Latvijas kontūra būtu citāda, ja trīs gadsimtus nošķirtie Latgales latvieši 1917. gadā pavasarī nebūtu sanākuši uz kongresu un nolēmuši apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem
Mēs domājam, ka tikai mēs esam skaidri latvieši un visi citi ir tikai šādi tādi. Viena tautas daļa skatījās uz otru kā uz svešiniekiem: latgalietim kurzemnieks un vidzemnieks nebija nekas cits kā tikai «čiuls», un vidzemniekam latgalietis bija tikai tāds «tumšs polis».
Tā 1907. gadā rakstīja Francis Trasuns, Vitebskas guberņas latvietis, viens no nedaudzajiem, kuram «tur ir laimējies izkulties cauri pie gaismas», skoloties un iepazīt latviešus otrpus Aiviekstes – Baltijas guberņās Vidzemē un Kurzemē. Tur izglītotu latviešu ir krietni vairāk, tomēr viņu redzējumā par tautas nākotni Vitebskas latvieši līdz šim nav ietilpuši. Kopš Latgali jeb tolaik Inflantiju pēc Poļu-zviedru kara 1629. gadā atdalīja no zviedru iekarotās Vidzemes un iekļāva Polijas-Lietuvas valsts sistēmā (un vēlāk pievienoja Krievijai), latvieši Aiviekstes labajā un kreisajā krastā dzīvojuši nošķirtu dzīvi.
Tikai 20. gs. sākumā, kad pēc dažādu aizliegumu krišanas Latgalē sākas nacionālā atmoda, katoļu garīdznieks Francis Trasuns kopā ar domubiedriem sēj ideju par Vitebskas un Baltijas latviešiem kā vienu tautu. 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā, kas paver ceļu brīvai politiskai darbībai, Vitebskas latvieši Rēzeknē sanāk uz kongresu un izlemj: «Mes, Latgolas latvīši (t. i., latgali), apsavīnōdami ar Kūrzemes un Vydzemes latvīšim, paturēsim sovu pašvaldeibu, pylnu pošnūteikšonas tīseibu volūdas, ticeibas, bazneicas, školu un saimisteibas, kai arī zemes vaicōjumā, bazneicas dareišonōs pīvīnojūt pi Latgolas arī Kūrzemes un Vydzemes katōļus.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.