Te dzīvo Maksims, var redzēt, vai ne? – Marta rāda uz logu, ko veido sudrabotas Maxima uzlīmes ar baltām kruzuļotām malām. Gaišā mājas siena tām blakus salīmēta no Narvesen mīksto zvēru un krūzīšu akcijas uzlīmēm, cits, zaļgans logs – no pannu akcijas uzlīmēm. Marta aprēķinājusi, ka 3 x 1,5 m gleznā ir ap 22 000 mazo lipeklīšu. Dažviet uzlīmēm virsū līmēta plēve – kā jau glezniecībā, kur vienai krāsai klāj virsū citas krāsas slānīti un tonis mainās. Sērijveida projekta mājas sienas attēls Blaugznas ir Martas Veinbergas pagājušā gada bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Novērtēts ar 10. Gandrīz vienlaikus nolijis apbalvojumu lietus: Purvīša stipendija Mākslas akadēmijas studentiem, uzvara Teterevu fonda stipendijas un Brederlo-von Sengbusch mākslas prēmijas konkursos.
«Ideja pati piezagās,» viņa stāsta. «Uzlīmes ir visur: man un droši vien arī tev makā, varbūt kabatā, kaut kur klejo, ar matiem aplīp kā tādi parazīti.» Sākusi vākt. Draugi un paziņas kļuva par aģentiem, lūdza uzlīmes kolēģiem. Marta eksperimentēja, lika citu pie cita daudzkrāsu gabaliņus, viņu aizrāva opārtiskais, optiskās ilūzijas efekts. «Uzlīmes ir ļoti ritmiskas. Šīs sarkanās – pilnīgas Endija Vorhola Campbell zupas bundžas!» rāda Narvesen uzlīmes no Lietuvas, kādas Latvijā nav manītas.
Pagājušogad Veinbergas uzlīmju darbs Otrā iespēja tika izstādīts Mākslas stacijā Dubulti. «Padomju interjera istaba – sekcija, dīvāns, lampa. Vilku paralēles: padomju laikā visiem mājās bija viens un tas pats, un tagad arī – vienādi katli un dakšas, ko nopirkuši akcijās. Tie paši vēži citā kulītē.» Marta nav pret šādām akcijām. Pati tā savulaik tikusi pie kvalitatīviem galda piederumiem, akciju lietas dabūjusi arī dāvanā. «Cilvēki veikalā nespēj nepaņemt un tad domā – kādam uzdāvināšu.» Dubultu izstāžu zālē, netālu no dzelzceļa biļešu kasēm, viņa pagājušogad izlēma novietot uzlīmju ziedošanas kasti. «Riktīgi sanesa,» priecīgi atceras. Tāda kaste līdz 26. martam studentu izstādē Jūrmalas Pilsētas muzejā stāvēs līdzās vēl vienai viņas uzlīmju gleznai Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs – daudzstāvu mājas sienai ar vīteņiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.