Jauna meitene ienāk: man nav neviena Raiņa dzejoļu krājuma. Izmeklē, ver vaļā. Tur rakstīts: «Manam mīļajam Saulstariņam uz atvadām – Roberts, 1943. gads.» Puisis iet karā un atstāj mīļotajai Raiņa grāmatiņu. Bet palaidnis Saulstariņš nav pat atgriezis grāmatai lapas vaļā, nav palasījis! Meitene nopērk: «Es gan tās lapas atgriezīšu!»» – Guna atceras epizodi savā darbā. «Vienmēr cenšos grāmatas pārdot ar stāstiem. Arī izstāstu, kas ir bijuši iepriekšējie saimnieki. Man ir teiciens: grāmata no labām mājām. Svarīgākais – grāmatai kā paklīdušam sunītim jāatrod vieta, kur to gaida, mīl, zina, kā ar to darboties.»
Ja jaunībā kāds Gunai būtu pareģojis, ka viņa sēdēs veikaliņā starp «veciem, retiem un kolekcionāru izdevumiem», kā rakstīts Gunas grāmatu feisbuka profilā, viņa neticētu. «Rakstnieki, dzejnieki ap mani bija daudz, ir viegli sarunāties ar pircējiem, jo zinu, kā grāmatas ir tapušas.»
«19 gadu vecumā izlēmu, ka gribētu strādāt klusā, inteliģentā vietā. Studēju bibliotēku zinātni, vakaros skrēju uz mēģinājumiem Rīgas pantomīmā. Gāju pa muzejiem, jautājot, vai viņiem nevajag darbinieku. Dabas muzejā prasīja: «Vai mākat rakstīt ar rakstāmmašīnu?» Biju nesen iemācījusies. «Mākat arī krieviski rakstīt?» Varu divās nedēļās iemācīties. Mani pieņēma darbā par sekretāri. Pēc 13 gadiem, kad beidzu tur strādāt, biju bibliotēkas vadītāja.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.