Karmena – intriģējošs apsolījums, kas tomēr pieviļ
Mūsu operteātra jaunākais iestudējums – Žorža Bizē Karmena – sākas kā intriģējošs kriminālkino. Uz ekrāna melnbaltos kadros klusumā bēg meitene, mūsdienu ielu bērns, tīņu uniformu – melnu kapučjaku un legingus – izaicinoši papildinājusi ar baleta «pačku». Kad skatiens atduras pret kādu, kas viņu jau gaida, sākas uvertīra. Spraiga un dinamiska tā pavada meiteni skrējienā cauri noplukušiem pagalmiem, šaurām ejām; likteņa motīvam ieskanoties, viņa iebēg pazemes tunelī, un, tālā gala pretgaismā tikai nojaušams, viņai tuvojas kaut kas draudīgs. Operas inscenētāja un videokoncepcijas autore franču režisore ar kinoizglītību Marija Eva Sinjerola notiekošā būtību piesaka uzreiz. Laiks – tagadne. Vieta – nolaista urbāna vide, aklas iekšpagalmu akas, skrapstoši garāžu aizvirtņi, netīras sienas, kuru vienīgā rota ir agresīvi grafiti.
Priekškaram paceļoties, meitene ieskrien tādā pašā anonīmi pelēkā guļamrajona pagalmā, kur lasās kopā un uzprasās uz nepatikšanām ielām atdoti tīņi, bet viņus vēro tikpat draudīgi un dīki kārtībnieki, atšķirami tikai pēc baltajiem apsējiem uz rokas (scenogrāfs Fabjēns Tenjē, kostīmu māksliniece Yashi). Pat šīs operas ierasti spridzīgais zēnu koris, kas darās pakaļ karavīriem, pārvērties par izlaideņu baru, kas gatavs sabradāt ikvienu, kas viņiem tuvosies, un, zem viņu zābakiem pakļuvis, Moraless (Rihards Millers) tik tikko paliek dzīvs. Tikpat viņu vēlāk piebeigs pusaudžu banda un, aiz rokām un kājām paķertu, droši vien nometīs kaut kur pie miskastēm. Tumsa un agresija valda šīs Karmenas laiktelpā.
Karmena pirmizrādes sastāvā ir izcila – romāņu soprāns Ramona Zaharija iemieso mūsdienu opermākslinieku ideāltipu, kad izkoptam vokālam piedevās ir arī aktiermeistarība, plastiskā izteiksmība, temperaments un asa skatuves reakcija. Zaharijas cienīgs partneris ir arī Hozē, Pēterburgas Mihaila teātra solists Dmitrijs Golovņins, svešāds un neiederīgs tikpat kārtībnieku, kā padibeņu vidē, Karmenas apmāts un savu gribu zaudējis. Habanēra Zaharijas izpildījumā ir tīrs zelts, niansēta un smalka. Taču šajā uzvedumā tāda Habanēra, tāpat kā vēlāk – liktenīgais nāves vēstījums kārtīs, un ikviens abu galveno varoņu duets ir kā maznozīmīgs skaņas celiņš pavisam citam, dejā un mizanscēnās paustam stāstam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.