Remdenā tumsa • IR.lv

Remdenā tumsa

7
Daudzbērnu mātes Annikas lomā Maija Doveika.

Izrāde Tuvā pilsēta – neatminēta mīkla par sievietes seksualitāti

Jaunais pazīstamā Krievijas režisora Kirila Serebreņņikova iestudējums Nacionālajā teātrī – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga Tuvā pilsēta – jau apaudzis ar skandāla garoziņu. Skatītāji iet ārā, durvis cirzdami. Citiem savukārt ārkārtīgi patīk. Skatoties izrādi, šīs kaislības pat pārsteidz, jo mākslinieciski iestudējums drīzāk garlaiko – tajā ir daudz paša režisora štampu, arī izvēlētā estētika nav neko svaiga (tāds bija Eiropas teātris 20. un 21. gs. mijā). Par ko tad uztraukums? Acīmredzot izrāde kairina Nacionālā teātra skatītājus ar kailumu, seksualitāti, sarunvalodas rupjību. Lai gan – tās tēma būtu pelnījusi diskusiju, ja vien izrāde būtu pacentusies to risināt.

Sāls slēpjas faktā, ka luga ir izteikti antifeministiska. Daudzbērnu māte Annika, kuras vīrs Ivo katru nedēļas nogali ar draugiem peld uz kaimiņu pilsētu, sadūšojas ceļojumam un atklāj, ka tuvā pilsēta ir vieta, kur izdzīvot fantāzijas. Viņas gadījumā tās ir seksuālas, kas mājās palikušo vīru traumē, bet Annikai kļūst par dzīves jēgu, novedot pie dramatiskām sekām. Paralēlā izrādes darbības līnija saistīta ar citu pāri – apzīmētiem vienkārši kā Bils (maniaks) un Sireneta (upuris), un, savelkot abas līnijas kopā, Tuvās pilsētas stāsts ir vienkāršs: sievietes seksualitāte (un viss, kas no šīs emancipācijas izriet) ir šausmīga lieta. Perversija, slimība, mānija, kas apdraud vīriešus un sabiedrību un ar ko var cīnīties tikai ekstrēmos veidos: iznīcinot fiziski vai vismaz simboliski. Ne velti nabaga Bils no sadistiskajiem aktiem, šķiet, negūst nekādu baudu, drīzāk mokās pats, savukārt Ivo šauj uz tumsu, bet nošauj sievieti. Sieviete Tuvajā pilsētā ir tumsa, dibens, nepiepildāmas un līdz ar to apdraudošas dzīles. To luga nebeidz apliecināt monologos un dialogos, kā arī dramaturga manifestā jeb uzrunā, kas drukāta izrādes programmiņā un pauž: fantāzija – tas ir slikti. Lai gan stāsts varbūt nemaz nav tik vienkāršs.

Lietuviešu dramaturgu Ivaškeviču Latvijā pazīst: Pēteris Krilovs savulaik iestudējis viņa Kaimiņu, Dailes teātrī – režisors Oskars Koršunovs Izraidītos, daļa skatītāju atcerēsies Rīgā viesizrādīto Madagaskaru Rima Tumina režijā. Shēma Ivaškeviča lugās ir vienāda: jutīgu tematu (sabiedrības vērtības, stereotipi, vēsture, sapņi) autors izspīlē līdz absurdam, rādot, kā vienas un tās pašas frāzes var skanēt liriski, patētiski, pašironiski, ciniski… Ka viennozīmības nav. Ir atšķirīgu intonāciju koris.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu