentiem…

Tas ir ļoti aptuveni, jārēķina – manuprāt, 126 no 150 štata vietām.

Vai veidosiet savu komandu, un kur ņemsiet cilvēkus, lai to nokomplektētu?

Komanda būs birojs. Tā būs mana komanda – viss birojs. Es neveidošu kaut kādu komandu sev, un tad pārējais birojs kaut kur atsevišķi. Nē, viss birojs būs kā vienota komanda, jo birojam, atbilstoši likumam, ir pilnīgi nosegtas visas četras galvenās nozares, kuras veido vienotu kompleksu, lai novērstu un apkarotu korupciju valstī. Es veidošu biroju kā vienotu komandu, kurā katram, lai neapvainojas biroja darbinieki, zobratiņam ir zināms, kas viņam jādara, un viņš zina, cik tas ir svarīgi, ka viņš to dara. Jo, ja viņš izkritīs ārā, pulkstenis apstāsies, un tas būs vissvarīgākais pulkstenis visā pilsētā, un cilvēki vienkārši nezinās, cik ir laiks.

Vai abi pašreizējie biroja priekšnieka vietnieki varēs turpināt darbu?

Nav nekādu indikāciju, kāpēc ne.

Vai vietnieks apkarošanas jautājumos Jānis Roze ir nokārtojis savas lielās parādsaistības, kuru dēļ bija spiests piehaltūrēt par autoinstruktoru?

Nu, tie ir jautājumi, kas ir saistīti ar personāla politiku, un es tajos neesmu iedziļinājies. Tad man ir jāpēta, un es uzdošu šos jautājumus, prasīšu, un katrā gadījumā pats būtiskākais būs tas, ka katram KNAB darbiniekam būs jārāda priekšzīme pārējai sabiedrībai. Tur nedrīkst būt nekādu šaubu. Šajos jautājumos es iedziļināšos. Piedodiet, man tikai diennakts ir bijusi, es neesmu aptaujājis katru par viņa saistībām, neesmu iepazinies ar viņu deklarācijām un personu lietām.

Vai vietniece novēršanas jomā Ilze Jurča arī turpinās strādāt?

Man nav nekādu indikāciju, kāpēc ne. Viņi abi uz doto brīdi ir apstiprināti, gan iepriekšējā vadītāja, bet apstiprināti savos amatos. Kamēr vien nebūs indikāciju, ka viņi nespēj strādāt, kā jau teicu, komandā, ar rezultātu… Es nevienu nevērtēšu, vai viņš man patīk vai nepatīk, es vērtēšu tikai pēc rezultāta, pēc tā, kā viņš prot strādāt komandā un godprātīgi. Tas arī viss. Bet, nu, vienu gan es pateikšu – ja kritīs ārā no komandas, tad būs jātaisa transfērs uz citu komandu.

Arī jums pašam ir parādsaistības. Cik nopietnas?

Man ir hipotekārais kredīts kopā ar kā līdzaizņēmēju manu sievu mājai, kurā mēs dzīvojam. Tās ir saistības, kuras es gan iepriekšējā darba vietā, gan šajā pavisam noteikti varu paveikt, un viss ir kārtībā. Es esmu pietiekoši apdomīgs šajā jautājumā.

Pieminējāt KNAB sabiedrisko konsultatīvo padomi. Tās vadītājs Aivars Borovkovs jau 2009. gadā teica, ka KNAB jālikvidē. Kāda jēga tādai padomei, vismaz tādā sastāvā un vadībā?

Teikšu tā – kad janvārī sāku apsvērt kandidēšanas iespēju un sāku iepazīties padziļināti ar normatīvajiem aktiem, kas ir saistīti ar KNAB un kurus KNAB vadītājam nepieciešams zināt līdz detaļām, tad, jā, saskāros ar to, ka ir šī sabiedriski konsultatīvā padome, kuras sastāvs sākotnēji ir bijis savādāks, bet uz doto brīdi atsevišķas nevalstiskas organizācijas tur nav. Nu, ko es varu komentēt par Borovkova izteikumiem 2009. gadā? Ja Borovkova kungam 2009. gadā bija tāds viedoklis, varbūt jāpajautā tagad, varbūt viņš šo viedokli ir mainījis. Cilvēki savus viedokļus mēdz mainīt. Varbūt viņš uzskata, ka tajā brīdī tas bija pareizs, varbūt tagad, ka tomēr ne. Borovkova kungs kā padomes vadītājs ir pieteicis sanāksmi nākošnedēļ, man būs iespēja uzklausīt, bet, ja gribat ātrāk, jums jājautā viņam.

Cilvēki, kuri ir aizgājuši no KNAB, prognozē, ka jums nebūšot atbalsta ne biroja iekšienē, ne no Ģenerālprokuratūras. Droši vien nebūs arī liela politiska atbalsta, ja tiešām apkarosiet korupciju. Jūs pieminējāt drošības dienestu kopienas viedokli, ka KNAB ir vājais posms. Vai nevar iznākt tā, ka vienīgie īstie sabiedrotie jums būs drošības dienesti?

Es ļoti gribētu cerēt, ka beigu beigās tie nebūs vienīgie. Ceru, ka tā tas nebūs, ka arī citas tiesībsargāšanas iestādes un jebkura valsts pārvaldes iestāde, izpildvara un arī likumdevēja vara tomēr būs šajā pusē. Un līdz šim visas indikācijas, es jau teicu, ka, pārrunājot frakcijās, liecināja par to, ka ir stingrs atbalsts. Man ir jāiepazīstas ar situāciju un tad ir jāsniedz savs vērtējums un jāprasa, ko vajag uzlabot un mainīt – tas viss man tika piedāvāts.

Bet patiesībā – vai KNAB ir vajadzīgs politisks atbalsts? Manuprāt, nav vajadzīgs. Ir Krimināllikums, ir Kriminālprocesa likums, ir KNAB likums. Tie jāņem rokās un jāsāk strādāt. Mums nav jāgaida, vai mūs politiķi atbalstīs vai neatbalstīs. Ja būs kaut kādi politiskās ietekmēšanas riski vai to indikācijas, par tiem tiks likumā noteiktā kārtībā ziņots, un tas netiks pieļauts. Bet politisko atbalstu? Nu, ir vienīgi budžeta jautājumos, es pieļauju, bet nekādā citā ziņā es neredzu. Manuprāt, tādai iestādei kā KNAB prasīt politisko atbalstu – tas jau būtu iztulkojams kā – nu, kā jūs mūs atbalstīsiet, tā mēs arī strādāsim. Tam es nepiekrītu. Mēs strādāsim tā, kā mums ir jāstrādā.

Iepriekšējais jautājums drīzāk bija par to, vai līdz ar jūsu kļūšanu par priekšnieku KNAB varētu kļūt par drošības dienestu redzamo daļu. Vai ir pamats šādam iespaidam?

Iespaidi var rasties dažādi, bet es tādās dimensijās neesmu domājis. Es ļoti ticu, ka ne tikai drošības iestādēm, bet arī citām tiesību aizsardzības iestādēm un prokuratūrai – es nākošnedēļ satikšos ar ģenerālprokuroru – ir vēlme sakārtot [KNAB]. Kā teicu pēc Saeimas sēdes, šī ir mūsu valsts, mēs domājam par tās nākotni, un man ir bērni, būs mazbērni noteikti, un katram ir jādomā tomēr par to vietu, kur mēs dzīvojam, kā tā izskatīsies pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem. Lai ir pēc tam, aizejot, sajūta, ka ir kaut kas izdarīts, ir kaut kas atstāts aiz sevis.

Dienu pirms jūsu apstiprināšanas Saeimā Juta Strīķe televīzijā teica, ka konkursa rezultāts esot bijis zināms iepriekš, bet ceturtdien viņa feisbukā ierakstīja, ka viņai sekojot Drošības policija. Maijā DP atzina Juri Jurašu par aizdomās turamo valsts noslēpuma izpaušanā intervijā žurnālam “Ir”. Vai tas nav iemesls bažām, ka turpmāk drošības dienesti apkaros korupcijas apkarotājus?

Šo lietu komentēt būtu ļoti pārsteidzīgi vai pat muļķīgi no manas puses, jo es patiešām zinu detaļas tik vien, cik tas bija publiskā telpā pieejams. Ne Drošības policija būtu mani informējusi par to, kādi bija apstākļi, lai pieņemtu šo lēmumu, ne prokuratūras iestādes. Es negribu spekulēt. Es pavisam noteikti zinu, ka nav tādas lietas, ka kādas iestādes tiktu izmantotas tādās cīņās. Tas, manuprāt, ir pagātnē, kad tā varbūt bija. Ja kaut kas tāds būs, tad es noteikti likumā noteiktajā kārtībā par to ziņošu, un tas netiks pieļauts, ka notiek kaut kāda vēršanās pret cilvēkiem, kuri godprātīgi dara savu darbu. Bet vai bija pamatojums Drošības policijai tā rīkoties, vai bija pamatojums prokuratūrai, kas ir uzraugošā instance, es neņemos [spriest], es patiešām nezinu. Tad man būtu jāiepazīstas, jāredz lietas materiāli.

Kādas jums ir attiecības ar Jutu Strīķi, kuru droši vien pazīstat, jo esat strādājis viņas vīra vadībā?

Jā, Maigurs Strīķis bija mans kolēģis, un es viņu vērtēju kā labu profesionāli savā jomā. Bet, kā jau profesionāļi tajā jomā, kurā mēs strādājām, neviens darbu uz mājām nenes, un mājas uz darbu arī ne. Līdz ar to, kas notiek Strīķu ģimenē vai kādā veidā veidojas tās attiecības, vai kāds ir Strīķa kunga viedoklis par to, kas notiek KNAB vai ar Jutu Strīķi – tādas lietas apspriestas netika. Mums bija profesionālas attiecības, un mēs veltījām visus savus spēkus tikai un vienīgi tam, lai darītu to, kas mums ir jādara.

Viņš nesen aizgāja no MIDD.

Jā, viņš pensionējās.

Oligarhi un valsts drošība

 

Uzreiz pēc konkursa teicāt, ka veiksiet KNAB izbeigto lietu auditu. Ko darīsiet, ja atklāsiet, ka tās lietas varēja neizbeigt?

(Nopūšas) Nu, jūs noteikti gribat jautāt arī par to lietu, kas tika izbeigta pagājušā gada decembrī.

Protams.

Man šodien no rīta atnesa lēmumu kopijas. Es sākumā ar tām iepazīšos un satikšos ar ģenerālprokuroru, mēs šo jautājumu noteikti pārrunāsim. Bet vērtējumu, bija vai nebija pamatojums, es tagad nesniegšu. Tas būtu ļoti neprātīgi.

Nepatīkamākais moments šajā visā ir tas, ka patiešām bija milzīga ažiotāža 2011. gada maijā, bija tāda savā ziņā sabiedrības uzkurināšana, jo diemžēl tā mums ir Latvijā, ka tiek kultivēts, ka ir kādi sliktie cilvēki un neviens viņus nenoķer. Bet, nu, jāsaprot, ka tiesiskā valstī – un mēs gribam būt demokrātiska, tiesiska valsts – nevaram kā kādā trešās pasaules valstī – nu, viņš ir korumpants, pieliekam viņu vienkārši pie sienas, un lieta darīta. Mums ir tiesiska valsts. Ir jāspēj pierādīt, savākt pierādījumus un tad notiesāt. Skumīgākais tajā visā ir tas, ka tāda lieta, kurai bija tik milzīga ažiotāža, beidzās ar lietas izbeigšanu. Tad es pavērtēšu apstākļus, lai neatkārtotos. Ja ir, tad ir, ja nav, tad nav.

Lasot lietā iesaistīto sarunas, kuras nupat publicējam, man nerodas šaubas, ka noziegumus plānoja un arī izdarīja, bet rodas nopietns jautājums, kāpēc tiesībsargāšanas iestādes nespēja tos atklāt.

Jā, tas ir jautājums par pierādījumiem – tikai un vienīgi. Par spēju tos iegūt vai arī par kapacitātes robežām, kuras, iespējams, uz to brīdi nebija sasniegtas, lai patiesībā spētu pierādīt aizdomas, kas radās, operatīvās vai procesuālās darbības veicot. Bet šīs aizdomas tomēr jānostiprina Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ar pierādījumiem. Mēs varam sirdī būt pārliecināti, ka šis vai otrs ir noziedznieks, bet mēs neesam soģi, neesam tiesneši. Tiesa ir tā, kas atzīst par vainīgu. Mūsu uzdevums ir vākt pierādījumus. Ja mums ir tāda pārliecība un mēs tos pierādījumus iegūstam, tad tiesa varēs tos izvērtēt – ir vai nav – un pasludināt savu spriedumu.

Teicāt, ka esat saskāries ar korupciju arī iepriekšējā darbā, taču raksturojāt to kā korupciju aizsardzības sistēmā. Bet vai korupcija ir apdraudējums valsts drošībai arī tādā izpratnē, kādā valsts drošību saprot valsts drošības iestādes?

Pavisam noteikti. Korupcijas izpausmes ir daudzas un dažādas. Viena ir personas, kuras tiek sauktas par oligarhiem, un viņu iespējamais apdraudējums un šī valsts nozagšanas tēze, kas tiek apspriesta.

Bet vai valsts nozagšana Latvijā ir tikai tēze vai tomēr notiek?

Es gribētu tomēr domāt, ka valsts mums ir tiesiska. Mums ir institūcijas un instrumenti, lai valsti noturētu sabiedrības un valsts rokās, nevis kādu indivīdu, grupu vai organizāciju rokās. Mums tomēr valsts iekārta ir kā demokrātiskā un tiesiskā valstī. Varbūt ir kādas jomas, kuras nav pilnīgas, vajadzētu uzlabot, vajadzētu lielāku caurspīdīgumu, lēmumu skaidrošanu. Bet kā bijušais drošības iestādes darbinieks es gribu ticēt, ka mums patiesībā ir tiesiska un demokrātiska valsts, taču vēl ir ceļš ejams līdz patiesi attīrītām un caurspīdīgām valsts pārvaldes un citu institūciju lietām.

Atgriežoties pie jautājuma – minējāt oligarhus kā vienu korupcijas izpausmi. Kādas vēl apdraud valsts drošību?

Korupcijas izpausmes vai korupcijas pazīmes, kuras pavisam noteikti var uzskatīt kā apdraudējumu valstij, ir ārvalstu naudas līdzekļi. Es minēšu vienu piemēru, tulkojiet tad pats.

Mums ir robeža ar Krievijas Federāciju. Mums robežu sargā robežsardzes institūcijas, muita kontrolē preču apriti, un Krievijas pusē ir tāpat, bet visas šīs Krievijas institūcijas ir faktiski Krievijas Federālā drošības dienesta sastāvdaļa. Nu, skaidrs ir tas, ka uz šīs un arī Baltkrievijas Republikas robežas kontrabanda joprojām ir. Notiek kontrabandas darbības, mūsu robežsardze un muita cīnās ar to, bet arī tur vēl ir darba pilnas rokas. Bet pastāv vienmēr potenciāls, ņemot vērā Krievijas agresīvo ārpolitiku, ka šīs personas, kuras varbūt iesaistītas kaut kādos koruptīvos darījumos vai kontrabandas lietās, valsts vai vienkārši civilas personas, var tikt izmantotas tā paša FDD interesēs, lai kaut vai “zaļos cilvēciņus” transportētu pāri robežai. Vai izmantotu šīs personas, kuras, profesionāļu valodā runājot, ir uz āķa – sasaistītas kaut kādās koruptīvās attiecībās -, lai tās veiktu kādas darbības, kas ir pret valsts interesēm.

Vēl potenciāls – partiju slēptais finansējums. Tas arī noteikti ir liels apdraudējums, kam ir būtiski jāpievērš uzmanība.

Gan pieminētais deputāts Seržants, gan deputāts Ringolds Balodis izteicās, ka tā ir pēdējā iespēja, un, ja neizdosies sakārtot biroju arī šoreiz, tad KNAB jātaisa ciet. Vai rēķināties ar iespēju, ka neizdosies atjaunot KNAB kā efektīvu korupcijas apkarotāju?

Ziniet, es vienmēr esmu uzskatījis sevi par uzvarētāju. Man varbūt tāpēc bieži dzīvē ir paveicies arī situācijās, kas bijušas pietiekoši nelabvēlīgas, pildot dienesta pienākumus arī ne tik drošās vietās. Līdz ar to, kad es dodos un sāku kaut ko darīt, man ir nosprausti mērķi, ir izveidota ceļa karte, un es zinu, kur būs tas galapunkts. Protams, ka ir apstākļi, kurus ne vienmēr var paredzēt. Angliski sakot – contingency plan, ko izveido un zini par to, visas iespējas paredzi, centies paredzēt – ja būs tas, es rīkošos tā, ja ar mani notiks tas, tad rīkošos tā. Nu, es esmu izvērtējis vairāk vai mazāk visas potenciālās iespējas, kādas varētu būt, un domāju, ka man izdosies. Es gribētu pat teikt, ka esmu pārliecināts, ka man izdosies. Bet vismaz savu ieguldījumu es došu, pat ja man neizdosies.

Tad kāds pēc gada vai diviem būs KNAB, ko sabiedrība redzēs jūsu vadībā?

KNAB būs vienota komanda. KNAB no plašsaziņas līdzekļu virsrakstiem negatīvā gaisotnē būs pazudis – mēs centīsimies izskaust jebkādus iekšējos skandālus vai neizdarības vai pārmetumus, kas KNAB darbiniekiem var tikt veltīti, ka viņi ir iesaistīti kādās nelikumīgās darbībās vai izdarījuši kaut kādus pārkāpumus. Nu, mēs nevaram – tie, kas soda, nedrīkst paši būt tādi, kurus būtu jāsoda. Tas vienkārši ir ačgārni un neloģiski. KNAB darbiniekam ir jābūt tīram un ar sirdi iesaistītam tajā, ko dara, un pārliecinātam par to, ko viņš dara. Tas ir tas, kādu es gribu komandu veidot, un ko pateikt, veidojot šo komandu.

Kad mums būs izveidota komanda, kad tiešām visi šeit viens otram uzticēsies un spēlēs kā viena komanda un mēs gūsim uzvaras, varbūt pakāpsimies uz augstāku līgu, runājot sporta valodā, sasniegsim kādu augstāku līmeni, ko arī spējam.

Sabiedrība gaida “lielās zivis”, jo “zivs pūst no galvas”, un gaida solījumus, ka es tagad teikšu – viss, Straume ir atnācis, tūlīt būs! Nu, nē. Mēs strādāsim mērķtiecīgi, plānveidīgi, izmantosim resursus, kas ir KNAB rīcībā, mēģināsim izvairīties no formālisma, lai netērētu laiku formālām lietām, kuras ir ātri atrisināmas, piemēram, interešu konfliktu jautājumos. Vairāk fokusēsimies uz to, lai mēs spētu izanalizēt un redzēt korupcijas ainu visā valstī un tad sākt prioritizēt savas spējas, lai to novērstu un apkarotu. Tāds būtu mans redzējums. Vai tas būs pēc gada vai diviem, to grūti prognozēt.

Varbūt pēc mēneša vai diviem?

Es gribētu, lai, beidzoties manām pilnvarām šajā amatā, es varētu aiziet augstu paceltu galvu un zinot, ka esmu patiešām kaut ko izdarījis šīs iestādes un valsts un sabiedrības labā.

 

Komentāri (14)

Aivars 22.06.2017. 20.36

Gribas jau ticēt, ka korupciju tiešām samazinās. Bet kaut kā tāds iespaids, ka kaut kur aizmugurē panākta vienošanās – to un to neaiztikt, var darboties tur un tur. Arī labi, sīkos un vidējos korumpantus ja izķers kādu bariņu – Strelčenoks nevienu neķēra un citiem traucēja.

+5
-1
Atbildēt

0

Anonīms 22.06.2017. 13.14

nezinu – no otras puses – kaut kas jau viņam žurnālistiem jāsaka – nu ko teikt – nu kāds haoss visur ir –

nē – es dodu iespēju cilvēkam pastrādāt arī – kā Ločemele pareizi šodien rakstīja – par cilvēku spriež pēc darbiem

nu tad gaidam – tik gaidījām, tad pagaidīsim vēl ko darīt

+7
-3
Atbildēt

4

    basta > Anonīms 22.06.2017. 14.38

    to Skaisle

    Es algu pelnīju līdz 18 gadu vecumam.

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    basta > Anonīms 22.06.2017. 13.29

    to Skaisle

    Gaidām jau kopš 1991.gada 21. augusta un mans rezumē, ja valsts neatbrīvosies no visām politmaukām – krievmīļiem, varēsim vēl 50 gadus gaidīt. Tikai latviska Latvija, bez komunāriem un komisāriem, kādu to redzēja mūsu dižais vadonis, Ulmanis, ir uzplaukuma alfa un omega.

    +4
    -5
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Anonīms 22.06.2017. 13.49

    basta – viss, šodien pietiek, apliecinu, ka aglgu esi nopelnījis un driksti atpūsties

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > Anonīms 25.06.2017. 12.47

    Skaisle – kqaut kur jau tās naivās meitenes ir pat simpātiskas ( tas attiecas uz tevi), tā ka turpini vien gaidīt.

    0
    0
    Atbildēt

    0

erx26 26.06.2017. 08.24

Nevajag aizmirst ,ka Streļčenoku izvērtēja un no daudziem kandidātiem izvēlējās tie paši Kalnmeijers,Maizītis uc.To taču uzreiz varēja redzēt ,ka Streļčenoks ir vājš un psihiski nenosvērts cilvēks.Šajā sakarā gribu jautāt jaunajam vadītājam:Vai nav doma attiesāt no vainīgajiem tās lielās summas,ko KNAB zaudēja tiesvedībās par juridiski nepareizi atlaistajiem darbiniekiem?

+3
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu