Tavu pieteikumu rektora vēlēšanām nepieņems! 52

Rīgas Stradiņa universitāte. Foto: Toms Zariņš
Uģis Gruntmanis
Print Friendly, PDF & Email

Kāpēc latviešu medicīnas profesori no ASV, Austrālijas un Kanādas nevar būt profesori un rektori Latvijā?

Jums nav medicīnas doktora grāda — tādu atbildi saņēmu no Rīgas Stradiņa universitātes vadības, kad jautāju, vai es kā ASV medicīnas profesors varu pieteikties rudenī gaidāmajās RSU rektora vēlēšanās. Šāda atbilde ir izraisījusi apmulsumu un neizpratni Latvijas izcelsmes ārzemju kolēģos. Latvijas valdībai ir jāapdomā, vai šāda Augstskolu likuma interpretācija dod kādu labumu Latvija, vai gluži pretēji — kaitē.

Šajā rakstā skaidrošu, kā un kāpēc atšķiras iemesli zinātņu doktora grāda iegūšanai medicīnā Latvijā un citās valstīs. Vēlos uzsvērt — lai gan izmantošu savu piemēru, raksts nav par mani, bet gan par sistēmu un iespējām to uzlabot tā, lai kalpotu valstij un tās pilsoņiem, nevis šaurai Latvijas akadēmisko elišu grupai.

Kāpēc ārsti Rietumvalstīs aiztāv doktora disertāciju?

Ārsta specialitātes iegūšana jebkurā valstī prasa ilgu laiku. ASV, Kanādā un Austrālijā tie ir 11—16 gadi, Eiropā vidēji par diviem gadiem mazāk.

Lai augšminētajās valstīs izstrādātu doktora disertāciju, tas ir vēl vismaz 3—4 gadu smags ikdienas darbs labratorijā, kam obligāti seko pēcdoktorantūras fāze 3—4 gadu garumā, kuras Latvijas medicīnā praktiski nav, un bez kuras kvalitatīva zinatniskā pētniecība nav iespējama.

Tātad papildus 11—16 gadiem, lai iegūtu ārsta speciālista diplomu, vēl nepieciešami 6 – 8 gadi doktora grādam. Labākajā gadījumā, ārsts to paveicot būs 35 gadu vecs. Tāpēc šo ceļu izvēlas tikai tie ārsti, kuri tiešām grib strādāt zinātniskā labratorijā, jo ASV, Kanādā un Austrālijā pats par sevi doktora grāds nekādas privilēģijas virzībā par akadēmiskām kāpnēm medicīnā nesniedz. Ārstu ar vai bez doktora grāda laboratorijas darbā vērtē vienādi — svarīgi ir, kādi ir konkrētie pētnieciskie rezultāti un cik augstas raudzes zinātniskos žurnālos darbi tiek publicēti.

Liela daļa ārstu vispār neiegūst doktora grādu, bet izvēlas uzreiz uzsākt pēcdoktorantūras fāzi, jo bieži studija laika vasaras brīvdienas ir pavadījuši, strādājot kādā konkrētā labratorija. Trīs no mūsu Nobela prēmijas laureātiem ir «tikai» ārsta grāds. Līdz ar to ir skaidrs — pēc doktora grāda tiecas tie ārsti, kas reāli savu dzīvi grib saistīt ar fundamentāliem zinātnes pētījumiem.

Rietumvalstīs doktora grādu nevar iegūt, paralēli stadājot vēl kādu citu darbu, to nav iespējams iegūt rezidentūras laikā, vai stādājot paralēli ārsta darbu. Tas augšminētajās valstīs nav iespējams lielās rezidentūras slodzes dēl. Rezidenti ASV un Kanādā strādā vidēji 60—80 stundas nedēļā.

Ārsti profesori, kuri nepavada lielāko laiku pētniecībā (tas atbilstu lielākajai daļai Latvijas medicīnas profesoru un arī man), ar vai bez doktora grāda, Rietumos galvenokārt tiek vērtēti pēc studentu un rezidentu atsauksmēm, pacientu atsauksmēm, referātiem nacionālās vai starptautiskās konferencēs, publikācijām žurnālos ar pēc iespējas lielāku zinātnisko «svaru» un citējamību, kā arī faktu, vai viņi ir attiecīgās jomas klīniskās autoritātes, kam kolēģi vaicā padomu sarežgītos gadījumos.

Latvijā — doktori bez publikācijām

Latvijā ārsti izvēlas iegūt doktora grādu galvenokārt viena iemesla dēļ — lai varētu tikt ievēlēti par asociēto profesoru vai profesoru vienā no divām medicīnas fakultātēm.

Sagatavojot ārstus ar doktora grādu, viņu produktivitātes mērauklai būtu jābūt publikācijām pasaules nozares vadošajos žurnālos, piesaistītajam starptautiskajam finansējumam, un iespējami augstākai rakstu citējamībai.

Starptautisko ekspertu pētījumā par Latvijas ārstu/pētnieku veikumu konstatēts, ka vienā no mūsu lielākajām slimnīcām 70% ārstu ar doktora grādu 5 gadu laikā pēc tā iegūšanas nav nevienas publikācijas.

Tātad ārstiem, kas šo doktora grādu ieguvuši, vai nu neinteresē zinātne, vai nav bijusi iespēja turpināt zinātnisko darbu, vai arī viņi pēc doktora grāda tiekušies tikai tāpēc, lai iegūtu akadēmiskos amatus.

Nedomāju, ka tāds ir bijis valsts nodoms — sagatavot doktorus, kas neko nepublicē. RSU mājas lapā norādīts, ka 2015. gadā paniedzēji publicējuši 1600 rakstus un «apmēram 20% iekļauti tādās datubāzēs kā SCOPUS, PUBMED, ISI WEB OF KNOWLEDGE, VERSITA», tātad ir starptautiski izvērtēti. Pārējās publikācijas bijušas necitētos žurnālos. RSU ir ap 1500 dažāda kalibra pasniedzēju, bet tikai 320 starptautiski citējami raksti gadā.

Taču tā nav tikai RSU problēma vai medicīnas nozares problēma. Dažubrīd pārņem neizpratne, kāpēc Latvijā prasības pēc augstas raudzes publikācijām citējamos žurnālos medicīnā ir tik minimālas. Latvijā vairākiem doktora grādu ieguvušiem profesoriem, kas ieņem vadošus amatus universitātēs, Hirša indekss (tas norāda publikāciju daudzumu un «svaru») var būt pat 1—3 līmenī, tātad katastrofāli zems. Hirša indeksu pētniekiem, kas sevi reģistrējuši Google Scholar, var viegli apskatīt, ierakstot pētnieka vārdu. Mans h-indeks ir 11.

Ir labi zināms fakts, ka Latvijas medicīnā vairāku klīniku un centru vadītāji liek jaunajiem pētniekiem pierakstīti sevi kā publikāciju līdzautorus — tas ir veids, kā negodīgi celt savu h-indeksu, lai gan šie cilvēki pētījuma veikšanā nav devuši nekādu pienesumu.

Tas ir klaji neētiski un nedrīkst turpināties. Un galvenais — notiekošais ir skaidrs jebkuram, kurš redz, kā šo «pētnieku» tēmas svaidās no pētījuma uz pētījumu. Arī Ķīnā ar šo problēmu pašreiz aktīvi cīnās. Krievijā ar to necīnās, tur ar h-indeksu 1 var klūt arī par akadēmiķi, ja ir pareizie sakari. Cerams, mēs šādā situācijā nekad nenonāksim. Latvijas šaurā medicīnas elite, kas piekopj šādu rīcību, labi zina — ja mani ievēlētu par RSU rektoru, šī nekrietnā sistēma tiktu ātri izskausta.

Man ar savu publikāciju skaitu būtu viegli Latvijā «aizstāvēt» doktora grādu ar «rakstu kopu» jeb aprakstot savas 22 publikācijas, jo likums doktora grāda aizstāvēšanai medicīnā prasa 3 publikācijas.

Kādu brīdi to arī apsvēru, taču sapratu — tas būtu morāli nepareizi, sniegtu sliktu piemēru latviešu ārstiem/pētniekiem ārzemēs un ļautu turpināt pastāvēt Augstskolu likumam, kas ir iesūnojis. Ārstu gadījumā pasniedzēja un zinātnieka darbs ārzemēs būtu jāvērtē nevis pēc grāda, bet gan pēc paveiktā darba — publikāciju skaita, svara, lekcijām Eiropas un citās pasaules universitātēs un kongresos.

Vai valsts gaida atpakaļ vērtīgus speciālistus?

Daudzas valstis ir izstrādājušas programmas, lai no ārzemēm atsauktu atpakaļ zinātniekus un diasporas akadēmiskos spēkus. Papildus valsts iniciatīvām, Vācijā pat privātās kompānijas dod tam līdzekļus. No 2006. līdz 2012. gadam Vācija «atvilināja» 52 vācu izcelsmes profesorus (galvenokārt no ASV, kur atrodas aptuveni 1300 vācu zinatnieku un profesoru) ar līdzekļiem, kurus saziedoja Alfred Krupp von Bohlen und Halbach kompāniju fondi. Tiem palīdzēja Scholars Organisation, kas nodrošināja universitatēm 100 000 eiro «atgriešanās stipendiju» par katru atgūto mācībspēku. Akadēmiski konservatīvā Vācija 2010. gadā arī atcēla veco sistēmu, kad akadēmiskos grādus var iegūt tikai habilitējoties. Līdzīgi piemēri ir arī citās valstīs — Dānijā, Ungārijā, Čehijā.

Cik man zināms, esmu vienīgais 90-tajos gados no Latvijas izbraukušais ārsts/profesors, kurš ir izteicis vēlēšanos atgriezties Latvijā, lai ar savu pieredzi dalītos RSU un Latvijas augstākas izglītības un zinātnes attīstībā. Esmu beidzis RSU, rezidentūru izgājis Jēlas, Ročesteras un Kalifornijas universitātēs — tās visas ir starp 50 labākajām medicīnas fakultātēm pasaulē. Tagad esmu profesors vienā no vadošām universitātēm University of Texas Southwestern Medical Center ar lielu pieredzi studentu, rezidentu apmācībā un klīniskā darba organizācijā.

Taču Latvijas Augstskolu likums, vai vismaz RSU sniegtā interpretācija šim likumam, man un citiem ārstiem/profesoriem bez doktora grāda nākotnē liegs iespēju atgriezties Latvijā. Latvijas valdībai jāņem vērā, ka no Latvijas pēdējo 10 gadu laikā ir izbraukuši vairāki simti ārstu. Pie šādas Augstskolu likuma interpretācijas, maz būs to, kuri gribēs atgriezties Latvijas universitātēs. 

Ja gribam Latvijā palikt esošajā līmenī un ļaut izvirzīt rektoru kandidātus augstskolām tikai no Latvijas kandiātu vidus, tad nekas nav jāmaina. Taču, ja gribam attīstīties, iekļaut Latvijas akadēmiskajā vidē cilvēkus, kas īsāku vai garāku laiku pavadījuši ārzemju augstskolās, tad tas ar steigu ir jāmaina.

RSU rektoram vaicāju — vai atteikums man nozīmē arī to, ka latviešu izcelsmes pasaules medicīnas dižgariem, piemēram, ASV ķirurģijas profesoriem Bertramam un Kristapam Zariņiem (Harvardas, Stenfordas universitātes) un Kristapam Keggi (Jēlas universitāte) šis likums vai tā interpretācija liegtu iespēju strādāt kā profesoriem vai rektoriem, ja viņi vēlētos atgriezties Latvijā? RSU administrāciju pārstāvošais jurists man atbildēja: «Likumā noteiktu prasību pildīšana nevar būt subjektīva un selektīva, pamatojot formālo prasību apiešanu ar personu nopelniem».

Ir skaidrs, ka ar šādu domāšanu Latvijas akadēmiskās medicīnas attīstība būs lēna. To jāspēj mainīt ar pārdomātām, pragmatiskām darbībām. No sirds ticu, ka tas ir iespējams. Kā to darīt, esmu plaši aprakstījis jau iepriekš:

https://www.irlv.lv/2012/10/2/kvalitativu-nevis-kvantitativu-izglitibu


https://www.irlv.lv/2011/4/5/augstakas-izglitibas-reformai-jabut-radikalai-bet-racionalai;


https://www.diena.lv/raksts/latvija/politika/ugis-gruntmanis-studenti-rektori-zinatnieki-un-politiki-ludzu-izlasiet-692803/comments

 

 

Uģis Gruntmanis ir ārsts, profesors, Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienības prezidents.


Komentāri (52)

eriks 30.03.2017. 19.18

Paldies par rakstu, Uģi. Man kā cilvēkam, kas pavadijis ASV postdoktorantūrā jau 7 gadus, stipri skumdina visa šī jezga LV ar medicīnu zinātnē. Diemzēl ārzemēs pastrādājušie latvieši ir kļuvuši par neērtām personām savā Dzimtenē. Paradoks.

+14
-2
Atbildēt

3

    valdemir > eriks 30.03.2017. 20.12

    Tā jau nu gan nebūs- tieši otrādi. Bet, dīvainā kārtā, līdz ar to viss te iet uz grunti. Jautri padzīvot var arī 17 gadus.

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    plocka > eriks 02.04.2017. 18.39

    Vai 7 gadi pēcdoktorantūrā jau nav hroniski?

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    eriks > eriks 03.04.2017. 21.32

    2 gadi postdoctoral research trainee (maksimāli 2 gadi)

    5 gadi postdoctoral research fellow (NIH noteicis maksimāli 6 gadus).

    Tālāk instructor/assistant professor vai retāk research scientist. Neviens PhD nevar kļūt par profesoru bez fellow, tā ir kā “rezidentūra” zinātnē. Uz mediķiem tas neattiecas jo viņu darbības lauciņš parasti nav basic sciences, bet translational and clinical sciences. Gribi strādā basic sciences ar MD grādu – ej cauri trainee, fellow pakāpēm. Tas ir tas ko LV profesantūra grib tagad no Gruntmaņa un citiem, kas pretendē uz rektora un citām vietām. Tai pašā laikā pašu doktorantūrantūras grāds vispār nepielīdzinās ASV PhD. Tās ir 2 dažādas lietas. Ja vienā cilvēks strādā 40+ (parasti 60+ jo darba likums to atļauj) stundas nedēļā 5-6 gadus, rotē starp dažādām zinātniskajām laboratorijām, un strādā pie noteikta projekta, gadiem rakstot disertāciju, tad otrā – to var savienot ar rezidentūru, otro darbu, un gala darbu sarkastīt pāris mēnešos (esmu redzējis kad to LV izdara 3-4 nedēļas).

    Trainee pozīcija ir tiem MD, kam nav PhD un kas grib strādāt fellow pozīcijā. Ar LV “doktoranta grāda” ko piešķir mediķiem būtu par īsu lai strādātu uzreiz fellow pozīcijā, jo rēāli nevienu laboratorijā esošu metodi medicīnas doktorantam LV tā arī neiemāca (bez atsevišķiem gadijumiem). Ja nu vienīgi mazliet statistikas un materiālu savākšanu un nogādāšanu laboratorijā.

    Lai nebūtu pārpratumi – es runāju tikai par medicīnas doktora grādu. Par nemediķu doktora grādiem LV man nav ne jausmas.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Anonīms 31.03.2017. 08.09

nesaprotu. Tikko bija skandāls ar ārzemju rektoriem , kuri nerunā latviski, negrib runāt bauru valodā , kaut te Latvijā nodzīvojuši jau cik tur tos gadus.

Savukārt, tagad iznāk, ka vari ne tikai runāt un dziedāt latviski, vari būt profesionālis ar pasaules pieredzi, bet – kā saka – vārti ciet pat uz iespēju.

Neizprotu.

Ko gan es saprotu – kas vispār ir šī numura pamattēma – tas, ka neesam atčekojušies kā sabiedrība, tas mūsu valstisko attīstību kavē kā sprungulsi ritenī.

+9
-1
Atbildēt

0

traductrice 31.03.2017. 12.08

padsavienībā bija tāds īpaši trāpīgs teiciens – “bez bumaški ti kakaška a s bumažkoj čelovek”. padsavienības vairs nav, bet tās “tikumi” turpina dzīvot. Diemžēl nekur tālu neesam tikuši.

+8
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu