Par rupjību sabiedriskajā sarunā 33

Foto: livehack.org
Print Friendly, PDF & Email

Agresija liecina par vārda brīvības ierobežošanu

Laiku pa laikam Latvijas sabiedriskajā sarunā sastopoties ar agresīvu un rupju runas veidu, neatkarīgi no tā, pret ko tas vērsts, es nevilšus nonācu pie secinājuma, ka patiesībā rupjš un agresīvs izteiksmes veids mazina vārda un izteikšanās brīvību, pat ja sākotnēji mums liekas, ka tas tieši liecina par īpaši plašām vārda brīvības robežām, brīžiem līdz pat visatļautībai.

Ir dažādi iemesli, kādēļ rupjībām un agresijai, manuprāt, nav vietas demokrātiskas un brīvas sabiedrības plašsaziņā, pat tad, ja mums ir iespēja atbildēt uz rupjībām un agresiju, kā arī savu godu un cieņu aizstāvēt tiesā.

Viens no iemesliem ir tas, ka demokrātiska sabiedrība, kuras pamatā ir cilvēku savstarpēja cieņa, apzināta un ar prātu apjēgta līdzdalība un līdzās pastāvēšana, ir no kailos instinktos balstītās dzīvnieku pasaules vistālāk esošā kādas dzīvu būtņu kopienas pastāvēšanas forma. Tieši tādēļ, ka šādā sabiedriskā iekārtā bioloģisko instinktu vara ir samazināta līdz iespējami mazākajam līmenim, dzīvot šādā iekārtā cilvēkam nemaz nav viegli, un cilvēces ceļš līdz tādai iekārtai ir bijis ļoti garš un grūts. Jo nereti ir vieglāk un vienkāršāk ļauties instinktiem un ķermeniskām iegribām, nevis censties ar prātu apjēgt un iedziļināties cita cilvēka domāšanā un rīcībā, cēloņu un seku saistībā.

Darbība izraisa pretdarbību
Tomēr diezin vai tai cilvēces daļai, kura ir nonākusi līdz šādai iekārtai un ikdienā bauda brīvas un demokrātiskas sabiedrības labumus, ir ceļš atpakaļ vai atkāpšanās uz kādu iekārtu, kas prasa mazāk domāšanas un prāta pielietošanas. Tas būtu, kaut pakāpenisks, bet tomēr ceļš atpakaļ uz skarbo dzīvnieku pasauli. Un vai tiešām kādam ir ilūzijas, ka tādā vidē un iekārtā dzīve tiešām būtu labāka nekā mūsdienu brīvā un demokrātiskā sabiedrībā?

Lai cik slikti un neapmierināti ar kaut ko mēs nejustos kādā dzīves brīdī, īsteni demokrātiskā sabiedrībā nevar būt tādas pilnīgas “pasaules gala” sajūtas, ka tālāk vairs nav kur un nekāds risinājums nav iespējams. Te es nerunāju par kara gadījumiem vai tamlīdzīgiem ārkārtas stāvokļiem.

Demokrātiskā un brīvā sabiedrībā vienmēr pastāv iespēja meklēt palīdzību pie līdzcilvēkiem un apelēt pie veselā saprāta.

Demokrātijā vienmēr ir iespējami risinājumi problēmām, pat ja tie sasniedz tikai pusceļu līdz mērķim un nedod mums tūlītēju gandarījumu. Tikai ar prātu un patiesu iekšējas brīvības sajūtu ir apjēdzamas arī situācijas, ka kādā brīdī no vairākuma vari nonākt mazākumā un ka ar to ir jāsamierinās.

Līdz ar to, manuprāt, brīvā un demokrātiskā sabiedrībā patiesībā nav situāciju, kad saziņā ar saviem līdzcilvēkiem būtu vajadzība izmantot rupjības un agresiju kā galējus saziņas līdzekļus. Domāju, ka tas nav attaisnojams nedz tad, ja žurnālists rupji un agresīvi vēršas pret politiķiem un amatpersonām, nedz tad, ja sabiedrības pārstāvji sabiedriskā sarunā tāpat vēršas pret citiem sabiedrības locekļiem, politiķus ieskaitot, nedz arī tad, ja politiķi, izmantojot neapmierinātu cilvēku noskaņojumu, rupjā un agresīvā veidā sola “beidzot sakārtot lietas valstī”.

Vienkāršā dzīves patiesība ir tāda, ka darbība izraisa pretdarbību.

Proti, vēršoties pie kāda ar savu viedokli, mēs taču sagaidām kaut kādu atbildi. Ja mēs vēršamies ar rupjībām un agresiju, tad vai tiešām mēs sagaidām pretī laipnību un mīlestību? Tas, ko mēs varam saņemt pretī, labākajā gadījumā ir neatbildēšana vispār, jo cilvēks nevēlas iesaistīties rupjā un agresīvā saziņā, sliktākajā gadījumā – tikpat rupju un agresīvu lamāšanos vai sitienu pa seju. Un kāds rezultāts būs panākts? Vai būs rasts risinājums kādai problēmai, vai lietas būs izrunātas savā būtībā? Domāju, ka nē.

Kur beidzas brīvība
Te arī slēpjas tā brīvai un demokrātiskai sabiedrībai bīstamā pretruna, proti – it kā arvien paplašinot vārda brīvības robežas un tajās iekļaujot arī agresīvu un rupju izteiksmes veidu, mēs patiesībā samazinām vārda brīvību sabiedrībā. Tādēļ, ka būs cilvēki, kuru viedokli mēs nesadzirdēsim vispār, jo viņi nevēlēsies iesaistīties sarunā, kas ir rupja un agresīva, vai arī nespēs sakarīgi atbildēt, jo jutīsies patiesi aizskarti un aizvainoti. Turklāt viedokļa satura vērtīgums jau nav tieši atkarīgs no tā, cik skaļi tas tiek izkliegts vai cik krāšņos epitetos iepakots. Tam nebūtu jābūt arī atkarīgam no tā, cik izturīgs pret agresīvu uzbrukumu ir viedokļa paudējs.

Ne vienmēr biezādainība nozīmē to interesantāko un vērtīgāko pienesumu sabiedriskajā sarunā.

Kāds gan labums sabiedrībai būs no tā, ka politikā un sabiedrības pārvaldē galu galā paliks tikai tie, kuri var rupji un agresīvi atbildēt uz rupju un agresīvu uzbrukumu? Vai tiešām savas sabiedrības pārvaldīšanu gribam uzticēt tikai biezādainajiem, kuriem vispār viss ir vienalga un jebkura kritika ir kā pīlei ūdens?

Tātad, kopumā sabiedriskajā sarunā paplašinot vārda brīvības robežas rupjību un agresijas virzienā, mēs kā sabiedrība apzināti samazinām jēgpilnu sarunu un risinājumu meklēšanas klātbūtni sabiedriskajā sarunā. Tā mēs paši sevi ieslēdzam drūmā nolemtības aplī – jo skaļāk un rupjāk par kaut ko lamājamies, jo mazāk, kas tiek sadzirdēts un sasniegts, un tas savukārt atkal noved pie vajadzības lamāties vēl skaļāk un rupjāk. Pēc tam jau pāri paliek tikai viena pēdējā iespēja – vardarbība jeb noārdīt esošo.

Vārda brīvībai ir nozīme tikai tad, ja tai ir jēgpilns saturs, kas ietekmē sabiedrības attīstību.

Jebkura artikulēta vai neartikulēta skaņa nav vārda brīvība savā būtībā. Troksnis vien, lai cik skaļš un apdullinošs tas arī nebūtu, nav vārda brīvība. Dzīvnieku pasaule jau arī ir pilna dažādām skaņām.

Žurnālistiem un citiem vārda meistariem ir vislabāk zināms, cik stipri var ievainot un asi kritizēt ar vienkāršiem vārdiem, taču ar tiem pašiem vārdiem var arī mierināt, glābt un mainīt uz labu. Vārdam ir liels spēks pašam par sevi, un tas var būt vērsts abos virzienos, bet ar rupjībām un agresiju var tikai iznīcināt, neko jaunu un skaistu no tām neuzcelsi. Tas, protams, attiecas arī uz politiķiem un pārējiem sabiedrības locekļiem, jo savu dzīves telpu un vidi mēs veidojam visi kopā.

Arī tiem, kas no malas anonīmi vai atklāti tīksminās par rupjībām un agresiju, kas lasāma interneta portālos vai redzama televīzijas ekrānos pret citiem cilvēkiem, vienmēr der atcerēties, ka reiz tas var pavērsties pret viņiem, un ko tad? Kopējā sabiedrības darbā nav nevainīgu malā stāvētāju vai neitrālu skatītāju, mums visiem ir izvēle, vai nu atbalstīt rupjības un agresiju un doties iznīcības virzienā, vai arī aizstāvēt īstu vārda brīvību un augšupejošu attīstību.

Sanita Upleja ir brīvžurnāliste.

Komentāri (33)

KoKatrina 17.04.2017. 10.04

Es saprotu, ka ir Lieldienas un tā.

Bet prātā nāk tiesībsarga Jura Jansona teiktais (kā zināms, tiesībsargs KNAB nosauca par aizkautu hiēnsuni, kā arī bijuši citi skaļi izteikumi): “Ja indivīdam uz to ir tiesības, ja tas izriet no Satversmes vai starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, tad mūsu uzdevums ir par to informēt un iestāties par indivīdu, ja tam nodarīta pārestība, kaut ko neievērojot, un tolerantā veidā mēģināt pārliecināt lēmumu pieņēmējus, ja kaut kas ir jāmaina. Bieži vien gan sanāk to darīt diezgan asi, ar skaļiem epitetiem, pat izkāpjot ārā no tolerances rāmjiem.” Šis teikts pēc tam, kad KNAB izteica J.Jansonam aizrādījumu par tiesībsarga amata savienošanu ar dalību “Jurista Vārda” konsultatīvajā padomē. Ļoti apšaubāma rīcība no KNAB puses, kurai resursus tērēt būtu pieļaujams, ja Latvija būtu no korupcijas tīra valsts.

Līdz ar to aicinu piedomāt, vai skaļie izteikumi nav vērsti pret kādu daudz lielāku problēmu valstī/sabiedrībā, kas gadiem nav izkustināta.

+6
0
Atbildēt

0

Anonīms 17.04.2017. 07.23

Vēl kā es domāju. Es esmu ierindas cilvēks, maziņš nešpetns tantuks, daudziem IR naciķiem kremļa trollis. Vai es lamājos, vai kasu un spārdu zemes – tam nav nekāda rezonanse. Kā saka – ja nu ļoti man to vajag , lai būtu.

Pavisam cita lieta ir tas, ko nodemonstrēja saeimas deputāte Ilze Viņķele. Tas ir tas prātam neaptveramais, ka deputāte, cilvēks, kas saņem tik daudz privilēģiju un cilvēks, kuram ir tik milzīga vara lemt par mūsu visu un mūsu bērnu un mazbērnu likteņiem – izrādās ir prastāks par padlaiku taksistu.

Iesaku katram noskatīties šo TV24 raidījumu, kurš bija iecerēts kā diskusiju raidījums. Ievērojiet – raidījums vēl nav īsti sācies, kad Viņķele paziņo, ka te visi ir idioti un jokdari, tad piedraud – jo viņa taču ir visvarena – likuma vārdā miljonus nozags tautai, acis nepamirkšķinot, jā – piedraud, ka atņems valsts finansējumu – jo to saeima perfekti prot – atņemt, nospiest dubļos un bezcerībā … jā , es lūk skatījos šo raidījumu un spriedu – ir sliktāk kā es domāju.

Goda vārds, zvēru – nu biju tik naiva, ka domāju, ka Vienotība jau nu arī sazagusies pēc pilnas programmas, bet tik un tā ir gaišākie prāti saeimā, tagad zinu, ka arī šī mana cerība ir bijusi mana naivuma un pat es teiktu – stulbuma varā.

Viena lieta – svars vārdiem ir pavisam cits, ja tos komentāros ierakstu es, vai ja tos publiski pasaka saeimas deputāti.

Pat ja taisnība ir Viņķelei, ka mēs esam idioti un jokdari , ka ievelējām tādus asiņainus vilkus jēru ādās kā viņa …

Nu labi, saulains rīts – jācer uz to labāko, jo nupat jau cerība ir vienīgais, kas palicis.

+8
-2
Atbildēt

1

    Rasa > Anonīms 19.04.2017. 20.22

    Rupjība no varas puses, faktiski, ir līdzvērtīga verbālai vardarbībai, varas demonstrācijai. Mērķis ir pazemot oponentu. Rupjība stindzina, sasaldē attiecības, nogriež jebkādas dialoga, attīstības iespējas. Rupjība no varas pozīcijām, pilnīgi noteikti, liecina par inteliģences trūkumu un argumentācijas vakumu. Tā ir reizē nespēja un nevēlēsanās piedāvāt citu risinājumu.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

mūsu alus 17.04.2017. 18.19

Vienkāršota pozīcija, mēģinot uz mūžīgiem laikiem salaulāt divus jēdzienus (rupjība un agresija) vienā un pēc tam ar pašradīto monstru neatlaidīgi cīnīties. Vienvārdsakot – diršana 🙂

http://www.dainuskapis.lv/katalogs/10.-Neratnas-dziesmas

http://www.satori.lv/raksts/izdruka/2003

+5
-1
Atbildēt

7

    Anonīms > mūsu alus 17.04.2017. 21.01

    nu kādu lielu rūpību, nu ko tu tur atkal fantazē. Visās valstīs visām varām – vai ASV, vai Krievija, vai Serbija vai Nigērija ir visādas bruņotas vienības, sākot ar stekiem , ar ko uzsist un beidzot ar bruņutransportieriem, ar ko braukt virsū un šaut.

    Pret to visu kaut kāda rupjvārdi ir vienkārši smieklīgi …

    Par to, ka neprotam diskutēt, ka trūkst savstarpējās cieņas, iecietības, vēlēšanās dalīties ar visu sabiedrību – jā tam es piekrītu – tā tas ar mums ir un būs, kamēr būsim tik netaisnīgi

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    Anonīms > mūsu alus 17.04.2017. 20.43

    pats muldi, mani ne ar vienu bļedj nenobaidīsi – kaut visa saeima korī kliegtu , nu ja kulaku parādīs, tad gan – tad man viss skaidrs, jautājumu nav – viss skaidrs, jožu ,cik ātri varu

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Anonīms > mūsu alus 17.04.2017. 20.12

    agresiju izsauc , izraisa bailes , rupjība jau ir tikai tad, kad nav ar ko šaut vai kaut

    starp citu, kādā žurnālā lasīju, ka tas pats bļedj bijis svēts vārds, bet laika gaitā ieguvis pretēju nozīmi

    Tāpat esmu lasījusi , ka pagājušā gadsimta mijā par tautu meitām sauktas prieka meitas. Nē nu turpat vien viss jau grozās un putrojas un sajaucas.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Ēriks > mūsu alus 17.04.2017. 20.52

    Skaidrs,ka uz visiem šāda rupja ,agresīva rīcība neiedarbosies un uzbrucējs var dabūt pretī,tāpēc upuris un pielietojamās metodes ir jāizvēlas ar lielu rūpību.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Anonīms > mūsu alus 17.04.2017. 21.20

    jā un ļauj tautai tvaiku nolaist lamājoties

    Atceries to slaveno Ušakova un Šlesera sarunu RD sēdē?

    Domā, kā tā tikai šie divi ?

    Ne par kādu naudu nerakstīšu konkrētus vārdus, bet man reiz saeimas deputāts tik rupji pateica, ka man kājas un mute uz mirkli kā tautā saka – atņēmās …

    Čigāne paziņoja, ka deputāti līdz rupjībām nenolaidīšoties …. ja nu ar to būtu kaut kas līdzēts …

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Ēriks > mūsu alus 17.04.2017. 21.09

    Visas nopietnas,ilglaicīgas varas grib valdīt ar mierīgām metodēm un priecājas,ka pavalstnieki ir paklausīgi un tur muti,tāpēc vispirms izmēģina visas mierīgās ideoloģiskās apstrādes metodes,pirms izmantot stekus un bruņumašīnas.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Ēriks > mūsu alus 17.04.2017. 20.37

    Skaisle muld kā pa ķešu,agresīvu uzvedību kopā ar rupjību var arī izmantot kā uzbrukuma ieroci,lai pārsteigtu,nobaidītu, apstulbinātu,paralizētu nolūkoto upuri,padarītu to nespējīgu aizsargāties.

    +4
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu