Nedrīkstam «aizlaist ellē» savu valodu, bez kuras nekas neesam, latviešu literatūras klasiķis Zigmunds Skujiņš atgādina pirms savas 90. dzimšanas dienas
Zigmunds Skujiņš mēdz atgādināt, ka ir pēdējais Tautas rakstnieks (šo goda nosaukumu viņam piešķīra 1985. gadā), bet no visiem latviešu rakstniekiem lielāki grāmatu metieni ir tikai Vilim Lācim.
«Es jums varētu tādus brīnumus izstāstīt,» rakstnieks bilst mūsu trīs stundas ilgās sarunas laikā nedēļā pirms savas 90 gadu jubilejas. Viņš ir gan iesaukts latviešu leģionā, gan bijis komjaunatnē, saticis pat Leonīdu Brežņevu, kad tas vēl nebija PSKP kompartijas ģenerālsekretārs, un pazinis Raiņa draugus un izcilas latviešu kultūras personības, kam tagad klasiķu statuss. Bet nekad nav bijis kompartijā un lepojas, ka neesot skrējis nevienam līdzi un nav rakstījis konjunktūru kā daudzi citi.
Toties izcilais stila meistars vienmēr ir kopis un bagātinājis latviešu valodu. «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kādā valodā runā mūsu valstī,» Skujiņš ir teicis. «Mūsu pienākums un atbildība nākamo audžu priekšā ir visiem spēkiem aizstāvēt un balstīt pieminekli, ko ar savu mūža darbu tik skaistu izdarinājis Endzelīns, – latviešu valodu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.