Viņi nav dzimuši Latvijā, taču atzinuši to par labāko vietu dzīvošanai un biznesam. Gan Fārenfīldu ģimene no Rīgas, gan Hāzu ģimene no Madonas novērtē šejienes dabu, drošību un mieru
Pūkaina kaķe saslej asti, kad Rīgas centra dzīvoklī parādās viesi. «Dzimusi Marokā,» saka Ermīnija Fārenfīlda. Dēls Alekss papildina: «Viņas vārds ir Leila.» Māsa Sofija paskaidro, ka tulkojumā kaķenes vārds nozīmē «nakts». Tieši kaķene ir tā, kura visilgāk ceļojusi līdzi ģimenei – 14 gadus. Tik ilgi Fārenfīldi dzīvo dažādās valstīs. Iemesls ir tēta Martina darbs: viņš strādājis Amerikas vēstniecībās daudzviet pasaulē. Doties uz Latviju viņam piedāvāja 2012. gadā. Divus gadus vēlāk beidzās termiņš, un bija jāizlemj – pieņemt darba piedāvājumu kādā no Eiropas valstīm, vai arī palikt Latvijā un atrast te nodarbošanos. Jaunākajam dēlam Aleksam bija jāsāk skolas gaitas. Meita Sofija jau bija ieguvusi tuvus draugus un mācījās Žila Verna Rīgas Franču skolā, kur mācības notiek franču valodā.
Ar velosipēdu uz skolu
Kam pieder ideja palikt uz dzīvi Latvijā? Sofija pielec dīvānā pusstāvus un saka: «Man! Es mīlu šo vietu! Nekad negribētu pamest draugus, ko esmu te atradusi, un kādā svešā vietā atkal sākt meklēt no jauna.» Sofija ir dzīvīga meitene un aktīvi piedalās sarunā, nemitīgi argumentējot par labu Latvijai. Brālis Alekss viņai piekrīt: «Šī ir ļoti jauka vieta. Man te ir ļoti labi draugi. Es arī nekur citur negribu dzīvot.» Sofijas labākās draudzenes dzimtā valoda ir krievu, un abas sarunājas angliski, savukārt Alekss draudzējas ar latviešiem. Un tieši brālis vislabāk runā latviski. Pārējie, kā saka Ermīnija: «Mazlietiņ runā un mazlietiņ saprot.»
Sofija atceras, ka ar bažām gaidījusi vecāku atbildi uz viņas ierosinājumu palikt Latvijā. Noteicošais bijis tas, vai mamma un tētis varēs atrast darbu. «Es ļoti negribēju atkal kaut kur pārcelties. Sākums jaunā skolā vienmēr ir grūts, jo jāiegūst draugi. Divu gadu laikā biju labi te iejutusies. Man patīk tas miers, kas te ir. Visur citur, kur dzīvojām, tādu nebiju izjutusi. Jā, tā ir,» pārliecinoši saka Sofija, skatīdamās te uz tēti, te uz mammu. Arī viņi bija piekusuši no dzīves uz koferiem. Līdz šim pārcelšanās kastes ir staipītas pa sešām valstīm: Ameriku, Vāciju, Itāliju, Maroku, Portugāli, un vairākas vēl neizpakotas stāv dzīvoklī uz grīdas. Tikai nesen ievākušies jaunajā ģimenes īpašumā, taču, kā pasmejas Martins, patiesībā tas pieder bankai, kurā paņemts kredīts. Alekss piebilst: «Bet man gribētos dzīvot mājā. Vienmēr esam dzīvojuši mājā.» Tētis norāda, ka ir labi dzīvot arī centrā, kad līdz skolai var aizbraukt ar velosipēdu. Alekss rāda visai neapmierinātu sejas izteiksmi un dodas izlaist Leilu uz balkona paelpot svaigu gaisu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.