Diena: 22. marts, 2017

Apšaudē pie parlamenta ēkas Londonā divi gājuši bojā, 10 cilvēki cietuši

Aculiecinieki uzbrucēju raksturo kā pusmūža aziātiska izskata vīrieti, kurš bija bruņojies ar lielu nazi.

Londonā pie parlamenta ēkas izcēlusies apšaude, kā rezultātā slēgta Vestminsteras pils, ziņo amatpersonas.

Īsi pirms tam uz līdzās esošā Vestminsteras tilta automašīna ietriekusies gājējos, nogalinot divus un ievainojot aptuveni desmit cilvēkus.

Kā deputātiem pavēstīja Pārstāvju palātas līderis Deivids Lidingtons, pie parlamenta ēkas sadurts policists, bet uzbrucēju sašāvuši bruņoti policisti.

Aculiecinieki uzbrucēju raksturo kā pusmūža aziātiska izskata vīrieti, kurš bija bruņojies ar lielu nazi.

Aculiecinieki arī ziņo par aptuveni desmit ievainotiem cilvēkiem, kuriem uz Vestminsteras tilta uzbraukusi automašīna, kas pēc tam ietriekusies žogā tilta galā blakus parlamenta ēkai. Svētā Tomasa slimnīcas ārsts paziņojis, ka viena sieviete no ievainojumiem mirusi, bet vēl dažu cietušo traumas ir “katastrofiskas”.

Kā raidorganizācijai BBC pastāstīja laikraksta “Daily Mail” žurnālists, no kura biroja pārredzama notikumu vieta, kāds vīrietis iesaistījies konfliktā ar diviem policistiem un bijis redzams, ka vīrietis dur vienam no policistiem, kurš nokritis.

Vīrietis pēc tam skriešus devies uz deputātu ieeju Pārstāvju palātas ēkā. Viņu brīdinājuši divi civilā ģērbušies vīrieši ar ieročiem, viņš to ignorējis un viņi divas vai trīs reizes izšāvuši un vīrietis nokritis.

Kā pavēstīja telekanāla “Sky News” reportieris, incidenti acīmredzot ir saistīti, viņš pēc automašīnas avarēšanas redzējis tā vadītāju aizbēgam, pēc kā drīz sekojusi šaušana.

Kā paziņoja Londonas policija, tā pret uzbrukumu pie parlamenta ēkas attiecas kā pret “teroristisku incidentu, līdz nebūs zināms kas cits”.

Londonas satiksmes dienests paziņoja, ka pēc policijas lūguma slēgta Vestminsteras metro stacija. Slēgti arī tilti Londonas centrālajā daļā, kā arī visā pilsētā tiek izvietoti policijas papildspēki.

Sākas eksperimentālā kino festivāls ”Process”

NULL

Starptautiskais festivāls veltīts analogajam kino

Trešdien, 22. martā  Rīgā sāksies starptautisks eksperimentālā kino festivāls “Process”, kas veltīts analogajam kino, raksta aģentūra LETA. 

Kā pirmo notikumu festivālā kinoteātrī “Kino Bize” būs iespēja apmeklēt festivāla direktores un analogo mediju mākslinieces Ievas Balodes lekciju “Eksperimentālais kino. No avangarda līdz mūsdienām”. Turpat notiks arī festivāla pirmā kino skate, kur filmu programmā “Atrasts attēls” varēs redzēt pasaules mūsdienu kino mākslinieku filmas, kas veidotas no jau eksistējoša materiāla. Programmu ar īsu ievadrunu pieteiks tās kuratore Ieva Balode. 

Festivāla tiks atklāts ar Evas Saukānes un Aleksandra Frolova analogās fotogrāfijas izstādi Kaņepes Kultūras centrā. Pēc tam ar audiovizuālu performanci uzstāsies “Waterflower”, kurā mūziku papildinās īpaši šim pasākumam aplikācijas tehnikā veidotas 35 mm slaidu projekcijas. 

Savukārt ceturtdiena, 23.marts, būs veltīta Baltijas eksperimentālajam kino. Baltijas dienas ietvaros “Kino Bize” būs iespēja noskatīties Jāņa Putniņa un Signes Birkovas filmu “To atceras tikai vilcieni” (2016), kas veidota no Rīgas Kinostudijas spēlfilmu fragmentiem, kuros redzams vilciens, un kas īpašā autoru salikumā veido stāstu par Latvijas kino vēsturi, neatgriezeniskām pārmaiņām un cilvēka identitāti. Turpat būs skatāma filmu programma “Baltijas eksperimentālais kino”, kurā pārstāvēti gan šobrīd aktīvi, analogajās tehnikās strādājoši Baltijas autori, gan būs skatāmi arī senāk veidoti, maz izrādīti Jura Poškus, Arņa Rītupa un Haralda Elcera, Andra Priedīša, Viestura Graždanoviča darbi. Programmā pirmizrādi piedzīvos Kates Krolles filma “Es gulēju tumsā”. 

Pirms filmu programmas notiks tematiska diskusija ar Latvijas un Lietuvas kino mākslinieku piedalīšanos, kuru vadīs programmas kuratori Jānis Putniņš un Ieva Balode. 

Baltijas dienu noslēgs pirmais festivāla programmas “Process Expanded” pasākums Kaņepes Kultūras centrā. Tajā gaidāmas trīs Baltijas mākslinieku veidotas paplašinātā kino performances, kurās kino filmu iespējams iepazīt kā dzīvu audiovizuālu priekšnesumu. Ar audiovizuālām performancēm uzstāsies lietuviešu analogo mediju mākslinieki Justs Žekonis un Vitauts Jozens, Ieva Balode kopā ar dzejnieci un mūziķi Jeļenu Glazovu un latviešu eksperimentālā kino māksliniece Signe Birkova kopā ar dzejnieku Tomu Treibergu un mūziķu apvienību “VSKB”. 

Vakara noslēgumā vinila ierakstus spēlēs dīdžejs Intervilnis.

Vairāk informācijas festivāla mājas lapā

Anekdotes

«Dēliņ, mēs ar tavu mammu kopā dzīvojam jau 20 gadu!»
«Mīlestība?»
«Nē, Stokholmas sindroms!»

Vērojot cilvēku moderno dzīvesveidu, es diezgan bieži pie sevis prātoju: vai mums visiem pietiks vietas ellē?

«Kāda pašsajūta pēc vakardienas ballītes?»
«Drausmīga! Es sevi ienīstu!»
«Nepārdzīvo! Tagad tevi ienīst ļoti daudz cilvēku!»

«Jūs esat atlaists! Par sistemātisku darba kavēšanu.»
«Varētu domāt, ka tad, ja es kavētu darbu haotiski, jūs mani paturētu…»

18 gadu – tas ir vecums, kad likums jau dod brīvību darīt daudzas lietas, bet mamma joprojām neļauj.

Ja vēlaties radīt satriecošu iespaidu par sevi jau pirmajā randiņā, vienkārši neierodieties uz to! Iespaids būs satriecošs!

«Tevi Edgars meklēja. Gribēja kopā ar tevi skaldīt malku.»
«Es viņam esmu parādā 100 tūkstošus. Kāpēc domā, ka viņš gribēja skaldīt malku?»
«Bija paņēmis līdzi cirvi.»

Trīs biznesmeņi dodas izklaidēties bārā. Kad laiks maksāt rēķinu, katrs piedāvā samaksāt par pārējiem.
«Noformēšu kā attaisnotos izdevumus,» saka pirmais.
«Nē, labāk maksāšu es. Man ir valsts iepirkums, atmaksās visus papildu tēriņus!» paskaidro otrais.
«Dodiet rēķinu man!» uzstāj trešais. «Plānoju nākamnedēļ pieteikt bankrotu.»

Zvans no bankas.
«Labdien! Jums zvana no klientu servisa. Mēs jums pagājušajā mēnesī nosūtījām jaunu kredītkarti. Vai plānojat to lietot?»
«Jā, tieši tagad to jau lietoju.»
«Kā tas iespējams?! Mēs to vēl neesam aktivizējuši!»
«Tīru savas mašīnas apledojušo vējstiklu.»

Ne jau katrs nevīžīgi ģērbies un izspūris vīrietis ir klaidonis vai bezpajumtnieks. Iespējams, viņš dzīvo kopā ar trim sievietēm, un dzīvoklī ir tikai viena tualete.

«Jūsu veikalā ir kaķis! Tas ir pārtikas veikala sanitāro normu pārkāpums!»
«Viņš ir darbinieks! Mūsu štatā kā murrčendaizers!»
«Lūk, otrā logā guļ vēl viens kaķis!»
«Pirmkārt, nebakstiet ar pirkstu! Otrkārt, šis ir mūsu murrketologs!»

Slavena pastnieka pēdējie vārdi: «Jums ir skaists suns!»

Žurnālists intervē kādu vīru, kurš 20 gadus dzīvo pie lielas šosejas: «Vai nemitīgais troksnis jūs ir ietekmējis?»
«Nēēēē… Nēēēē… Nēēēēēē.»

Man patīk gulēt kailam. Diemžēl stjuarte to nespēj saprast!

Ziņās lasīju, ka putnu fermās audzētās vistas ir pilnas ar antibiotikām. Tagad es saprotu, kāpēc vistas gaļas zupa palīdz saaukstēšanās gadījumā.

Kas ir agonija? Kad jūs esat zaudējis vienu roku, bet ar otru esat pieķēries pie klinšu kraujas malas. Un tad pēkšņi sāk niezēt pēcpuse.

Nozagtā stunda

Pārejot uz vasaras laiku un pagriežot pulksteņa rādītāju par vienu stundu uz priekšu, tieši tik daudz laika atņemam miegam. Kā atgūt zaudēto?  

Pirmdien, 27. martā, daudzi piedzīvos, iespējams, savu šāgada smagāko rītu. Plakstiņi ar plēšanu jāatplēš vaļā, jāaizrāpo līdz kafijas automātam vai tējas krūzei, un tikai ar pirmajiem smaržīgā dzēriena malkiem izdosies pavērt mazu spraudziņu uz jauno dienu. Pāreja uz vasaras laiku šogad notiek naktī no 25. uz 26. martu. 

Visi it kā saprot, ka tas vajadzīgs, lai mēs tiktu pie vairāk saules gaismas, D vitamīna, putnu treļļiem un dienas laikā pagūtu vairāk izdarīt sevis un tautsaimniecības labā. Bet tajā dienā, kad jāceļas stundu agrāk nekā ierasts, sapratni aizslauka īgnums. Kad pirms trim gadiem martā Ekonomikas ministrija aptaujāja latviešus par pāreju uz vasaras un ziemas laiku, no 6244 anketētajiem vairums (4917) sūtīja ratā visus praktiskos apsvērumus un gribēja tikai vienu – vēl mazliet pagulēt. Sabiedrības iniciatīvas platformā Manabalss.lv, par spīti tam, ka Saeima 2015. gadā jau noraidīja priekšlikumu atcelt pulksteņu grozīšanu pavasarī un rudenī, nu jau ceturto gadu cilvēki turpina parakstīties pret laika maiņu. Savākti 11,5 tūkstoši balsu. Droši vien 26. marta rītā šis skaitlis kļūs vēl lielāks. 

Kā pāreju uz pavasara laiku padarīt mazāk grūtu? Miega slimību centra ārsts, Anestezioloģijas un reanimatoloģijas rezidents Jānis Labucis zina vienu metodi.   

Pāreja uz vasaras laiku ir sliktāk pārciešama nekā pāreja uz rudens laiku tāpēc, ka pavasarī tiek nozagta stunda miegam, turpretim rudenī miegam atvēlētais laiks tiek papildināts ar stundiņu. Varētu mēģināt pavasara laupījumu atgūt, iepriekšējā vakarā stundu agrāk aizejot gulēt. 

«Pamēģiniet!» ierosina Labucis, skaidri zinot, ka cilvēkam ir grūti aizmigt stundu agrāk nekā parasti. Miega un nomoda regulācijas ciklu 24 stundu garumā nosaka nevis cilvēka veselais saprāts, bet vairāki hormoni, no kuriem galvenais ir melatonīns. Melatonīns sāk izdalīties vakarā, iestājoties tumsai, bet tā daudzums sāk samazināties 4-5 stundas pirms ierastā pamošanās laika. Tad miegs kļūst aizvien seklāks, līdz atskan modinātājzvans un atveras acis.

Pāreja uz vasaras laiku maina šo ciklu, bet vairumam cilvēku vajadzīga, ilgākais, nedēļa, lai organisms pielāgotos pārmaiņām. Jauniem cilvēkiem pietiek ar vienu divām dienām, lai atkal celtos no gultas izgulējušies un spirgti. Sarežģījumi var rasties senioriem un tiem, kuriem jau ir miega traucējumi. Šādiem cilvēkiem laika maiņa var izprovocēt bezmiega periodu.

Lai palīdzētu hormoniem pamazām pielāgoties pārmaiņām, Labucis iesaka izmēģināt «15 minūšu metodi». Tā paredz, ka piecas dienas pirms laika maiņas katru vakaru pulkstenis noregulējams tā, lai modinātājzvans atskan 15 minūtes agrāk nekā iepriekšējā rītā. Piektdien mostamies 6.45, sestdien – 6.30, svētdien – 6.15, bet 26. marta rītā, kad pulkstenis būs pagriezts stundu uz priekšu, septiņos acīm vajadzētu atvērties bez milzu piepūles. «Ja 15 minūtes agrāk pamostas, ir neliels miega deficīts, bet tas nebūs tik izteikts kā tad, ja cilvēks stundu agrāk nekā parasti izraušas no gultas,» pamato Labucis. Metodei vajadzētu noderēt arī bērniem un pusaudžiem. Vecākiem gan jācenšas iepriekšējā vakarā viņus vēl agrāk iedzīt gultās, jo bērnībā jāguļ vismaz stundu ilgāk – miegā izdalās tā dēvētie augšanas hormoni.

Lai izdodas svētdien pamosties pulksten 6.15!

7 ieteikumi labam miegam

Labākais paņēmiens, lai nodrošinātu labu izgulēšanos, ir ievērot miega režīmu. Lai uzturētu normālu bioloģiskā pulksteņa gaitu, vienmēr jāceļas vienā un tajā pašā laikā neatkarīgi no tā, cik stundas gulētas.

Viens no efektīvākajiem stresa mazinātājiem ir fiziskās aktivitātes, tāpēc tām regulāri jāatrod laiks. Vislabāk izkustēties vai sportot 4-5 stundas pirms gulētiešanas.

Labam miega un nomoda režīmam vajadzīga dienas gaisma. Ja ikdienā nav nepieciešams staigāt vai uzturēties ārā, mērķtiecīgi jāieplāno laiks vismaz pusstundu ilgai pastaigai

Vismaz divas stundas pirms gulētiešanas vajadzētu atteikties no kofeīnu saturošiem dzērieniem, kā arī cigaretēm. Nikotīnam ir vēl lielāks stimulējošs efekts nekā kofeīnam.

Izvairies no vēlām un bagātīgām vakariņām! Ja kuņģis strādā, grūti gulēt. 

Miega higiēnas noteikumi prasa stundu divas pirms likšanās gultā aizliegt sev risināt problēmas. Laiks atslābt un nomierināties!

Izstrādā savu gulētiešanas rituālu! Silta vanna, mierīga mūzika vai stunda, kas atvēlēta grāmatai pilnīgā klusumā, un tā katru vakaru. Ieradumi relaksē! 

Lidojošais šķīvītis ieradies

Jau tuvākajās dienās uz savu jauno galvenā biroja ēku netālu no Sanfrancisko sāks pārvākties pasaulē vērtīgākās kompānijas Apple darbinieki. 71 hektārā izvietotais ēku komplekss nodēvēts par Apple parku un izmitinās 12 000 pastāvīgo darbinieku.

Salīdzinājumam

Inga Beikule, somiņu miniatūru kopiju radītāja

Somu diēta jeb rotas gardēžiemtā māksliniece un dizainere Inga Beikule nosaukusi miniatūro modes priekšmetu kolekciju, kas līdz 8. aprīlim apskatāma Aspazijas mājā Jūrmalā. Slavenas somiņas viņa pārvērtusi precīzi atdarinātās kopijās – nelielās piespraudēs. 2010. gadā viņa par piespraužu somu kolekciju saņēma gada balvu dizainā, bet kopš tā laika papildinājusi to ar miniatūrām kurpēm un cepurēm. Starp tādu zīmolu kā Chanel un Hermes paraugiem iekļāvusi arī Aspazijas somiņu, kas darināta pēc senas fotogrāfijas.

Ingai vismīļākais ir Art Deco laiks – 20. gadsimta 20. gadi. Tad modē bija somiņas, kas veidotas no savītiem metāla posmiem, ķēdīšu auduma. «Somas ar raksturiņu,» Inga apraksta džeza ēras aksesuārus.

«Mums gribas patikt sev, tad jūtamies droši,» viņa skaidro, kāpēc sievietei nepietiek ar vienu somu. «Protams, tā ir arī statusa apliecināšana. Man ir daudz somu. Es tās uztaisu, lai gan nav, kur vilkt. Kā to lai nosauc?» Kaislība? Inga pakrata galvu: «Nav tik vienkārši. Mēs piepildām savu dzīvi ar lietām. Zinām, ka tas sagādā prieku, un zinām arī to, ka šis prieks ir ļoti sekls. Lieta rada ilūziju, ka viss ir atkal labi.»

Ingas pētījumi liecina, ka mode kā statusa apliecinājums aizsākās Francijas karaļa Luija XIV galmā. Saules karaļa uzdevumā izgudrots arī vīriešu kamzolis ar kabatām. Līdz tam gan vīrieši, gan sievietes līdznēsājamās mantas glabājuši somās – nelielās auduma kulītēs, kas iesietas auklā ap vidukli. Tajos laikos arī radies vārds «kabatas zaglis», jo publiskās vietās garnadži mēdza auklu pārgriezt un jozt prom ar visu ķeselīti.

Savukārt mūsdienās tik populārās aploksnes formas somas nākot no senās Grieķijas. Šādā veidā salocītas sedziņas tika izmantotas kā kara somas. «Nav jau tik ļoti soma pārveidojusies,» secina dizainere.

Napoleona laikā, kad modē nāca ampīra stils un kolonnas veida kleitas, dāmām somas bija jāņem pie rokas – parādījās ananasa formas somiņas. Vēlāk Chanel makam pievienoja ķēdīti – radās pleca somas. «Arguments bija ļoti sievišķīgs – lai viesībās varētu noturēt šampanieša glāzi un vēl maizīti,» Inga aizrautīgi stāsta.

Par somām Inga var runāt daudz. Mākslas viņu aizrāvušas jau kopš bērnības. Mamma savulaik stāstījusi, ka mazotnē Ingu spējis nomierināt vienīgi zīmulis. Allaž paticis «ķimerēties». Modes vēsturi māksliniece sāka pētīt pirms gadiem piecpadsmit, kad sāka lasīt lekcijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Tagad viņa paralēli tam vada arī ādas dizaina nodarbības, kur māca interesentiem veidot ādas rokassomas. Brīvos brīžos veido rotaslietas. Savulaik pēc pasūtījumiem šuva arī kāzu kleitas. Kāda būs viņas nākamā mākslas izpausme? «Gribu Art Deco māju fasādes pārvērst vakara somiņās,» viņa smaida.

Ērik, uzzīmē spoku!

Tik riebīgi kā Ošs neviens nezīmējot, smejas pazīstamais karikatūrists, kura rokai pieder arī padomju laikos slavenie krusttēva Sema portreti. 13. martā nosvinējis 90. dzimšanas dienu, Ēriks Ošs joprojām strādā

Jums ir pareiza seja, mākslinieks komplimentē. «Tādas sejas bija cilvēkiem pirms kara, bet tagad vairs nav.» Ģīmjus, kā Ošs saka, pētījis jau no bērnības. Ja gadījies kāds smuks, nopriecājies.

«Kad ienāca vācieši, es, jauns puika, skatījos uz viņiem. Vīrieši likās klasi pārāki par latviešiem. Latvieši – tādi it kā garlaicīgi, bet vāciešiem bija sārtenas, dzīvas sejas, ar krieviem vispār nesalīdzināt. Vot, domāju, šie ir izskatīgi! Protams, daudzi bija tādiem zobiem,» Ēriks saverkšķī degunu, «karikatūrās es to izbaudīju.» Aizrautīgs elpas vilciens: «Bet mēs jau neredzējām sabiedrotos, angļus un amerikāņus! Bija tāds Die Freie Welt žurnāls, kur Miera velobrauciena dalībnieki nobildēti. Es tās bildes katru gadu izgriezu tipāžu kolekcijai. Skotu un angļu komandā – pareizas manekenu sejas. Ungāri – īsti tautas tipi.»

90. jubilejas nedēļā karikatūrists ir runīgs un mundrs. Viņš kopš 1994. gada strādā pilnas slodzes darbu Latvijas Avīzē, tikai šoruden trīs zīmējumus nedēļā sācis sūtīt no mājām. Varot zīmēt, kur pagadās, bet flomāsteriem gan jābūt labiem. Kolēģis Gatis Šļūka sev tādus ved no Anglijas, Ošs pērk Ošiņa rakstāmlietu veikalā Rīgā: attēliem vienus, burtu rakstīšanai citus.

Vecvecāku celtajā Āgenskalna mājā tagad dzīvo trīs paaudzes, arī meitu Ērikas un Elgas ģimenes. Sieva Zina pirms septiņiem gadiem aizgāja mūžībā, bet Ēriks negarlaikojas. Brīvajos brīžos lasa Der Spiegel vācu valodā, planšetē ar Google Maps starpniecību apceļo pasauli. Lai arī cenšos sarunu virpuļot ap karikatūrista profesiju, tā spītīgi atgriežas atpakaļ pie divām viņa dzīves vērtībām. Pie mīlestības pret Zinu un ārzemju ceļojumiem, kuros Ēriks padomju laikos lauzās, par spīti bailēm lidot un stresa reakcijai, kuru mūsdienās sauc par veģetatīvo distoniju.

Jūs zīmējat tik izteiksmīgus, milzīgus degunus, ka nevar vien beigt smieties. Vai degunu sejā arī pirmo apskatāt?
Tas ir vieglākais veids, kā zīmēt, degunu zīmējumā parasti pamana.

Kuras karikatūras pašam liekas izdevušās?
Tās, kas ir labāk uzzīmētas. Pat neskatos, kā trāpa tēmu, tikai skatos, kā ir uzzīmēts.

Piemēram, šitas jau ir pārspīlēts. (Mākslinieks biezajā karikatūru albumā, ko 2002. gadā uz viņa 75 gadu jubileju izdeva «Latvijas Avīze», atrod klumzīgu padomju pilsoni, saliektu muguru.) Bet es šajā lempīgajā cilvēkā jūtu kaut ko no sevis. Viņš ir lempis un lempis.

Vai jūs arī kādreiz cenzēja?
Jā, degunus «amputēja» [Dadža redaktors Edvards] Rusmanis: «Es te bez tavas ziņas, jo tu pārāk lielu gurķi zīmē, kāds teica, ka izskatās pēc kaut kā «tāda».» Bet es to neatļautos – savas ģimenes vai mātes dēļ, viņa tāda vecmodīga. Ja muti ar večiem palaidu, tas ir kaut kas cits, bet – lai publiski zīmētu tādu divdomību?

Ja varētu, es paņemtu to grāmatu un svītrotu ārā! (Ēriks dusmīgi pakrata karikatūru izlasi.) Dieva brīnums gan, ka grāmatu izdeva. Atklāšanu uztaisīja Valgumā, kur bija Lauku Avīzes rezidence. (Karikatūrists konsekventi lieto izdevuma veco nosaukumu.) Voldemārs Krustiņš, redaktors, bija saaicinājis Saeimas deputātus. Atbrauca maz. Kreitusi, Dobelis, Rasnačs, ko sieva situsi ar rabarberu kātiem. 

Redz, es atceros visādas muļķības. Vienmēr kaut ko tādu stulbu. Nu, es tāds bērns esmu!

Teicāt, ka nejūtaties mākslinieks.
Jā, pēc būtības. No bērnības tikai ķēmus zīmēju. Māsīca teica: «Ērik, uzzīmē spoku!» Vācu laikā Rīgā bija aptumšošana. Visi logi ciet, lai no gaisa nevarētu redzēt, bombardēt. Un bija tenkas, ka pa ielām klīst žņaudzējs, kas žņaudz sievietes.

«Ērik, uzzīmē žņaudzēju!» prasīja klasesbiedri vidusskolas otrajā klasē, un es uz tāfeles uzzīmēju – mhm, žņaudz! Ticības mācības stunda, mācītājs Spekmanis, lāga vīrs, ierauga zīmējumu: «Puiši, ko jūs e-sat dzirdējuši par šo tēmu?» Zīmēšanas skolotājs Ērglis, vēlāk viņš bija Lietišķās skolas direktors, saka: «Zīmējumus saliec kopā un varēsi izdot grāmatiņu.»

Skolā zīmēšanā man bija četri, nekārtīgi izkrāsoju. Man tajos gados bija tieksme uz iedomību. Aizgāju uz Mākslas akadēmiju, tur bija, ko salīdzināt. Sevišķi tie spējīgie kursi, kas nāca pēc manis. Zemzari, Iltneri, tie zīmēja kā dievi.

Vai jūsu paaudzei pēc kara bija optimisms, briesmas beigušās?
No klases tikai divi neaizgāja studēt. Vislielākais konkurss bija Medicīnas fakultātē, abas klases medaļnieces tur ieguldīja savu medaļu. [Mana vēlākā sieva] Zina gadu nostudēja bioloģiju un tikai tad tika medicīnā. Viņa bija Dieva dota daktere. Tā laikam attaisnoju sevi, esmu diezgan liderīgi dzīvojis – kāds labs cilvēks, kā man laimējies! Jā, Zina mani pacēla. Kad viņa atbildēja uz manu dūdojumu, tas likās pasaules brīnums. Šitāda smuka meitene, bet es… biju paškritisks, kompleksi bija smagi. Pašapziņa man bija visu laiku, bet meiteņu tirgū sevi vērtēju zemu.

Manu gadu, 1927., vācieši iesauca tā dēvētajos gaisa spēku izpalīgos. Pavasarī, kad palika 18, viņus pārskaitīja aviācijā kā pilnvērtīgus karavīrus. Bet mani laukos pie Džūkstes vācieši ielika cietumā, paņēma pie pakaļas. Mans draugs bija savācis ieročus, viņš bija slims uz ieročiem, vēlāk, padomju laikā, bija mednieku biedrībā. Tad teicu: «Voldiņ, nu tu vari šaut un blīkšķināt!» Vācieši to visu atrada. Māte satika kaimiņienes dēlu, kas bija daktilogrāfs vācu policijā. «Oša kundze, kas par lietu?» – «Nu, puikas ir paņemti ciet.» Viņš par cik tur polšiem nokārtoja to lietu, mūs izlaida. Domāju – dzīs uz iesaukšanas punktu. Bet atnācu mājās un uz ielas vairs neizgāju. Un man padomju laikam sanāca laba biogrāfija. Arī krievi neiesauca, uz Kurzemi nesūtīja, kur jaunie čaļi nolika galviņas, ļāva 1946. gadā vidusskolu pabeigt.

Mums ar draugu bija neērti – visi ir iesaukti. To, kas dzīvi palikuši, novērtēju tikai pēc tam. Dabūjām tās meitenes, kas mums nepienācās, tās, kas ir gadu vecākas. Tās bišķi vecākiem čaļiem bija domātas, bet to vairs nebija! Zinas draugs, leitnants, kas viņu bija bildinājis, 10 gadus bija prom Karagandā. Labi situēta tēva dēls, vācu armijā aizgājis brīvprātīgi, notiesāts. Vēlāk viss pagriezās kā romānā, viņa satika viņu jau vecumā. Bet es ļaunu prātu neturu, man ir žēl tā cilvēka.

Jums esot laba vācu valoda.
Jā, es lasu. Mācījos valodu ģimnāzijā, no 2. klases ulmaņlaikā – arī angleni. Vācu valodu tā pa īstam iemācījos, tūdaļ pēc kara izlasot Oldingtona romānu Varoņa nāvē. Tēvam, [virsniekam Latvijas armijā], un mammai bija čupām grāmatu vāciski. 

Ap 1945. gada Ziemassvētkiem biju aizgājis uz bibliotēku, paņēmis vācu grāmatas, rādīju Zinai. Viņa laikam novērtēja – nemaz tik stulbs nav! Sešus gadus gāju ciemos. Viņas tēvs lēģerī nomira, bija leģiona virsnieks. Viņš mani ar koku būtu izdzinis ārā. Nu, tāds, akadēmijā mācās! Nenopietns cilvēks, gadu jaunāks vēl.

Bet man – panākumu reibonis kā Ļeņinam. Vīrieši tomēr jaunībā skatās uz smukumu. Viņai augums 1,60, man – 1,86 m, pārdzīvojumi lieli. Kad ej ar tādu mazu cālīti, ir skaidrs, ka esi aizsapņojies! Bet, lai kā sev patīku vai nepatīku, Zinai bija jāmīl mani. Tur man domas apstājās. Un tad man uzradās konkurents, dakteris. Dzīve sabruka. Formulēju: es nespēju viņu zaudēt. Bildināju. Viņa teica: «Jā, kur tu biji pirms gadiem?» Saku: «Apprecēsimies, mūs aizsūtīs strādāt abus kopā.» 

Zina beidza Medicīnas institūtu, iepriekšējā rudenī apprecējāmies. Pēc akadēmijas trīs gadus nostrādāju Liepājā Lietišķajā skolā. Zina – Liepājas Dzemdību namā par ārsti. 25 gados likos negatavs laulībai. Tā kā tagad raksta žurnālos: ir infantili vīrieši, kas nav atbildībai nobrieduši. Liepājā iedzīvojos, atradu iedzērājus, domubiedrus, bet tad uzreiz man uzspīdēja te, Rīgā, brīva vieta televīzijā.

Jūs ar Zinu esot vienojusi ziņkārība par pasauli.
Mūs vienoja politiskie uzskati. Lai arī bija okupācija, prātā turpinājās vecie Latvijas laiki. Esmu urķis un pļāpa, bet viņa – ātra. Kā cīrulis, ļoti dzīva. Tā nodzīvojām kopā 56 ar pusi gadus. 

1957. gadā Dadzis publicēja manu pirmo karikatūru. [Karikatūristu] Uģi Mežavilku sastapu televīzijā, kur strādāju par mākslinieku inscenētāju: «Nu, izdomā kaut ko!» Taisījām vienam raidījumam kartona purnus, zirgojāmies, kuram stulbāk sanāk. Toreiz formālisms skaitījās slikta lieta, un es iedomājos [zīmājumu]: tēvs – mākslinieks formālists, pārģērbies par Salatēti un vēl izlicis sev formālista masku, pārbaida savus bērnus: «Formālismam – nē.»

Dadzis padomju laikos kļuva tik populārs?
Tāpēc ka žurnāls bija bilžains. Kolēģi vienmēr teica: «Mans puika jūsu bildes skatās.»

Oficiāli nebiju štatā. Štatā bija tikai divi, kas iekārto, – Mežavilks un Rusmanis. Divreiz mēnesī piezvanīja no redakcijas: «Ērik, nāc pakaļ tēmai!» Vaļņu ielā uz palodzes bija gara kastiņa, aploksnītes, krāsu paraudziņi, katram numuram savas tēmas. Parasti vāku izdomāja svētdien no rīta, pirmdien jau bija jābūt gatavam. Sieva smējās: «Vai mēs varam kaut kur šodien braukt staigāt, vai tev visu laiku ir jāzvana redaktoram?»

Tēvoci Semu tieši jūs zīmējāt?
Bija tāds Haskins, kas sākumā zīmēja Semus. Ideālists, pagrīdnieks, Staļina represiju laikā ielikts cietumā. Izteiksmīgs ebrejs, ar lieliem plakstiņiem un degunu, ļoti labsirdīgs. «Haskins ha-ha» parakstījās. Tad mums ar ar Gunāru Vīndedzi sāka dot Semus. Rakstnieks Skujiņš bija teicis: «Tik riebīgi kā Ošs neviens nezīmē.» Un Vīndedzis, ja gribēja, – viņam bija ģeniāli tie zīmējumi.

Pakaļējie vāki bija Vīndedzim un Ošam. Līdz muļķīgumam primitīvi. Sems dabūjis zilu aci, pie spoguļa sūkstās. Ironija par ironiju! Vīndedzim trīs gadus bija aizliegums, jo viņš bija atļāvies palaist muti. Vienā zīmējumā sievietei auskarā it kā bija iezīmējis vīrieša locekļa formu, es gan skatījos un neko neredzēju. Nu, daļai mākslinieku ir bišķi tieksme uz erotisko, uz porniņu. Vīndedzim bija arī slaveni zīmējumi, kurus neesmu redzējis, Sniegbaltīte un septiņi rūķīši.

Kad 60. gados no Dānijas pirmoreiz atbrauca [karikatūrists Herlufs] Bidstrups, viņš bija atnācis uz Dadzi.

Jūs satikāt Bidstrupu?
Jā, mēs pat bijām Skapī, runājām, ka Bidstrups varētu nākt uz televīziju intervēties. Kas par absurdu! Nākamreiz Bidstrups jau atbrauca kā [LKP CK pirmā sekretāra Augusta] Vosa un CK viesis, uz televīziju viņam bija līdzi tulks no kultūras sakaru biedrības. Jūs runājat angliski?

Jā.
Vai, cik labi! Man skolasbiedrs gadu desmitiem no Amerikas sūta National Geographic, tur ir smalka valoda. Cik daudz angļu valodā ir sinonīmu! Iemācies almost un nearly, too, as well un also, bet kurā vietā kas ir jāsaka?

Uz kurām valstīm tikāt izlaists padomju laikā?
Vispirms 1964. gadā – uz VDR un Čehiju kultūras darbinieku grupā. Pēc gada to pašu grupiņu organizēja uz Somiju. 1969. gadā – republikas grupu uz Ēģipti. Tas tolaik bija nāvīgi… kā Maskavā, caur kurieni lidojām, teica: ja vam zaviduju – es jūs apskaužu. Bet bija tā – es sēžu, skatos Light and Sound, tumsā ar prožektoriem izgaismotas piramīdas, spēlē mūzika, kaut ko skaita arābu valodā. Un piramīdas manā uztverē samazinās. Viņas bija tālas, nesasniedzamas kā Parīze. Un tagad es, sīkais cilvēks, esmu atbraucis, un tas brīnums plok, jo ir sasniegts… Atceros to sajūtu. 

Lidmašīnā man palika slikti, rakstīju minoras kartītes, domāju – nomiršu. Jau 1964. gadā man pie Poznaņas, braucot ar vilcienu, palika slikti – pirmās veģetoneirozes pazīmes. 

Vēlāk, kad mani atstāja uz laukiem vienu, – miršu nost. Ērikas bērniem – Jānim pieci gadi un Anniņai četri – saku: «Ja kas, ņem māsiņu pie rokas, un ejiet uz pili!» Tur bija Zvārtava, Mākslinieku savienības bāze. Nu, psihopāts! Ar prātu saproti, bet nekā nevari izdarīt.

Sievu uz ārzemēm nelaida?
Braukt kopā ar sievām? Mēs varējām abi aizbēgt. 

Man arī ir liels grēks, 1975. gadā tās pašas ceļošanas dēļ mani pierunāja iestāties partijā. Iepriekš vai ik pa pusgadam aicināja, bet biju noformulējis: «Uzskatiet, ka esmu ticīgais, kas baznīcā neiet.» Kad bija atteikums par Indiju, domāju – varbūt tas palīdz, piekritu. Gandrīz «izbirstēja», jo pensionāru padome sāka bļaut: «Bet viņš taču komjaunatnē nav bijis!» Visu laiku bija bail, ka mani atmaskos, ka es tikai izliekos lojāls.

No 1995. gada, kad varējām brīvi braukt, piecus gadus ar sievu braucām ar Impro autobusiem. Tad jau bijām veci cilvēki. Naudas nebija, kad braucām uz Itāliju, kartupeļi jāņem līdzi. Atkal nāca virsū sliktums. Man bija žēl Zinas – ja es mirstu, kāpēc es viņai izcūkoju braucienu? Visu dzīvi viņa mani ir stutējusi. Neticu horoskopiem, bet abi esam Zivis, pēc gada viņa ir Tīģeris, es esmu Kaķis jeb Zaķis, līdzīgs, bet vājāks.

Kāpēc jums bija tik svarīgi ceļot?
Man jau no bērnības gribējās. Tēvs vāca ceļojumu prospektus, ko varēja dabūt pa brīvu. Gribējis uz Somiju braukt, bet bija vekselis jāizpērk. Viņš kā brīvības cīnītājs dabūja jaunsaimniecību, izrentēja, taču visu renti samaksāja par sava priekšnieka pulkveža Zommera cūcīgu vekseli. Kā literatūrā, Zommers palūdz: «Kapteini Oš, parak-stiet!» Tēvs pēc tam vienmēr teica: «Nelietis, cūka!»

Tas vienkārši ir gēnos, es arī esmu pārāk emocionāls, sentimentāls. Jaunībā varēju ilgi noturēties. Bet, zināms laiks, un man jau sieva saka: «Nu ko tad tu atkal…?» Patriotisms, ka tavai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos, tas nenāk pa kādiem kanāliem, tas ir iekšā. Latvijas laika skola. Kad sākās Atmoda, braucu trolejbusā, dzirdu, atskaņo dziesmas no Mežaparka, man atkal jāraud. Ir lietas, ko es nevaru kontrolēt. Nu, redziet, atkal… Kaut kāds pinkšķis.

Dievs vai liktenis ir?
Es esmu pragmatiķis, bet pārāk kategorisks neesmu. Man pēc televīzijas iedeva labu darbu Lauku Avīzē, vairs nav pa dekorācijām jākrāmējas. Zīmēt pie galdiņa – tas bija vispatīkamākais. Zīmēt riebīgus degunus. (Smejas.) Māris Bišofs ir interesants cilvēks, viņš sejas pavisam otrādi taisa, ar filozofiju. Aizgāju uz izstādi, kas viņam bija, baigi nopriecājos par daudzām bildēm. Kaut gan jaunībā, atceros, viņš man bišķi glaimīgs likās. Braucām vilcienā uz Saulkrastiem, sacīja: «Zini, kā man tavi darbi patīk!» Nu kas tur var patikt?!

Nebija žēl, ka viņam pēc emigrēšanas uz Ameriku bija iespēja publicēties New York Times, bet jums ne?
Nē, neesmu skaudīgs cilvēks. To vietu hierarhijā es jūtu.

Vēdera sajūta

Māksliniece Anda Magone (45) desmit gadus kailu fotografēja sevi un draudzeni Ievu, lai redzētu, kā noveco ķermenis. Fotosērija patlaban skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Daudzdzīvokļu mājā Pārdaugavā smaržo pēc siltuma. Cepas apaļas karašiņas. Andas meitas Zelma un Anna dzīvo līdzi mūsu sarunai un komentē mammas dzīvi. Annai ir 18 gadu, un viņa mācās lietišķajos, tāpat kā savulaik Anda. Zelmai ir par desmit gadiem mazāk, un viņa ir skolniece. Skolas brīvlaikā aizrāvusies ar seriālu Ķepu patruļa, tāpēc skraida apkārt, tēlodama kucēnu. Runcis Bubnovs izskatās nelaimīgs par jezgu un pazūd. 

Stāstu Andai, ka biju mākslas muzeja izstādē Pieskaries sev, viņa ir viena no piecām tās autorēm. Novēroju dažādas reakcijas. Piemēram, ieraudzījušas plikumus, tīņu vecuma meitenes, smiedamās griezās prom, teikdamas: «Fuīī!» Anda pasmaida. Daudzi uztverot bildes ļoti burtiski. Sačukstoties: «Kas tās? Vai lesbietes?» Kailums mākslas darbos bijis visos laikos, taču fotogrāfija esot medijs, kas visu padara ārkārtīgi reālu. «Bet tā fotogrāfija jau neesmu es, tas ir mans attēls. Es jau nestāvu plika, tas ir medijs, kas nes vēstījumu un pārvēršas artefaktā,» saka Anda. Reakcijas esot kā lakmusa papīriņš, kas atklāj, kādas ir skatītāja paša attiecības ar ķermeni. Vai viņš to pieņem, vai ne.

Nobriest vai novecot?

Pēc Andas viesošanās Latvijas Radio, kur viņa stāstījusi par izstādi, zvanījusi krustmāte un teikusi, lai viņa paskaidrojot kārtīgi, «kas ar to visu domāts un kāds sakars ar pieskaršanos sev». Un Anda stāstīja, ka gribējusi pavērot, kā noveco. Arī draudzene to gribējusi. Viss sācies pirms desmit gadiem, kad Anda ciemojusies pie draudzenes, fotogrāfes Ievas Lando-Jansones Vācijā, Augsburgā, kur viņa dzīvo un strādā par fotogrāfi. Kā ierasts, abas risinājušas eksistenciālas sarunas. Apcerējušas novecošanu. Iedomājušās, ka varētu nobildēties, lai vēlāk izpētītu ādas izmaiņas. 

Ieva nebija jāskubina. «Viņa ir māksliniece, brīvdomātāja,» komentē Anda. Nometušas drēbes, eksperimentējušas, kā labāk pozēt. Izlēma, ka vislabāk būs frontāli, lai var redzēt sevi no priekšas un aizmugures, jo ikdienā pašas sevi tā neredz. «Man šķiet, ka mūs iedvesmoja fotosērija Brown Sisters, kurā fotogrāfs Nikolass Niksons gadiem bildēja četras māsas. Varbūt kāds cits ilgtermiņa fotoprojekts. Impulss pašu sērijai Dvīnes it kā ir ļoti vienkāršs – nostāties statiskā pozā un dokumentēt, kā saka Anda, «kā miesa noveco». Tajā pašā laikā tas ir mēģinājums notvert neredzamo caur redzamo,» e-pastā raksta Ieva Lando-Jansone.

Dienā, kad tapa pirmais kailais dubultfoto, Ieva un Anda bija apmeklējušas Augsburgas zooloģisko dārzu. 

«Kad attīstīju filmu, bija tā: kadrs ar zebru un nākamais – kā mēs pakāpeniski atkailināmies,» smejas Anda. Fotosērija tapusi analogajā tehnikā – bildējot ar melnbaltajām fotofilmiņām. 

Fotografēšanās kailām kļuvusi par tradīciju, kad Ieva un Anda satiekas. Vismaz reizi gadā tas izdodas. Kad Anda ir pie Ievas Vācijā un otrādi. Rīgā abas bildējas virtuvē, fonā nostiepjot baltu palagu.

Dažkārt Andai bijis slinkums ņemt līdzi kameru uz Vāciju. Tā ir liela, smaga. Ap 40 gadu veca Mamiya. Platfilmas analogā kamera, kas izskatās kā no cita gadsmita – ar sāniem kā akordeonam. To Andai nez no kurienes pirms daudziem gadiem esot atvedis un uzdāvinājis bijušais vīrs rakstnieks Pauls Bankovskis.

Pēkšņi mūsu sarunas laikā telpā ieskrien Zelma un saka: «Mammu, es gribu uztaisīt selfiju tavā telefonā!» Anda šo vēlmi noraida. Protams, viņa daudz bildē ar telefonu, vēl viņai ir analogā Canon kamera. Digitālās nav.

Anda nekad nedomāja, ka viņas un Ievas kailbildes izstādīs publiski. Šis projekts bija domāts tikai viņām. Taču pirms diviem gadiem Andu uzrunāja kuratore Jana Kukaine, stāstot, ka atjaunotajā muzejā plānota grupas izstāde, visas dalībnieces – sievietes. Arī tobrīd viņai vēl prātā nenāca publiskot savu un Ievas fotosēriju. Anda sāka domāt, ko varētu piedāvāt izstādei. Nejauši atrada negatīvus ar kailfoto. Parēķināja, ka bildējas jau desmito gadu. Nopietns skaitlis. Jāatzīmē. Nolēma padalīties ar savu ādas novecošanas dokumentēšanu.

Andai pašai šīs bildes ir stāsts par sava ķermeņa pieņemšanu. Novecošanas kā dzīves pieņemšanu. Izlikt publiskai apskatei bildes neesot bijis grūti, «jo – kāds nu esi, tāds esi, tā ir tikai miesa». Viņa bažījušies par savu pierakstu blociņu, kas izstādē apskatāms un izšķirstāms. Blociņš ir viņas tā laika dienasgrāmata. Gan ne intīmā, to Anda raksta un nevienam nerāda. «Pierakstu bloku eksponēt ļoti prasījās, tas konceptuāli labi sasaistījās. Intīmas piezīmes, sazīmēts, ar kafiju apliets. Bet tad sev teicu, ka tas ir pagājis laiks, noiets etaps.»

Atlasot bildes izstādei, Anda tās daudz pētīja. Viņai nebija skumji, ka noveco. «Nav jau, par ko skumt. Dabisks process!» viņa saka. Pirms neilga brīža, kad devās uz muzeju tikties ar apmeklētājiem ciklā Sarunas muzejā, iedomājusies – vai maz bildētos, ja būtu vīrietis? Vai fotografētos ar savu labāko draugu? Vērotu, kā abi noveco? Anda pajautāja vīram Naurim, vai viņš taisītu tādu sēriju, ja būtu fotogrāfs. Vīrs atbildēja: «Laikam ne. Mans ķermenis jau nenoveco, tas nobriest.» Anda palika uz pauzes. Nobriest. Tas bija vārds, kas viņu aizķēra. «Ja mēs, sievietes, spētu paskatīties uz to kā dabīgu procesu, ka novecot ir skaisti. Ja priecātos, ka hormoni darbojas mazliet citādi un ražo tauciņus.» 

Draudzenes kā māsas

Anda un Ieva ir draudzenes no 1. klases, kad abas jūrmalnieces sāka mācīties Majoru pamatskolā. Vienā solā nesēdēja, taču sadraudzējās. «Mums pat šķita, ka esam dvīnes, tikai samainītas dzemdību namā,» atceras Anda. Ejot mājup no skolas, abas viena otru pavadījušas mājās vairākkārt: kad viena bija pavadīta, otra gāja pavadīt vēlreiz – pusceļu. Kopējā kladē ar nosaukumu Izabella rakstīja viena otrai veltījumus, līmēja kolāžas un pierakstīja idejas, kā uzlabot sabiedrību.

Arī Ieva Lando-Jansone īsti neatceras, kā abas kļuva par tik lielām draudzenēm. «Jēdziens «draudzene» mums šķita par mazu, tāpēc dēvējām sevi par māsām, dvīnēm. Man ir bioloģiskā ģimene un – izvēles ģimene. Anda ir izvēles ģimenes locekle, kuru pazīstu visilgāk. Esam «kopā» visu mūžu. Paziņas vienmēr iepazīstinu ar Andu kā māsu,» no Vācijas raksta Ieva. Laika gaitā abas iemācījušās saskatīt un apzināt to, ka ir arī ļoti atšķirīgas, jo bērnībā priekšplānā bija abu vizuālā līdzība. «Neraugoties uz atšķirīgo, mēs tik un tā kādā mistiskā kārtā esam un paliekam «savienotie trauki» jeb, citējot režisora Bertoluči filmu Sapņotāji (Dreamers), «Siāmas dvīnes, ar smadzenēm saaugušas kopā».»

Anda atceras, ka reiz abas sastrīdējušās. Par ko? Neatceras. Bija klusuma periods. «Labas draudzības priekšnoteikums ir ļaut draugam vienkārši būt. Likt mierā, kad gribas pabūt. Neplīties virsū,» saka Anda. Klusēšanas posms beidzās, kad abas nejauši satikās vilcienā. Kladē Izabella turpināja rindoties ieraksti par atklājumiem kultūrā, domas par kinofestivāla Arsenāls filmām. Tagad abas sarakstās e-pastā. Raksta garas, garas vēstules, kurās atklāj savus sapņus. «Mūsu sarakste ir kas ļoti intīms. Sajūtas, personiskie pārdzīvojumi. Vēstulēs analizēju, kas ar mani notiek,» saka Anda. Gada beigās viena otrai sūta pārskatus, kas ir paveikts un ko plāno izdarīt.

Kaut arī gandrīz 20 gadu abas dzīvo ģeogrāfiski šķirti, saikne ir ļoti dzīva un intensīva. Ir rakstītas pat piecas sešas vēstules dienā. «Tas bija sava veida savstarpējs psihoterapeitiskais atbalsts, mijiedarbība. Mēs ietekmējam un pavadām viena otras attīstību,» saka Ieva.

Purvīša balvas nominante

Anda ir beigusi teologus un fotografēšanu mācījusies pie Andreja Granta. Pirmā melnbalto fotogrāfiju sērija tapa 2005. gadā, kad meita Anna bija maza un Bankovski dzīvoja Tempļa ielā Āgenskalnā. Fotografēja sevi, meitu. Sēriju sauca Es domāju par sevi. Nākamie personiskie melnbaltie foto un izstāde bija Dārzs. Par to Anda saņēma laikraksta Diena gada balvu kultūrā un tika nominēta Purvīša balvai. Vairāki viņas darbi atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijā. «Anda ir novērtēta, jo tā ir autorfotogrāfija. Viņai ir prasme sajust atmosfēru un noslēpumu, kas notiek kadrā. Andai raksturīga arī jutekliska attieksme pret sevi, un to var redzēt un just viņas darbos,» vērtē fotogrāfs Andrejs Grants.

Pirms vairākiem gadiem Andas dzīvē bija posms, kad šķita – viss jānoliek malā. Bija klusais periods kā māksliniecei. Fotografēja, bet nebija ambīciju kādam to rādīt. Atskaitīties. «Man bija svarīgi tas, kas patīk pašai. Piemēram, fotografēt. Strādāt laboratorijā,» saka Anda. 

Pirms astoņiem gadiem bija uzaicinājums piedalīties izstādē  Laime. «Sāku domāt, kas man ir laime. Tobrīd dzīvē bija zems punkts. Draudzene Ieva mēdz teikt – «būt vidū», kas nozīmē būt harmonijā ar sevi un Visumu. Būt savā vidū. Tā ir laimes sajūta.» Anda saprata, ka tobrīd viņas vidus ir strija pēc Zelmas piedzimšanas. Paņēma polaroīda fotoaparātu un kadrēja vēderu jeb vidu. Tas bija gan garīgais vidus, gan ķermeniskais. Šis foto ir redzams jaunajā izstādē virs blociņa ar personiskajām piezīmēm. Darbu sauc Vidus. «Kaut ko mēs jūtam ar sirdi, bet ir arī tāda sajūta, ka vēderā sažņaudzas. Ķermeniski. Kaut ko jūti ar vidu. Vēdera sajūta,» saka Anda.

Pirms gada Anda apprecējās un no Bankovskas kļuva par Magoni. Patlaban viņa ir savā Vidū. Taču tur nebūtu, ja iepriekš nepiedzīvotu gan zemos, gan augstos punktus. «Tie vajadzīgi attīstībai. Kritienos sanāk sevi izvētīt,» saka Anda. Nonākt vidū savā ziņa viņai palīdzējis arī Juris Rubenis savā Elijas namā Lūžņā. Tagad viņa līdzvaru gūst meditējot. «Bija grūts, nesavākts posms, un meditācija palīdzēja,» atzīstas Anda. Pavelku viņu uz zoba, sakot, ka laikam jau ar sevis fotografēšanu bija par maz personības analizēšanā un izzināšanā. Anda smaida: «Par šo tēmu mēs varētu stundas trīs norunāt.»

Pārcelsies uz laukiem

Anda ieskatās pulkstenī. Laiks doties uz banku pirkt māju. Jūnijā viņa pārcelsies dzīvot uz Inkuļiem, kas ir netālu no Cēsīm. Faktiski viņa jau brīvdienās dzīvo šajā mājā, taču vēl ir jāveic bankā dažas finanšu operācijas.

Par pārvākšanos uz Cēsīm Anda izlēma pirms gada, kad bija kāzu ceļojumā Ziemeļvidzemē. Izdomāja iebraukt arī Cēsīs. «Palikām tur līdz ceļojuma beigām. Kaut kas pievilka,» atceras Anda. Arī vīram Naurim patika Cēsis. Sācis runāt par to, kā varētu dzīvot laukos, būtu dārzs un kāpēc gan ne Cēsīs. Abi teoretizēja par dzīvi ārpus Rīgas, taču ātri vien atmeta šo domu, jo saprata, ka Zelmai tad jāmaina skola. Un tas būtu pārāk radikāls lēmums. Varbūt vecumdienās. «Bet, vai mēs zinām, cik ilgi izvilksim? Gaidīt, kad būsim nevarīgi vecīši un nevarēsim parakt zemi? Ja gribas, tad jādara tūlīt,» apņēmīgi saka Anda. 

Sāka internetā meklēt mājvietu, taču gribējās arī dārzu un lai no rīta aiz loga ir stirnas. Internetā bija pamanījuši pusmāju pie Cēsīm, bet ar plastmasas logiem. Eiroremontu. Tas Andu un Nauri nesaistīja. Satika mākleri, apskatīja vairākus mitekļus Cēsīs. Neviens tā īsti nepatika. Mākleris teica, ka viņam ir kādas pusmājas atslēga Inkuļos, pie Kazugravas. Tā izrādījās tā pati māja ar plastmasas logiem, ko Anda bija redzējusi sludinājumā! «Līst lietus, laiks – draņķīgs, bet, ienākot mājā, sajūta laba. Pilnīgs miers. Zelma vēl pasaka: šī ir mūsu māja. Es arī nez kāpēc sāku runāt par īri. Štrunts par logiem, tos var nomainīt,» atceras Anda. Atpakaļceļā visi četri par to vien runājuši, kā iekārtos māju.

Tagad puse mājas ir Andas īpašums. Māja, par kuru pirmās ziņas rakstītas 17. gadsmitā. Apkārt ir mežonīga daba, bebri dambē tuvējo upi, Kazugravā ir ūdenskritums un kaļķakmens atsegumi. Pa krānu tek avota ūdens. Pašiem savs dīķis, ko šoziem notīrīja un slidoja. 

Kā pelnīs iztiku un ko laukos darīs – to Anda vēl nezina. Viņa nemēdz attīstīt vīzijas. «Dzīvosim – redzēsim. Gribas, lai ir labi tagad. Skaidrs, ka viens no mums būs pa māju un otrs strādās algotu darbu. Kurš – vēl nav zināms.» Lauku mājās un dārzā būs daudz darba, jo plānots izaudzēt sev dārzeņus: Anda ir veģetāriete, vīrs – vegāns. Patlaban Anda nestrādā algotu darbu un nekāro, kā pirms gadiem piecpadsmit, kad maketēja laikrakstu Diena līdz naktij. «Esmu mājsaimniece. Tas ir liels darbs, bez brīvdienām.» 

Nedēļas sākumā atgriežoties Rīgā, Anda jūt apkārt valdošo stresu. Un Rīgā ir arī mazāk laika. «Nesen redzēju, ka Cēsīs meitene piebrauc ar velosipēdu pie benzīntanka un to nepieslēdz. Miers. Drošība. Un stirnas no rīta aiz loga tiešām ir!» Anda smaida.

Māju vizītkartes

Rēzeknes uzņēmums Gravtex dažu gadu laikā ar saviem koka žogiem iekarojis skandināvu simpātijas un plāno turpināt ceļu pie klientiem ārvalstīs

Gribējās kaut ko gruntīgāku! Tā par ieceri atvērt koka žogu un dekoratīvo paneļu ražotni saka Andris Filipenoks. Rēzeknē esošā firma Gravtex nav viņa pirmais uzņēmums, šogad 20 gadu jubileju svinēs reklāmas un interjera dizaina jomā strādājošā firma Zeize. Vēl Filipenoks darbojas ēdināšanas jomā.

Divas desmitgades nostrādājis dizaina nozarē, Andris, kurš savulaik ieguvis ekanomista izglītību, vēlējās pievērsties ražošanai. Tieši kokrūpniecībai. «Pacelties vienu pakāpienu augstāk,» saka Andris. Lai gan uzņēmums Gravtex dibināts 2012. gadā, vispirms sakārtota infrastruktūra, un aktīvu darbību tas sāka divus gadus vēlāk.

Ar valsts atbalstu

Lai realizētu sapni par ražotni, izmantoja Lauku atbalsta dienesta projektu, kas palīdz veidot ar lauksaimniecību nesaistītu uzņēmējdarbību reģionos. Šis projekts palīdzēja rekonstruēt ražošanas telpas, iegādāties jaunas kokapstrādes iekārtas, to skaitā augsti tehnoloģisku gravēšanas un frēzēšanas iekārtu. Ieguldītas investīcijas 150 000 eiro apjomā, vēl turpina atmaksāt kredītu Altum.

Andris neslēpj – sākums bijis grūts, un joprojām ir dažādas cīņas, kuras jāizcīna. Veidojot otro uzņēmumu, viņš domājis, ka pamata produkts būs klientam individuāli pielāgoti koka žogi. «Dēlīši ir nolikti šķērsām, un tiem ir forma, veidojas individuāls raksts,» uzņēmējs rāda produktu katalogu. Gravtex vadītājs uzsver – māju cilvēki ceļ sev, un katrs ir personība, tādam arī jābūt žogam. «Žogs ir mājas vizītkarte,» smaida Andris.

Sākot darbu šajā nozarē, jau sākumā bija bažas par konkurenci, un tās apstiprinājās. Asums ir jūtams, nereti gadās tā, ka cilvēks sāk domāt par žogu tikai pēc tam, kad māja jau uzcelta, un priekšroku dod lētākiem masu produkcijas risinājumiem, kas nopērkami veikalos. Tāpēc Gravtex attīstījis otru nozari – dekoratīvos paneļus, kurus var izmantot gan interjerā, gan ārpusē. Ar gudru ziņu, dibinot uzņēmumu, Andris iegādājās iekārtu CNC, modernu, ar speciālu programmatūru kontrolējamu frēzi, kas spēj apstrādāt saplāksni, pēc dizaineru un arhitektu vēlmēm izgriežot visdažādākos ornamentus. Tieši šīs dekoratīvās plāksnes tagad ir visvairāk pieprasītais Gravtex produkts – šajā nišā firmai konkurentu nav.

Andris spriež, ka teorētiski tādus var izgatavot jebkurā galdniecībā vai uzņēmumā, kurā ir attiecīga iekārta, taču pagaidām rēzeknieši nav sastapuši citus uzņēmumus, kas paneļus ražotu rūpnieciski. Par vietējo konkurenci Andris gan īpaši nebažījas, vairāk cielē uz klientiem ārzemēs. Pagaidām sapnis vēl nav īstenojies, pamatbizness joprojām ir dzimtenē, taču eksports aug. Klientus rēzeknietis meklē, izmantojot visus informatīvos līdzekļus – sākot ar mājaslapu līdz pat sludinājumiem populārajā vietnē Ss.lv.

Sāk ar somiem 

Klauvēt pie ārzemju klientu durvīm uzņēmumam palīdzējusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kā arī Latgales uzņēmējdarbības centrs. Pirms dažiem gadiem Gravtex ar abu šo institūciju atbalstu piedalījās tirdzniecības misijās Somijā, Tamperē. Tā ir iespēja uzņēmējiem satikt potenciālos klientus. Gravtex tie ir būvnieki, arhitekti un dizaineri, kuri savos projektos varētu izmantot rēzekniešu produktus. Tamperē Gravtex bija noorganizēta tikšanās ar trim potenciālajiem klientiem, un ar diviem no tiem sadarība tiešām turpinās – viens partneris pērk no latviešiem žogus, bet otrs ir dizaina salons. «Pirmā misija mums bija ļoti veiksmīga, viņi tagad ir mūsu pastāvīgie klienti,» rezumē uzņēmējs.

Klientiem patīk, ka Gravtex ir atvērti nestandarta risinājumiem, spēj īstenot jebkuru ideju. Tāpēc interese no ārzemēm turpina augt. Andris priecājas, ka gada sākumā rēzekniešus sameklēja klients no Šveices, nekustamo īpašumu attīstītājs, kuram tiek sūtītas žogu partijas. Kā šveicietis latviešus atradis? Internetā! Aplūkojis Gravtex šefa profilu biznesa sociālajā tīklā LinkedIn. Nāk arī jauni klienti no Somijas.

Latvijas produktiem ārzemēs ir laba slava, teic uzņēmējs. Parasti tiek uzteikta tieši kvalitāte. Piedaloties izstādēs, uzņēmumam veltīta liela uzmanība. Andris stāsta, ka ar LIAA atbalstu bijuši izstādēs Lielbritānijā, biznesa misijās Nīderlandē, Norvēģijā, Helsinkos, šogad aprīlī dosies uz Milānu.

Sadarbību ar LIAA biznesmenis slavē – tur vienmēr esot cilvēki, pie kuriem vērsties pēc padoma. Lielbritānijā uzņēmums divas reizes ticis prezentēts Latvijas kopējā stendā, kas ir liels atspaids. Atsevišķa stenda izmaksas izstādēs ārzemēs ir ļoti lielas, bet, esot savas valsts komandā, par to nav jāmaksā, no savas kabatas jāsedz tikai ceļš un dzīvošana. Liels atbalsts ir arī Latgales uzņēmējdarbības centrā.

Zīme, ka uzņēmums iet pareizā virzienā, ir pērn iegūtā LIAA Eksporta un inovācijas balva rūpnieciskajā dizainā. «Pārvarējām savu iekšējo latgaliešu kautrīgumu, pieteicāmies un dabūjām balvu!» Kad tiekamies, uzņēmums nule atgriezies no Rīgā notikušās izstādes Māja. Andris neslēpj sajūsmu, jo interese par viņu stendu bijusi negaidīti liela, pat pietrūcis līdzi paņemto bukletu!

Jautāts par klientiem Latvijā, Andris stāsta – tie ir gan privātmāju saimnieki, kas vēlas žogus un paneļus, gan sabiedrisko ēku attīstītāji, gan dizaineri. Klienti ir visā Latvijā, arī Rīgā, Jūrmalā un citur. Viens no lielākajiem Gravtex lepnumiem ir sadarbība ar  nesen atjaunotās Lūznavas muižas arhitektiem. Uzņēmējs stāsta, ka tas bija sarežģīts projekts, jāizgatavo vairāki paneļi uz sienas esošo tapešu rakstā. Ļoti smalks darbs! Raksts tika nokopēts un pārlikts uz saplākšņa, tad ar iekārtu izgriezts. «Dizainera un mašīnas kopdarbs,» smaida uzņēmējs. Tā Lūznavas muižā viesu acis priecē Gravtex ražots aizslietnis un starpsiena, kas norobežo virtuvi. Populārākais no visiem uzņēmuma piedāvātajiem dekoratīvajiem paneļiem ir Bamboo – tā raksts atgādina bambusu, neitrāls zīmējums, kas labi izskatās dažādos interjeros. Rādot paraugus, Andris stāsta, ka vēl sortimentā ir dažādi ziedu raksti, latviešu zīmes, austrumu motīvi, kopumā vairāki desmiti variantu. Taču klients var droši nākt ar savu ideju!

No vietējā koka

Saplāksni parasti izgatavo no bērza, bet žogus ražo no priedes. Materiālu Gravtex ņem no vietējiem ražotājiem. Kokus no uzņēmuma Gaujas koks, bet saplāksni – no Latvijas finiera meitasuzņēmuma RSEZ Verems. Uzņēmējs priecājas, ka nav jāveido koka un saplākšņa krājumi, jo tos vajadzības gadījumā var mudīgi iegādāties pie ražotājiem. «Esam patriotiski – mums piedāvā arī citu ražotāju saplāksni», taču rēzeknieši paliek uzticīgi Latvijas finierim, kura kvalitāti slavē.

Gravtex ražotnē patlaban nodarbina deviņus cilvēkus. Pagaidām ar tik lielu kolektīvu pietiek, jo ražotne vēl ar pilnu jaudu nestrādā. Taču uzņēmējs neslēpj – gluži kā citās nozarēs, arī te ir strādnieku deficīts. Firmai ir laba sadarbība ar Rēzeknes tehnoloģiju akadēmiju, kurā sagatavo speciālistus. Rūpes sagādā tas, ka reģionā cilvēku skaits sarūk un to var just, meklējot darba rokas. Taču šim brīdim darītāju ražotnē pietiek, ir arī datubāze ar strādāt gribētājiem, kurus, firmai attīstoties, uzaicināt. Andris uzsver – galvenais, lai cilvēkam patīk darbs ar koku, kā arī strādnieks ir atbildīgs un rūpīgs.

Skatoties nākotnē, Andris apņēmies audzēt apgrozījumu un turpinās iekarot ārzemju tirgus. Pērn apgrozījums audzis par 39%, šogad to plāno vēl lielāku. Gads sācies labi, rodas arī jauni ārzemju klienti. Gravtex investēs arī savā atpazīstamībā, uzlabos mājaslapu, savas pozīcijas sociālajā vietnē Facebook un  meklētājā Google. Uzņēmējs rāda krāsainus, reljefainus paneļus – šogad Gravtex sācis ražot trīsdimensiju paneļus, kurus var izmantot iekšējai apdarei sienām, griestiem, mēbelēm. Pēc taustes šķiet kā plastmasa, bet uzņēmējs stāsta, ka materiāls ir presēta skaidu plate ar kompozītsveķiem. Izfrēzēt var dažādus rakstus un nokrāsot klientam tīkamā krāsā. Rīgā, izstādē Māja, jaunie paneļi pirmo reizi prezentēti, aprīlī tie dosies atrādīties Milānā.

«Plāni ir lieli un grandiozi!» Rēzeknes uzņēmums vēlas paplašināt ražošanu, iegādāties jaunas pēcapstrādes iekārtas, kuras slīpēs un krāsos saražotos produktus. «Apstāties nedrīkst!» apņēmīgs ir rēzeknietis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ģimene, kas palīdz un atbalsta. Otrs ir komanda – cilvēki, kuri domā tādā pašā virzienā kā tu, tad ir vieglāk strādāt un sasniegt mērķus.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Paša kļūdas ir saistītas ar jaunības maksimālismu, nepareizi izvēloties partnerus.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja ir oriģināla ideja, turēties pie tās, sapņot par to, apdomāt un tad darīt. Galvenais, lai ideja ir tāda, kādas nav citam – savā nišā.

Premjers darba attiecību pārtraukšanu ar Krieviņu skaidro ar atšķirīgu pieeju darbam

Šodien Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” premjers norādīja, ka neesot sakritušas viņa un Krieviņa “darba metodes”.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) darba attiecību pārtraukšanu ar Valsts kancelejas vadītāju Mārtiņu Krieviņu skaidro ar atšķirīgu pieeju darbam, ziņo aģentūra LETA.

Šodien Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” premjers norādīja, ka neesot sakritušas viņa un Krieviņa “darba metodes”.

“Es nenorādu uz grēkiem, bet runa ir par to, ka Valsts kanceleja ir aparāts, ar ko kopā plānojam un īstenojam valsts uzdevumus. Nevar būt, ka šefs aizbrauc un pārējie cilvēki bez viņa atļaujas nevar kustēties. Esmu par kolektīvu darbu. Ja komanda neveidojas, domāju, kā to risināt,” atzina Kučinskis.

Pēc Ministru prezidenta teiktā, Krieviņa aiziešana nav saistīta ar domstarpībām vai Ministru prezidenta vēlmju neizpildīšanu, kā arī tā nav saistīta ar izskanējušajiem pieņēmumiem saistībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja konkursu.

Kučinskis arī norādīja, ka viņam un Krieviņam neesot pretenzijas vienam pret otru. “Man negribas skatīties uz iemesliem vai teikt kaut ko sliktu par kādu cilvēku,” uzsvēra Kučinskis.

Kā ziņots, no 21. marta Krieviņš vairs nepilda Valsts kancelejas direktora pienākumus. Līdz jaunā Valsts kancelejas vadītāja iecelšanai šos pienākumus pildīs Valsts kancelejas direktora vietniece, Juridiskā departamenta vadītāja Inese Gailīte.

Savukārt virkne nevalstisko organizāciju (NVO) un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padomes locekļi vēstulē Ministru prezidentam lūdza skaidrot Krieviņa negaidīto aiziešanu no amata.

NVO pārstāvju ieskatā ziņa par negaidīto Krieviņa aiziešanu no ieņemamā amata rada bažas par laika gaitā izveidoto veiksmīgo sadarbību, kas veicināja sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanu.

“Jauna Valsts kancelejas direktora atlase bremzēs Memoranda padomes iecerēto darbu, sašaurinās sadarbību starp nevalstisko sektoru un valsts pārvaldi, radot risku, ka valsts pārvaldes darbs nekalpos sabiedrības interesēm,” pausts vēstulē.

NVO pārstāvji norāda, ka, ņemot vērā Krieviņa amata rangu un līdzšinējo darbību, amata atstāšanas process ir neskaidrs, savukārt Kučinska līdzšinējie skaidrojumi, kas balstīti valsts pārvaldes reformas lēnajā virzībā, prasa precīzāku un dziļāku publisku argumentāciju, kas balstīta konkrētos kritērijos.

“Mīklaini pamatojumi, kas rada vietu interpretācijai, nemotivēs kvalificēta vadītāja piesaisti darbam Valsts kancelejas direktora amatā,” pārliecināti vēstules autori.