Diena: 15. februāris, 2017

Kalniete: Putina ambīcija ir padarīt NATO un ES par nebūtiskām un bankrotējušām organizācijām

Sandra Kalniete uzsver, ka situācija Ukrainā jāvērtē kā karš Eiropā, kas jau prasījis vairāk nekā 10 000 cilvēku dzīvību.

Krievijas prezidenta Vladimira Putina ambīcija nav kontrolēt Ukrainu, bet gan padarīt NATO un Eiropas Savienību (ES) par nebūtiskām, kā arī bankrotējušām organizācijām, tā debašu laikā par stāvokļa pasliktināšanos Ukrainas austrumos pauda Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete (V), atstāsta LETA.

Kalniete, kas ir Eiropas Tautas partijas (ETP) grupas viceprezidente, kā arī grupas ārējo politiku darba grupas vadītāja, sacīja, ka nosaukt situāciju Ukrainā par pasliktināšanos nav pietiekami. Viņas vērtējumā tas ir karš Eiropā, kas jau prasījis vairāk nekā 10 000 cilvēku dzīvību.

“Tas ir karš, ar kura palīdzību vēlas pārrakstīt Eiropas robežas un pagriezt otrādi Eiropas miera kārtību. Putina ambīcija nav kontrolēt Ukrainu, viņa vēlēšanās ir padarīt NATO un ES par impotentām, nebūtiskām, kā arī bankrotējušām organizācijām. Karš Ukrainā testē Eiropas vienotību un transatlantisko apņemšanos,” viņa sacīja.

Kalnietes ieskatā jāapņemas apturēt Putinu, “pirms viņš pāriet uz citām valstīm”. Viņa arī skaidroja, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas līdz šim bijis vienīgais ES piemērotais līdzeklis pret tālāko agresiju.

“Samazināt tās apmaiņā pret ko citu būtu par maz prasīts, un, ja situācija pasliktinās, mums nepieciešams stiprināt un pagarināt [sankcijas]”, norādīja politiķe.

Krievija 2014.gada februārī okupēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Kopš 2014.gada aprīļa Maskavas atbalstītie un apbruņotie kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri ieņēmuši plašus apvidus Luhanskas un Doņeckas apgabalos, Ukrainas austrumos.

Sodot Krieviju par Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju, ES, ASV un citas rietumvalstis noteikušas sankcijas daudzām Krievijas augstākajām amatpersonām, Kremļa tuvākā loka cilvēkiem, kā arī Krievijas ekonomikas finanšu, aizsardzības un enerģētikas nozarēm.

 

Latvija ekonomiskās brīvības reitingā pakāpusies uz 20.vietu

Kā ekonomiski visbrīvākās valstis atzītas Honkonga, Singapūra, Jaunzēlande, Šveice un Austrālija.

Latvija pasaules ekonomiskās brīvības reitingā šogad ir pakāpusies uz 20.vietu no 36.vietas pērn, bet joprojām atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, ziņo LETA.

Jaunākajā pētījumu institūta “Heritage Foundation” un laikraksta “Wall Street Journal” gadskārtējā pētījumā par ekonomisko brīvību 180 pasaules valstīs un teritorijās Igaunija ieņem 6.pozīciju pretstatā 9.vietai pērn, bet Lietuva no 13.pozīcijas atkāpusies uz 16.vietu.

Reģionālajā Eiropas reitingā Latvija ieņem 11.vietu, Igaunija ierindojas otrajā pozīcijā aiz Šveices, bet Lietuva ir 8.vietā.

Pētījuma autori aprēķinājuši, ka Latvijas ekonomiskās brīvības līmenis šogad atbilst 74,8 punktiem, kas ir par 4,4 procenta punktiem vairāk nekā pērn, atspoguļojot uzlabojumus piecos no 12 ekonomiskās brīvības rādītājiem: par īpašumtiesībām, valdības godīgumu, uzņēmējdarbības brīvību, darbaspēka brīvību un monetāro brīvību.

Latvija piedzīvojusi lejupslīdi rādītājos par valdības izdevumiem, nodokļu slogu, tirdzniecības brīvību un investīciju brīvību, bet saglabājusi pozīcijas rādītājos par tiesu sistēmas efektivitāti, fiskālo veselību un finanšu brīvību.

Visas trīs Baltijas valstis ir ierindotas starp “pārsvarā brīvajām” valstīm. Šajā valstu grupā kopumā ir 29 pasaules zemes, tostarp ASV (17.vieta), Zviedrija (19.vieta), Dienvidkoreja (23.vieta), Vācija (26.vieta) un Botsvana (34.vieta).

Pirmais ekonomiski visbrīvāko valstu piecinieks salīdzinājumā ar pagājušo gadu nav mainījies – jau 23.gadu pēc kārtas par teritoriju ar vislielāko ekonomisko brīvību ir atzīta Honkonga, kam seko Singapūra. Jaunzēlande, Šveice un Austrālija. Šīs piecas valstis ir iekļautas “brīvo” valstu kategorijā.

“Daļēji brīvo” valstu grupā ir ierindotas 58 valstis. Šo valstu grupā ir, piemēram, Japāna (40.vieta), Polija (45.vieta), Turcija (60.vieta), Francija (72.vieta), Itālija (79.vieta), kā arī Bosnija un Hercegovina (92.vieta).

Savukārt “pārsvarā nebrīvo” valstu kategorijā ir 65 valstis. Tajā atrodas, piemēram, Serbija (99.vieta), Ķīna (111.vieta), Krievija (114.vieta), Grieķija (127.vieta), Brazīlija (140.vieta), Argentīna (156.vieta) un Maldivu salas (157.vieta).

“Apspiesto” valstu kategorijā ir 23 valstis, tostarp Afganistāna (163.vieta), Ukraina (166.vieta), Eritreja (176.vieta), Kuba (178.vieta), Venecuēla (179.vieta). Pēdējo – 180. – vietu reitingā ieņem Ziemeļkoreja.

Ekonomiskās brīvības indekss kopš 1995.gada top, izanalizējot 50 dažādu rādītāju. Tā veidotāji ņem vērā premisu – jo augstāka ekonomiskā brīvība, jo lielāks labklājības līmenis un ienākumi uz vienu iedzīvotāju.

Indeksu aprēķina, ņemot vērā kritērijus četrās kategorijās: likuma vara, valdības mērogs, regulējuma efektivitāte un tirgu atvērtība.

 

EP apstiprina ES-Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu

Eiropas Savienības  un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma izstrādē pagājuši septiņi gadi.

Eiropas Parlaments (EP) trešdien apstiprinājis Eiropas Savienības  un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu (CETA), neskatoties uz aktīvistu paustajiem protestiem un ASV prezidenta Donalda Trampa iedvesmotiem aicinājumiem uz protekcionismu, ziņo LETA.

EP balsojumā līgumu atbalstījuši 408 deputāti, 254 bijuši pret to, bet 33 atturējušies. Eiroparlamenta apstiprinājums nodrošina iespējas sākt CETA sākotnējo ieviešanu jau no nākamā mēneša.

CETA, kura izstrādē pagājuši septiņi gadi, tika parakstīts 30.oktobrī Briselē. Tas notika ar trīs dienu aizkavēšanos, kad Beļģijas federālā valdība beidzot bija spējusi pārliecināt franciski runājošo Valonijas reģionu par labu CETA atbalstam.

 

Liberālis un valoda

Portāla “Satori” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins ir pārliecināts, ka jebkuru valodu apdraud paviršība, nevis aizguvumi, rupjības vai vulgārismi.

Iegansts sarunai ar Ilmāru Šlāpinu bija viņa grāmatas Jauno latviešu valoda nupat iznākušais otrais izdevums. Taču trīs stundās Grauzdētavā Miera ielā pārrunājām arī viņa kādreizējo darbu Tautas partijas un Vienotības priekšvēlēšanu kampaņām, runu rakstīšanu politiķiem, attiecības ar ziedotāju naudu un citas ar politiku, valodu un idejām saistītas aktuālas lietas.

Tavā jauno latviešu vārdnīcā ir 85 vārdi. Tas ir vairāk nekā Elločkai Ilfa un Petrova romānā 12 krēsli, tomēr jauno latviešu vārdu krājumā laikam ir vairāk. Kāpēc tieši šie vārdi? Kāda bija metodoloģija, tos atlasot?

Tas sākās jau Rīgas Laikā, un tā “metodoloģija” bija reizi mēnesī atrast kādu interesantu vārdiņu. Nebija mērķis veikt apkopojumu un pārskatu par kādu valodas slāni. Mērķis bija katru reizi parunāt par vienu konkrētu vārdu, atrast interesanto, kas šajā vārdā ir, — jauno lietojumu, kāds tam radies, vai labi aizmirsto veco.

Es to neesmu uzsvēris, bet, man liekas, vārdu apslēptās nozīmes, vārdu vēsture turpina ietekmēt kā zemapziņas rēgi, kas, kā saka psihoanalītiķi, turpina vajāt cilvēku visu mūžu. Tāpat arī tas, kas vārdā paslēpts, pat ja mēs to nezinām, ietekmē šā vārda lietošanu mūsdienās un to, kā cilvēks to vārdu saprot vai kā jūtas, to lietodams. Šķita interesanti šīs slēptās nozīmes sameklēt, reizēm arī izdomāt, jo valodas etimoloģija ir interesanta tādā ziņā, ka tur nav neapstrīdamu patiesību. Tās visas ir hipotēzes, un reti ir tie gadījumi, kad zinām vārda patieso vēsturi.

Piemēram, latviešu valodā ir zināms, kurš izdomāja vārdu “tālrāde” un kurā gadā. Vai vārdu “būtība”, kuru ieviesa Krišjānis Valdemārs, arī konkrētā gadā. Zinām, kāpēc Rainis izdomāja tieši tādus vārdus. Bet lielākoties vārdu vēsture slēpjas pavisam tālā pagātnē, un skaidri zināmu faktu nav, ir tikai minējumi. Tāpēc etimoloģijas vārdnīcās ir pieminētas vairākas versijas.

Arī jaunvārdiem ir etimoloģija. Skujiņš, Valdemārs un Rainis neizdomāja vārdus gluži no zila gaisa. Viņu ieviestie parāda priekšstatu par valodu konkrētajā laikā.

Jā, protams. Gluži tāpat kā mūsu dienās. Bija jaunas parādības, kurām nebija apzīmējumu, un tie bija jāievieš.

Vai tad vienkāršāk nav paņemt svešvārdu un tik lietot?

Kalkēt svešvārdu. Vai salikt no sastāvdaļām. Paņēmieni ir dažādi. Redzot rakstnieku un autoru pieeju, redzam arī, kāpēc viņi vēlējušies tieši šādus vārdus. Rainis uzskatīja, ka latviešu valoda samāksloti veidojusies vācu valodas iespaidā. Ar dažādiem salikteņiem un izskaņām viņš mēģināja padarīt latviešu valodu tīrāku, smalkāku viņa izpratnē — “mīlestība” un tamlīdzīgi.

Tāpat 20. gadsimta otrajā pusē latviešu intelektuāļi bija satraukušies, ka valoda bojājas krievu valodas ietekmē, un mēģināja atgriezties pie senvārdiem un izdomāt jaunus — tāldzirde, tālrāde, tālrunis. Paņēmieni, kā jauni vārdi veidojas, ir dažādi.

Man patīk piemērs no budisma vēstures, kā pret terminoloģiju attiecās tibetieši un kā savu terminoloģiju būvēja ķīnieši. Budisms ienāca no Indijas, no sanskrita vai no pāli valodas, gribot, negribot bija jātulko. Ķīniešu valoda bija veca un izsmalcināta, un, ieviešot budismu, viņi vienkārši meklēja savā valodā jau esošu atbilstošu terminu. Savukārt tibetiešiem vispār nebija rakstu valodas, un viņi izveidoja savu literāro valodu, pateicoties budisma tekstu tulkošanai. Bija periods, kad astoņdesmit procenti tibetiešu pēkšņi kļuva par tulkotājiem un bija spiesti izdomāt pilnīgi jaunus vārdus, kuru nebija viņu sarunvalodā.

Latviešiem ir atkal citāda pieeja. Varam vērot latviešu valodas turpināšanu arī šobrīd. Tas arī bija viens no šīs grāmatas un šīs Rīgas Laika rubrikas mērķiem — apzināties, kas notiek ar valodu šodien, un kā mainās vārdu nozīmes.

Daļa terminu ir arī politiski, politiķu vidē lietoti. Politiķi ir interesanta noslēgta grupa, kas sarunājas savā žargonā. Klasiskās kopienas, kurās tiek pētīta valoda, ir cietumnieki — cietumnieku argo vai žargons ļoti labi izpētīts franču krievu cietumu vidē —, skolēni, bandīti un politiķi. Viņiem taču ir ļoti svarīgi lietot savus vārdus, lai atpazītu vienam otru un lai savukārt apsargi un policisti nesaprastu, ko viņi saka. Un ir arī neverbāli veidi, kā sazināties — žesti.

Un ir arī varbāli žesti. Tev grāmata par jauno latviešu valodu, bet uz tās vāka uzliki mīkstināto “Ŗ”. Kāpēc?

Kad ar mākslinieku domājām vāku, mans pirmais ierosinājums bija A ar mīkstinājuma zīmi. Taču izskatījās, pirmkārt, piedauzīgi. Kaut kā pārāk nepārprotams bija tas mājiens. Bet, otrkārt, izskatījās pēc Latvijas Attīstībai partijas logo.

Nez, kā būtu izrunājams mīkstais “a”… Bet kāpēc tomēr arhaiskais “ŗ”?

Tā, protams, ir arī atsauce uz pirmskara latviešu valodu un aizmirstiem valodas elementiem. No otras puses, mīkstinājuma zīme ir arī vispār atsauce uz latviešu valodu, jo latvieši ir vieni no nedaudzajiem, kas to lieto. Treškārt, tas ir kā elements, kas tiek pievienots jau šobrīd lietotajam.

Kāpēc starp mūslaikos lietotiem jauniem vārdiem grāmatā ir arī pavisam tradicionāli? Piemēram, “dzeja”.

Pavisam vienkārši — tas bija žurnālā Rīgas Laiks uz dzejas dienām septembrī. Domājot, kādu vārdiņu apskatīt nākamajā numurā, ienāca prātā, ka būtu interesanti papētīt šā vārda izcelsmi un asociācijas, kas ar to veidojas. Un arī lai demonstrētu, ko ir iespējams darīt ar valodu, kā parādīt lasītājam, kā interesēties vēl par kādu citu vārdu un atrast tur kaut ko interesantu.

Vai vārdnīca bija nevis mērķis, bet gan procesa rezultāts?

Pēc tam, sastādot grāmatu, ne visi vārdi ņemti, kuri bija ielikti Rīgas laikā. Daži neiederējās vai nešķita pietiekami interesanti. Gatavojot šo otro, papildināto izdevumu, pielikti klāt jauni vārdi, kas bija parādījušies pa šo laiku, piemēram, “hipsteris”, “brančs”. Man tagad daži pārmet, ka tur ir arī tādi vārdi, kuri jau ir aizgājuši. Piemēram, “īmo”. Varētu it kā mest ārā, bet tā ir arī valodas vēsture. Šis vārds ir bijis valodā, lai paliek pierakstīts, nevis pazūd pavisam. Varbūt pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem būs interesanti atcerēties.

Rakstot par šiem vārdiem, domāju ne tikai par valodu, bet arī par procesiem sabiedrībā. Piemēram, ekonomiskā “krīze” vai “devalvācija”. Tas arī ir aizgājis, jo vairs nevaram runāt par devalvāciju. Bet interesanti, cik tas vārds bija svarīgs un nervus kutinošs tolaik.

Kas un kādi ir jaunie latvieši, ja spriež pēc viņu valodas?

Tas bija rubrikas nosaukums. Nekāda cēla ideja netika likta iekšā — tas bija drusku joks, arī spēlēšanās ar kalambūru, kad nevar saprast, vai runa ir par jauno valodu vai jaunajiem latviešiem. Arī atsauce uz anekdotēm par “jaunajiem krieviem”, kas tagad laikam arī ir aizgājis. 

Ja mēģina saprast, par ko ir runa, es vienā sarunā to nodefinēju tā, ka visu laiku jau tie latvieši ir jauni, jo valoda ir dzīva un turpina attīstīties. Tā nav kāda konkrēta paaudze vai kāds laikmets, bet process, kas visu laiku ir attīstībā. Grāmatā izdarīts tas, kas nebija žurnālā — internetā piemeklēti konkrēti lietojumi. Arī kā laikmeta zīme. Bija svarīgi pierakstīt konkrētu gadu, kad tas ir lietots. Dažkārt ar to bija problēmas. Piemēram, prezidenta mājaslapā ir teksti, kuriem nav konkrēta datuma.

Kurš vai kuri daži no šiem vārdiem vislabāk raksturo mūslaiku latviešus?

“Besīt”. Tur [grāmatā] ir taču, vai ne?

Nē, nav.

Bet to esmu pieminējis, runājot par kādu citu vārdu. Tas ir ļoti raksturīgs, to lieto ļoti plaši lietotāju slāņi. Arī runājot par valodu — kas besī ārā.

Kas tevi “besī ārā”?

Mani besī priekšstats par valodas kaut kādu normatīvu lietojumu. Es apzinos, ka ir svarīgi uzrakstīt gramatiku, likumus, fiksēt tos un arī ievērot.

Tagad daudzi, arī politiķi, tviterī laiž vispār bez komatiem…

Jā, jā. Bet man nepatīk nepieciešamība zināt valodas likumus. Piemēram, es zinu “-īt — -īties, -ināt — -ināties” formulu, bet man tā estētiski nepatīk. Man labāk gribētos intuitīvi prast vārdus lietot pareizi, nevis pārbaudīt viņu pareizību pēc kaut kādas formulas vai pēc grāmatas. Bet strīdēties par valodas lietojumu, par kādas frāzes vai vārda tulkojumu ir interesanti.

Piemēram, rakstot tagad savu romānu vai daiļliterāru darbu, pirms prozas lasījumiem, kuros nolasīju fragmentu, pēkšņi konstatēju, ka nezinu, kā pareizi pateikt pašu pirmo teikumu: “Ir 17 veidi, kā uzrakstīt romānu.” Pēkšņi konstatēju, ka vairs nezinu, vai pareizi ir “veidi” vai “veidu”. Runāju ar mūsu korektori, viņa saka — pamatnoteikums ir tāds, ka ar lokāmiem skaitļa vārdiem lieto tajā locījumā, savukārt ar nelokāmiem, tādiem kā visi padsmit, ir jālieto “veidu”. Bet ir arī izņēmumi — ja grib uzsvērt, ka ir dažādi veidi, tad jālieto “veidu”. Bet, ja es gribu uzsvērt, ka to ir septiņpadsmit, nevis, piemēram, piecpadsmit, tad var teikt “veidi”.

Bet strīdēties par pareizu lietojumu ir interesanti, lai gan reizēm arī bīstami. Atceros, Rīgas Laika redakcijā kādu svinību laikā mēs ar [Uldi] Tīronu sākām strīdēties par kāda krievu vārda lietojumu. Vienā brīdī viņš paķēra no plaukta divsējumu Krievu — latviešu valodas vārdnīcas pirmo sējumu un meta man pāri galdam. Ja nebūtu pieliecies, man būt trāpīts pa galvu.

Vārdnīcā ir “integrācija”, kas jau labu laiku vairs nav jauns vārds, ir “hibrīdkarš”, kas ir relatīvi jauns, taču nav “pēcpatiesības”, ko Oksfordas vārdnīca atzinusi par aizgājušā gada vārdu. Kāpēc?

Kad gatavojām grāmatas maketu, tas vēl nebija ieviesies. Bet par to “integrāciju” — man likās svarīgi apskatīt, kā vārda nepareiza zināšana noved pie nepareizas lietošanas un pie smagākām sekām. No tā, ka cilvēki iedomājas, ka tur ir priedēklis -in, kas nozīmē kustību uz iekšu, tiek neapzināti vai bezapzināti secināts, ka integrācija nozīmē ievilkt iekšā krievus latviešu sabiedrībā, latviešos. Un tieši tāda visus šos gadus ir bijusi attieksme pret integrācijas politiku — ka tas ir process, kas vērsts uz krieviem. Bet patiesībā, ja papēta šo vārdu, tā latīnisko nozīmi un lietojumu, ir saprotams, ka tas ir process vai darbība, kas vērsta uz visu kopumu — saplīsušu vāzi, kas jāsalīmē, vai izjukušu sienu, kas jāsaliek atpakaļ. Ar šādu zināšanu rodas secinājums, ka integrācijai ir jābūt procesam, kas ir vērsts uz visu sabiedrību, nevis uz kādu ārpus tās esošu cilvēku grupu.

Mani mazliet izbrīnīja, ka jēdzienu “hibrīdkarš” tu saproti labāk nekā viens otrs politiķis vai tā dēvētais politologs, kuri uzskata to par alternatīvu militārai darbībai, nevis vienu no līdzekļiem kara kopējā arsenālā.

Pamanīju kādā krievu bloga vietnē, ka kāds autors bija sašutis par vārda “hibrīdkarš” lietojumu krievu valodā. Viņš uzskatīja, ka hibrīdi ir jaukteņi, dažādu sugu sakrustojums, bet kurā vietā tas hibrīds ir tajā karā? Ka tas esot parastais karš, tikai ar citiem paņēmieniem. 

Bet ir pat smieklīgi, cik ātri tādās valstīs kā Krievija vai Baltkrievija politiskā terminoloģija var mainīties uz vienu vai otru pusi. Pie labvēlīgākiem apstākļiem Lukašenko var bārstīt ditirambus Krievijas virzienā, bet, tikko viņam kaut kas nepatīk, tā uzreiz nomaina. Vai — ik strauji Krievijas medijos nomainījās runas par ASV, līdzko prom Obama. Sienas kalendāram 2017. gadam uz vāka Putins ar Trampu apkampušies. 

Kara un militāro konfliktu situācijas arī ir ļoti interesants brīdis, kad pētīt valodas attīstības dzīvos procesus. Tikko sākas militārs vai etnisks konflikts, parādās nepieciešamība un vēlme lietot disfēmismus — apsaukāties. Tikko notikumi Ukrainā, uzreiz krievu valodā parādījās “ukrop”, “orki” — tie ir ukraiņi. Nu, ukraiņiem jau bija “moskaļi”, parādījās vēl arī “tituški”.

 

Šķēles “asiņainie punduri”

Kā tev pašam iet mūsmāju kariņā — vai joprojām esi “sorosists”, “liberasts” un “velkamists”?

Nu, jā! Šos vārdus gan neesmu grāmatā ielicis. Par “sorosītiem” likās kaut kā bezgaumīgi rakstīt.

Vai tāpēc, ka tas ir nevis raksturīgs latviešiem, bet gan drīzāk politiski iezīmē pašus vārda lietotājus?

Bet es zinu arī cilvēku vidi, kurā vārds “sorosīts” tiek lietots kā pašapzīmējums — “mēs, sorosīti”. Ar ironiju, protams, bet, es domāju, arī ar pašcieņas elementu.

Bieži vien šādi disfēmismi vai apsaukājamie vārdi, piemēram, rasisma, antisemītisma, homofobijas gadījumos kādā brīdī tiek pieņemti kā pašapzīmējoši. Piemēram, melnādainie vārdu “nigers” lieto jau pozitīvā nozīmē, runājot par sevi. Vai vārds “kvīrs” (queer — angļu val.) — tam ir ļoti interesanta vēsture. Jaunākajā laikā bija lietots netradicionāli seksuāli orientēto apzīmēšanai — no queer street jeb šauras šķērsieliņas, kur viņi stāv un gaida savus upurus. Acīmredzami negatīvs apzīmējums, kuru vienā brīdī geju kopiena, pašapziņai augot, pieņēma kā — “mēs, kvīri”. Dzejnieks [Kārlis] Vērdiņš to tulko kā “zilo” kultūru. Tagad tajā vidē tas ir ar lepnumu nests vārds. Tāpat ir interesanti arī ar vārda “liberālisms” lietošanu apsaukājamā nozīmē.

Laikam nebūtu grūti izpētīt, līdz kādiem pirmavotiem tas aizvestu.

Līdz Lembergam atkal?

Nē, Lembergs taču pats neizdomāja “sorosītus”, to deviņdesmitajos gados ienaidnieku iezīmēšanai ieviesa tā dēvētie polittehnologi Maskavā. Tu taču pats esi strādājis kopā ar “polittehnologu” Jurģi Liepnieku un zini, kā to dara, vai ne?

(Smejas.) Es atceros situācijas, kad mēs ar Liepnieku izdomājām kaut kādus vārdus, kurus vajadzētu ieviest lietojumā. Tajā laikā notika aktīva apsaukāšanās starp Šķēli un Lembergu, pirms vēsturiskās uzņēmējdarbības vides sakārtošanas. Tika domāts, kā sāpīgāk apsaukāt, tekstā iepīt kaut kādus vārdiņus.

Kā tu pats nokļuvi Šķēles “asiņaino punduru”, kā jūs lamāja Lemberga polittehnologi, komandā?

Caur [Kasparu] Rolšteinu. Ar Rolšteinu bijām kopš studiju laika pazīstami, rakstījām Cietumnieku avīzei, kas [deviņdesmito gadu sākumā] bija pielikums Neatkarīgajai Cīņai. Tur Nellija Ločmele bija redaktore, Rolšteins un es. Vienu brīdi paralēli Rīgas Laikam strādāju reklāmas aģentūrā. Šķēle taisīja Tautas partiju, viņiem bija priekšvēlēšanu kampaņas birojs — Liepnieks, Rolšteins, [Mārcis] Bendiks, [Helēna] Demakova. Un Rolšteins ieteica pieaicināt mani kā reklāmistu.

Vai nebiji intelektuālim divdomīgā situācijā, kad kļuva skaidrs, ka Šķēlem politika ir bizness? Kurā brīdī pats to sajuti?

Iespējams, ka tas nav pašapmāns, ko es biju priekš sevis izdomājis, lai kaut kā attaisnotu, iespējams, ka tā ir zināma taisnība, ka Šķēle vismaz sākotnēji nevis izmantoja politiku, lai vairotu savu bagātību, bet gan centās vairot savu bagātību, lai vairotu savu ietekmi un varētu noturēties politikā. Ka viņš redzēja — vara pieder tiem, kuriem ir ietekme, bet ietekme ir tiem, kuriem ir nauda, tāpēc, lai paliktu pie varas, gribot negribot jāvāc tie resursi.

Vai tas ir tas, ko tolaik sev teici?

Jā. Ka TP nebija tikai fikcija, lai dabūtu vēl vairāk naudas.

Kurā brīdī tā kļuva par tikai fikciju?

Es atceros to brīdi, kad Šķēle gāja projām no Tautas partijas. Bija kaut kāds vēsturiskais kongress [2002. gada] novembrī, kad viņam bija vārdadiena. Viņš bija sagatavojis paziņojumu, ka atstāj partijas vadītāja posteni, un to nezināja neviens partijā, tikai mēs šaurajā birojā kādu nedēļu pirms tam. Es domāju, ka viņam tas bija godīgs žests — godīgs tādā nozīmē, ka negribēja nevienu mānīt ar to, — viņš uzskatīja, ka TP pašai jāaudzē savi politiķi, lai viņi tur tagad darbojas, un ka viņš tikai traucē. Es nedomāju, ka viņš to aizmeta projām kā tādu nevajadzīgu kurpi.

Vai tev nešķiet, ka tu idealizē situāciju? Ja valsts ir uzņēmums, kā Šķēle bija paziņojis, ieiedams politikā, tad biznesam taču nepieciešama ietekme “uzņēmuma” vadībā.

Es domāju, ka partija visos līmeņos ilgi neticēja, ka viņš tiešām grib iet prom. Visi domāja — jā, jā, tā jau tikai tāda poza, publiski tev tā vajag parādīt, bet īstenība jau viņš ir tas vadītājs. 

Jāsaka, ka viņš vienmēr ir pratis sadalīt informācijas slepenības līmeņus — kuri cilvēki ko zina. Atceros, brīdī, kad notika visi tie digitalizācijas procesi, es taču biju Radio un televīzijas padomes loceklis, bet nezināju par to neko.

Vai Liepnieks, kas bija viens no shēmā iesaistītajiem, tev neko pat nelika nojaust?

Nē. Atceros, viņš tikās ar [padomes priekšsēdētāju Ojāru] Rubeni un kaut ko runāja, bet ar mani ne. Tas pat nebija tādā nozīmē, ka viņi man neuzticētos, es domāju, vienkārši — nevajag to zināt.

Kad par to uzzināji?

Kad arestēja [Hariju] Krongornu, tad es sapratu, ka kaut kas pārāk tuvu Šķēlem un Liepniekam.

Un ko tev Liepnieks tad stāstīja?

Neko.

Bet vai tu viņam prasīji?

Nē. Laikam tajā brīdī es arī nolēmu, ka nevajag neko jautāt, jo vairs nebiju tur nekādā veidā — ne atkarīgs, ne sadarbojos. Nu, labi — tās ir jūsu darīšanas, jūs tur esat iekūlušies, nejauciet mani iekšā, un es arī nejaukšos.

Vai tad kā padomes loceklim tev nebija par to jāinteresējas?

Nē, tas jau bija pēc tam, es vairs nebiju padomes loceklis, kad tas nāca augšā. Bet tie procesi notika, kad es biju. Bet tas bija Radio un televīzijas torņa jautājums, un Rubenis, būdams padomes priekšsēdētājs, bija arī torņa valdē vai padomē, kolektīvajā lemšanas orgānā. Rubenim tur bija darīšana, bet padomei kā tādai ne.

Vai Liepnieks ir jauno vai aizejošo latviešu pārstāvis? Vai jaunajiem latviešiem joprojām ir raksturīgs cinisms, kas bija tolaik?

Nezinu. Protams, ka visas Šķēles pirmā biroja personības, ieskaitot Gundaru Bērziņu, Bendiku, Demakovu, Liepnieku, ietekmēja noskaņojumu un arī tā brīža politisko subkultūru, arī terminoloģiju. Ja tie būtu bijuši citi cilvēki, tas būtu veidojies drusku savādāk, arī tādā tīri jēdzieniskā nozīmē — kādu žargonu lieto, kādas ir verbālās attiecības starp politiķiem. Un tas arī bija redzams, kā mainījās politiskā elite un kādas izmaiņas ir notikušas — cik sausa un neinteresanta kļuva politiskā valoda [Valda] Dombrovska laikā.

Kas ir svarīgāks — valoda vai politika?

Kā kuram.

Lai nu kā, bet Dombrovskis laikam tomēr nenāca politikā, lai uztaisītu savu biznesu.

Tomēr ir arī tāds viedoklis. Ar Dombrovski arī esmu strādājis, pie Vienotības kampaņas, ko vadīja Ainārs Ščipčinskis — divās vēlēšanās krīzes laikā 2010. un 2011. gadā.

Kā tas atšķīrās no darba pie Šķēles?

Nu, ļoti. Atšķirīgs emociju vai kaislību līmenis, valodas sausums. Šķēles un pat vēl Kalvīša laikā bija svarīgi, lai arī pašiem ir interesanti un smieklīgi — pajokot, paintrigot, lai būtu interesanti pavadīta diena. Tas Vienotības kampaņā un Dombrovska birojā vispār tika izslēgts.

Garlaicīgs lietišķums kā princips?

Nē, nē — jo vienkārši ir svarīgākas lietas. Lai gan man ir grūti pateikt par cilvēku pārliecību, cik svarīgs ir tas, ko tu dari. Man ir grūti spriest, kas Dombrovskim īstenībā bija aiz ādas — vai viņš bija pārliecināts, ka tiešām dara kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

Kā tev šķiet — bija vai nebija?

Es nezinu. Drīzāk viņš radīja iespaidu, ka dara to, kas ir jādara — ka nevis tagad lauž likteņus un groza pasauli, bet, ka ir tādā amatā, kurā jādara tas, tas un tas, un viņš to dara pēc vislabākās sirdsapziņas.

Nebija misijas apziņas?

Misija tieši bija, ka — man šis ir jāizdara. Ja ne es, tad kurš? Ka vienkārši nebija neviena cita, kas to izdarītu. 

Savukārt Tautas partijas politiķiem bija — lūk, man tagad ir iespēja izdarīt kaut ko. Vai nu priekš sevis, vai nu draugiem, vai nu priekš valsts, bet man ir iespēja, un es tagad ņemšu un izdarīšu, un mani atcerēsies. (Smejas.) Nu, es nezinu, teiksim, uzbūvēšu robežu ar Krieviju. Kaut kas līdzīgs taču Šleseram arī bija, vai ne? Nu, lidostu tur un vēl kaut ko.

Šlesers atnāca pēc savas “uzņēmuma akciju” daļas, kad tās jau bija sadalītas. Vai viņa reklāmists Ēriks Stendzenieks, tavuprāt, no sirds ticēja Šleseram, kā dievojās priekšvēlēšanu laikā?

Atšķirība starp Stendzenieku un Ščipčinski patiesībā parādā atšķirību starp Šleseru un Dombrovski. Ščipčinskis arī ļoti entuziastiski metās tajā Vienotības kampaņā, bet arī par valsti, ne tikai kā profesionālis. Uzskatīja, ka vajag tai Vienotībai nodibināties un uzvarēt, un vadīt valsti, jo tas būs labi visiem. Es nezinu, vai Stendzenieks tiešām no sirds ticēja, ka valstij būs labi, ja Šlesers to vadīs. Bet Stendzeniekam bija jautri un interesanti ar to visu darboties, un tas viņu aizrāva un pārliecināja, kāpēc ir svarīgi to darīt — tāpēc, ka tas ir “uh!”, nebija velti nodzīvota vasara.

Un turklāt droši vien arī nopelnīja.

Jā, jā. Viņi taču pat Kasparu Dimiteru bija pārliecinājuši — Dimiters braukāja līdzi un dziedāja dziesmas kampaņā.

Varbūt viņš ļoti vīlās, tāpēc tagad ir par Putinu?

Varbūt. Un par Trampu. Bet Dimiters bija ar to Šlesera partijas politiķi, ticīgu cilvēku, kas bija iekšlietu ministrs. Kas tas bija — ar gariem matiem, priekšvēlēšanu kampaņas plakātā izskatījās pēc Oskara Vailda?

Ēriks Jēkabsons?

Jā, Jēkabsons. Viņš dzīvoja pa Ameriku vienu brīdi. Pirms kāda gada biju pamanījis, ka bija publicējis vai izteicies kaut ko riebīgu par gejiem vai imigrāciju.

 

Maximas skrūvju un valodas paviršība

Bet tev attiecības ar politiķiem laikam joprojām turpinās. Biji pie Šķēles un Kalvīša, pēc tam pie Vienotības. Vai tagad esi pie Jura Pūces?

Pie [viņa dzīvesbiedres] Zaigas Pūces.

2013. gadā bija skandāls ar Pūci — kad viņš bija valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā…

Sagrāva Maximu. (Pēc Zolitūdes traģēdijas Pūce atkāpās no amata, lai novērstu aizdomas, ka EM valsts sekretāru ietekmē būvuzņēmējs Re&Re, kas finansējis viņa sievas vadīto fondu — red.)

Par to varbūt neironizēsim, bet jūsu fondam [Ascendum] ziedoja būvuzņēmumi, azartspēļu un ātro kredītu uzņēmumi.

Nordea banka, piemēram, mums ir ziedojusi.

Nav runa par to, ka visi ziedojumi ir slikti. Bet vai tev nešķiet, ka tolaik kaut kādas robežas bija pārkāptas, jo jums ziedoja uzņēmumi, kuru bizness ir atkarīgs arī no ministrijas valsts sekretāra lēmumiem?

Nu, pirmkārt, es nepieņēmu lēmumus par to, kurš ziedos biedrībai Ascendum. Es neesmu arī biedrības Ascendum biedrs, es esmu [fonda izdotā] Satori galvenais redaktors, algots darbinieks. Biedrībai ir vairāki projekti bijuši, piemēram, Mans Doms, ar kuriem man ir kaut kāda saistība. Bet es negribētu domāt vai teikt, ka tur ir kāds interešu konflikts vai morāla problēma.

Jums ir ziedojis arī Andris Ameriks. Kultūru mīl?

Nu ja. Mums ir ziedojusi arī Sarmīte Ēlerte. Mums bija kampaņa, kurā aicinājām ziedot, un cilvēki arī privāti ziedoja — gan pa 90 eiro, gan pa 3000. Bet firma Moduls Rīga, man liekas, pat 45 tūkstošus, tie gan bija reklāmas pirkšanas līgumi. Ar tās īpašnieku Māri Martinsonu, kas arī, protams, ir “skandalozs”, Zaiga Pūce un Eva Ikstena tikās regulāri — pat ne ar viņu personīgi, bet ar viņa sabiedrisko attiecību pārstāvi. Bija tā, ka vairākus gadus konkrēta summa tika ziedota. Šogad viņi pārstāja, negrib vairs ziedot.

Dažādiem cilvēkiem ir dažāda motivācija, kāpēc viņi ziedo. Ir ļoti grūti atrast Latvijā uzņēmēju, kuram būtu simtprocentīgi laba reputācija. Un kurš tad lai ziedo, ja ne tas, kuram ir daudz naudas?

Bet daži uzņēmumi, kuri ziedoja Pūces sievas vadītajam fondam, bija atkarīgi no ministrijas valsts sekretāra Pūces lēmumiem.

Pirmkārt, ļoti pastarpināti atkarīgi. Nav tā, ka valsts sekretārs būtu dalījis valsts pasūtījumus konkrētiem uzņēmumiem un par to saņēmis atlīdzībā procentus. Savukārt tas trūkstošais posms vēl ir tāds, ka Zaiga Pūce, būdama fonda dibinātāja un valdes priekšsēdētāja, man liekas, nesaņēma pat algu, personīgi no tā neko nesaņēma. 

Juridiski tur, protams, bija dažādas lietas tādā ziņā, ko drīkst, ko nedrīkst darīt sabiedriskā labuma organizācija — vai drīkst nodarboties ar naudas pelnīšanu, saimniecisko darbību, cik lielā apjomā. Tur tagad notiek kaut kāda ņemšanās ar likumdošanu šajā sakarā. Bija arī kaut kādas lietas, ko mēs nebijām piefiksējuši un paši arī par tām satraucāmies. Piemēram, mums pārmet, ka Ascendum ziedojusi arī Dace Rukšāne, kura bija saņēmusi autoratlīdzību no Satori, un tā esot tā kā naudas atmazgāšanas kaut kāda pazīme. Ja tie ir kaut kādi pārsimts eiro, skaidrs, ka tā nav nekāda naudas atmazgāšana. Ja šādā veidā tiktu pārskaitīti simti tūkstošu, tad, protams, varētu meklēt.

Tūlīt būs vēlēšanas. Vai Pūces partija Latvijas attīstībai var izmantot biedrību kampaņas tēriņiem?

Tas nav iespējams. Es domāju, ka tas nav iespējams, jo sabiedriskā labuma organizācijas pārbauda daudz stingrāk nekā citus. Turklāt liela daļa finansējuma Satori nāk no Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda programmas projektiem, tur arī par katru ir jāsniedz atskaites. Tas viss ir pārraudzīts un pieskatīts.

Kāpēc biedrības pēdējā publiski redzamā finanšu atskaite ir par 2012. gadu?

Es nezinu, vai ir prasība to darīt. Domāju, ka tas tolaik tika ielikts tieši tāpēc, ka bija skandāls ar Pūces aiziešanu no amata.

Kad biedrību 2011. gadā nodibināja, tā dabūja ziedojumos fantastisku summu — gandrīz 300 tūkstošus. Kā tas izdevās?

Nu, pirmkārt, es tad nebiju biedrībā. Otrkārt, es domāju, ka fondus dibina nevis cēlas idejas, bet gan konkrētu mērķu vārdā, ko darīt. Un bija konkrēta ideja kaut ko darīt ar Rīgas Domu. Tika izveidota sabiedriska aktivitāte ar nosaukumu Mans Doms, un es palīdzēju, būdams reklāmas darbinieks pie Ščipčinska. Bija beigusies Vienotības kampaņa, un es palīdzēju formulēt ideju, kāpēc Mans Doms ir vajadzīgs, lai atgrieztu baznīcu plašākai sabiedrībai. Jo Doms bija atdots draudzei un bija tā kā noslēdzies. Man likās, ka tā ir svarīga sabiedriska iniciatīva. 

Būvnieki tur parādījās, jo viņi strādāja pie Doma restaurācijas. Tāpēc atbalstīja šādu aktivitāti. Lai to darītu, tika dibināts Ascendum, kam tas bija pirmais projekts. Pēc tam parādījās ideja par Satori pārņemšanu — Ascendum to nopirka no Reiņa Tukiša. Tad — breinstorma režīmā citas idejas, ko vēl interesantu darīt.

Vai nerodas diskomforta sajūta, zinot, ka labu darbu dari par, iespējams, ne vienmēr tīru naudu?

Negribas minēt klasisko sengrieķu aforismu, ka nauda nesmird, bet, man liekas, ir grūti konstatēt naudas tīrību, it īpaši bezskaidras naudas norēķinos.

Kāda bija sajūta, kad sponsoru būvētā Maxima apraka 54 cilvēkus?

Bet kas būvēja Maximu?

Re&Re.

Satori budžetā nav Re&Re naudas. Ir Moduls Rīga un vēl kaut kādi citi būvnieki, Velve, bet ne Re&Re. Re&Re ir ziedojuši Ascendum. Tur bija sadalīts, kurš finansējums kuram projektam. 

Par Maximu runājot, es domāju, ka tas ir traģisks negadījums. Nedomāju, ka tā ir ļaunprātība. Neviens jau speciāli nepiegrieza tās skrūves, lai nogalinātu cilvēkus. Tāpat jau var vaicāt, kāda ir sajūta, saņemot Sorosa finansējumu, zinot, ka tā nauda ir iegūta, spekulējot. Vai Sorosa nauda ir godīgā ceļā iegūta? Un azartspēļu biznesa nauda, man liekas, ir viena no godīgākajām, jo tas nu gan, man liekas, ir bizness, kurā neatļaujas pārkāpt likumu un viss ir stingri uzraudzīts. 

Sabiedriskajiem pasākumiem, kuri eksistē no ziedojumu naudas, ir ļoti grūti kaut kā pārbaudīt vai izvērtēt. Un kādi var būt instrumenti — vai atteikties no kādas ziedotās naudas, ja tev nepatīk tas cilvēks un liekas, ka viņš nav pārāk labs? Ja sit sievu vakaros — atskaiti viņam atpakaļ naudu, ko viņš ziedojis? Tas, ko es zinu — no noteiktiem finanšu avotiem sanāk Satori budžets, kuru rēķinām uz gadu, uz mēnesi un tērējam visgodīgākajā veidā tiem mērķiem, kādiem tas ir paredzēts. Tikpat labi jau var teikt, ka arī valsts nauda ir kaut kādā ziņā negodīga. Nodokļu sistēma, es domāju, ir lielā mērā negodīga. Ir arī tas izteiciens, kas, patiesību sakot, mani arī besī ārā — ka valsts ir legalizēta vardarbības forma.

Vai tā ir parafrāze par Maksa Vēbera teikto, ka valstij ir monopols uz vardarbību? 

Droši vien. 

Vai tu esi anarhists? 

Es uzskatu, ka valsts nav vajadzīga. 

Un kāda sabiedrības pārvaldes forma būtu ideāla? 

Ai, es neesmu polittehnologs vai politikas zinātnieks, lai runātu par to.

Vai tad “polittenologs” un “politikas zinātnieks” ir sinonīmi? 

Tāpēc es teicu — vai. “Polittehnologs”, protams, ir eifēmisms, kas ar laiku kļuvis par lamuvārdu.

Tiešām? Nesen televīzijā Jurģis Liepnieks kaut ko komentēja un bija pieteikts kā “polittehnologs”. 

 Nu, jā. Bet droši vien kāds cits negribēs, lai viņu sauc par “polittehnologu”, jo šādi sauc Jurģi Liepnieku.

Kāpēc cilvēkiem šķiet pagodinoši dēvēties par vēlēšanu procesa un sabiedriskās domas manipulatoriem kā Krievijā? Nejūt valodu, nezina, ko nozīmē viņu lietotie vārdi?

Kā teicis [filozofs Merabs] Mamardašvili — velns spēlējas ar mums, kad nedomājam precīzi. Nedomājot par valodu, nedomājot, kā tu lieto vārdus, var sanākt, ka velns rausta aiz mēles. 

Bet, atbildot uz jautājumu, kuru tu man vēl neesi uzdevis — vai latviešu valoda ir apdraudēta un kas jādara, lai to izglābtu…

Es tev būtu uzreiz vaicājis, vai latviešu tautas pastāvēšana ir apdraudēta, un ko mēs darīsim, lai to izglābtu, bet lai nu ir par valodu.

Man liekas, tas, kas apdraud jebkuru, ne tikai latviešu valodu, ir paviršība. Tas ir saistīts ar precīzo domāšanu vai domāšanu par vārdu nozīmēm un jēgām. Tāpēc ir svarīgi domāt par vārdu etimoloģiju, vēsturi, lietojumu — lai nekļūtu paviršs. Nekādi aizguvumi — ne rusicismi vai anglicismi, nedz rupjības, nedz vulgārismi — neapdraud valodu, kamēr apzināmies to lietojumu.

Tavā vārdnīcā, manuprāt, trūkst viena latviešiem svarīga vārda — “ciešanas”. Kāpēc nav?

Par to es izrakstījos citur, daudz bija manās Anekdotēs par vidējo latvieti. Laikam arī tviterī biju iepostējis aforismu, ka latviešu nacionālais sporta veids ir vaimaniņu sports. Nevis kamaniņu sports. Un vēl man bija par to, ka latviešu galvenā dzīvesziņa ir — tikai nevajag sapriecāties par ātru. To bieži vien latvieši piebilst, nu, piemēram — krīze ir garām, tikai nevajag sapriecāties par ātru. Kad tad lai priecājas? Kad ir par vēlu?

Tev vārdnīcā ir gan “frīks”, gan “gļuks”. Vai Tramps ir “frīks” vai “gļuks”?

“Frīks” ir skaidrots un lietots pozitīvā nozīmē. Par “frīkiem” tiek runāts kā par personām, kas atšķiras no citiem. Runājot par Trampu — man vienmēr licies jocīgi, ka par viņu runā kā par mačisma pārstāvi, kas viņš nav, nav mačo tipa vīrietis. Vai tas, ka par Trampu ir balsojuši kaut kādi “mazie cilvēki”, kam valsts ir nodarījusi pāri. Jocīgi — viņš taču ir miljardieris, pilnīgs pretstats tam. Man ir grūti saprast — varbūt tiešām viņš ir “gļuks” tādā nozīmē, ka fantoms, mākslīgi izveidota parādība. Biedējoša ir hipotēze, ka to ir izdarījis Kremlis, kas viņu uzbūvējis ar mērķi, lai Amerika vairs nekad nav “great”, un lai arī NATO sabrūk.

Vēl pagājušajā vasarā kinorežisors Maikls Mūrs prognozēja Trampa uzvaru un salīdzināja viņu ar Molotova kokteili, no kura vēlētāji neprasa ne principus, ne morāli, galvenais — ka to var iemest sistēmā.

Tas ir tas pats, kāpēc par [Artusu] Kaimiņu balsoja — iemetīsim degmaisījumu Saeimā un paskatīsimies, kā tur dzirksteļo. Būs interesanti!

Mums paveicies — Kaimiņš varbūt tomēr nav Kremļa projekts.

Ģirts Ēcis, kas studēja un dzīvoja Maskavā, ir teicis, ka Kaimiņš ir viņa projekts. (Smejas.) Par Kaimiņu taču runā, protams, arī tādā aizkulišu sazvērestību teorijas līmenī, ka viņu finansējot kaut kādi antilembergisti, kuri gribot atņemt viņam godīgi nopelnītos uzņēmumus.

Bet vai tad Ventbunkers arī jūs nefinansē? 

Jā, ir logo mājaslapā. Tā ka mēs esam ar Kaimiņu! (Smejas.)

 

Politiskās nišas un Āboltiņas runas

Tomēr Kaimiņš, šķiet, ir antisorosists. Jūs taču nevarat tādi būt.

Jā, sarežģīti… Kaut kādā veidā Satori un arī Ascendum ir ļoti ideoloģizējušies, tādā nozīmē, ka pozicionējušies. Par sorosītiem gan mūs nav saukuši, kaut gan fonds Dots mūs ir atbalstījis. Bet piecos gados, kopš ir Satori, esam pozicionējušies un kaut kādā ziņā radikalizējušies. Esam bijuši spiesti to darīt, jo, kad paraksti bēgļu atbalsta vēstuli un izej praidā, tev vairs nav atpakaļceļa. Nevari teikt — “ups, kļūdījos!” Un kad tevi sāk lamāt – šitais ir “velkomists” un “liberasts”.

Bet kāpēc būtu jābūt atpakaļceļam?

Nē, nav jābūt. Bet ir cilvēki ar dažādiem ideoloģiskās radikalizācijas līmeņiem. Ir tādi ar izplūdušiem uzskatiem, kas īsti nezina, ko viņi domā attiecīgajā lietā, un ir tādi, kuriem ir skaidra pārliecība, kā ir pareizi.

Pie kuriem tu pieskaiti sevi?

Es kādreiz sevi pieskaitīju pie izplūdušajiem, domāju, ka nav pārāk labi, ja tev ir ideoloģiskā pārliecība, labāk katru konkrēto situāciju vērtēt atsevišķi, visu laiku šaubīties, būt skeptiskam, kā jau intelektuāļa misija ir. Bet pa šiem pieciem gadiem esam kļuvuši diezgan pozicionēti, un mūs pat var prognozēt, kā izturēsimies katrā konkrētajā jautājumā, kas, man liekas, arī nav pārāk labi.

Kā tu raksturotu sevi tagad?

Termins “liberālis” ir pilnīgi sabojāts, tas tiek lietots nepareizi un arī vienkārši, lai apsaukātos. 

Polittehnologs teiktu, ka ļoti pareizi — iezīmē ienaidnieku, lai arī ko tas apzīmējums nozīmētu. 

Bet, ja kā sinonīmi tiek lietoti “ultrakreisie liberāļi” un “neomarksisti”, tad viss ir sajaukts.

Tieši tas jau ir mērķis. Mūsmāju supernacionālistu ideologiem vārds “fašisms” neesot asociējies ne ar ko sliktu, tad nu “liberālfašistu” vietā izvēlējās “liberālmarksistus”. Bet kā tu raksturotu sevi?

Mans priekšstats par liberālismu vai par liberālām vērtībām ietver arī daudz personisko brīvību, lai tomēr censtos nesasaistīties ar tik ļoti konkrētiem politekonomiskajiem uzskatiem. Liberālisms klasiski tomēr ir arī politekonomisks termins, tas sevī ietver noteiktus priekšstatus par to, kā jābūt uzbūvētai sabiedrībai un ekonomikai. Es ļoti daudz kam piekrītu [amerikāņu rakstnieces un filozofes] Ainas Rendas (Ayn Rand) uzskatos, kura savu politisko filozofiju nosauca par objektīvismu, kas viņas pašas terminoloģijā lietots paradoksālā nozīmē. Viņa uzskata, ka objektīva attieksme pret pasauli ir tā, kas ir vissubjektīvākā. Viņas priekšstats par to, kā jābūt uzbūvētai pasaulei, bija kļuvis ļoti populārs ASV četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, un viņa bija arī republikāņu priekšvēlēšanu birojā, bija kļuvusi par Republikāņu partijas galveno ideoloģi. Aizstāvēja privātu kapitālu absolūti — ka valstij gandrīz nemaz nav jāiejaucas tā darbībā, ka privātīpašums ir svēts, personas brīvība ir svēta, un cilvēka galvenais pienākums ir būt personiski laimīgam, nevis rūpēties par citiem. 

Viņas viens aforisms ir — lai tu varētu pateikt frāzi “es tevi mīlu”, no sākuma jāiemācās pateikt “es”. Pirmām kārtām tev ir jāparūpējas par sevi, tikai tad varēsi parūpēties par citiem. Viņas uzskati bija brīžiem stindzinoši radikāli šajā virzienā. Bet es daudz kam spēju piekrist. Viņa arī robežojas ar anarhismu – vēlas redzēt valsti, kas pēc iespējas mazāk kontrolē indivīdu. Renda bija pilnīgākā autoritāru un totalitāru režīmu noliedzēja. Viņas mazais romāns Himna, ko mēs arī izdevām manā tulkojumā, ir kā [Jevgeņija] Zamjatina Mēs — apraksta nākotnes sabiedrību, kurā aizliegts individuālisms, aizliegts vārds “es”. Ļoti interesants teksts, kurā netiek lietoti vienskaitļi un pirmā persona. 

Mana ideoloģiskā problēma ir — kā varu pieņemt to, ka Aina Renda ir mīļākā rakstniece daudziem republikāņiem, bet tas, ko dara republikāņi ASV, man liekas lielākoties nepareizi un briesmīgi. Ja man būtu jābalso, es balsotu par demokrātiem. Republikāņiem nav neviena simpātiska politiķa. Bet Obama — tāds simpatjaga! Klintone arī man patīk, it īpaši jaunībā.

Vai var teikt, ka tagad esi Pūces partijas ideologs?

Ja nu vienīgi tiktu likvidēts Satori un es nolemšu nodarboties ar politiku vai meklēt peļņu kādā kampaņā. Tas ir tas, ko es māku. Vēl dažas lietas māku, bet ar tām pārsvarā nevar nopelnīt naudu. Ja man nebūtu darba, varētu izvēlēties strādāt politiskajām kampaņām. Un diemžēl, tāpat kā visās iepriekšējās kampaņās, kurās priekšvēlēšanu periodos biju iesaistījies, parasti ir tikai viena partija, kurai es varu ar tīru sirdsapziņu tajā brīdī palīdzēt.

Tas, protams, ir drusku tā, kā ar Stendzenieku — cik lielā mērā tu iemīli to, kurš tev maksā. Tas ir tāds pshiholoģisks mehānisms — lai pats sev nebūtu pretīgs, jāiemīlas tajā, ar ko guli.

 

 

Jo pretīgāks, jo stiprāk jāmīl?

 

Nē, nu, kaut kādā brīdī tomēr izvēlies, ar ko likties gultā, ar ko ne, pat ja esi prostitūta. 

Bet man nepatīk Pūces partijas nosaukums [Latvijas Attīstībai]. Bet tas ir mantots no Repšes vēl. Aizejot no Vienotības, to projektu nodibināja Repše, Pūce, [Edgars] Jaunups un vēl daži. Bet, aizejot Repšem, Pūce tomēr mainīja partijas politisko programmu. Un viņš, manuprāt, atklāti to sauc par liberālu partiju, piedalās arī liberālu partiju salidojumos Eiropā.

Bet vai viņš ir liberālis? 

Pēc uzskatiem? Es domāju, ka tas ir bizness, atrasta niša, kurā neviens nepiedāvā produktu. Bet varbūt viņš grib mainīt sabiedrību, valsti? Es nezinu. Man liekas, ja ļoti gribētu, rīkotos drusku aktīvāk. Man ir sajūta, ka viņi kaut kā nogaida. Nu, labi, piedalīsies pašvaldību vēlēšanās, bet nedomāju, ka cer kaut kur tikt ievēlēti. Un cik lielas tās cerības būs uz Saeimas vēlēšanām?

Cer uz Vienotības atbrīvotu nišu? 

Baidos, ka viņi cer tomēr drusku citu nišu dabūt. Vienotībā tomēr ir viss Pilsoniskās Savienības spārns. Man liekas, ka niša vēl ir, bet to var kāds arī izsist Pūcem no ķepām. Piemēram, feministu partijai būtu viss potenciāls. Feminisma kustība ir ļoti pašorganizējusies, un arī mēs Satori esam tai mēģinājuši palīdzēt, publicējot rakstus, viedokļus, aktualizējot feminisma jautājumus, aicinot iet uz “olšūnu piketu”. Tur ir ļaužu grupa, fondi, biedrības — tur ir potenciāls. Un tur nav nekādas pēcgaršas, kāda ir Pūcem par viņa iepriekšējo darbošanos. Turklāt ir arī cilvēki, kuriem viņš nepatīk tīri fiziski — pārāk apaļīgs, pārāk laimīgs un vēl briļļains. Pārāk gudrs. Nav Tramps.

Bet kas tad ir biedrība Ascendum attiecībā pret partiju — pamats, jumts? 

Nu, kā — ir laulāts pāris, mērķi abiem nav galīgi pretrunā, domāju, varētu mājās arī nestrīdēties par politiku, bet Zaiga darbojas sabiedriskā organizācijā, un Juris politikā. Vīrs iet uz boksu, un sieva uz fitnesu.

Bet vai viņam būs nauda, ko tev piedāvāt, lai uztaisi partijai kampaņu? 

Es nezinu. Patiesībā es tiešām jau kopš pēdējās Vienotības kampaņas un kopš pēdējās [Solvitas] Āboltiņai runas uz 18. novembri pirms sešiem vai septiņiem gadiem vairs neesmu ar politiķiem to darījis.

Vai tu rakstīji Āboltiņai runas? 

Divas vai trīs, bet viena bija tāda, kas man pašam arī patika. Laikam tas bija tajā brīdī, kad Vienotība bija ievēlēta un Āboltiņa bija Saeimas priekšsēdētāja — tas bija 18. novembris pēc tām vēlēšanām [2010. gadā], un viņai bija jāsaka pirmā lielā valstiskā runa šajā amatā. Pēc tam bija vēl 4. maija runa un vēl kaut kāda par Eiropu.

Ivars Ījabs tevi izkonkurēja? Nez, tāpēc Āboltiņai pēdējā laikā neiet tik labi? 

Nu, jā, kopš es pārstāju rakstīt, viņai vairs neiet. Man zvanīja pirms [Andra] Piebalga ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju, un es atteicos palīdzēt. Bija arī kaut kāds aizdomīgs zvans pēc Vējoņa ievēlēšanas, kad viņš taisīja savu brigādi — ka viņi gribot ar mani tikties. Kaut ko es nomurmināju, un palika tā, ka “sazvanīsimies vēlāk”. Viņi vairs nepārzvanīja, un es arī nemeklēju nekādus kontaktus. Es tomēr apzinos arī savu atbildību, būdams Satori galvenais redaktors, ka nevaru vairs pīties ar politiķiem.

Bet tu teici, ka rakstot nākamo grāmatu. Kas tā būs? 

Es ceru, ka būs interesanti arī formas ziņā, bet tas nebūs pašmērķīgi. Vienkārši man patīk spēlēties ar dažādiem elementiem, un ceru, ka pašam vismaz būs jautri un arī citiem interesanti lasīt. Bet saturiski tā ir atbilde Jānim Joņevam uz Jelgava 94. Es rakstu par Jelgavu 84. Par jauno vilni, par mūziku, par magnetofona lentām, kuras pirku Rīgā melnajā tirgū aiz Fizkultūras institūta un vedu atpakaļ uz Jelgavu. Nu, tāda jaunieša, skolēna iepazīšanās ar mūziku un tās vilinājumiem. Un 1984. gads Padomju Savienībā — asociācijas ar Orvelu.

Baltais nams: Krievijai ir jāatdod Krima un jāpārtrauc vardarbība Ukrainā

Reaģējot uz Baltā nama paziņojumu, Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova uzsvēra, ka Maskava “savas teritorijas neatdos”.

ASV prezidents Donalds Tramps ļāvis skaidri saprast, ka Krievijai ir jāatdod okupētā Krima un jāatsakās no vardarbības Ukrainas austrumos, otrdien paziņojis Baltā nama preses sekretārs Šons Spaisers.

Tramps ietur “neticami stingru līniju” pret Maskavu, sacījis Spaisers, tomēr vienlaikus “Tramps cer, ka varēs uzlabot attiecības ar Krieviju”, atstāsta LETA.

Spaisers atsaucies uz to, ka ASV sūtne ANO Nikija Heilija savā pirmajā uzrunā ANO Drošības padomē asi nosodījusi Krieviju un uzsvērusi, ka “Krima ir Ukrainas sastāvdaļa” un ka Krimas okupācijas dēļ noteiktās sankcijas tiks saglabātas līdz brīdim, kad tiks atjaunota Ukrainas kontrole pār pussalu.

Reaģējot uz Baltā nama paziņojumu, Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova uzsvēra, ka Maskava “savas teritorijas neatdos”.

“Mēs savas teritorijas neatdosim. Krima – tā ir Krievijas Federācijas teritorija,” viņa paziņoja.

Krievija 2014.gada februārī okupēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Kopš 2014.gada aprīļa Maskavas atbalstītie un apbruņotie kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri ieņēmuši plašus apvidus Luhanskas un Doņeckas apgabalos, Ukrainas austrumos.

Sodot Krieviju par Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju, Eiropas Savienības, ASV un citas rietumvalstis noteikušas sankcijas daudzām Krievijas augstākajām amatpersonām, Kremļa tuvākā loka cilvēkiem, kā arī Krievijas ekonomikas finanšu, aizsardzības un enerģētikas nozarēm.

 

Vairākiem Latvijas uzņēmumiem liedz tiesības eksportēt uz Krieviju

Pagaidām eksports uz Krieviju atļauts deviņiem Latvijas uzņēmumiem – diviem gaļas ražotājiem, pieciem piena ražotājiem, vienam zivju miltu ražotājam un vienam dzīvnieku zarnu pārstrādātājam.

Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests “Rosseļhoznadzor” 21 Latvijas uzņēmumam liedzis tiesības eksportēt uz Krieviju, izslēdzot tos no uz Krieviju eksportēt tiesīgo uzņēmumu saraksta. Vēl 44 Latvijas uzņēmumiem piemērots produkcijas ievešanas aizliegums uz laiku. Šāds lēmums tiek skaidrots ar kārtības maiņu par eksportēt tiesīgo uzņēmumu uzskaiti, ziņo LETA.

Kā aģentūru LETA informējis Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), no Krievijas Federālā veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienesta ir saņemts ziņojums, ka ir mainīta kārtība, kādā tiek uzturēti eksportēt tiesīgo uzņēmumu saraksti. Jaunā kārtība nosaka, ka gadījumā, ja uzņēmums triju gadu laikā nav eksportējis produkciju uz Krieviju, tas automātiski tiek dzēsts no eksportēt tiesīgo uzņēmumu saraksta. Savukārt, ja produkcija uz Krieviju nav eksportēta no 18 līdz 36 mēnešiem, uzņēmumam tiek piemērots produkcijas ievešanas aizliegums uz laiku.

Līdz šim uz Krieviju eksportējošo uzņēmumu sarakstā bija kopumā 74 Latvijas dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzņēmumi. No tiem no saraksta izslēgts 21 uzņēmums, tostarp seši gaļas produktu ražotāji, divi piena produktu ražotāji, 12 zvejas produktu ražotāji, viens olu produktu ražotājs. Savukārt apturēta sertifikācija ir 44 uzņēmumiem, tostarp astoņiem gaļas ražotājiem, deviņiem piena ražotājiem, 26 zivju ražotājiem, vienam olu ražotājam.

Pagaidām eksports uz Krieviju atļauts deviņiem Latvijas uzņēmumiem – diviem gaļas ražotājiem, pieciem piena ražotājiem, vienam zivju miltu ražotājam un vienam dzīvnieku zarnu pārstrādātājam. Kā norāda PVD, gadījumā, ja situācija ar eksportu uz Krieviju nemainīsies, tas ir laika jautājums, kad arī tie no saraksta tiks izslēgti.

Uzņēmumos, kuriem Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests “Rosseļhoznadzor” apturējis vai anulējis tiesības eksportēt produkciju uz Krieviju, pagaidām atturīgi vērtē lēmuma ietekmi uz biznesu, līdz Krievijas puse nav reaģējusi uz Briseles aicinājumu pārskatīt jauno kārtību un atjaunot eksporta tiesības.

“Uzņēmumam patlaban nav aktīvas sadarbības ar Krievijas Federāciju un eksports uz Krieviju vairs nav starp prioritārajiem “Balticovo” noieta tirgiem,” sacīja AS “Balticovo” komercdirektors Toms Auškāps.

Gaļas pārstrādātāja, AS “HKScan Latvia” pārdošanas vadītājs Heino Lapiņš atzina, ka uzņēmums nav veicis eksportu uz Krievijas tirgu jau kopš 2014.gada, kad tika noteikts embargo, līdz ar Krievijas dienesta paziņojums uzņēmumu patlaban neietekmē.

“Protams, kad eksporta aizliegums beigsies, mēs būsim gatavi vēlreiz saņemt iepriekš minētā Krievijas dienesta atļauju atsākt mūsu produkcijas eksportu,” sacīja uzņēmuma pārstāvis.

Arī dzīvnieku barības eksportētāja AS “Tukuma straume” valdes priekšsēdētājs Aivars Podnieks atzina, ka pēc embargo noteikšanas pēdējo gadu laikā preces uz Krieviju nav eksportētas, līdz ar to šis lēmums patlaban uzņēmumu neietekmē.

“Taču tad, kad situācija mainīsies un šis tirgus atkal būs atvērts eksportam no Latvijas, domāsim par to, kā atkal varam tajā ienākt,” sacīja Podnieks.

Kā ziņots, saskaņā ar 2014.gadā Krievijas ieviesto Eiropas Savienības (ES) pārtikas preču embargo, daudziem Latvijas uzņēmumiem produkcijas eksports tika liegts un līdz šim nav atjaunots.

Šīs izmaiņas skar visas ES dalībvalstis, tādēļ ES nosūtījusi vēstuli Krievijas Federālajam veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienestam, kurā, norādot uz ieviesto aizliegumu pretlikumību, aicina esošo kārtību atcelt.

Šā gada 31.janvārī arī PVD nosūtīja vēstuli Krievijas dienestam, kurā tika sniegtas garantijas par vairāku uzņēmumu un to ražotās produkcijas atbilstību Krievijas Federācijas un Eirāzijas Ekonomiskās Savienības normatīvo aktu prasībām.

Pamatojoties uz sniegtajām garantijām, PVD lūdza atcelt ieviestos produkcijas eksporta aizliegumus un pauda gatavību pieņemt Krievijas dienesta inspektorus atkārtotā uzņēmumu pārbaudē.

Ne uz vienu no iepriekš minētajām vēstulēm nav saņemta Krievijas dienesta atbilde, tādēļ PVD pagaidām nevar sniegt informāciju par turpmākajām darbībām, kas saistītas ar attiecīgo ierobežojumu atcelšanu.

Kā ziņots, Krievija 2014.gada 7.augustā noteica embargo lielākajai daļai pārtikas produktu, kas tiek importēti no ES un ASV. Aizliegums attiecas uz liellopu gaļu, cūkgaļu, augļiem, dārzeņiem, mājputniem, saldētām zivīm un piena produktiem. Savukārt 2015.gada jūnijā tika noteikti ierobežojumi arī Latvijā ražoto zivju konservu ievešanai, skaidrojot šo lēmumu ar pārkāpumiem, kas konstatēti Krievijas pārtikas uzraudzības inspekciju laikā Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumos.

 

Anekdotes

Šodien uz ielas redzēju, ka kāds vīrs sarunājas ar savu suni. Laikam domā, ka suns viņu saprot. Pārnācu mājās un to pastāstīju kaķim. Abi ilgi smējāmies.

«Vai lidmašīnas salonā ir kāds homeopāts?»
«Kas noticis?»
«Astrologam palika slikti.»

Sieva lūdz vīru aiziet uz veikalu un iedod iepirkumu sarakstu:
1. Maize.
2. Desa.
3. Piens.
4. Zobu pasta.
5. Tualetes papīrs.
6. Alus.
Vīrs atgriežas ar pilnu somu. Tajā viens maizes klaips, divas desas, trīs piena pakas, četras zobu pastas, pieci tualetes papīra ruļļi un sešas alus pudeles.
Viss skaidrs, nopūtās sieva, nākamreiz sākšu sarakstu ar alu.

No trolejbusa izkāpj kāds tūrists un jautā pirmajam garāmgājējam: «Kur jūsu slavenais Raiņa piemineklis?»
«Jums vajadzēja braukt vēl četras pieturas!»
«Bet trolejbusā man teica, ka jau jākāpj laukā…»
«Atvainojiet, jūs stāvējāt kājās vai sēdējāt?»

«Dārgā sieviņ! Lūdzu, nevajag uz mani tā klusēt!»

«Man ir aizdomas, ka mana draudzene guļ ar kādu citu.»
«Bet tev nemaz nav draudzenes!»
«To jau es arī saku!»

«Ja vēlēsies – laiks atradīsies, ja nevēlēsies – atradīsies iemesls» – dzīves likums.

«Vai zini, Andri, kas ir egoists?»
«Nu, Sanita?»
«Egoists – tas ir tāds vīrietis, kas sevi mīl vairāk nekā mani!»

«Cienījamie autovadītāji! Liels lūgums – pie autoservisa vārtiem savas mašīnas neatstājiet… Mūždien paģirainais mehāniķis Krūmiņš tās var nejauši izjaukt!»

1997. gada pamācības: svešā mašīnā nesēdies, internetā neiepazīsties!
2017. gads. Iepazīsties ar kādu svešinieku internetā un uzaicini iekāpt savā auto!

Mana sieva vēlējās sunīti, bet es negribēju. Nonācām pie kompromisa: sunīti nopirka man!

«Dārgais, nopērc telefonu!»
«Varbūt to var izdarīt tavs slepenais mīļākais?»
«Viņš man pirks kažoku!»

«Kur varētu lēti atzīmēt savu dzimšanas dienu?»
«Ar zīmuli kalendārā!»

«Tikko no makšķerēšanas un uzreiz jau pie galda! Ej nomazgājies – tu smirdi pēc zivīm!»
«Zini, zivis mazgājas 24 stundas diennaktī, bet tik un tā smird pēc zivīm!»

Iedod cilvēkam makšķeri un iemāci ķert zivis, bet galu galā viņš tik un tā nobalsos par kandidātu, kas apsolījis banānus!

Jau sen bija laiks ievest e-pasta funkciju: «Atsaukt agrāk izsūtīto vēstuli!»

Mājas uzkopšana vecpuiša dzīvoklī beidzas tad, kad atrodas lieta, kas bija pazudusi.

Visi cilvēki iedalāmi divās kategorijās: tie, kuriem ir humora izjūta, un tie, kuri uzskata, ka pieder pie pirmās kategorijas.

Skrienam spelgonī!

Ziemā sportojot nevajag mēģināt darīt kaut ko pāri saviem spēkiem. Ievērot dažus noteikumus ir ļoti svarīgi

Skriet var jebkuros laikapstākļos. Ja cilvēks to dara vasarā, rudenī, lietū un vējā, tad viņš to var turpināt arī ziemā, taču aiz auss jāliek pāris gudrības, saka trenere un skrējēja Laura Lapiņa.

Ziemā jāsāk ar mazumiņu. Tāpat kā sauļošanos vasaras sākumā, kad pirmajās siltajās dienās saules vannas jābauda īsus sprīžus. Sākot skriet salā, pirmo reizi tas jādara apmēram 15 minūtes, nākamajā reizē treniņa laiku audzējot līdz, piemēram, 25 minūtēm. Spelgonī zem -20 grādiem trenere iesaka neskriet vispār, šādos laikapstākļos labāk slēpot. 

Parasti skrējēji iesildās skrienot, taču ziemā muskuļus vajag vairāk pastiept, izmantojot apļveida kustības un paberzējot rokas, kājas. Aukstā laikā muskuļi uzvedas citādi. «Mēs to neredzam, nejūtam, bet [muskuļi] kļūst īsāki, ir vieglāk iedzīvoties traumās,» saka trenere. Skrienot ar lielāku jaudu, muskuļi slodzei var nebūt gatavi, jo nebūs pietiekami iestiepušies. Tāpēc ātruma treniņus labāk izpildīt sporta zālē vai manēžā. Ja nav iespējams skrējienu pārcelt uz telpām, tad ātruma treniņus labāk izpildīt laikā, kad termometra stabiņš turas ap -10 grādiem. 

Ātri skrienot, arī elpa kļūst straujāka, dziļāka un, sarijoties salto gaisu, var apsaldēt elpvadus. «Ja cilvēks skrien gadiem ilgi un noskrien ap 150 kilometriem nedēļā, viņš tam nepievērsīs uzmanību,» smaida Lapiņa, bet mūsu saruna ir par cilvēkiem, kuri nedēļā sava prieka pēc pievarē 30-50 kilometrus. Domājot par ziemas skrējējiem, sporta preču firmas ir izgudrojušas speciālu sildītāju, ko ieliek mutē, un tas sasilda ieelpoto gaisu. Taču katram pašam ir jāizvērtē, cik ērti skriet, ja kaut kas ir mutē. Lapiņa neiesaka mutei priekšā likt šalli, jo elpa to samitrinās, gaiss sasaldēs un ar ledu ap lūpām skriet būs nepatīkamāk.

Jāpiesedz plikumi

Skriet mierīgā tempā var arī lielākā salā, taču no apsaldēšanas jāsargā atklātās ķermeņa vietas. Sals tiek klāt ādai ap vaigu kauliem un zem acīm, tāpēc ir dažādas ziedes, kuras seju pasargās. Var lietot arī biezu, taukainu sejas krēmu. Lapiņa rāda speciālu bandanu, kas nosedz seju, bet svarīgi, lai mute ir vaļā un materiālu nesamitrina elpa.

Skrienot gaišajā laikā, it īpaši, ja snieg, jādomā par acu sargāšanu. Graudainais, asais sniegs var traumēt acis, tāpēc šādā laikā prātīgāk uzlikt brilles. Vārīgas vietas skrējējiem ir ceļgali, Ahileja cīpsla un potītes, kur ir daudz svarīgu audu un muskulīšu. Skrējēji grēko, ja ziemā turpina skriet ar īsajām vasaras zeķītēm. «Tā var ātri gūt traumu.» Aukstumā jāvelk garākas zeķes, lai potītes ir nosegtas. Trenere uzslavē zeķes ar merino vilnu. Tās sildīs.  

Cilvēkiem, kuriem slodzes laikā svīst galva, jādomā par pareiza materiāla cepurīti. «Neskrienam ar plānu, neskrienam arī ar vilnas cepuri, kas kļūs mitra un cieta,» Lapiņa iesaka izvēlēties tāda materiāla cepuri, kas izvada sviedrus. Ja skrējiens ir garš, vairāk par stundu, tad līdzi jāpaņem maiņas galvassega. Trenere stāsta, ka ir svarīgi vilkt speciālo termoveļu, kas gan sildīs, gan novadīs sviedrus. Virs šīs veļas (krekliņa un biksēm) jāvelk džemperis un siltākas skriešanas ūzas, kā arī jaka no vēju aizturoša materiāla. «Neieteiktu saģērbties kā bumbiņai, kas nevar pakustēties,» brīdina trenere. Tas nekas, ka pirmajās skriešanas minūtēs būs vēsi, jau pēc 300 metriem ķermenis uzsils. Apģērbam jābūt ar atstarojošiem elementiem, tumsā uz galvas var likt lukturīti!

Ja kājās ir siltās zeķes, tad var skriet arī ar vasaras kedām. Vienīgi amortizējošais gels, kas ir kurpju pildījumā, salā kļūst cietāks, bet tas parasti netraucē. Ja skrienamo ceļu klāj ledus, tad gan jāpadomā par sporta kurpēm, kas aprīkotas ar radzēm. Slapjā laikā labāk skriet ar apaviem, kurus klāj speciālā gore tex membrāna, tā ļaus kājām palikt sausām. Labu saķeri ar sniegu rada arī kurpes, kuras domātas skriešanai pa takām, jo tām ir dziļāki protektori. 

Tuvu mājām

Ziemā uzmanība jāpievērš vēja virzienam. Lapiņa pamāca – skrējiens jāsāk pret vēju, bet jāatgriežas mājās jau pavējā. Ja dara otrādi – sāk skriet pavējā -, tad, pretvējā skrienot mājās, ķermenis jau būs sasvīdis un treniņa nobeigums nebūs tik patīkams. Salā jāskrien tuvu mājām, lai ir iespēja atgriezties, ja paliek auksti.

Pēc fiziskas slodzes svarīgi izstaipīt muskuļus. Pēc ziemas skrējiena noteikti jāvingro siltumā. Ja skriets izbraukumā, tālu no mājām, tad ir svarīgi automašīnā novilkt sasvīdušo apģērbu. Trenere norāda, ka speciālie materiāli labi strādā slodzes laikā, taču miera stāvoklī tie vairs siltumu nesargā. Sasvīdušam doties mājās mitrās drēbēs ir taisns ceļš uz slimības gultu!

Skrienot salā, sevišķi pievarot garākus gabalus, jādomā par šķidrumu. Trenere mudina ņemt līdzi siltu dzērienu. Arī pirms un pēc skriešanas silta tēja būs labs palīgs. Skriešana saltajā gadalaikā ir sava veida rūdīšanās, tāpēc Laura Lapiņa aicina vērot savu organismu, neskriet citiem līdzi. «Paberzējam degunu, vai to vēl jūt,» trenere aicina nepārvērtēt savas spējas. Jūtot, ka tuvojas slimība, labāk treniņu izlaist un dzert C vitamīnu!

Dāvids Vilhelms Freidenfelds, izveidojis video Latvia second

Esmu pozitīvais čalītis, saka Dāvids (17), kurš pēkšņi uzzibējis sociālajos tīklos, izveidojot video Latvia second jeb Latvija otrajā vietā. Līdzīgus video jau publicējuši jokdari daudzās valstīs, iepazīstinot ASV jauno prezidentu Donaldu Trampu ar savu valsti. Tāds video izveidots pat planētai Marss, aicinot prezidentu ne tikai to iepazīt, bet arī turp pārvākties, kad Amerika būs sagrauta.

Video ķēde aizsākās pēc Trampa inaugurācijas runas, kurā jaunais prezidents visai pasaulei pavēstīja – viņam Amerika vienmēr būs pirmajā vietā. Nīderlandes komiķi sāka asprātīgu duelēšanos, kariķējot Trampa runas manieri un piedāvājot savu valsti kā otro svarīgāko tūlīt pēc Amerikas. Citas valstis tūlīt sekoja.

Dāvids vēlējās starp šiem video redzēt arī Latviju. Video tapa diennakts laikā. Joku atlase un scenārija rakstīšana prasīja trīs stundas. Katra valsts ievieto kādu atsauci uz Trampa plātīšanos, ka viņš var apgrābstīt jebkuras sievietes kājstarpi. Dāvids to apspēlēja, pieminot, ka Latvijā prezidentam pašam būtu jāuzmanās, jo sievietes te ir ar krampi – Trampu aiz kājstarpes varētu paņemt rudmate Solvita Āboltiņa. Dāvids pasmējies arī par 9. maija svinībām Rīgā.

Video taisīja savā istabā. Kamēr ģimene vēl nebija devusies pie miera, mājā bija daudz trokšņu, piemēram, māsa klaigāja: «Mammu, atnāc uz virtuvi!» No citiem vlogeriem samācījies, ka mikrofons jāliek skapī starp drēbēm, jo tās var noslāpēt trokšņus.

«Saku paldies ģimenei, jo viņi pacieta, ka es visu nakti ierunāju tekstu sliktā angļu valodā,» stāsta Dāvids. Viņš pievērsis īpašu uzmanību izrunai. Centies runāt ar izteiktu latviešu akcentu un atdarināt Trampa stilu – iepīt īsos raksturojumus «fantastisks», «milzīgs», «slikts», «neveiksminieki» un, protams, atsauci uz mūri ar Meksiku.

Jaunietis ir mazliet kreņķīgs – daudzi neesot jokus sapratuši, dažs komentāros piesolījis pat fiziski izrēķināties un nozākājis par Krievijas trolli. Viņaprāt, Latvijā ir grūti jokot, jo cilvēki ir pārāk jūtīgi. Pašam patīk drosmīgi un personiski joki. Kāds komentējis, ka viņš ir līdzīgs Nilam Ušakovam. «Neapvainojos, man tas likās smieklīgi.»

«Man kā interneta vlogerim ir interesanti, jo Tramps pasaka lietas, par kurām var pasmieties.» Dāvidu, kurš pats drīz varēs piedalīties vēlēšanās, politikā kaitina tukši solījumi. Īpaši sadusmojusi steidzīgā Latvijas valsts budžeta pieņemšana naktī. «Taisu muļķīgus YouTube video, bet es pavadu vairāk laika, meklējot informāciju un avotus, nekā viņi, sadalot valsts budžetu.»

Dāvidu velk uz jokiem. Tas viņam laikam gēnos. Viņa brālēns, improvizētājs Nauris Brikmanis ir asprātīgas grupas Dziļi violets bundzinieks un līderis. Pa tēva līniju viņam rados arī Fredis, taču tik attāli, ka dzīvē nekad nav ar viņu iepazinies.

Ar video filmēšanu un montēšanu Dāvids aizraujas trīs gadus, izveidojis savu YouTube kanālu Brālis TV, kam ir gandrīz 1000 sekotāju, bet Latvia second klipu ir noskatījušies jau gandrīz 60 tūkstoši cilvēku.

Čempions

Arturs Klots (25) no Valkas izcīnijis parabobsleja pasaules un Eiropas zeltu

Arturam ir spēcīgs rokasspiediens. Puisis zaļganpelēkām acīm un biezām uzacīm ir laipns, bet smaida maz un runā īsi, bez liekvārdības atbild tikai uz to, par ko viņam vaicā. Arturs atraisās, kad saruna ievirzās bobsleja sliedēs – tas viņam patīk vairāk par visu. Tikšanās beigās no viņa izdodas izvilināt pat joku. Lūgts nofotografēties ar ķiveri galvā, puisis novīpsnā: «Varēs uzrakstīt, ka es arī guļu ar ķiveri.» Un pats gardi iesmejas: «Ja nu gulta sāk braukt uz priekšu!» 

Valkā – pilsētā, kur satiekas Igaunija un Latvija, – vienstāvīgā baltā namā kalna galā dzīvo šāgada parabobsleja pasaules un Eiropas čempions Arturs Klots. No tuvākā konkurenta viņš atrāvās par pusotru sekundi. Tas šajā sportā ir ļoti daudz, tur cīņa notiek par sekundes simtajām un tūkstošajām daļām.

«Tu vairs nestaigāsi!»

Artura kājas kļuva nekustīgas pirms deviņiem gadiem. Tolaik viņš mācījās Valkas pamatskolas astotajā klasē, aizrāvās ar vieglatlētiku, spēlēja šahu un gāja uz jauno ugunsdzēsēju pulciņu. Kādā februāra pusnaktī ar draugiem viņš spēlēja paslēpes vecā, pamestā ēkā pie skolas. Dauzījās. «Vienkārši nebija, ko darīt,» viņš stāsta.

Puikas jau bija nolēmuši iet mājās, bet vienojās uzspēlēt vēl pēdējo reizi. «Uzspēlējām,» Artura lūpu kaktiņš ievelkas ciniskā smaidā.

Grausta grīdā bija caurumi, tumsā skrienot, viņš vienā no tiem iekrita. No atmiņas ir pazudis īsais kritiena mirklis, bet Arturam šķiet, ka viņš paslīdējis. Pēc īsa aprāvuma tāvakara atmiņas turpinās no brīža, kad viņš guļ uz muguras. Draugi izsauca ātro palīdzību, puisi aizrāva uz Valmieras slimnīcu.

Nezaudēja samaņu, visu atceras. Arī to, ka ceļš līdz Valmierai licies neparasti īss. To, ka būs «baigās ziepes», Arturs sapratis uzreiz. Kad pēc pāris dienām viņš tika pārvests no reanimācijas uz palātu, to apstiprināja arī ārsts: «Tu vairs nestaigāsi.»

Kritiens bija salauzis Artura mugurkaulu. «Man nav piecu centimetru muguras smadzeņu. Tas ir baigi daudz. Tās it kā augot par vienu milimetru gadā. Varbūt pēc 50 gadiem saaugs,» viņš paskaidro.

Liktenīgais grausts, pašvaldības īpašums, joprojām slejas blakus skolai. Pēc Artura nelaimes tas ir nožogots, durvis un logi aizsisti.

Pēc izrakstīšanas no Valmieras slimnīcas pavasarī Arturs nonāca rehabilitācijas centrā Vaivari. Tur bija jāiemācās sadzīvot ar izmaiņām – jāapgūst, kā saģērbties, ielīst ratos, iekāpt vannā. Drīz vien puisis piešāvās tikt ar visu galā pats: «Jādara. Ja neko nedarīsi, nekas nenotiks.»

Artura nelaime bija trieciens ģimenei. Taču grūtības Klotiem nebija nekas jauns. Četrus gadus pirms liktenīgās traģēdijas mūžībā aizgāja Artura mamma. Tēvs ar ģimeni nedzīvo, tāpēc četri bērni palika vectēva un vecmāmiņas aprūpē. Neilgi pēc kritiena mūžībā devās arī abi vecvecāki. Četrotne palika vieni paši.

«Māsa no daudz kā ir atteikusies, lai palīdzētu man un pārējiem,» Artūrs stāsta par vecāko māsu Karīnu. Septiņpadsmit gadus vecā meitene agri sāka strādāt, lai ģimenei nodrošinātu ienākumus. Arī viņa mūsu viesošanās laikā ir pie brāļa, taču domas pavisam kur citur – agri no rīta aizdedzies viņas drauga mājas jumts. Ikdienā viņa dzīvo ar Arturu divatā, bet jau drīzumā plāno pārvākties dzīvot pie drauga. Kad pastāstu, ka Arturs ieminējies, cik daudz viņa upurējusi ģimenes labā, meitenei sariešas acīs asaras, balsī iemetas aizsmakums: «Tā jau ir.» Viņa aizgriežas, lai uztaisītu krūzi tējas. Runāt nav viegli, bet viņa piebilst: «Cīnītājs viņš ir.»

Sports mainīja dzīvi

Devīto klasi Arturs pabeidza Valkā, taču pienāca laiks domāt par vidusskolu. Pilsētas sociālā darbiniece, Artura klasesbiedra mamma Lilija Līviņa, ierosināja Arturam doties uz Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) Jūrmalas profesionālo vidusskolu.

Puisis nolēma apgūt elektrotehniķa, elektromontētāja profesiju. Vai apgūtais kur noderējis? «Jā, tā jau es zinu kaut ko,» viņš nosaka, bet paskaidro, ka īsti saimniecisks tomēr nav. To nepateiksi pēc brāļa, kurš mūsu sarunas laikā ik pa laikam ienāk istabā, lai skapī paņemtu kādu rīku no Artura instrumentu kastes. Tāpat arī to nepateiktu pēc rūpīgi nostrādātās koka taburetes, uz kuras esmu apsēdināta – Artura roku darbs vēl pamatskolas laikā. Pēc kritiena viņš gan vairs nav darbojies ar koku – mājā neesot tik daudz darbarīku, turklāt vajagot jau arī zināt, kā taisīt.

Jūrmalā Arturs iepazinās ar Vitu Kotāni, kas tolaik trenēja SIVA ratiņu basketbola komandu. Viņa uzaicināja Arturu pievienoties sportistiem. Trenere atceras tālaika Arturu – sevī ierāvies, runāja nepaplašinātiem teikumiem, apšaubīja, vai vispār var spēlēt un trāpīt bumbu grozā. Trenere puisi pierunāja pamēģināt.

Sports paveica brīnumu. «Viņš kļuva vīrišķīgāks, priecīgāks, sāka uzticēties pasaulei, veselīgs, omulīgs,» labie vārdi par sportistu trenerei nav ilgi jāmeklē.

Pirms sešiem gadiem Vitai radās traka ideja. Kā tagad izrādās, traki laba ideja. Trenere piefiksēja, ka Latvijas parasportisti nepārstāv valsti nevienā no ziemas sporta veidiem, taču Latvijai ir tik laba pieredze un treneri kamaniņu un bobsleja sportā. Kāpēc to neizmantot? Vitas vīrs Rihards Kotāns savulaik bija slavens bobslejists, PSRS izlasē startēja olimpiskajās spēlēs, vēlāk atjaunotās neatkarības laikos vairākus gadus trenēja Latvijas bobsleja izlasi. Viņa audzēkņi Vitai piekrita palīdzēt trenēt Latvijas parabobslejistus. Edgars Maskalāns, piemēram, brauc līdzi uz sacensību posmiem, Arturs to novērtē un katru reizi viņu uzklausa.

«Citi sporti ir tādi lēni, nevajag tik daudz vīrišķības un drosmes. Bet te – ātrums, adrenalīns. Tu pats ar sevi cīnies – riktīgs vīriešu sporta veids,» trenere azartiski stāsta.

Pirmo reizi monobobā – vienvietīgās bobsleja kamanās – Arturs iekāpa 2011. gadā. Treneri izstāstīja, kā darbojas stūres sviras, pamācīja, kā jāizvēlas brauciena trajektorija trasē. Četri gadi tika aizvadīti tikai treniņos, bez sacensībām.

Pirmās desmit reizes sportistus pa Siguldas trasi līdz pusei nolaida ar trosi, tad palaida brīvā braucienā. Lēnām Arturs piešāvās un pierada pie ātruma, kas mēdz sasniegt pat 130 kilometrus stundā. Asas izjūtas viņam patīk, bet pie ātruma pierod ātri. Tagad brauciens šķietot «baigi lēns».

«Daudzi sākumā teica – ko jūs tur lienat iekšā? Nosisties gribat?» puisis atceras skepsi, ar kādu pirmajā laikā bija jāsaskaras. Taču sportisti kritiķiem pierādījuši, ka «mums arī galva ir uz pleciem».

Arturs nedaudz iekaist –  tracina, ja cilvēki viņu sāk žēlot. Citi šausminoties – kā tad tā, tu tikai mājās vari sēdēt! Tas Arturam dod stimulu pierādīt pretējo. «Ko viņi mani žēlo?! Viņi saka, ka baigi mājās sēžu. Es domāju, ka esmu vairāk redzējis nekā viņi,» Arturs ar parabobslejistu komandu bijis gan Amerikā, gan daudzās Eiropas valstīs.

Azartiskajā sporta veidā nevar iztikt bez kritieniem. Arturs trasē ir apgāzies trīs reizes. Visas Siguldā – 15. virāžā. Ja līkumā par strauju pagriežas, centrbēdze izmet sportistu uz augšu, kur virāža beidzas. «Tad lido dēļos un vienkārši apgāzies,» Artūrs stāsta, piemetinot, ka kritieni neesot nemaz tik traki, kā varētu likties.

Tikmēr man pa muguru līdz plecam uztraušas kaķene. «Viņa tagad sēdēs un siekalas laidīs,» Arturs pastāsta. Tā arī notiek. «Kā jauns cilvēks atnāk, uzreiz jālien klēpī,» puisis stāsta par kaķeni, kas naktīs iekārtojas gulēt uz viņa muguras. Nelielā, pelēkā kaķenīte murrā tik skaļi, ka vēlāk to dzirdu pat diktofona ierakstā, kuru klausos, lai atsauktu atmiņā sarunas detaļas. Kā sauc? «Viņu vienkārši saucu par Košku vai Šakāli.»

Parabobsleja mafija

Pasaules čempionāts parabobslejā notiek tikai otro gadu. No parastā bobsleja tas atšķiras ar to, ka startā sportistus iestumj īpašs mehānisms. Sportisti sēž monoboba kamanās, kur ir vieta tikai vienam. Turklāt to, ar kādu bobu katrs sportists dosies trasē, pirms starta nolemj ar izlozes palīdzību – pašiem savu braucamo sportistiem nav. Lai garantētu vienlīdzību, sacensībās visi bobi ir viena ražotāja. Piemēram, ASV sacensībās brauca ar Latvijā radītiem bobiem, Šveicē – ar šveiciešu. Latvija kopā ar Šveici bija nākamās valstis pēc Amerikas, kas radīja savus monobobus.

Latvija neapšaubāmi ir bobsleja lielvalsts. Arī pasaules čempionātā izmantotais starta iestūmējs ir vietējais ražojums. Sīkāk par to Vita Kotāne nevēlas stāstīt – kamēr tiks izpētīts, ka mehānisms patiešām ir pietiekami labs, ražotāji gan sevi, gan pašu agregātu grib paturēt noslēpumā.

Arturs pasmaida – pārējie konkursanti latviešus dēvē par bobsleja mafiju. Līdzi savi mehāniķi, treneri. Visi sportisti pirms starta iesildās. Citi tik nopietni sportam nepieejot.

Pirms starta koncentrēties Latvijas parabobslejistiem palīdz cigun meistars Oļegs Onopčenko.  Artūrs stāsta, ka vingrojumi palīdz neietekmēties no apkārtējiem, nejust sacensību spiedienu, jo «viss ir galvā». Nākamgad gan būs grūtāk, viņš prognozē, «visi teiks, ka jābūt baigajam uzvarētājam».

Pērn pasaules čempionātā latvietis Alvils Brants izcīnīja otro vietu, Arturs – trešo. Šogad Arturam ir zelts. Tas gan nav kalpojis par iemeslu Izglītības un zinātnes ministrijai piešķirt sportistiem kādu naudas balvu. Pēc pērnā gada lauriem vienīgi Latvijas Paralimpiskā komiteja piešķīrusi 1327 eiro. «Domājam, kuru bērnunamu izvizināt ar vučko,» pasmaida Vita. Nekas daudz par šo naudu nesanāk, ja rēķina, ka laba ķivere vien maksā 400 eiro. Vislielāko atbalstu parabobslejistiem sniedz Latvijas valsts meži. Viņu ziedojumi palīdz sportistiem nokļūt uz sacensībām un iegādāties inventāru. Pateicoties tam, pašiem sava nauda sportā nav jāiegulda.

Par valsts attieksmi Arturs ir skarbs: «Kad klāt ir prese, tad paspiež mums roku. Kad ejam un prasām kaut ko, tad nav nekā.»

Parabobslejistu fiziskās formas uzturēšana ir viņu pašu ziņā. Retu reizi notiek kāds treniņš Siguldas trasē, bet visnopietnākie norit starptautisko sacensību laikā, jo tad veselu nedēļu uz vietas var trenēties. Siguldā treniņi nav viegli, jo trase nav piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos. Lai tiktu līdz startam, nepieciešami palīgi, kas sportistus var uznest un iesēdināt kamanās. Ar ratiņiem nevar tikt pat tualetēs.

Vaicāts par ikdienas treniņiem, Arturs gari novelk: «Baigi slinkoju.» Citreiz pacilājot hanteles, bieži uz rokām rāpo pa māju. Bet par sportisko formu viņam visvairāk jāpateicas kalnam, kura galā atrodas viņu māja. Lai ar ratiņkrēslu tiktu augšā, vajag daudz spēka. Arī uzturam Arturs stingri līdzi neseko. Sportists kopā ar bobu nevar svērt vairāk par 280 kilogramiem, bet pašas kamanas ir aptuveni 180 kg smagas. Līdz maksimālajam svaram Arturam vēl ir piecpadsmit kilogrami – droši var ēst, ko gribas.

Gribētu izlēkt ar izpletni!

Zem Artura džempera piedurknes rēgojas sarkanbaltsarkana lentīte, ko sportists apsējis ap roku. «To man uzdāvināja, kad biju Norvēģijā. Baigais patriots neesmu. Man nepatīk, ka paši latvieši visu iznīcina savā mājā. Ko pasaka, to uzreiz dara, nav sava viedokļa,» viņš pukojas par klausīšanu Eiropas Savienības prasībām. «Tā jau mēs gudri esam, bet nav kā Vācijā, kur lielajā aviokompānijā Lufthansa piloti pasaka – nelidosim, kamēr algas nebūs lielākas. Un viss apstājas. Bet pie mums visiem vienalga,» viņš iekarst.

Kāpēc viņš tomēr izvēlējies palikt Latvijā, nevis dodas sportot citur? «Pierasts. Svaigs gaiss te ir.»

Ja valsts Arturam piešķirtu kādu prēmiju par čempiona titulu, viņš to gribētu ieguldīt nelielajā guļbūves mājiņā, kas slejas pagalmā – netālu no siltumnīcas, kur māsas vasarā audzē tomātus un gurķus. «Laikam.» Atklāti sakot, Arturs īsti nezina, ko māsas tur audzē. Mājiņa savulaik kalpoja kā kūts, bet tagad stāv tukša. Arturs gribētu to iztīrīt, izbetonēt grīdas un ierīkot tajā trenažieru zāli. Valkā visas sporta zāles esot otrajā stāvā – bez citu palīdzības nevar aiziet patrenēties. Būtu citādi, ja zāle būtu pieejama tepat pagalmā.

Vēl viņš gribētu iemācīties braukt ar auto, tad varētu nokļūt visur, kur gribas. «Varbūt tāpat kā lielajiem bobslejistiem piešķirs kādu BMW? Tad jau varētu braukāt,» viņš saka nedaudz ironiski. Ja ne mašīnu, tad vismaz velosipēdu, kuru ar rokām var mīt. «Ar tādu es braukātu visur,» viņš turpina sapņot.

Uz jautājumu, vai kaut kur dzīvē vēl noķer tādas emocijas kā bobsleja trasē, mirkli padomājis, puisis atbild: «Domāju, ka izlēkt Siguldā ar gumiju no vagoniņa būtu tas pats.» Tu gribētu? «Es gribētu izlēkt ar izpletni. Tas būtu forši!»