Zinātnes dzirksts • IR.lv

Zinātnes dzirksts

4
«Vienu brīdi bija iestājies piesātinājums,» atzīst pētnieks. Taču, kad Ilgonis Vilks nopirka ar datoru vadāmu teleskopu, interese par zvaigžņu vērošanu atgriezās ar uzviju. Tagad viņš vēro, fotografē un ar skaistākajiem kadriem piedalās astronomijas fotokonkursos

Kamēr pasaules ievērojamākajiem pētniekiem dala Nobela prēmijas, četri latviešu zinātnieki atminas, kā pirmoreiz aizrāvušies ar savu nodarbošanos un kur meklējamas  viņu zinātniskās darbības saknes


Zvaigžņu apburtais

Astronoma Ilgoņa Vilka (55) bērnības rotaļlieta bija tālskatis. Viņš dzīvoja klusā, nomaļā Rīgas vietā Vairogu ielā. Četru dzīvokļu mājā ar draudzīgiem kaimiņiem un palielu pagalmu ar dārziņu, kur spēlēties. Tur pirmo reizi vēries zvaigznēs.

Trīspadsmit gadu vecumā tēvs viņa rīcībā nodeva tālskati. Tas bija paredzēts, lai šautuvē varētu skatīties uz mērķi 25 metru attālumā. Vilks tam atrada citu pielietojumu. «Gāju ārā un pētīju, ko vien varēja redzēt.» Arī kaimiņu logos reizi pa reizei gadījās ieskatīties, šķelmīgi atzīstas astronoms. 

Ar tālskati varēja labi saredzēt Mēnesi, Jupiteru ar četriem tā pavadoņiem, Saturna gredzenu, Veneras fāzes un Andromedas galaktiku. Viens no pirmajiem vērojumiem, kas radīja ziņkāri, bija Mēness, uz kura, kā puisim likās, bija noslēpumains uzraksts no trim burtiem. Ziņojumu atšifrēt neizdevās. Otrreiz to redzēt arī vairs nav sanācis. Āķis nu bija lūpā. «Viens ir redzēt kaut ko žurnālā, lai gan bildes tur reizēm ir daudz skaistākas, bet ar savām acīm ieraudzīt ir pavisam kas cits,» astronoms saka. Tā, bruņojies ar zvaigžņu karti, viņš sācis vakaros doties ārā, lai vērotu debesis. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu