Psihiatrijas krēslas zona 3

Ilustratīvs foto: Edijs Pālens, LETA
Zane Mače
Print Friendly, PDF & Email

Pētījumā atklāj bīstamus robus psihiski slimu noziedznieku uzraudzībā

Katru gadu tiesas lemj par psihiski slimu noziedznieku piespiedu ārstēšanu, nosūtot viņus nevis uz cietumu, bet gan slimnīcu vai uzdodot regulāri apmeklēt psihiatru. Taču sistēmā ir pamatīgs robs – valstī nav vienota reģistra par bīstamiem varmākām, un to, vai visi tiešām ārstējas, neviens ikdienā nekontrolē, vēstīts žurnālā Ir publicētajā rakstā ”Slims. Bīstams. Brīvībā”.

Izkļuvuši brīvībā, šie cilvēki atkal var pastrādāt noziegumus, arī nogalināt. Sergejs (vārds mainīts), kas slimo ar šizofrēniju, 1997. gadā nežēlīgi nodūra sievu. Mediķi atzina viņu par nepieskaitāmu, un tiesa atbrīvoja no kriminālatbildības, nosūtot ārstēties psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Pēc 15 gadiem ārsti secināja, ka vīrieša veselības stāvoklis ir uzlabojies – dzerot zāles, viņš var dzīvot sabiedrībā. Taču pāris mēnešus pēc atbrīvošanas, 2012.gada augustā, viņš Rīgas dzīvoklī ar āmuru nosita māti. Šis piemērs spilgti ilustrē, cik nepilnīga ir psihiski slimo noziedznieku uzraudzība Latvijā.

Dati par psihisko veselību ir skopi. Veselības ministrija šo jomu pēdējo reizi pētīja 2014.gadā, secinot – valstī ir 84 tūkstoši pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem.

Ārstēties vai ne, ir katra brīva izvēle – piespiedu ārstēšanu tiesa var noteikt tikai tiem, kuri atzīti par sabiedrībai bīstamiem vai pastrādājuši noziegumu.

Statistika rāda, ka piespiedu ārstēšana katru gadu tiek noteikta vairāk nekā 100 cilvēkiem. Prokurore Jekaterina Kušakova, kura uzturējusi apsūdzību dažādās smagās krimināllietās, stāsta – tiesa pieprasa ekspertīzi, ja rodas iespaids, ka aizdomās turētais ir nepieskaitāms. Piemēram, reiz šizofrēnija atklāta apsūdzētajai, kura bija nogalinājusi savu māti un līķi turējusi vannasistabā. Balstoties uz ārstu noteikto diagnozi, cilvēks tiek atbrīvots no kriminālatbildības, un tiesa lemj par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu.

Likums paredz trīs ierobežojošos līdzekļus. Ja cilvēks netiek atzīts par sabiedrībai bīstamu, viņu var nodot aprūpē tuviniekiem. Bīstamos psihiski slimos var nosūtīt ārstēties ambulatori, nosakot, cik bieži jāapmeklē psihiatrs. Trešais ceļš – ārstēties vispārēja vai slēgta tipa psihiatriskajā slimnīcā. Uz papīra šī kārtība izskatās skaidra, taču, pētot to darbībā, atklājas pamatīgi robi, kas ļauj notikt jauniem noziegumiem.

Trūkst uzraudzības
«Ožamais spirts ir sagatavots,» vedot mūs ar fotogrāfi pa stingrā režīma psihiatrijas slimnīcas koridoriem Rīgā, Laktas ielā, skarbi pajoko tās vadītājs Rihards Brēdermanis. Šeit stingrā uzraudzībā mīt arī kanibāli un cilvēki, kuri pastrādājuši prātam neaptveramas slepkavības. Taču nevienu no ieslodzītajiem nesatiekam – viņi tiek ļoti rūpīgi uzraudzīti un brīvi pa teritoriju nepārvietojas. Šobrīd te ārstējas 44 pacienti, bet parasti ir piepildītas visas 50 gultasvietas. Dzeloņstieplēm apjoztajā slimnīcā atrodas 12 cilvēki, kas pastrādājuši slepkavības, pārējie – citus vardarbīgus noziegumus. Tiesa viņiem nenosaka ārstēšanās termiņu.

Lemjot par piespiedu ārstēšanos, netiek ņemts vērā Krimināllikumā paredzētais sods par konkrēto noziegumu, bet gan cilvēka veselības stāvoklis un bīstamība sabiedrībai. Taču psihiatriskā slimnīca nenozīmē izolāciju uz mūžu. Veselības stāvoklim uzlabojoties, likums ļauj atstāt slimnīcu un ārstēties mājās, regulāri atrādoties psihiatram. Taču šī kārtība praksē reāli nedarbojas, jo neviena institūcija nav atbildīga par atbrīvotā varmākas uzraudzību. Brēdermanis uzsver – uzraudzības trūkums ir iemesls, kāpēc šie cilvēki nereti nonāk atpakaļ viņa vadītajā iestādē, jo ir pastrādājuši jaunu noziegumu. «Daudzi ir tādi, kuriem nav vides, kur atgriezties. Nav, kas viņus uzraudzītu.» Tāds ir arī raksta sākumā minētais Sergejs, kurš pēc mātes slepkavības atkal ir atgriezies Laktas ielas slimnīcā.

Nezināmie recidīvisti
Informāciju par piespiedu ārstēšanos apkopo Veselības ministrija, taču dalās ar to skopi, atsaucoties uz personu datu aizsardzību. Sešu mēnešu laikā, kopš turpinājās šis žurnālistikas pētījums, ministrija nespēja atklāt visus datus. Piemēram to, cik pacientu pašlaik atrodas piespiedu ambulatorajā ārstēšanā. Izdevās noskaidrot tikai stacionāros esošos bīstamos pacientus – pērn kopumā sešās psihiatrijas slimnīcās bija 116 tādu cilvēku. No tiesu statistikas zināms, ka piespiedu ārstēšanu pērn piemēroja 121 cilvēkam, tātad ambulatora ārstēšana noteikta pieciem pacientiem.

Tā kā šie cilvēki ir atbrīvoti no kriminālatbildības, viņi nav atrodami Sodu reģistrā, kurā atbildīgajiem dienestiem ir pieejama informācija par citiem noziedzniekiem. Tas traucē policijas darbu un neļauj izdarīt skaidrus secinājumus par recidīvu.

Vienota reģistra par bīstamajiem pacientiem vispār nav, katra slimnīca atsevišķi apkopo savus datus.

Valsts policijas Daugavpils iecirkņa priekšnieks Jānis Anspoks atzīst – informācijas trūkums rada problēmas. «Esam mēģinājuši [Iekšlietu ministrijā] aktualizēt šo jautājumu, lai dežurants, saņemot izsaukumu, varētu redzēt un brīdināt kolēģus, ka attiecīgajā adresē ir persona ar garīgiem traucējumiem,» taču pagaidām jautājums palicis bez atbildes.

Arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests neveido šādu datubāzi. Toties pieaug gadījumu skaits, kad mediķiem vajadzīga policistu palīdzība, lai tiktu galā ar garīgi nelīdzsvarotiem pacientiem. Piemēram, 2014.gadā ātrā palīdzība 6991 reizi lūdza policijas palīdzību, pērn – 7106 reizes.

Tiek slēpta informācija par to, cik bieži psihiskās veselības dēļ no kriminālsoda atbrīvotie izdara jaunus noziegumus.

Krimināltiesību eksperts Andrejs Judins lēš, ka recidīvs starp slimajiem un veselajiem noziedzniekiem esot līdzīgs, vidēji 20-30% atkārtoti pārkāpj likumu. No uzrunātajām sešām psihiatriskajām slimnīcām, kurās notiek piespiedu ārstēšana, šādus datus piekrita atklāt tikai Daugavpils Psihoneiroloģiskā slimnīca. Tajā pēdējos desmit gados piespiedu kārtā ārstējušies 182 par bīstamiem atzīti cilvēki, un 15 no viņiem tur nonākuši pēc atkārtota nozieguma. Noziegumu veidus slimnīca atteicās sīkāk atšifrēt.

Par recidīvu liecina kāds nesen noticis noziegums. Pērn februārī privātmājā Saulkrastos izcēlās ugunsgrēks un krāsmatās tika atrasti divi līķi. Policija secināja, ka upuri nogalināti un ugunsgrēkā mēģināts slēpt pēdas. Aizdomas krita uz 1994.gadā dzimušo Kārli (vārds mainīts), kurš atzinās, bet iemeslus paskaidrot nevarēja. Puisis bija nogalinājis vecmāmiņu un mātes brāli. Un tas nebija viņa pirmais noziegums. 2013.gadā viņš jau tika tiesāts par slepkavības mēģinājumu. Toreiz atzīts par nepieskaitāmu un ar tiesas lēmumu ievietots psihiatriskajā slimnīcā. Apmēram pēc gada, balstoties uz ārstu konsilija atzinumu, Vidzemes priekšpilsētas tiesa lēmumu mīkstināja un noteica Kārlim ambulatoro ārstēšanos. Tagad pēc dubultslepkavības Kārlis ievietots slimnīcā ar apsardzi.

Piespiedu ārstēšanās
Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu kontrolē tiesa. Reizi gadā, pamatojoties uz psihiatru atzinumu, tā lemj par tālāko ārstēšanas formu. Taču, ja pacientam noteikta ambulatora ārstēšanās, apmeklējot psihiatru reizi nedēļā, gads kā atskaites posms var būt pārāk ilgs laiks. Turklāt mediķiem nav pienākums ziņot, ja pacients tiesas spriesto ignorē un ārstu neapmeklē. Tiesa par to uzzina bieži vien tikai pēc gada. Tā kā cilvēks nav atrodams Sodu reģistrā, viņam nav noteikti arī pārvietošanos ierobežojoši drošības līdzekļi – ja vēlas, pacients var atstāt valsti, mainīt dzīvesvietu.

Ambulatorā centra ”Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds uzskata, ka tiesai būtu konkrētāk jānosaka, kur tieši cilvēkam jāārstējas. Šobrīd tiesa balstās uz deklarēto adresi. Piemēram, cilvēks ir deklarējies Liepājā, bet nekas viņam neliedz pārcelties uz Daugavpili, kur nevienam ārstam un likumsargiem nav iespējams uzzināt par tiesas lēmumu, un tādējādi pacients no piespiedu ārstēšanas var izvairīties.

Nav datubāzes, kurā piespiedu līdzeklis būtu fiksēts un izsekojams.

Dakteris Tērauds neslēpj, ka šī problēma atbildīgās Veselības ministrijas gaiteņos ir apspriesta vairākkārt, jo šobrīd lēmums – ziņot tiesai uzreiz vai pēc likumā noteiktā laika – ir katra mediķa ziņā. Bieži vien dakteris nezina, par kādu noziegumu pacientam noteikta piespiedu ārstēšana.

Tērauds secina, ka tiesas arvien biežāk kā piespiedu līdzekli nosaka tieši ambulatoru ārstēšanu, arī vardarbīgu noziegumu gadījumos. Tā kā Veselības ministrija šos datus neizpauž, par to pārliecināties nav iespējams. «Es tajā saskatu aplamību,» kritizē dakteris. Tērauda praksē piespiedu kārtā ik gadu ārstējas ap 50 pacientu. Starp viņiem ir gan tādi, kuriem ambulatorā ārstēšana noteikta uzreiz, gan tādi, kuri iepriekš pabijuši Laktas ielas slimnīcā. Piektā daļa no šiem piespiedu pacietiem ārstu neapmeklē, saka Tērauds.

