Savādās attiecības

Jaunā latviešu spēlfilma Tas, ko viņi neredz – ambiciozs un nomaldījies kino

Apjukums – vēl pirms pāris nedēļām filmas veidotāji sociālajos tīklos aktīvi vāca līdzekļus kinodarba pēcapstrādes finišam, bet uz kinoteātra Kino Citadele ārsienas jau graciozi bija piestiprināts filmas lielizmēra plakāts. Lai kāds būtu šīs mulsinošās komunikācijas cēlonis, jaunā Latvijas režisora Staņislava Tokalova debijas darbs ir pabeigts un lepni nes celmlauža titulu – «Latvijā pirmā uzņemtā filma ar zinātniskās fantastikas elementiem». 30 gadus vecais režisors līdz šim uzņēmis īsfilmu Mazliet ilgāk, par kuru 2014. gadā saņēma Lielā Kristapa balvu, kā arī dokumentālo filmu Laiks, kura nav. Mihails Tāls par pazīstamo Rīgā dzimušo šahistu.

Protams, var diskutēt, vai tehnoloģiski progresējošajā pasaulē skatītājs mākslīgo intelektu maz uztver kā zinātnisko fantastiku. Filmas stāstā mākslīgais intelekts ir visu vērojošā Anna – viņa ir klātesoša kā metāliska balss, pulsējoši monitoru ekrāni un sarkana gaismiņa pie kameras acs. Prātā neviļus raisās draudīgas asociācijas ar Stenlija Kubrika 2001: Kosmosa odisejas aukstasinīgi slepkavojošo datoru HAL 9000. Anna ir komā gulošā jaunā zinātnieka Nikolā (krievu aktieris Jevgeņijs Tkačuks) izgudrojums, kas monitorē viņa atveseļošanos un uzrauga apkārtējos. Taču filmas centrālais personāžs ir medmāsa Elza (krievu aktrise Katerina Špica), kura – līdzīgi Nikolā – pagātnē ir pārdzīvojusi kādu smagu traumu un ir ieslēgta tās emocionālajā gūstā, gluži kā jaunais zinātnieks savā ķermenī. Viņa, līdzīgi kā Anna, vērīgi uzsūc informāciju par apkārtējiem un visu gari pieraksta dienasgrāmatās. 

Savukārt Andra Keiša «rīcībā» ir visneglaimojošākais personāžs doktors Kaufmans – cilvēkos maz ieinteresēts alfa tēviņš. Neatklājot intrigu – attiecības starp personāžiem risinās, it kā tā būtu spēle, kur galvenā balva ir uzticība.