Diena: 10. maijs, 2017

SAB direktoram Maizītim nozagts dators bez klasificētas informācijas

Policija sākusi izmeklēšanu; pagaidām versijas par notikušo neatklāj

Šonedēļ Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Maizīša īrētajā dzīvoklī Rīgā notikusi ielaušanās un zagļi nozaguši datoru, kurā neesot atradusies klasificēta informācija, vēsta aģentūra LETA. Kā apliecinājusi SAB pārstāve Iveta Maura, Maizītim nozagts viņa privātais dators.

Par notikušo informēta Valsts policija (VP), kas sākusi izmeklēšanu un rosinājusi kriminālprocesu. VP priekšnieks Ints Ķuzis aģentūrai LETA pastāstīja, ka zādzība notikusi pirms vairākām dienām un bez datora paņemti vēl pāris nebūtiski priekšmeti. VP priekšnieks apliecināja, ka Maizītis policijai nav lūdzis nodrošināt apsardzi.

Pēc Ķuža rīcībā esošās informācijas, rajonā, kurā dzīvo Maizītis, dzīvokļa apzagšanas iepriekš nav notikušas. Versijas par notikušo Ķuzis atturējās minēt. “Dzīvokļu apzagšana ir iecienīts nozieguma veids, bet vispirms ir jāsaprot, kāpēc šāds noziegums noticis. Policija tagad izmeklēs,” uzsvēra Ķuzis.

Jau ziņots, ka arī Maizīša priekštecis Jānis Kažociņš 2014.gadā cieta noziegumā. Kažociņš jau aptuveni pusgadu bija pametis SAB direktora posteni, kad Rīgas centrā 22.janvārī viņam uzbruka vairāki vīrieši. Toreiz izskanēja, ka uzbrucēji bijuši vismaz divi un izmantojuši gāzes baloniņu. Kažociņam nodarītās traumas uzreiz pēc uzbrukuma tika raksturotas kā vieglas.

Vēlāk aizdomās par šo noziegumu tika aizturēti 1977., 1983. un 1986.gadā dzimuši vīrieši. Vienam no vīriešiem tika inkriminēta nozieguma organizēšana, pārējiem – izpildīšana. Pēc uzbrukuma policija paziņoja, ka par notikušo sākts kriminālprocess par huligānismu personu grupā, taču vēlāk tika inkriminēts mēģinājums nodarīt smagus miesas bojājumus.  Kažociņš patlaban ir Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa nacionālās drošības padomnieks un Nacionālās drošības padomes sekretārs.

Anekdotes

Kautrīgums – tā ir mana lieliskākā īpašība! Uzreiz pēc pievilcības un ģenialitātes, protams…

Kāds vīrs noķēra zelta zivtiņu: «Vārdu sakot, es vēlos nelielu rūpnīciņu, māju un auto!»
Zivtiņa: «Labi, bet izvēlies – kredītā vai līzingā?»
Vīrs: «Labi, bet izvēlies – rapšu vai saulespuķu eļļā?»

Zoodārzā māte brīdina dēlu: «Kārlīt, neglaudi lauvu! Viņam var būt blusas!»

Ārsta kabinetā zvana telefons.
«Hallo, vai dakteris? Sakiet, lūdzu, kāds ir pacienta Krūmiņa stāvoklis?»
«Joprojām bez samaņas…»
«Kad viņš varētu atgūties?»
«Domāju, ka līdz trešdienai…»
«Paldies!»
«Lūdzu! Bet kas zvana?»
«Krūmiņš. Tas bija vienīgais veids šajā haotiskajā slimnīcā uzzināt, cik ilgi vēl mani te turēs!»

«Ķirurga kungs, vai var tādu narkozi, par kuru nebūs jāmaksā?»
«Paguliet uz savas rokas, kamēr tā notirps!»

Terapeits, psihiatrs, ķirurgs un patologs dodas pīļu medībās. Iekārtojas slēpnī un gaida. Tā kā bise uz visiem četriem tikai viena, nolemj šaut pa vienam pēc kārtas.
Pirmais ieroci paņem terapeits. Ierauga lidojošu pīli, paceļ stobru un sāk prātot: «Hmm, vai tā varētu būt pīle? Varbūt zoss, vai varbūt pat gulbis?» Kamēr prāto, pīle aizlido.
Nākamajam kārta psihiatram.
Parādās otra pīle. Psihiatrs notēmē un sāk prātot: «Tā ir pīle, un es zinu, ka tā ir pīle, bet vai pati pīle to zina – lūk, tāds ir jautājums!» Kamēr prāto, putns aizlido.
Bisi paņem ķirurgs. Parādās nākamais putns, un nekavējoties atskan šāviens.
Ķirurgs saka patologam: «Aizej apskaties, vai tā bija pīle!»

«Iegaumē, dēls, ka gudrs cilvēks pret visu izturas ar aizdomām. Tikai muļķis spēj būt pilnībā par kaut ko pārliecināts…»
«Vai tu par to es drošs, tēti?»
«Pilnīgi noteikti!»

Man ir savas mazās vājības – es esmu maziņš un vājš.

«Izrādās, aptiekā var nopirkt zāles pret kleptomāniju! Manuprāt, tās ir efektīvas.»
«Vai dārgas?»
«Nezinu. Es tās zogu.»

Vecākiem ir atšķirīgi uzskati par savu bērnu. Māte rāj meitu, ka tā mētājas ar akmeņiem. Tēvs rāj meitu, ka tā nespēj trāpīt mērķī.

Iedzert vajag nevis uz veselību, bet gan uz veiksmi. Jo lielākā daļa Titānika pasažieru bija veseli.

Cietumā ierodas inspekcija un pārsteigta atklāj, ka signalizācija atslēgta, cietuma vārti vaļā un nekur neredz nevienu apsargu! Par brīnumu, visi ieslodzītie sēž savās kamerās.
Inspekcijas vadītājs jautā cietuma priekšniekam: «Kā jums tas izdodas, ka neviens cietumnieks vēl nav aizbēdzis?!»
«Ievilkām internetu!»

«Tev gan ļoti runīga sieva!»
«Tas pat nav īstais apzīmējums! Vienreiz aizbraucām brīvdienās uz siltajām zemēm un viņai iesauļojās mēle!»

Pusdienas skrienošiem

Šoreiz «skrienošiem» vārda tiešajā nozīmē. Kas jāēd cilvēkiem, kuri piedalās tādos sporta pasākumos kā Rīgas maratons?

Tās nav vienkāršas sacensības aktīva dzīvesveida mīļotājiem. Tie ir milzīgi svētki, kurā visskaistāko uguņošanu rada dalībnieku emocijas: nepacietība mesties skrējienā; prieks satikt paziņas un novēlēt veiksmi; sajūsma par līdzjutēju atbalstu; pirmās paguruma pazīmes; dusmas par citu «sarauj, sarauj!», kad kājas kļūst neizturami smagas; izbrīns, redzot, kā divreiz vecāki ļaudis paskrien tev garām; spīts saņemties; sevis pārvarēšana un lidojumam līdzvērtīgās sajūtas, sasniedzot finišu. Tas ir kaut kas neaizmirstams! 

Tieši tāpēc Rīgas maratonā, kas šogad notiek jau 27. reizi, ar katru gadu ir arvien lielāks skrējēju skaits. Pagājušajā gadā tas sasniedza rekordu – 33 590. Visvairāk – 12 482 – skrēja piecu kilometru distanci, tātad daudzi skrien galvenokārt prieka pēc. «Cilvēki, kuri sporto, kaut vai nedaudz, parasti pārdomā savu ēdienkarti,» saka Latvijas Olimpiskās vienības uztura speciāliste Signe Rinkule, kas par skrējēju uzturu stāstīja Rīgas maratona organizatoru rīkotajā Adidas skriešanas skolā. Taču pat tiem, kas jau ēd veselīgi, jāņem vērā daži profesionālā sporta uztura noteikumi. 

Zelta līdzsvars

Vai cilvēkam, kurš ikdienas rutīnā regulāri atrod vietu sportiskām aktivitātēm, vajadzētu mainīt ēdienkarti? «Gan jā, gan nē,» saka Signe Rinkule. Cilvēki, kas vingro, skrien, peld, nūjo, brauc ar riteni, orientējas un piedalās dažādos tautas sporta pasākumos, parasti ēd veselīgi. Tātad neko īpaši mainīt nevajag. Taču ne vienmēr izdodas paēst tā, lai būtu gan pietiekami enerģijas, gan organisms atjaunotos pēc intensīviem treniņiem vai sacensībām. Tāpēc ikdienā jāpiedomā par sabalansēta uztura principiem. 

Ko tas nozīmē? Ja vien neesat kādas īpašas diētas piekritējs, jāgādā, lai uzturā vairāk nekā puse apēstā būtu ogļhidrāti: graudaugi, augļi, ogas, dārzeņi, medus un cukurs. Ogļhidrāti fiziskas slodzes laikā ir enerģijas avots muskuļiem, tie ir vajadzīgi balsta aparātam (saistaudi, skrimšļi un kauli), un tie arī uztur cukura līmeni asinīs, kas ir svarīgi smadzeņu darbībai un aizkavē noguruma iestāšanos. 

Ikdienas maltītēs noteikti nepieciešamas olbaltumvielas: gaļa, zivis, piens, biezpiens, siers, olas, pākšaugi, rieksti, sēnes un soja. Tās ir neaizstājams aminoskābju avots, būtiska hormonu sastāvdaļa un palīdz uzturēt ūdens līmeni šūnās. Uzturā noteikti jābūt arī taukiem – augu izcelsmes eļļām un treknajām zivīm. Tikai ar tauku palīdzību organismā uzsūcas taukos šķīstošie vitamīni, tie ir svarīgs enerģijas avots muskuļiem un vajadzīgi šūnām un membrānām. Galu galā, tauki rada sāta sajūtu. 

Pirms un pēc sportiņa

Ja ikdienā ir uzņemts pietiekami daudz ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku, sarežģījumiem spēka izsīkuma, pārguruma vai muskuļa sāpju dēļ nevajadzētu rasties. Taču, ejot uz treniņiem vai sacensībām, jāņem vērā daži nosacījumi par ēdienu pirms un pēc fiziskas slodzes.

Pusmaratona un maratona skrējējiem, kā arī tiem, kuri pārvar garas distances, piedalās rogainingā vai piedzīvojumu sacensībās, pāris dienas pirms tām vajadzētu uzņemt vairāk ogļhidrātu nekā parasti. «Ogļhidrāti palīdz muskuļos uzkrāt glikogēnu, kas mūs nodrošina ar enerģiju,» saka Rinkule. Glikogēns uzkrājas aknu šūnās un muskuļos un kalpo par enerģijas rezervēm.  

Neatkarīgi no tā, kādas intensitātes treniņš un cik gara ir sacensību distance, nekad nevajag skriet ar pilnu vēderu. «Skrienot mēs jau noslogojam organismu. Liekot kuņģim pārstrādāt tikko apēsto, mēs organismu pārslogojam,» paskaidro uztura speciāliste. Tāpēc stundu pusotru pirms treniņa vai sacensībām ēst nevajag. 

Savukārt pēc treniņa – lūdzu! Pēc īsas atelpas vai nelielas atpūtas vajag uzņemt olbaltumvielas, jo tās palīdz atjaunoties muskuļiem. Pēc piecu kilometru skrējiena tas nav tik nepieciešams. Taču, jo garāka distance, jo lielāka organisma vajadzība pēc atjaunošanās. Tieši tāpēc daudzviet sporta sacensībās ir ierasts dalībniekiem piedāvāt putru, zupu vai pastas ēdienu. 

Rinkule plašākai izvēlei iesaka arī šādus ēdienus: grilēta cāļa krūtiņa ar dārzeņiem, omlete ar avokado, grilēts lasis ar saldo kartupeli vai rupjmaize ar tunci. Var uzdzert uzmundrinošu, paša pagatavotu kakao vai šokolādes dzērienu. 

Izotoniskais šķidrums skrējiena laikā zaudēto minerālsāļu atgūšanai jādzer tikai pēc slodzes, kas ilgāka par 50 minūtēm. Ja skrien ilgāk par stundu, ik pēc 15 minūtēm būtu jāiemalko 100-200 mililitru izotoniskā dzēriena. To var pagatavot arī pats, vienā litrā ūdens izšķīdinot 20-40 gramus glikozes, saharozes vai fruktozes un 1-2 gramus sāls.

Skrējēju superprodukti

Mandeles. E vitamīna, kālija, fosfora, olbaltumvielu avots. 
Olas. Tajās ir daudz neaizstājamo aminoskābju. Ilgu laiku valdīja pieņēmums, ka holesterīna dēļ olas nav ieteicamas ikdienas uzturā. Taču jaunākajos pētījumos pierādīts, ka lielākajai daļai cilvēku, kas olas lieto regulāri, tās neietekmē holesterīna līmeni asinīs. 
Saldie kartupeļi. A, C vitamīna, kā arī kalcija, kālija un dzelzs avots. 
Lasis. Tajā ir ne tikai olbaltumvielas, bet arī omega-3 taukskābes. 
Vistas un tītara gaļa, kā arī pākšaugi jāēd olbaltumvielu dēļ. 

Skrējēja šķīvis


Aprēķini pats savu ogļhidrātu diennakts devu! 


Mākslīgā mamma

Amerikāņu ārsti Filadelfijas bērnu slimnīcā veikuši veiksmīgus eksperimentus ar mākslīgu dzemdi, ko paši nosaukuši par biosomu. Pagaidām pētījumos tiek izmantoti jēriņi, taču mērķis ir radīt jaunas metodes, lai palīdzētu priekšlaikus dzimušiem cilvēku mazuļiem.

Kā darbojas biosoma

Ar ķeizargriezienu no grūsnas aitas tiek paņemts jēriņš attīstības stadijā un nekavējoties ievietots kontrolētas temperatūras maisiņā, kas piepildīts ar amniotiskā šķidruma aizvietotāju – siltu ūdeni un dažādiem sāļiem. Jēriņš turpina «elpot», uzņemot mākslīgo šķidrumu savās plaušās.

Katru dienu biosomā tiek nomainīti vairāki litri mākslīgā šķidruma, nodrošinot tā svaigumu.

Jēriņa nabas saite tiek savienota ar mākslīgu placentas aparātu, kas uzņem no sirds izvadītās asinis.

Mākslīgā placenta attīra ogļskābo gāzi, tās vietā bagātinot asinis ar skābekli un barības vielām un aizvadot tās atpakaļ jēriņam.

Rezultāti un nākotnes plāni

Eksperimentos tika izmantoti pieci jēriņi, kuri turpināja attīstīties 3-4 nedēļas. «Mēs sākam ar pavisam sīkiem augļiem, kas ir diezgan inerti un lielāko laiku guļ. Četru nedēļu laikā tie sāka atvērt acis, tiem sāka augt vilna, tie kļuva arvien aktīvāki,» skaidro pētnieku komandas vadītāja Emīlija Pārtridža.

Četri jēriņi pēc tam tika eitanazēti, lai pārbaudītu, vai arī iekšējo orgānu attīstība bijusi normāla. Piektais jēriņš pēc «piedzimšanas» tika barots ar pudeli, ārsti to novēroja līdz gada vecumam, bet tagad tas veselīgs dzīvo kādā fermā Pensilvānijas štatā.

Līdzīgi eksperimenti ar priekšlaikus dzimušiem cilvēku mazuļiem, kas paši izdzīvot nespētu, varētu sākties nākamo 3-5 gadu laikā. Pētniekiem vispirms jāsaņem ASV Pārtikas un medikamentu pārvaldes atļauja.

Mūsdienās daudzas slimnīcas cenšas palīdzēt izdzīvot mazuļiem, kas dzimuši pirms 26. grūtniecības nedēļas, reizēm vēl ekstrēmākās situācijās – ja mazulis piedzimis 22.-23. grūtniecības nedēļā. Normāla grūtniecība ilgst vidēji 40 nedēļas.

Priekšlaikus dzimušus bērnus parasti vajā smagas veselības problēmas. Piemēram, nepilnīgi attīstītas plaušas. Kamēr mazuļi ir dzemdē, to plaušās ieplūst amniotiskais šķidrums, bet, piedzimstot pāragri, jāizmanto mākslīgās elpināšanas mašīna ar gaisu. Tas kavē normālu plaušu attīstīšanos.

Filadelfijas ārstu mērķis ir izmantot biosomu tikai pašos ekstrēmākajos priekšlaicīgu dzemdību gadījumos, noturot mazuļus mākslīgā dzemdē līdz brīdim, kad tiem ir drošāk iznākt reālajā pasaulē.

Rita Grendze, rada mākslu no grāmatām


Viss sākās ar to, ka Čikāgas mājas pagrabstāvā bija plūdi. Grāmatas, kas tur stāvēja, tika nedaudz mitras, jau bija radies pelējums, atceras Rita Grendze. Kādu daļu nācās izmest. Bet sējumus, kas bija cietuši mazāk, viņa, māksliniece būdama, izlēma likt lietā, veidojot instalāciju. Izstāstīja par to draugiem un radiem, un pēkšņi pār viņu, tēlaini izsakoties, nogāzās vecu grāmatu lavīna, daudzas bija latviešu valodā. «Vienubrīd garāža bija pilna ar grāmatām. Mani interesēja, ka grāmata ir gan fizisks objekts, gan ideja. Kā mākslā to savienot?» Latvietes instalācijā Krasl Art Center Sentdžozefas pilsētiņā Mičiganā pims četriem gadiem «akcents bija uz apjomu, grāmatas bija sakrautas kaudzēs, dažām lapas kā ūdenskritumi bira ārā, bet es īstenībā biju izgriezusi tās no citām grāmatām, salīmējusi».

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 20. augustam aplūkojamajā Ritas darbā Simts raksti tiem, kas meklē gaismu Amerikas latviete grāmatu pārvērtībām izmantojusi citu tehniku. «Draugi tepat Latvijā sadāvināja vairāk nekā 100 grāmatu. Vākus nogriezu, lapas salīmēju uz 50 lielām plēvēm un apdrukāju ar dreļļu rakstiem. Tagad izstādē ir gan tie raksti, kas uz grāmatu lapām, gan audēju raksti. Tāpat kā rakstnieks raksta, es rakstu uz 50 lapām, kas jāredz no abām pusēm, tātad kopā ir 100 lapaspušu.» 

Telpisko lapu mežu, kas tonāli atgādina Latvijas bērzu birzi vai linu galdautu, Rita veidoja nevis Amerikā, bet Pasaules Latviešu mākslas centrā Cēsīs. Cita čikāgiete Lelde Kalmīte centru iekārtojusi sava tēva Jāņa Kalmītes piemiņai. Bet Kalmīte, kura gleznotās rijas joprojām var atrast vai katrā latviešu mājā Amerikas vidienē, bija Ritas skolotājs Garezera vasaras vidusskolā. «Atceros, ar kādu pārliecību viņš runāja par savu mākslu. Jau tajā laikā zināju, ka gribu darīt kaut ko radošu.» Vēl viena sakritība – mākslas maģistra grādu Rita ieguva Cranbrook Academy of Art, kur mācījies arī bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts.

Izmantot instalācijā nevis latviešu ornamentus, bet dreļļu rakstus – šo ideju pasviedis bibliotēkas interjers. «Dreļļu raksti šeit ir tik daudzās vietās: uz sienām, uz grīdas, tik perfekti iederas! Bija vajadzīgs, lai arī mana izstāde iederētos un uzrunātu pārējo ēku. Tur ir izgriezti lodziņi, pa tiem var redzēt upi un Vecrīgu. Un, kad no otras puses skaties, var bibliotēku redzēt, ziedotāju plāksni, var atspīdumā sevi ieraudzīt. Man liekas svarīgi, ka rakstos var atrast sevi.»

Mamammam

Pāris gadu laikā LTV raidījuma Karaliste komandā apprecējās četri pāri un piedzima pieci bērni. Dace Salnāja un Marta Selecka stāsta par to, kāpēc būt mammām ir tik forši

Svētku sajūta. Uz balti klāta galda stāv siera kūka, ko uzcepusi Marta. Dēlam Gustam ir piecu mēnešu jubileja. Viņš ir smaidīgs un savā valodā runājas tētim Uģim klēpī. Lielais brālis Knuts iemēģina dāvanas, jo nupat nosvinējis 10 gadu jubileju. Viņš laipni uzņem savā istabā ciemiņus. Šoreiz – divgadīgo Elzu, Daces meitu, kura visu grib darīt pati. 

Mūsu sarunā, šūpodamies krēsliņā, klausās Daces dēls Pēteris. Domīgajam kungam ir septiņi mēneši. Uz tikšanos nav ieradusies trešā Karalistes lēdija Māra Sleja, jo dienu iepriekš viņai piedzimis Knuts. Pirms tam Māra prasījusi Martai «atļauju», vai drīkst tā saukt arī savu dēlu. Visas trīs pavasarī paspēja nofilmēties katra vienā raidījumā. Ceturtdien, 11.maijā, Dace Karalistes skatītājus iepazīstinās ar tūkstoš gadu vecu ozolu.

Baigā laime

Dace labi atceras to brīdi, kad saprata, ka vēlas kļūt par mammu. Viņai bija 30 gadu un sajūta, ka tikšķ pulkstenis. «Negāju uz ballītēm, kur ir mazi bērni, jo nevarēju piedalīties sarunās. Skatīties uz laimīgajām ģimenēm, kamēr pašai tādas nav, – ir, kā ir.» Apziņa, ka viņa varētu būt mamma, eksistenciāli uzplaiksnīja Gruzijā, Gudauri kalna virsotnē. «Saule, smaržoja gaiss. Skaistums. Man burtiski tā «klikts» ieslēdzās, ka gribu dalīties pasaules pilnībā. Kādudien to parādīt savam bērnam.»

Marta neatceras tik konkrētu brīdi, jo pirmais bērns, vecākais dēls Knuts, piedzima pirms desmit gadiem. Tagad, atkal kļuvusi par mammu, viņa no jauna brīnās par cilvēka esību: «Kā tas ir iespējams? Tas ir no manis? Bērns ir laime. Nezinu, kas cits šo laimi varētu aizvietot.» Vēl pirms gadiem trim Dace par šādu Martas teikumu nodomātu – cik banāli, jo, «kamēr pašam nav bērnu, tās runas – bērni dara mani laimīgu – nav saprotamas».

Protams, mazs bērns nav tikai jūsma. Martai reizēm ir grūti celties sešos no rīta, lai barotu Gustu, taču visu atsver tas, cik viņš pēc tam ir apmierināts un smaidīgs. «Kā viņš var būt tik priecīgs?! Vienkārši par to, ka esam. Par dzīvi.» Jā, Gusts izguļ visu nakti un tikai no rīta mostas paēst. Un tā jau no savas dzīves pirmā mēneša. «Viņš nav naktī dabūjis ēst, tāpēc guļ. Nav arī raudājis. Lai Gusts nesajustu piena smaržu, tētis viņu pa nakti paņēma pie sevis gultā. Paklausoties manās audzināšanas metodēs, daudzas jaunās mammas nepiekristu,» nosaka Marta. Taču nogulētā nakts viņai dod enerģiju dienai.

Abām mammām reizēm ir brīži, kad nav spēka. Dacei šorīt pat nobirusi asara no tā, ka viens bērns rokās čīkst, kamēr otrs kāpj uz galda. Par laimi, vīrs Arnis pažēlojis. «Perfekto mammu nav, un jābeidz sevi šaustīt, ka kaut kas nav tā, kā gribētos,» saka Dace.

Abas ir vienisprātis, ka pirmais gads jāvelta bērnam. Un nav jākoncentrējas uz savu ego – cik man ir drausmīgi grūti, jo jāceļas agri no rīta un jābaro. «Nevajag lasīt blogus, kur izsakās mātes cietējas: ai, kā manējais šonakt negulēja, ai, kādi man nemazgāti mati. Tas ir biedējoši. Tagad par daudzko ir padomāts,» saka Marta un nesaprot, kā viņas mamma tika galā ar pieciem bērniem, kuri izauga bez autiņbiksēm. 

Mamma ir tā, kura iedevusi mieru attiecībā uz bērnu audzināšanu – visi pieci esot paši izauguši. «Kad kļuvu par mammu, sapratu, cik daudz viņa man ir devusi. Cik esmu bijusi nesaudzīga pret viņu,» saka Marta.

«Kad Pēteris piedzima, viņš bija tik līdzīgs manam tētim,» saka Dace. Viņas tētis gan mazdēlu nesagaidīja.

Uz jautājumu, no kā pēdējā laikā ir nācies atteikties, Dace domā. «Nav nekā īpaša. Mani izbrīna teiciens: bērna dēļ nāksies no daudz kā atteikties. Tas taču ir mans bērns, kurā jāieguldās, nevis jauns kaimiņš blakus istabā.» Bet vakaros taču gribētos pasēdēt Vīna studijā? Abas vienā balsī stāsta, ka vēlētos pasēdēt ar vīriem, nevis vienas vai ar draudzenēm. «Man būtu žēl tagad braukt ceļojumā vai sēdēt kafejnīcā, jo kāds svarīgs posms tiktu palaists garām. Paspēšu vēl izbraukāties un izsēdēties,» nosaka Marta. Tieši to līdz 30 gadiem izdarījusi Dace, tāpēc tagad dzīvo mierā. «Es neko nezaudēju, patlaban nesēžot Vīna studijā. Neko. Kas tur būtu svarīgs? Tas zelts nav tik spīdīgs.»

Ūdens krūzes pienešanu vecumā abas mammas no bērniem negaida. «Jau tagad viņi atmaksā ar savu esību un to, ka smejas, gaisu velkot uz iekšu. Ar savu smaržu un zīdaino pakausi,» smaida Dace. Pieskrien Elza, apķeras ap kāju un smalkā balstiņā nočukst: «Mamammam.»

Kļuvusi labāka

Bērni maina. Tieši pirmais bērns Daci atbrīvoja no bailēm. Stūma ratiņus un domāja: ir vai nav bail no nāves? «Sapratu, ka man nav jābaidās, jo viņa mani turpina. Re, guļ tāds mēnesi vecs bēbis satīts, bet tā esmu es. Kaut kur lasīju, ka paradīzē vari būt tik ilgi, kamēr uz zemes dzīvo tavi bērni vai mazbērni.» Dace jūt, ka ir kļuvusi labāka. Ne tikai bērni viņu maina, bet caur viņiem arī vīrs. «Viņš norāda uz kādu manu ne tik labu īpašību tik meistarīgi, ka es pati izvēlos rīkoties citādi.» 

Patlaban Elzai ir «nē» periods. Lai ko piedāvātu, atbilde ir: «Nē!» Ja arī kaut kas tomēr ir «jā», tad to vēlas darīt pati. Abām gan izdodas atrast kopējas nodarbes: dejot, taisīt ēst un vingrot. Marta ar dēliem trijatā iet uz tuvējo bibliotēku pēc grāmatām. Jaunākā ir Džeralda Darela Mana ģimene un citi zvēri, jo ģimene plāno apmeklēt Grieķijas salu Korfu, kura ir galvenā grāmatas «varone». Desmit gadus vecais Knuts ir pieaudzis cilvēks, savējais. Mīl mazo brāli un saka: «Man šķiet, ka viņš mums vienmēr ir bijis.» Nē, mammas viņam neesot mazāk, abi pat nesen kopā bijuši uz kino. Mamma arī vairāk mājās gatavojot – nesen uzcepusi medus kūku.

Dāmas, un kā ar seriāliem? Dace neko nav piemeklējusi. Marta atzīstas, ka reizēm iekrīt Ugunsgrēkā. Dace iepleš acis. Netic. Marta nomierina, ka pa dienu tomēr lasa grāmatu parkā uz soliņa, kamēr dēls ratos guļ.

«Tu jautāji par to, kāpēc vajag bērnus. Es tagad izdomāju. Man svarīgi, ka manas dzimtas zari nekalst un pavediens turpinās,» saka Marta un aiziet pakaļ mazajam jubilāram.

Radīšanas sajūta

Tā bija 2015. gada vasara, kad raidījuma Te! (tagad Karaliste) komandā uzbangoja demogrāfijas vilnis. Un tas sākās ar kāzām. Apprecējās Gustavs Terzens, kura dēlam Fricim ir trīs gadi, bet meitai Grietai deviņi. Kāzas svinēja vēl kāds «padzīvojis» pāris – režisors Uģis Olte, kuram ar sievu Lāsmu ir divi lieli puikas. Uģis komandā ir pazīstams ar saviem uzskatiem, ka sievietei par māti nav jākļūst pēc 35 gadiem, kad ir gana pastrādāts un iekrāta nauda, jo pēc tam to nākas ieguldīt dakteros, kas palīdz tikt pie bērna. Apprecējās arī Marta. «Mums abiem sen to vajadzēja izdarīt. Abi ar vīru esam klasisks vidusskolas pārītis, kas aizmirsuši apprecēties,» viņa saka. Dace noelšas, stāstot, cik Martai bija skaistas kāzas. Dace precējās šaurā lokā. Tas bija svarīgi, jo – «cik ilgi sauksi bērna tēvu par boifrendu, un saukt par bērna tēvu man šķiet dīvaini, jo tā izklausās kā lepošanās, ka zini, kas ir bērna tēvs».

Arī Karalistes varonis Māris Olte iekļuva demogrāfijas vilnī, jo pagājušajā vasarā viņa ģimenē piedzima meita Luīze, un trim brāļiem nu ir māsa. Kas ir tas spēks, brīdis vai atmosfēra, kas rada vēlmi precēties, veidot ģimeni? Vides filmu studijas (tās paspārnē tiek veidota Karaliste) vadītājs Uldis Cekulis to skaidro ar brīvības sajūtu, kas valda komandā. «Labs, radošs un brīvs fīlings, kurā rodas idejas. Šī labā sajūta iet līdzi arī citās jomās,» saka Uldis, kuram pašam ir trīs bērni.

Grūtniecības testu ziņas no meitenēm lika pasvīst producentei Ilzei Celmiņai. Ilze atceras, ka bija jāfilmējas šūpuļtīklos augstu kokos. Gan Dace, gan Marta jau gaidīja bērniņus, taču piekrita avantūrai. Arī Māra Sleja kāpa uz jumta pie skursteņslauķiem. Pirms tam gan Ilze, vēl nezinot grūtniecības faktu, drošības labad pajautāja Mārai: «Vai gadījumā neesi stāvoklī?» – «Jā, esmu, bet kāpšu,» Māra atbildēja.

Par Daces pirmo grūtniecību komanda uzzināja, braucot uz raidījuma Te! filmēšanu. Kameras vīriem visiem ir ģimenes, un pa ceļam daudz tiek runāts par bērniem. Dace parasti šajās sarunās nepiedalījās. «Vienā brīdī viņi sāka runāt par bērnudārziem. Pajautāju: «Vai jāpiesakās uzreiz pēc piedzimšanas?» Valdis Celmiņš, trīs bērnu tēvs, mirklī noreaģēja: «Vai tu esi stāvoklī?»» Tas Dacei netraucēja nofilmēties trīs sezonu raidījumos: divās kā grūtniece un trešajā ņēma meitu līdzi. Tas bija vienkāršāk, nekā domāt, kā viņiem mājās iet ar pudelītēm. 

Mīļais, viņš tevi mācīs!

Jaunākais Karalistes bērns ir Knuts. Nav vēl mēnesi vecs. Viņa mamma Māra Sleja telefonsarunā stāsta, ka vēlme precēties un radīt bērnus tiešām pielipusi no apkārt valdošās atmosfēras. Visi precas, visiem bērni. «Kur ir, tur rodas – kādam tik jāsāk!» saka Māra. Labi – ne jau atmosfēras dēļ vien radās Knuts un Tesa, kurai tagad ir divi gadi. «Mēs bijām ļoti, ļoti iemīlējušies. Un ar laiku arī gatavi iet nākamajā attiecību līmenī. Ko gan es tagad runāju? Nebijām mēs gatavi! Neviens nav sagatavots būt par vecākiem. Pēkšņi jābūt zinošam par visu!» Tagad Māra māk gan iesnas ārstēt, gan ēst gatavot. Agrāk pārtika no maizītēm, taču tagad iepērkas nedēļai un zina, ko taisīs rīt un parīt. «Pastāvēs, kas pārmainīsies! Taisnība!» viņa smejas.

Pirmais bērns, mazā Tesa, Māru izmācīja. Meita ātri vien «noņēma» mātei ego. Vairoja pacietību. Kad Māras vīrs Mārtiņš prātoja, ko bērniem iemācīs, Māra teica: «Mīļais, viņš tevi mācīs, ne tu viņus.» Tā ir. Šo divu gadu laikā abi vecāki izauguši un daudz mācījušies. «Ar diviem bērniem nesajukt prātā un saglabāt pāra attiecības nav viegli. Tas nav kā instagramiņā: re, kā es meikapiņā baroju bērnu.» Nogurumu atsver tie labie brīži, kad Māra paskatās uz savu divgadīgo meitu un saprot – tas ir tā vērts. Tāds mazs cilvēks.

Māra ir Latvijā pieprasīta modele. Pēc meitas piedzimšanas darba piedāvājumi nemazinājās. Vai pēc otrā vēl gribēsies defilēt pa mēli? «Kaut kur jau man tas miljons būs jānopelna, lai bērnus izaudzinātu,» smejas. Pēc pirmā bērna šķita būtiski nepazust no aprites un būt sabiedrībā, taču tagad Māra sapratusi, ka «pasaule labi turpinās arī bez manis, varu ļaut ķermenim atjaunoties, ir atnācis miers». Spēcīgāka arī kļuvusi apziņa, ka viņa nevēlas būt tikai mamma. Tā ir tikai viena viņas personības daļa, Māra ir arī māsa, sieva un meita. «Māsu un brāļu attiecības ir vienīgās attiecības, kas ilgst visu mūžu, ja vien tās kopj un bagātina. Un tāpēc arī Tesai ir Knuts un otrādi.» 

Kāpēc vajag bērnus? «Ne visiem vajag, jo daudziem šķiet: ja attiecībās ir krīze, bērns to atrisinās. Nekā. Būs vēl viena krīzīte. Kāpēc vajag?» Māra domā. Viegli nopūšas, un var just, ka smaida klausules otrā galā. «Es priecājos, ka esmu piedzimusi. Priecājos, ka manu vīru radīja un izaudzināja, lai viņš tagad būtu man. Tāpēc vajag.»

Modernisma ledlauzis

Divas lielas izstādes Rīgā iezīmē daudzpusīgā mākslinieka Romana Sutas 120 gadu jubileju. Viens no viņa lielākajiem mērķiem bija redzēt jaunizveidoto Latvijas valsti kā attīstītās Eiropas līdzvērtīgu daļu

Divdesmit trīs gadu vecumā uzgleznotais Pašportrets ar pīpi rāda jaunu cilvēku asi konturētām brūnām acīm, zilsvītrotā kreklā, mazu, sārtu cepurīti uz pakauša. Zobos gaiša pīpe. Ir 1919. gads. Jaunais gleznotājs Romans Suta pirms vairākiem gadiem izbraukājies pa pasauli kā kuģa junga. Pēc tam sāk apmeklēt nodarbības mākslas skolā Rīgā. Drīz iedraudzējas ar tā laika progresīvākajiem prātiem latviešu mākslā, mazliet vecākajiem Jāzepu Grosvaldu, Voldemāru Toni, Konrādu Ubānu, Kārli Johansonu, Jēkabu Kazaku. 

Enerģijā kūsājošo Sutu kolēģi sākumā nemaz neņem nopietni. Taču uzrunā viņa asais prāts, zināšanas. Arī talants, kas pamazām sāk sevi izpaust glezniecībā. Vēl pēc desmit gadiem Suta būs kļuvis par vienu no Latvijas modernisma pīlāriem. Nodrošinājis Latvijas mākslai atpazīstamību Eiropā. Izmēģinās roku arī scenogrāfijā, dizainā, kino. 

Izcilā latviešu mākslinieka jubileju Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atzīmē ar divām apjomīgām izstādēm. Muzeja galvenajā ēkā skatāma Sutas glezniecība, grafika, scenogrāfija, grāmatu ilustrācijas, kā arī biogrāfiski materiāli. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama Sutas radītā lietišķā māksla un dizains. Netieši sanācis arī tā, ka atjaunotās Latvijas neatkarības svētku mēnesī izstādes skaisti izspēlē vēl kādu nozīmīgu Sutas devumu (iespējams, arī vēlējumu priekšdienām): neatlaidīgi strādāt, lai valsts vārds godam tiek iezīmēts Eiropas kopējā kultūras kartē. 

Līdzinieks – Pikaso

«Lielāko dzīvību ienesa kāds plecīgs, ap 16 g. vecs, pamaza auguma jauneklis. Pastrādājis kādu laiku pie ceriņu vai saulespuķu buķetes, viņš šad tad pēkšņi pazuda, lai pēc kāda laika atnāktu ar priekšpilsētā uzgleznotu ainavu. Vai arī, apnicis kleknēt pie molberta, sabīdījis divus krēslus un, atspiedies uz to atzveltnēm, vingroja.» 

Šādas atmiņas par jauno Sutu, kurš 1912. gadā bija sācis mācīties mākslu Jūlija Madernieka darbnīcā, var lasīt pagājušogad iznākušajā mākslas zinātnieces Laimas Slavas sastādītajā grāmatā par Romanu Sutu. No tēva, lampu abažūru tirgotāja Jēkaba, mantojis spītīgo raksturu, bet no mātes Natālijas – uzņēmību un  izdarīgumu, Cēsu apriņķī dzimušais Romans ātri sevi pierādīja kā spējīgu mākslinieku. 

Kā stāsta Sutas un Beļcovas muzeja vadītāja mākslas doktore Nataļja Jevsejeva, mākslinieks sākas nevis ar zīmēšanu, bet redzēšanu. Iespējams, tieši to intuitīvi sajuta jaunais Suta, 14 gadu vecumā ar brāli uzkāpjot uz kuģa Rīgā un vienu gadu nokuģojot pa pasauli (tālākais punkts laikam gan esot bijusi Spānija). Latviešu puisis, kuram līdz tam dzīvē nebija nekādas saskares ar mākslu, Eiropas pilsētās esot devies uz mākslas muzejiem. Izlēciens ar jungas darbu uz kuģa kaut ko svarīgu jau tad pavēstīja par Sutas brīvdomīgo, pār-drošo raksturu: prombraucot to nepateica vecākiem. 

Kad atgriezās pēc gada, māte jau bija izraudājusi visas acis un domās dēlus apglabājusi. Turpmākie notikumi savērpās strauji: Romans uzzināja, ka Rīgas pilsētas mākslas skolā iestājusies māsīca Lūcija Kuršinska. Sāncensīgais gars, kā arī seksistiskā attieksme, ko Suta saglabāja visu mūžu, lika tūdaļ sākt mācīties mākslu pašam. Sak, ko tā meitene jēdz, es varu labāk! 

Pēc vairākiem gadiem, jau būdams atzīts mākslinieks, Suta rakstīs, ka sievietes ar savu prātu nespēj kubismu vispār izprast. Šāds apgalvojums 20. gadsimta sākuma progresīvo vēsmu kontekstā šķiet dīvains. It īpaši tik brīvdomīgai personībai, kāds bija Suta. Taču tā nu tas ir: viņš skeptiski uzlūkoja arī dzīvesbiedres gleznotājas Aleksandras Beļcovas mākslu. Abi iepazinās Pirmā pasaules kara laikā, kad apstākļi jaunos latviešu māksliniekus, to skaitā Sutu, spieda pamest mācības Rīgā. Viņi nokļuva Penzas mākslas skolā Krievijā. Tur mācījās arī Beļcova. Pēc kara abi atgriezās Rīgā. Apprecējās 1922. gadā, vedēji kāzās bija Rainis ar publicisti Austru Ozoliņu-Krauzi. Beļcovai mākslas teorijas jautājumi bija ļoti būtiski, bet pati viņa nejutās droša piedalīties publiskajās diskusijās. Vienmēr autoritāti piešķīra vīram. Diemžēl Sutas attieksme pret sievu bija vairāk kā kompanjoni un palīdzi, ne talantīgu mākslinieci, personību. Salīdzinot abu mākslas darbus, redzamas līdzības. Tās skaidrojamas ar ietekmes avotiem – franču modernismu, krievu avangardu, kas 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs guva lielu ievērību jauno latviešu mākslinieku vidū. Beļcova bija studējusi arī pie slavenā avangardista Nātana Altmana Petrogradā. Sutam loģiski radās interese par Altmana mākslu. Abi viens otru iespaidoja, pat ja Suta to neatzina. «Divkārt apbrīnojami, ka, dzīvojot blakus Sutam ar viņa attieksmi, Beļcova spēja saglabāt savu mākslas rokrakstu un skatījumu,» saka mākslas doktore Nataļja Jevsejeva. 

Jaunizveidotās Latvijas valsts progresīvajiem māksliniekiem, to skaitā Sutam, šķita, ka tradīcija, akadēmisms jāapkaro kā kaut kas vecišķs, attīstībā sastindzis. Viņi aizrāvās ar vācu, franču mākslas jaunajām vēsmām. «Garīgās brīvības iespēja ir tas elements, kurš aicina tautu spējīgākos īpatņus radīt vērtības, kurās viņi apgarotības momentos veido savas un laikmeta jūtas,» laikrakstā Latvijas Sargs raksta jaunais mākslas kritiķis Suta. «Tiklīdz rodas kaut kas jauns, to mēs ar vecām mērauklām vairs nevaram aptvert, mēs krasi nosodām, uztraucamies, nemēģinām pat sevī meklēt izskaidrojumu.» Jaunie talanti bieži tikās intelektuālās diskusijās Sutas mātei piederošā veģetārajā restorānā Sukubs Merķeļa ielā. Nosaukums veidojās no divu tobrīd populāru mākslas virzienu – supremātisma un kubisma – sapludināšanas. Restorāna iekštelpas rotāja kubisma stilā veidotas kompozīcijas, par ko pilsētā nemitējās runāt. 

1919. gadā domubiedri Jēkabs Kazaks, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Romans Suta nodibina Ekspresionistu grupu. Pēc gada tā pārtop par mākslas vēsturē labi zināmo Rīgas grupu un sarīko pirmo izstādi. Izdevniecības Neputns izdotajā monogrāfijā Romans Suta var lasīt šādus vārdus: «Pacēlies pirkstgalos, mazais Suta esot sitis garajam Oto Skulmem uz pleca: «Nu, re, es teicu! Mēs esam aizdedzinājuši Rīgu ar jaunām ugunīm. Visi mietpilsoņi nu pamodušies.» Būtībā Rīgas grupa bija ievērības cienīgs mākslas zīmols – tā apvienoja visus drosmīgos, savpatīgos māksliniekus, kuriem citkārt mākslas vēstures «šūplādēs» grūti atrast skaidri definētu vietu.

Suta bija viens no aktīvākajiem savas paaudzes māksliniekiem, kurš panāca, ka modernisma balss tiek sadzirdēta. Viņam izveidojās kontakti arī ar māksliniekiem Rietumeiropā. Kā atmiņās piemin rakstnieks Anšlavs Eglītis, ar svešiniekiem Suta allaž varējis sākt runāt tā, it kā būtu veci draugi. Piemēram, ar frančiem 1924. gadā izdevās sarunāt, ka Sutas rakstu par latviešu mākslu publicē žurnālā L’Esprit Noveau. Tajā laikā viņš aktīvi popularizē latviešu mākslu ārzemēs. 

Suta bija lielisks mākslas teorētiķis, kritiķis, arī pedagogs. Varētu sacīt, nopietns cilvēks: jau 24 gadu vecumā viņam Rīgā bija sava darbnīca un audzēkņi. Mākslinieka personība fascinēja skolniekus: viņš spēja īsi un kodolīgi izteikties par jebkuru mākslas parādību. Bija ekscentrisks. Reiz, ieradies uz nodarbību, eleganti saposies, jo vakarā paredzēts svinīgs pasākums, Suta tā aizrāvies ar audzēkņu darbu apskati, ka smalkais tērps līdz ar sniegbalto kreklu drīz bijis vienās krāsu švīkās un pleķos. 

Vēl kāda viņa personības iezīme – izcils stāstītājs. «Suta runāja bez pārtraukuma un mitas, stāstīja, lielījās, rājās, pamācīja, zūdījās un lādējās savā sulīgajā, neatdarināmi tēlainajā valodā, nekad neatkārtodamies un nekad nepagurdams. Man liekas, viņam bija ļoti muzikāla dzirde. Viņš klausījās savā valodā ar slepenu baudu, kā tā kāpa un krita,» atmiņu romānā Pansija pilī raksta Anšlavs Eglītis. Viņš arī min, ka Suta, lai gan daudz spēlējis šahu, nemaz nav tajā progresējis. Uzvarēt spējis tikai ar runāšanu un enerģiju, iedzenot stūrī pretinieku.

Ja Sutu salīdzina ar lieliem pasaules vārdiem (kaut tādu salīdzināšanu eksperti uzskata par ļoti slidenu darbu!), varētu minēt spāņu ģēniju, kubisma pamatlicēju Pablo Pikaso. Tā uzskata mākslas zinātniece, Sutas daiļrades pētniece Nataļja Jevsejeva. «Kaut vai sākot ar bērnību, kad Sutam bija tuvs cirks. Pikaso daiļradē savukārt ir tā sauktais rozā periods – viņš pat bija atradis dzīvokli blakus cirkam, lai vērotu atlētus un darbību.» Vēl kāda abu līdzība: spēja mākslā mainīties, pārdzimt kā Fēnikss no pelniem. Neapstāties pie viena mākslas veida. Kur Suta ņēma enerģiju? Būdams ekstraverta personība, iedvesmojās no cilvēkiem un notikumiem. Varēja daudz strādāt, bez mitas cīnīties ar parādiem, bet tad nedēļas nogalē aizbraukt uz Inciemu pie drauga rakstnieka Viktora Eglīša – un atmest visas ķibeles kā nebijušas. Makšķerēt, atpūsties, lai pēc divām dienām atkal mestos atpakaļ dzīves cīņās.

Būtu gribējis turpināt kino

Runājot par dzīves cīņām, attiecības ar kolēģiem Sutam nereti bija visai sarežģītas. Bieži tās tādas veidojās naudas dēļ. Piemēram, kāds paziņa Sutam nebija atdevis parādu, un viņš niknojās uz draugiem, kuri tomēr turpināja attiecības ar parādnieku. Notika arī otrādi: no slavenās Rīgas grupas Suta izstājās, jo viņu pieķēra biedru naudas piesavināšanā. Iemesls tam gan bija ļoti nopietns: mākslinieks smagā stāvoklī ārstējās Vīnē – pēc kuņģa čūlas operācijas bija sākusies pat asins saindēšanās. Lai gan mākslinieks Uga Skulme atmiņās minējis, ka Suta bijis «hipohondriķis, kurš tikai meklējis, kur paārstēties», pēc Pirmā pasaules kara reti kuram kuņģis bija pilnīgi vesels. Tā arī Suta mocījās ar nopietnām gremošanas sistēmas problēmām. 

Par to, ka mākslinieka stāvoklis bija nopietns, liecina mammas vēstules Aleksandrai Beļcovai, kura tolaik ar Sutu kopā dzīvoja Vīnē – mamma vaicā, kā rīkoties, kad dēls nomirs. Pats Suta mammai raksta zīmītes ar trīcošu roku, kā arī lūdz Beļcovu nevienam nestāstīt, cik smagā stāvoklī atrodas, «jo neviens tad neaizdos naudu». Rīgas grupa, lai kompensētu naudas pazušanu no kopējās kases, paņēma pārdošanai Sutam piederošās darbnīcas Baltars dekoratīvos šķīvjus. Suta ļoti apvainojās, ka tas noticis bez viņa atļaujas. Abi ar Beļcovu drīz vien no Rīgas grupas izstājās. 

Romana Sutas darbnīca Baltars (no latīņu valodas – Baltijas māksla) ir viena no spilgtākajām epizodēm latviešu dekoratīvās mākslas vēsturē. Porcelāna šķīvju un vāžu apgleznošanā Suta turpina kubisma formu tradīciju, bagātīgi izmanto krāsas. 1925. gadā viņš gūst ievērojamus starptautiskus panākumus: bronzas medaļu Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē. Vēlāk sāk apgleznot arī stiklu, radot unikālus tēlotājmākslas darbus. 

Neizsmeļamām radošām interesēm apveltīts, Suta citu pēc cita izmēģina gandrīz visus mākslas virzienus. 20. gados uzsvaru liek uz gleznošanu, bet 20. gadu beigās ir viens no Rīgas grafiķu biedrības dibinātājiem – uzskata, ka grafikai jāattīstās, tā ir svarīga latviešu mākslai. 30. gados pievēršas lietišķajai mākslai un scenogrāfijai. Loģiski, vēlāk nonāk arī līdz kino. Sutam bija ambīcijas uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. Kino kā visu mākslu sintēze to piedāvāja visā pilnībā. Mākslas zinātniece Nataļja Jevsejeva domā – ja Sutas dzīve 1944. gadā traģiski neaprautos, viņš ar lielu aizrautību pēc Otrā pasaules kara strādātu kino. Ir zināms, ka mākslinieks meitai Tatjanai bija iecerējis režisores profesiju, uzskatīja, ka kino pieder nākotne. Taču Tatjana Suta kļuva par mākslas zinātnieci, mūžu veltot arī vecāku radošā mantojuma saglabāšanai un pētniecībai. Suta līdz savai nāvei paspēja noformēt tikai dažas filmas. Slavenākā no tām – 1941. gadā Voldemāra Pūces uzņemtā spēlfilma Kaugurieši.

Lielā mērā pateicoties Sutam, Latvijas māksla 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija moderna, atzīst mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Viņaprāt, vērība jāpievērš Sutas kubisma perioda darbiem. «Tie ir stipri darbi.» Pēc tam, ulmaņlaikā, mākslinieka rokraksts mainījās – formāli darbos parādās brūnās krāsas, nav vairs kubistiskais ģeometriskums. «Pēc spilgtās modernisma ēras sākas nākamā – viņš visu laiku ir attīstībā un šoreiz meklē izlīgumu ar tradīciju,» skaidro Vējš. 

Arī Sutas tušas zīmējumos vērts iedziļināties – kā viņš veido sarežģītas kompozīcijas ar lakoniskiem līdzekļiem. Tās nav vienkārši skicītes, kā pirmajā brīdī varētu likties. Daudzos zīmējumos vīd zirgs, kas bija viens no iecienītākajiem Sutas darbu personāžiem. Zirgi māksliniekam ļoti patika, to anatomiju viņš pārzināja tik perfekti, ka ar dažiem otas vilcieniem spēja tos uzburt uz papīra – zirgs soļo, zirgs skrien. Par izcilu veiksmi izvērtās viņa sadarbība ar Aleksandru Čaku, ilustrējot Poēmu par ormani.

Spilgts savos darbos. Spilgts arī dzīvē. Sutam esot paticis, ka par viņu runā. Ne reizi vien pats izdomājis leģendas un stāstījis žurnālistiem cerībā, ka publicēs. Piemēram, par to, kā spēlējis šaha partiju ar kādu bijušo pasaules čempionu. Tomēr līdztekus krāšņiem izdomājumiem Sutas dzīvē pietika patiesu drāmu. Kad Beļcova 30. gados ilgstoši ārstējās ārzemēs, māksliniekam izveidojās attiecības ar gaišmataino aktrisi Benitu Ozoliņu. Kaislības sita augstu vilni. Abi ceļoja pa Eiropu un apmeklēja smalkas balles Rīgā. Taču pēc neilga laika virsroku ņēma mākslinieka dzīves vislielākā kaislība – māksla. 

Spriežot pēc Sutas vēstulēm un Beļcovas dienasgrāmatas, mākslinieks jutās nogurdināts ar dzīvi starp divām sievietēm. Tas traucēja domāt par mākslu, radīt, kas bija viņa dzīves prioritāte. Suta atgriezās pie Beļcovas, jo saprata, ka radoši brīvāks spēj būt kopā ar viņu, nevis Benitu Ozoliņu. Aktrisei bijis svarīgi, lai vīrs apgādā ģimeni, nevis slīgst parādos, visu sevi veltījot mākslai. Ar tādu dzīves modeli mākslinieks nebija gatavs sadzīvot. 

Kad Suta un Beļcova 1941. gadā salaulājas otrreiz, jau pēc nedēļas mākslinieks aizbrauc uz Gruziju it kā strādāt pie filmas. Tas arī viss – ģimene ilgus gadus neko nezina par Sutas likteni. Meita tieši togad pabeidz skolu. Izvēlas mākslas zinātnes karjeru. Romans Suta mirst 48 gadu vecumā Tbilisi, Gruzijā, deviņus mēnešus nosēdējis cietumā – apsūdzēts par maizes kartīšu viltošanu. Sāpīga drāma lielam garam. Taču, ļoti iespējams, tieši šādas drāmas, nevis rimta, kārtīgi prognozējama dzīve, liek izgaismoties lieliem talantiem.

Foto no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Aleksandras  Beļcovas un Romana Sutas muzeja kolekcijas 

Zelta kūdra

Kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma Laflora vadība vairāk nekā 20 gadu laikā vienmēr ir ievērojusi vienu principu – būt godīgiem. Šis princips ir viņu veiksmes pamatā 

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, izjūkot padomju meliorācijas uzņēmumiem, Kaigu purva kūdra nevienam vairs nebija vajadzīga. Ne pakaišiem lopkopībā, ne termoelektrostaciju kurināšanai. Arī inženieris Uldis Ameriks, kopā ar bijušajiem kolēģiem izveidojis uzņēmumu Svētvalde līdzās Kaigu purvam, sākumā nodarbojās ar meliorāciju un ceļu būvniecību. Līdz satika Rokenholu ģimeni, kas nodarbojas ar kūdras ražošanu Vācijā, un noticēja viņu teiktajam, ka Kaigu purva gaišo kūdru var lieliski izmantot dārzkopībā. 

Tagad Amerika un Rokenholu kopīgi izveidotais uzņēmums Laflora ir viens no lielākajiem kūdras ieguves uzņēmumiem Latvijā, kurš kūdras produktus un substrātu eksportē uz vismaz simt valstīm trijos kontinentos.

Palaimējās ar partneriem 

Laflora ražotne atrodas mežā, Kaigu purva malā. 13 km no Jelgavas, kur padomju laikos atradās viens no meliorācijas valsts uzņēmumiem. Uldis Ameriks, toreiz trīsdesmitgadnieks, bija šī uzņēmuma galvenais inženieris. Pēc valsts neatkarības atgūšanas meliorācijas uzņēmums tika sadalīts vairākos privatizējamos objektos. Kolēģu izveidotā Svētvalde pārņēma ēkas un tehniku, kas atradās Kaigu purva malā, bet ko darīt ar purva kūdru – neviens nezināja.

Rokenholu ģimene zināja. «Vācieši bija tie, kuri pateica, ka šis kūdras materiāls ir labs dārzkopībai,» Ameriks stāsta par vācu uzņēmējiem, ar kuriem iepazinies ar Zemkopības ministrijas starpniecību. Pēc dzelzs priekškara krišanas tēvs ar diviem dēliem bija apbraukājis vairākas Polijas un Baltijas valstu kūdras vietas, līdz secinājis, ka vislabākā ir Kaigu purva kūdra. «Viņiem Vācijā bija mazs kūdras ieguves uzņēmums, piedāvāja mums veidot kopuzņēmumu.

Piekritām, jo sapratu – viņi nodarbojas ar kūdras ražošanu jau sen, viņiem ir pieredze, un, galvenais, viņu precei jau ir tirgus. Tā bija mūsu izeja uz Eiropu. 90. gados tas bija ļoti būtiski, un arī tagad svarīgi ražot preci, kas ir pieprasīta visā pasaulē.»

Sadarbība ar Rokenholu ģimenes uzņēmumu izveidojās veiksmīga tāpēc, ka jau no pašiem pirmsākumiem bija vienošanās, ka Latvijas kūdra nebūs tikai izejmateriāls substrāta sagatavei kaut kur ārzemēs, bet strādnieki – lēts darbaspēks. «Mums palaimējās, ka vācu sadarbības partneri ir inteliģenti un godīgi cilvēki,» saka Ameriks. 1995. gadā izveidotajā uzņēmumā 51% pieder Svētvaldei, 49% – Rokenholu ģimenei. Sākotnējā vienošanās paredz, ka viss ražošanas cikls no kūdras ieguves līdz pat substrāta sagatavošanai notiek Latvijā. Līvbērzes pagasts nodeva purva zemi uzņēmumam pastāvīgā lietošanā, lai tas ne tikai apsaimniekotu purvu, bet arī dotu darbu vietējiem iedzīvotājiem. Laflora to ir darījusi. «Pamatvērtības mums jau no paša sākuma bija skaidras: godīga uzņēmējdarbība,» uzsver Ameriks.

Viss pašu nopelnīts

«Kūdras nozare ir īpaša ar to, ka ir ļoti caurskatāma. Tajā nav aplokšņu algu, nav jocīgu darījumu caur ārzonas uzņēmumiem,» saka Ameriks. Ilgus gadus Laflora esot klusi un mierīgi strādājusi, līdz tās vadība saprata – par to, kas labi un krietni izdarīts, jāstāsta arī citiem. Tāpēc uzņēmuma mājaslapā ir pārskats par kūdras ieguves apjomiem, apgrozījumu, nodarbināto cilvēku skaitu un nodokļos samaksātajiem miljoniem. «Nav jau Latvijā daudz uzņēmumu, kuros vidējais darbinieku skaits ir 230-240. Līvbērzes pagasta un Jelgavas novada vadītājiem bijusi ļoti laba izpratne, kāpēc mēs te strādājam,» saka Ameriks.

Uzņēmumā ir 160 pastāvīgu darbinieku, pārējie – sezonas strādnieki, kuri krauj kūdras klučus un ravē nezāles kūdras laukos. Te vajadzīgs roku darbs, mehanizēt to nav izdevies. «Man žēl Latgales, kur ir paši lielākie kūdras resursi, vislielākais bezdarbs (17,3% – red.), bet kūdras ražotņu – maz. 90. gados kūdras ieguvi Latgalē neattīstīja, bet tagad to sākt grūti, jo purvu apsaimniekošanai mitrāju biotopu aizsardzības dēļ ir daudz ierobežojumu,» stāsta Ameriks.

Viņš piekrīt, ka kūdras ieguve ir biotopu iznīcināšana. Tomēr aicina līdzsvarot dabas aizsardzību ar darbavietu nodrošināšanu laukos: «Eiropā daudzviet kūdras purvi jau ir iznīcināti, un tagad Latvijai jāuzņemas labot citu valstu kļūdas. Bet kā būs ar Latgales ļaudīm, kuri nav zaudējuši darba tikumu, – labestīgiem, lepniem par sevi? Daudzi aizbrauc no Latvijas, jo šajā bagātajā zemē viņiem nav nākotnes izredžu. Varbūt jāatrod līdzsvars: jāsargā vide un arī tauta? Varbūt jāattīsta novads, kur ir šis dabas resurss kūdra, lai cilvēkiem būtu darbs un maize?»

Ameriks pats to nepasaka, taču, izrādās, Laflora ir saņēmis Latvijas Darba devēju konfederācijas balvu kā labākais darba devējs Zemgales reģionā. Uzņēmumā nav «ūdens galvas» jeb milzīgas vadības komandas, nav priekšnieka priekšnieka galā, kam prasīt atļauju darīt to vai šito. Laflorā katrs zina savu darbu un lēmumus pieņem patstāvīgi, apstiprina uzņēmuma projektu vadītāja Sabīna Alta. Bez skaļi deklarētiem mērķiem panākts, ka visi saprot, ko nozīmē godprātīgi strādāt. «Mūsu uzņēmumā neesmu dzirdējis frāzi «man tas nav jādara»,» saka Ameriks.

Attīstījies uzņēmums lēnām, purvu, tehnikas un iekārtu iegādē ieguldot tikai pašu nopelnīto naudu. «Nebija bagātu finansētāju un onkuļu,» saka Ameriks. «Purvus, ko mums deva lietošanā, mēs izpirkām. Tas bija smags lēmums, jo tā bija liela nauda, par ko purvi bija jāpērk.» Pašlaik kūdras ieguve notiek Kaigu, Drabiņu un Nīcgales purvos, kopā 1962 hektāros.

Dažus gadus Laflora fasēja pārdošanai tādu kūdru, kādu to atveda no purva. Taču drīz kļuva skaidrs, ka kūdras sagatavošana dārzniecībām ir vesela pētniecības nozare, kur svarīgi zināt, cik skāba augsne ir vajadzīga katrai kultūrai, kādai jābūt gaisa un ūdens caurlaidībai, ar kādām minerālvielām un mikroelementiem tā jābagātina. Tāpēc kopš 2002. gada uzņēmums tirdzniecībai sagatavo tieši tādu kūdras substrātu, kāds ir vajadzīgs katrai dārzniecībai tās audzētajām kultūrām. Lai pircējiem atvieglotu pasūtījuma sagatavošanu, uzņēmuma mājaslapā ir kalkulators, kas palīdz aprēķināt, kādu substrātu vajag dārzkopju audzētajiem stādiem. Uzņēmuma angāros ierīkots kabinets meistariem, kurus kolēģi sauc par pavāriņiem. Viņi datorizētās iekārtās sajauc mikroelementu un minerālvielu kokteili, kas nepieciešams kūdras bagātināšanai.

Laflora klienti pārsvarā ir profesionālas dārzniecības, kas audzē stādus tirdzniecībai. 90% kūdras substrāta tiek eksportēti, uzņēmums atzīts par vienu no 25 Latvijas eksportspējīgākajiem uzņēmumiem. 65% produkcijas nonāk Eiropā (visvairāk Vācijā, Itālijā un Polijā), pārējo ved uz Dienvid-ameriku, Ziemeļameriku, Āziju un Āfriku. Lai gan lielākā daļa naudas nopelnīta ar eksportu, uzņēmumam esot ļoti svarīga atpazīstamība Latvijā. «Mēs gribam, lai Latvijas dārznieki stādītu Latvijas kūdrā. Lai viņu produkcija būtu Latvijas prece no sākuma līdz beigām,» tā izpaužas Laflora vadītāja patriotiskums.

Jaudīgie traktori un ekskavatori, iekārtas un datori, kas redzami ražotnē, – viss pirkts par uzņēmuma nopelnīto naudu. Laflora nekad nav piedalījusies projektos, lai iegūtu naudu no ES vai citiem finanšu fondiem. «Kā Latvija pret sevi izturas! Mēs gaidām, kad kāds mūs apģērbs!» mazliet dusmīgi, mazliet skumji saka Ameriks, alegorijai izmantojot Andersena pasaku par pliko karali. Kāpēc, viņaprāt, skaistais tērps, kas nopirkts par Eiropas projektu naudām, tomēr atstāj pliku? «Jo cilvēki kļūst slinki. Paskatieties – pirms pašvaldību vēlēšanām kandidāti runā nevis par to, kā mēs attīstīsimies, bet kā mēs piesaistīsim Eiropas finansējumu. Eiropas naudu vajag, bet  infrastruktūrai un izglītībai,» paskaidro Ameriks.

Novērtē dabas bagātības

No tā, ko un kā stāsta Ameriks, var just, ka viņu mazliet aizvainojuši dabas draugu pārmetumi par purvu nosusināšanu naudas labad. Taču Laflora kopā ar Latvijas Kūdras asociāciju un Dabas aizsardzības pārvaldi īsteno projektu Life REstore kūdras lauku ilgtspējīgai izmantošanai. Uzņēmums pats ir izstrādājis vai iesaistījies vairākos zinātniskos projektos Kaigu purva rekultivācijai. «Mums ir projekts kopā ar Latvijas Universitātes Ezeru un purvu izpētes centru sfagnu (kūdras purvu un mitrāju sūna) audzēšanai, ko varētu saukt par sfagnu fabriku. Domājam audzēt sfagnus izstrādātajās platībās, lai to izmantotu substrātos. Domājam arī par vēja enerģijas izmantošanu un rododendru stādīšanu,» stāsta Ameriks. Tā nav, ka Laflora kūdras ieguves vietas aiz sevis atstāj tukšas un kailas. 120 hektārus purva platības uzņēmums ir nodevis krūmmelleņu audzēšanai.

Savu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā par purvu kā fantastisku un apbrīnojamu dabas resursu un biotopu vietu uzņēmums devis, iesaistoties Cenu tīreļa takas veidošanā. Pa tīreli, kas ir dabas lieguma zona un otrs lielākais Latvijas purvs pēc Teiču purva, ved piecus kilometrus gara koka laipu taka. Iemīļota pastaigu vieta, kur brīvdienās ļaužu ir vairāk nekā Rīgā uz Brīvības ielas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man nav vienalga, ko, kā un kurā valstī es strādāju,» saka uzņēmuma vadītājs Uldis Ameriks.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Klusēšana. Lai neveidotos aplams priekšstats par uzņēmumiem, kas strādā ar dabas resursiem, pašiem ir jāskaidro, ko tie dara sava novada, sabiedrības un valsts labā.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Drosmi!

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi


11. 
maijs. KONCERTS. KORIS LATVIJA. IVETA APKALNA RĪGAS DOMĀ. Programmā Gabriēla Forē, Luija Vjerna un Bendžamina Britena mūzika. Ivetas Apkalnas soloizpildījumā Šarla Marijas Vidora Tokāta no piektās ērģeļsimfonijas un Sezāna Franka Heroiskais skaņdarbs. Diriģents Māris Sirmais. Koncerts notiek kora 75. jubilejas gada ietvaros. Biļetes cena 7-30. Bilesuparadize.lv

11. maijs. IZRĀDE. TRĪNE NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Rūdolfa Blaumaņa joku lugu iestudējis režisors Elmārs Seņkovs. Izrādē aktieri no sirds izspēlēs mūžīgo tēmu – ak, kā gribas mīlēt! Trīnes lomā Marija Bērziņa vai Dita Lūriņa. Biļetes cena 3-20 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 28. maijam. IZSTĀDE. DIVDABIS NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sāk trīs izstāžu ciklu, aicinot uz dialogu divas atšķirīgas mākslas personības – vecākās un jaunākās paaudzes pārstāvjus. Pirmajā izstādē darbus prezentēs Jānis Borgs un Kaspars Groševs. Lcca.lv

12. maijs. IZRĀDE. KARALIS LĪRS RĪGAS KRIEVU TEĀTRĪ. Karalis mūža norietā sadala karaļvalsti meitām, liekot viņām sacensties, lai izrādītu mīlestību pret tēvu. Ar slavenās Šekspīra lugas iestudējumu Krievu teātrī debitē Viesturs Kairišs. Titullomā Jakovs Rafalsons, izrādē piedalās arī Gundars Āboliņš. Biļetes cena 7-15 €. Bilesuserviss.lv

Jaunākās grāmatas

NULL


DABA.
JUVALS ZOMMERS. LIELĀ SĪKBŪTŅU GRĀMATA. IZDEVNIECĪBA MANSARDS. Grāmata iepazīstina ar sīkbūtnēm, kuras lido, rāpo, kož un dzīvo uz Zemes. Izklaidējošs un krāšņi ilustrēts darbs bērniem no četru gadu vecuma un viņu vecākiem. Apgāda cena 10,90 €.

DZEJA. ANDRIS OGRIŅŠ. DEBESU PUNKTI. IZDEVNIECĪBA PĒTERGAILIS. Dzejnieka rokraksts sasniedzis poētisko briedumu – teksta balss draud uzplēst lasītāja jutīgumu līdz tai konfrontācijai, kur jautājums par dzejas jēgu kļūst lieks. Apgāda cena 5,90 €.

STĀSTI. JĀNIS EINFELDS. DUNDURI UN DĒMONI. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. 90. gadu absurdā kapitālisma realitāte, kur kā sniega bumba veļas jautājumi: vai mēs šodien daudz atšķiramies no rakstnieka izdomātajiem varoņiem, un kas mūs sagaida? Apgāda cena 7 €.