Divas stundas normalitātes • IR.lv

Divas stundas normalitātes

4
Izrādes skatītājus Ģertrūdes ielas teātrī sagaida ar klātiem galdiem milzīga U formā — kā lielu dzimtu goda reizēs.

Ģertrūdes ielas teātra izrāde Taņas dzimšanas diena – stāsti par pagājušā gadsimta Latviju

Viens no izrādes jaukākajiem brīžiem saistās ar jautājumu par rasolu. Režisors Mārtiņš Eihe prasa: kāda ir pareizā rasola recepte? Kāda ir visdīvainākā? Pie mūsu galda saka – ar siļķi. Ar nēģiem, kāds papildina. «Ir cilvēki, kas taisa bez sīpoliem,» saka viens no aktieriem. Bet es pie sevis domāju, ka siļķēs un nēģos nekā dīvaina nav (mēs gan ģimenē neliekam, bet recepte zināma), savukārt sīpoli… Mazs, komisks mirklis, bet personisks un dzīvs. Taņas dzimšanas diena ir izklaidējoša – drusku haotiska, dzirkstoši viegla, par spīti tam, ka vienlaikus tā ir nozīmīgs papildinājums sarunā par to, kā Latvijā atceramies 20. gadsimtu un kā patlaban dzīvojam.

Ja interaktīvajam iestudējumam jādod žanra apzīmējums, to varētu nosaukt par atmiņu vakaru. Izrādes skatītājus Ģertrūdes ielas teātrī sagaida ar klātiem galdiem milzīga U formā – kā lielu dzimtu goda reizēs. Uz tiem kārtotas maizīšu mirādes: siera groziņi, speķa pīrādziņi, plātsmaizes, ķilavmaizītes… Ir vīns un rasols, un to visu klātesošie arī notiesā. Protams, skan tosti, un improvizētās ģimenes dalībnieki (viņu lomās iejūtas režisors Mārtiņš Eihe un aktieri Jana Ļisova, Artūrs Čukurs un Jānis Kronis) stāsta stāstus no ģimenes folkloras, drusku pastrīdas, izlīgst, uzdzied, padejo. Taņas dzimšanas diena patiešām rada sajūtu, ka esat svētkos, nevis teātra izrādē – Latvijā katrs pie tāda galda ir sēdējis, katrs pēc smaržas var noteikt, vai pīrādziņš būs labs, un arī stāsti liekas pazīstami. Par dzīvi padomju laikā, par izsūtījumu, par nepilsoņu tiesībām… Tikai retumis kaut kas nedzirdēts (piemēram, aizkustinošas padomju virsnieka vēstules sievai no Otrā pasaules kara frontes). Izrādes intonācija ir silta, personiska. Jo runā taču vienas ģimenes locekļi.

Stāsti, ko izrādes vajadzībām dramaturģiskā formā sakārtojusi Laila Burāne, ir reālu cilvēku stāsti. Tie ņemti no Atmiņu lādes, ko projektā Tavas atmiņas Latvijas nākotnei vāca Gētes institūts un Žaņa Lipkes muzejs, lūdzot cilvēkus iesūtīt savas atmiņas. Projekta mērķauditorija bija jaunieši – tātad paaudze, kas 20. gadsmitu a priori pieredzējuši tikai caur vecāku un vecvecāku stāstiem. (Tas ir būtiski, jo akcentē to, ko mēs reizēm piemirstam – ka atmiņas nav objektīvi notikušā fiksējumi, bet gan subjektīvas interpretācijas, stāsti.)

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu