Šodienas domāšanas saknes 17

Artis Ostups. Foto: Valdis Jansons
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Laikmetīgās literatūras un filozofijas interneta žurnāls Punctum svin trīs gadu jubileju ar festivālu Iztēles ģeogrāfija. Žurnāla galvenais redaktors Artis Ostups intervijā stāsta par to, no kā cieš intelektuālas diskusijas Latvijā un pasaulē, un ko patīk lasīt viņam pašam.

Kad pirms trīs gadiem Latvijas kultūras mediju pieticīgajā vidē parādījās interneta žurnāls Punctum un ar novēlošanos to pamanīju, uzmanību saistīja nosaukums. Minēju, ka tas apspēlē franču filozofa Rolāna Barta jēdzienu punctum* fotogrāfijas pētījumā Camera Lucida: piezīme par fotogrāfiju, kas iznāca 1980.gadā Parīzē (pirms vienpadsmit gadiem – tulkojumā latviešu valodā Rīgā). Tādejādi mani ieinteresēja žurnāla saturs. Tā veidotāju, jauno filozofu, nepiekāpīgums tirgošanās priekšā. Citiem vārdiem, man ātri kļuva skaidrs, ka viņi publicē tikai to, kas pašiem šķiet būtisks intelektuālā nozīmē. Turklāt mani iepriecināja, ka daļu no sev interesantā filozofijas un literatūrkritikas laukā beidzot varu lasīt ne tikai angliski, bet arī latviski. Svinot trešo pastāvēšanas gadadienu, Punctum šonedēļ organizē festivālu Iztēles ģeogrāfija. Piecu dienu laikā notiks lasījumi, diskusijas, performances. Pašu autoru vārdiem runājot, tiks skarti domāšanas ģeogrāfijas pieturas punkti (festivāla programmu skat. Irir.lv kultūras notikumu kalendārā). Intervijā žurnāla galvenajam redaktoram dzejniekam un filozofam Artim Ostupam vaicāju, kāds labums no viņa žurnāla ir lasītājiem (un viņam kā tā veidotājam pašam).

Ja iedomājies cilvēku, kurš nav pazīstams ar filozofijas un literatūrkrittikas tēmām, bet nejauši uzklikšķina Punctum internetā – kuru rakstu no trīs gados publicētajiem tu ieteiktu uzmeklēt vispirms?
Vācu mākslas kritiķa Jana Vervurta eseju Kritika sāp. Man tā ir svarīga tīri personīgi, jo skaidri parāda, kāpēc kritika, pat vismuļķīgākā, vienmēr sāp. Taču domāju, ka viņa teiktais par atriebību kā mūzu būs pazīstams jebkuram, un no tā nav jākaunās. Turklāt Vervurts gluži vienkārši prot rakstīt burvīgas esejas, dažādus kultūras vēstures fragmentus pasniedzot nevainojamā stāstījumā. Es ļoti ceru, ka arī latviešu autoru vidū turpinās attīstīties esejas žanrs, lai mēs viens otru labāk saprastu.

Kas ir tas, par ko jūs, Punctum veidotāji, piedāvājat domāt lasītājam, un kāpēc par to būtu jādomā latviešu lasītājam?
Mēs aicinām domāt par to literatūru un filosofiju, kas notiek tagad. Par tās formu, saturu un nozīmi. Te gan ir divas nianses, ko mēs vienmēr gribam uzsvērt. Pirmkārt, mēs ar Lauru [Brokāni] vispirms esam lasītāji un tikai pēc tam redaktori. Ja mēs neuzticētos savai gaumei, žurnāls varbūt būtu ar panorāmiskāku redzējumu, bet tas vairs nebūtu mūsu žurnāls. Tā ka šis sākumā minētais „mēs” ir visai konkrēts un ar dzīvu miesu un garu, un neizbēgami fokusētu skatienu. Otrkārt, lai saprastu šodienas norises, ir jāielūkojas pagātnē. Tāpēc mēs publicējam dzejas, prozas un teorijas tulkojumus, lai parādītu šodienas domāšanas saknes. Šis, galu galā, ir laiks, kad vēsture ir kļuvusi par galveno izpētes lauku. To mēs pieredzam visdažādākajās kultūras formās – mākslā, literatūrā, filosofijā.

Kuru no populāriem greizajiem priekšstatiem par filozofiju – kas tā ir, ar ko nodarbojas, tu gribētu apgāzt ar skaidrojuma palīdzību?
Kaitinošs ir priekšstats, ka filosofijai (arī kultūras un literatūras teorijai) nevar būt saistības ar tā saukto “īsto dzīvi”. Piemēram, mākslas filosofija mums piedāvā struktūras, kurās domāt par mākslas pieredzi. Tas nav nemaz tik atrauti no realitātes, un māksla ir daļa no realitātes. Turklāt mums nav jāņem vesela uzskatu sistēma, mēs varam piesavināties tikai vienu intriģējošu jēdzienu un to brīvi pielietot ikdienā. Ar to nebūt negribu teikt, ka bez teorijas mēs neko nesaprotam un nejūtam. Tā, protams, nav. Tomēr arī cilvēku, kurš ar teoriju nenodarbojas zinātniskos nolūkos, bet vienkārši bauda [šo teoriju] līdzīgi literāram tekstam, tā var ļaut pieredzē samanīt jaunas detaļas. Un mūs taču fascinē viss jaunais.

Kādi 20. – 21.gadsimta autori tevi pašu uzrunā?
Daudzi, bet minēšu vienu. Pēdējos sešus gadus man sanācis daudz domāt un rakstīt par vācu filosofa, kritiķa un rakstnieka Valtera Benjamina darbiem. Kādu dienu, kad es feisbukā dalījos savos Benjamina lasīšanas iespaidos, dzejnieks Toms Treibergs man komentārā pajautāja, kas mani tajā Benjaminā tik ļoti saista. Un es atbildēju: neizsmeļamais. Man patīk iegrimt viena cilvēka domāšanas darbā un meklēt apstiprinājumus savām nojausmām par tā dažādo elementu saistību. Un Benjaminam ir daudz šādu brīnišķīgu metaforu, pustoņu, mājienu, kas tā vien prasās pēc interpretācijas. Bet Benjamins mani saista ne jau tikai kā noslēpumains autors. Lai gan viņu piesaukt, iespējams, vairs nav stilīgi, viņa skatījums uz vēsturi šodien ir īpaši aktuāls: viņa akcents uz vēstures trauslo tēlu, par ko mums ir jāparūpējas un kas mums jāņem talkā ne tik daudz, lai izprastu pagātni, bet lai iekustinātu tagadni.

Vai tas, ka cilvēks lasa, padara par labāku cilvēku? Un vai tas vispār ir svarīgs jautājums?
Kā cilvēks, kura ikdienu caurauž dažāda veida literatūra, es, protams, gribētu atbildēt apstiprinoši. Bet pietiek tikai atrast vienu psihopātu, kurš ir arī grāmatu tārps, un jebkuri argumenti izgāzīsies. Man pašam lasīšana ir pavērusi jaunus apvāršņus, parādījusi jaunas sakarības, bet dažkārt man šķiet, ka tā ir mani arī sabojājusi – pāris neveiksmīgas detaļas ātri novērš manas domas no skaistā vēstījuma, it īpaši lasot dzeju, kurā man diemžēl ir arvien mazāk un mazāk pārsteigumu.

Vai Latvijā izdodas kvalitatīvas publiskās intelektuālās diskusijas?
Es domāju, ka Latvijā intelektuālās diskusijas nereti cieš no tā paša, no kā cieš daudzas citas diskusijas. Tā ir neieklausīšanās citu teiktajā un nepietiekama tēmas pārzināšana. Es nezinu, kā labot pirmo problēmu, bet zināšanu novērtējums ir lieta, ar ko var mēģināt tikt galā par spīti tam, ka maz jau mums to runātāju (es baidos lietot vārdu „intelektuālis”). Diskusijās par latviešu literatūru esmu novērojis, ka kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks var runāt pilnīgas muļķības, savas vājās Rietumu literatūras vēstures zināšanas izmantojot par ieroci, lai uzbruktu rakstniekiem, kuriem šī tradīcija ir svarīga. Un neviens šo cilvēku nepalabo, vēl vairāk – mēs viņu vēlāk satiksim arī citos pasākumos, kur viņš atkal mals vienu un to pašu. Šādos gadījumos, manuprāt, ir jādarbojas veselīgai kopienas pašcenzūrai, uzsverot, ka mums ir svarīgas zināšanas un tolerance, nevis muļķība un neiecietīgums.

No kā latviešiem visvairāk jāuzmanās?
No muļķības un slinkuma. Tātad pašiem no sevis.

Pagājušajā gadā iznāca tavs trešais dzejas krājums Žesti. Vai vari uz dullo atvērt savu grāmatu un ierunāt vienu dzejoli no tās?
Komentārs tavam bezmiegam
Tikai trāpīga metafora pārspēs naida un pērkona stundas, kad vējš aizvelk savus tīklus, pilnus mūsu sakāves šķembām, un kad palaga ieloce – ak vai, cik skumji – ver šķirstu tavām putekļu klātajām lūpām. Ar īsu spērienu sirds patriec svešu sirdi.

Ko valodas dzīve iegūst no dzejas tavuprāt?
Valodas (kā kaut kā visaptveroša) un dzejas (kā tās apgabala) saikne man, godīgi sakot, šķiet kaut kas ļoti abstrakts. Proti, man grūti uztaustīt to korelāciju. Labais tonis dzejniekam liktu teikt, ka dzeja bagātina latviešu valodu, bet vai mēs varam to izmērīt? Mēs zinām, ka agrākos gadsimtos tā nudien bija, ka dzeja paplašināja valodu ar jauniem vārdiem un nojēgumiem. Ja dzeja šodien bagātina valodu, tad visdrīzāk tas notiek konkrētu lasītāju prātos, kuru ikdienas valodas lietojums to tieši neuzrāda. Es pazīstu vairākus dzejniekus, bet pat viņu runas stils viegli iekļaujas kopējā plūsmā.

Vai iesi vēlēt 3.jūnijā, un vai ir, ko teikt par to?
Jāiet jau vien būs. Kaut gan neslēpšu, ka vēlēšanas vairs neraisa entuziasmu. Varbūt vaina ir manī, varbūt politiskajā piedāvājumā. Tiesa, es negribētu, lai to atsvaidzina kāda trampiska figūra.

Kad un par ko pēdējoreiz esi smējies homēriskos smieklus, vai vismaz vēlējies to darīt, pat, ja ārēji tas nav izdevies? (t.i. nokļuvis situācijā, kas liek ”izkrist no valodas”, iegāzties zināmā mērā dzīvnieciskuma stāvoklī.)
Pēdējoreiz par nojēgumu „prāta smadzenes”. To izlasīju vienā materiālā par dabiskajām dzemdībām.

*Rolāns Barts, Camera Lucida: piezīme par fotogrāfiju
”Mans likums bija pietiekami ticams, lai es mēģinātu nosaukt vārdā (man tas būs vajadzīgs) tos divus elementus, ar kuru vienlaicīgu klātbūtni, šķiet, bija saistīta tā īpašā veida interese, kas man bija par šiem foto. Pirmais acīmredzami bija izplatība, kadra plašums, ko es uztvēru diezgan viegli, pateicoties manām zināšanām, manai kultūrai; kadrs varēja būt vairāk vai mazāk stilizēts, vairāk vai mazāk izdevies, atkarībā no fotogrāfa mākas vai veiksmes, taču tas vienmēr sniedza klasisku informāciju – sacelšanās, Nikaragva un dažādas to abu zīmes: nabadzīgi cīnītāji civilā, drupām klātas ielas, mirušie, sāpes, saule un indiāņu skarbās acis. 

Šādā kadrējumā ir uzņemti tūkstošiem foto, un man, protams, var būt par šiem foto vispārīga, dažkārt arī saviļņota interese, taču tajā attēlotās emocijas noturas saprātīgās morālās un politiskās kultūras robežās. Tas, ko es izjūtu pret šiem foto, ir vidējs afekts, gandrīz vai iedresēts. 

Franču valodā es neatradu vārdu, kas izteiktu tikai šī veida cilvēcisko interesi, taču man šķiet, ka latīņu valodā šāds vārds ir, tas ir studium, kura nozīme, vai vismaz pirmā nozīme, nav „studija”, bet gan kaut kā pielietojums, kāda gaume, sava veida vispārējs spēku ieguldījums, protams, tas pievērš uzmanību, taču bez īpaša asuma. Tieši studium dēļ mani interesē daudzās fotogrāfijas, vai nu es tās uztveru kā politiskas liecības, vai arī izbaudu kā skaistas vēsturiskas gleznas, jo ar tajās attēlotiem stāviem, sejas izteiksmēm, žestiem, vidi un darbību mani saista tieši kulturālais (studium ir klātesoša šī konotācija) aspekts. Ir otrs elements, kas kaut ko lauž (vai uzsver) studium. Šoreiz tas neesmu es, kas to meklē (kā mana apziņa suverēni pēta studium kadru), tas pats izšaujas no kadra kā bulta un caururbj mani. 

Latīņu valodā ir vārds šāda ievainojuma, dūriena, asa instrumenta atstāto pēdu apzīmēšanai, šis vārds man derēs vēl jo labāk, jo tas norāda arī uz punktēšanas ideju, un foto, par kuriem es runāju, ir šie punktējumi, dažreiz pat kā mušu traipi – jutīgie punkti jeb, precīzāk, šīs iezīmes un ievainojumi ir punkti. Šo otro elementu, kas ievieš nekārtību studium, es saukšu par punctum, jo punctum ir arī dūriens, maziņš caurums, maziņš traipiņš, un arī – laimes spēle. Foto punctum ir kāda nejaušība tajā, kas man trāpa (bet arī ievaino mani, sagrābj mani). Tādējādi, nošķīris Fotogrāfijā divas tēmas (jo foto, kas man patika, galu galā bija konstruēti kā klasiskā sonāte), es varēju pēc kārtas pievērsties vienai un otrai.”

 

Komentāri (17)

Anonīms 24.05.2017. 09.26

tad vēl – kā jau minēju, man ir miljoniem domu un pārdomu

Mums ir LVI , LVVC, LVVA utt. utjprj. – vienlaicīgi … Rīgā latviešu valoda izzūd. Varu dienu nodzīvot pilsētas ielās un sab. transportā un latviešu valodu nedzirdēt, kāpēc?

Pēc skandāliem par lielākām un mazākām zvērībām Latvijas bērnu namos, skatos diskusiju LTV1. Valsts ierēdne runā tādā valodā – valsts pērk no audžuģimenes pakalpojumu, bērnunama audzēkņa audzināšanu. Vai par izglītību Latvijā – visbiežāk dzirdētā politiķu un ierēdņu frāze – skolu optimizācija un nauda seko skolēnam … Vai mums ir diskusijas par jauno latviešu valodu , cik ļoti tā attālina valsti un sabiedrību. Vai bāreņa audzināšana ģimenē ir pakalpojums ? Naudā aprēķināms un apmaksājams? Vai skolas ir jāoptimizē un visa problēma?

Cik līdzekļus LVVA tērē par mūsu – nookļu maksātāju naudu vizinoties pa pasauli , it kā , lai glābtu latviešu valodu, kamēr šeit uz vietas iepriekšējo paaudžu savāktās un uzglabātās vērtības iet bojā. Man grūti iedomāties lielāku liekulību un noziegumu – un tā nav nekāda saskaņa vai kremļa aģentūra – tie esam mēs – sasodītie sūda patrioti ….

+2
0
Atbildēt

0

Mantrausis 24.05.2017. 08.12

Līdzīgs raksts (intervija) ir NRA, Vidzemes augstskolas rektors runā par zudušo eliti. Tā arī ir. Jo cilvēki, kuru domās vērts ieklausīties, publiski uzstājas reti. Ja kādam interesantam personāžam no t.s. “inteliģences” grupas pajautā politiski sūri, asi vai tieši, nereti atbilde liecina, ka ari šis “viedais prāts” ir mazliet atkarīgs “NO” un…

Manuprāt, nopietnu diskusiju trūkums ir saistīts ar naudu, atkaribu un joprojām esošām bailēm. Bailēm, ka Tev atņems, Tev nebūs un Tev atnāks pakaļ.

Var saredzēt gatavošanos neatkarības svētkiem, bet kaut kur kņadā pazudusi pati neatkarība.

+2
-1
Atbildēt

3

    Anonīms > Mantrausis 24.05.2017. 09.16

    labi, padodos – Māra Bērziņa Svina garša tomēr bija kaut cik godīgs stāsts.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > Mantrausis 24.05.2017. 09.15

    es Tev nepiekrītu – par kuru eliti tu un Krūmiņš runājiet? Kuru ? To maucisko čekas roklaižu eliti? To, kuri tautu aicināja uz tikumību un likumību, bet paši pa kluso stukačoja un blatojās un baudīja privilēģijas?

    Par kuru eliti ir runa? Nav mums tāda un nekad nav bijusi.

    Šorīt nacu uz darbu un nospriedu , ka no nākošās algas es Rigas Laiku pasūtīšu savas dzimtās – pirmās skolas bibliotēkai. Tas tomēr ir viens unikāls, ģeniāls žurnāls.

    Es to esmu rakstījusi vismaz 20 x – ka latvieši, piemēram, sērija – mēs xx gs – tā sauktie vēsturiskie romāni, kuri nemaz nav vēsturiski izrādās- tie visi ir ar šo upura un ciešanu pamatideju, labi – gandrīz visi, jo tas pats Bereļa darbs bija tik kusls , ka to pat grūti pamanīt, kur nu vēl citēt. Nu ņemsim Mātes pienu , vai teiksim -Bogene, vai Stikli, vai Istaba – NEVIENĀ !!!! romānā nav mūsu , mana tava, mana tēva, tava vēctēva atbildība.

    Kāpēc RL – tāpēc, ka RL maija numurā ir publicēta intervija un raksts ar vācieti A.Asmani, kura ļoti precīzi un argumentēti pamato šo domu, ka nācijas, lai noslēptu savu vainu, savu atbildību – kultivē , līdz dieviškošanai savu upurlomu, savas ciešanas.

    Kapēc Repše aizrīdamās romānā stāsta par čekistiem un okupantiem, bet par latviešu rakstniekiem, kuri deportāciju dienā tiekas savā kongresā , lai apliecinātu padevību padvarai, par to pieminēja tikai intervijā?

    ko ?! Kāpēc ?! Kāds tam sakars ar naudas trūkumu? Mūsu elite visi ir pārēdušies , bļedj – 100 000 eur, ko literāti ir notriekuši un par ko visi pieklājīgi klusē ir maza nauda? Un tā ir summa, par kuru mēs zinam, kā ir ar tām summām , par kurām mēs nezinam? tikai redzam , ka vieni un tie paši pekstiņ pūtēji ap tiem naudas podiem grozās …

    Tā kā nevajag … mums tā elite ir tik melnu un smagu dvēseli, ka paldies, , ka viņi klusē …Māra Zalīte jau nu arī varēja savu muti nevirināt un nestāstīt mums tās pasakas par padlaiku iespējām ceļot pa pasauli , tāpēc, ka koridorā izlikts paziņojums, ka var braukt, kas grib ….

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    edge_indran > Mantrausis 24.05.2017. 10.45

    ———–Mantrausis Līdzīgs raksts (intervija) ir NRA, Vidzemes augstskolas rektors runā par zudušo eliti. Tā arī ir.

    =========================================================================================

    Tā arī jābūt.”Bāreņu tautas” sindroma uzturētāji tak’ hibrīdkara apstākļos nesāks rakstīt par elites izveidošanos, kā to reiz darīja A.Deglavs (triloģija “Rīga”). Amerikanizētajiem krūmiņiem-kūmiņiem ir pamatots iemesls nerakstīt pašreizējos apstākļos par ieguvumiem, nerakstīt par radīšanu, tikai vaimanāt par zaudējumiem. Lūk, fragments no A.Deglava “Rīga” (1.gr., 18.nodaļa) – Latvju pirmās tautiskās atmodas jaunlatviešu darbinieka Bernharda Dīriķa saruna ar vicegubernatoru Juliju fon Kubi,brīdī, kad baltvācietis gatavo dokumentus Latviešu biedrības [RLB] slēgšanai:

    ….Dīriķis krēslā sakustējās. “Ir arī izglītoti un mācīti latvieši, ekselence!” Viņš to sacīja diezgan stingrā balsī.

    [J.fon Kube] “Izglītoti latvieši?! Tas ir kas jauns Es domāju, ka “izglītots latvietis” ir neesoša lieta. Jo, tiklīdz tas ir izglītots, viņš ir tas, kādu izglītību un kultūru tas sevī uzņēmis…ir vācietis….”

    [B.Dīriķis]:”Mēs dzīvojam Krievijā, ekselence, ja atļaujat piezīmēt.”

    http://uk.itvnet.lv/article/izklaide/630909_640x420.jpg

    p.s. Dagmāra Beitnere-Le Galla:”Domāju, ka esam tādā posmā, kad ir derīgi atskatīties uz veiksmes brīžiem, lai saprastu, kas bija tā pamatā. A.Deglava triloģija „Rīga” (īpaši otrā daļas 11. nodaļa) ir viens pret viens ar šodienu.”

    (Jāmācās no jauna nācijas veidošana. IR, 24.12.2012.)

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Anonīms 23.05.2017. 14.39

Es joprojām un patiesībā – vienmēr uzskatīšu , ka mūsu tautas lielais posts ir inteliģences pārdošanās varai. Tam ir miljoniem piemēru, kamēr inteliģences nepārdošanās gadījumi varai ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Pirms apmēram gada biju uz tikšanos ar dzejniekiem A.Upīša muzejā. Mēs bijām kadi 5 klausītāji. Pasākumu vadīja mana studiju biedrene , vēstures dr. Cita starpā viņa apgalvoja, ka ne lustrācija, ne čekas maisu atvēršana neesot pieļaujama, tas būšot liels posts. Ka esot jāsaprot., ka mēs visi esam kolaboranti, visi sadarbojāmies ar padvaru. Man tāda runa bija kā uguns pie pakalas, bet neveiksmigi sakrita, ka man bija jāsteidzas uz randiņu un nebija laika sisties ar čekistiem , bet … tā arī neesam nonākuši līdz diskusijai par čekistiem un literātiem – ar ko atškīrās kolaborants, kurš padiestādēs reģistrēja laulības, bērnus , mirušos , kurš gāja uz darbu un vēlēšanām, ar ko šis okupācijas upuris atšķīrās no smalkmēlītēm dzejniecēm un dzejniekiem, kuri par sadarbību – par stukačošanu guva no padvaras visāda veida privilēģijas un materiālus labumus …

Emu dzirdējusi , ka arī šodien VKKF strādā cilvēki , kuri paši vai kuru ģimenes bija cieši saistīti ar čeku – kāpēc par to tiek spriests virtuvēs un nevis radio, tv studijās, VKKF finansētos portālos?

Domāju, ka tāpēc,ka baidāmies uz sevi kā sabiedrību paskatīties, baidāmies ieraudzīt , cik … čekistaini esam …

+3
-2
Atbildēt

3

    edge_indran > Anonīms 23.05.2017. 15.21

    ————–

    No kā latviešiem visvairāk jāuzmanās?

    Artis Ostups:”No muļķības un slinkuma. Tātad pašiem no sevis.”

    ========================================================================================

    “Arī gudrinieks pārskatās” (A.Ostrovskis)

    Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie inteliģences pārstāvji, kas 1990.g., atceroties pagātni, apjēdza situāciju (tagadni) – spēja izvērtēt nākotnes draudus.

    Vairākums, kā vienmēr, “dzirdēdami nedzirdēja, redzēdami neredzēja”.

    https://www.youtube.com/watch?v=_UwqyfXZYiM

    “Latvju zeme vaļā stāv/Tā kā dzīsla pušu rauta,/ Iztek asins, iztek spēks,/

    Latvju zeme vaļā stāv,/ Vēji staigā iekšā, ārā,/ Izplēš sēklu, izrauj saknes,/

    Latvju zeme vaļā stāv./ Krusta ceļiem pienaglota,/ Krusta vējiem caurvējota.”

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    basta > Anonīms 23.05.2017. 21.26

    to valdemir

    Kad civilizācijas pabiras ir izauklējušas jaunu staļinu, bet visā Eiropā valda mīkstie, vai nodevēji, bez Šiklgrūbera, neiztikt, jeb Eiropai jāiet bojā.

    +1
    -3
    Atbildēt

    0

    valdemir > Anonīms 23.05.2017. 15.15

    Štrunts par pārdošanos, svarīgāk, lai paši netiek pie varas- nedod Dievs mums kādu Robespjēru, Uļjānovu, vai Šiklgrūberu.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu