Rakstnieces Janas Egles pirmo stāstu krājumu Gaismā Literatūras gada balvas žūrija nosaukusi kā vienu no pagājušā gada labākajiem prozas darbiem. Daudziem tas ir pārsteigums
Pasē Janas uzvārds ir Rūce, pseidonīmu «Egle» pieņēmusi, kad iesniegusi publicēšanai pirmo dzejoļu krājumu. Šajā intervijā viņa pastāstīs par tā saknēm, par pseidonīma pēctecību. Taču, kad pirmo reizi viņai zvanu, telefonā negaidīti atskan: «Margrietiņa!» Pirmajā brīdī nodomāju – varbūt tas ir vēl kāds pseidonīms. Izrādās – Janas vadītā bērnudārza nosaukums. Bet pirms ikdienas būšanas kopā ar bērniem viņas dzīvē bijis kāds cits spilgts posms – būšana kopā ar grāmatām. Embūtes bibliotēkā blakus bibliotekāres galdam stāvējis plaukts ar dzeju, grūtā dzīves posmā viņa ņēmusi grāmatas un citu pēc citas lasījusi. Reizēm vēl tagad Janai šķiet, ka varētu iztēlē pieiet pie tā plaukta un nekļūdīgi paņemt kādu sējumu. No šīs uzburtās ainas arī iedvesmojos pajautāt piecus dzejas fragmentus, kas varētu būt viņas «ikdienas mantras».
Intervijas rindiņās nevar ietvert to, kā Jana Egle dzied. Ar kora balss skaņo rūdījumu, vienlaikus tas ir solo – neatdarināms, nenovēršami pārņemošs, ja vēlaties – dziedinošs. Janas pirmās publiskās uzstāšanās kā dzejniecei arī cieši saistītas ar dziesminieku kustību, Austras bērniem. Pie Austras Pumpures ģitāru mācījies viņas dēls, dziesminieks Jānis Rūcis, arī šobrīd Janas dziesmām pavadījumu aranžē un spēlē viņš. Savukārt ar meitu Liepu viņa runā par literatūru, Liepa raksta arī pati un ir Janas Egles stāstu nesaudzīgākā kritiķe. Kad tika publicēts stāstu krājums Gaismā, Liepa sociālajos tīklos ierakstīja apmēram šādu vēsti: esmu laimīga, ka krājuma recenzenti tik uzmanīgi lasa, cenšas iedziļināties pasaulē, ar kuru mamma vienmēr jutusies mazliet vientuļa, nesaprasta.
Jūtīgums, nosliece uz bēdāšanos, kurai Jana Egle šajā intervijā dos medicīnisku apzīmējumu, savulaik viņas dzīvē un arī tuviniekiem bijis kā smagums. Liepa ir klātesoša mūsu intervijā, viņa izstāsta, ka šīs dienas, kad stāstu krājums ir lasītāju pieņemts un profesionāļu novērtēts, ir pilnas kopējas svinēšanas un pateicības par to, kā viss tagad mainījies. Smagums ir novelts, pārmīcīts literatūras matērijā, par kuru reizēm dod pat balvas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.