Ambulatorajā centrā ”Pārdaugava” ir izstrādāta sava kārtība, kā šādos gadījumos rīkoties. Lai gan likumā tas nav noteikts, ārsti mēģina savu pacientu atrast, sazvanīt. Ja tas trīs mēnešus nav izdevies, mediķi ziņo tiesai. Tad tiesa informē policiju, tā dodas uz cilvēka deklarēto dzīvesvietu, taču bieži pacientu tur nevar atrast, jo kontroles trūkuma dēļ nekas neliedz cilvēkam mainīt dzīvesvietu vai atstāt valsti. Tērauda pieredze rāda, ka tiesas par šiem cilvēkiem interesējas tikai apmēram piecus gadus kopš piespiedu ārstēšanas noteikšanas – pēc tam vairs ne.

Ministriju futbols
«Tas nav sods. Mēs uz šiem cilvēkiem nevaram skatīties kā uz sodītiem, jo primārā ir cilvēka veselības problēma,» Tieslietu ministrijas pārstāve Indra Gratkovska skaidro, kāpēc trūkst skaidras kontroles par ambulatoro pacientu piespiedu ārstēšanu.

Jau 2014.gadā kopējā darba grupā Tieslietu un Veselības ministrijas ierēdņi un ārsti sprieduši, ka piespiedu ārstēšanās vājais punkts ir atgriezeniskās saites trūkums. Ārsti neinformē tiesu, un tā nevar kvalitatīvi uzraudzīt, kā psihiski slimais pilda tiesas lēmumu. Toreiz Veselības ministrijai ar valdības lēmumu uzdots sagatavot grozījumus Ministru kabineta noteikumos, nosakot ārstiem pienākumu ziņot tiesai, ja pacients neapmeklē ārstu vai nedzer zāles. Taču šāda kārtība joprojām nav izstrādāta. «Kārtības nav, un ārsti saka – kāpēc mums kaut kas būtu jādara? Diemžēl,» rezumē Gratkovska.

«No veselības aprūpes viedokļa mums ir būtiski ārstēt pacientu,» kategoriska ir Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas pārstāve Anete Jurševica, uzsverot, ka mediķim neesot svarīgi, kā cilvēks nonācis līdz ārstniecības iestādei. «Ja mēs sāksim vērtēt cilvēkus pēc tā, izdarīts vardarbīgs noziegums vai nav, tas var novest pie stigmatizācijas,» komentē Jurševica. Viņas kolēģe no Veselības aprūpes departamenta Biruta Kleina piebalso: «Tas, goda vārds, nebūs ārsts, kurš skries un meklēs, un vedīs piespiedu kārtā ārstēties.»

Neraugoties uz Veselības ministrijas noraidošo attieksmi, grozījumi Ārstniecības likumā tomēr top – septembrī šādu normu, kas pieprasa ārstam nekavējoties informēt tiesu, ja piespiedu kārtā ārstējamais pacients vairs neapmeklē mediķi, Saeima ir pieņēmusi otrajā lasījumā. Šādu priekšlikumu iesniegusi nevis Veselības ministrija, kurai tas bija jāizdara jau līdz 2014.gada 1.septembrim, bet gan Saeimas deputāts, krimināltiesību eksperts Andrejs Judins (Vienotība). Likuma grozījumi Saeimā vēl jāpieņem galīgajā lasījumā, kas varētu notikt šogad.

Drīz notiks vēl kādas pārmaiņas, kuru ietekmi uz vāji kontrolēto sistēmu pašlaik ir grūti prognozēt.

Latvija ir sākusi īstenot ANO konvenciju, kura aizstāv personu ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi – šī procesa ietvaros notiek mērķtiecīga aprūpes pārvietošana ārpus institūcijām, tā sauktā deinstitucionalizācija. Tas attieksies arī uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Plānots, ka līdz 2020.gadam valsts aprūpes centrus atstās aptuveni 700 cilvēku, vairāk nekā 400 ar garīgiem traucējumiem. Turpmāk šo pacientu aprūpi un atgriešanos sabiedrībā organizēs pašvaldības. Šajos centros neuzturas cilvēki, kuriem tiesa noteikusi piespiedu ārstēšanos. Taču tajos mīt pacienti, kuri bez regulāras medikamentu lietošanas var kļūt agresīvi. Bažas raisa jautājums, vai viņi, paliekot bez ikdienas uzraudzības, paši dzers zāles un nekļūs par apdraudējumu apkārtējai sabiedrībai.

Bīstamie pacienti

Pētījumu ”Psihiatrijas krēslas zona” kopīgi īstenoja seši žurnālisti no Latvijas Radio, ”Latvijas Avīzes”, portāla Tvnet, aģentūras LETA, laikraksta ”Bauskas Dzīve” un žurnāla Ir, to vadīja RSU asociētā profesore Anda Rožukalne un finansiāli atbalstīja ASV vēstniecība Lietuvā.

Komentāri (3)

Anonīms 28.10.2016. 10.09

nezinu kā ir šobrīd, bet mans brālis strādāja psihslimnīcā par ārstu pirms 5 gadiem. Absurda bija situācija , kad administrācija lika izrakstit pacientus, kuri nebija izārstēti, bet budžeta viņa ārstēšanas turpināšanai slimnīcai nebija. Jo valstij nav naudas … Tad problēma vēl bija tāda, ka vairumā gadījumu šie cilvēki bija trūcīgie, sociāli atstumtie – būtībā tādi,kas tika izlikti uz ielas.

Vēl – slimnīcai nebija naudas zālēm un bieži vien pacientiem deva palcebo – kaut kādus vitaminus – viss – nav naudas

Vēl – nodaļas visu laiku pārbaudīja saninspekcija – kārtībai jābūt – un lika naudas sodus – jo – nav tādi dezinficējoši un šitādi dezinficējoši līdzekļi, nav tualetes papīra utt. – bet naudas tā visa iegādei slimnīcai nav – jo valstij nav naudas

Tā arī par šo situāciju ar smagi slimajiem – valstij nav naudas. Ārsti mums ir labu labie, bet sistēma – sliktāka kā PSRS laikos.

+4
0
Atbildēt

0

dzeris49 28.10.2016. 11.06

Citiem vārdiem sakot, nolemts slēgt vienu vai vairākas no esošajām psih. slimnīcām, kurās uzturās, pārsvarā, hroniski pacienti.

ASV REigana laikā jau veica tādu eksperimentu, strauji pavairojot bomžu skaitu ielās.

Nu, kas attiecas uz Latviju, tā vienmēr pārņem visus to Rietumu sliktākos piemērus, absolūti ignorējot tos, kas nav izdevīgi “elitei”, droši vien, mūsu VM un MK un birokrātija atkal leks aiz priekiem, ka atkal ko var slēgt, un vēl pamatojoties uz Rietumu ieteikumiem, kaut mums situācija, dzīves līmenis, ambulatorās aprūpes iespējas, arī att. slimnieku invaliditātes pabalsti, utt., utt., absolūti neatbilst turienes situācijai.

Daudzi no šiem slimniekiem absolūti nespēj par sevi rūpēties, un tas būs kārtējais absolūti antihumānais solis, no otras puses, kuru no Latvijs politiskās “elites” vispār intersē cilvēki, īpaši tie, kas paši par sevi parūpēties nespēj, da nevienu.

+1
0
Atbildēt

0

atrium 28.10.2016. 12.54

Paši pūta, paši dega. Kāpēc lielāko trauksmi vienmēr ceļ tie, kuri ar putām uz lūpām aizstāv pēdējos neliešus, čekas un kremļa apkalpotājus, kuru darbības nes valstij, tikai aisberga redzamo daļu, ik gadu simtiem miljonus zaudējumus?

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu