Diena: 15. marts, 2017

LPS prasa, lai pašvaldībām garantē vismaz 19,6% no valsts nodokļu ieņēmumiem un pārskaita visus IIN ienākumus

LPS uzsver, ka lēmuma pieņemšanas procesā par nodokļu politikas izmaiņām viens no elementiem ir izvirzīto priekšlikumu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem novērtējums.

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) Finanšu ministrijas (FM) plānotās nodokļu reformas laikā prasa likumā garantēt, ka pašvaldības saņems ne mazāk kā 19,6% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem valstī, turklāt to ieņēmumi nebūšot mazāki kā iepriekšējā gadā, ziņo aģentūra LETA.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) iepriekš tika izteicies, ka valdība piedāvās pašvaldībām garantēt ieņēmumus 19,5% apmērā no kopējiem valsts nodokļu ieņēmumiem.

LPS dome šodien pieņēma savu pozīciju par valsts nodokļu politikas piedāvājumu. Lēmumā norādīts, ka līdz šim darba grupā nodokļu politikas pamatnostādņu 2017.- 2021.gadam izstrādei, kas darbojas FM un kuras sastāvā ir arī LPS pārstāvji, ir bijušas tikai mutvārdu diskusijas par atsevišķiem nodokļu politikas elementiem, kas ir balstījušies uz FM vai citas organizācijas, piemēram, Pasaules Bankas, prezentācijām. Darba grupā apspriešanai neesot virzītas nodokļu pamatnostādnes kā vienots rakstveida dokuments, kas ietver detalizētu esošās nodokļu politikas analīzi un izmaiņu priekšlikumu aprakstu un pamatojumu.

Tāpat LPS norāda, ka FM priekšlikumi iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) izmaiņām līdz šim neatklāj ne paredzēto ieņēmumu samazinājuma kopapjomu, ne kompensācijas mehānismu pašvaldību funkciju nodrošināšanai. Atbildi uz informācijas pieprasījumu par plānotās nodokļu reformas fiskālo ietekmi uz pašvaldību budžeta ieņēmumiem, kā arī detalizētu visu nodokļu politikas priekšlikumu analīzi un to ietekmes novērtējumu LPS vēl neesot saņēmusi.

LPS rīcībā esošā informācija rādot, ka kopējais IIN ieņēmumu samazinājums no nodokļa likmes samazināšanas un neapliekamā minimuma palielināšanas varētu sasniegt vai pārsniegt 400 miljonus eiro. Šajā novērtējumā nav ņemts vērā pašvaldību izdevumu pieaugums saistībā ar plānoto minimālās darba algas pieaugums saistībā ar plānoto minimālās darba algas pieaugumu un valdības iecerēm noteikt augstākus sociālo pabalstu līmeņus.

Trīs gadu budžeta ietvarā paredzētie valsts budžeta ieņēmumi no IIN 2018.gadā ir 340 miljoni, kas pie 20% atskaitījuma valsts budžetam samazināsies proporcionāli kopējam šī nodokļa ieņēmumu samazinājumam. Tāpēc pat nodokļa atskaitījuma likmes pašvaldībām palielināšanās līdz 100% nebūs pietiekami pašvaldības zaudējumu kompensēšanai, uzsver LPS.

LPS uzsver, ka lēmuma pieņemšanas procesā par nodokļu politikas izmaiņām viens no elementiem ir izvirzīto priekšlikumu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem novērtējums.

Lai veiktu valdības solīto zaudējumu kompensāciju, būs jāievēro ne tikai kopējais ieņēmumu samazinājums, bet arī IIN politikas izmaiņu atšķirīgā ietekme dažādās teritorijās, uzsver LPS, atbildīga lēmuma pieņemšanai par nodokļu politikas izmaiņām ir nepieciešams zināt arī priekšlikumu ietekmi uz ikvienu pašvaldību vidējā termiņā un pa ieņēmumu kritumu kompensējošajiem risinājumiem, lai nodrošinātu pašvaldību likumā noteikto funkciju izpildi. LPS dome pieņēma lēmumu, kurā ierosina noteikt likumā, ka pašvaldību nodokļa ieņēmumiem jāveido ne mazāk kā 19,6% no kopējiem nodokļu ieņēmumiem valstī un absolūtās summās tie nedrīkst būt mazāki kā 2017. gadā.

Tāpat LPS ierosina pašvaldībām pārskaitīt visu IIN 100% apmērā, bet iztrūkstošos līdzekļus pašvaldību budžeta nodokļu ieņēmumu proporciju saglabāšanai nodokļu ieņēmumos valsts konsolidētajā kopbudžetā varot nodrošināt, ieviešot ikgadēju atskaitījuma likmi no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), kura izmantojama kompensācijas nodrošināšanai.

LPS ierosina iesniegt aprēķinus par plānoto izmaiņu ietekmi uz pašvaldību kopbudžetu, kā arī prognozi ietekmes sadalījumam pa 119 pašvaldībām.

 

Ušakovs vienu no domes “Facebook” lapām uzturēs “par saviem līdzekļiem”

Ušakovs šodien sociālajā portālā “Facebook” raksta, ka no personīgajiem līdzekļiem samaksājis VVC uzlikto sodu par to, ka Rīgas dome ar rīdziniekiem “Facebook” komunicē krieviski un angliski.

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (S) no personīgajiem līdzekļiem samaksājis Valsts valodas centra (VVC) uzlikto 140 eiro sodu, un turpmāk Rīgas domes lapas sociālajā portālā “Facebook” krieviski un angliski uzturēšot par saviem līdzekļiem, ziņo aģentūra LETA.

Ušakovs šodien sociālajā portālā “Facebook” raksta, ka no personīgajiem līdzekļiem samaksājis VVC uzlikto sodu par to, ka Rīgas dome ar rīdziniekiem “Facebook” komunicē krieviski un angliski.

Pašreiz tiek gatavota prasība Satversmes tiesai (ST) un arī jurists tiekot apmaksāts no privātiem līdzekļiem.

“Līdz ST spriedumam esošās Rīgas domes “Facebook” lapas krieviski un angliski uzturēšu es pats un mani kolēģi. Un tikai par saviem, nevis pašvaldības līdzekļiem. Šajās lapās mēs turpināsim izvietot visu nepieciešamo informāciju, kā arī atbildēt uz rīdzinieku jautājumiem tajās valodās, kurās būs rīdziniekiem ērtāk komunicēt, tajā skaitā krieviski,” raksta Rīgas mērs.

Viņš norādījis, ka tādējādi saziņa ar rīdziniekiem citās valodās nokļūst pilnībā ārpus Valsts valoda likuma jurisdikcijas, tā kā šo saziņu neīstenos pašvaldība, bet gan vienkārši personu grupa, kas vēlas palīdzēt pašvaldībai un rīdziniekiem.

Jau ziņots, ka 13.martā stājās spēkā Ušakovam piemērotais 140 eiro naudas sods saistībā ar pašvaldības īstenoto saziņu sociālajos tīklos arī svešvalodās – krievu un angļu valodā. Kā aģentūru LETA informēja Rīgas apgabaltiesas preses pārstāvis Raimonds Ločmelis apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese Ludmila Poļakova, tiesnesis Guntars Stūris un tiesnese Daiga Kalniņa saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu nolēma atteikt ierosināt apelācijas tiesvedību, jo nepastāv tās ierosināšanas pamati.

Rīgas domes priekšsēdētājs vakar, 14. martā, paziņoja, ka par tiesas spriedumu, kas atstāja spēkā VVC uzlikto 140 eiro sodu, viņš vērsīsies Satversmes tiesā (ST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Rīgas mērs sociālajā portālā “Facebook” rakstīja, ka agrāk ir atturējies un nav komentējis Latvijas tiesu lēmumus. Taču šajā situācijā instanču lēmumi esot politiski, neprofesionāli un nekompetenti. “Tiesnešiem, kas pieņēma šādu lēmumu, nav vietas tiesu sistēmā. Tieši šādu tiesnešu dēļ Latvijas sabiedrība sen pārstāja ticēt tiesu varas godīgumam un taisnīgai attieksmei. Un par abu lēmumu kvalitāti šobrīd tiek gatavota sūdzība Tieslietu padomei,” raksta Ušakovs.

Savukārt Latvijas tiesnešu biedrības vadītājs Juris Siliņš aģentūrai LETA paskaidroja, ka Rīgas mēra paziņojums, ka tiesas spriedums ir politisks, neprofesionāls un nekompetents, nav saprotams, jo “tas nav balstīts uz juridiskiem faktiem”.

“Diemžēl augstu valsts amatpersonu nepamatoti kritiska izteikšanās par tiesnešiem un tiesu varu kopuma nav retums,” secināja biedrībā, paužot, ka “katram ir tiesības uz konstruktīvu kritiku, taču, ja tā izskan no augstu amatpersonu puses, tā nedrīkst būt neargumentēta”.

Lai ieviestu VM rosinātās izmaiņas ūdens temperatūrā, Rīgā varētu būt nepieciešami plaši siltummezglu remontdarbi

Lielā daļā Rīgas dzīvojamo māju varētu būt nepieciešama visa siltummezgla pārbūve, stāvvadu nomaina vai cirkulācijas izbūve, lai nodrošinātu 55 grādu ūdens temperatūru dzīvokļos.

VM izstrādājusi priekšlikumus Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumos, rosinot noteikt, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt būvnormatīva par ēku iekšējo ūdensvadu noteikto karstā ūdens temperatūras režīmu un temperatūras kontroles pasākumus. Karstā ūdens temperatūrai izdales vietā, tostarp katrā dzīvoklī, jābūt ne zemākai par 55 grādiem pēc Celsija, aģentūru LETA informēja ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders.

Pēc VM paustā, lai nepieļautu dzīvojamās mājas īpašnieku un citu mājā dzīvojošo personu inficēšanos ar legionelozi, dzīvojamās mājas pārvaldītājam regulāri nāktos veikt ēkas iekšējo ūdensvadu un siltummezglu apsekošanu un novērtēšanu, kā arī riska faktoru novēršanu.

Savukārt, konstatējot dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmā infekcijas izraisītāju klātbūtni, ēkas pārvaldītājam būtu pienākums nekavējoties brīdināt mājas īpašniekus un citus tās iedzīvotājus, sniedzot informāciju par attiecīgo slimību un ieteikumus tās profilaksei, kā arī informēt par pasākumiem, kas tiks veikti, lai novērstu iedzīvotāju inficēšanās risku.

Lielā daļā Rīgas dzīvojamo māju varētu būt nepieciešama visa siltummezgla pārbūve, stāvvadu nomaina vai cirkulācijas izbūve, lai nodrošinātu 55 grādu ūdens temperatūru dzīvokļos, komentējot Veselības ministrijas (VM) rosinātos grozījumus Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumos, aģentūrai LETA pauda pašvaldības SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” pārstāve Santa Vaļuma.

Viņa pastāstīja, ka visās vecajās mājās siltummezgls tehniski nodrošina 55 grādu ūdens temperatūru siltummezglā. Šādā temperatūrā ūdens ir izejas brīdī no siltummezgla, tomēr atkarībā no mājas tehniskā stāvokļa, celtniecības brīža, stāva un citiem aspektiem, nonākot dzīvoklī temperatūra var būt 52 vai pat 49 grādi.

Ja tiks ieviesti paredzētie noteikumu grozījumi, tas rada daudz jautājumu par to, kā rīkoties apsaimniekotājiem un dzīvokļu īpašniekiem, akcentē Vaļuma.

“Pašreiz to, ka ūdens temperatūra, tam nonākot dzīvoklī, būtu 55 grādi tehniski nav iespējams nodrošināt lielākajā daļā ēku. Lai to nodrošinātu ir jāveic siltummezgla pārbūve, stāvvadu nomaiņa, cirkulācijas izbūve vai vēl citi darbi, kas jādara par kopīpašnieku naudu,” pauda Vaļuma. Viņa uzsvēra, ka vairums dzīvojamo ēku ir celtas citos apstākļos un nevar uzlikt prasības, kuras tajās tehniski nevar izpildīt.

Viņa pastāstīja, ka pārvaldnieks izdevumus, kas vajadzīgi ēkas remontdarbiem katru gadu iekļauj tāmē, ko izvērtē kopīpašnieki, nolemjot, kuri darbi tiks veikti. Arī šīs pārbūves būtu jāiekļauj remontdarbu tāmē.

“Rodas jautājums, kas notiks, ja kopīpašnieki atsacīsies uzņemties atbildību un pārbūvēt siltummezglu? Ko darīs pārvaldnieks, ja kopīpašniekiem nebūs pilnvērtīgs finanšu uzkrājums, lai veiktu šādus pārbūves darbus?” pauda RNP pārstāve.

Veselības ministre Anda Čakša norādīja, ka normatīvo aktu pārskatīšana, precizējot apsaimniekotāju atbildību un rīcību, novēršot iespējamas inficēšanas gadījumus, ir risinājums, ko sadarbībā ar Ekonomikas ministriju (EM) virzīs apstiprināšanai Ministru kabinetā. “Tāpat esmu uzdevusi Slimību profilakses un kontroles centram pārskatīt iekšējās procedūras, lai ēku apsaimniekotāju un iedzīvotāju informēšana un brīdināšana notiktu iespējami operatīvākajā veidā,” piebilda ministre.

Kučinskis: Šī nacionāli konservatīvā valdība koncentrējas uz reformām un nacionālām interesēm

Saeima šodien pulcējas uz ārkārtas sēdi, lai uzklausītu premjera ziņojumu par valdības paveikto un iecerētajiem darbiem.

Šī nacionāli konservatīvā valdība koncentrējas uz reformām un nacionālām interesēm, šodien, atskaitoties Saeimai par valdības paveikto, sacīja Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), ziņo aģentūra LETA.

Kučinskis uzsvēra, ka valdības darba prioritātes nav mainījušās. Tās ir tautsaimniecības attīstība, uzņēmējdarbības vides pilnveidošana līdz izcilībai, izglītības un veselības aizsardzības sistēmas reforma, valsts aizsardzības spēju stiprināšana, demogrāfijas politika un ģimeņu atbalsta pasākumu ātrāka ieviešana.

“Šīs nacionāli konservatīvās valdības vēstījums ir izsakāms dažos vārdos — reformas un nacionālās intereses,” uzvēra premjers. Reformas paredzētas un tiek īstenotas vairākās nozarēs, piemēram, nodokļu politikā, izglītībā, veselības aprūpē, tautas ataudzes veicināšanā. Savukārt nacionālās intereses ir Latvijas dalība NATO, Eiropas Savienībā, bet tā ir arī spēja reaģēt uz negaidītiem pavērsieniem starptautiskajā politikā.

“Būsim latvieši neatkarīgi no tā, kādā valodā mēs runājam mājās. Latvietis skan lepni,” turpināja valdības vadītājs. Kučinskis uzskata, ka šī valdība ir pierādījusi, ka tā spēj strādāt kā komanda. “Šajā valdībā vairs nevar norobežoties un palikt vienas nozares vai ministrijas kompetences ietvaros, ministrijas nedrīkst konkurēt, tām ir jāsadarbojas,” akcentēja politiķis.

Premjers arī piebilda, ka, pārlasot ziņojumu par valdības paveikto un iecerēto darbību, viņu nedaudz pārņēma “deja vu sajūta”. Jo daudzas ziņojumā minētas lietas jau tika darītas zināmas Saeimas deputātiem un sabiedrībai valdības atskaitē, kur tika prezentēta pērn gada nogalē.

Runājot par tautsaimniecību, Kučinskis uzvēra lietas, kuras “ir uzskatāmas par panākumiem”. Piemēram, Latvija dažādos starptautiski atzītos konkurētspējas mērījumos ir sasniegusi ļoti augstas vietas.

Valdības vadītājs kā prioritāti minēja arī ēnu apkarošanu. “Stingri palieku pie sava uzskata, ka tas ir valsts nacionālās drošības jautājums. Tajā nevar būt ne kompromisu, ne atkāpju vai kaut kāda klusa lietu nokārtošana,” sacīja premjers.

Viņš esot pārliecināts, ka Valsts ieņēmumu dienestā turpināsies reformas, kuru mērķis ir izveidot modernu, efektīvu institūciju, kurā jebkurš Latvijas uzņēmējs un Latvijas iedzīvotājs redzētu labvēlīgu partneri, kurš būdams laipns stingri pieturas pie likuma burta un gara.

Politiķis arī minēja priekšlikumus nodokļu sistēmas reformai un aicināja deputātus rūpīgi izvērtēt nodokļu reformas saturu, kā arī izteikt piedāvājumus iespējamām izmaiņām.

“Nepārspīlēšu, ja sacīšu, ka šis brīdis ir vispiemērotākais nodokļu sistēmas reformēšanai. Eiropas fondi tuvākajos gados būtiski sekmēs Latvijas ekonomikas attīstību. Kas būs pēc tam, mēs šobrīd nezinām. Tāpēc ir jāizmanto šī vēsturiskā iespēja. Latvija nedrīkst nokavēt,” uzsvēra Kučinskis.

Viņš runāja arī par izglītības sistēmas reformām, skaidrojot, ka daži pirmie soļi jau ir sperti, bet lielākais darbs vēl ir priekšā. “Es diezgan bieži domāju par ministru Kārli Šadurski (V), vai es gribētu būt viņa vietā. Būtu grūti. Novēlu viņam gana apņēmības un spēju iet uz priekšu par spīti visam. Virziens ir skaidrs, tā ir skolu tīkla optimizēšana jeb saucot lietas īstajos vārdos skolu skaita samazināšana,” teica valdības vadītājs.

Viņš minēja arī veselības aprūpes reformām, piekrītot, ka nozarei vajag vairāk līdzekļu. Vienlaikus Kučinskis akcentēja, ka valdība nozarei prasa reformas un skaidrību, kur nauda paliks.

Viena no valdības prioritātēm, par kuru pēdējā laikā bieži atgādina sabiedrotie ir valsts drošība un aizsardzības budžets. “Nešaubos, ka jau 2018. gada budžetā valsts aizsardzībai tiks piešķirti 2% no iekšzemes kopprodukta,” teica premjers.

Kā ziņots, Saeima šodien pulcējas uz ārkārtas sēdi, lai uzklausītu premjera ziņojumu par valdības paveikto un iecerētajiem darbiem.

Kāpēc izvēlēties būt patiltē

Latvija nevar būt “tilts starp rietumiem un austrumiem”.

Nesen kādā Latvijas Radio pārraidē no raidījuma viesa mutes izdzirdot tik bieži deldēto teicienu par Latvijas vietu starp rietumiem un austrumiem jeb mūsu valsti kā tiltu starp austrumu un rietumu pasauli, iedomājos, ka tad jau sanāk, ka mēs vai nu karājamies gaisā jeb dzīvojam uz tilta, vai arī mitināmies patiltē, kas arī nav tā pati labākā dzīves vieta, pat ja mazliet vairāk pasargā no aukstiem vējiem un lietus. Ne vienā, ne otrā gadījumā tas neliecina par ticību savai valstij kā stabilai un nozīmīgai vērtībai. No tā savukārt izriet secinājums, ka arī paši sevi kā šīs valsts iedzīvotājus mēs uzskatām par tādiem, kam pietiek ar vietu patiltē un nemaz nevajag kārtīgu mājokli.

Visticamāk, ka nav iespējams precīzi noskaidrot, kad un kādos apstākļos ir dzimusi šī ideja par mūsu valsti kā tiltu starp divām atšķirīgām pasaulēm, tomēr liekas nožēlojami, ka tā nav arī mirusi līdz ar Latvijas pilnīgu atgriešanos un iekļaušanos rietumu jeb Eiropas kultūrtelpā vārda plašākajā nozīmē pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā. Lai arī pēdējā laikā varbūt mazliet retāk dzirdama sabiedriskajā sarunā, tomēr šī dzīvošanas patiltē ideja varētu būt nosēdusies diezgan daudzu Latvijas ļaužu zemapziņā, un no turienes ik pa laikam nodevīgi izlien saukļu “Eiropa mūs nesaprot”, “Eiropa mums uzspiež” veidolā.

Mucā audzināti

Meklējot iespējamos veidus un ceļus, pa kādiem šī doma, ka Eiropa ir kaut kas atšķirīgs no mums, ir iekļuvusi un nosēdusies ļaužu prātos, es nonācu pie secinājuma, ka tas noticis ar izglītības starpniecību padomju okupācijas laikā un inerces dēļ lielā mērā velkas līdzi vēl arī tām paaudzēm, kas atjaunotās brīvvalsts laikā jau it kā ieguvusi citādu izglītību un skatījumu uz pasaules lietu kārtību.

Sevi es pieskaitu pie tiem, kas izglītības pamatus ieguvuši padomju okupācijas laikā, plašāku redzējumu uz pasauli guvuši augstskolās jau brīvā Latvijā, bet robus zināšanās turpina pašizglītošanās ceļā aizpildīt visu atlikušo mūžu, jo skolā un augstskolā mēs varam iegūt zināšanu mazāko daļu, kaut vai tādēļ vien, ka gadu skaita ziņā ārpus skolas un augstskolas mēs pavadām lielāko mūža daļu.

Tieši pašizglītošanās ceļā gūtās zināšanas — grāmatas, rietumvalstu sabiedrisko televīziju kultūrvēsturiskie raidījumi — man liek apzināties robus manās zināšanās un maldīgos nospiedumus, kas tur palikuši no skolas laika. Nu, piemēram, kurš gan no manas paaudzes un vecākiem cilvēkiem Latvijā nezina, cik slikts ir Napoleons, kurš karoja ar visu Eiropu, izpostīja Krieviju un tajā skaitā arī gāja pāri mūsdienu Latvijas teritorijai.

Tomēr diezin vai daudzi zina, ka Napoleons pie varas nokļuva pēc Lielās franču revolūcijas un viņa ļoti būtisks nopelns ir civillikuma ieviešana Francijā. Tas aizliedza iedzimtas privilēģijas, atļāva ticības brīvību un paģērēja valdības amatu došanu spējīgākajiem kandidātiem. Napoleona likumu kodekss ir būtiski ietekmējis tiesiskuma attīstību Eiropā, un tātad tieši vai netieši arī Latvijā. Arī viņa ieviestie militārie jauninājumi vēl ilgi kalpoja arī citu valstu karaspēkiem.

Kurš gan Latvijā nezina par pareizticīgo baznīcas svētā kārtā iecelto Aleksandru Ņevski, kura vārdā joprojām nosaukta dzeltenā baznīca Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī Rīgas centrā, kā arī par viņa vadībā uzvarēto Ledus kauju uz aizsalušā Peipusa ezera. Nav jau slikti zināt vēstures faktus, taču no mūsdienu eiropeiskās Latvijas valsts viedokļa tam nav tik būtiskas nozīmes kā Krievijā, kur šī kauja nozīmēja vācu bruņinieku apturēšanu un savas ticības nosargāšanu. Latvijas un latviešu tautas attīstībai daudz nozīmīgākas ir citas kaujas un citi vēsturiskie notikumi, par kuriem diemžēl mums ir daudz mazāk zināšanu nekā, piemēram, par mongoļu—tatāru jūgu, kas mūsu valsts teritoriju taču neskāra.

Pašnolieguma ēnā

Manuprāt, viens no lielākajiem robiem mūsu zināšanās ir par rietumu kristietības telpu un tās kultūrvēsturisko ietekmi uz mūsu tautas un arī valsts attīstību. Kā lai mēs par to zinām, ja padomju okupācijas pusgadsimtā visos iespējamos veidos no mūsu tautas apziņas tika izsvēpēts tas, kas bija ļoti būtiski ietekmējis mūsu dzīvi un domāšanu daudzu gadsimtu garumā. Vai pēc neatkarības atgūšanas mēs esam spējuši šo robu pilnībā aizlāpīt?

Nav jābūt aizrautīgam kristietim un ikdienā jāapmeklē baznīca, taču, lai saprastu savas tautas un zemes vēsturi un tagadni, bez labām zināšanām par rietumu kristietības vēsturisko attīstību neiztikt. Lai kā es cienītu dainas un latvisko dzīvesziņu, pat tās vairs nav iespējams pilnībā izprast bez mūsu kristīgā mantojuma un gadsimtiem ilgās iesaistes rietumu kultūrtelpā apzināšanas.

Taču arī Latvijas politiskās attīstības un pilsoniskās sabiedrības veidošanās vēsturē mūsu sabiedriskajā sarunā joprojām atkal un atkal vietām asnus dzen padomju okupācijas laikā iedēstītā mācība gan par jaunlatviešu simpātijām pret visu krievisko, gan par Rīgas latviešu biedrības atpakaļrāpulību iepretim jaunstrāvnieku progresam. Taču mūsu pašu vēsturnieku nesenie pētījumi liecina gan par jaunlatviešu simpātijām pret rietumu liberālo garu un klasisko liberālismu, gan pret Anglijas un Francijas valsts iekārtu un saimniecisko uzbūvi. Turpat iespējams smelties arī patiesas zināšanas par Rīgas latviešu biedrības milzīgo nozīmi ne tikai tautas apziņas veidošanā un stiprināšanā, bet arī pilsoniskās sabiedrības attīstīšana pat cara patvaldības skarbajos apstākļos.

Skaidrs pavediens

Protams, ka, meklējot zināšanas par tagadni vēsturē, vienmēr ir jāredz lietas kopsakarībās. Ja raugās tā, tad jaunlatviešu vai Rīgas latviešu biedrības attiecības ar Krievijas impērijas varu ir labāk saprotamas, jo viens no Latvijas vēstures sāpīgajiem paradoksiem diemžēl ir tāds, ka reizēm cara valdība bija progresīvāka nekā rietumu kultūrtelpai piederīgā vietējā vācu elite.

Taču, neraugoties uz vēsturiskajiem apstākļiem, kuros latviešu piespiedu būšana zem Krievijas valdības kopumā ilga apmēram tikai 250 gadus pretstatā daudz vairāk gadsimtiem zem citām varām, es mūsu tautas un arī vēlāk izveidotās valsts attīstībā tomēr redzu ļoti skaidri vijamies noturīgu un grodu piederības rietumu un Eiropas kultūrtelpai pavedienu. Iespējams, ka tas tiešām arī izskaidrojams ar to, ka Krievijas valdīšana te bijusi vien 250 gadus, turklāt pirmos divsimt tā pastāvējusi līdzās vietējās vācu muižniecības un garīdzniecības spēcīgajai ietekmei.

Ja reiz mūsu priekštečiem, neraugoties uz daudz sarežģītākiem vēsturiskiem un ikdienas dzīves apstākļiem, netrūka prāta un spēka apzināties savu piederību noteiktai kultūrtelpai, tad kādēļ vēl šodien Latvijā mēdzam tīksmināties par savu kā īpašā tilta starp rietumiem un austrumiem nozīmi? Jeb, precīzāk sakot, par savu atrašanos patiltē.

Nedomāju, ka ir iespējama ilga un laba dzīvošana patiltē, un līdz ar to diezin vai ir iespējama kādas tautas vai valsts atrašanās dīvainā starpkultūru telpā. Ja nu uz brīdi pieņemsim, ka mēs atrodamies īpašā situācijā un labi pārzinām kā rietumu kultūrtelpas, tā austrumu domāšanu, tad kādēļ gan bijām un esam tik nepatīkami pārsteigti un nobiedēti kara Gruzijā laikā 2008. gadā un kara Ukrainā (2014.— ) laikā? Laikam jau tādēļ, ka kā sabiedrība kopumā tomēr piederam rietumu domāšanas veidam, un kā tādai sabiedrībai mums nevarēja prātā ienākt, ka kaut kas tāds var mūsdienās Eiropā notikt.

Sanita Upleja ir brīvžurnāliste.

Anekdotes

Mūsu birojā notiek interesantas lietas – pārtikai ir cilvēku vārdi! Piemēram, vakar no ledusskapja paņēmu sviestmaizi, uz kuras iepakojuma bija rakstīts «Baiba»

Katru reizi, kad ieraugu kokā iegrebtu sirsniņu ar mīlnieku vārdiem, es nepavisam nedomāju, ka tas ir mīļi. Mani pārņem šausmas par to, cik daudz cilvēku uz randiņu dodas ar nazi!

Nopirku sev puķes. Domāju – atnāks draudzenes, jautās, kas uzdāvināja, bet es mīklaini pasmaidīšu.
Atnāca draudzene un pajautāja: «O! Puķes sev nopirki?» 

Nespēju noticēt, ka šodien atkal aizmirsu aiziet uz sporta zāli! Un tā jau piecus gadus!

Es vēlējos sākt nodarboties ar sportu, bet kaut kas samisējās, un sāku nodarboties ar seriālu skatīšanos.

«Jums gan labi! Varat ņemt dzeramnaudu! Bet mani par to iesēdinātu!»
«Kur jūs strādājat?»
«Policijā.»

«Cik liela ir laika starpība starp Rīgu un Ņujorku?»
«Hmm, nezinu gan… Varbūt kādi piecdesmit gadi.»

Kāpēc es esmu resns? Tāpēc ka, piemēram, veikalā prasu nosvērt 200 gramus salātu, bet parasti iedod 220 vai pat 250 gramus. Sanāk, ka gada laikā pret savu gribu apēdu vismaz septiņus liekos kilogramus salātu!

Sieviešu loģika: ko apēst, lai notievētu? Ko uzvilkt mugurā, lai labāk izceltos ķermeņa formas? Kā apprecēties, lai kļūtu neatkarīgāka?

Draugi teica: «Iegādājies kaķi! Tad varēsi uz viņu novelt ikvienu neizskaidrojamu troksni!» Bet, kad blakus istabā kaut kas skaļi norībēja, satrūkos gan es, gan mans kaķis!

Var no rīta apēst piciņu rīsu un pusi ābola, visu dienu lepoties ar savu gribasspēku un sajust neaprakstāmu vieglumu, lai tikai 11 vakarā aprītu cūķi šokolādē.

«Mammu, tēti, šī ir Baiba. Viņa dzīvos pie mums.»
«Cik ilgi?»
«Līdz rītam.»

Kinoloģiskais dienests – tas ir vienīgais dienests, kura darbinieki dzemdē jaunus darbiniekus.

Mums gan ir slikta medicīniskā aprūpe! Manai draudzenei jau četrdesmit gadu vecumā kaut kas piemetās. Sāka iet pie visādiem ārstiem, bet neviens nespēja palīdzēt. Nupat viņai palika sešdesmit – joprojām sūdzas, ka ļoti slima, bet ārsti aizvien neko nespēj atrast!

Ubagotājs jautā garāmgājējam: «Lūdzu, ziedojot kādu eiro ēdienam!»
«Man nav skaidras naudas. Tikai karte.»
«Lūk, tieši tādu cilvēku dēļ man nācās iegādāties mobilo maksājumu termināli! Dod karti!»

Reiz biju darīšanās valsts iestādē un nejauši aizmirsu maisiņu ar dārgu viskiju! Neviens man to neatdeva, bet mana firma uzvarēja valsts pasūtījuma konkursā. Tagad es regulāri kaut ko aizmirstu valsts iestādēs, un man veicas! Bet ko jūs darāt lietas labā, lai atrastu savu laimes putnu?

Atvaļinājuma gaidās

Laiks plānot ceļojumus! Kas ir karstākie maršruti un ceļotāju dzīvesstila tendences

Klāt pavasaris, un tad jau drīz vasara, tāpēc arvien biežāk e-pastu pārbaude un ziņu portālu lasīšana neviļus pārtop aviokompāniju un tūroperatoru piedāvājumu pētīšanā. Ceļojumu aģentūras Vanilla Travel pārdošanas vadītāja Rūta Kalniņa stāsta, ka latvieši ir naski ceļotāji. Lielākā daļa aģentūras pastāvīgo klientu ceļojumā dodas vismaz divas reizes gadā. Parasti vienas brīvdienas ir īsākas un ietver tuvāku galamērķi, bet otrs ir tāls un eksotisks ceļojums.

Vairāk ceļo sievietes

Taču, kā vēsta globālā informācijas servisa Timetric pērn veiktā aptauja, čaklākie ekskursanti mīt Somijā. Soms gadā vidēji dodas 7,5 ceļojumos – gan uz svešzemēm, gan savā valstī. Taču visstraujāko attīstību patlaban piedzīvo Ķīnas tūrisma tirgus. The Financial Times vēsta, ka 2014. gadā ķīnieši ārzemju ceļojumiem iztērējuši 498 miljardus dolāru.

Turklāt Austrumāzijas ceļotājiem tagad arī valodas prasmes trūkums nav šķērslis. Japāņu uzņēmums Logbar tikko prezentējis ierīci ili, kas dzirdētajam momentāni sniedz audiotulkojumu. Pagaidām ierīce tulko tikai angļu, ķīniešu un japāņu valodu, bet piedāvājums drīz paplašināsies.

Taču par angļu valodas trūkumu nevar sūdzēties millennials paaudze, kas pēdējos gadus valda pār ceļojumu tirgu. Šie ceļotāji, kas dzimuši, sākot ar 1980. gadu, tiecas pēc sevi pilnveidojošas pieredzes un ņem vērā vietējo vai draugu ieteikumus. 

Runājot par citām demogrāfiskām pazīmēm, jāmin, ka cītīgākas svešzemju iekarotājas ir sievietes. Kā vēsta medijs Forbes, 80% lēmumu par došanos ceļā pieņem sievietes. Turklāt sievietes nereti ceļo vienas: 2014. gadā 72% amerikāņu sieviešu vienas devās braucienā. Arī pašmāju tūroperators apstiprina, ka sievietes nereti interesējas par ceļošanu vienatnē, tomēr parasti beigu beigās atrod ceļabiedrus. 

Piedzīvojumi un gastronomija

Brist pa džungļiem, peldēt ar haizivīm, iekarot bīstamas virsotnes: globālā ceļojumu aģentūra Virtuoso ziņo, ka 2017. gada ceļojumu tendence ir galamērķi, kad adrenalīns liek sirdij sisties straujāk. Tāpat arvien aktuāli ir tā sauktie paaudžu ceļojumi, kad ceļošanas priekā vienojas trīs dažādu paaudžu pārstāvji. Arī latvieši nereti dodas ceļā kuplā ģimenes lokā.

Runājot par prioritātēm, mūsdienu tūristam svarīgi ir gūt autentisku pieredzi. To ievērojusi arī interneta kompānija Airbnb, kas līdztekus mājokļu rezervācijai dažādās pasaules malās pērn pievienojusi arī jaunu iespēju – Trips. Tā dažādās pilsētās piedāvājot rezervēt piedzīvojumus, piemēram, vietējā eksperta vadītu trifeļu vākšanu Toskānā. 

«Vietējs» ir atslēgvārds arī, domājot par vēderprieku. Cik bieži pēc atvaļinājuma tiek runāts par brīnišķīgi svaigo foreli, kas apēsta nejauši atrastā krodziņā. Garšu pieredze vienmēr bijusi svarīga ceļojuma daļa, taču patlaban tai ir pat sava niša. Ēdienu tūrisms neaprobežojas tikai ar nacionālās virtuves baudīšanu. Tie ir ēst gatavošanas kursi, tūres pa tirgiem, ekskursijas pie vietējiem ražotājiem. Tūristi, ko vietējie nereti vaino vides piesārņošanā, kļuvuši atbildīgāki. Nozares eksperti pravieto, ka arvien vairāk atzīti kļūs tie tūroperatori, kas centīsies samazināt tūristu ietekmi uz galamērķa ekosistēmu.

Mūsdienu steidzīgajā pasaulē aizvien vairāk izplatīts arī kļūst paradums apvienot darbu ar atpūtu – bleisure -, kad, dodoties dienesta braucienā, tiek paņemtas pāris brīvas dienas pirms vai pēc darba.

Jaunie, karstie galamērķi

Kā vēsta Mastercard globālais pilsētu indekss, pērn visvairāk apmeklētā pilsēta pasaulē bijusi Bangkoka, tur paviesojušies 21,5 miljoni ārvalstu viesu. Otrajā vietā ierindojas Londona, bet uz pēdējā pjedestāla pakāpiena ir mūžam populārā mīlestības pilsēta Parīze.

Runājot par Latvijas ceļotāju izvēlēm, tās pēdējo gadu laikā nav krasi mainījušās, atklāj Vanilla Travel pārstāve. Joprojām populārākie galamērķi siltajā sezonā ir Grieķijas salas – Krēta, Rodas sala, Korfu, arī Itālija, Turcijas kūrorti. Savukārt ziemā latvieši visbiežāk dodas sildīt degunus uz Tenerifi, Ēģipti, Taizemi, Bali, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Karību jūras salām.

Lētāk un gardāk

Ieturēt veselīgu maltīti lidojuma laikā bieži vien nav vienkārši gan piedāvājuma dēļ (lielākoties tās ir sātīgas sviestmazies, sāļie riekstiņi, krekeri utt.), gan arī tāpēc, ka mūsu garšu kārpiņas un oža lidmašīnas salona spiedīgajā gaisā pavājinās. Lai ēdienu padarītu sagaršojamāku, tam pievieno krietnu daudzumu sāls un citu garšu pastiprinātāju. Visvairāk vājinās divas galvenās garšas – salda un sāļa. Savukārt nemainīgi spēcīga paliek tā sauktā piektā garša – umami, patīkami pikanta garša. Šā iemesla dēļ arī viens no visvariāk iecienītajiem kokteiļiem lidmašīnu pasažieru vidū ir Asiņainā Mērija. Tomātu sula un Vusteras mērce ir izteikti umami avoti. Vācu aviokompānija Lufthansa gadā vien patērē 1,8 miljonus litru tomātu sulas. Savukārt Honkongas aviokompānija Cathay Pacific sākusi pasažieriem piedāvāt savu alu, kura garša īpaši pielāgota lidmašīnas atmosfērai. 

Faktu, ka latviešiem ēdiens ir svarīgs, pierāda arī mūsu nacionālā aviokompānija, ko pērn ASV telekanāls CNN nosaucis par labāko inovāciju lidsabiedrību, uzsverot tās ēdiena pasūtīšanas sistēmu. airBaltic ļauj pasažieriem iepriekš pasūtīt lidojuma maltīti, kas īpaši pielāgota ceļotāja gaumei. Redzēt dažādu aviokompāniju «virtuvi» var vietnē Airlinemeals.net. Tur apkopoti ap 40 tūkstošiem foto ar 700 dažādu aviokompāniju maltītēm. Gastronomiska attīstība manāma arī lidostās. Pēdējo gadu laikā sabiedriskās ēstuves ar balti klātiem galdiem parādījušās vairāku lidostu termināļos. Bet 2013. gadā Štutgartes lidostas restorāns Top Air pat kļuva par pirmo lidostas ēstuvi, kas apbalvots ar Michelin zvaigzni. 

Priecīga ziņa tiem, kas ar lidmašīnu lido pat biežāk, nekā brauc ar autobusu – biļešu cenas samazinās. Norvēģijas zemo cenu lidsabiedrība Norwegian nupat likusi sasparoties Eiropas aviokompānijām, sākot piedāvāt transatlantiskos lidojumus desmit jaunos maršrutos starp ASV un Eiropu, par lidojuma lētāko biļeti prasot 62 eiro. Savukārt ASV aviokompānijas ieviesušas pasažieru klasi, kas zemāka par ekonomisko, proti, pēdējo klasi (last class). Pirmā, kas to ieviesa, bija lidsabiedrība Delta, kam šogad sekoja United un American. Zemākā klase no ekonomiskās galvenokārt atšķiras ar to, ka nav iespējams iepriekš rezervēt konkrētu sēdvietu lidmašīnā, bet jāieņem tā, kura palikusi brīva.

Marta Veinberga, glezno ar uzlīmēm

Te dzīvo Maksims, var redzēt, vai ne? – Marta rāda uz logu, ko veido sudrabotas Maxima uzlīmes ar baltām kruzuļotām malām. Gaišā mājas siena tām blakus salīmēta no Narvesen mīksto zvēru un krūzīšu akcijas uzlīmēm, cits, zaļgans logs – no pannu akcijas uzlīmēm. Marta aprēķinājusi, ka 3 x 1,5 m gleznā ir ap 22 000 mazo lipeklīšu. Dažviet uzlīmēm virsū līmēta plēve – kā jau glezniecībā, kur vienai krāsai klāj virsū citas krāsas slānīti un tonis mainās. Sērijveida projekta mājas sienas attēls Blaugznas ir Martas Veinbergas pagājušā gada bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Novērtēts ar 10. Gandrīz vienlaikus nolijis apbalvojumu lietus: Purvīša stipendija Mākslas akadēmijas studentiem, uzvara Teterevu fonda stipendijas un Brederlo-von Sengbusch mākslas prēmijas konkursos.

«Ideja pati piezagās,» viņa stāsta. «Uzlīmes ir visur: man un droši vien arī tev makā, varbūt kabatā, kaut kur klejo, ar matiem aplīp kā tādi parazīti.» Sākusi vākt. Draugi un paziņas kļuva par aģentiem, lūdza uzlīmes kolēģiem. Marta eksperimentēja, lika citu pie cita daudzkrāsu gabaliņus, viņu aizrāva opārtiskais, optiskās ilūzijas efekts. «Uzlīmes ir ļoti ritmiskas. Šīs sarkanās – pilnīgas Endija Vorhola Campbell zupas bundžas!» rāda Narvesen uzlīmes no Lietuvas, kādas Latvijā nav manītas. 

Pagājušogad Veinbergas uzlīmju darbs Otrā iespēja tika izstādīts Mākslas stacijā Dubulti. «Padomju interjera istaba – sekcija, dīvāns, lampa. Vilku paralēles: padomju laikā visiem mājās bija viens un tas pats, un tagad arī – vienādi katli un dakšas, ko nopirkuši akcijās. Tie paši vēži citā kulītē.» Marta nav pret šādām akcijām. Pati tā savulaik tikusi pie kvalitatīviem galda piederumiem, akciju lietas dabūjusi arī dāvanā. «Cilvēki veikalā nespēj nepaņemt un tad domā – kādam uzdāvināšu.» Dubultu izstāžu zālē, netālu no dzelzceļa biļešu kasēm, viņa pagājušogad izlēma novietot uzlīmju ziedošanas kasti. «Riktīgi sanesa,» priecīgi atceras. Tāda kaste līdz 26. martam studentu izstādē Jūrmalas Pilsētas muzejā stāvēs līdzās vēl vienai viņas uzlīmju gleznai Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs – daudzstāvu mājas sienai ar vīteņiem. 

Akciju beigās Marta lūgusi lipekļu ruļļus veikaliem, tie ar uzlīmju izplatītāja, uzņēmuma TCC Global atļauju arī devuši. «Citādi es nevarētu darbus uztaisīt, jo no cilvēkiem čakars tik daudz savākt.» Tomēr īsto adrenalīnu rada sociālantropoloģiskais fenomens, sabiedrības iesaistīšanās, uzlīmju aktualitāte konkrētajā  brīdī. 

«Esmu attīstījusi nenormālas iemaņas, līmēju tās divas reizes ātrāk par citiem māksliniekiem un trīsreiz ātrāk par nemāksliniekiem,» viņa smejas. «Jā, vajag uzaudzēt garu īkšķa nagu labajai rokai, lai var «pieberzēt», un nagus lakot drīkst tikai uz svētkiem.»

Start-up pērles

Vairāk nekā simt miljonu eiro. Tik lielas investīcijas pēdējo sešu gadu laikā ieguldītas Latvijas jaunuzņēmumos – neordinārās biznesa idejās, kurām raksturīgs straujš dzīves cikls un lielas ambīcijas

Pazīstamākie Latvijas jaunuzņēmumi ir jau pasaules slavu iekarojušie AirDog droni un infografiku veidošanas rīks Infogr.am, taču rosība notiek visos valsts stūros. Pērn vien nodibināti 240 jaunu start-up uzņēmumu. Sperot drošus soļus pretī inovāciju ekonomikai, gada nogalē Latvija kļuvusi par pirmo Baltijas valsti, kur pieņemts Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likums, nosakot tiem īpaši labvēlīgus apstākļus.

Kādas idejas nodarbina jauno talantu prātus? Pēc ekspertu un inkubatoru ieteikumiem, Ir apciemo piecus ambiciozus projektus, kuriem tiek prognozēti labi panākumi pasaules arēnā.

Dāsnās ciltis. Funderful 

Mūsdienās nav spēcīgāku cilšu par absolventiem, – stāsta ziedojumu piesaistes rīka Funderful dibinātājs Raimonds Kulbergs. Skype sarunas laikā viņa sejā nepārprotami manāms viegls iedegums. Saulainajā Kalifornijā viņš dzīvo kopš janvāra sākuma, jo izcīnījis iespēju piedalīties prestižajā Sanfrancisko akseleratorā 500 Startups – aprīlī viņam būs iespēja prezentēt savu biznesa projektu ietekmīgiem ASV investoriem.

Šī stāsta sākums meklējams 2012. gadā, kad Raimonds vadīja Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventu asociāciju. Tolaik tika paaugstināta studiju maksa. Lai nodrošinātu stipendijas talantīgiem jauniešiem, daudzas augstskolas vāc absolventu ziedojumus, lielākoties izmantojot telemārketingu. Raimonds ar komandu nolēma, ka jāizmēģina kas mūsdienīgāks – ar tiešsaistes spēles elementiem, sociālo mediju izaicinājumiem, sāncensību.

Vīzija īstenojās rīkā, kas atraktīvā veidā ļāva tiešsaistē sekot līdzi ziedojumu plūsmai, redzēt aktīvākās ziedotāju grupas, sacensties par dažādu mērķu izpildi. Ambiciozākais no tiem – ziedošanas aktivitātē pārspēt Stenforda Universitāti, kas izslavēta ar to, ka ik gadu ziedojumus sniedz 34% tās absolventu. Rezultāti bija neticami! Pirms tam tikai 11% Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventu ziedoja, bet pēc jaunā rīka ieviešanas pirmajā kampaņas gadā skaits trīskāršojās un jau otrajā uzlēca līdz 35%. Rīdzinieki patiešām lauza Stenfordas sasniegtos rekordus.

Tas nepalika nepamanīts. Par jauniešiem tūdaļ uzrakstīja The New York Times. Interesi izrādīja dažādas universitātes viscaur pasaulē. Pēc pāris neveiksmēm Zviedrijā un Vācijā sākās Funderful izaugsme. Vienā no Oksfordas koledžām, pateicoties latviešu jaunievedumam, absolventu ziedošanas aktivitāte trīs mēnešu laikā pieauga no 12 līdz 28%. Līdzīgi panākumi atkārtojās arī Kembridžas koledžā, Londonas Biznesa skolā un citur. Nupat sadarbību ar Funderful sākusi arī prestižā Bērklijas Universitāte. Kampaņu laikā uzņēmums katrai augstskolai absolventu ziedojumos palīdz piesaistīt vidēji ceturtdaļmiljonu dolāru.

Bez ASV akseleratora ieguldītajiem 150 000 dolāru Funderful piesaistījis investīcijas 210 000 eiro no riska kapitālistiem Imprimatur Capital un privātajiem investoriem. Nākamo soli sperot, Raimonds plāno sakombinēt Silīcija ielejas investorus ar Baltijas labdariem.

Lai gan lielākā daļa uzņēmuma komandas strādā Latvijā, nav noslēpums, ka viņu primārais tirgus ir ASV, kur ik gadu absolventi ziedo kopumā 57 miljardus dolāru. Uzņēmums gan negrasās tur apstāties. Kāpēc gan, ja visā pasaulē ir trīs miljoni skolu?

Brīvais ritenis varētu attīstīt ātrumu pat vairāk nekā 30 kilometru stundā, bet drošības pēc tas ierobežots līdz 25

Jānis Kozlovskis ir kaislīgs dēļotājs. Jau gadus divpadsmit brauc ar snovbordu, kaitbordu, veikbordu

Brīvais ritenis. Boards Unlimited 

Kāpēc viņš brauc ar degunu pa priekšu? – izgudrotājs un uzņēmuma Boards Unlimited pārstāvis Jānis Kozlovskis atceras savas pārdomas, ieraugot nelielos motociklus, kas traucas uz priekšu, balansējot uz viena riteņa. Jānis ir kaislīgs dēļotājs. Jau gadus divpadsmit brauc ar snovbordu, kaitbordu, veikbordu – viņš pieradis braukt ar plecu pa priekšu.  

Tobrīd, 2015. gadā, viņam radās ideja par WildWeel – elektrisku dēli, kas, pateicoties īpašai balansēšanas sistēmai, brauc uz viena riteņa. Gan pa asfaltu, gan pa bruģi un pat pludmali. «Ne gluži mežonīgais, drīzāk brīvais vai neatkarīgais,» Jānis skaidro nosaukumu. Viņš nav to latviskojis, jo šeit rīkam nebūs īstais tirgus – cilvēki esot pārāk pasīvi, netic jaunām lietām. «Man patīk, patīk, patīk, bet tas ir viss. Pēc «patīk» nekas nenotiek,» viņš sūkstās.

Pirmo dēli Jānis uztaisīja vienā dienā. Pirms tam pāris mēnešus Ķīnas interneta veikalos medīja nepieciešamās detaļas. Kad dēlis bija saskrūvēts, devās nakts izbraucienā. Pamatne bija taisīta no saplākšņa, pietīta ar izolācijas lentu. Lai dēlis kustētos, braucējam jānoliecas uz priekšu. Tagadējiem braucamrīkiem līdzsvars ir noregulēts, bet pirmajam dēlim purns dūries zemē.  «Brīnos, kā ar to vispār varēju pabraukt,» Jānis tagad smīkņā.

Brīvais ritenis varētu attīstīt ātrumu pat vairāk nekā 30 kilometru stundā, bet drošības pēc tas ierobežots līdz 25. «Citādi sākas gonkas. Tās taisīsim pēc tam,» Jānis smaida, jo cer kādreiz dēļus redzēt traucamies trasē.

Jāņa vizināšanos uz dēļa pamanījis Liepājas Biznesa inkubators, aicināja ideju attīstīt. Kādu reizi jaunumus lūkoties atbraucis investors no Dubaijas, piedāvājis braukt uz turieni dēļus uzlabot, atrisināt tehniskās nepilnības. «Bet to jau mēs varam tepat atrisināt. Kāpēc mums jābrauc uz Dubaiju sēdēt 40 grādu karstumā?»

Jaunais uzņēmums pagaidām nepelna, jo saražoti tikai septiņi dēļi. To izgatavošanu sponsorē Jānim daļēji piederošais uzņēmums Reklāmas apgāds. Nelielu finansējumu izdevies iegūt arī no inkubatora un Liepājas domes.

Savā darbnīcā Boards Unlimited dēļus tikai komplektē, ražošana notiek citviet, piemēram, litija baterijas izgatavo autosportista Andra Dambja inženieri.

Pats pirmais brīvais ritenis aizceļojis uz dziedātāja Renāra Kaupera ģimeni. Viņš pamanījis Jāni vizināmies pa parku un jautājis, vai arī var pie tāda tikt. Taču interese par dēļiem nu jau sniedzas pāri Latvijas robežām. Interesanti, ka lielākie Facebook fani dēļiem ir no Āfrikas – Botsvanas. Pasūtījumu gan nav, tikai īkšķi uz augšu. Viens afrikānis atsūtījis vēstuli, vietējā dialektā interesējies, kā dēli varētu dabūt. Sazināties palīdzēja Google Translate.

Vai ar brīvo riteni no Liepājas uz Rīgu var atslīdēt? «Oho!» Jānis priecīgi iespurdzas. Tas pagaidām ir tikai sapnis. Ar jaunāko modeli bez uzlādēšanas varēs nobraukt aptuveni 34 kilometrus.

Conelum līdzīpašnieks Antons Adamovičs nevēlas būt zinātnieks, taču vēlas zinātni padarīt pieejamu sabiedrībai

Laiks nav bezgalīgs… pagaidām. Conelum 

Kad biju maziņš, gribēju ģenētiski modificēt cilvēkus, lai tiktu vaļā no slimībām, – bērnības sapņus atklāj zinātnes jaunuzņēmuma Conelum līdzīpašnieks Antons Adamovičs. Pasē viņa vārds un uzvārds rakstīts bez burtiem «s». «Esmu pa pusei lietuvietis, pa pusei krievs, bet pārstāvēju Latvijas izlasi smaiļošanā,» Antons stāsta labā latviešu valodā. Latvijā viņš ir izaudzis, izmācījies vidusskolā, bet mikrobioloģiju, virusoloģiju un ģenētiku studējis Glāzgovā. Viņa daudzpusība manāma aizrautīgajā runas stilā par zinātnes uzņēmumiem, «kas ir really kruta».

Studiju laikā Antons saprata, ka nevēlas būt zinātnieks, taču vēlas zinātni padarīt pieejamu sabiedrībai, kļūt par inovāciju uzņēmēju. Lai sapni realizētu, viņš iestājās Komercializācijas reaktorā, kur iepazinās ar zinātniekiem Lindu Mežuli un Tāli Juhnu, kas vēlāk kļuva par Conelum līdzdibinātājiem.

Par uzņēmuma sākumu komanda uzskata 2013. gadu, kad izdevās piesaistīt pirmās investīcijas –  200 tūkstošus eiro. Kopš tā brīža Conelum no riska kapitālista Imprimatur Capital piesaistījis vēl 545 tūkstošus, un nu jau nepilna gada laikā cer pabeigt izstrādi un sertifikāciju, lai pasaulei piedāvātu paātrinātu mikrobioloģisko kvantitatīvo diagnostiku. Vienkāršoti sakot, tā ir šūnu skaitīšana paraugā, piemēram, pienā, sierā vai vīnā.

Ja produktam tiek klāt kāds mikroorganisms, mainās tā reakcija. Piemēram, piena produktos bieži klāt ir pelējumi un raugi. Ja to ir vairāk nekā pieļaujams, mainās produkta derīguma termiņš un citi parametri. Mūsdienās mikrobioloģiskas produktu pārbaudes aizņem piecas dienas un pēc tam prasa aptuveni mēnesi ilgu novērošanu, stāsta Antons. «Kamēr pabeidz novērošanu, krējumā jau izaugusi baravika,» viņš joko.

Ar Conelum izstrādātas metodes palīdzību pārbaudi iespējams veikt 35 minūtēs, bet ar īpaši šim nolūkam izgudrotu mikroskopu novērošanas laiku samazināt līdz 40 stundām. Tas ir revolucionāri nozarei, kas pieradusi gaidīt vairākas dienas. Pārtikas ražotājiem tas dos iespēju precīzāk kontrolēt produkta kvalitāti, reaģēt uz problēmām, izvairīties no lieliem atsaukumiem un reputācijas riskiem, Antons skaidro.

Par tehnoloģiju daudz runāt viņš nedrīkst. Īsti pat nedrīkst teikt, kur glabājas īpašais mikroskops. Taču viņš pastāsta, ka metode darbojas, kombinējot molekulāro mikrobioloģiju, fluorescento mikroskopiju, fotoniku, optiku, mākslīgo intelektu un IT risinājumus. Daudzmiljardu starptautiskas kompānijas jau šobrīd pieteikušās iespējai izmantot Conelum tehnoloģisko risinājumu. 

Tuvākajās nedēļās Antons dosies uz Sanfrancisko, jo izcīnījis iespēju startēt prestižā akseleratorā Plug&Play. Savu nākotni gan viņš saista ar Latviju, jo «es fanoju par Latviju, gribu kompetences atvest uz šejieni». «Ja nesanāks, tad gan braukšu prom, jo dzīve iet uz priekšu un laiks nav bezgalīgs… pagaidām. Kaut kādā brīdī būs,» viņš plati pasmaida.

Jevgēnija Novicka līdzdibinātais Swipe palīdz vienkāršot maksājumus – kopš 2015. gada noslēgti līgumi ar aptuveni 300 uzņēmumiem visā Eiropā, kas ar Swipe starpniecību klientiem izsūta rēķinus

Rēķina apmaksa divos klikšķos. Swipe

Pienākot kārtējam rēķinam, bieži atliekam maksājumu uz brīvāku brīdi. Vajadzīgs laiks, lai pieslēgtos internetbankai, jābūt līdzi bankas kodu kartei vai kalkulatoram. Jākopē no rēķina saņēmēja konta numurs un nosaukums… Kā būtu, ja maksājumu ar diviem klikšķiem varētu veikt turpat saņemtajā īsziņā vai e-pastā?

Finanšu jaunuzņēmuma Swipe līdzdibinātājs Jevgēnijs Novickis izpētījis, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem visā Eiropā lielas problēmas sagādā naudas aprites kontrole, rēķinu sastādīšana, parādu apstrādāšana. Viņš tic – pēc iespējas liela maksājumu vienkāršošana veicina maksāšanas disciplīnu. Ja process tikpat kā vispār neaizņem laiku, to nav vajadzības atlikt.

Vienkāršība maksājumos ir tas, ko piedāvā finanšu tehnoloģiju uzņēmums Swipe. Kopš 2015. gada tas noslēdzis līgumus ar aptuveni 300 uzņēmumiem visā Eiropā, kas ar Swipe starpniecību klientiem izsūta rēķinus. To skaitā pazīstamais finanšu uzņēmums Admiral Markets un start-up komūna TechHub. Cilvēkam atliek tikai noklikšķināt uz saņemtās saites un pāris soļos veikt maksājumu bez internetbankas starpniecības. Tikai pirmo reizi norēķinoties ar tirgotāju, jāievada maksājumu kartes numurs. Cik daudz rēķinu ik mēnesi tiek sagatavoti Swipe, ir noslēpums, taču Jevgēnijs palielās, ka 65% no tiem caur šo sistēmu tiek arī samaksāti. Turklāt gandrīz 90% no tiem tiek samaksāti diennakts laikā.

Maksājumi ir droši, jo klienta kartes dati tiek glabāti sertificētos centros. «Viss ir pēc pēdējiem drošības standartiem,» Jevgēnijs skaidro.

Swipe dzimis 2015. gada pavasarī, startējot Rietumu bankas un Latvijas Start-up uzņēmumu asociācijas organizētajā konkursā Rietumu FinTech Challenge. Investīcijas projektā ieguldījis procesinga centrs DECTA, kas cita starpā apkalpo arī Rietumu bankas maksājumu karšu tiešsaistes transakcijas. Cik daudz centrs investējis, gan Jevgēnijs neatklāj: «Domāju, ka vajag lepoties ar panākumiem, nevis piesaistīto naudu.»

Toms Vāvere (pa kreisi) un Kārlis Lazdiņš piedalās jaunas mobilās lietotnes izstrādāšanā – tā palīdzēs fizikas skolotājiem sastādīt kontroldarbus

Katram savu kontroldarbu. Ingenium

Šrēdingera vienādojumi? – Kārlis Lazdiņš ienāk telpā, kur viņa kolēģis Toms Vāvere uz galda izlicis lapas ar nezinātājam grūti saprotamām formulām un koordinātu asīs iezīmētiem viļņiem. Kārlis notver manu izbrīna pilno skatienu un, iebakstot pirkstu lapā, it kā taisnodamies paskaidro: «Re, impulsa nenoteiktība!»

Kārlis un Toms ir fiziķi, kas iepazinušies bakalaura studiju laikā Latvijas Universitātē. Kopā ar vēl diviem studiju biedriem Daini Silamiķeli un Jāzepu Rutki viņi kopš augusta strādā pie kopējas biznesa idejas – fizikas skolotājiem domātas lietotnes Ingenium. Latīņu valodā tas nozīmē «atjautīgs».

Ideju izteicis Dainis, kurš šobrīd Rīgas Franču licejā māca fiziku. Lai sagatavotu skolēniem pārbaudes darbus, turklāt vairākos variantos, nākas tērēt daudz laika. Skolotājs uzdevumus iesāka programmēt, tad viņam palīgā nāca draugi, kurus aizrāva ideja par iespēju dažu minūšu laikā sagatavot kontroldarbu, kurā katram skolēnam ir citāds uzdevuma variants, bet skolotājam – atbilžu lapa, lai bez bēdu var izlabot kļūdas.

Fizikas uzdevumus veido noteiktas formulas, kurās tiek ievietoti skaitļi. Rīks automātiski katrā uzdevuma variantā nomainīs skaitļus, lai skolēni cits no cita nevar nošpikot. «Atceros savu astoto klasi. Dažs nevarēja izrēķināt pat izteiksmi ar diviem reizinātājiem, ja abiem zināmas vērtības. Pat to norakstīja! Tagad viņiem nāktos saprast uzdevumu,» stāsta Toms.

Lietotne skolotājiem ļaus arī izmantot citu kolēģu sagatavotos pārbaudes darbus, ja viņi izvēlējušies ar tiem dalīties. Ērtās veidnēs būs iespēja likt sagatavēs uzdevumus, attēlus un formulas. Ja trūks laika, varēs vienkārši izvēlēties, piemēram, kontroldarbus 10. klasei par gravitāciju. Sistēma pati piedāvās sarakstu ar uzdevumiem. Puiši cer, ka ietaupītais laiks palīdzēs skolotājiem vairāk laika veltīt, lai sagatavotos stundām, demonstrētu eksperimentus.

Uzdevumi sistēmā būs angļu valodā, jo četrotne to paredzējusi izplatīt ASV un Lielbritānijā. Latvijā nav pārāk daudz fizikas skolotāju, turklāt daudzi interneta lietotāji nav gatavi maksāt par programmām, meklē iespējas izmantot pirātiskās versijas. Kad sistēma būs veiksmīgi iestrādājusies – septembrī plānots palaist anglisko versiju -, tad gan puiši cer to iztulkot arī latviešu valodā.

Pagaidām Ingenium nav piesaistījis investīcijas. Puiši šādu iespēju uzlūko ļoti piesardzīgi un ar fizmata pieeju – ja iegūstamo labumu varētu izrēķināt, tad arī to apsvērtu.

Foto – Gatis Gierts, Edmunds Brencis, Alise Šulca, Picture Agency, un no personīgā arhīva

Neizmērojamā mīlestība

Ceturtdien, 16. martā, koncertzālē Ave sol ir atvadas no diriģenta Gido Kokara (95), kurš ar dvīņubrāli Imantu savulaik izveidoja mūsdienu kora kultūru Latvijā. Dziesmusvētku programma valsts simtgadei Gido bija gatava pašam pirmajam. Saplānota pa sekundēm

Buča uz viena vaiga. Un uz otra. Un vēlreiz buča. Gido sasveicinājās kā tāds francūzis. Tas bija pirms trim gadiem, kad tikāmies, lai runātu par Dziesmusvētkiem. Lai arī diriģents lielākoties dzīvoja Buļļos, dažkārt viņš uzturējās arī savā dzīvoklī Pārdaugavā, Elvīras ielā. Tieši tur mēs tikāmies un tad ar taksi kopīgi braucām uz centru. Gido Kokars bija izdomājis, kur runāties. Turēja to noslēpumā. Kad iekārtojāmies taksometrā, aizmugurē nostājās auto un nobloķēja izbraukšanu no pagalma. Taksists sāka krieviski lamāties. Kokars iepleta acis un mierīgi vaicāja: «Kungs, kāpēc jūs tā? Uz mani neviens nelamājas.» Taksists apklusa. «Braucam uz kafetēriju!» Gido novicināja gaisā roku, cilpu cilpās, kā uzdodams toni, un pārņēma sajūta, ka braucam izpušķotā karietē. Īsiem un asiem teikumiem viņš izkomandēja šoferi, kā piebraukt pie B-bāra iepretim Doma baznīcai. Kokars stāstīja, ka tieši Doma laukumā viņam patīk pasēdēt, kad ciemos atbrauc mazmeita no Parīzes. Arī pēc koncertiem pasēžot ar skatu uz baznīcu.

Pasūtījis pudelīti kolas, mundrais un staltais vīrs dzirkstīja humorā un pārbaudīja manas zināšanas mūzikā un viņa biogrāfijā. Tas, ka esam dzimuši vienā pilsētā, Gulbenē, nedeva man nekādas atlaides. Runājot par Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu Svētī debesīs šo zemi, ko Kokars diriģēja savos pēdējos, devītajos, Dziesmusvētkos, viņš piebilda, ka tā tapusi 2008. gada novembrī. Vai es zinot, ar ko zīmīgs šis datums? Atbildēju, ka ar Parex bankrotu un ekonomiskās krīzes sākumu. Sirmais kungs izskatījās sarūgtināts, nopukojās par jauno paaudzi un tad paskaidroja: «Tā bija Latvijas pastāvēšanas 90. gadadiena!» Tajā brīdī sapratu, ka viņš laiku mēra koncertos un Dziesmusvētkos un atskaites punkts ir Latvijai nozīmīgi datumi. Kokaram toreiz B-bārā bija arī vīzija, kā jāizskatās Latvijas simtgades Dziesmusvētkiem. Repertuārs bija izveidots jau sen. Tajā skanētu labi zināmas kora dziesmas, un, pats svarīgākais, koncerta garums nebūtu četras stundas, jo Gido uzskatīja, ka tas jau ir par nogurdinošu dziedātājiem un klausītājiem.

Šogad Kokars nebija redzēts Latvijas Nacionālā kultūras centra sapulcēs, kurās apsprieda svētku repertuāru. Pirms četriem gadiem viņš diskutēja kaismīgi. Lemšanas un balsstiesību sirmajam diriģentam nebija, bet, pasitis padusē nošu mapi, viņš klāstīja savus uzskatus. Viens no tiem – nedrīkst beigt svētkus ar šlāgeri. Vajag ar kora dziesmu. Piemēram, Raimonda Paula Manai dzimtenei. Gido pats pieteicās diriģēt Daugav’ abas malas. «Viņš karsti aizstāvēja savas idejas. Turēja latiņu augstu. Mums abiem bija skaidrs, ka vieglā ceļa iešana nav iespējama, jo citādi kritīsies svētku kvalitāte,» atceras diriģents Ivars Cinkuss, Dziesmusvētku mākslinieciskais vadītājs. Gido viņš raksturo kā spilgtu un vella pilnu personību, arī ar diktatorisma iezīmēm, kad gribēja pārliecināt par savu gribu. «Viņš bija ļoti prasīgs, dziedātājam vajadzēja saprast, kas sevī jāatklāj un jāsajūt, lai skanētu pēc Gida prāta. 

Līdz ar Kokara aiziešanu faktiski beidzas paaudze, kura [padomju laikos] izveidoja latviešu koru skanējuma būtību un dvēseli, koru kultūru. Tas, kā kori skan patlaban, ir, pateicoties brāļu Kokaru ieliktajiem pamatiem. Līdz ar Gido aiziet laikmets jeb, kā Gidis pats teica, epoha. Viņš pats kora mūzikā bija epoha,» saka Cinkuss. 

Arī akadēmiskā kora Latvija mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais uzskata, ka ir beidzies nozīmīgs laikmets, paaudze kora mūzikā. «Viņu paveiktais ir unikāls mantojums!» Sirmais gan pie Gido nav ne dziedājis, ne mācījies. Diriģēšanu akadēmijā apguva pie Imanta Kokara. Dzīvē Gido bijis emocionālāks, Imants – racionālāks, un viens otru labi papildinājuši. «Gido bija liels mākslinieks. Viņš mācēja skaisti dzīvot. Svinēt dzīvi. Baudīja to pilnasinīgi,» saka Sirmais. Pirms 2008. gada Dziesmusvētkiem abi brāļi gribēja satikt Sirmo, kurš bija atbildīgs par repertuāru. Gido tik valdonīgi pastāvēja par savu, ka Imants viņu ik pa laikam kušināja. ««Pagaidi, ieklausies, ko Māris saka!» Faktiski mūsu dialogs notika caur Imantu.»

BrāliBrāli

Gido Kokars piedzima 1921. gada 17. augustā Gulbenē. Pirmais pasaulē nāca dvīņubrālis Imants, pirms pusnakts, 16. augustā. Mamma Marija gaidīja meitu, jo ģimenē jau auga divi lielāki dēli – Valfrīds un Artūrs. Imantam apsēja ap roku dzeltenu diedziņu, Gido – mēļu,» rakstīts Laimas Muktupāvelas grāmatā par abiem brāļiem BrāliBrāli. 

Kokaru tēvs nomira ar plaušu karsoni, kad dvīņiem bija 20 gadu. «Mamma Marija bija dzelzs sieva,» telefonsarunā stāsta Gido meita Gunta. Ģērbusies melnā kleitā un pašaizliedzīgi rūpējusies par dēliem – visus četrus Otrā pasaules kara laikā paslēpa mežā, lai puišiem nav jāiet karā. Nopirka zemes pleķi Buļļos, kur tagad ir Kokaru dzimtas mājas.

Dvīņi Imants un Gido visu mūžu turējās kopā un viens otru uzrunāja: «Brāli-brāli.» Izmācījās par kordiriģentiem un pedagogiem. Par Gido mūziķu aprindās sāka runāt 1948. gadā, kad ar Cēsu skolotāju institūta jauniešu jaukto kori viņš koru karos ieguva 1. vietu, dziedot Gaismas pili. 

Gido mūža laikā vadījis vairākus korus: Daile, Daina un Auseklis. Astoņas reizes Daile uzvarēja Dziesmusvētku koru karos. Taču pirmo kori Daina viņam nācās pamest, jo komjaunatnes Centrālajai komitejai nepatika Kokara latviskie izgājieni un tika uzskatīts, ka viņš rīkojas pretvalstiski. Kori nepalaida uz pasaules jaunatnes un studentu festivālu Helsinkos, tas izjuka. Bet dziedātāji pa kluso atkal savācās, jo gribēja dziedāt pie Gido. Tā tapa koris Daile

Abi Kokari ilgus gadus bija profesori Latvijas Mūzikas akadēmijā, Imants arī rektors 15 gadus. Abu muzikālā dzīve bija ārkārtīgi piesātināta: lekcijas, mēģinājumi, koncerti ārzemēs, konkursi. «Ir grūti būt profesionālam mūziķim. Vajadzīga milzu veiksme, un mums ar brāli tāda bija. Vēl grūtāk ir būt vidēja līmeņa mūziķim,» mēdza teikt Gido.

Imants 1969. gadā nodibināja kori Ave sol, kas Padomju Savienībā strādāja laikmetīgās kora mūzikas virzienā, muzicēja ar slaveniem mūziķiem, orķestriem un pat tika koncertēt ārzemēs. Gido bija kora otrais diriģents. Nostrādāja desmit gadus. «Imants mani vairs nelaida klāt pie diriģēšanas, tad paliku kā kora mākslinieks. Pašās beigās iekārtojos jau kā kora uzvedumu daļas vadītājs un direktors,» atcerējās Gido. Brāļiem bija atšķirīgas muzikālās gaumes: Imantam tuva laikmetīgā, Gido – liriskā mūzika. «Romantika. Mīlas lirika caur mūziku. Gido stiprā puse bija neizmērojamā mīlestība visās tās formās,» norāda Cinkuss un atceras, cik ļoti viņu padsmitnieka gados iespaidojis Kokara diriģētais un Dailes dziedātais Imanta Kalniņa un Jāņa Poruka dziesmu cikls, kā arī Kalniņa rokopera Ei, jūs tur! «Tas man atvēra acis, ka akadēmiskais koris var būt tik dažāds,» – tā Cinkuss.

Ave sol izaudzināja daudz labu mūziķu. Piemēram, dziedātājus Ingu Pētersonu, Aiju Kukuli. Diriģents un pasniedzējs Juris Kļaviņš arī dziedāja Ave sol un atceras, ka Gido bijis labsirdīgs un humorīgs. «Abiem brāļiem bija raksturīgi – ja darīja, tad līdz galam un kā izdomājuši. Un panāca, ko izdomājuši,» stāsta Kļaviņš. Paralēli Ave sol Gido vadījis arī Bauskas skolotāju kori, un viņa pārliecināšanas spējas izpaudušās kādā padomju laika svinamdienā. Gido spējis pārliecināt vietējo varu, ka repertuārā jāiekļauj Vivaldi kantāte Gloria. Tas bija laikā, kad koru repertuārā daudz bija dziesmu, kas slavina padomju varu.

Kad Latvija kļuva brīva, kori varēja dziedāt, ko vēlas. Gido tas nozīmēja daudz. Meita Gunta atceras, ka tēvs par neatkarības iegūšanu bijis tuvu asarām, jo «viņš taču ir dzimis ulmaņlaikos, un bija atkal tā laime piedzīvot brīvu valsti».

Mūsu sarunā viņš ķecerīgi teica: «Uzminiet, kad sākās tīrs nacionālais repertuārs? Uzminiet!» Minēju, ka pēc 1991. gada. Nepareizi. Jau 1990. gada Dziesmusvētkos skanējis tīrs nacionālais repertuārs. «Tā bija Atmodas kulminācija. Pēteris Pētersons bija režisors. Visi tur lamājās pēc traka, bet svētki izdevās vienreizēji. Pirmoreiz skanēja Lūcijas Garūtas Dievs, tava zeme deg.» Visi iepriekšējie svētki bijuši festivāli, jo vajadzējis dziedāt padomju republiku dziesmas – gruzīnu, armēņu, krievu valodā. «Es diriģēju Deņ pobedi,» Gido smējās, pieminot pazīstamo padomju patriotisko dziesmu Uzvaras diena.

Pats atrada dziesmu

Par brāļiem Kokariem viņu garā mūža pēdējā desmitgadē varēja veidoties priekšstats kā par jautriem rūķiem smokingos. Balti mati, saules nobrūninātas sejas un labsirdīga sprēgāšana jokos. Muzikālo virsotņu laiks bija pagājis, taču viņus joprojām ļoti gaidīja kopkori novados un Dziesmusvētku koncertā Mežaparkā. Jaunas un vecas meitenes spiedās klāt, lai nobildētos un sabučotos. Kokaru slava turpinājās arī pēc padomju laikiem, kad viņi izveidoja spēcīgākos korus un, neraugoties uz ideoloģiskajām repertuāra prasībām, nostiprināja koru kultūru Latvijā. 

Ginta Grūbes filmā Kokaru dziesmusvētki ir epizode, kur Imants un Gido runā par mūziku, klausoties kādu kora ierakstu. Labi redzams, cik zinoši viņi ir mūzikā. Gido regulāri ierakstīja videokasetē kādu dziesmu no televizora, lai vēlāk noklausītos, analizētu. «Murgs tā filma,» toreiz mūsu sarunas laikā Gido komentēja Kokaru dziesmusvētkus. Brāļi gribējuši, lai filmā parāda to, ko viņi devuši Latvijai. Mūziku. Nekā – abi tikai, saģērbti smokingos, staigā pa Imanta māju Buļļos. Filmas beigās gan brāļi pasaka – filmu laist ārā nevar, jo «mūzikas tur nav nemaz».

Saviem pēdējiem Dziesmusvētkiem 2013. gadā 92 gadus vecais Gido gatavojās rūpīgi. Bija atradis Zigmara Liepiņa dziesmu Svētī debesīs šo zemi un ielobējis repertuārā. Dabūjis, ka Ziga dēls Jānis Liepiņš, kora Kamēr… diriģents, to pārliek koriem dziedamā partitūrā. «Teksts – kolosāls: «Dievs, svētī Latviju, Dievs, svētī Latviju, Dievs, svētī mūsu zemi Latviju! Brīvības saule aust Latvijas kāpās, līksmē lai paceļam sirdis kā lāpas. Svētī debesīs šo zemi. Dievs valgus vija, mīlēdams ļaudis. Tev mūžam Latvija pateicību paudīs. Svētī debesīs šo zemi,»» diriģents skaitīja, veroties augšup kā lūgšanā. 

Šo dziesmu Gido jau pirms pāris gadiem bija diriģējis Mežaparkā, kur Rīgas 810. jubilejas lielkoncertā tika svinēta arī brāļu 90 gadu jubileja. Dvīņubrāļi lustējās kopā – spēlēja trompetes, skandināja šampanieša kausus. Pēc trim mēnešiem Imants aizgāja viņsaulē jeb, kā saka Gido, «pārcēlās uz izdziedāto dziesmu dārziem». Par to Gido vēlāk tikpat kā nerunāja, tikai teica, ka divatā būtu vieglāk cīnīties sapulcēs un turēt latviešu svētāko svētku latiņu augstu. «Viņš bija mans domubiedrs. Es Imantu atbalstīju vienmēr. Viņš mani arī. Kad labi gāja – tad ne. Kad slikti, tad gan atbalstīja,» teica Gido. Pēc Imanta nāves vairs nebija, ko pavilkt uz zoba un pa-triekt jokus. Kad Imants teica «es pirmais piedzimu», tad Gido piebilda: «Bet es labāks.» «Es visu tāpat kā Imants, tikai vēlāk.» Joki tā savijušies, ka vairs nav zināms, kam pieder šīs frāzes: «Piebrauksim pie bibliotēkas! Kuras grāmatas lasīsim? Baltās vai brūnās?» Un zīmītē Mūzikas akadēmijā uz galda: «Aizgāju uz kapiem, atpakaļ nebūšu.» 

Meitu tēvs

Kad pirms trim gadiem mūsu sarunā pavaicāju, vai Kokars gribētu vēl vadīt kādu kori, viņš teica: nē. Prieku un gandarījumu sniedzot pieci mazbērni: viena mazmeita Parīzē, otra – bioloģe Liepājā. Viens mazdēls Vācijā, divi – Latvijā. «Dzīve pati man sagādā prieku. Vakarā labā kompānijā iedzert šņabi! Radoša kompānija – tas ir labi!» Draugi jau desmit gadus paretam sanākot kopā spēlēt kārtis un parunāties. Tad Gidis uzcep vistas šašliku. 

Gido bieži bija manāms stāvam pie 2. tramvaja pieturas Pārdaugavā, lai dotos uz centru. «Es varu iet kaut līdz Ogrei, bet lēnām,» viņš reiz teicis, ieķēries elkonī Ingai Oliņai no Latvijas Nacionālā kultūras centra. Viņa aicināja maestro ierunāt dažas frāzes iepriekšējo svētku video. «Sekojam Dziesmusvētkiem feisbukā un spiežam Like, lai svētki atbalsojas!» mundri teica sirmais kungs.

Par privāto dzīvi Gido vienmēr bijis mazrunīgs. Teicis: man ir tikai meitas, Imantam – tikai dēli. Sievas viņam bijušas trīs: Līga, Benita un Daina. Grāmatā BrāliBrāli lasāms, ka visas sievas noskatījis paša vadītajos koros. Kārs uz dāmām bijis. «Skaistas amazones būs vienmēr, un Gido ļausies viņu valdzinājumam,» rakstīja Laima Muktupāvela, apcerot Gvido šķiršanās iemeslus no otrās sievas.

No katras sievas viņam ir pa meitai. Jaunākā, Linda Kokare, nesen beigusi studijas Rīgas Ekonomikas augstskolā un strādā bankā. Vecākā, Maija Kokare, ir Rīgas Angļu ģimnāzijas direktore. Vidējā – Gunta Hūna vada restorānu Amrita Liepājā. Gunta stāsta – lai arī vecāki izšķīrās, kad viņai bija pieci gadi, «tēva mīlestības man netrūka». «Viņš par mums visām rūpējās gan praktiski, gan ar padomu.» Nešpetns kļuvis, ja nebija nopietna attieksme pret darbu. Citādi bijis mīļš. Stingrs un prasīgs, bet mīļš. Reiz Gunta, kā pati saka, izlutināta meitene, tētim dusmās uzspļāvusi, un viņam bijis bērns jāsoda. «Tolaik bērnus pēra. Un es tiešām biju diezgan neciešams bērns. Tas bija brīdis, kad man pienācās pēriens. Tētim vajadzēja saņemties. Pēc tam raudājām abi. Tētis nepieminēja ļaunu un nerunāja par slikto.» Piemēram, nekad nav stāstījis par kara laiku. «Reiz, svinot dzīvi, kā teiktu tētis, pēc pāris glāzēm mēs ar māsīcu Ievu Ramiņu, tēvabrāļa Valfrīda meitu, sākām vilkt ārā stāstu par karu. Saknieba lūpas un teica, ka tas ir par smagu, lai stāstītu,» atceras Gunta.

Visas Gido meitas ir mācījušās mūziku: Maija – klavieres, Gunta – vijoli, Linda – klavieres. «Šķiet, tēvam sāpēja, ka mēs neaizgājām pa mūzikas līniju. Bet viņš ļāva iet savu ceļu un nespieda. Viņš gribēja, lai esam krietni cilvēki,» saka Gunta.

Pērn 95. dzimšanas dienā, karstā augusta dienā, Gido diriģēja novada kopkori pie savas vecās skolas Gulbenes novada Ozolkalnā, kur tagad iekārtots Kokaru muzejs. Pēc meitas Guntas stāstītā, drīz pēc tam tētim sašvakojusies veselība. Pēdējos dzīves mēnešus trūcis spēka, laiku vadījis, daudz domājot par dzīvi un klausoties mūziku. «Šo smago periodu uz saviem pleciem iznesa Daina,» Gunta saka par Gido trešo sievu Dainu Kokari, mūzikas skolotāju, kura bija ar vīru līdz viņa pēdējai stundai 9. martā. «Ir žēl, protams, par viņa aiziešanu, taču viņš bija ļoti pozitīvs vēl pirms nedēļas, kad biju pie viņa aizbraukusi. Labi parunājām. Bija apskaidrots un pozitīvs!»  Gido sieva Daina uztaisījusi Guntai garšīgu kafiju un tētis teicis: «ei, iedo’ man ar!» Meita sniegusi malku. «Oi, cik garda!» viņš nopriecājies.

Vienā no pēdējām intervijām žurnālā Ieva Gido teicis: «Es gribu nodzīvot tik ilgi, cik gribu pats.» Viņa meita domā, ka 95 gadi ir varens mūžs un paveikts – daudz. «Tētis priecātos, ja viņa bēres nebūtu žēlas. Drīzāk patiktu, ka tiek izstrādāts kāds stiķis.»